IR

Saeimas atlaišanas simbolam Aināram Šleseram ir taisnība - viņš, kura glābšanai no KNAB kratīšanas kolēģi zemsavieši un saskaņieši pasniedza salmiņu, kas salauza kamieļa muguru, intervijā žurnālam Ir saka - šis parlaments ieies vēsturē tikai savas atlaišanas dēļ. Bet atlaidīs to īsajā pilnvaru termiņā sastrādātā dēļ. 

Šis ir parlaments, kurā valdošajai koalīcijai nevienā būtiskā tiesiskuma jautājumā nebija vairākuma. Tāpēc ka Aivara Lemberga diriģētie valdības partneri - Zaļo un Zemnieku savienība - balsoja nevis kopā ar Vienotību, bet gan ar opozīciju - Andra Šķēles un Aināra Šlesera Par labu Latviju! un Saskaņas centru. Tiesneša neapstiprināšana, aizklātu balsojumu sargāšana, izvairīšanās no partiju melno kasu kriminalizēšanas, pretošanās sākumdeklarēšanas likumam, Šlesera glābšana, vājākā tiesībsarga un Valsts prezidenta kandidāta ievēlēšana - šie ir spilgtākie ZZS, SC un PLL «otrās koalīcijas» darbi. 

Šis ir parlaments, kurā vēlēšanu uzvarētāja un noteicošā koalīcijas partnere Vienotība tiktu pie olimpiādes godalgām vismaz divās disciplīnās - krupju rīšanā un vēlētāju uzticības zaudēšanas ātrumā, ļaujot ZZS netraucēti rīkoties pretēji Vienotības deklarētajiem principiem. 

Šis ir parlaments, kas piecos liktenīgos soļos nonāca līdz ārkārtas vēlēšanām. 

KNAB mērdēšana
Pirms izlemt, vai rosināt Saeimas atlaišanu, prezidents Valdis Zatlers tikās ar premjeru Valdi Dombrovski un Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (abi Vienotība). Būtiskākie jautājumi bija divi. Pirmais - kur atrodas Vienotības sarkanās līnijas attiecībās ar ZZS? Otrs - vai tā ir spējīga izveidot citu koalīciju šajā parlamentā, kas būtībā nozīmētu sadarbību ar SC. 

Atbilde par koalīciju bija - nē, pašreizējā ir labākā iespējamā. Āboltiņa runāja par to, cik labs ir parlaments ar 60% jaunievēlētu deputātu, cik tas ir atvērts sabiedrībai, piemēram, rīkojot jauniešu Saeimu, un kā tā uzticamība ir cēlusies no 6 līdz 10%. 

Uz jautājumu par sarkanajām līnijām atbilde bijusi nepārliecinošs «varbūt balsojums pret Vilnīti» (tobrīd jau darbojās ģenerālprokurora vadītā komisija KNAB vadītāja Normunda Vilnīša darbības likumības vērtēšanai, taču bija skaidrs, ka Saeimā nav vairākuma viņa atcelšanai). «Tas prezidentu pagrūda uz šo lēmumu,» viens no viņa loka cilvēkiem neformāli skaidroja Zatlera rosinājumu atlaist Saeimu. 

Smagākā no apsūdzībām, ko Vienotībai par Saeimas deviņu mēnešu darbu var izteikt, ir gandrīz piedzīvotais KNAB gals. To nekādi neatsver ne deputāta Imanta Lieģa intervijā žurnālam Ir minētā Saeimas pretkorupcijas apakškomisijas darba atjaunošana kādreizējā KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova vadībā, ne paša Loskutova arguments, ka Vilnīti dīvainā procedūrā izvirzīja un iecēla vēl Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības laikā 9.Saeima. 

