Atklātu diskusiju Latvijā nav

Komponists un deputāts Imants Kalniņš par reitingiem un paveikto
Svētdien, 4.jūlijā, notiks Nacionālās apvienības dibināšana, kurā saplūdīs politikas ilgdzīvotāji ''Tēvzemei un Brīvībai''/LNNK (TB/LNNK) un parlamentā nepārstāvētā ''Visu Latvijai''. TB/LNNK deputāts un komponists Imantu Kalniņš Ir.lv analizēja gan iemeslus, kas noveduši tēvzemiešus zem 5% vēlētāju atbalsta robežas, gan paveikto gandrīz 20 gados parlamentā. Ceturtdien, 1.jūlijā, Dzintaru koncertzālē notiek tradicionālais Imantdienas koncerts, par to vairāk žurnālā Ir.

Kopš 5.Saeimas jūs esat bijis gandrīz katrā parlaentā, izņemot 6.Saeimu [neievēlēja, un I.Kalniņš kļuva par deputāta palīgu – red.]. Kā 20 gados ir mainījusies likumdevēja loma?
Nekā īpaši, lai gan mūsu valsts likumu sistēma joprojām pietiekoši lielā mērā ir nesakārtota. Ja man jāatbild, kas būs tālāk, man ir cerība. Lai gan likumdošanas sakārtošana ir bezgalīgs process, ne pārāk tālā nākotnē Latvijā tā tiks novesta līdz stadijai, kuru var uzskatīt par daudzmaz kvalitatīvu.

Kas jums liek tā domāt?
Pieredze. Tiek uzkrāta pieredze.

Ir diezgan populārs uzskats, ka ar katru Saeimu pēc 5.Saeimas tās intelektuālā kvalitāte ir samazinājusies.
Salīdzināt vienas Saeimas un citas intelektuālo potenciālu ir nerealizējams darbs. Pēc kā mēs varam spriest par Saeimas potenciālu vai kvalitāti? Arī pēc tā, cik lielā mērā Saeimai izdodas likumu sistēmu sakārtot.

Prezidents parlamentam šomēnes ir atdevis trīs likums, kas pieņemti šī mēneša laikā.
Atpakaļ atdoti likumi ir ļoti normāla prakse. Satversme dod iespēju prezidentam tā piedalīties likumdošanas procesā, un viņš ir savdabīgs filtrs, kas nāk tikai par labu. Protams, šajā situācijā ir skaidrs, ka likumdošana ir pakļauta politiskajai konjunktūrai, jo konkurence starp partijām vienmēr ir aktuāla. Ja prezidents atdod likumu otrreizējai caurlūkošanai, tas obligāti nenozīmē, ka likums ir nekvalitatīvs. Pietiekami daudzus pieņem bez pārgrozījumiem. Šajā procesā nesaskatu neko sensacionālu vai ārkārtēju.

Prezidents nesen teica Saeimas sesijas noslēguma runu, kurā šo to neglaimojošu teicpauda par parlamenta darbu. Kā vērtējat runu?
Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, kopš ValdisZatlers ir prezidents, un ir iespējams sākt vērtēt to, ko viņš dara. Ja sākumā darbība bija nedroša, tad, iegūstot pieredzi, prezidents ir kļuvis drošāks. Tas ir tikai pozitīvi. Prezidenta runa bija ļoti normāla, emocionāla. Bet, ja es būtu prezidents, vairāk izsvērtu, ko saku. Ir skaidrs, ka katrs cilvēks grib kaut kādā veidā sevi akcentēt, bet ir jāpatur prātā, ka valsts prezidenta statuss, kas ir augstākais valstī, prasa, lai katrs vārds ir izsvērts un pārdomāts līdz galam. Nedomāju, ka viss bija.

Kas nebija?
Es neatceros viņa runu no galvas.

Vai prezidents labi tiek galā ar saviem pienākumiem?
Vai man ir jāatbild?

Jā.
Valsts nav sabrukusi, tā es varētu atbildēt.

Tikpat labi var teikt, ka Imants Kalniņš jau 20 gadus ir deputāts un valsts nav sabrukusi. Jūs šoruden kandidēsiet?
Es negribētu šajā intervijā to skart. Visas politiskās figūras, partijas, partiju biedri, līdzjutēji mainās un atrodas kustībā, vēl būs kongresi. Šajā brīdī es negribu runāt par savu izvēli, būdams pietiekoši populārs cilvēks, es negribu ietekmēt savu auditoriju.

