Līva Elksne. Foto — Ieva Salmane
Kapu kopšanas tradīciju latvieši pārmanto no paaudzes paaudzē, tomēr tradicionālā apbedīšana ir smaga gan dabai, gan tuviniekiem. Kad uzņēmuma Turn Urn dibinātāja Līva Elksne īsā laikā piedzīvoja divu tuvinieku aiziešanu, viņa nolēma to mainīt
Pusgada laikā Līvai Elksnei nācās apbedīt gan vecmammu, gan tēvu. Omītei viss bijis sakārtots līdz pēdējai detaļai — skapī jau sen pēdējo gaitu gaidīja blūzīte, svārki un villaine. Tēvs aizgāja pēkšņi. «Mēs nezinājām, kā viņu apbedīt, jo mēs par to nekad nebijām runājuši,» stāsta Līva. Pēc bērēm, kad sēras nedaudz aprima, viņa saprata — patiesībā izvēles iespēju tikpat kā nebija. «Principā tev ir divas opcijas — tradicionāla apbedīšana zārkā vai kremācija un pelnu iebēršana standarta urnā. Kā glabāja pirms 30 gadiem, tā arī šodien,» viņa saka. «Vajadzētu taču būt arī citām alternatīvām.»
Personīgais zaudējums kļuva par motivatoru izveidot pavisam citu atvadu formu — biodegradējamu, estētiski baudāmu urnu, kas laika gaitā sadalās un ļauj dzīvībai turpināties citā veidā. «Šis ir veids, kā mainīt perspektīvu par nāvi. Nāve nav beigas, bet pagrieziena punkts, par ko liecina vārds Turn (pagrieziens — no angļu val.) nosaukumā — iespēja atgriezties dabā, dzīves cikla turpināšanās mūžīgā piemiņā,» saka Līva.
Biodegradējamas urnas pasaulē nav jaunums. Ir varianti, kuros pelni kopā ar sēklām pārtop kokā, ir kapsulas ar augsni un substrātiem. Līva sāka pētīt, kas pieejams Amerikā un Eiropā, līdz nonāca pie secinājuma — jā, risinājumi ir, tomēr kaut kā pietrūkst. «Daudzas no tām, ko atradu, bija funkcionālas, bet vizuāli — liela vienreizlietojama kafijas krūzīte. Tā nav slikta ideja, bet tā nešķita piemērota cienīgām atvadām,» viņa saka.
Viņa arvien skaidrāk saskatīja nišu — urna, kas ne tikai sadalās dabā, bet arī vizuāli iemieso vērtības un turpinājumu. «Gribēju, lai tā ir kā kapsula, kas ietver stāstu — nevis vēl viens pelēks priekšmets, kas pēc tam pazūd zemē.» Ideja kādu laiku dzīvoja tikai Līvas piezīmēs un prātā, līdz pasauli apstādināja pandēmija un «bija laiks šai idejai piešķirt reālu formu».
Neperfekti perfektā sēkla
Urnas forma tapa ciešā sadarbībā ar dizaineri Ievu Kalēju, kura plašāk zināma ar zīmolu Mammalampa. «Ieva ir cilvēks, kurš dizainā vienmēr ieliek stāstu un sajūtas,» saka Līva, «šis projekts viņai burtiski bija radīts.» Rezultāts ir sēkla — nevis gluds, sterils objekts, bet organiska forma ar nelieliem izliekumiem un grubuļiem. «Mēs to saucam par neperfekti perfekto sēklu,» smaida Līva. «Mums bija svarīgi, lai forma izskatās dzīva, nevis perfekta. Neviena līnija nav līdz galam taisna. Tieši šīs mazās krociņas, it kā plīsumi, rada dabiskuma sajūtu.»
Kamēr tapa dizains, paralēli notika materiāla un ražošanas tehnoloģijas meklējumi. Pēc jaunās uzņēmējas pasūtījuma Latvijas Universitātes laboratorijā pētnieki veidoja kompozītmateriāla paraugus.
Vajadzēja materiālu, kas sadalās dabiskā veidā, palīdz neitralizēt pelnu skābumu, bagātina augsni un ir pietiekami izturīgs, lai var stāvēt telpā. Tas ir arī apzināts lēmums — Latvijā zeme ziemā sasalst, un ne vienmēr ir iespējams urnu aprakt uzreiz.
