IR.lv https://ir.lv Mon, 18 Feb 2019 15:30:09 +0000 lv-LV hourly 1 https://ir.lv/wp-content/uploads/2017/10/cropped-favico_512x512-32x32.png IR.lv https://ir.lv 32 32 Ceļi un tilti https://ir.lv/2019/02/18/celi-un-tilti/ https://ir.lv/2019/02/18/celi-un-tilti/#respond Mon, 18 Feb 2019 06:09:35 +0000 https://ir.lv/?p=384420 The post Ceļi un tilti appeared first on IR.lv.

]]>
The post Ceļi un tilti appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/18/celi-un-tilti/feed/ 0
Pūce: Turēšos cieti https://ir.lv/2019/02/18/puce-turesos-cieti/ https://ir.lv/2019/02/18/puce-turesos-cieti/#respond Mon, 18 Feb 2019 05:20:54 +0000 https://ir.lv/?p=384415 Jurim Pūcem (A/P) nepatīkot Vides un reģionālās attīstības ministra kabinets — griesti zemu kā bunkurā, skats pa logu uz mūriem. Aizrādu, ka turklāt otrpus ielai gandrīz vai interešu konflikts — naktsklubs Pūce.

The post Pūce: Turēšos cieti appeared first on IR.lv.

]]>
Jurim Pūcem (A/P) nepatīkot Vides un reģionālās attīstības ministra kabinets — griesti zemu kā bunkurā, skats pa logu uz mūriem. Aizrādu, ka turklāt otrpus ielai gandrīz vai interešu konflikts — naktsklubs Pūce.

Jaunajam ministram ir arī nopietna pieredze ar interešu konfliktiem. 2013. gadā pēc lielvekala Maxima sabrukšanas viņš atkāpās no Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amata, jo sievas biedrība bija saņēmusi naudu no lielveikala būvniekiem.

Kad jautāju par drauga un partijas Latvijas attīstībai līdzdibinātāja Edgara Jaunupa attiecībām ar Rīgas satiksmes lietā tagad apcietināto Māri Martinsonu, ministrs kļūs lakonisks. Toties viņam ir daudz sakāmā par administratīvi teritoriālo reformu, ko uzskata par savu galveno darbu.

 

Nupat iepazīstinājāt Ministru kabinetu ar ziņojumu par administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanu, kam jānotiek līdz 2020. gada jūnijam. Par pašreizējo administratīvi teritoriālo iedalījumu diskusijas bija no 1992. līdz 2008. gadam, kad Saeima pieņēma likumu, tad atsākās un turpinās joprojām. Kā cerat šo reformu pabeigt nepilna pusotra gada laikā?

Es apzinos to kā ļoti lielu izaicinājumu, un tas tiešām ir jāizdara. Viens no soļiem, lai to izdarītu — mēs iezīmējām grafiku, kādi lēmumi ir jāpieņem un kādā secībā. Nu, piemēram, tieši tagad (8. februārī – red.) blakus telpā notiek apspriede, lai finalizētu pašu pirmo administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas likumprojektu, un tad tas ir jānosūta saskaņošanai citām ministrijām un arī Pašvaldību savienībai. Bija vienošanās, ka tas ies saskaņošanai atvieglotā procedūrā kā tā sauktā Ministru kabineta lieta.

Šāda tipa politiskās vienošanās, protams, ir daļa no procesa — ir jāpanāk, lai ir atbalsts. Faktiski katrā sadarbības sanāksmē mums ir sanācis runāt par administratīvās reformas lietām, un man ir sajūta, ka vismaz valdību veidojošo partiju starpā ir plašs konsenss, ka tam ir jānotiek.

Skaidrs, ka detaļas bieži vien izšķir jautājumu. Un šajā konkrētajā jautājumā ir 119 detaļas. Bet esam salikuši ļoti stingru grafiku, un es pie tā turēšos cieti, un es ceru, ka arī pārējie kolēģi tiks tam tempam līdzi.

Nu, labi, grafiks jums ir. Bet vai ir redzējums, kādam ir jābūt gala rezultātam?

Mēs iesim procesu, kas, manuprāt, ir vienīgais pareizais. Būs kritēriju pašvaldību izveidei projekts. Mēs plānojam ar sākotnējām idejām sākt iepazīstināt kolēģus no koalīcijas jau nākamnedēļ, un tad pakāpeniski, aptuveni mēneša laikā, nonāk līdz tam, ka ir projekts, kuru jau var apspriest formālā procedūrā. Balstoties uz kritērijiem, taptu arī iedalījuma projekts un karte. Manā izpratnē, atslēgas kritērijs, protams, vienmēr būs iedzīvotāju skaits attiecīgajā teritorijā. Ir ekonomiskās attīstības indikatori, investīciju piesaistes indikatori. Ja skatās šos indikatorus un vērtē Latvijas teritoriju — un te man jāpasaka paldies iepriekšējai valdībai —, pēdējos četros gados ļoti daudzi pētījumi veikti šajā jomā, ko valdība ir pasūtījusi, un ir dažādu ministriju sagatavoti. Visi šie pētījumi, ja aplūkojam tās dažādās kartes — iedzīvotāju mobilitātes, izglītības pakalpojumu pieprasījuma — faktiski rāda uz ļoti līdzīgu situāciju absolūtā vairumā Latvijas teritorijas. Un tas būs valdības lēmums — izšķirties par to vai neizšķirties. Bet es gribu sākt ar kritērijiem un pēc tam ar karti.

Iedzīvotāju skaita kritērijiem neatbilst 39 novadi, 52 novados nav kritērijiem atbilstoša attīstības centra. Tad par cik pašvaldībām, jūsuprāt, būtu jābūt mazāk — par trīsdesmit deviņām vai par piecdesmit divām?

Ja saliekam kopā šos kritērijus, tad faktiski 57 no 119 pašvaldībām neatbilst šobrīd likumā noteiktajiem kritērijiem, tātad apmēram puse. Es domāju, ka tā ir sākuma atslēga. Ir skaidrs, ka tāda situācija, ka esošajiem kritērijiem neatbilst puse pašvaldību — nu, te būs kaut kas jāreformē un jāapvieno, tātad — vismaz divreiz mazāk.

Bet man sajūta ir, ka šī iespēja ir jāizmanto un tiešām jāvienojas par tādu novadu karti, kurā būtu gan saprātīgs attīstības centrs, gan pietiekamam iedzīvotāju skaitam nodrošināta pakalpojumu pieejamība. Es teiktu, ka jānovada līdz tam, lai mums būtu kaut kur starp 30 un 40 novadiem.

Bet par to ir jābūt atbilstoši arī likumam un atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam. Tas ir Saeimas lēmums. Arī pagājušo reizi valdība piedāvāja stingrākus kritērijus, kur Saeima ar savu balsojumu izvēlējās vairāk kā 30 gadījumos, trīsdesmit septiņos, ja precīzi, to neievērot.

Ko bija pateikusi Satversmes tiesa?

Satversmes tiesas lēmums bija par būtisko strīdu, vai tas ir pilnīgi iedzīvotāju pašpārvaldes lēmums, vai tas tomēr ir Saeimas lēmums, un tas diezgan stingri iezīmēja, ka tas ir Saeimas lēmums, nevis Ministru kabineta lēmums, un arī šī procesa sākšana un noslēgšana ir Saeimas ziņā. Pēc iepriekšējās reformas bija vesela rinda pašvaldību sūdzību. Tur ir ļoti labs vērtējums, un, kas ir būtiski, tur ir arī pateikts, ka, protams, [Eiropas vietējo pašvaldību] harta nosaka pienākumu valdībai konsultēties ar iedzīvotājiem un pašvaldībām par teritoriālo iedalījumu, un to mēs arī darīsim, tā ir daļa no grafika. Bet tas nenozīmē, ka kādai no pašvaldībām ir veto tiesības par to, kādā veidā izveidojas Latvijas administratīvais iedalījums.

Plāns B un darbi

Valdības deklarācijā ir punkts, ka vērtēsiet otrā līmeņa pašvaldību veidošanu un īstenosiet pilotprojektu. Vai tas ir plāns B gadījumam, ja iecerētā reformu neizdotos?

Ir jāsaprot, šis ir jautājums, kurā ir politisko viedokļu atšķirības. Koalīcijas ietvaros ir partijas, kas stingri runājušas par nepieciešamību veidot apriņķus. Un ir partijas, kas ir stingri pret, un šis bija kompromisa risinājums.

Par apriņķiem kā konceptu runā jau ilgāku laiku, pat likumā ir ierakstīts, ka tādiem apriņķiem ir jābūt, bet nekad līdz tam neesam tikuši. Atšķirībā no novadu administratīvās reformas, te nekādi priekšdarbi nav veikti. Nav ne funkcijas izanalizēts, kuras tad varētu otrā līmeņa pašvaldības veikt, ne cik tas izmaksātu, vai tas būtu efektīvāk, ja to veiktu novadu vai otrā līmeņa pašvaldības, vai tas būtu efektīvāk, ja šīs funkcijas veiktu valsts kopā.

Es uzskatu to par savu darbu šajā valdības ciklā, šajā Saeimas laikā šādu izvērtējumu sagatavot un piedāvāt valdībai lemšanai. Tas nav ar administratīvi teritoriālo reformu sasiets jautājums. Tas ir atsevišķs process, ko mēs arī nodrošināsim. Bet tas notiks neatkarīgi no administratīvi teritoriālās reformas. Mēs piedāvāsim iespējamos variantus, tai skaitā variantu, kur valsts izšķiras vienreiz un par visām reizēm otrā līmeņa pašvaldības neveidot. Arī tādu lēmumu var pieņemts, bet kaut kāds lēmums ir jāpieņem, jo ilgstoši turēt situāciju, kad nav šī lēmuma, nav pareizi.

Kad notika iepriekšējā reforma, viens no elementiem bija atteikšanās no otrā līmeņa pašvaldībām. Bija rajonu pašvaldības, kas gan bija netieši vēlētas pašvaldības, kurām ir vesela rinda funkciju. Izveidojot dažādus novadus ar dažādu teritoriju, visām bija pienākums pārņemt rajonu pašvaldību funkcijas. Bet absolūtā vairākumā gadījumu tā pārņemšana notikusi nepilnīgi, un pašreizējās pašvaldības lielā daļā gadījumu faktiski nevar izpildīt rajonu pašvaldību funkcijas, jo tām nav pietiekamu resursu bāzes, bieži vien pat nepieciešamības.

Protams, ja novadu karte būtu vienveidīgāka, pašvaldības būt līdzīgākas pēc iedzīvotāju skaita un pēc ekonomiskajām spējām, tas būtu drīzāk izdarāms. Bet tad ir jautājums, vai tiešām visos gadījumos iedalījums, piemēram, 30 novados būtu optimāls, lai risinātu, piemēram, sabiedriskā transporta pieejamības problēmu. Iespējams, ka to vajadzīgs risināt tieši reģionālā griezumā. Bet vai tam ir vajadzīga otrā līmeņa pašvaldība — tas ir nopietns jautājums. Jo otrā līmeņa pašvaldība nozīmē vienošanos par autonomajām funkcijām, kuras šī pašvaldība pildīs, un par autonomiem ienākumu avotiem. Tad droši vien jāveic kaut kāda iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdale starp pirmo un otro līmeni. Vai tas ir solis, kurš ir valsts un pašvaldību interesēs? Nu, tas ir ļoti diskutabli, tas būtu jāizvērtē.

Vai vismaz koalīcijā ir vienprātība, ka diskusiju par apriņķiem neizmantos kā ieganstu, lai nobremzētu administratīvi teritoriālo reformu?

Jā, ir vienprātība, mēs virzām reformu uz priekšu, un novadu reforma notiks. Protams, nav vēl vienota lēmuma par kritērijiem un par iedalījuma karti, bet tādu lēmumu mēs sagatavosim, diskutēsim ar kolēģiem un panāksim. Bet par apriņķiem, kā jau teicu, ir viedokļu atšķirības.

