Nenocenzētie 60. un 70. gadi Latvijā

Klajā nācis Eižena Valpētera sastādītais albums “Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs.60-tie un 70-tie gadi”, informē “Latvijas Vēstneša” grāmatu apgāda pārstāvji.

“Nenocenzētie” ir izdevums par Latvijas kultūrtelpas alternatīvo dimensiju piedāvā ceļojumu citādības laikmetā, kuru atklāj fotogrāfiju, komentāru un tā galveno varoņu atmiņu sintēze. 

„Savā ziņā visa šī grāmata ir tāds albums, kur laika zīmes un personiskie pārdzīvojumi neatšķetināmi saplūduši vienā bildē,” tā ievadvārdos kolektīvo atmiņu grāmatu piesaka Amanda Aizpuriete, kura ir tās literārā redaktore un arī komentāru autore. 

Informatīvi, faktogrāfiski un emocionāli bagāta laikmeta liecība, kas vienlaikus atklāj gan citādības vienotību konfrontācijā ar tā laika normēto un pareizo esību, gan pašas alternatīvās kultūras daudzveidību viedokļu un pasaules skatījumu dažādībā. 

Tā ir aizraujošu kultūrvēsturisku detaļu parāde, kas vienlaikus sola jaunatklājumus gan tiem, kas dzirdējuši vien leģendārās kafejnīcas “Kaza” vārdu, gan tiem, kas paši ir šīs kultūrtelpas daļa. Eižena Valpētera radošā iecere – sena, mērķtiecīga un nepagurstoša – par sešdesmito un septiņdesmito gadu alternatīvajai kultūrai veltītu grāmatu nu ir īstenojusies interesantā, apjomīgā un mākslinieciski augstvērtīgā albumā.

Grāmata “ir svaigs un, cerams, arī svarīgs papildinājums Latvijas 20.gadsimta kultūrvēstures ainavas precizēšanai. Sešdesmito un septiņdesmito gadu citas, necenzētās kultūras veidotāju atmiņās, rakstos parādās, ko un kādā veidā jaunās paaudzes cilvēki padomju Latvijā centās mainīt. Tas ir nesaķemmēts, neiespiests vienotos raksta vai atmiņu rāmjos kolektīvs dzīvesstāsts, ko mīlēja, kas patika, ar ko izcēlās vai atšķīrās no tālaika padomju sabiedrībā pieņemtā kultūras standarta”, satura aptvērumu ieskicē Janīna Kursīte, ievada autore. “Pirmshipiju laiks bija vispārīgāks, pozitīvāk, radošāk vērsts – modernisms, avangardisms, kas pirmskara Latvijas vai pēckara ārzemju literatūras, kino, mākslas veidā ieplūda, tika uzsūkts kā alternatīvai eksistencei nepieciešama barības viela. Hipiju un pēchipiju laikā, īpaši sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, iesākās “nekā nedarīšana” vai negatīvisms kā protesta forma pret apkārtējo vidi.”