Tātad, ja vien ir vēlēšanās, cilvēks var pats pasūtīt sev urnu un izmantot kā dizaina elementu? «Jā, galvenais, lai mājās nav kaķa, kas to var nogāzt,» Līva pasmaida.
Kompozītmateriāls ir māls ar organiskām piedevām. Īstā materiāla meklējumi, kas kļuva par tehnisko pamatu visam produktam, noritēja ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras inovāciju vaučera atbalstu. «Tas bija garš ceļš — no maziem paraudziņiem laboratorijā līdz pirmajam prototipam reālā izmērā,» viņa atceras. «Katram materiālam ir savs ražošanas process, un mums vajadzēja atrast tādu, ko var ražot sērijveidā.»
Vienlaikus komanda izmēģināja dažādas ražošanas metodes. Radīja arī no gala izvēles pavisam atšķirīgu prototipu — gludu, perfektu, tehnoloģiski vienkāršāk izmantojamu, gatavotu veidnē. «Tas izskatījās kā ideāli izlieta forma — bez nevienas krociņas,» saka Līva. «Tajā brīdī mēs sapratām, ka šādu priekšmetu nemaz negribam. Tas bija pārāk perfekts!»
Turn Urn apzināti izvēlas iet sarežģītāku ceļu — katra urna tiek manuāli izspiesta formā. «Urnas ir roku darbs. Tas nozīmē, ka katra sēkla mazliet atšķiras,» viņa saka. «No biznesa viedokļa tas nav vienkāršākais ceļš, bet no vērtību viedokļa — pareizais.» Nākotnē, pieaugot pieprasījumam, komanda pieļauj iespēju attīstīt rūpniecisku ražošanu, bet pilnībā ar rokām veidotās urnas, visticamāk, paliks kā atsevišķa produkta līnija.
Tomēr no sākotnējās idejas par urnu, kurā iekšā ir koka dēsts vai sēklas, atteikušies. Sarunas ar pieredzējušiem Latvijas audzētājiem atsauca realitātē. «Neatkarīgi no klimata, augsnes un apstākļiem vienmēr pastāv risks, ka augs neieaugsies,» viņa saka. «Mēs sapratām, ka tā būtu vēl viena iespējama trauma cilvēkam, kurš jau pārdzīvo zaudējumu.» Tāpēc jaunstādu Turn Urn piedāvā kā atsevišķu produktu — tiem, kuri grib simboliski izdzīvot pilno ciklu.
Pelni urnā nonāk krematorijā, caur atveri apakšā. Turpat ieliek arī žetonu ar mirušā datiem — tas ir obligāts normatīvais nosacījums. Pēc tam urna tiek aizzīmogota ar ādas alternatīvas aizdari un nodota tuviniekiem.
Kapu kultūra 2.0
Ņemot vērā, ka Latvijā joprojām «kapu kultūra» ir dzīva, Līvai šķitis, ka sabiedrība uz Turn Urn raudzīsies ar aizdomām. «Man likās — mēs esam pārāk konservatīvi, pārāk cieši turamies pie kapu kopiņām,» viņa atzīst. «Bet, jo vairāk ar cilvēkiem runājam, jo skaidrāk redzam — ir ļoti daudz tādu, kuri meklē alternatīvas.»
Daļa cilvēku atzīst, ka negrib apgrūtināt bērnus un mazbērnus ar kapu uzturēšanu. Citi — ka viņiem svarīga ekoloģija. «Redzot Brāļu kapos un citās kapsētās aizaugušas, pamestas kapavietas, rodas jautājums — vai tiešām tā ir vienīgā iespēja?» saka Līva.
Viņa arī paskaidro, ka koka zārks ne vienmēr nozīmē zaļu risinājumu: kapi aizņem lielu daļu zaļās teritorijas, zārki bieži ir lakoti un apstrādāti, kas palēnina noārdīšanos, arī balzamēšanas šķīduma sastāvdaļas nonāk augsnē. Biodegradējamā urna neaizņem papildu vietu — to var aprakt arī zem koka vai citā atļautā vietā, kur nav jāveido klasiskā kapavieta.
