Ātrais risinājums

Spiegu epopeja sagrauj mītu par varenajiem Krievijas izlūkiem
Krievijas spiegu epopeja beigusies.

Vienlaikus izlaidis garu Krievijā labi iesakņotais mīts par čekistu izlūkdienesta varenību. Nevienam no desmit apcietinātajiem (vienpadsmitais izmanījās pamukt) netika izvirzīta apsūdzība spiegošanā – viņiem vienkārši nebija pieejama konfidenciāla informācija. “Centrs” no viņiem saņēma ar baumām bagātinātu publiskajā telpā pieejamu informāciju.

Neko viņi nespēja saspiegot, kaut arī tika tam apmācīti. Publiskajā telpā pat paklīda nostāsts, ka vienas spiedzes tēvs ir “liela šiška”, kas meitu iekārtojis grupā, lai tā uz kroņa rēķina varētu bezrūpīgi padzīvot Ņujorkā. Kļuvis acīm redzami, ka standartenfīrers Štirlics ir tāds pats virtuālais tēls kā Karlsons vai Mikipele.

Viņus nosūtīs uz Krieviju, bet no Krievijas izsūtīs četrus par “spiegošanu” notiesātus cilvēku. Izklausās stipri jancīgi, taču Krievija izsūtīs četrus savus pilsoņus, lai mājās sagaidītu desmit.

Spiegu apmaiņa ir “aukstā kara” atribūts, un jāteic, ka arī tajā laikā tas tika darīts reti. Visskaļāk izskanējusi (pat kļuvusi par pamatu aktierfilmai) padomju spiega Rūdolfa Ābela apmainīšana pret notriektās amerikāņu izlūklidmašīnas U-2 pilotu Frensisu Pauersu. Kā eksotiskākā laikam jāmin padomju disidenta Vladimira Bukovska apmainīšana pret Čīles kompartijas līderi Luisu Korvalānu 1976.gadā. Tā bija pirmā reize, kad apmaināmie varēja ņemt līdzi ģimenes. Krievijā saistībā ar šo notikumu parādījās asprātīga “častuška”, kuras citēšanu varētu uzskatīt par necieņu pret lasītājiem.

Nevienas valsts likumdošana šādu apmaiņu neparedz, taču “vecajos laikos” tam uzmanību nepievērsa, taču “aukstais karš” jau divdesmit gadus kopš beidzies. Vai arī tā beigšanās ir vēlamā pieņemšana par esošo.
Amerikas Temīda nekad nav bijusi strauja dāma – drīzāk jau otrādi. Šonedēļ tai pietika ar vienu darba dienu, lai izskatītu desmit apsūdzības un nolasītu tādu pat skaitu spriedumu. Naudas atmazgāšana bija kaut kur pagaisusi, viņus apsūdzēja tikai par to, ka nav reģistrējušies Amerikā kā citas valsts interešu pārstāvētāji.

Visi apsūdzētie nosauca savus īstos vārdus, īsi pārstāstīja, ko nodarījuši, un atzina sevi par vainīgiem. Tiesnese, kas kļuvusi slavena ar to, ka piespriež maksimāli garus cietumsodus, šoreiz katram “iešķieba” tieši tik, cik jau atsēdēts. Ar sekojošu deportāciju no Savienotajām Valstīm uz tēvutēvu dzimteni.

Krievijā mehānisms bija cits, jo visi četri “atdodamie” bija notiesāti. Lai nebūtu tā, ka izpildvara “pārkāpj pāri” tiesu varai (Krievijā saskaņā ar Konstitūciju pastāv varu dalīšana), notiesātie uzrakstīja vajadzīgos lūgumrakstus, un prezidents Dmitrija Medvedevs viņus apžēloja.

Okeāna viņā pusē viss ir skaidrs: Krievijas pilsoņi sodu izcietuši, viņus piespiedu kārtā sūta uz mājām.
Krievijā “bilde” nav tik skaidra: četri Krievijas pilsoņi likuma priekšā ir tīri, un nav nekādas vēsturiskās dzimtenes, uz kurieni tos varētu deportēt. Viņi var atteikties izbraukt, vai arī izbraukt un tad atgriezties. Uzsvērsim, viņi ir Krievijas pilsoņi, un Krievija nevar liegt cilvēkiem atrasties vai ierasties viņu pašu valstī.

Padomju laikā bija vienkāršāk. Disdenti neatteicās no izbraukšanas uz ārzemēm – ar pavisam nedaudziem izņēmumiem. Kā piemēru varam minēt rakstnieku Aleksandru Solžeņicinu, kuru nācās brutāli (atņemot PSRS pilsonību) padzīt, jo “pa labam” nebija sanācis.

Jau labu laiku tiek piesaukta ASV un Krievijas divpusējo attiecību “pārstartēšana”, un spiegu skandāls to būtiski diezin vai ietekmēs, vismaz ne tā, lai nāktu redzams. Taču Krievijas “nelegāļu” notveršana apliecina, ka tā vismaz šajā jomā nav aizgājusi tālu no PSRS prakses. Nav zināms, cik tādu pagrīdnieku ir Amerikā, taču to esamība ir slikta pazīme. PSRS iefiltrēja savus spiegus valstīs, kuras uzlūkoja kā iespējamās pretinieces. Acīm redzot Krievija pārmantojusi no PSRS attieksmi pret spiegošanu kā valstij nozīmīgu darbības virzienu. Un, domājams, nemetīs šo “tikumu”.