Artūrs Punte
Toreiz, skatoties Jaunajā Rīgas teātrī Vectēvu, man pat nevajadzēja piepūlēties, lai iejustos Viļa Daudziņa varoņa ādā
Viens mans vectēvs bija Sarkanās armijas artilērijas virsnieks, otrā vectēva brāli, karam ejot uz beigām, iesauca leģionā. Dzīvē viņi, protams, nebija tik spilgti ideoloģiju nesēji kā skatuves personāži, bet tomēr - atradās pretējās frontes līnijas pusēs. Un man vienmēr bija pretrunīgas jūtas, tuvojoties ikgadējām 16.marta un 9.maija mediju vētrām. Agrāk bija tā, ka 16.martā gribējās uzšūt sev uz apģērba dzelteno Dāvida zvaigzni, biju pat pasūtījis tādu krekliņu, bet 9.maijā vienmēr cerēju, ka kāds krieviski no skatuves atgādinās par šīs uzvaras pretrunīgajiem rezultātiem un to, ka, atbrīvojot vienas koncentrācijas nometnes, ar savu un «atbrīvoto» zemju iedzīvotājiem tika piepildītas citas. Skaidrs, ka abi šie datumi ir drīzāk sēru dienas, domāju, ka arī daudziem tie simbolizē neatgriezeniskus notikumus viņu personīgajos likteņos, nevis kādas iedeoloģijas pārākumu.
