Jāņi būs!

Vai par naudu nopirkti uz asfalta sarīkoti Jāņi ir kaut kas unikāls? Drīzāk jau tikai apliecinājums, ka Jāņi tiešām varētu pārdzīvot latviešu tautu.

Laila Pakalniņa

Kaut kādā ziņā man Jāņi nepatīk. Un ļoti iespējams, ka šo nepatiku izraisa tāda kā nacionālā greizsirdība. Es gan tā uzreiz negribētu prognozēt, ka latviešu tauta vispār kādreiz iznīks un principā ignorēju ne vien visracionālākos demogrāfu aprēķinus attiecībā uz latviešu tautas pastāvēšanas (ne)izredzēm, bet arī, piemēram, nupat zemeslodi pāršalkušo 95 gadus vecā austrāliešu mikrobiologa Frenka Fenera paziņojumu, ka pēc simts gadiem cilvēce pilnībā pazudīs no Zemes virsas. Latvieši būs mūžam!

Taču, atgriežoties pie Jāņiem, tādā teorētiskā, aizmūžības kontekstā man ir sajūta, ka Jāņi pārdzīvos latviešu tautu. Turklāt, pat tad, ja/kad piepildīsies Fenera draudi un cilvēce tiešām pazudīs no Zemes virsas, pat tad kaut kur virs „Zemes virsas” vai zem tās Saulgriežu laikā notiks tas, kam jānotiek. Bet, kam jānotiek, protams, ļoti lielā mērā būs atkarīgs no tā, kas tieši izdzīvos – tie, kas deģenerēsies, vai tie, kuru gars un intelekts attīstīsies līdz pagaidām vēl neapjaušamiem augstumiem.

Taču, ja spriest pēc šodienas aptaujām, vislielākās izredzes saglabāties ir alus dzeršanai. Jo tieši to kā visbiežāk piekopto Jāņu tradīciju min Latvijas iedzīvotāji (48%). Tālāk seko vainagu pīšana (32%), Līgo dziesmu dziedāšana (31%), lēkšana pāri ugunskuram (30%). Mazgāšanās rīta rasā neesot populāra. Nu un jādomā – nebūs arī, ja jau cilvēce vairs nedzīvos uz Zemes virsas, ar rasu, visticamāk, tai vairs nebūs jāsastopas.

Savukārt, alus izdzīvošanas izredzes vairo arī krievu tautības cilvēku aptaujas rezultāti. 41% aptaujāto atzīst, ka ievēro Jāņu tradīcijas – proti, dzer alu, bet ar citiem rituāliem nodarbojas retāk vai nemaz. Tādejādi, runājot par tālo, teorētisko aizmūžības nākotni, kad Jāņi pārdzīvos latviešu tautu, varbūt nevajadzētu pat apsvērt to, vai alus būs, bet gan, kādā formā tas pastāvēs. Savukārt, šis jautājums tiešām varētu palikt nākotnes lietotāju kompetencē. Turklāt alus tajos nākotnes laikos varbūt varēs eksistēt dažādās paralēlās formās.

Tāpēc laikam jēdzīgāk ir nevis sapņot par to, ko no mums, latviešiem, paņems tālum tālie Saulgriežu svinētāji turbonākotnē, bet gan apskatīties, ko mēs nākotnei jeb izdzīvošanai piedāvājam. Proti, kas mums Jāņos ir vislielākajos daudzumos, t.i., kas „krīt acīs”. Droši vien, neskaitot alu, tās ir kampaņas, kas aicina nenosisties un nebraukt dzērumā.

Es tik tiešām uzskatu, ka tās ir nepieciešamas, un ticu – ja jau cilvēku var „paņemt” ar pilnīgi stulbām pirmsvēlēšanu reklāmām jeb tā saucamajiem absolūtajiem „batoniem”, tad pamatotiem draudiem „Mirsi, ja brauksi dzērumā! Un draugs tavs arī mirs!” (un tamlīdzīgi) būtu jāsasniedz pat ļoti atmiekšķētas smadzeņu šūnas. Un tai pat laikā realitāte ir tāda, ka šīs reklāmas ir ne vien būtiska moderno Jāņu nepieciešamība, bet nu jau arī zīme.

Šai sakarā es atceros puišeli, kam katru gadu bija iespēja piedzīvot patiesus, mīļus, brīnumainus utt. Ziemassvētkus. Un reiz viņš pateica: „Ziemassvētki man saistās ar Coca-colu” Viņš ar to domāja Coca-colas Ziemassvētku reklāmas (ar izrotāto vilcienu, Santa Klausu utt.). Kāpēc gan līdzīgu iespaidu par Jāņiem (varbūt ne gluži uz savu mērķauditoriju) nevarētu atstāt šīs miršanas iespēju reklāmas? Faktiski tās jau ir kļuvušas par neizbēgamu pirmsjāņu un Jāņu rituālu.