Tad kādēļ paralēli par to jādiskutē, ja gribat ātri uztaisīt administratīvi teritoriālo reformu?

Bet paralēli tas praktiski nenotiks. To mēs arī kolēģiem esam skaidri pateikuši. Gan politiskie, gan arī praktiskie valsts pārvaldes cilvēkresursi nav tādi, lai vienlaicīgi abus šos lēmumus realizētu, tāpēc mēs koncentrēsimies šobrīd uz vietējo pašvaldību reformu. Bet šī valdība ir izveidota četriem gadiem. Visi administratīvās reformas likumi valdību būs atstājuši pēc gada un Saeimā tiks turpmāk pieņemti, un tad valsts pārvalde varēs sākt pētīt šo lietu un izpildīt šo valdības deklarācijas punktu.

Bet kas būtu tas pilotprojekts, ko jūs gribat palaist?

Tas ir tikai situācijā, ja izvērtējums ir pozitīvs. Tad ir iespējams pamēģināt, kā tad notiek šī sadarbība. Ir zināms vērtējums par šo jautājumu Lielrīgas reģionam no VARAM, iepriekšējās Saeimas laikā sagatavots, ka varētu atsevišķu funkciju griezumā to izmēģināt.

Tātad tā būtu Lielrīga?

Vai tā būtu Lielrīga, vai kāds cits plānošanas reģions.

Kurš tad cits?

Par Lielrīgu šobrīd vienkārši ir mērīts, bet mums būtu jāpaskatās, vai varbūt arī kāds cits reģions būtu labāks. Es negribētu šodien publiski teikt savu personīgo vērtējumu par plānošanas reģionu gatavības pakāpi dažādu kopīgu funkciju realizācijai. Ir plānošanas reģioni, kas ir labāki un ļoti aktīvi kopā strādā. Piemēram, šajā situācijā gribētu noteikti izcelt Latgales plānošanas reģionu, kas tiešām ir viens no spēcīgākajiem organizatoriskā ziņā. Iespējams, ka to var izmēģināt Latgalē, bet varbūt to var darīt arī Pierīgā.

Vai Zaļo un zemnieku savienības atstāšana opozīcijā palīdzēs šo reformu īstenot? Un kā jūs tiksiet galā ar Pašvaldību savienību, kura prognozējami uzstās, ka jāturpina diskutēt?

Tie ir divi dažādi jautājumi. Attiecībā uz ZZS mums oktobrī, jau pēc Saeimas vēlēšanām, bija vairākas diskusijas. Vienā darba grupā, ko es vadīju, bijām četru partiju formātā, kur bija arī ZZS klāt. Nu, ir skaidrs, ka droši vien pretestība atsevišķām izmaiņām būtu lielāka, jo, protams, ZZS pozīcija ir diezgan skaidri definēta administratīvi teritoriālā iedalījuma kontekstā. Bet nav un nebija arī gluži tā, ka ZZS bija pozīcijā, ka nekāda reforma nav nepieciešama. Tas būtu kļūdains apgalvojumus. Nu, tur bija atsevišķi aspekti, par kuriem diskusijas būtu ļoti smagas, ja ZZS būtu valdībā. Nu, piemēram, viens nozīmīgs reformu ietvaros atrisināms jautājums ir, vai Latvijā turpina pastāvēt divu veidu pirmā līmeņa pašvaldības — novadu pašvaldības un tā sauktās republikas pilsētas. Ministrijas pozīcija, kuru es arī personiski pilnīgi atbalstu — mums būtu jāvirzās prom no šāda modeļa, un arī tā sauktajām republikas pilsētām jābūt novada teritorijām. Visiem novadiem jābūt attīstības centram, un republikas pilsēta par tādu var kalpot. Un ir daļa republikas pilsētu pašvaldību, kuras ir aktīvi par to, piemēram, Valmiera. Bet jāsaka, ka visvairāk pret šo modeli ilgstoši ir Ventspils. Šī būtu diskusija, kura droši vien būtu relatīvi smagnēja, ja ZZS būtu koalīcijā. Bet kopumā, domāju, reforma tāpat notiktu. Būtu vienošanās, ka reforma ir jāveic, bet varbūt ambīciju līmenis būtu zemāks.

Attiecībā uz Pašvaldību savienību — es tikos ar visām pašvaldību organizācijām, arī ar Pašvaldību savienību. Visas sarunas ir pragmatiskas, visiem esmu solījis vienu lietu — ka es ar viņiem sarunāšos, uzklausīšu un viņiem nemelošu un nemuldēšu. Domāju, ka šāda konsekventa, godprātīga attiekšanās novedīs arī pie tā, ka pašvaldību vadītāji, kas vairums ir pragmatiski, praktiski cilvēki, kas katru dienu risina būtiskas iedzīvotāju problēmas, arī pieņems šo attieksmi, spēs atrast kompromisa vienošanās.

Pašvaldību intereses nav vienādas. Ir pašvaldības, kuru vadītāji aktīvi atbalsta reformu, un ir tādi, kas ir pret. Es arī saprotu, ka Pašvaldību savienībai ir grūti šādā situācijā labu kopīgu viedokli noformulēt. Nu, viņu atzinumus uzklausīsim — iebildumus, ierosinājumus, kas uzlabos procesu, mēs noteikti ņemsim vērā. Nu, ja būs vienkārši principiāla pozīcija — “nē!” —, tad tas, protams, beigās kļūs par valdības un Saeimas izšķiršanos.

Var prognozēt, ka būs nevis principiāls nē, bet gan drīzāk atrunas, ka ekspertiem jādiskutē vēl kādus piecdesmit gadus. Vai valdība būs gatava pārstāt diskutēt un pieņemt lēmumu?

Esmu ticies visādos formātos, arī Pašvaldību savienībā un Novadu apvienības valdē, un visur saku — pasakiet, lūdzu, kas ir tie dati, kas pietrūkst lēmumu pieņemšanai? Jo valsts pārvalde ir diezgan daudz pētījumu veikusi. Jā, šur tur pētījumi ir varbūt četrus vai piecus gadus veci, tos datus var atjaunināt, un mēs arī plānojam vienā daļā gadījumu to darīt. Bet vai mēs tiešām ceram tur ieraudzīt kaut kādu brīnumu? Ka tur kaut kas būs ļoti radikāli citādi, nekā ir bijis? Tas ir drīzāk jautājums par izšķiršanos.

Un man arī sarunas ar pašvaldību vadītājiem gan viens pret vienu, gan kopīgos formātos vienmēr izvērsušās ļoti pragmatiskas. Pašvaldību vadītāji uzsver tās bažas, kas patiešām vienā daļā pašvaldību iedzīvotājiem ir, piemēram, ka attiecīgā pašvaldība, kas šobrīd ir maza un bez attīstības centra, līdz ar apvienošanos ar kādu novadu, kur ir šis attīstības centrs, kļūs par visu aizmirstu nomali. Tās ir emocionālas bažas, taču arī praktiskas. Un tas ir jautājums, kas valdībai jāsaprot, ka līdzīgi kā iepriekšējā reforma, līdzīgi kā nupat Igaunijā teritoriālā reformā, valdībai būs jāapsola kaut kādi ieguldījumi šajās teritorijās, lai parādītu, ka tās teritorijas nav aizmirstas, tās tāpat tiks attīstītas. Jo tur tiešām cilvēki dzīvo. Protams, ir jānovērtē, kādi ieguldījumi tieši ir jāveic, nav jāveic bezjēdzīgi ieguldījumu, bet skaidrs, ka tāda tipa aktivitāte ir daļa no sarunas.

Otra svarīga daļa no sarunas ir demokrātijas deficīta problēma, kas ir diezgan loģiska. Apvienojoties lielākos novados, bet pašvaldībā ievēlēto deputātu skaitam paliekot tādam, kāds tas ir, paaugstinās risks, ka kādas vietas, pat ja visi nobalso par vienu deputāta kandidātu, var netikt pārstāvētas.

Šis arī ir jautājums, kas jāizdiskutē reformas sagatavošanas griezumā. Un mēs jau tagad zinām, ka pēc nākamās reformas pašvaldību deputātu skaits saruks, salīdzinot ar pašreizējiem 1706. Pat ja pieļautu, ka maksimālais pašvaldību deputātu skaits (izņemot Rīgu — red.) vairs nav septiņpadsmit, bet, piemēram, ir divdesmit viens, kopējais skaits tāpat nozīmīgi saruks — divas vai trīs reizes. Tātad varbūt mēs ejam to ceļu un dodam iespēju demokrātijas deficītam samazināties? Ja mēs paskatāmies pasaules pieredzi, pašvaldībās itin bieži ir vairāk nekā 20 deputāti un mierīgi strādā un var pieņemt lēmumus. Tas samazinātu sajūtu, ka — man nav nekādu cerību, es dzīvoju vietā, kurā ir pārāk maz iedzīvotāju, es nevienu deputātu nedabūšu ievēlētu.

Šie ir ļoti pragmatisku diskusiju jautājumi, kas patiešām valdībai ir jādzird, un kaut kāds kopīgs rezultāts ir jāatrod.

Protams, paliks vienmēr kādi mēģinājumi vilkt laiku un tamlīdzīgi, bet, nu, es no savas puses plānoju ļoti strikti pieturēties grafikam. Esmu speciāli ticies un arī tikšos ar deputātiem ne tikai no koalīcijas, bet arī no opozīcijas frakcijām Saeimā, pārliecinot to nedarīt un, īpaši sākotnējā fāzē, diezgan ātrā tempā vienoties par kopīgo procesu un tad paredzēt pietiekamu laiku gala lēmuma pieņemšanai Saeimā — sešus, septiņus mēnešus, kuru laikā izdiskutēt visus specifiskos jautājumus un sastrukturēt to lēmumu. Vai tas man izdosies, nu, tas ir manas profesionalitātes jautājums, vai es to spēšu izdarīt.

Pieminējāt, ka valdība ir četriem gadiem, tomēr, reālistiski vērtējot, puslīdz droši varat rēķināties ar šo gadu. Kādus vēl darbus uzskatāt par steidzamiem un svarīgākajiem, kuri jāizdara gada laikā?

Nu, man ir zināmi īstermiņa darbi, kas ir obligāti jāizdara. Lielākajai manas pārraudzības iestādei, ļoti nozīmīgai valsts institūcijai Valsts vides dienestam mainās vadība, iepriekšējā vadītāja ir atstājusi civildienestu. Un mums ātrā tempā, tuvāko dažu mēnešu laikā, jānonāk ne tikai līdz jaunam VVD ģenerāldirektoram, bet arī līdz skaidram plānam, kā šo iestādi pārveidot. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nebūs pusgada darbs, lai to pilnībā realizētu, bet plāns mums ir jāsagatavo. Pašlaik VVD iepaliek, tur ir daudz nozīmīgu problēmu. Ir arī objektīvas problēmas, piemēram, atalgojuma līmenis darbiniekiem. Pie tā ir jāstrādā, tai skaitā man, panākot, lai tas mainītos un uzlabotos, un dažādas iestrādes jau ir, lai to panāktu. Bet svarīgākais ir — uz ko mēs ejam? Jo šis plāns kopā ar jauno ģenerāldirektoru ir jāsagatavo, un tuvākā pusgada laikā līdz tam jātiek — kāds būs Valsts vides dienests, vai moderna 21. gadsimta iestāde, piemēram, pēc diviem vai trim gadiem.

Vides sektorā mums šis gads ir diezgan būtisks dažādu nākotnes izaicinājumu priekšā. Latvijai ir saistības, un tās ir mūsu saistības, nevis Eiropas, kā mēdz teikt, bet mūsu saistības attiecībā uz klimatu, attiecībā uz atkritumu saimniecību. Šeit ir diezgan svarīgi lēmumi valdībai jāpieņem, un VARAM jāpiedāvā, kāds būs jaunais atkritumu apsaimniekošanas plāns, kur mums svarīgākais izaicinājums ir tikt galā ar to, ka cik daudz atkritumu tiek noglabāti poligonos. Patiesībā šis apjoms ir jāsamazina piecas reizes. Tas nozīmē diezgan nozīmīgus soļus, kuru viena daļa nebūs ļoti populāra iedzīvotāju vidū, jo mums ir jāpanāk, lai iedzīvotāji arī rada mazāk atkritumu. Tas ir viens piemērs.

