Ja nekādi brīnumi nenotiks, Putins tronī uzturēsies divus sešu gadu termiņus pēc kārtas
Latvijai aktuālā jaunas valdības veidošana gandrīz aizēnojusi svarīgu notikumu, kas pirms dažām dienām norisinājās kaimiņzemē Krievijā. Gan gaidīta, gan negaidīta bija vēsts, ka par Kremļa oficiālo saimnieku atkal kļūs tagadējais valdības vadītājs Vladimirs Putins. Tas bija gaidāms.
Negaidīti bija, kad šī vēsts pienāca. Iepriekš vīdēja informācija, ka liktenīgā stunda sitīs pēc 4.decembrī paredzētajām Krievijas Valsts domes vēlēšanām, kurās varas partija „Vienotā Krievija”, domājams, atkal tiks pie konstitucionālā vairākuma. Marta sākumā Krievijas pilsoņi iebalsos prezidentu, bet vēl pēc trim mēnešiem sekos inaugurācijas procedūra.
Ja nekādi brīnumi nenotiks – bet tādi var notikt -, Putins tronī uzturēsies divus sešu gadu termiņus pēc kārtas. Kopā ar diviem jau “atsēdētajiem” četru gadu termiņiem sanāks 20 gadi. Nelaiķis Brežņevs valdīja tikai 18 gadu. Publiskajā telpā jau pavīdējis apzīmējums “Vladimirs Mūžīgais”.
Tagadējam prezidentam Dmitrijam Medvedevam apsolīts valdības vadītāja krēsls. Pat, ja Putins šo solījumu turēs, nākamgad maijā tandēmam kā teritorijas pārvaldes formai būs pienācis gals. Tandēms bija vajadzīgs, kamēr Krieviju pārvaldošajā brigādē jaunākais brālis formāli ieņēma augstāku amatu par vecāko. Saskaņā ar Konstitūciju valsts vadītājs var uzteikt darbu valdības vadītājam jebkurā laikā un pat neminot iemeslu. Premjers atkal būs prezidenta politikas īstenotājs un nekas vairāk. Medvedevs savu būs padarījis un varēs iet.
Jāteic, lai nu kas, bet demokrātijas imitācijas procedūras Krievijā ir labi noslīpētas. Visu valsti aptverošās televīzijas plaši atspoguļoja „Vienotās Krievijas” kongresu, kurā tika pieteikta nelīdzvērtīgā amatu apmaiņa. Tie, kas atminas padomju laikus, uz brīdi varēja sajusties par kādiem trīsdesmit gadiem jaunāki: aplausi, kas pārgāja ovācijās, daudzkārtēja celšanās kājās… Un vairākums delegātu nebūt nebija vecāka gadagājuma cilvēki, tuvplānos vīdēja pavisam jaunas sejas. Tā ir Krievija – paaudzes mainās. “Tikumi” pārmantojas. Šķiet, izpalika tikai “darbaļaužu vēstules kongresam”.
Vairāk nekā trijos tandēmijas gados Putins ir apliecinājis, ka izjūt dziļu pietāti pret prezidenta institūciju. Publiski viņš nekad Medvedevam “nelēca uz auguma”. Pa retam gan izskanēja nesaskaņoti prezidenta un premjera paziņojumi, taču tos nogludināja ar vēlākiem komentāriem. Spilgtākais piemērs, šķiet, ir attieksme pret Kadafi armijas bombardēšanu Lībijā. Medvedevam nebija iebildumu. Putins paguva aizrunāties līdz “krustnešiem”, taču jau nākamajā dienā publiski apliecināja, ka ārpolitika ir prezidenta prerogatīva. Piebildīsim, ka Putins nekad nav pateicis nevienu sliktu vārdu par Krievijas pirmo prezidentu Borisu Jeļcinu, kaut arī viņa valdīšanas laiks – “dullie deviņdesmitie gadi” – publiski tiek nolīdzināts ar zemi.
Šī attieksme rada izpausmi arī saistībā ar Krievijas šāsnedēļas politiskās dzīves skandalozāko notikumu – ilggadējā finanšu ministra Alekseja Kudrina demisiju. Putins kopā ar Kudrinu savulaik aptuveni līdzvērtīgos amatos strādāja Pēterburgas mērijā. Kudrins piederēja pie cilvēkiem, kuriem Putins uzticējās un kuru teiktajā ieklausījās. Taču seno cīņu biedru pazudināja rīcība, kuru Putins, domājams, vērtē kā nāves grēku. Kudrins atļāvās kritizēt Medvedeva plānus krasi kāpināt militāros un sociālos izdevumus. Pēc viņa domām, Krievijas ekonomika tos nepavilks. Pie salīdzinoši lielas vaļas radušais Kudrins uz Medvedeva piedāvājumu rakstīt atlūgumu atbildēja, ka vispirms pakonsultēsies ar premjeru. Pakonsultējās un sēdās rakstīt atlūgumu.
Tev nebūs prezidentu kritizēt, un nav svarīgi, vai tu viņu uzskati par īstu vai par “it kā”.
Medvedevam iekritis tāds pagarāks “klibās pīles” periods, uz Rīgu viņš diezin vai atbrauks, kaut arī solījis. Nebūs jēgas. Taču pēc viņa paliks publiski paustais, ka nepilsoņu problēma ir Latvijas iekšējā lieta.
