TEC-2 otrais gāzes bloks Latvijai ir nevēlams un nevajadzīgs
Jānis Zalāns
Meži un Daugavas ūdeņi ir priekšnoteikums, lai Latvija enerģētikā ar viszemākajām investīcijām kļūtu par vienu no viszaļākajām pasaules valstīm, kurā būtu mazs fosilā kurināmā patēriņš. Diemžēl iepriekšējās valdības enerģētikas attīstības scenārijus ir izstrādājušas ''a priori'' savu materiālo interešu apmierināšanai, rezultātā pieaug elektrības cena un problemātiska, tas ir, superdārga kļūst Eiropas Savienības (ES) direktīvas izpilde, kura noteic, ka Latvijai līdz 2020.gadam atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvaram enerģijas patēriņa bilancē jābūt ne mazākam kā 40%.
Shēma privatizācijai
Vispirms tika sashēmoti ''Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību'' (pēdējā versijā – Ministru kabineta (MK) noteikumi nr.262), kuri nosaka iepirkuma cenas un kvotas elektroenerģijai, kas ražota no AER. Nepamatoti augsta obligātā iepirkuma cena tika noteikta vēja, mazo HES un biogāzes elektrostaciju ražotajai elektroenerģijai, jo jau iepriekš bija izlemts, kam tiks piešķirtas obligātā iepirkuma kvotas.
Gada kopējais kvotu apjoms obligātajam iepirkumam atbilstīgi šiem noteikumiem ir 1,24 terravatstundas (TWh). Vidējā obligātā iepirkuma cena ir aptuveni 100 lati par vienu megavatstundu (Ls/MWh), un tā ir par 75 latiem augstāka nekā importētajai elektroenerģijai – tas nozīmē, ka elektroenerģijas lietotāji par patērēto elektroenerģiju pārmaksās 93 milj.Ls gadā, elektroenerģijas tarifi pieaugs gandrīz par 20%.
Joprojām ir spēkā MK noteikumi nr.221 ''Par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā''. Šie noteikumi pretēji ES direktīvām par AER īpatsvara palielināšanu un ''Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2007.-2016.gadam'', kuras paredz paaugstināt energoapgādes pašnodrošinājumu un vietējo energoresursu izmantošanu, nevis bremzē, bet dāsni atbalsta importētā fosīlā kurināmā – gāzes – ekspansiju Latvijas enerģētikā. Rezultātā Latvijas lielākajās pilsētās ir ieviestas vai top vairāk nekā 50 gāzes koģenerācijas stacijas un tikai divas šķeldas koģenerācijas stacijas, kuru uzstādītā jauda ir 1,6 MW elektriskās (MWel) jeb 0,2 % no kopējās jaudas.
Minēto gāzes koģenerāciju staciju īpašnieki papildus elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksai 15 gadus saņems piemaksu par uzstādīto jaudu, kas ir galvenais iemesls elektroenerģijas cenu kāpumam. Ar mediju starpniecību sabiedrība pamazām tiek pieradināta pie šo noteikumu iniciatoru galvenās idejas – ''Latvenergo'' privatizācijas. Privatizēta 400 MWel jaudas gāzes bloka īpašniekam minētie MK noteikumi garantē 38 milj.Ls piemaksu gadā vai 570 milj.Ls 15 gados.
Otrs šo noteikumu ļaunums Latvijas enerģētikai ir tas, ka pilsētās vai ciematos, kur jau darbojas vai darbosies gāzes koģenerācijas iekārtas, vismaz 15 gadus tiks bloķēta biomasas izmantošana siltuma un elektrības ražošanai – tiesiskās paļāvības princips būs pretarguments konkurencei.
Neizmanto esošās jaudas
Lēmums par otra 400 MWel gāzes bloka celtniecību TEC-2 tika panākts ar Džona Pērkinsa grāmatā ''Ekonomiskā slepkavas grēksūdze'' aprakstītajām metodēm. Izmantojot sagrozītus statistikas datus, melus, dezinformāciju un piekukuļošanu, shēmotāji, gāzes lobijs, ''Latvenergo'' un pašmāju ''neatkarīgie'' eksperti pārliecināja valdības amatpersonas par šī nevajadzīgā bloka celtniecību.
