Viesturs Romka. Publicitātes foto.
Diskusijas par Latvijas pretgaisa aizsardzību parāda, cik būtiski ir saprast, ka mūsdienu pretgaisa aizsardzība vairs nestrādā pēc Aukstā kara loģikas, kur galvenais uzdevums bija nosegt visu valsts teritoriju pret lielām lidmašīnu formācijām vai paredzamām raķešu trajektorijām, turpretī daudzas valstis, tostarp arī Latvija, pāriet uz slāņveida un punktveida pretgaisa aizsardzību.
Mūsdienu drošības vidi pilnībā maina droni, zemu lidojoši objekti, elektroniskā karadarbība un masveidā pielietojami salīdzinoši lēti uzbrukuma līdzekļi. Krievijas karš Ukrainā skaidri parāda, ka pat militāri pārāks pretinieks nevar pilnībā nosegt katru savas teritorijas kilometru pret šādiem draudiem. Vienlaikus redzam, ka Ukraina arvien efektīvāk spēj izmantot Krievijas pretgaisa aizsardzības ievainojamības, uzbrūkot mērķiem arvien dziļāk Krievijas teritorijā. Tas parāda, cik būtiski pēdējos gados ir mainījusies gaisa telpas aizsardzības loģika un cik sarežģīti kļuvuši mūsdienu draudi, īpaši dronu un elektroniskās karadarbības apstākļos.
Sabiedrībā eksistē priekšstats, ka pretgaisa aizsardzība nozīmē “necaurlaidīgu vairogu” virs visas valsts teritorijas. Realitātē mūsdienu karadarbībā tas faktiski nav iespējams - īpaši laikā, kad salīdzinoši lēti droni spēj radīt nesamērīgi lielus draudus un piespiest valstis pilnībā pārskatīt līdzšinējo pieeju gaisa telpas aizsardzībai.
NATO valstis pāriet uz slāņveida un punktveida aizsardzību
Tieši tāpēc arvien vairāk NATO valstu pāriet uz slāņveida un punktveida pretgaisa aizsardzību - kombinējot dažādas aizsardzības sistēmas dažādiem draudu augstumiem un attālumiem, vienlaikus prioritāri aizsargājot svarīgākos objektus un teritorijas. Piemēram, Vācija attīsta Eiropas pretgaisa aizsardzības iniciatīvu “European Sky Shield Initiative”, kuras mērķis ir veidot vairākus aizsardzības slāņus dažādiem mērķu augstumiem un attālumiem - no ballistiskajām raķetēm līdz zemiem dronu lidojumiem. Polija ievieš daudzslāņu pretgaisa aizsardzības sistēmas “Wisła” un “Narew”, kombinējot tālās, vidējās un tuvās darbības aizsardzību ap stratēģiski svarīgiem objektiem un teritorijām. Savukārt Somija un Igaunija būtiski paplašina pret-dronu un sensoru spējas, balstoties uz Ukrainas pieredzi aizstāvoties pret Krievijas gaisa uzbrukumiem, īpašu uzmanību pievēršot, populāciju centru, kritiskās infrastruktūras un militāro objektu punktveida aizsardzībai. Tieši šī pieeja - vairāku aizsardzības slāņu un ieroču sistēmu kombinēšana, kopā ar prioritāru svarīgāko objektu aizsardzību, kas arī ir prognozējamākie mērķi gaisa uzbrukumiem - šobrīd kļūst par dominējošo modeli NATO valstīs.
Tas nozīmē prioritāru kritiskās infrastruktūras, lielāko pilsētu, militāro objektu un stratēģiski svarīgu teritoriju aizsardzību, kombinējot radarus, sensorus, vidējās un tuvās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas, elektronisko karadarbību, pret-dronu spējas un pārtvērējdronus.