KNAB pēc likuma atrodas premjera pārraudzībā. Dombrovska birojs laikus nereaģēja uz dokumentu, kas ļāva Vilnītim sākt reorganizāciju, kura birojā izraisīja sacelšanos. Saeimas spīkere Āboltiņa pirmā publiski runāja par iespēju mezgla pārciršanai atlaist ne tikai darbinieku uzticību zaudējušo priekšnieku Vilnīti, bet arī viņa vietniekus Jutu Strīķi un Alvi Vilku, kas daudzu acīs ir kļuvuši par korupcijas apkarošanas simboliem. Ābol-tiņa intervijā žurnālam Ir tagad atzīst - par šo ideju ļoti iestājies un toreiz to publiskot viņai atļāvis Zatlers. 

KNAB konfliktu apdzēsa tikai veiksmīga ap-stākļu sakritība. Ģenerālprokurora komisija pēc KNAB darbinieku iesnieguma sāktajā pārbaudē saskatīja pamatu Vilnīša atbrīvošanai, un Zatlera rīkojums nr.2 radīja jaunu politisko situāciju, kurā Saeima atlaida Vilnīti ar 83 balsīm «par» un nevienu «pret» (daži deputāti, piemēram, Andris Šķēle un nākamais prezidents Andris Bērziņš parlamentā bija, bet izslīdēja no zāles balsojuma laikā). 

Saeima pret tiesu
Otrs sitiens tiesiskumam - tiesnešu kandidātu filtrēšana Saeimā pēc saviem, publiski neafišētiem kritērijiem. Spilgts piemērs tam bija balsojums pērn decembrī pret krimināltiesību zinātņu doktoru Andreju Judinu, kuru Augstākās tiesas tiesneša amatam izvirzīja AT priekšsēdētājs pēc tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas lēmuma. Tas nozīmē, ka kandidāts bija izgājis tiesu varas sietu un atzīts par labu esam. 

Judins strādā par pētnieku ar Sorosa fondu saistītajā sabiedriskās politikas centrā Providus. Lai gan viņa kandidatūras noraidījums bija tikpat kliedzošs kā iepriekšējās Saeimas neargumentētais balsojums pret tiesnesi Māri Vīgantu, kas savulaik bija sankcionējis Ventspils mēra Aivara Lemberga apcietināšanu viņa krimināllietā par smagiem amatpersonas noziegumiem, Vienotība koalīcijas stabilitātes vārdā tā nozīmi publiski centās mazināt. Ko tad mēs varam darīt, - skanēja atbilžu vadmotīvs. 

Juridiskajā komisijā Judinu neatbalstīja tikai viens deputāts, bet Saeimas sēdē tādu izrādījās vairākums. ZZS un SC frakcijām esot bijis «brīvais balsojums». Tas šajā parlamentā kļuvis par sinonīmu labi organizētai balsošanas mašīnai, kam aizklātības princips ļauj piekārt «brīvā» etiķeti. Turklāt melošana par to notiek nekaunīgi, acīs skatoties. «Kā jūs varat teikt, ka mēs balsojām pret Judinu?» pagājušajā nedēļā žurnālam Ir teica Juridiskās komisijas deputāts, viens no SC parlamentārajiem līderiem Valērijs Agešins. «Mums savs balsojums nav jāatklāj. Tādas tiesības mums paredz Saeimas Kārtības rullis, un, kamēr tas nav mainīts, jums nav nekāda pamata apgalvot, ka esmu melojis. Neviens te nedrīkst privatizēt godīgumu.» Agešins apgalvo, ka par tiesiskumu patīkot runāt tiem, kas to neievēro. SC tā vietā lepojoties ar sasniegumiem sociālajā jomā: apturētiem grozījumiem par mikroautobusu satiksmes iznīcināšanu reģionos, ierosinājumu ļaut mantot miruša radinieka 2.līmeņa pensiju un ļaut bērnu invalīdu vecākiem priekšlaicīgi pensionēties. 

