2014_09_velesanas-2-gatisdiezins-leta-media-large.jpg
Tie, kas nebalsos ir ne vien grēcīgi pofigisti, bet arī grēcīgi izspiedēji
Varētu teikt, ka prece ir sevi definējusi. Kā liecina aptaujas rezultāti augustā tādu balsstiesīgo pilsoņu skaits, kas nedomā piedalīties vēlēšanās un tādu, kas nav izlēmuši par ko balsot, ir 39,8%. Tieši šo pilsoņu dēļ partijas tagad šķiedīs naudu un pūlēsies savās priekšvēlēšanu kampaņās. Bet par to jau, protams, ir apnicis runāt, jo par to runā jau ļoti sen.
Varbūt vienīgā nedaudz jocīgā nianse – vēlēšanām tuvojoties neizlēmušo un balsot negribošo skaits ir kaut nedaudz, bet pieaudzis. Un pat ja kaut nedaudz kļūdaini var būt arī aptaujas rezultāti, droši vien var vismaz secināt, ka šis neizlēmušo un negribošo skaits nepaliek mazāks.
Un tas, kas šo pilsoņu dēļ publiskajā telpā jādzird un jāredz pārējiem (lai kā skaita, bet principā izlēmušajam vairākumam), proti, cīņa par neizlēmušo vēlētāju – ir kaut kas šausmīgs. Ak, nē, par gaumi, protams, nestrīdas - vēl nekad man nav bijusi un pieņemu, ka nebūs ar, iespēja balsot par partiju, kuras reklāmklipi man „patīk”. Taču grūti panesama ir šī priekšvēlēšanu dialoga morāle jeb amoralitāte. Ir tāda sajūta, ka nesaproti, kur nobāzt savu neērtības sajūtu par to, ka tavā priekšā publiski tiek risināts teju perverss dialogs, kur tā saucamais neizlēmušais vēlētājs, klusi, bet tā, lai sadzird, čukst: „Ak, es nezinu, nu nav, nav par ko balsot! Ak, laikam neiešu uz vēlēšanām!”, un partija skaļi rēc: „Es esmu vislabākā!”. Un tad atkal neizlēmušais: „Ak”. Un tā tālāk līdz pat 2. oktobrim, bet nauda plūst, plūst, aizplūst.