Dronu karš un jaunā izmaksu realitāte
Taču viena no lielākajām mūsdienu pretgaisa aizsardzības problēmām ir tieši izmaksas. Karš Ukrainā ļoti skaidri parādījis, ka drons, kura izmaksas var būt tikai daži simti vai tūkstoši eiro, var spiest tā notriekšanai izmantot raķeti, kas maksā vairāk nekā 100 000 eiro. Tieši tāpēc visā pasaulē šobrīd strauji attīstās pārtvērējdronu tehnoloģijas, elektroniskā karadarbība un citi lētāki pret-dronu risinājumi. Klasiskās pretgaisa aizsardzības sistēmas vienkārši nav paredzētas tik masveidīgiem dronu draudiem, kādus redzam Ukrainā. Taču šī joma attīstās tik strauji, ka aizsardzības industrija daudzviet vienkārši nav spējusi pietiekami ātri pielāgoties jaunajai realitātei. Līdzīgas problēmas šobrīd risina praktiski visas NATO valstis.
Šādā virzienā attīstās arī Latvija - ar IRIS-T sistēmu ieviešanu, moderniem radariem un sensoriem, pret-dronu risinājumiem un slāņveida pretgaisa aizsardzības attīstību. Piemēram, IRIS-T ir moderna vidējās darbības pretgaisa aizsardzības sistēma, kas paredzēta dažādu gaisa draudu pārtveršanai - sākot no lidmašīnām un helikopteriem līdz raķetēm un droniem. Šīs sistēmas būtiska priekšrocība ir spēja ātri reaģēt un integrēties kopējā NATO pretgaisa aizsardzības tīklā. Paralēli tam Latvija turpina stiprināt arī tuvās darbības pretgaisa aizsardzību, modernizējot radarus, sensorus un attīstot pret-dronu spējas, kas kļūst arvien svarīgākas mūsdienu drošības vidē. Viena no svarīgākajām Latvijas tuvās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmām joprojām ir Zviedrijā ražotā RBS-70 sistēma, kas paredzēta zemu lidojošu mērķu pārtveršanai. Tāpat arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta mobilām un elastīgām sistēmām, kuras iespējams ātri pārvietot un pielāgot dažādiem draudiem, kā arī ciešākai sadarbībai ar sabiedrotajiem Baltijas reģionā un NATO kopējā pretgaisa aizsardzības sistēmā.
Kāpēc ar iznīcinātājiem vien nepietiek
Tieši šeit svarīgi saprast arī jautājumu par iznīcinātāju izmantošanu. Pēdējo Latvijas gaisa telpas incidentu gadījumā NATO iznīcinātāju pacelšana bija pilnīgi loģiska, jo šādās situācijās galvenais uzdevums ir identificēt objektu, novērtēt iespējamos draudus un būt gataviem to notriekt, kā arī reaģēt, ja situācija eskalējas. Taču pilna mēroga kara situācijā pret masveida dronu uzbrukumiem iznīcinātāju izmantošana kļūst ļoti dārga un neefektīva. Krievijas taktika Ukrainā ļoti bieži balstās uz dronu viļņiem, vienlaikus palaižot pat simtiem dronu, lai pārslogotu pretgaisa aizsardzību un iztērētu tās resursus, iesaistot ne tikai dronus, kas bruņoti ar kaujas galviņām - sprāgstvielām, bet arī neapbruņotus māņu dronus, kas nokrišanas gadījumā spēj nodarīt postījumus tikai ar savu kritiena spēku.
Tieši tāpēc mūsdienu pretgaisa aizsardzības centrā arvien vairāk nonāk nevis ideja par “necaurlaidīgu debesu vairogu”, bet gan elastīga un daudzslāņaina draudu pārvaldība, kas spēj pielāgoties strauji mainīgajai kara realitātei.