Auguļa tīrīšanas
Nākamais pārmetums ir Vienotības noskatīšanās, kā ZZS satiksmes ministrs Uldis Augulis pārraudzītajos valsts uzņēmumos aizslauka iepriekšējās valdes, vietā bez konkursa ieceļot partijas lojālistus. Tādā apjomā un atklātumā tas nenotika pat Aināra Šlesera slavenā astoņkāja un «šofera dēla» laikos. Tīrīšana skāra gandrīz visus Satiksmes ministrijas uzņēmumus, svarīgākajos vai naudīgākajos vieta atradās arī tā sauktajiem «Lemberga menedžeriem» - pārsvarā talantīgiem finansistiem un juristiem, kas visbiežāk sevi iepriekš pierādījuši kādā no viņa impērijas uzņēmumiem. Latvijas dzelzceļa valdē parādījās bijušais Latvijas kuģniecības (LK) galvenais jurists Edvīns Bērziņš un drošības dienesta vadībā bijušais SAB vadītājs, vēlākais LK drošībnieks Lainis Kamaldiņš, airBaltic padomē - Santa Glāzniece, lidostā - Verners Lūsis, Latvijas autoceļu uzturētājā - Ventspils naftas bijusī vadītāja Olga Pētersone u.c. Bija arī odiozākas personas - zaļie darbam lidostā izvirzīja Ilonu Līci, dārgus zīmolus mīlošo Induļa Emša un Ērika Jēkabsona līdzgaitnieci, kas iezīmējusies kā viena no Borisa Berezovska sakarniekiem Latvijā. Nieki atlēca arī pašam Augulim - biroja vadībā ieceltajai māsīcai bija šim darbam atbilstoša kvalifikācija, bet Latvijas Gaisa satiksmē iekārtotajai māsai sekretāres posteni izveidoja no jauna. 

Līdzīgi rīkojās arī ZZS zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Lauku attīstības fondā iekārtojot caurkritušo deputāti Skaidrīti Pilāti. Izglītības ministra biroja vadītājai Inesei Matvejevai ienākumus pamatdarbā ļāva papildināt ne tikai darbs LAF, bet arī Latvijas Garantiju aģentūrā. Tomēr ar ZZS ministru pārraudzībā esošajiem uzņēmumiem bija par maz, valdības stabilitātes vārdā vietu Lattelecom padomē pieprasīja vēl vienam caurkritušam politiķim Mārtiņam Rozem, kuru sākumā gribēja iekārtot sabiedrisko pakalpojumu regulatorā (pēc tam arī Vienotība amatos salika savējos, bet to skaits bija krietni mazāks). 

ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pārmetumus par savu cilvēku bīdīšanu atvaira, sakot, ka «ministram ir tiesības virzīt cilvēkus, uz ko viņš var paļauties», un ne par vienu no viņiem kopš iecelšanas nav saņemti pierādījumi neprofesionālismā. Arī tiesiskuma graušanā ZZS neesot piedalījusies, jo «Judina neapstiprināšana nav pasaules gals». 

Principi pačib
Pašu deklarētos principus Vienotība pārkāpa ne tikai attiecībā pret koalīcijas partneriem, bet arī pret sevi. 

Kad KNAB aizdomās par kukuļņemšanu slimnīcas iepirkumos aizturēja Jaunā laika biedru, Jelgavas slimnīcas valdes locekli Andri Ķipuru, sākotnējā partijas retorika atgādināja Tautas partijas parastos argumentus - tika runāts par provokācijas varbūtību, solīta rīcība pēc vainas pierādīšanas (Ķipuru tomēr izslēdza no partijas pēc nedēļas, bet kaitējums reputācijai jau bija nodarīts). 

Pēc vēlēšanām atklātībā nāca vairāk nekā desmit gadus vecs deputātes Silvas Bendrātes trasta līgums ar Aivaru Lembergu - saskaņā ar to deputāte slepus par viņa naudu un viņa īpašumā, bet savā vārdā iegādājusies Kurzemes radio kapitāldaļas. Apzīmējums «Lemberga stipendiāti» ieguva jaunu saturu līdztekus cilvēkiem, kuri vienkārši slepeni saņēma naudu par politisko darbību. Bendrāte paziņoja, ka nenoliks deputāta mandātu, un partija piekrita. 