SEG (siltumnīcefekta gāzu) emisijas ir otrs piemērs, kur, ja mēs neko nemainām un neko nedarām, faktiski tās kopīgās apņemšanās izpildīt nevaram. Būs ļoti smaga saruna ar Zemkopības ministriju, ar lauksaimnieku organizācijām, jo ir skaidrs, ka tas ir faktiski vienīgais sektors, kurā šobrīd Latvijā mērķtiecīgi pieaug siltumnīcefekta gāzu emisijas. Līdz šim valdība ilgstoši bijusi politiskā noskaņojumā, ka tas nekas, ka pārējiem sektoriem tāpēc ir jāsamazina vairāk — rūpniecībai, enerģētikai, transportam. Bet enerģētikā un rūpniecībā ir ļoti daudz darbu izdarīts, arī transportā ir šādi tādi nopietni darbi. Mēs nevaram prasīt vēl vairāk samazināt citiem sektoriem, ja lauksaimniecība turpinās pieaudzēt. Tas ir liels lēmums, kuru valdībai būs jāpieņem, arī atbilstoši jāatbalsta lauksaimnieki šajā pārejā. Jo tā sauktais Nacionālās enerģētikas klimata plāns jāapstiprina, un arī jāapstiprina atkritumu apsaimniekošanas jaunais plāns. Tie ir lieli izaicinājumi vides sektoram.

Un tad vēl ir ministrijas atbildība par digitālo pārvaldi. Pagājušajā gadā valdība sadalīja Eiropas fondu atlikušos līdzekļus projekta realizācijai ministrijās. Ir diezgan labs uzlabojums pārvaldības procesā. Centralizācijas pakāpe lēmumu pieņemšanā par to, kas tiek darīts, ir pieaugusi, bet vēl ir diezgan daudz darba, un es gribētu šim procesam aktīvu kontroli. Tas nav jautājums par to, ko dara pati ministrija — tā ir relatīvi neliela daļa no kopīgās aktivitātes —, bet gan par to, lai mēs nonāktu līdz situācijai, kad patiešām būtu pārliecināti, ka ar šo Eiropas fondu projektu palīdzību mēs ejam uz vienotu elektronisko pārvaldi, nevis resorisku elektronisko pārvaldi, kur katra iestāde, bieži vien pat ne ministrija, veido savu veidu, kā viņi sniedz e-pakalpojumus, kā iedzīvotāji sazinās ar valsti.

Šis ir tāds koordinācijas darbs, kur diezgan svarīgs ir jautājums, vai mūsu iestāde VRAA spēs arī tās prasības mērķtiecīgi uzlikt un izkontrolēt.

Valdības deklarācijā un reformas plānā nav nekā par pašvaldību referendumiem. Likumprojekts bija pārņemts no iepriekšējās Saeimas, otrajā lasījumā otro reizi pieņemts jau 2015. gadā, septembrī Saeimas komisija to atkal atlika — vai šī Saeima to var atkal pārņemt, un kas ar to notiek?

Tas ir pārņemts un attiecīgi pirmajā lasījumā arī atbalstīts no šīs jaunās Saeimas puses. Es biju tikties arī ar atbildīgās komisijas vadītāju un pārrunāt šī likuma gaitu. Man šķiet, ka tur ir objektīva diskusija, kas ir nepieciešama, un arī no komisijas vadītāja nejūtu, ka viņš vilks to likumprojektu garumā.

Es esmu cieti par pašvaldību referendumiem, bet, manuprāt, šī ir tā reize, kad mums ir jāatļauj divu veidu referendumi. Mums ir jāļauj, lai ir gan saistošie referendumi, gan konsultatīvie. Tāpēc, ka konsultatīvos referendumus varētu rīkot arī mazākās administratīvās teritorijās, nevis tikai visa novada griezumā. Saistošam referendumam, lai deputātam būtu pienākums balsot, ir jābūt pa visu novadu, jo viss novads viņu ir ievēlējis. Savukārt, piemēram, par lēmumiem, kas attiecas tikai uz vienu pagastu vai vienu pilsētu šī novada ietvaros, būtu jāļauj konsultatīva rakstura, un notiktu arī konkrētā pagasta teritorijā.

Par ko būtu jābūt tiesībām lemt pašvaldību referendumos? Piemēram, 2015. gadā no likumprojekta izņēma referendumus par teritoriālo plānojumu.

Manuprāt, tā ir kļūda, tur plānojumam ir jābūt iekšā. Faktiski vienīgais, par ko es ieteiktu nerīkot referendumus, ir pašvaldības budžets. Līdzīgi, kā ir Saeimas gadījumā, pašvaldībai ir tiesības noteikt ienākumus un izdevumus, un tur ir augsts problēmu risks iespējams, ja par to rīkojam nobalsošanas.

Kas būtu pārējie jautājumi, par kuriem varētu?

Praktiski par jebkuriem saistošiem noteikumiem, kurus dome izdod, būtu jābūt tiesībām rīkot referendumus. Savukārt, piemēram, par konkrētu būvniecības ieceru apstiprināšanu, es domāju, būtu vairāk jāiet tieši uz konsultatīvo referendumu veidu. Jo te mēs esam tādā kā tiesiskajā telpā — būvniecības ieceru apstiprināšana ir nevis domes saistošie noteikumi, bet gan administratīvs akts, par kuru konkrētā persona ir vērsusies un ir lūgusi. Te vajadzētu konsultēties un noskaidrot cilvēku viedokli, ja ir pieprasījums pēc tā no iedzīvotāju puses.

Bet es esmu apsolījis Dolgopolova kungam un arī Latvijas sabiedrībai varu apsolīt, ka tāpēc, ka likums tiešām ir relatīvi sen rakstīts un tas ir citā formā rakstīts, acīmredzot ir nepieciešami tādi kompleksāki priekšlikumi, ko ministrija piedāvā diskusijai un arī Saeimā izskatīšanai, un mēs pie tā strādāsim un tādus iesniegsim.

Vai ir termiņš likuma beidzot pieņemšanai?

Baidos tagad kļūdīties, bet šķiet, ka termiņš otrā lasījuma priekšlikumiem ir 1. maijs. Es domāju, ka otrā lasījuma izskatīšanai vajadzēs kādu pusgadu, jo tie būs konceptuāla rakstura. Nu, un tad ir trešais lasījums. Tā arī ir tāda iekšēja Saeimas vienošanās, un to tiešām vajag ievērot, ka trešajā lasījumā konceptuālas lietas vairs nerisina, tā ka es sagaidu, ka šis likums 2020. gada laikā varētu tikt pieņemts.

Vēl deklarācijā ir solīts paplašināt pašvaldības uzraugošo institūciju pilnvaras. Kas ar to ir domāts?

Es varu dalīties, piemēram, no VARAM perspektīvas. VARAM atbilstoši likumam ir kontrolējošā iestāde par pašvaldību darbības likumību. Bet faktiski ir diezgan ierobežots loks jautājumu, kurā varam asu, nekavējošu rīcību veikt. Tā ir saistošo noteikumu izdošana, saskaņošana un tamlīdzīgi, bet, piemēram, attiecībā uz to, vai budžetā, pieņemot lēmumus, pašvaldība ievēro noteikumus — tur VARAM uzraudzības nav. Saprotot, ka pašā pamatā pašvaldības ir demokrātiski vēlētas institūcijas un tām ir jābūt tiesībām pašām izšķirties par prioritātēm — par to nav šaubu —, jautājums ir, vai tiek likums ievērots šajā procesā. Un tas gan būtu jādod kā pilnvara un funkcija, un tai skaitā būtu arī instrumentu klāsts, ko var piemērot. Jo pašlaik ir tā — saistošo noteikumu projektu var sūtīt atpakaļ, un tad tas nestājas spēkā. Visos citos gadījumos faktiski ir diezgan daudz procesa darbības, ko varam veikt, nu, piemēram, sēdes sasaukt, pieprasīt paskaidrojumus, pieprasīt kaut kādu jautājumu izskatīšanu. Bet tiesības, piemēram, atcelt, apstādināt ir diezgan ierobežotas. Un šis loks ir jāpaplašina.

Un bez tā, protams, ir diskusija par Konkurences padomes iespējamo lomu, lai uzraudzītu pašvaldības komercdarbību. Es esmu stingri par, ka šādai lomai ir jābūt. Teorētiski tā varētu būt arī VARAM funkcija, vienkārši mums nav kompetences šajā jautājumā, nav cilvēku, kas to darītu.

Vai tās būtu izmaiņas likumā par pašvaldībām?

VARAM funkcijas jāliek likumā par pašvaldībām, bet šis jautājums par Konkurences padomi nozīmētu grozījumus Konkurences likumā. Tie šobrīd jau ir izskatīšanā Saeimā. Ir arī tāds priekšlikums iesniegts — mūsu deputāts Daniels Pavļuts ir iesniedzis un es stingri atbalstu šo pieeju, — Konkurences padomei ir jādod tiesības situācijā, kad pašvaldība faktiski ar savu rīcību izspiež no tirgus privātā tirgus dalībnieku, šo pašvaldības darbību apturēt.

Un tas nav tikai gadījumos, kad pašvaldība izveidojusi savu komersantu, piemēram, ar dempinga cenām. Nu, tādi gadījumi ir bijuši, sākot ar pašvaldību tā sauktajiem medijiem, beidzot ar, piemēram, darbību tūrisma jomā, viesnīcām, konferenču zālēm, kas tiek izīrētas apzināti par cenu, kas ievērojami zemāka nekā privātā tirgus dalībnieku piedāvātās cenas tirgū.

Bet bez tā ir arī vienkārši pašvaldību, piemēram, saistošie noteikumi, kas tiek pieņemti tā, lai faktiski neļautu iespēju tirgū piedalīties nevienam citam.

Klasiska funkcija ir, piemēram, atkritumu saimniecība, kur tiek faktiski pieņemti tādi noteikumi, kas ierobežo iespēju kādam citam bez pašvaldības dibināta komersanta kādas funkcijas veikt. Vai, teiksim, tehniskas apkopšanas darbi ūdenssaimniecībā vai namu pārvaldīšanā, kuri arī tiek regulēti tādā veidā, lai konkurenti nepiedalītos tirgū. Tas ilgtermiņā nozīmē to, ka pašvaldību iedzīvotāji faktiski pārmaksā par tiem pakalpojumiem, ko viņi darījuši bezkonkurences apstākļos. Vai tās izmaksas tiek nosegtas no budžeta naudas, vai no pašvaldības iedzīvotāju pašu maciņiem, ir šajā gadījumā otršķirīgi, jo tā tāpat ir pašvaldību iedzīvotāju nauda.

Pašvaldību avīzes un citi atkritumi

Pieminējāt tā dēvētos pašvaldību preses izdevumus. Atbildīgā Saeimas komisija pagājušā gada pavasarī atbalstīja grozījumus likumā, ka šādus preses izstrādājumus pašvaldība drīkst izdot ne biežāk kā reizi mēnesī, taču tas pagaidām arī viss. Kas notiks ar šo likumprojektu?

Tas arī ir pārņemts šajā Saeimā. To arī es pārrunāju ar Dolgopolova kungu. Šis likumprojekts turpinās virzību uz priekšu.

Un Dolgopolovs jūs atbalstīs šajā jautājumā?

Nu, viņš man tā solīja, ka šis likumprojekts turpinās virzīties, un esmu tendēts ticēt cilvēku solījumiem, kamēr viņi mani nepieviļ.

Viņš jūs nepievils — turpmākos simt gadus solīs, ka turpinās virzīt.

