Lietuva sēro

Tauta atvadās no Aļģirda Brazauska, pirmā pašas ievēlētā prezidenta

Pēdējos gados viņš smagi slimoja, un publiskajā telpā viņa vārds parādījās reti, taču droši vien Latvijā – neskaitot bērnus – būtu grūti atrast cilvēku, kas neko nav dzirdējis par Aļģirdu Brazausku. Kā jebkurā valstī, Lietuvā netrūkst dažāda līmeņa politiķu, taču cilvēki, kurus pamatoti varam dēvēt par valstsvīriem, ir retums. Brazausks pie tiem piederēja, tāpat ka nelaiķis Lennarts Meri, Igaunijas pirmais prezidents pēc neatkarības atgūšanas.

77 gadu vecumā mirušais Brazausks savu karjeru, dabiski, sāka Padomju Lietuvā, kur kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidus ieņēma augstus amatus. Bijis vairāku ministriju vadītājs, Valsts plāna priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Saimnieciskie amati – tā bija parasta prakse – mijušies ar amatiem kompartijā. Mihaila Gorbačova perestroikas vilnis 1988.gadā uznesa Brauzausku Lietuvas kompartijas pirmā sekretāra, Lietuvas faktiskā saimnieka amatā.

Visā “sociālisma nometnē” tas bija satriecošu pārmaiņu laiks. Tik satriecošu, kādas netika prognozējis “nometnes priekšnieks” Gorbačovs un viņa līdzgaitnieki. Padomju Savienībā Brazausks vienulaik bija pat “dumpinieks numur viens”: viņa laikā Lietuvas kompartija pasludināja izstāšanos no PSKP, uz ko Gorbačovs reaģēja ar vāji slēptu nepatiku, sak, vai tad turpmāk, kad Brazausks ieradīsies Maskavā, viņam, Gorbačovam, būs jābrauc uz lidostu sagaidīt, kā tas pieklājas, vizītē ierodoties “brālīgas partijas” vadītājam…

1990.gada janvārī Brazausku ievēlēja par Lietuvas Augstākās Padomes priekšsēdētāju, un jau pēc trijiem mēnešiem Lietuva pasludināja valstisko neatkarību, uz ko pretim saņēma ekonomisko blokādi, kas vissmagāk skāra Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu un tās produkcijas patērētājus, arī Latviju. Tieši tad dzima plāns par naftas vadu no Ventspils uz Mažeiķiem. Taču bezjēdzīgā blokāde nebija ilga.

Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, Lietuva brīvībai neizvēlējās valstiskās neatkarības atgūšanas ceļu, un tam bija nopietns cēlonis. Atgūšana nozīmēja pirmsokupācijas laika robežas, t.i., Lietuvu bez galvaspilsētas Viļņas un Viļņas novada. Savu faktiski gandrīz pilnībā polonizēto vēsturisko galvaspilsētu Lietuva saņēma atpakaļ no PSRS rokām. Arī valstiskās kontinuitātes jautājums nebija svarīgs – aptuveni 80% Lietuvas iedzīvotāju bija lietuvieši, tāpēc mūsu dienvidu kaimiņi varēja atļauties pilsonības nulles variantu.

Nebijis PSRS agonijas un sabrukuma (tur nu Brazausks tika krietni pielicis roku), Lietuvas pirmais prezidents mūža nogali droši vien pavadītu Vissavienības nozīmes personālā pensionāra statusā, tiktos ar pionieriem. Taču viņam iekrita cits ceļš, un to viņš gāja godam.

Lietuvā ilgus gadus paralēli darbojās (un kārtīgi konkurēja) divi spilgti politiķi – sociāldemokrāts, kompartiju “sociāldemokratizējušais” Brazausks un konservatīvais Vītauts Landsberģis, tagadējais Eiropas Parlamenta deputāts. Abi – harizmātiski līderi, kas spēj aizraut, vest līdzi. Landsberģis gan “maigāks no skata”, tak jau politikā no konservatorijas profesoriem nācis. Brazausks – enerģiskāks (arī no skata), viņā bija kaut kas no hronikās aprakstītajiem lietuvju kunigaišiem – rokā labi iederētos kara vāle.

Brazausks ieņēma Lietuvas prezidenta amatu no 1993. līdz 1998.gadam. Šajā laikā Lietuva, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis, sāka virzību uz dalību Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Kas tika uzsākts prezidenta Brazauska laikā, rezultējās premjerministra Brazauska laikā: otrreiz nebalotējies prezidenta amatam, Brazausks pēc pāris atelpas gadiem kļuva par Lietuvas valdības vadītāju un ieņēma šo amatu arī 2004.gadā, kad Lietuva kļuva gan par NATO, gan ES dalībvalsti. Lai tas notiktu, vispirms bija jāpadara “mājas darbi”, un to veikšana bija gan parlamenta, gan valdības ziņā.

Lietuva atvadās no sava valstsvīra. Mēdz teikt, ka visvieglāk nomērīt nogāztu koku. Lietuvieši var atskatīties uz sava dižozola mūža veikumu.

.