Grūti prognozējamās vēlēšanas

Vai gaidāmas pārmaiņas Vācijas politiskajā kultūrā?
Katras vācu skolas vēstures vai politikas mācību programmā ir ietverta dziļa analīze par nacionālsociālistu varas sagrābšanas iemesliem un apstākļiem. Viens no galvenajiem iemesliem bija fakts, ka Hitlers ar saviem līdzgaitniekiem pamanījās veikli izmantot Veimāras Republikas demokrātisko institūciju vājības, tās destabilizēt un beidzot gāzt. Tāpēc Vācijas politisko kultūru raksturo dziļa cieņa pret demokrātisko institūciju pēctecību un to tradīcijām.
Uz šī fona paštreizējie Vācijas politiskās ainavas satricinājumi iegūst gandrīz revolūcionāru notikumu dimensiju.

Politiskā zemestrīce
Šī gada 31.maijā Vācijas Valsts prezidents Horsts Kēlers (Horst Köhler) pēkšņi un pilnīgi negaidīti paziņoja par savu atkāpšanos no amata. Atkāpšanās izraisītājs bija Kēlera izteikums kādā preses intervijā, ka vācu kareivju atrašanās Afganistānā esot skaidrojama arī ar to, ka viņiem tur jāaizsargā valsts ekonomiskās intereses. Kēlera izteikumu dramatisko nozīmi daļēji nosaka tas, ka vēl līdz 20.gadsimta deviņdesmitajiem gadiem Vācijas armijas iesaistīšanās jelkādās kaujas darbībās ārpus valsts robežām, ņemot vērā vāciešu dziļo vainas apziņu par nacionālsociālistiskās Vācijas agresiju pret Eiropas kaimiņu valstīm Otrā pasaules kara laikā, skaitījās absolūts tabu. Tāpēc Vācijas federālās armijas darbībām ārpus valsts robežām jāatbilst īpaši augstiem morāliem kritērijiem. Karadarbība ekonomisko interešu dēļ – tas vācu uztverē šķiet kaut kas neiedomājams.
Kēlera atkāpšanās izraisīja politisko zemestrīci. Tikai nedaudz reižu iepriekš Vācijas Federatīvās Republikas vēsturē pēc vēlēšanām izveidota valdības koalīcija nepastāvēja līdz Bundestāga sasaukuma beigām, un tikai vienu reizi – 1982. gadā – izmaiņas koalīcijā noveda pie kanclera krišanas. Vēl nekad iepriekš pēckara Vācijā nebija priekšlaicīgi no amata atkāpies Valsts prezidents. Taču nu tas ir noticis – valsts galva ir atkāpies, un pēkšņi visa Vācija runā jau par iespējamo valdības koalīcijas iziršanu. Tam par pamatu, protams, nav tikai Valsts prezidenta Kēlera atkāpšanās, bet tiklab arī valdības koalīcijas nespēja noteikt skaidru stratēģisko virzību un demonstrēt vienotu stāju valsts svarīgāko problēmu risināšanā.

Taktisks meistarstiķis
Pēc Kēlera absolūti negaidītās atkāpšanās kanclere Angela Merkele, kurai piemīt slīpētas un aprēķinošas varas politiķes slava, nekavējoties atlika citus svarīgus politiskus lēmumus, lai uzsāktu neoficiālas konsultācijas ar valdošās koalīcijas vadošajiem pārstāvjiem par nākamo kandidātu Valsts prezidenta amatam. Vācijas prese ziņoja, ka Merkele sākumā esot vēlējusies virzīt sociālo lietu ministru Ursulu Fonderleienu (Ursula von der Leyen), taču acīmredzot piekāpās savas partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) vairākuma viedoklim un 3.jūnijā oficiāli nosauca citu Valsts prezidenta amata kandidātu – Lejassaksijas Ministru prezidentu, protams, uzticamu CDU partijas biedru, Kristiānu Vulfu (Christian Wulff).
Tiesa, Merkele un koalīcijas vadība nebija rēķinājusies ar opozīcijas partiju SPD (sociāldemokrātu) un Zaļo taktisko meistarstiķi, kas gandrīz vienlaicīgi valdošo koalīciju nosauca savu Valsts prezidenta amata kandidātu – evaņģēlisko mācītāju, bijušo VDR disidentu, bet pēc Austrumvācijas totālitārā režīma sabrukšanas – slepenā dienesta Stasi dokumentu ''atslepenošanas'' iestādes vadītāju Joahimu Gauku (Joachim Gauck). Gauks ar savu bezbailīgo pretestību Austrumvācijas komunistiskajam režīmam patiesībā jau sen bija izpelnījies drīzāk labā spārna simpātijas un labvēlību.
Ilgi nebija jāgaida, līdz vairāki Merkeles koalīcijas partnera, liberālās partijas FDP pazīstami politiķi un pat veselas šīs partijas reģionālās nodaļas paziņoja, ka tās deputātiem Federālajā sapulcē (Bundesversammlung), kas ievēl Vācijas valsts prezidentu, būšot brīvais balsojums. To var uzskatīt par politisko sensāciju, ņemot vērā parasti ārkārtīgi stingro partijas disciplīnu Vācijas dažāda līmeņa parlamentos. Partijas disciplīna savukārt ir saistīta ne vien ar valdošo partiju varas saglabāšanas instinktiem, bet tikpat lielā mērā arī vāciešos dziļi iesakņojušos apziņu par demokrātisko institūciju stabilitātes nozīmi.

Iznākums neprognozējams
17. jūnijā – zīmīgā 1953.gada Austrumvācijas tautas sacelšanās pret komunismu gadadienā – bijušais Zaksenes Ministru prezidents, profesors Kurts Bīdenkopfs (Prof. Dr. Kurt Biedenkopf), kuru CDU partijā daudzi uzskata par morālu autoritāti, ievērojamākajā konservatīvas ievirzes dienas avīzē Frankfurter Allgemeine Zeitung (FAZ) publicētā rakstā aicināja atcerēties, ka Federālās sapulces deputātu mandāts ir brīvs, kādēļ neesot pieļaujams, ka deputāti valdības koalīcijas stabilitātes vārdā tiek aicināti ievērot stingru partijas disciplīnu un balsot par oficiālo valdības kandidātu Kristiānu Vulfu. Jau tas vien, ka Bīdenkopfam esot jāaicina partiju vadība atļaut deputātiem brīvi balsot, viņaprāt, liecinot par necieņu pret Federālās asamblejas mandātu, jo no konstitucionāli tiesiskā viedokļa brīvo balsojumu nemaz nevarot apstrīdēt. Saskaņā ar Vācijas pamatlikumu, Federālās asamblejas deputāti nav pakļauti nekādai partijas disciplīnai, un Valsts prezidenta vēlēšanu saistīšana ar valdības stabilitāti esot neleģitīma.
Šobrīd nav zināms, kā beigsies 30.jūnija Valsts prezidenta vēlēšanas Federālajā asamblejā. Pašlaik šķiet iespējami visdažādākie scenāriji – gan tas, ka Federālā asambleja ar nelielu vairākumu varētu ievēlēt tiklab valdošās koalīcijas oficiālo kandidātu Vulfu, kā opozīcijas kandidātu Gauku. Tas vien jau ir kas ļoti neierasts Vācijas politiskajā kultūrā.
Mārcis Gobiņš ir politologs un jurists.

.