Putinam atgriežoties viņa “dabiskajā vietā”, var prognozēt agresīvāku ārpolitiku, kuru uz savas ādas izjutīs vispirms jau kaimiņvalstis. Vienīgais labums – Putins nav nekāds “tumšais zirdziņš”.
Pašā Krievijā, visdrīzāk, nostiprināsies gadu simteņos pārbaudītā “teorija” par “labo caru un sliktajiem bajāriem”, un piedevām atkritīs gudrošana, kurš no diviem “cariem” ir labāks. Būs tikai viens, “tradicionāli nekritizējams”, un ar to nāksies iztikt.
Komentāri (25)
oktaavs 29.09.2011. 07.08
Jā, būs krievu “cars” vēl uz daudziem gadiem. Mēs viņiem varam kaut kā palīdzēt ? Nevaram, jo viņi paši to negrib.. Tāpēc vajag stiprināt aizsardzību un izvietot Latvijā kādu NATO karabāzi.
Ja “caram” tas nepatiks, tad tā ir viņa paša personīgā problēma.
Izolēt “carus” un diktatorus no pārējās, civilizētās pasaules – tas ir demokrātisko valstu uzdevums.
4
Signija Aizpuriete > oktaavs 29.09.2011. 08.39
—-
Krievijā savas ‘nacionālās īpatnības’ cīņā ar oligarhiem, ko rietumniekiem pagrūtāk saprast ( tāpat kā medību un/vai zvejas). ‘Nelien svešā baznīcā ar saviem pātariem’ – īpaši ja pašam nav rokas tīras:
‘Karadarbībā, ko ASV vedusi kopš 2001.gada 11.septembra teroristu uzbrukumiem, gājuši bojā 225 000 cilvēku, un tā izmaksājusi 4,4 triljonus dolāru, liecina Brauna universitātes zinātnieku veiktais pētījums.’
http://www.kasjauns.lv/lv/news/asv-karadarbiba-prasijusi-225-000-dzivibu-un-44-triljonus-dolaru&news_id=51969
0
mary75 > oktaavs 29.09.2011. 08.02
“Demokrātiskā pasaule” gatava līst “caram” bez ziepēm, izliekoties, ka neredz, kas notiek Krievijā un ko Krievija dara ārpus savas valsts, korumpējot, uzpērkot, iebiedējot, šantažējot, kur tik var to izdarīt, savu mērķu panākšanai.
Pēdējais ECT lēmums Jukosa lietā ir tikai viens piemērs.
Vairākums uzņēma ar izbrīnu, un izskaidroja vienīgi ar Krievijas spiedienu, jo Krievijas nodokļu pretenzijas pret Jukosu tika atzītas par pareizām, un politisku pasūtījumu Jukoss sagrāvē tiesa neatrada.
Arī par kompensāciju akcionāriem lika vienoties ar Krievijas valdību, ja gan nevarēs, tad nozīmēs vidutāju un lems pati.
Krievija šo lēmumu uzskata par savu uzvaru, Krievijas demokrātiskā sabiedrība ir mērenā šokā.
Lēmums gan esot pieņemts tikai ar vienas balss pārsvaru.
No otras puses, arī taisnība, ja vairākumu Krievijas iedz. viss apmierina, ko var izdarīt Eiropa, un, vai, vispār vajag ko darīt.
0
oktaavs > oktaavs 29.09.2011. 21.20
dzeris49
Diemžēl, Tev daļēja taisnība. Tagad “reālpolitika” ir pirmajā vietā.
Eiropas lielākā demokrātija – Vācija, gatava sev iespraust krievu gāzes trubu( varbūt pēkšņā nepatika pret AES ir no tās pašas sērijas ? ) un gūt apmierinājumu, neskatoties uz to, ka savtīgu politisku mērķu dēļ, speciāli, tika apietas “sabiedrotās” Polija un Baltijas valstis.
Šrēderisms turpinās. Varbūt slēptākā formā, bet būtību jau tas nemaina :(
0
mary75 > oktaavs 29.09.2011. 09.40
Kāds sakars karadarbībai, ko vedusi ASV, ar JUKOSa sagraušanu ar nolūku nonākt Kremlim tuvu cilvēku īpašumā, un Hodarkovska, Ļebedeva, un vēl simtiem Jukosa dasbinieku un desmitiem tūkstošu citu uzņēmēju sodīšanai un ietupināšanai, ar nolūku atņemt to biznesu?
0
mary75 29.09.2011. 08.11
Medvedevs Latvijā nav vajadzīgs nevienam – ne latviešiem, ne krieviem, kuriem daudz lielākas simpātijas pret Putinu.
Vispār, kādas simpātijas var būt pret marioneti, kas labprātīgi piekritis par tādu kļūt?
Tad jau Putins tiešām “simpatiskāks”, pareizāk sakot, mazāk pretīgs, jo tirānu pakalpiņi vienmēr daudz pretīgāki par pašiem tirāniem.
0
juhans 29.09.2011. 07.43
“…Medvedevam iekritis tāds pagarāks “klibās pīles” periods, uz Rīgu viņš diezin vai atbrauks, kaut arī solījis. Nebūs jēgas…”
Divi jautājumi:
1. Kādiem būtu bijis jābūt apstākļiem, lai Medvedevs atbrauktu uz Rīgu?
2. Kāda “jēga” būtu no Medvedeva brauciena uz Rīgu šādā gadījumā?
Piezīme: interesanti, ka Medvedevs ir gatavojies braukt uz Rīgu nevis uz Latviju.
0