Protams, arī kremācija rada ekoloģisko nospiedumu — patērē enerģiju un rada oglekļa dioksīda emisijas. «Tomēr kopējā bildē tā joprojām tiek uzskatīta par videi draudzīgāku par tradicionālu apbedīšanu,» saka Līva. «Un, ja šim procesam pievieno urnu, kas sadalās un bagātina augsni, tas kļūst par daudz harmoniskāku risinājumu.»
Turn Urn ceļš pie klienta būs divējāds — gan ar internetveikala, gan ar nozares darboņu starpniecību. Uzņēmumam jau ir izstrādāta mājaslapa Turnurn.com, bet paralēli jau tiek apsvērtas sadarbības iespējas ar apbedīšanas birojiem un krematorijām.
Teorētiski Turn Urn varētu sākt pārdošanu uzreiz — kompozītmateriāls un ražošanas process ir skaidrs, forma izstrādāta. Taču vēl norit darbs pie īstā iepakojuma izstrādes. «Produkts ir ļoti trausls, un lielu daļu sūtīsim uz ārvalstīm ar kurjerpastu. Mums vajag iepakojumu, kas vienlaikus ir drošs transportēšanai un atbilst mūsu filozofijai — bez plastmasas, biodegradējams,» uzsver Līva.
Patlaban komanda lielāko daļu laika velta šī jautājuma risināšanai. «Tiklīdz būs skaidrs iepakojums, mēs esam gatavi startēt, jo viss pārējais ir gatavs.» Līva cer, ka tas varētu būt 2026. gada sākums.
Mājaslapā var iegādāties arī kādu mazāk redzamu, bet ne mazāk svarīgu produktu — atvadu žurnālu. Tajā cilvēks var pierakstīt savas vēlmes, sakārtot dokumentus, atstāt piezīmes tuviniekiem. «Kad mans tēvs nomira, mums nebija nevienas norādes — ne par to, ko viņš pats būtu gribējis, ne kur kas atrodas,» viņa stāsta. «Ja man būtu bijusi kaut maza zīmīte no viņa, tas būtu daudz ko atvieglojis.»
Žurnāls nav paredzēts tikai «slimiem un veciem» cilvēkiem. Ideja ir vienkārša — palīdzēt normalizēt sarunu par nāvi un praktiskajām lietām ap to. «Mums jau no mazotnes māca māņticības, ka nāvi nedrīkst piesaukt, par to nedrīkst runāt,» saka Līva. «Tomēr tā ir tikpat normāla tēma kā, piemēram, — kā tev šodien gāja? Mēs visi piedzimstam, un mēs visi nomirsim. Mēs gatavojamies eksāmeniem, bet negatavojamies savam gala eksāmenam.»
Pagrieziena punkts
Līvai šis nav pirmais bizness — viņa joprojām vada pasākumu aģentūru un iepriekš strādājusi eksporta uzņēmumos. «Es zināju, kā izveidot uzņēmumu un to uzturēt,» viņa saka. «Bet ražošana un unikāla kompozītmateriāla radīšana man pašai bija pilnīgi jauns lauciņš.»
Izšķirošs pagrieziena punkts uzņēmuma tapšanā bijusi dalība Inovāciju akadēmijā, kur viņa devās ar Turn Urn ideju sirdī un savu otro mazuli zem tās. «Biju septītajā grūtniecības mēnesī, mājās jau bija viens mazs bērns. Emocionāli — ideāls laiks, lai sāktu jaunu biznesu,» viņa smejas. «Bet tieši tur mentori palīdzēja saprast, ka ideja ir tā vērta, lai to beidzot iznestu pasaulē.»
Tieši Inovāciju akadēmijā komanda ieguva ilgtspējas ekspertu Kristapu Cīruli un biznesa attīstības profesionāli Līvu Pērkoni. Ieva Kalēja savukārt ir gan urnas, gan zīmola dizaina autore. «Ja man patīk radīt idejas un es tieku galā ar administratīvām lietām un Ieva ir tīrs dizaina cilvēks, tad mums pietrūka divu komponentu — ilgtspējas ekspertīzes un skaidra plāna, kā augsim,» saka Līva. «Tagad komanda ir nokomplektēta.»