Ekonomikas ministra Arta Kampara deklarācijā šopavasar parādījās neizskaidrots 35 000 latu aizdevums no nenosaukta pircēja, kas grasoties iegādāties viņa parādos esošā Tukuma uzņēmuma daļas, un arī aizdevumi no nestrādājošās sievas, kas tos ieguvusi par īpašuma pārdošanu. Jaunā laika iekšienē viedokļi atšķīrās - Āboltiņas nometne aicināja Kamparu atkāpties, Dombrovskis aizstāvēja ministra palikšanu. Viņš sarunā ar žurnālu Ir atzīst, ka joprojām nezina, kas Kamparam aizdevis naudu (tāpat kā to nezinot par citu partijas biedru uzrādītajām parādsaistībām), bet JL ētikas komisija pārkāpumus nav saskatījusi, un ministrs sadarbošoties ar izmeklēšanas iestādēm. 

Policijas specvienības Alfa pārstāvju bruņots uzbrukums spēļu zālei Jēkabpilī, kurā tika nogalināts policists, psiholoģiski kļuva par pēdējo pilienu Lindai Mūrniecei, kas, lai gan netika ievēlēta Saeimā, Dombrovska valdībā atkārtoti ieņēma iekšlietu ministra krēslu. Viņa demisionēja februārī, tomēr pēc vienošanās ar premjeru turpināja strādāt līdz pat jūnijam - vienīgais redzamais veikums šajā laikā bija radaru konkursa noslēgums. Ievērību izpelnījās vēl cits konkurss - Kampara vadītā Ekonomikas ministrija tautas skaitīšanā uzticēja pasūtījumus uzņēmumiem, kas strādājuši Vienotības vēlēšanu kampaņā, taču gan ministrija, gan paši uzņēmumi aizstāvēja konkursu godīgumu. 

Uz šā fona Vienotības politiķu savstarpējie kari par apvienības veidošanu jau izskatījās pēc pseidoproblēmām. 

Dombrovskis stūrī
Vairāki Vienotības politiķi, ko intervēju rak-sta tapšanas laikā, pie izslēgta diktofona par lielākajām 10.Saeimā pieļautajām kļūdām atzina to, ka Dombrovskis izvēlējās neņemt koalīcijā SC, padarot Vienotību pilnībā atkarīgu no ZZS, un akceptēja partneru izvirzītos vājos ministrus, no kuriem nevarēja gaidīt nekādas reformas. «Skaļi mēs pirmo neatzīsim nekad,» teica viens no viņiem. 

Ar veidu, kā notika Saskaņas centra atstumšana, Dombrovskis sev politiski parak-stī-ja spriedumu. Divi savstarpēji nesaistīti avoti Ir atzina, ka valdības veidošanas laikā, kad Dombrovskis aicināja SC runāt, uz krievu vēlētājiem orientētās partijas vadība bija atradusi formulējumus, kas ļautu gan akceptēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, gan okupācijas faktu, ierakstot to valdības deklarācijā (vienlaikus prasot pretī status quo mazākumtautību skolām). Izšķirošajā dienā Zatlers vispirms tikās ar Dombrovski, tad ar SC. Kamēr saskaņieši bija pie prezidenta, Dombrovskis presei izklāstīja nosacījumus, kādiem SC jāpiekrīt, lai būtu valdībā. Tas Saskaņas centru aizvainoja, un viņi no turpmākām sarunām atteicās un sāka rīkoties pēc principa: jo sliktāk valdībai, jo labāk. 

Vienīgā partija, uz ko Vienotība varēja paļauties un kas konsekventi balsoja tai līdzīgi tiesiskuma jautājumos, bija Visu Latvijai-TB/LNNK, kuru no dalības koalīcijā izstūma Vienotībā ietilpstošā Sabiedrība citai politikai. 