Komisijas deputātiem arī ir iespējas šādās situācijās rīkoties. Es teikšu tā — ja komisijas priekšsēdētājs nevēlas likumprojektu likt, bet deputātu vairākums to vēlas, deputātu vairākums viegli to var panākt. Jebkurā brīdī, noteiktam skaitam deputātu uzrakstot iesniegumu, viņi var prasīt sasaukt sēdi un noteikt izskatīšanas laiku. Acīmredzot Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas deputātu vairākums pagājušajā Saeimā nevēlējās tur neko darīt, tāpēc Dolgopolova kungs arī neielika.

Šodien ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro negaidīti pateica, ka viņš ķersies klāt šim jautājumam. Un ko jūs darīsiet?

Manuprāt, tas nosacītais kompromiss, kas tika panākts — ka pašvaldības drīkst informatīvos izdevumus izdot, bet ir noteiktas lietas, ko drīkst publicēt, un nedrīkst piedalīties reklāmas tirgū un publicēt ziņām līdzīgus rakstus, bet publicē saistošos noteikumus un pašvaldību vispārēju informāciju, un ir ierobežota regularitāte, — manuprāt, ir pēc būtības pieņemams kompromiss. Vai šis kompromiss tālāk iet uz priekšu — nu, pasekosim, kāds tagad ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš šim likumam. Man liekas, likumprojektam tūlīt būtu jāiet uz izskatīšanu. Esmu runājis arī ar abām deputātēm, kas pārstāv mūsu apvienību šajā komisijā. Nu, mēs sekosim līdzi, liksim uz sēdēm, balsošana būs un lēmums tika pieņemts.

Nomainījāt Dūklavu Tautsaimniecības komisijas vadībā, bet administratīvi teritoriālās reformas un citu svarīgu pārmaiņu veikšanai izšķirīgi svarīgās Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas vadītāju Dolgopolovu ne. Kāpēc?

Nu, bet man nav bail no tā, man ir dziļi personiska pārliecība, ka parlamentārā darbā ir jādod atbildība, tai skaitā par nozīmīgiem amatiem, arī opozīcijai. Un es personiski uzskatu, ka situācija, ka šobrīd tikai vienu komisiju vada ZZS pārstāvji, ir kļūdaina. Tas bija kompromiss, par ko bija jāvienojas. Man absolūti nebūtu traucējis Dūklava kungs Tautsaimniecības komisijas vadītāja amatā, un es domāju, ka tas nebūtu traucējis arī valdības dienaskārtībai. Un nebūt netraucēs arī Dolgopolova kungs. Ja viņš traucēs, tad šo jautājumu risināsim.

Bet es neesmu noskaņots negatīvi. Ir jāmāk koalīcijas politiķiem vienoties arī ar opozīciju par valstiski svarīgu mērķu panākšanu. Es tāpēc arī tiekos ar Dolgopolova kungu un plānoju tikties regulāri, lai izrunātu un vienotos, un ietu uz priekšu ar ministrijas dienaskārtību.

Nav runa par bailēm vai to, ka nevajadzējis opozīcijas pārstāvjiem dot teikšanu…

Bet ka tieši personīgi Dolgopolovs?

Nē, runa ir par politisko loģiku un par to, ka tieši koalīcijas lēmums izskatās personīgs — Dūklavam nē, bet Dolgopolovs ir labs.

Tāds bija konkrēti viena no koalīcijas partneriem uzstādījums, ka tas obligāti jāizdara, un tas tika izdarīts. Tas bija KPV nosacījums, viens no pieciem, lai viņi piekristu Kariņa valdībai pašā sākumā. Mēs tam piekritām kompromisa ietvaros, uzskatot, ka valdības izveidošana ir svarīga. Es būtu par to, ka tiktu atrasts veids, kā ZZS atbildēt par divām komisijām, līdzīgi kā par divām komisijām atbild Saskaņa, un es patiešām redzu tikai ieguvumus no tā, ka ir līdzatbildīga.

Vēl par personālijām — kā jums izdevās Valsts vides dienesta vadītāju Koļegovu pierunāt aiziet no amata? Ka aizgāja ļoti negribīgi, var secināt no viņas pēc tam teiktā, ka “Pūce vēlējās celt savus reitingus”. Ko jūs viņai pateicāt?

Tā bija divpusēja saruna, neatstāstīšu detaļas. Nu, acīmredzot mani argumenti viņu pārliecināja, ka tāda rīcība ir pareiza. Es patiešām uzskatu, šis mūsu kopīgais lēmums ir arī viņas personiskās interesēs.

Viņa laikam tā neuzskata.

Es ceru, ka ar laiku viņa līdz tādai apziņai nonāks.

Kādas vēl nopietnas personāliju izmaiņas jūs plānojat ministrijā vai tai padotajās struktūrās?

Nu, mēs nomainīsim, protams, pārstāvjus brīvostas valdē. Šīs ir politiskas institūcijas, un es vēlos, lai tur mani pārstāvētu mana biroja cilvēki, lai man būtu informācija, kas tur notiek un kādi lēmumi tiek pieņemti. Es, protams, stingri atbalstītu brīvostu pārvaldes profesionalizāciju, stingri atbalstīšu Tāli Linkaitu šajā darbā, kad būs piedāvājums viņa reformai. Nav obligāti jābūt ministra pārstāvim, bet šobrīd tāds regulējums ir.

Es pagaidām neesmu konkrēti saplānojis, kādus cilvēkus, analizēju iestādi pēc iestādes, tiekos ar iestāžu vadītājiem, uzņēmumu vadītājiem — uzņēmumu te nav pārāk daudz, vairāk iestādes. Pa vienam es tiekos, katram pirms tam esmu sagatavojis, ko gribu no viņa noskaidrot. Piemēram, šodien man būs tikšanās pēc dažām stundām ar [Valsts reģionālās attīstības aģentūras direktoru Aigaru] Undzēna kungu, izrunāsim VRAA darbu. Man ir jautājumi, ko es gribu viņam uzdot par darba organizāciju. Bet es neesmu ar tādu noskaņojumu, ka ir nekavējoties jāmaina iestāžu vadītāji.

Jau pieminējāt atkritumu apsaimniekošanas plānu, un valdības deklarācijā solīts, ka “ieviesīsim depozīta sistēmu”. Saeima pagājušajā rudenī pieņēma likumu pirmajā lasījumā. Kad ieviesīsiet?

Tas ir atkarīgs no Saeimas lēmumu pieņemšanas. Arī no manas puses būs kontrole, mans parlamentārais sekretārs ir arī atbildīgās apakškomisijas vadītājs Saeimā Artūrs Plešs.

Tie mērķi ir patiešām ļoti ambiciozi. Man šķiet, ka mums ne gluži līdzīgu, bet strādājošu depozīta sistēmu būs jāattiecina ne tikai uz PET pudelēm. Tas nenozīmē, ka mums būs jābūvē dažādi automāti, kur novietot, bet būs jāveido metode, kur patērētāji veiks iemaksu, lai nodrošinātu to, ka šie atkritumi tiek savākti un pārstrādāti ne tikai attiecībā uz PET pudelēm. Droši vien auto riepas varētu būt viena no jomām, ļoti ticami, ka dažādas elektropreces, jo mums ir nopietna problēma ar šo atkritumu savākšanu Latvijā. Tas prasa lielu konceptuālu vienošanos, bet, kas ir svarīgi, šī gada ietvaros ir jāizdara. Tas nozīmētu, ka pēc tam pakāpeniski šī sistēma tiktu ieviesta. Tas nav viena gada darbs. Piemēram, ja šodien tiktu pieņemts tas pats PET pudeļu depozīts, šodien būtu Saeimas lēmums, tāpat reāli ātrākais laiks, kad tas tiktu ieviests, būtu 2021. gads. Tā kā droši vien Saeima vēl kādu laiku lems, mēs labāk varam cerēt uz 2022. gadu.

Tātad 2022. gadā varētu būt?

Ja Saeima pieņemtu šo lēmumu pietiekami ātri.

Ir vēl divi lieli vides projekti, kurus īsteno jau gadiem ilgi un palaikam skandalozi. Viens ir Inčukalna gudrona dīķi. Tagad tur Skonto būves vietā ir Inčukalns Eko. Vai varat garantēt, ka neatkārtosies tradicionālā shēma, ka sāk darbus un pēc tam atkal un atkal prasa papildus naudu?

Šis projekts ir ļoti stingrā Valsts vides dienesta uzraudzībā, un arī no mūsu puses ir ļoti strikta uzraudzība. Jo bez tā, ka tā ir patiešām nozīmīgas ekoloģiskas katastrofas novēršana, tas ir arī jautājums par Eiropas līdzekļu izlietošanu laikā un apjomā. Un šobrīd atbilstoši tām atskaitēm, kas manā rīcībā, projekts tiek realizēta atbilstoši plānam, nekādas kavēšanās nav, un šķiet, ka viņi iekļausies atbilstoši paredzētajam, bet, nu, tur vēl ir darbs priekšā. Šis nav arī tehniski tehnoloģiski viegls process. Bet es nekādā gadījumā neparedzu projektam kaut kādas atkāpes.

Bet ļoti svarīgs jautājums, uz priekšu raugoties, ir arī apkārtnei, apkārtējai teritorijai. Šo padomju okupācijas laikā radīto piesārņojumu mēs novērsīsim, bet vēsturiskais mantojums apkārtnē ap šiem dīķiem vēl prasīs daudzus gadus darba un pastāvīgu uzraudzību vietai, jo mēs nevaram būt pārliecināti, ka tās kaitīgās vielas arī pēc daudziem gadiem tomēr neparādās.

Nē, gudrona dīķu izsmelšanas un pārstrādes projekts notiek noteiktā termiņā, un mēs stingri sekosim, lai nebūtu atkāpju.

Otrs lielais projekts ir Salaspils reaktora demontāža un kodolatkritumu noglabāšana. Ir pārtraukti skandalozie iepirkumi ar Velvi, kas saistīta ar Martinsonu, kuros parādījās 400% sadārdzinājums, salīdzinot ar paredzēto līgumcenu. Kas notiek ar to?

Ministrija vēl pagājušajā gadā guvusi arī ekspertu novērtējumu par to, vai tur ir bijusi problēma ar sākotnējo tāmi un procesu, un tas, ko ministrija faktiski ir ieguvusi — ka zvēlētā iepirkuma metode projektēt un būvēt kopā ir bijusi kļūdaina. Tāpēc, ka bez tehniskā projekta būvniekam, kas nosola darbus, ir jārēķinās, ka viņam ir nenovērtējams apjoms, cik viņam būs jānodrošina specializēto atkritumu, es tā to formulēšu, būvgružu pārvietošana. Šobrīd ir sagatavošanā izsludināt iepirkumu tikai projektēšanai. Projektēšanas darbu noslēgums varētu būt šogad. Mēs arī iegūtu sajūtu, cik tad šie darbi kopā varētu maksāt. Esam konsultējušies ar vienīgajiem kolēģiem šajā reģionā, kas labi šo jomu ir apguvuši, proti, lietuviešiem saistībā ar Ignalinas demontāžu. Un ir skaidrs, ka arī piedāvātās tāmes ir bijušas, nu, piezemētas. Projektēšanas rezultātā mums ir jānoskaidro, kāds ir reālais novērtējums. Tie ir diezgan specializēti darbi. Nojaukšana pati par sevi nav specializēta, bet, ko pēc tam darīt ar šiem būvgružiem, kādā veidā viņus transportēt un noglabāt — tas gan ir specializēti.

Kad reāli varētu sākties darbi?

Šogad vajadzētu projektēšanai beigties, un tas nozīmētu, ka droši vien jārēķinās, ka 2020. gada budžetā mēs nekādus līdzekļus klāt paredzēt vēl nevarēsim, jo nebūs vienkārši datu. Bet tad attiecīgi uz 2021. gada budžetu tas lēmums būs jāpieņem — paredzēt līdzekļus demontāžai un noglabāšanai.