Sabiedrības un valdības dezinformācija nr.1 ir stāsts, ka Latvijai katastrofāli nepieciešamas papildu bāzes jaudas, jo katru gadu importējam ap 30% patērētās elektroenerģijas. Patiesībā Latvijas bāzes jaudas (TEC-1, TEC-2 un Imantas siltuma centrāles gāzes koģenerācijas bloks) pēdējos trīs gadus bija noslogotas tikai par 33%. Vasarā tās vienkārši nedarbojās, jo to ražotā elektrība kondensācijas režīmā (izmetot siltumu atmosfērā) ir 2-3 reizes dārgāka nekā importētā. Darbinot esošās iekārtas nominālā režīmā, gada griezumā tās nodrošina Latvijas elektroenerģijas pašpatēriņu un ļauj aptuveni 30% eksportēt. Attēlā skatīt shēmu ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem par faktiski saražoto elektroenerģiju 2007.-2009.gadā un TEC iespējamo ražību pēc jaunā 400 MWel bloka darbības sākuma.
Pagājusī ziema pierādīja, ka pašreizējās elektroenerģiju ģenerējošās iekārtas gandrīz simtprocentīgi spēj nodrošināt Latvijas patēriņu pat gada aukstākajos mēnešos. Pavasara palu laikā Daugavas HES ražoja vairāk elektrības nekā patērējam – lieko enerģiju eksportējām. Samazinoties ūdens caurplūdei Daugavā, ar dabasgāzi darbināmās 800 MWel bāzes jaudas patiesībā ģenerē tikai aptuveni 150 MWel, kas ir 20% no uzstādītās jaudas (skatīt www.ast.latvenenergo.lv). Elektrību atsākam pirkt no Krievijas, jo tā ir un būs ievērojami lētāka nekā kondensācijas režīmā ražotā enerģija Latvijā.
Dezinformācija nr.2 ir Latvenergo atstādināto vadītāju Miķelsona un Meļko kungu apgalvojumi medijiem, ka TEC ražotās elektroenerģijas 1 MWh pašizmaksa ir tikai 42 EUR. Ja gāzes cena ir 186 Ls par 1000 nm3 (normālkubikmetrs – nesaspiests) un iekārta strādā kondensācijas režīmā, tad 1 MWh pašizmaksā kurināmā cena vien ir 40 Ls jeb 57 EUR. Pie pašizmaksas vēl jāpieskaita uzturēšanas izmaksas un investīciju amortizācija ap 40 milj.EUR gadā.
Dezinformējošs ir apgalvojums, ka biomasas koģenerācijas stacijās ražotā elektrība ir dārgāka nekā gāzes stacijās. Tā ir patiesība, ja stacijas darbojas kondensācijas režīmā un elektroenerģijas ražošanas procesā radušos siltumu nevar lietderīgi izmantot. Koģenerācijas režīmā virs 10 MWel jaudas biomasas stacijā ražotā enerģija (kopā siltums un elektroenerģija) jau pie pašreizējām kurināmā cenām ir lētāka nekā gāzes blokā ražotā.
Apzināti vai nekompetences dēļ Latvenergo vadība un viņu eksperti, vērtējot bāzes jaudu pietiekamību, neņem vērā no AER saražotās elektroenerģijas pienesumu kopējā patēriņa bilancē. Analizējot enerģētikas attīstības scenārijus atbilstīgi ES direktīvām un ''Latvenergo'' pārvades sistēmas operatora uzstādījumiem un prognozēm, ar provizoriski izveidota algoritma palīdzību konstatēju, ka:
kopējais gada enerģijas patēriņš (t.sk. degvielas) valstī līdz 2020.gadam pieaugs līdz 54,4 TWh jeb par 10%;
lai AER īpatsvars 2020.gada enerģijas bilancē sasniegtu 40%, no AER papildus jāsaražo 6,7 TWh. No tām 2,2TWh vajadzētu saražot biodegvielas veidā, bet pārējās 4,5 TWh elektroenerģijas un siltumenerģijas veidā;
elektroenerģijas patēriņš 2020.gadā būs 8,8 TWh (2009.gadā – 7.0 TWh), no kurām vismaz 3 TWh saražos HES un 4,5 TWh nodrošinās no AER saražotā elektroenerģija un siltumenerģija;
importējot lēto un garantēto elektroenerģiju no Krievijas trūkstošo 1,3 TWh apjomā, TEC jaudu noslogojums elektroenerģijas ražošanai Latvijas vajadzībām nepalielināsies;
visizdevīgais scenārijs AER mērķa sasniegšanai ir AER īpatsvara palielinājums siltumenerģijas ražošanā ar vai bez koģenerācijas.
