Būs tikai viens „cars”

Ja nekādi brīnumi nenotiks, Putins tronī uzturēsies divus sešu gadu termiņus pēc kārtas

Latvijai aktuālā jaunas valdības veidošana gandrīz aizēnojusi svarīgu notikumu, kas pirms dažām dienām norisinājās kaimiņzemē Krievijā. Gan gaidīta, gan negaidīta bija vēsts, ka par Kremļa oficiālo saimnieku atkal kļūs tagadējais valdības vadītājs Vladimirs Putins. Tas bija gaidāms.

Negaidīti bija, kad šī vēsts pienāca. Iepriekš vīdēja informācija, ka liktenīgā stunda sitīs pēc 4.decembrī paredzētajām Krievijas Valsts domes vēlēšanām, kurās varas partija „Vienotā Krievija”, domājams, atkal tiks pie konstitucionālā vairākuma. Marta sākumā Krievijas pilsoņi iebalsos prezidentu, bet vēl pēc trim mēnešiem sekos inaugurācijas procedūra.

Ja nekādi brīnumi nenotiks – bet tādi var notikt -, Putins tronī uzturēsies divus sešu gadu termiņus pēc kārtas. Kopā ar diviem jau “atsēdētajiem” četru gadu termiņiem sanāks 20 gadi. Nelaiķis Brežņevs valdīja tikai 18 gadu. Publiskajā telpā jau pavīdējis apzīmējums “Vladimirs Mūžīgais”.

Tagadējam prezidentam Dmitrijam Medvedevam apsolīts valdības vadītāja krēsls. Pat, ja Putins šo solījumu turēs, nākamgad maijā tandēmam kā teritorijas pārvaldes formai būs pienācis gals. Tandēms bija vajadzīgs, kamēr Krieviju pārvaldošajā brigādē jaunākais brālis formāli ieņēma augstāku amatu par vecāko. Saskaņā ar Konstitūciju valsts vadītājs var uzteikt darbu valdības vadītājam jebkurā laikā un pat neminot iemeslu. Premjers atkal būs prezidenta politikas īstenotājs un nekas vairāk. Medvedevs savu būs padarījis un varēs iet.

Jāteic, lai nu kas, bet demokrātijas imitācijas procedūras Krievijā ir labi noslīpētas. Visu valsti aptverošās televīzijas plaši atspoguļoja „Vienotās Krievijas” kongresu, kurā tika pieteikta nelīdzvērtīgā amatu apmaiņa. Tie, kas atminas padomju laikus, uz brīdi varēja sajusties par kādiem trīsdesmit gadiem jaunāki: aplausi, kas pārgāja ovācijās, daudzkārtēja celšanās kājās… Un vairākums delegātu nebūt nebija vecāka gadagājuma cilvēki, tuvplānos vīdēja pavisam jaunas sejas. Tā ir Krievija – paaudzes mainās. “Tikumi” pārmantojas. Šķiet, izpalika tikai “darbaļaužu vēstules kongresam”.

Vairāk nekā trijos tandēmijas gados Putins ir apliecinājis, ka izjūt dziļu pietāti pret prezidenta institūciju. Publiski viņš nekad Medvedevam “nelēca uz auguma”. Pa retam gan izskanēja nesaskaņoti prezidenta un premjera paziņojumi, taču tos nogludināja ar vēlākiem komentāriem. Spilgtākais piemērs, šķiet, ir attieksme pret Kadafi armijas bombardēšanu Lībijā. Medvedevam nebija iebildumu. Putins paguva aizrunāties līdz “krustnešiem”, taču jau nākamajā dienā publiski apliecināja, ka ārpolitika ir prezidenta prerogatīva. Piebildīsim, ka Putins nekad nav pateicis nevienu sliktu vārdu par Krievijas pirmo prezidentu Borisu Jeļcinu, kaut arī viņa valdīšanas laiks – “dullie deviņdesmitie gadi” – publiski tiek nolīdzināts ar zemi.

Šī attieksme rada izpausmi arī saistībā ar Krievijas šāsnedēļas politiskās dzīves skandalozāko notikumu – ilggadējā finanšu ministra Alekseja Kudrina demisiju. Putins kopā ar Kudrinu savulaik aptuveni līdzvērtīgos amatos strādāja Pēterburgas mērijā. Kudrins piederēja pie cilvēkiem, kuriem Putins uzticējās un kuru teiktajā ieklausījās. Taču seno cīņu biedru pazudināja rīcība, kuru Putins, domājams, vērtē kā nāves grēku. Kudrins atļāvās kritizēt Medvedeva plānus krasi kāpināt militāros un sociālos izdevumus. Pēc viņa domām, Krievijas ekonomika tos nepavilks. Pie salīdzinoši lielas vaļas radušais Kudrins uz Medvedeva piedāvājumu rakstīt atlūgumu atbildēja, ka vispirms pakonsultēsies ar premjeru. Pakonsultējās un sēdās rakstīt atlūgumu.

Tev nebūs prezidentu kritizēt, un nav svarīgi, vai tu viņu uzskati par īstu vai par “it kā”.

Medvedevam iekritis tāds pagarāks “klibās pīles” periods, uz Rīgu viņš diezin vai atbrauks, kaut arī solījis. Nebūs jēgas. Taču pēc viņa paliks publiski paustais, ka nepilsoņu problēma ir Latvijas iekšējā lieta.

Putinam atgriežoties viņa “dabiskajā vietā”, var prognozēt agresīvāku ārpolitiku, kuru uz savas ādas izjutīs vispirms jau kaimiņvalstis. Vienīgais labums – Putins nav nekāds “tumšais zirdziņš”.

Pašā Krievijā, visdrīzāk, nostiprināsies gadu simteņos pārbaudītā “teorija” par “labo caru un sliktajiem bajāriem”, un piedevām atkritīs gudrošana, kurš no diviem “cariem” ir labāks. Būs tikai viens, “tradicionāli nekritizējams”, un ar to nāksies iztikt.