Bet jums viņiem ir jāatbild.
Politika ir gandrīz kā spēle, sporta spēle. Vai kā laba izrāde. Jāzina, kurā brīdī uznākt un parādīties.

Kad ir paredzēts uznāciens?
Es pietiekoši korekti atbildēju.

Pārfrāzēšu. Vai patiesas ir ziņas – ja TB/LNNK būtu pievienojusies ''Vienotībai'', jūs nekandidētu?
Es darīju zināmu frakcijas vadītājam Mārim Grīnblatam, ka man nav pieņemams variants ar TB/LNNK un ''Vienotības'' atrašanos vienā aliansē. Runa nebija par kandidēšanu vai nekandidēšanu – es neatbalstu un pie šādas situācijas noeju malā.

Kas jums bija nepieņemams šajā kombinācijā?
Manuprāt, tajā rodas nepārvaramas ideoloģiskas pretrunas starp to, kas ir definēts TB/LNNK programmā un kas ir man un sabiedrībai zināms par to, ko ir definējusi ''Vienotība''.

Runa ir tikai par etniskiem jautājumiem?
Runa ir par nacionālās identitātes jautājumiem. Tāda tipa apvienība nevar būt organiska, un tā ir nākotnē pakļauta iekšējam konfliktam. Ar ''Visu Latvijai'' ir augstāka līdzības pakāpe, protams. Ja cilvēkiem pietiks gudrības un enerģijas, tad šī apvienība varētu sākt nodarboties ar jautājumiem, kas saistās ar nacionālo identitāti.

Kas, jūsuprāt, notika ar TB/LNNK, ja cerība pārvarēt 5% barjeru tiek saistīta ar apvienošanos ar jauniem cilvēkiem, kas nekad nav bijuši politikā?
Tas ir pietiekami sarežģīts jautājums. Es personiski domāju, ja mēs runājam par latviešiem šajā valstī, tad visi latvieši ir latvieši savā pasaules izjūtā. Bet, lai latvieši varētu šajā pasaulē cerēt uz savas nacionālās identitātes saglabāšanu, noturēšanu un attīstību, viņiem ir jābūt spējīgiem runāt par šīm lietām ar visu pasauli tādā valodā, lai tie, kas nav latvieši, saprastu. Šeit nepietiek ar saukļiem ''latvieti, nepadodies'' un ''krievi nāk''.

Tas nav jautājums tikai par TB/LNNK un nacionāliem jautājumiem, bet arī darbību gandrīz visās valdībās, nu jau piemirstajiem ''cepurniekiem'', ''batjkām'' un ''lakučiem'', dalību ''rebēs''.
Jā, tas ir tas jautājums. Es nezinu, vai es viens varu atbildēt par šīm lietām.

Bet jums droši vien ir viedoklis?
Jā, man ir. Bet arī man šajā brīdī ir jābūt ļoti uzmanīgam un ļoti jāizsver viss, ko es jums saku. Viens ir uzskaitīt visas kļūdas, ko viena politiska partija ir izdarījusi. Otrs ir neradīt situāciju, kas šo partiju rādītu tik melnu, tik neperspektīvu, tik tādu, ka nav iespējams redzēt to, ko šī partija ir izdarījusi saskaņā ar savu programmu, piemēram, nacionālās lietās, ar valodu, pilsonību, administratīvo procesu.

No otras puses, mēs varam nonākt tipiskā Latvijas situācijā, kurā neviena partijā nerunā par savām kļūdām un atvainojas sakostiem zobiem, vai arī izliekas, ka viss ir darīts pareizi un sola vēl vairāk – nu jau virs 50 000 darbavietu, lai gan iepriekš solītais nav izpildīts.
Es piekrītu, bet par šīm lietām ir jārunā formātā, kas saucas politisko partiju kongresi. Nezinu, vai tas nāk no padomju laikiem vai citurienes, bet neatkarīgajā Latvijā tie ļoti līdzinās, manuprāt, tiem partiju kongresiem, ko mēs piedzīvojām PSRS. Būtībā tie visi ir norežisēti: tur ir prezidijs, tur ir cilvēki, kam tur jābūt, viss notiek tā, kā jānotiek, un nekas cits arī nenotiek. Izņemot, piemēram, Vairu Paegles kundzi, kas pretēji scenārijam nobalso pret Šķēles kungu. Bet tiem būtu jābūt kā diskusiju forumiem, kur nežēlīgi tiek runāts par kļūdām, kas izdarītas. Tādu atklātu diskusiju es neesmu Latvijā redzējis. Ko tas līdz, ja cilvēki intervijās, ja viņiem pietiek dūšas, vai pie kafijas galda, pārrunā šādas lietas. Tas neko nedod.

