Vladimirs Lindermans (no labās) un Jevgēņijs Osipovs "Par dzimto valodu" kongresā. Foto: Kaspars Krafts, F64
Lindermana partija vairs nav margināls dīvaiņu veidojums, bet gan pilntiesīgs radikāļu politiskais spēks
Šajās nedēļās raugoties uz mūsu publisko politiku, priekšvēlēšanu gaisotnē arvien vairāk kļūst sajūtams t.s. Alkibiāda efekts. Saskaņā ar sengrieķu nostāstiem Alkibiāds bija bagāts un populārs skaistulis ar politiskām ambīcijām, kuram, kā jau šādiem ļaudīm pieklājas, patika būt populāram un aprunātam. Tad nu viņš kādudien nocirta asti savam šķirnes sunim. Kad atēnieši viņam vaicāja, kādēļ Alkibiāds šādi rīkojās, viņš vaļsirdīgi atteica - tādēļ, lai visi runātu par mani un manu suni, nevis par kaut ko citu.
Šķiet, ka Alkibiāda komplekss arvien vairāk sāk mocīt arī Latvijas politiku, kur ik dienas jo biežāk parādās tēmas "par suņa asti", kuras tiek aktualizētas vienīgi tādēļ, lai visiem būtu par ko parunāt. Nevienu īpaši neuztrauc fakts, ka valdošā koalīcija joprojām nevar vienoties par simtus miljardu apsaimniekojošo satiksmes ministru, ka mūsu Saeimas gudrās galvas un attiecīgās nozares ministrs ir gatavi bez mazākajām aizturēm "grūst cauri" gana dīvainus grozījumus Zinātniskās darbības likumā, ka bravūrīgi pieteiktās "augstākās izglītības reformas" pašlaik realizējas tikai kā nebeidzams birokrātisks konflikts ar Augstākās izglītības padomi.
