Visvalža Ziediņa darbs "Materializētas sajūtas". Tapis 20.gs. 80. gados. Materiāli: koks, grīdas lupata, līme, eļļa, drātis, sintētiskā aukla. Publicitātes foto
Deviņpadsmit gadu vecumā Visvaldis Ziediņš solījis - „Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu". Savas dzīves laikā to arī daļēji īstenojis, tāpēc viņa darbi plašākai sabiedrība līdz šim nav pazīstami
No 9. augusta līdz 23. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (Vecrīgā, Torņa ielā 1) būs skatāma izstāde „Kustība. Visvaldis Ziediņš".
1961. gadā pāris dienas pirms savas deviņpadsmitās dzimšanas dienas, atbilstoši jaunības maksimālismam, Ziediņš dienasgrāmatā ieraksta savdabīgu solījumu, kuru dzīves laikā daļēji īsteno: „Es savas bildes nevienam nerādīšu un izstādēs arī nenesīšu". Proti, maz ir to cilvēku, kas redzējuši autora mākslas darbus. Taču toreiz topošais mākslinieks savu pārliecību pamato ar nevēlēšanos atklāt „moku pilno attīstību" un atsaucas uz zemo sabiedrības izpratnes līmeni par procesiem mākslā. Visvaldis Ziediņš raksta: „Cik visi tomēr maz attīstīti. Viņiem ir neinteresanti studēt mākslas filozofijas jautājumus. [..] Par cik cilvēks pats ir attīstījies, par tik viņš spēj novērtēt citu." Ziediņš ir pārliecināts, ka pārpilnībā īstas mākslas nemaz nevar būt, un ka mākslinieka lielākā muļķība ir sapņot un cerēt uz ideālu dzīvi. Tas skan pārsteidzoši pravietiski, atskatoties uz viņa nodzīvoto dzīvi un atstāto apjomīgo darbu kolekciju, kas ļauj mākslinieku pilntiesīgi ierindot starp spožākajiem padomju perioda nonkonformistiem Latvijā.
