Rejs Īgans eiro ieviešanas 10.gadadienā kopā ar vairākiem citiem domubiedriem ieradās pie Anglijas bankas, lai paustu savu atbalstu britu mārciņas saglabāšanai.
Lamanša šaurums nav tikai ģeogrāfisks jēdziens. Tā ir vienlaikus psiholoģiska un ekonomiska robeža, aiz kuras Lielbritānijas un jo sevišķi Anglijas iedzīvotāji sevi norobežojuši no notikumiem «Kontinentā».
Tas attiecas arī uz eiro. Sarunās, kas noveda pie Māstrihtas līguma parakstīšanas 1992.gadā, Lielbritānija pieprasīja sev tiesības uz mūžīgiem laikiem saglabāt savu mārciņu, kuru anglosakšu valstu karaļi sāka lietot kā naudas vienību pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem.
Dānija un Lielbritānija ir vienīgās ES valstis, kurām nav pienākuma ieviest eiro, taču tas nenozīmē, ka tās to nevarētu darīt. Ir bijuši brīži, kad valdība Londonā ir izrādījusi zināmu interesi par iespēju iesaistīties kopējās valūtas projektā. 1990.gadā Konservatīvās partijas valdība iekļāva mārciņu eiro priekšgājējā - Eiropas Valūtas kursa mehānismā (ERM), kas noteica tās kursu pret citām Eiropas valūtām. Tomēr 1992.gada 16.septembrī spekulatīvu uzbrukumu rezultātā Lielbritānija bija spiesta atteikties no valūtas piesaistes. «Melnā trešdiena» nopelnīja Džordžam Sorosam vienu miljardu dolāru, un kopš tā laika mārciņas vērtību pret citām valūtām ir noteicis vienīgi tirgus.