Kāpēc prioritāri tiek sargātas pilsētas un infrastruktūra
Protams, cilvēkiem, kuri dzīvo tālāk no lielajām pilsētām vai novadu centriem, ir pilnīgi pamatoti jautāt, vai šāda pieeja ir pietiekama un vai viņu reģioni un mājas krīzes vai kara situācijā netiktu atstātas mazāk aizsargātas. Šādas bažas ir saprotamas, jo drošības sajūta sabiedrībā balstās uz pārliecību, ka valsts spēj aizsargāt visus savus iedzīvotājus neatkarīgi no dzīvesvietas. Taču jāņem vērā arī kara realitāte un tas, kā mūsdienās tiek plānoti gaisa uzbrukumi. Krievijas rīcība Ukrainā parāda, ka gaisa uzbrukumu primārie mērķi ir kritiskā infrastruktūra, enerģētika, loģistika, militārie objekti, lielās pilsētas un iedzīvotāju centri. Tie ir objekti, kuru iznīcināšana vai paralizēšana var radīt vislielāko ietekmi uz valsts spēju aizstāvēties, uzturēt ekonomiku un nodrošināt sabiedrības funkcionēšanu. Tieši tāpēc arī pretgaisa aizsardzības resursi vispirms tiek koncentrēti vietās, kur potenciālais kaitējums būtu vislielākais, un kuras ir prognozējamas kā pretinieka tipiskākie mērķi.
Taču vienlaikus tas nenozīmē, ka mazāk apdzīvotas teritorijas automātiski kļūst neaizsargātas, jo mūsdienu aizsardzības pieeja arvien vairāk balstās mobilitātē, elastībā un spējā ātri pārvietot sistēmas atbilstoši draudu situācijai. Daļa pretgaisa aizsardzības sistēmu ir mobilas un paredzētas tieši tam, lai nepieciešamības gadījumā tās varētu operatīvi izvietot dažādās valsts teritorijās. Tāpat būtiska nozīme ir agrīnās brīdināšanas sistēmām, izlūkošanai un NATO kopējai situācijas uzraudzībai Baltijas reģionā.
Tas nenozīmē, ka pārējā teritorija tiek ignorēta. Tas nozīmē prioritāšu noteikšanu situācijā, kur neviena valsts pasaulē praktiski nespēj vienādi nosegt katru savas teritorijas kilometru pret mūsdienu gaisa draudiem. Pat militāri ļoti spēcīgas valstis koncentrē savus resursus ap stratēģiski svarīgākajiem objektiem un teritorijām, vienlaikus saglabājot spēju reaģēt arī citos reģionos.
Pretgaisa aizsardzība nav tikai raķetes vai armija
Paralēli militārajām investīcijām arvien lielāka nozīme ir un būs arī civilajai aizsardzībai, agrīnās brīdināšanas sistēmām un sabiedrības noturībai. Mūsdienu pretgaisa aizsardzība nav tikai raķetes. Tā ir sensoru, radaru, elektroniskās karadarbības, pārtvērējdronu un sabiedrības gatavības kombinācija. Vienlaikus tas nozīmē arī daudz skaidrāku komunikāciju ar sabiedrību no valsts puses. Mūsdienu drošības apstākļos vairs nepietiek tikai ar militāro spēju attīstīšanu, tikpat svarīgi ir, lai sabiedrība saprastu, kā darbojas mūsdienu pretgaisa aizsardzība, kādi ir tās ierobežojumi un kā cilvēkiem rīkoties dažādās krīzes situācijās.
Arvien būtiskāks kļūst arī Aizsardzības ministrijas, NBS un citu atbildīgo institūciju skaidrojošais darbs, ne tikai krīzes brīžos, bet ilgtermiņā un sistemātiski. Jo īpaši laikā, kad dezinformācija, sociālo tīklu spekulācijas un nepilnīga izpratne par drošības jautājumiem var radīt nepamatotu satraukumu vai, tieši pretēji, bīstamu vienaldzību.
Autors ir Zemessargs, savā akadēmiskajā un personīgajā darbībā analizējis mūsdienu karadarbības attīstību, civilās aizsardzības sistēmas, visaptverošas valsts aizsardzības pieejas un valsts aizsardzības dienestus dažādās valstīs, tostarp Latvijā, Somijā un Šveicē.