Jaunais satiksmes ministrs uzdevis īpaši rūpīgi izvērtēt visus ar Martinsonu saistītos iepirkums, ņemot vērā Rīgas satiksmes lietu. Kā jums — vai šeit ir šādi iepirkumi?

Nu, vispār ministrija pati nekādas iepirkumus tikpat kā neveic un tie ir galvenokārt iestādes uzturēšanai. No mūsu kapitālsabiedrībām, kuras arī nav pārāk lielas, vislielākā, kas kaut kādus šādus darbus veic, ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Es tikšos ar šī uzņēmuma vadību. Man būs jautājums par iepirkumu darba organizāciju, jo faktiski tur uzkrītoši rezultāts ir bijis tāds, ka visdažādāko pakalpojumu veikšanā, ne tikai būvdarbu, ir uzvarējuši vieni un tie paši uzņēmumi. Tas liecina par kaut kādiem iespējamiem riskiem vai nepietiekami labi vadītu iepirkumu procesu. Šāds jautājums būs, un es ceru dzirdēt jēgpilnu atbildi. Un, ja nē, tad arī kaut kādus organizatoriskos secinājumus izdarīšu.

Savukārt citur ministrijai lieli iepirkumi ir faktiski diezgan specifiskie IT sistēmas uzņēmumos. Un tad, protams, ir Dabas aizsardzības pārvalde, kas regulāri veic aizsargājamās teritorijās sakopšanu, taku izveidi un tamlīdzīgas lietas, kur katrs atsevišķi iepirkumi ir relatīvi nelieli un to veicēju izkliede ir diezgan ievērojama — tur ir daudz uzņēmumu, kas veic darbus, nav novērojamas koncentrācijas pazīmes.

Tā ka ministrija arī kā sektors nav tāds liels pasūtītājs. Tur mēs atšķiramies no Satiksmes ministrijas, kur ir daudz kapitālsabiedrību, kas ir relatīvi lielas un kas pašas iepērk. Protams, ka ministrija īsteno struktūrfondu programmas, kurās saņēmēji ir pašvaldības. Bet, nu, tas ir tomēr arī katras pašvaldības jautājums, kādā veidā tiek darbs organizēts.

Martinsons un naudas basketbols

Jūs vienreiz jau atkāpāties no amata — no valsts sekretāra amata Ekonomikas ministrijā 2013. gadā. Atkāpāties, lai novērstu aizdomas par interešu konfliktu, jo sievas vadītā biedrība Ascendum bija saņēmusi ziedojumus no būvniekiem, arī no sabrukušā lielveikala Maxima būvniekiem Re&Re. Vai tā nevar notikt vēlreiz, ņemot vērā, ka jūsu biedrība Latvijas attīstībai ir saņēmusi ziedojumus no Māra Martinsona?

Tas bija, pirms es vēl pievienojos politiskajai partijai Latvijas attīstībai.

Martinsons tagad ir apcietināts. Vai ar Edgaru Jaunupu jūs sazināties?

Regulāri. Jaunups ir manas partijas valdes loceklis, viņš ir arī mans personisks draugs, un es, protams, ar viņu regulāri sazinos, tas jau nav nekāds noslēpums.

Vai tās tātad ir tikai baumas, ka cilvēki, ar kuriem viņš sadarbojies, tagad neriskējot viņam zvanīt, jo viņš esot apkarināts ar noklausīšanās ierīcēm?

Es domāju, ka tās ir pilnīgas baumas. Manuprāt, ir jānošķir divas lietas. Māris Martinsons ir izmeklēšanā esoša persona, kurai nav nekādu tiešu vai netiešu saikņu ar politisko partiju Latvijas attīstībai. Jā, viņam ir bijušas vēsturiski personiskas attiecības, tai skaitā ar Edgaru Jaunupu.

Ko nozīmē “ir bijušas”? Ļoti senā pagātnē?

Vairāki gadi ir pagājuši, kopš Māris Martinsons nekādā veidā vairs nav saistīts ar basketbola klubu VEF, kas bija saikne. Viņš bija basketbola kluba VEF valdē, kurā bija arī Edgars Jaunups. Māris Martinsons tur nav jau vairākus gadus un arī neatbalsta basketbola klubu VEF, neatbalsta arī nevienu no politiskajām [partijām], nekad nav atbalstījis partiju Latvijas attīstībai, un tās ir dažādas lietas.

Attiecībā par baumām uz Edgaru Jaunupu — nu, cilvēkiem ir tendence demonizēt un meklēt vietā, kur tā nav. Edgaram Jaunupam es personīgi uzticos pilnībā, tas ir, manuprāt, viens no spējīgākajiem cilvēkiem Latvijas politikā — tieši saturā, tieši spējā piedāvāt neordinārus, spēcīgus politiskus risinājumus.

Vai sporta organizācijas — federācijas, klubi — Latvijā nav kā tādas naudas sūkņu stacijas starp biznesu un politiķiem?

Nu, ir relatīvi neliels skaits politiķu, kas saņem ienākumus no sporta organizācijām, un lielākoties tā ir tiešām sporta federāciju vadība vai tamlīdzīgi. Es domāju, ka drīzāk ir otrādāk, cik nu man pieredze ir bijusi — sporta nevalstiskās organizācijas, federācijas ļoti aktīvi strādā, lai piesaistītu politiķus pie sevis. Viņi māk veidot attiecības ar politiķiem — kādreiz paglaimojot godkārei, kādreiz paglaimojot iespējai, kā veidot attiecības, — un tādā veidā daudzi no politiķiem beigu beigās kļūst par kādu sporta organizāciju padomju locekļiem, izpildkomiteju locekļiem un tamlīdzīgi. Jo tas ceļ viņu pašvērtējumu, citādāk to nepateiksi.

Vai tikai tas? Vienkārši nosaukšu jums dažus Latvijas Basketbola savienības padomes locekļu uzvārdus: Ameriks, Āboltiņa, Bondars, Kalvītis, Krūmane, Martinsons, Parādnieks, Štokenbergs, Urbanovičs, Lembergs. Izskatās pēc pamatīga vēlēšanu saraksta, vai ne? Vai, jūsuprāt, tie cilvēki tur ir tikai tāpēc, ka viņiem patīk sports?

Es teiktu, ka ir otrādāk — Basketbola savienības vadība, visdrīzāk, ir ļoti aktīvi strādājusi, lai politiķus iedabūtu šajā padomē un tādā veidā garantētu, ka, ja ir kaut kādas problēmas, piemēram… Skaidrs, ka visas sporta organizācijas daļēji arī saņem finansējumu no valsts — ja būs kaut kādas problēmas ar valsts finansējumu, viņiem būs, ar ko runāt.

Lai garantētu, ka naudu pārpumpē neatkarīgi no tā, kurš ir pie varas?

Nu, tā jūs to varat apzīmēt. Sporta organizāciju vadība, protams, rūpējas par to, lai sporta organizācijai būtu resursi tās darbības nodrošināšanai, tas ir viņu uzdevums. Un viņi strādā ar politiķiem un pārliecina par to, nu, iesaista viņus. Šis ir veids, kas, manuprāt, ir viens no visatklātākajiem. Jo vai tad būtu labāk, ja tas viss notiktu kafejnīcu sarunu formātā?

Jaunupam tagad varētu būt sarežģīta situācija Latvijas Basketbola savienības valdē — valdes loceklis Leons Bemhens sēž. Viņš tur acīmredzot kārtoja lietas kopā ar Lemberga partijas biedru Gunti Blumbergu, vai ne?

Nu, tur ir Valdis Voins, man liekas, Basketbola savienības prezidents.

Ir, protams, bet Voins varbūt nav politiķis.

Nav, nav.

Es runāju par politiķu sarakstu.

Nē, nu, tātad ir ievēlēti. Es nezinu ļoti detalizēti situāciju Basketbola savienībā un kā valde izveidojās, bet ar tādām vispārējām zināšanām par to, kā sporta federācijās vispār tas notiek — parasti sporta federāciju valdēs iekļūst sabalansēti jaunatnes sporta pārstāvji, kur ir galvenokārt pašvaldību klubi, un tad ir profesionāli klubi. Un tādā veidā tiek nodrošināts tas, ka visas problēmas tiek tomēr valdē izskatītas.

Nu, Edgars viennozīmīgi tur pārstāv basketbola klubu VEF, kura vadītājs viņš arī ir. Un Guntis Blumbergs ar lielu varbūtību pārstāv Ventspils basketbola klubu un arī Ventspils sporta sistēmu, kurā basketbolam ir liela daļa arī attiecībā uz jauniešu sportu. Nu, skaidrs, ka tas tā ir! Tātad attiecīgi tādā veidā arī viņi ir ievēlēti. Acīmredzot profesionālie klubi tā ir vienojušies, ka labākie pārstāvji viņiem būs tieši šie.

VEF kluba prezidents pašlaik ir Jaunups…

Jā.

Pirms viņa laikam kādus 10 gadus bija Martinsons.

Mazāk, bet jā.

Un tagad jūs virzāt ilggadējo VEF kluba direktori Lailu Spaliņu par valsts pārstāvi Ventspils ostā.

Nē, nu, pirmām kārtām Laila ir atstājusi gan VEF kluba valdi, gan arī citu organizāciju valdi. Viņa strādā šobrīd mana biroja vadītājas amatā. Un es virzu uz brīvostas valdi abos gadījumos savus padomniekus, lai tie būtu arī mani pārstāvji. Un tā arī likums paredz — tie ir mani kā ministra pārstāvji, un es, protams, virzu cilvēkus, kuri ar mani kopā strādā.

Tāpēc es vaicāju, vai jums neveidosies itin samudžināti interešu konflikti.

Kādi tieši? Kādus lēmumus Ventspils brīvostas valde varētu pieņemt attiecībā uz basketbola klubu VEF, kā jums šķiet?

Jūs pagājušā gada 13. decembrī Saeimā aicinājāt atbalstīt izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodokļa kārtībā, lai atjaunotu nevalstiskajām organizācijām iespēju saņemt ziedojumus no uzņēmējiem.

Jā.

Finanšu ministrija bija aprēķinājusi, ka jūsu priekšlikumi būtu izmaksājuši budžetam  13,9 miljonus eiro. Vai tas, jūsuprāt, nevar viest jautājumus par iespējamu interešu konfliktu?

Nē! Absolūti nē. Šis ir jautājums, par kuru es un arī visi Saeimas deputāti saņēma nevalstisko organizāciju sagatavotu vēstuli, kur bija visu nevalstiskā sektora organizāciju pārstāvji. Tur bija gan no labdarības biedrībām, gan no kultūras, gan no izglītības, gan no sporta, gan no pilsoniskās sabiedrības plašākā nozīmē sagatavota vēstule, un es pilnībā… Jā, to es gan budžeta komisijā teicu — jā, es esmu iesniedzis tos priekšlikumus, ko iesniedza viņi. Un es viņus pilnībā atbalstu, tas nav nekāds pārsteigums attiecībā uz mani, es to esmu vairākkārtīgi publiski teicis. Tas ir arī mūsu politiskā spēka programmā, ka mēs atbalstīsim ziedojumu sistēmas izmaiņas, lai stimulētu ziedojumus nevalstiskām organizācijām, tā ir objektīva sabiedriska problēma. Nevalstisko sektoru ziedojumi ir nokrituši pagājušā gada laikā gandrīz trīs reizes.

Nevalstiskās organizācijas, protams, ir jāatbalsta, taču es runāju par jums, nevis par ziedojumiem…

Ko es varu pateikt un kas ir arī publiski redzams — es pats esmu vienmēr, visu savu dzīvi bijis nevalstisko organizāciju valdēs un aktivitātes, es to vienmēr esmu darījis, tai skaitā arī šobrīd es esmu vienas nevalstiskas organizācijas, kas ir sabiedriskā labuma organizācijas statusā, valdē — tas ir Latvijas Universitātes fonds. Jā, šis atstātu pozitīvu iespaidu arī uz Universitātes fondu, bet es nekad neesmu saņēmis nevienā nevalstiskā organizācijā personīgu atlīdzību vai, ka es būtu kaut ko saņēmis no nevalstiskām organizācijām.