Secinājumi un priekšlikumi
Pirmais. Uzskatu, ka otra 400 MWel gāzes stacija ir nevēlama un nav nepieciešama, jo:
izpildot ES direktīvu, būtiski palielināsies elektroenerģijas ražošana no AER, tāpēc Latvijai 2020.gadā būs 100% elektroenerģijas pašnodrošinājums;
šī fosīlā kurināmā stacija bloķē biomasas koģenerācijas stacijas celtniecību lielākajā siltumenerģijas patēriņa vietā Rīgā;
jaunā bloka ražotā elektroenerģija nebūs konkurētspējīga, jo būs vairāk nekā divas reizes dārgāka kā importētā;
jaunās gāzes spēkstacijas izmaksas palielinās elektroenerģijas cenu par 7,7% (gada maksājumi aizdevējiem – 38 milj.Ls – dalīts ar valsts elektroenerģijas patēriņu gadā 7 milj.MWh vienāds ar 5,4 Ls/MWh).
Otrais. Ar vismazāko elektrības cenu kāpumu un visprognozējamāk AER mērķis sasniedzams, ja valsts uzņēmumam ''Latvenergo'' atceļ statusu ''valsts valstī'' un līdzdalībai AER valsts rīcības plāna īstenošanā piesaista ''Latvenergo'' un pašvaldības. Optimālais risinājums – 380 milj.EUR vērtā TEC-2/2 gāzes bloka vietā Rīgā uzceļ 50-75 MWel jaudas biomasas koģenerācijas staciju un pārējās lielākajās pilsētās (pie lielākajiem siltumenerģijas patērētājiem) biomasas parastās vai koģenerācijas stacijas ar kopējo siltumenerģijas jaudu 200 MWth. Kopējās investīcijas minēto biomasas iekārtu būvniecībai ir tikpat lielas kā TEC-2/2 – 380 milj.EUR – vai nedaudz mazākas. Kurināmās koksnes ieguves un patēriņa pieaugums būs liels stimuls Latvijas mežsaimniecībai un kokrūpniecībai.
Jāpārtrauc manipulācijas
Lai apturētu gāzes invāziju un AER izmantošanas iespēju bloķēšanu, nekavējoties jāatceļ MK noteikumi nr.221. Tie ir galvenais iemesls elektrības cenu kāpumam (un nevajadzīgā 400 MWel gāzes bloka celtniecībai).
Enerģētikas jautājumi ir sarežģīti, tādēļ ar tiem ir viegli manipulēt. Enerģijas ražotājiem un piegādātājiem ir lieli resursi, lai masu medijos pasniegtu tikai sev vēlamo un visbiežāk dezinformējošu informāciju, lai atbalstītu nozares speciālistus, kuri vajadzības gadījumos sniedz ''pareizos'' slēdzienus. Tāpēc ir vēlamas publiskas diskusijas, piemēram, kā 17.jūnija LTV raidījumā ''100.pants'', kurā eksperts profesors Karnītis demonstrēja īpašu nekompetenci. Dezinformējošs bija Karnīša kunga apgalvojums, ka dabasgāze ir lētākais primārais energoresurss un tā patēriņš pasaulē pieaug – skatītājs saprata, ka pieaug fosilā kurināmā patēriņš un cīņa par AER īpatsvara palielināšanu ir blefs.
1.Te atkal ''Latvenergo'' vai ''Latvijas gāzei'' vajadzīgo ekspertu vecā taktika – teikt puspatiesību. Patiesība ir RTU profesorei Blumbergas kundzei – pasaule ir norūpējusies par mūsu un mūsu pēcteču mājvietas Zemes sasilšanu, tādēļ vairākums pasaules valstu samazina fosīlā kurināmā īpatsvaru enerģētikas bilancē. Ir valstis, kuras palielina gāzes patēriņu, taču tas tiek darīts, lai samazinātu ogļu vai šķidrā kurināmā patēriņu, kuriem degšanas procesā rodas lielāks sasilšanas izraisītāja – ogļskābās gāzes – daudzums.
Varbūt ir pienācis laiks, kad valdība var nebaidīties, kā izteicās kāda politiķe ''no sliedēm noņemt Tautas partijas uzlikto bānīti''?
Jānis Zalāns ir inženieris siltumenerģētiķis, Atjaunojamo energoresursu likumprojekta izstrādes eksperts.
.
Komentāri (27)