Ko jūs kampaņā teiksiet cilvēkiem, kuri prasīs: Imant, ko jūs esat izdarījis 20 gados Saeimā?
Uzdot vienam parlamenta loceklim tādu jautājumu ir jocīgi, jo neviens nevar pateikt konkrēti, ko viņš izdarījis. Tad man būtu jāpaņem stenogrammas, darba kārtības, visi likumi jāizskata cauri. Tad es varētu uzrakstīt milzīgu sarakstu, ko es šeit esmu izdarījis. Es atvainojos, man šķiet ļoti amatieriski tā jautāt.

Es neņemu ļaunā. Ko jūs viņiem teiksiet, kad vaicās par jūsu reakciju uz lietussargu revolūciju?
Es viņiem atbildēšu, ka, manuprāt, valstī ir jābūt stingrai varas hierarhijai. Vajadzētu būt tā, ka cilvēkiem, pirms viņi iet uz parlamenta vēlēšanām, būtu jāpaskaidro – ja viņi to vēl nav sapratuši – ko nozīmē valsts iekārta un ko nozīmē valsts vara. Tas nozīmē, ka pastāv instrumentu un iespēju sistēma, kā uzturēt valstī kārtību, un viens no šīs sistēmas elementiem ir parlamenta vēlēšanas. Cilvēkiem vajadzētu teikt – tagad, mīļie, mēs visi iesim uz vēlēšanām, un saskaņā ar Latvijas konstitūciju ievēlēsiet cilvēkus, kas četrus gadus būs jūsu parlaments, un izturieties atbildīgi pret šo uzdevumu. Ziniet, ka četrus gadus tas būs tieši tāds, kādu jūs ievēlēsiet, un jums nebūs iespēju to revidēt jebkurā brīdī, kad tas jums ienāks prātā vai kāds uz to pamudinās. Tā es teiktu cilvēkiem.

Vai viņiem, jūsuprāt, ir tiesības nākt un protestēt tādā veidā, kā viņi protestēja?
Es domāju, ka valsts konstitūcijai ir jādod iespēja paust savu viedokli, bet jūs mani atkal velkat, lai es runāju par šiem jautājumiem bezatbildīgā līmenī. Atbildība sākas brīdī, kad cilvēks iet un vēlē. Tā sākās tieši tad.

Jūs pēc būtības sakāt: ievēliet un ļaujiet strādāt.
Mēs, kļūstot par šīs valsts pilsoņiem, apliecinām, ka esam gatavi strādāt tajā noteikumu sistēmā, kādu paredz šīs valsts konstitūcija. No pilsonības vienmēr var atteiktieas.

Kāds vēlētājs varētu teikt, ka Tautas partijas 4000 zīmju programmā pirms vēlēšanām nebija teikts, ka Kalvītis grib noņemt no amata Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju.
Jūs tagad arī KNAB vēl gribat piesaistīt mūsu problēmām?

Nē, es atceros, kādēļ šī demonstrācija notika.
Es nesaredzu jautājumu tajā, ko jūs sakāt.

Tas droši vien ir par ideju, vai ir jādod iespēja atsaukt savu priekšstāvi, kas nedarbojas viņa interesēs.
Satversme paredz tādas tiesības – un tas ir referendums.

Raimondam Paulam pagājušajā nedēļā vaicāju, vai skatītājs un klausītājs uztver citādi viņu kā politiķi un kā komponistu. Kā jums ir?
Tas ir tas pats jautājums, kas radās no neatkarības atjaunošanas pirmās dienas: kādiem cilvēkiem ir jābūt parlamentā. Senajā Hellādā bija noteikts – ja cilvēks gribēja piedalīties valsts pārvaldē, spriest par likumiem un kā administrēt valsti, viņam tika pateikts: varēsi tā darīt, bet 10 gadus nevarēsi darboties ne ar kādu saimniecisku darbību. Ar to es gribu teikt, ka, manuprāt, parlamentā kā likumdevējā ir vieta tiem cilvēkiem, kuru skats uz sabiedrību un cilvēkiem, valsti un pasauli neierobežojas ar viņu profesijas priekšmetu. Tas nozīmē, ka būtībā runa nav par šī cilvēka profesiju, runa ir par tām cilvēka intelektuālajām kvalitātēm, kas viņam ļauj lietas redzēt ļoti dziļā un plašā kontekstā.

.