Pauls Cēlans. Melnās pārslas. Atdzejojusi Jana Vērdiņa. Neputns, 2022.
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Izdevniecībā Neputns klajā nākusi Paula Cēlana (1920—1970) atdzejas izlase, kuras nosaukums izvēlēts pēc dzejnieka agrīnā dzejoļa Melnās pārslas. Tas nepārprotami sasaucas ar autoram liktenīgo traģēdiju, kad Otrā pasaules kara laikā vācu koncentrācijas nometnē Ukrainas teritorijā gāja bojā abi dzejnieka vecāki. Vainas apziņa par paša izdzīvošanu holokaustā vajāja Cēlanu līdz viņa mūža beigām.
Atdzejas krājumu trāpīgi ievada dzejolis, kas runā par nāves pieredzi kara postītajā Ukrainā toreiz, saasinot lasītāja uztveri ar norādi uz politisko aktualitāti šodien. To grāmatas priekšvārdā netieši atzīmē atdzejotāja Jana Vērdiņa. Analizējot šo dzejoli un tā tematiku, nevar noliegt totalitārā spēka raisītās vardarbības paralēles laikā, tomēr šī atsauce pat nebūtu nepieciešama, ja ņemam vērā Paula Cēlana un viņa dzejas nozīmi vācu literatūrā. Savulaik Teodors V. Adorno, iepazinis Cēlana dzeju, atsauca savu spriedumu, ka dzejot vāciski pēc holokausta vairs nav iespējams, un nosauca Cēlanu par svarīgāko 20. gadsimta dzejnieku.1 Viņa iekļaušanās pēckara vācu literatūrā bija lēna un sarežģīta gan izcelsmes, gan poētiskās valodas dēļ, kas vācu pēckara lirikas ainavā bija novatoriska un sveša. Lai gan dzejnieks bija saņēmis prestižo Georga Bīhnera balvu, tikai pēc nāves Cēlana liriskais mantojums arvien dziļāk tika izzināts un novērtēts.