Piedodiet, bet varbūt kaut ko saņem, iespējams, jūsu draugs Edgars Jaunups?

Viņš nesaņem atlīdzību, nē — basketbola klubs VEF nav sabiedriska labuma organizācija un nesaņem ziedojumus caur uzņēmumu nodokļu atlaidi. Viņi nesaņem! Tā ka te nav interešu konflikta, tā ir biedrība, bet tai nav sabiedriskā labuma statuss.

Ir arī citāds jautājums par šiem jūsu priekšlikumiem. No Saeimas tribīnes teicāt: “Šis ierosinājums, protams, ir ar fiskālu ietekmi. Par to nav šaubu. Taču bez fiskālās ietekmes nav iespējams NVO atbalsts.” Droši vien. Taču valdība tolaik vēl tikai tapa, turklāt jūs bijāt savas partijas kandidāts finanšu ministra amatam. Tomēr balsojāt arī par veselības aprūpes darbinieku atalgojuma palielināšanu, kam šogad vien vajadzēs 86 miljonus. Jautājums ir vai, uzkraudams šīs saistības nākamajai valdībai, pirms tā bija tapusi un sākusi lemt par budžetu, jūs neprognozējāt, ka pats varētu būt valdībā?

Bet, kā jūs saprotat, arī šai valdībai, kas tagad veido budžetu, ir arī šis lēmums, ko Saeima, visa Saeima, vienprātīgi pieņēma — piešķirt algas mediķiem, tas ir arī iestrādāts budžetā. Šāds lēmums ir pieņemts, un es personīgi uzskatu to par labu lēmumu. Un, jā, es arī personīgi uzskatu — ja Saeima tobrīd būtu pieņēmusi grozījumus Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā, paredzējusi, ka NVO atbalsts ir, tas šobrīd tiktu iestrādāts budžetā, un tas būtu pareizs lēmums. Arī tad, ja es būtu finanšu ministrs, es spriestu pilnīgi vienādi.

Jautājums nav par to, kurus ir pareizi atbalstīt. Jautājums ir par to, ka pašlaik jūs valdības koalīcijā noraidāt kā populistiskus visus opozīcijas priekšlikumus, kuri varētu atstāt iespaidu uz budžetu, un skaidrojat, ka skatīsiet šos jautājumus, kad veidosiet budžetu…

…Bet mēs to arī darām!

Bet tolaik, decembrī, šādu argumentu no jums nedzirdējām, tieši otrādi — valdība vēl tikai tapa, bet jūs to jau faktiski torpedējāt.

Nē, nu, tam es gan nepiekrītu. Tobrīd valdības tapšanas procesā vēl nebija arī skaidri saprotams, kur tā valdība taps un kādā veidā. Tas faktiski tapa vairāk vai mazāk skaidrs ap gadu miju. Un tas lēmums, kas tika pieņemts, vienkārši bija objektīvs. Kas bija svarīgi — pirmsvēlēšanu periodā, tai skaitā no aizejošās valdības puses, bija skaidrs solījums gan ārstu algu jautājumā, gan attiecībā uz nevalstisko sektoru, ka kaut kāda problemātika tiks risināta. Un tie bija dabiski priekšlikumi. Jā, nu, diemžēl man neizdevās dabūt pietiekamu atbalstu nevalstiskā sektora atbalstam, bet attiecībā uz mediķiem tas atbalsts tika atrasts, un tas tika atrisināts. Jā, kā prioritārs pasākums, par kuru bija ļoti plašs konsenss, tai skaitā pēc tam valdību veidojošo partiju starpā. Neviena no partijām, kas tagad veido budžetu, nav apspriedusi pat ideju par to, ka šo lēmumu, ko Saeima pieņēma, varētu tagad nepildīt. Varēja taču izgrozīt likumu budžeta paketē un to izdarīt. Bet tā nav, par to ir konsenss.

Es runāju par atbildīgu politiku pat tad, ja pats vēl nav amatā valdībā.

Vai vajadzēja 2018. gada decembrī pieņemt lēmumus ar budžeta ietekmi? Ja būtu skaidrāk redzams tobrīd kalendārs, kā mēs līdz valdībai tiekam, nevis būtu bijis interesantais eksperiments ar Alda Gobzema valdības veidošanas fāzi — bija tāds mūsu valstī —, es domāju, ka šādi lēmumi tobrīd netiktu pieņemti.

A, tātad jūs mēģinājāt torpedēt iespējamo Gobzema valdību?

Nē, neviens netorpedēja, vienkārši tā ir arī Saeimas atbildība pieņemt atbildīgus likumus tajā brīdī, ja valdības izveidošanas fāzē nav skaidrs, ar ko tā beigsies un kad beigsies. Un lēmumi ir jāpieņem.

Kādas ir jūsu prognozes, cik ilgi valdība strādās? Četrus gadus, kā pirmīt bildāt?

Es patiešām bez šaubu ēnas tā saku, un varu paskaidrot, kāpēc. Šajā valdībā nav nevienas partijas, kas ir ienākusi valdībā ar rūgtumiņa sajūtu, kā tajā anekdotē — ka rūgtumiņš palika. Nav tādas sajūtas nevienam, un nevienam nav šobrīd redzamas alternatīvas, kur kāda partija varētu gūt vairāk, ja šī valdība kristu. Protams, situācija var mainīties, taču šībrīža sajūta ir tāda, ka faktiski visas partijas ir vairāk vai mazāk dabūjušas kaut ko tādu, kas šīm partijām rada interesi no politikas viedokļa un piedāvājuma viedokļa, un jebkura cita valdība visdrīzāk nozīmētu viņu iespēju samazināšanos.

Nu, ne visiem tā ir, rūgtumiņš palicis “zaļajiem zemniekiem”. Kā mēs zinām, viņi nemēdz ilgi sēdēt opozīcijā, bet valdībā ir Nacionālā apvienība, kas līdzīgās situācijās ir viņiem izpalīdzējusi.

Nu, kā lai es to pasaku… Valdību var nogāzt tikai kāda no valdībā esošajām partijām, un arī attiecībā uz Nacionālās apvienības kolēģiem es uzskatu, ka viņi vismaz pārskatāmā nākotnē neko labāku citā valdībā nevarētu iegūt.

Viņi būs jebkurā valdībā.

Nu, redziet, šī Saeima nav tāda, kur tas ir garantēts. Nevienai no partijām. It īpaši pēc pēdējām pārbīdēm KPV ietvaros un zināmas neskaidrības, cik tad pēc dažiem mēnešiem Saeimā vispār būs balsstiesīgu deputātu. Es gribu teikt, ka neviena no partijām nevar justies tā, ka bez tās nevar izveidot valdību.

The post Pūce: Turēšos cieti appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/18/puce-turesos-cieti/feed/ 0
Reģionālā reforma bez “vecajiem grābekļiem” https://ir.lv/2019/02/18/regionala-reforma-bez-vecajiem-grabekliem/ https://ir.lv/2019/02/18/regionala-reforma-bez-vecajiem-grabekliem/#respond Mon, 18 Feb 2019 05:00:53 +0000 https://ir.lv/?p=384402 Jaunās valdības lielākais izaicinājums būs izstrādāt tādu administratīvi teritoriālo reformu (ATR), kas būtiski uzlabos situāciju Latvijas reģionos un dos ieguldījumu valsts ekonomikas attīstībā. Vienlaikus jaunās reformas īstenotāji ir labākās pozīcijās, nekā vēsturisko reformu autori. Pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienībā ir uzkrāta liela pieredze ATR realizācijā – 11 valstīs īstenotas vērienīgas reģionālās reformas. Tas ļauj veikt pamatotu analīzi un jau reformas plānošanas posmā izvairīties no “kāpšanas uz vecajiem grābekļiem”. Zemāk apskatīti galvenie argumenti par un pret ATR, kas ir būtiski rezultāta sasniegšanai.

The post Reģionālā reforma bez “vecajiem grābekļiem” appeared first on IR.lv.

]]>
Jaunās valdības lielākais izaicinājums būs izstrādāt tādu administratīvi teritoriālo reformu (ATR), kas būtiski uzlabos situāciju Latvijas reģionos un dos ieguldījumu valsts ekonomikas attīstībā. Vienlaikus jaunās reformas īstenotāji ir labākās pozīcijās, nekā vēsturisko reformu autori. Pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienībā ir uzkrāta liela pieredze ATR realizācijā – 11 valstīs īstenotas vērienīgas reģionālās reformas. Tas ļauj veikt pamatotu analīzi un jau reformas plānošanas posmā izvairīties no “kāpšanas uz vecajiem grābekļiem”. Zemāk apskatīti galvenie argumenti par un pret ATR, kas ir būtiski rezultāta sasniegšanai.

Argumenti “par” reformu

Sāksim ar argumentiem par labu reformas īstenošanai, uzsverot apjoma radītus ietaupījumu un iespējamo sinerģiju. Tiek uzskatīts, ka apvienošana varētu uzlabot pašvaldību funkcionēšanas kvalitāti un samazināt izmaksas. Var prognozēt, ka lielākās administratīvajās teritoriālās pakalpojumu izmaksas uz vienu iedzīvotāju būts zemākas un tas arī kompensētu depopulācijas problēmu reģionos. Darbības apjoma ekonomija balstās pieņēmumā, ka labākus sabiedriskos pakalpojumus var sniegt lielākā apjomā, piemēram, koncentrēts skolu, veselības iestāžu un valsts pakalpojumu tīkls. Tradicionāli par pamatu tiek pieņemts 50 km attālums līdz minētajiem pakalpojumiem.

Vēl viens arguments par labu reformai ir nepieciešamība pielāgot administratīvo iedalījumu transporta tīkla attīstībai. Daudzās valstīs un arī Latvijā pašvaldību, pagastu un pat pilsētu robežas var uzskatīt par “novecojušām”, jo agrāk nošķirtās apdzīvotās vietas ir kļuvušas funkcionāli integrētas, ir attīstījušās jaunas apdzīvotās vietas vai jauni transporta maršruti, mainījušies iedzīvotāju pārvietošanās paradumi.

Daudzās valstīs pašvaldības aktīvi piedalās investīciju piesaistē, uzņemoties atbildību par sava reģiona konkurētspēju un iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu valstī kopumā. Tāpēc spēja piesaistīt un apgūt ārējo finansējumu, piemēram, ES struktūrfondus, ir viens no būtiskiem argumentiem par labu ATR. Mazas pašvaldības nespēj pienācīgi apgūt ārējus līdzekļus vai piesaistīt investīcijas, dažkārt to mazā apjoma un potenciāla dēļ tās pat nav tiesīgas vai neklasificējas šāda finansējuma saņemšanai.

Tāpat salīdzinoši stabilas nodokļu bāzes meklējumi finanšu nestabilitātes laikā, ir vēl viens no būtiskiem argumentiem par labu lielāku administratīvi teritoriālo vienību veidošanā. Tiek apgalvots, ka lielākas teritoriālās vienības ar daudzveidīgāku vietējo ekonomiku ir noturīgākas pret ekonomikas krīzēm. Parasti, šis arguments ir īpaši svarīgs pašvaldību sistēmās ar plašāku fiskālo decentralizāciju.

Vietējās pārvaldes “profesionalizācija” ir bieži lietots termins ATR kontekstā. Tas norāda uz tendenci, ka lielākās vienībās, tajā skaitā pašvaldībās, personāls ir labāk izglītots un vairāk specializējies konkrētās ekonomikas un politikas jomās.

Argumenti “pret” reformu

Lai cik spēcīgi ir argumenti par ATR, tomēr bieži dzirdētie pretargumenti ir ļoti būtiski un vērā ņemami. Tie reprezentē lielas daļas iedzīvotāju viedokli un ar tiem ir jārēķinās. Svarīgs arguments ir apjoma radīti sadārdzinājumi – situācijas, kurās novada izmēra pieaugums rada vēl lielāku vidējo izmaksu pieaugumu vai prasa milzīgus ieguldījumus. Piemēram, palielinās atkritumu apjoms, ir vajadzīgas jaunas pārstrādes rūpnīcas, pakalpojumu sasniegšanas attālums palielinās, līdz ar to pieaug katra iedzīvotāja individuālās izmaksas pakalpojuma saņemšanai.