Pašlaik visiem komandas biedriem Turn Urn ir blakusprojekts pamatdarbiem. «Mēs visi paralēli darām citus darbus. Tas ir mūsu sirds projekts. Lielākais izaicinājums ir laiks, ko varam tam veltīt,» atzīst Līva.
Līdz šim Turn Urn lielā mērā finansēts no Līvas personīgajiem līdzekļiem. Pētījumu posmā palīdzējis inovāciju vaučers, mājaslapas izveidei izmantots digitalizācijas grants. «Pirmo ražošanas metienu, visticamāk, vēl varēsim segt paši,» viņa lēš. «Bet, kolīdz ražošanas intensitāte jāpalielina, būs vajadzīgs papildu atbalsts.» Komanda skatās akseleratoru, grantu un inkubatoru virzienā.
Gaisma tuneļa galā
Latvijas tirgus šim produktam ir par mazu — arī ar Baltiju vien nepietiks. Turn Urn mērķē uz pasauli. Apbedīšanas noteikumi katrā valstī ir citādi. Urnu glabāt mājās parasti drīkst, taču brīdī, kad tā tiek ierakta zemē, tas jau skaitās apbedījums, ko regulē likums. «Mums ir skaidrs — mēs tirgojam produktu, bet gala lēmums par to, kur un kā to izmantot, ir cilvēka un konkrētās valsts tiesiskā regulējuma ziņā,» skaidro Līva.
Latvijā pašlaik tiek izstrādāts jauns Kapsētu likums, kas paredz precīzāk noteikt, kur drīkstēs apglabāt urnas. Citās Eiropas valstīs, jo īpaši Ziemeļeiropā un Rietumeiropā, regulējums bieži ir elastīgāks, sabiedrība atvērtāka ilgtspējīgām iniciatīvām un alternatīvām apbedīšanas formām.
Pirmie soļi eksportā, visticamāk, tiks sperti tirgos, kur sabiedrība jau ir gatava pārmaiņām. Lai iekļūtu konservatīvākos tirgos, piemēram, daļā Dienvideiropas vai Āzijas, būs vajadzīgs ilgāks laiks. «Mūsu stratēģija ir ļoti vienkārša — soli pa solim. Sākt tur, kur tirgus ir atvērts, iegūt pieredzi un uzticību un tikai tad pieņemt sarežģītākus izaicinājumus,» viņa skaidro.
Personīgi grūtākais posms Līvai ar Turn Urn izveidošanu bijis atrast spēku turpināt, kad vienlaikus ir mazi bērni, pamatdarbs un sajūta, ka nekas īsti nekustas uz priekšu. «Man būtu ļoti, ļoti žēl, ja tas viss izčibētu un neieraudzītu dienasgaismu,» viņa saka. «Bija periodi, kad likās — varbūt jāatmet ar roku. Tagad es saprotu, ka vairs nav atpakaļceļa.»
Pacilājošākais brīdis? Apziņa, ka pirmā pārdotā urna jau ir rokas stiepiena attālumā. «Pirms trim mēnešiem vēl nevarēja saprast, kad mēs būsim gatavi. Bija neatrisinātas ražošanas nianses, diskusijas par dizainu. Tagad visi šķēršļi ir novākti no ceļa. Palicis viens — iepakojums. Un, tiklīdz tas būs, mēs esam gatavi.»
Komandas motivācija ir vēlme padarīt pasauli kaut nedaudz labāku, pat ja tas ir tikai viens mazs ilgtspējīgs lēmums cilvēka dzīvē. «Gaisma tuneļa galā vairs nav abstrakta metafora — es to skaidri redzu,» viņa raksturo, kādā posmā pašlaik ir uzņēmums.
«Un, ja mūsu sēkla kādam palīdzēs uz nāvi paskatīties mazliet citādi, tad viss šis ceļš būs bijis tā vērts.» Turn Urn komanda arī cer, ka viņu filozofija — «nāve nav beigas» — palīdzēs mazināt paaudžu paaudzēs pārmantotās stigmas par aiziešanu mūžībā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