Premjera Dombrovska acīs situācija gan izskatās citādi. «Ar SC ir fundamentāli, principiāli jautājumi, kurus nevajag pakļaut īstermiņa politiskajām taktikām. Okupācijas jautājums ir jāatrisina, ja mēs gribam virzīties uz sabiedrības saliedētību,» viņš saka, kā piemēru minot Izraēlu, kur valdībā nevar iedomāties holokausta noliedzējus. «Turklāt abos prezidenta nosauktajos gadījumos partijas, kas balsoja oligarhu interesēs, bija ZZS, PLL un SC. Es diez vai redzu panaceju vienas oligarhus atbalstošās partijas nomaiņā pret citu. Drīzāk ir jāstrādā uz to, lai nākamajā parlamentā tādām nebūtu vairākuma.» 

Viņš Vienotības popularitātes kritumu skaidro ar smagajiem lēmumiem ekonomikā, budžeta konsolidācijai nepieciešamo nodokļu celšanu un «smagnējām attiecībām» ar partneriem no ZZS, kas šajā valdībā kļuvuši mazāk koleģiāli un prognozējami. Dombrovskis esot gatavs trešo reizi uzņemties premjera pienākumus un startēt vēlēšanās kā šā amata kandidāts no Vienotības. Viņš arvien nenoraida iespēju strādāt kopā ar ZZS nākamajā valdībā, sakot: «Es neizslēdzu sadarbību ne ar vienu Saeimā pārstāvētu politisko spēku,» lai Vienotībai nevarētu pārmest aiziešanu opozīcijā un nevēlēšanos uzņemties atbildību. Dombrovskis uzskatot, ka svarīgākais nav tikai cīņa par oligarhu ietekmes un naudas samazināšanu politikā, bet darbs pie ilgtspējīgas valsts attīstības - tas ir svarīgāk, raugoties no demogrāfijas un emigrācijas perspektīvas. 

Otra Vienotības redzamākā figūra Solvita Āboltiņa gan ir kareivīgāka. Pēc viņas teiktā, šis parlaments bijis labāks par iepriekšējo, jo cilvēki partiju sarakstos rūpīgi izvēlējušies, ko svītrot. Saeima darbu sākusi, samazinot algas un kompensācijas, un kvalitatīvi strādājusi pie likumprojektiem, «nevis tikai atnāca ceturtdienās ķeksīša pēc». Kvalitātes rādītājs esot arī ārpolitikas debates. 

Vienotības priekštecis Jaunais laiks, kurš parlamentā ienāca 2002.gadā kā bezkompromisu cīnītājs pret oligarhiem, esot nogājis «garu evolūcijas un attīstības ceļu, bet ne principi ir pazuduši, ne cilvēki, kas par tiem cīnās». Āboltiņa aizstāv arī partnerus no ZZS, nepiekrītot, ka tiem ļauts darīt visu, - viņi taču balsojuši par Vilnīša atcelšanu un budžetu, tajā skaitā savulaik arī par pensiju samazināšanu, saprotot, ka cita ceļa nav. 

Vaicāju, ko Āboltiņa teiks vēlētājam, kurš jautās, vai pēc Zatlera rīkojuma nr.2 Vienotība mierīgi atkal sēdēs pie galda ar Lembergu pēc vēlēšanām. Āboltiņa teic, ka viņai neviens vēlētājs tādu jautājumu neuzdod. Piedāvāju piezvanīt vēlētājam, kas uzdod, bet piedāvājums netika akceptēts.

Bez oligarhiem? Diez vai
Kad martā «otrā koalīcija» apstiprināja vājāko no diviem tiesībsarga kandidātiem, formāli SC izvirzīto mazpazīstamo juristu Juri Jansonu, noraidot Vienotības ieteikto tiesnesi Anitu Kovaļevsku, šis balsojums tika vērtēts kā prelūdija jūnijā gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām, bet iespējamais zaudējums tajās - liktenīgs Vienotībai un Dombrovska valdībai. 