Vēl viens no argumentiem “pret” reformu ir politiskās līdzdalības samazināšanās – tiek apgalvots, ka apvienošanās mazina vēlētāju aktivitāti, jo lielākajās pašvaldībās balsis “sver” mazāk. Arī saiknes vājināšanās starp iedzīvotājiem, viņu pārstāvjiem un vietējo pārvaldi tiek minēts kā  viens no pretargumentiem, jo parasti pēc reformas samazinās pilsoņu uz domnieku tiešās saskarsmes iespējas.

Lielas izmaiņas pastāvošajās politiskās pārstāvības mehānismos var mazināt pilsoņu līdzdalības efektivitāti. Tas savukārt varētu mazināt vietējo pašvaldību atbildību par vēlētājiem.

Nopietns drauds vietējai identitātei – šis pretarguments ir īpaši svarīgs, ja tiek apvienotas līdzīga lieluma pašvaldības, bet ar atšķirīgām identitātēm. Situācija vienmēr saasinās, piemēram, kad tiek apspriests jaunais pašvaldības nosaukums vai pašvaldības atrašanās vieta.  Apvienošanās var veicināt viedokli, ka vēlētāju intereses nav pietiekami labi pārstāvētas vai pat izraisīt konfliktus starp dažādu pašvaldību kopienām.

Tie ir tikai biežāk sastopamie argumenti par un pret ATR, bet, ja Latvijā spēsim rasts atbildes uz šiem jautājumiem, spēsim vienoties par ilgtspējīgu reģionu un Latvijas attīstību.

 

Autors ir Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors

The post Reģionālā reforma bez “vecajiem grābekļiem” appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/18/regionala-reforma-bez-vecajiem-grabekliem/feed/ 0
Eiropas Savienība ir divritenis https://ir.lv/2019/02/18/eiropas-savieniba-ir-divritenis/ https://ir.lv/2019/02/18/eiropas-savieniba-ir-divritenis/#respond Mon, 18 Feb 2019 04:37:04 +0000 https://ir.lv/?p=384407 Maijā dosimies pie vēlēšanu urnām, lai ar savu balsi paziņotu, kādu Eiropas Savienību mēs vēlamies redzēt nākotnē. Kopš pēdējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā Eiropas Savienība ir ievērojami mainījusies. Mūsu šodienas izaicinājumi un prioritātes vairs nav tās pašas, kuras definējām uz iepriekšējām vēlēšanām, un Eiropas lielie jautājumi ir aktuālāki kā jebkad agrāk. Tāpēc vēlos nedaudz parunāt par Eiropas Savienību un tās nākotni.

The post Eiropas Savienība ir divritenis appeared first on IR.lv.

]]>
Maijā dosimies pie vēlēšanu urnām, lai ar savu balsi paziņotu, kādu Eiropas Savienību mēs vēlamies redzēt nākotnē. Kopš pēdējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā Eiropas Savienība ir ievērojami mainījusies. Mūsu šodienas izaicinājumi un prioritātes vairs nav tās pašas, kuras definējām uz iepriekšējām vēlēšanām, un Eiropas lielie jautājumi ir aktuālāki kā jebkad agrāk. Tāpēc vēlos nedaudz parunāt par Eiropas Savienību un tās nākotni.

Vispirms neliela vēsturiska atkāpe. Kad, pēc Otrā pasaules kara beigām tika radīts ambiciozs politiskais projekts, ko šodien pazīstam kā Eiropas Savienību, apzīmējums, ko izmantoja šī veidojuma aprakstīšanai, bija “Eiropas Savienotās valstis”. Ideja par “Eiropas Savienoto valstu” veidošanu šodien gan šķiet teju pārmērīgi naiva, un to veidošanai šodienas Eiropā nav ne vietas, ne pamatojuma, ne arī pietiekami atbalstītāju.

Eiropas Savienība ir suverēnu nacionālu Eiropas valstu apvienība – faktiski unikāla starpvalstu sadarbības forma. Šī politiskā organizācija joprojām ir galvenā platforma, uz kuras Eiropas pilsoņiem veidot un paust savu demokrātisko gribu. Eiropas Savienība nav valsts – tā nevar noteikt stingras robežas, organizācijas un pārvaldes formu vai izpausmes. Tā drīzāk ir sava veida būvlaukums – vieta, uz kuras redzama zīme “Uzmanību, notiek būvdarbi!”

Vai arī, aizņemoties slaveno pirmā Eiropas Komisijas prezidenta Valtera Hallsteina analoģiju – Eiropas Savienība ir divritenis.

Lai izvairītos no apgāšanās, divritenim ir jāturpina kustība. Ritenis, ar kuru savulaik brauca tikai dažas valstis, šobrīd ved 28 nacionālas valstis, un tās visas “minas” un uzņem ātrumu. Mūsu ritenis ir pieredzējis un pārvarējis dažādas krīzes – kādu reizi viens aizmirst, ka jāmin pedāļi, cits aizmirst ķiveri uzlikt, vēl kāds – aizmirst piebremzēt vajadzīgajā brīdī, savukārt vēl cits apzināti mēģinājis bojāt spieķus. Katra krīze ir kalpojusi kā stimuls attīstīties un braukt tālāk, ļaujot mums pārslēgties uz augstāku ātrumu.

Ritenis kļuvis smags. Šķiet, ka daži no mūsu velosipēdistiem minas pārāk ātri, citi – pārāk lēnu, savukārt visi pārējie vienkārši mēģina noturēties uz sēdekļa. Lai gan ķēde un ātrumu pārslēdzējs – Eiropas Komisija šajā scenārijā – ļodzās un sāk norūsēt, daži joprojām klaigā, ka nepieciešams pārslēgt augstāku ātrumu. Ir reizes, kad mēs īsti nevaram vienoties vai pat redzēt, kur mēs šobrīd atrodamies un kā turpināt mūsu kopējo ceļu. Vairāk eirozonas vai mazāk? Vairāk Šengenas vai mazāk? Kodols vai ne-kodols?

Jā, brauciens nav viegls. Eiropas Savienība saskaras ar virkni problēmu – lēnu ekonomisko izaugsmi, pastāvīgi augstu bezdarba līmeni un populistisku, pret pastāvošo iekārtu vērstu partiju popularitātes pieaugumu vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs un citām krīzēm, kas daudzos raisa jautājumus un bažas par Eiropas Savienības nākotni un, ja runājam analoģijās, mūsu tālākā brauciena maršrutu.

Atgriežamies pie velosipēda. Tie, kuri minas visaktīvāk un nesas uz priekšu – jo tā noteikts mūsu riteņa lietošanas instrukcijā (jeb ES līgumos) – nav pamanījuši, ka cilvēki, Eiropas pilsoņi, mūsu riepas – neatņemama un neaizvietojama mūsu riteņa sastāvdaļa -, iespējams nav tik eiro-entuziastiski kā gribētos. Ritenis šobrīd brauc ar tukšām riepām. Uzticības kredīts pazūd. Grandiozās vīzijas par nākotni ir likušas vilties, un vilšanās ir pamatota. Grīļīgi ripināmies uz priekšu, un viens braucējs vienkārši atsakās mīties un drīzumā arī plāno nokāpt. Mēs mēģinām visādi izskaistināt savu tandēmu ar košu krāsojumu laikā, kad patiešām akūts ir fakts, ka ķēde visu laiku krīt nost, dakša ir saliekta un rāmis, šķiet, drīz vairs neizturēs lielo svaru.

Bet jebkurā gadījumā vieta tukša nepaliek nekad. Arvien skaļāk sadzirdam tos, kas apšauba pašus vienotās Eiropas pamatprincipus. Lielu sapņu sapņošana, utopiskas runas par federalizāciju, atkal jaunu savienību iekš savienību veidošana – jeb riteņa “uzfrišināšana” ar dažādiem dekoratīviem elementiem – nav prāta darbs laikā, kad mēģinām saglābt riteni no sabrukšanas un vēl Krievija met naglas mūsu ceļā.

Eiropas integrācijas projekts principā ir uzskatāms par veidu, kā iesaistītajām valstīm palielināt savu ietekmi – jo, kā zināms, kopums ir lielāks nekā atsevišķu daļu summa. Lielākoties arī Eiropas iedzīvotāju attieksme pret ES ir bijusi pozitīva – daudzi ES pilsoņi novērtē tās brīvības un iespējas, ko sniedz dalība ES. Bet 2008.-2009.gadā pieredzētā globālā recesija un Eirozonas parādu krīze ievērojami ietekmēja Eiropas ekonomiku, samazinot izaugsmes tempus, palielinot bezdarba apmērus daudzās ES valstīs un radot draudus visai Eiropas banku sistēmai.

Pēdējo gadu laikā daudzās ES valstīs vērojam arvien pieaugošu atbalstu populismam un anti-establišmenta politiskajiem spēkiem. Šie politiskie strāvojumi bieži tiek apzīmēti kā “eiroskeptiski”, jo tie atbild uz arvien pieaugošajām bažām par to, ka pārāk daudz varas šobrīd atrodas Briseles rokās un par arvien pieaugošo “demokrātijas deficītu” Eiropas Savienībā. Iedzīvotājiem pamatoti rodas izjūta, ka viņiem nav nekādas ietekmes pār tiem lēmumiem, ko pieņem tālajā Briselē.

Atgriežoties pie riteņa.

Tas viss novedis pie mūsu, iespējams, nopietnākās problēmas – sāk izskatīties, ka nevienam mūsu ritenis vairs nepatīk. Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienība kā institūcija kļūst arvien nepopulārāka un turpina zaudēt nacionālo valdību un pilsoņu uzticību. Ik reizi, kad balsošanai nodots kāds Eiropas līmeņa līgums, tā izredzes ir bijušas 50/50 – tiklab neapstiprinās kā apstiprinās. Īriem un dāņiem jau ierasts jautāt divreiz, lai nodrošinātu vajadzīgo rezultātu. Francijas un Nīderlandes iedzīvotāji 2005.gadā veiksmīgi “nogremdēja” Eiropas Savienības konstitucionālo līgumu. Nīderlande referendumā noraidīja ES un Ukrainas līgumu. Diplomāti visās Eiropas galvaspilsētās, šķiet, jau ir nonākuši pie viena un tā paša secinājuma – iespējams nekad vairs neapstiprināsim nevienu līgumu, jo vienmēr kāda valsts atsacīsies to ratificēt. Briseles institūcijas nav īpaši labākā formā. Žans-Klods Junkers nebija labākā izvēle Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Eiropas Parlaments turpina pieprasīt arvien plašākas pilnvaras, bet iedzīvotājiem tas ir vienaldzīgs.

Eiropas Savienība šobrīd pieredz savu, iespējams, nopietnāko krīzi. Šoreiz nav runa tikai par jaunas ķēdes vai ķiveres uzlikšanu. Vērojot norises publiskajā telpā, rodas bažas par ceļu uz potenciāli sadrumstalotu, deformētu un savu formātu mainošu Eiropu.

Kad pirms vairāk nekā 15 gadiem balsojām “par” iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs balsojām par vienu Eiropas projektu, kas balstīts uz vienlīdzības un līdzvērtības pamatprincipiem. Pa šiem gadiem paspējusi izaugt paaudze, kas atceras tikai to Latviju, kura ir Eiropas Savienībā ar visām tās sniegtajām iespējām. Ir skaidrs, ka mūsu nākotne ir cieši saistīta ar ES nākotni.