Jo tā Vislatviski ņemot, ir taču laikam godīgi jāatzīst, ka „īsto” Jāņu rituālu praktiskā un filozofiskā nozīme jau sen ir aizmirsta (man piemēram par to, kas Jāņos notiek Latvijā negribas dzirdēt nepatiesības kopš reiz ideālisma uzplūdos devos Jāņu nakts pārgājienā no punkta A līdz punktam B, kājām no vakara līdz rītam gar daudziem ugunskuriem). Tāpēc vājas cerības, ka seno, īsto rituālu ziņā 2010.gada Latvijas Jāņi varētu kalpot par mediju nākotnei.

Protams, ir jau arī virtuālā realitāte. Taču nemaldināsim sevi ar ilūziju, ka vismaz tur mēs esam labāki nekā patiesībā esam. Tiesa, „Vikipēdijā” pie Jāņu definīcijas alus dzeršana un vispār dzeršana nav minēta, taču varbūt tieši ar to – ar savu sausumu tā ir skumjāka par visskumjāko dzejoli. Tik skumja, ka varbūt jau ironiska. Tāds nākotnei sagatavots herbārijs, ko jānocitē pilnībā: „Jāņi ir latviešu svētki, ko svin vasaras saulgriežos, dienā kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai gan īsākā nakts parasti ir 21. vai 22. jūnijā, publiskas brīvdienas ir 23. un 24. jūnijā. Dienu pirms Jāņiem sauca par Zāļu dienu. Jāņu priekšvakarā cilvēki iet vākt puķes, no kurām pin sievietēm vainagus un liek galvā. Vīriešiem vainagi parasti ir no ozola lapām. Līgošana saistīta ar auglību un nelaimju novēršanu”.

Un vēl. Par Jāņiem un Jāņu tradīcijām interneta vidē informācijas ir daudz. Taču ja pēkšņi rodas vēlme izlasīt visu, var sastapties ar zināmu, taču šai sakarā visai grūti saprotamu un tāpēc pat uzjautrinošu parādību – pārkopēšanu, turklāt nevis informācijas, bet dažu, manuprāt, nenozīmīgu un turklāt neprecīzu teikumu.

Tā teksts: „Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos” ir pārceļojis no mājas lapas uz mājas lapas, no viena ievadraksta uz citu, no viena latviešu tradīciju izklāsta uz nākamo utt. Bet nebūdams latviešu tautas tradīciju speciālists cilvēks taču neriskē apgalvojot, ka pirmās norādes par Jāņu „seniskumu” nebūt nav rodamas Merķeļa tekstā. Turklāt tas ir šāds: „Jāņos ļaudis salasījās kopā, skaļi dziedāja un gāja uz muižu sveikt kungu, bērni dāvāja ogas, sēnes, vainagus, zāļu pušķus. Diemžēl ļoti maz ir tādu, kuri spēj sajust to baudu, ko sniedz svētku svinēšana un līksma ļaužu pulka vērošana”. Ja šo tekstu uzskata par seno tradīciju aprakstu, tad sanāk, ka mēs esam pat daudz sliktāki Jāņu tradīciju glabātāji nekā patiesībā esam. Jo ne uz Rīgas pili, ne Saeimu ar bērniem, ogām un sēnēm Jāņos mēs taču neejam.

Tiesa, šonakt pie Rīgas pils 11.novembra krastmalā degs Jāņu ugunskuri. Rīgas dome Jāņu svinēšanai ir atvēlējusi 100 000 latu. Šajā vēlēšanu gadā kā Rīgas mērs Nils Ušakovs iepriekš solīja  „tiks nopietni padomāts par svētku sajūtas radīšanu galvaspilsētā palikušajiem iedzīvotājiem”. Kas faktiski nozīmē – tādiem, kam nav nacionālās iedzimtības kompasa, kas viltu ārā no pilsētas, jo Jāņi jau būtībā ir stāvoklis dabā, kura priekšā apklust Rīga. Bet Rīgas mērs šogad ir teicis: „Mēs Jāņus svinēsim pilsētā. Tas ir kā jaunums”. Vai par naudu nopirkti uz asfalta sarīkoti Jāņi ir kaut kas unikāls? Drīzāk jau tikai apliecinājums, ka Jāņi tiešām varētu pārdzīvot latviešu tautu. Un varbūt pat tāds kā šīs nākotnes izmēģinājums.

Bet, kamēr ir latviešu tauta, jāņuguns Jāņu naktī degs Latvijas pakalnos un to gaisma svētīs mūsu laukus, pļavas, dārzus, mežus utt. Un mūs pašus. Mēs neesam ideāli, bet mēs joprojām esam.

.