«Es nedomāju, es nedomāju. Šī vienkārši bija sakritība, sakritība,» uz jautājumu, vai ZZS, SC un PLL vienosies arī balsojumā par prezidentu, toreiz apgalvoja Brigmanis. 

Savukārt Saeimas spīkere Āboltiņa sacīja: «Šis gadījums liecina par to, ka koalīcijā ir domstarpības tiesiskuma jautājumos, un tas nav nekāds jaunums. Valdībai ir ļoti daudzi uzdevumi, lai veiktu strukturālās reformas un iezīmētu valsts tālāko attīstību. Un šī koalīcija, kas ir izveidota, ir acīmredzot optimālākā, kas spēj šajā Saeimā strādāt.» 

Pēc trim mēnešiem prezidents Zatlers «Saeimas atlaišanas» runā to raksturoja citādi: «Valdība, kurai būtu jābūt lemtspējīgai par Latvijas nākotni (..), diemžēl visvairāk skatās uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas, lai gan būtu jābūt tādai situācijai, ka valdību vada Ministru prezidents un valdība ir atbildīga Saeimas priekšā.» Aplis bija noslēdzies. 

Nevienam ar matemātikas pamatzināšanām apveltītam cilvēkam nav šaubu, ka 23.jūlijā tautas nobalsošanā Saeima tiks atlaista, jo referenduma kvorums ir kaut vai viens vēlētājs. Taču rēķini nav tik vienkārši, ja ir jāatbild, vai oligarhu koalīcijas iespēja būs likvidēta 11.Saeimā. 

Tautas partija nolēmusi pašlikvidēties, tātad nākamajā parlamentā savas partijas vairs nebūs vismaz vienam no trim oligarhiem - Andrim Šķēlem, kurš nolēmis no politikas atkal aiziet. 

Otrs, Ainārs Šlesers, kura partijas reitings svārstās ap 1%, ir apņēmības pilns startēt ar LPP/LC sarakstu. Par spīti KNAB ierosinātajai krimināllietai, par buldozeru dēvētais Šlesers turpina braukt vecajās sliedēs: runā par darbavietu radīšanu un aviācijas ziedu laikiem. «Jūs jau varat piesieties tiem skaitļiem [solījumam radīt 50 000 darbavietu], bet fakts ir tāds, ka ostā darbavietu ir vairāk,» viņš saka. «Referendums nebūs par oligarhiem, bet par uzticību šīs valdības koalīcijai.» 

Aivars Lembergs nenozūd no visu veidu ekrāniem. ZZS aicinājusi viņu šajās vēlēšanās kandidēt uz Saeimu, bet Lembergs vēl nav pavēstījis lēmumu. Toties ir skaidri iezīmēta kampaņas galvenā meldija - pensiju un valsts sektora algu palielināšana, neaizskaramās zemnieku subsīdijas.

SC turēsies tālāk no neērtās diskusija par oligarhiem un skandēs mantru par sasniegumiem sociālajā sfērā. Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK apvienos tiesiskuma un nacionālos jautājumus spēcīgā kokteilī, kas ne tik daudz remdē slāpes, cik rada vajadzību dzert vēl. Vienotība mudinās savākt 51% balsu partijām, kas nav saistītas ar oligarhiem, un stāstīs, ka Dombrovskis izglāba valsti, nepieminot, ko viņš darīja pēc tam. 

Un lielākā šo vēlēšanu mīkla - kara pieteicējs oligarhiem Zatlers pašlaik vēl ir bez armijas. 28.maijā rosinot Saeimas atlaišanu, Zatlers pierādīja, ka arī viens cilvēks spēj izdarīt daudz, taču nākamajā Saeimā ar to būs par maz - lai nesekotu vilšanās, nepieciešams viens un vēl vismaz piecdesmit.