Vai rīdzinieku domas kādam ir svarīgas?

Nez vai kāds vaicāja rīdzinieku viedokli par smilšu kalnu pie Ķīpsalas un karuseļiem Esplanādē

Kad jautāju rīdziniekiem, vai viņi var izstāstīt, kāpēc pie Ķīpsalas ik dienas jo lielāka aug smilšu kaudze, visi kā viens atbild: “Daugavas gultnes padziļināšana”.

Šonedēļ avīzēs lasu, ka nupat pieņemtie pretkaruseļu noteikumi tiek pamatoti ar vienmēr iedarbīgo “Rīgas vēsturiskais centrs” un, lai būtu dubultdroši, “UNESCO Pasaules mantojuma saraksts”. Jā, bet ko tas nozīmē?

Abos gadījumos atbildes skan profesionāli, bet ne jau tādā valodā cilvēki runā par savu pilsētu. Šādu sausu argumentāciju izplata spēki, kuru ietekme uz pilsētvidi ir nesalīdzināmi lielāka kā visiem Rīgas iedzīvotājiem kopā un kas nevēlas savus lēmumus izskaidrot.

Arī pilsētu ar padziļinātu ostu un skaistām vēsturiskām ēkām patiesībā darbina ieinteresēti, aktīvi iedzīvotāji, tāpēc tā nevar atļauties būt vienaldzīga pret viņu vēlmēm un viedokļiem, ieņemot stingrās rokas pozīciju. Komunikācijai starp lēmējiem un pilsētniekiem jābūt atklātai, draudzīgai un iesaistošai.

Tas nozīmē, ka vienošanās par publisku vietu piemērotāko izmantošanu ir jāpieņem iedzīvotājiem un pilsētai kopīgi, pat ja tas ir neērti Rīgas ostai vai Kultūras ministrijai.

Izšķirošs ir nevis vietas juridiskais piederības statuss, bet kā to uztver un lieto sabiedrība. Iepriekšējos upes padziļināšanas darbos pie Ķīpsalas izveidojušos pludmali aktīvi izmantoja tuvējās Pārdaugavas iedzīvotāji, un agrāk no turienes bija labi saskatāms otrs krasts. Tā bija viena no nedaudzajām vietām Rīgas centrā, kur ūdensmala bija plaša un ērti pieejama. Tagad neviens pat nezina, uz cik ilgu laiku smiltis tur novietotas, garām braucošajos autobusos tiek apspriestas dažādas sazvērestību teorijas, aug bezspēcības sajūta un vienaldzība.

Savukārt papildus aizliegumi Rīgas vēsturiskā centra lietošanā ir iznākums aprīlī Esplanādē notikušajai pretēju redzējumu sadursmei – publiska telpa kā dzīvīga vieta pret publisku telpu kā pieminekli. Atrakciju parka izskats un izvietojums aizvainoja Raiņa cienītāju gaumi, bet bērni un jaunieši spiegdami riņķoja karuseļos un vēlāk tika par to nokaunināti.

Kultūras ministrija un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija nolēma, ka Rīgas “būtība un kvalitāte” ir noturēties UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Diemžēl gaumīgi atturīga publiskā telpa, kuru piepilda tikai kultūras institūcijas un pieminekļi, ir ideāls, kas realitātē darbojas reti. Cilvēku interesi ielās un laukumos daudz vairāk piesaista ēdiens, iepirkšanās, mūzika un citu cilvēku klātbūtne.

Mēs dzīvojam pilsētās, jo tās piedāvā izvēles – kādu darbu strādāt, ar ko satikties, uz kurieni iet. Izvēlēties ir vieglāk, ja ir pieejama informācija par notiekošo, bet izvēles iespēju ierobežošana vai atņemšana sanikno un atgrūž. Nav tikai vienas pareizās atbildes uz jautājumu par smilšu kaudzi vai karuseļiem pie Raiņa, nozīme ir viedokļiem. Mūsdienās starp tām pilsētām, kas nav strauji augošas, notiek sīva sacensība par iedzīvotāju piesaisti, un tās vairs neatļaujas uzspiest savus noteikumus. Jo izvēlēties var arī citu pilsētu.

Autore ir urbāniste – studējusi urbānismu Delftas Tehniskajā universitātē Nīderlandē