Kopš savu attīstības scenāriju izvirzīšanas, Eiropas Komisijas prezidenta Junkera plāns par vairāku ātrumu Eiropu ir faktiski “norakstīts”, negūstot atbalstu no dalībvalstīm. Tagad, dažādos formātos redzam fokusu uz mītisko kodolu. Par spīti tam, ka neviens nezina, kas tad īsti tajā kodolā ietilpst, daudzi jau pasteigušies paziņot, ka mums tajā noteikti jāatrodas. Es patiešām aicinu kādu beidzot visiem pastāstīt vai vismaz kopīgi nonākt pie izpratnes, par ko mēs īsti runājam, kad runājam, ka mums jābūt “kodolā”. Citādāk šī “kodološana” sāk izskatīties pēc kaut kā cita.

Šā brīža norises Eiropas līmenī liecina, ka šo mistisko kodolu mēģinās ieviest dažādos formātos ar kvalificēto vairākumu, argumentējot, ka tās valstis, kuras to vēlas, varēs sadarboties dziļākas integrācijas veidošanā. Šādu darbības politiku ir grūti tulkot jebkā citādāk kā mēģinājumus “caur sētas durvīm” virzīt ES uz federalizāciju, lai gan ES līgumos ir stingri noteiktas kopīgās, dalītās un ekskluzīvās kompetences starp ES institūcijām un dalībvalstīm. Vienlaikus jāatceras, ka vienmēr ir eksistējusi spriedze starp tām dalībvalstīm, kas cenšas panākt “arvien ciešāku savienību” un veicina dziļāku integrāciju un tām, kas vēlas saglabāt līdzšinējo ES institucionālo pamatu. Rezultātā dažas ES valstis izvēlējušās nepiedalīties atsevišķos integrācijas pasākumos, tostarp tādos lielos “projektos” kā Eirozona un Šengena.

Jāsaprot, ka ES iekšpolitika ir Latvijas ārpolitika. Eiropas Savienības kopējā ārpolitika veidojas tikai un vienīgi uz dalībvalstu konsensus pamata un nav pieļaujams, ka Latvijas ārpolitiku ietekmē atsevišķu dalībvalstu panāktais kvalificētais vairākums – tad mēs zaudējam jebkādu suverenitāti. Un šajā principā arī slēpjas ES “Ahileja papēdis” – mēģinājumi aizmuguriski “bīdīt lietas” ilgtermiņā vienmēr ir neveiksmīgi, jo nekāda veida ārpolitika, lai vai cik ģeniāla, nebūs veiksmīga, ja to radīs daži, un neatbalstīs neviens. Eiropas Savienībai jau tā pietiek izaicinājumu – Krievijas nihilistiskā un destruktīvā politika, sociālā spriedze, Brexit un citu –, un laiks būtu jāvelta nevis “aizmuguriskiem darījumiem”, bet gan reālu, nopietnu problēmu risināšanai.

Kritiski jāpaskatās uz savu braucamrīku. Tad pamanīsim, ka jāiztaisno dakša, jāsalabo rāmis, jāieeļļo ķēde, jāpiepumpē riepas.. Pēc šī gada maija. To, vai tā būs “kodola” Eiropa vai dažādu ātrumu Eiropa… to mēs spriedīsim pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Nākotnes Eiropas Savienību veidos nākamais, šogad ievēlētais Eiropas Parlaments un tā izraudzītā Komisija. Šīs vēlēšanas būs nozīmīgs pieturas punkts, kurā jau daudz skaidrāk iezīmēsies ES, arī Latvijas, pilsoņu redzējums par to, kādai tai būtu jāizskatās nākotnē un ļoti būtisku lomu spēlēs ES pilsoņu aktivitāte šajās vēlēšanās, jo to rezultāti kalpos būs kā katalizators mūsu pašu un arī ārējo spēku uztverei par ES demokrātisko institūciju leģitimitāti un tām sniegto politiskās uzticības kredītu.

Ļoti ceru, ka ne vien politiķi, bet arī mūsu mediji un viedokļu līderi izlems šeit stāstīt par Eiropu, par tās jēgu un būtību, un tad, iespējams, maija vēlēšanu iznākums būs nedaudz labāks nekā iepriekš. Mēs atbalstām Eiropas Savienību – pat ļoti, salīdzinot ar citām dalībvalstīm -, tāpēc ceru, ka arī apzināsimies savu atbildību, vēlot Eiropas Parlamentu. Savu atbildību un tiesības teikt savu vārdu par to, kādu Eiropu gribam redzēt nākotnē.

Un tad jau varēsim braukt tālāk, ar salabotu riteni.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

The post Eiropas Savienība ir divritenis appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/18/eiropas-savieniba-ir-divritenis/feed/ 0
Tāpēc, ka…? https://ir.lv/2019/02/15/tapec-ka/ https://ir.lv/2019/02/15/tapec-ka/#comments Fri, 15 Feb 2019 14:57:25 +0000 https://ir.lv/?p=384389 Dienas Latvijā lēnām kļūst garākas, un tauta sāk mosties no ziemas miega. Lielākā masu aktivitāte pēdējā laikā bija demonstrācija Rīgas mēra Nila Ušakova (S) atbalstam.

The post Tāpēc, ka…? appeared first on IR.lv.

]]>
Dienas Latvijā lēnām kļūst garākas, un tauta sāk mosties no ziemas miega. Lielākā masu aktivitāte pēdējā laikā bija demonstrācija Rīgas mēra Nila Ušakova (S) atbalstam.

Kā zināms, Nils Ušakovs ir Rīgā dzimis krievs, kurš naturalizējās 1999. gadā un kļuva par Latvijas pilsoni. 2006. gadā viņu ievēlēja 9. Saeimā, bet nedaudz vēlāk viņš kandidēja uz Rīgas domi kā Saskaņas centra saraksta līderis. Tur viņu arī ievēlēja, un visu laiku kopš 2009. gada viņš ir bijis Rīgas domes priekšsēdētājs, vai tautas valodā – Rīgas mērs.

Atgādināšu, ka Latvijā pašvaldību vēlēšanās drīkst balsot tikai Latvijas pilsoņi, un tāpēc ir skaidrs, ka Ušakovs ir turējies kā Rīgas mērs tikai tāpēc, ka nesaņem tikai krievu tautības vēlētāju atbalstu, bet arī latviešu vēlētāju balsis.

Latvijā starpnacionālā spriedze ir minimāla, un ir vajadzīga zināma piepūle, lai to uzjundītu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sāka nesen atklāti interesēties par Rīgas domi un veica kratīšanu Nila Ušakova darba kabinetā un mājās sakarā ar Rīgas satiksmes korupcijas kriminālprocesu. Daži spēki uzreiz redzēja iespēju izspēlēt etnisko kārti – sliktie latvieši apspiežot nevainīgo krievu.

Bolderājā pie daudzdzīvokļu māju durvīm bija izliktas lapiņas, kurās redzams Nils Ušakovs koncentrācijas nometņu ieslodzīto drēbēs. Attēlā – viņu sagrābuši četri vīrieši tērpos, kas atgādina nacistiskās Vācijas SS formas tērpus. Tiem uz ķiverēm ir augšpēdus Jumja zīme, kas sanāk partijas Visu Latvijai! logo. Lai viss būtu skaidrs, Rīgas mēram ap kaklu karājas plāksne ar uzrakstu: „Tāpēc, ka krievs“.

Pie reizes arī parādījās lapiņas, kas solīja bezmaksas autobusu uz Nila Ušakova atbalsta mītiņu.

Valsts drošības dienests ir iesaistījies un cenšas noskaidrot, kurš ir atbildīgs par lapiņām un kurš apmaksā bezmaksas transportu uz mītiņu. Līdz šim nav ziņots par sekmēm šajos pūliņos. Pati Saskaņa noliedz jebkādu saistību ar bezmaksas autobusu vai „Tāpēc, ka krievs“ lapiņām.

Un kā ar pašu mītiņu? Policija lēš, ka piedalījās ap 3000 Rīgas mēra atbalstītāju. Visi par mūsu mēru. Ne vārda par iespējamo korupciju. Nesaprotamākais bija liels transparents ar tekstu: „2019=1937?“ Vai tas bija atgādinājums par Padomju Savienības čekas Operāciju latvieši, kas sākās tieši 1937. gadā ar mērķi iznīcināt latviešus, tikai tāpēc, ka viņi bija latvieši, nošaujot vismaz 16 500 PSRS dzīvojošos latviešus?

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors

The post Tāpēc, ka…? appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/15/tapec-ka/feed/ 1
VIDEO: Kāpēc Aivaru Lembergu nevar notiesāt jau 10 gadus? https://ir.lv/2019/02/15/video-kapec-aivaru-lembergu-nevar-notiesat-jau-10-gadus/ https://ir.lv/2019/02/15/video-kapec-aivaru-lembergu-nevar-notiesat-jau-10-gadus/#comments Fri, 15 Feb 2019 14:38:04 +0000 https://ir.lv/?p=384386 Šonedēļ aprit desmit gadi kopš pirmās tiesas sēdes smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga krimināllietā. Tā joprojām ir pirmās instances tiesā. Sprieduma laiku grūti prognozēt, bet sēdes ir nozīmētas jau uz 2020. gadu.

The post VIDEO: Kāpēc Aivaru Lembergu nevar notiesāt jau 10 gadus? appeared first on IR.lv.

]]>
Šonedēļ aprit desmit gadi kopš pirmās tiesas sēdes smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga krimināllietā. Tā joprojām ir pirmās instances tiesā. Sprieduma laiku grūti prognozēt, bet sēdes ir nozīmētas jau uz 2020. gadu.

Kāpēc Lembergu nevar notiesāt un vai viņš varētu izsprukt no soda, lasiet vairāk žurnālā Ir šeit.

The post VIDEO: Kāpēc Aivaru Lembergu nevar notiesāt jau 10 gadus? appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/15/video-kapec-aivaru-lembergu-nevar-notiesat-jau-10-gadus/feed/ 6
Iekšlietu ministrs Ģirģens: Mazāk, ātrāk un efektīvāk https://ir.lv/2019/02/14/iekslietu-ministrs-girgens-mazak-atrak-un-efektivak/ https://ir.lv/2019/02/14/iekslietu-ministrs-girgens-mazak-atrak-un-efektivak/#comments Thu, 14 Feb 2019 21:31:42 +0000 https://ir.lv/?p=384353 Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) par savu mērķi politikā uzskata attīstīt Latviju «pēc Singapūras modeļa — no korupcijas perēkļa līdz ekonomiskai spēkstacijai».

The post Iekšlietu ministrs Ģirģens: Mazāk, ātrāk un efektīvāk appeared first on IR.lv.

]]>
Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) par savu mērķi politikā uzskata attīstīt Latviju «pēc Singapūras modeļa — no korupcijas perēkļa līdz ekonomiskai spēkstacijai».

 

Nākot politikā, jūs vēlējāties būt iekšlietu ministrs vai tas tā nejauši sanāca?

Tas bija mans apzināts solis. Jāsāk ar to, ka man ir 20 gadu pieredze tieslietu, iekšlietu sistēmā. Es sāku strādāt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā. Biju tiesas sēžu sekretārs, pēc tam palīgs. Kad noslēdzās šis posms, loģisks solis bija sākt karjeru advokatūrā. Kļuvu par zvērināta advokāta palīgu. Kopš 2009. gada — par zvērinātu advokātu. Tātatd no 2009. līdz pat 2018. gadam es praktizēju kā individuāli praktizējošs zvērināts advokāts. Mans darbs ikdienā bija aizstāvēt personu intereses — gan policija, gan tiesa, gan prokuratūra. Protams, šajos gados esmu uzkrājis diezgan lielu pieredzi. Redzu, kādi procesi nestrādā, kas ir neloģisks, kādas lietas ir labojamas, tāpēc arī vēlos izmantot visu savu pieredzi, lai uzlabotu šo sistēmu kopumā.

Kā jūs tieši izlēmāt, ka iesiet politikā?

Kad tu redzi, ka sistēma faktiski cenšas lauzt cilvēkus un nav spējīga mainīties, tad tev ir jānāk pašam un jādara.

Kādi piemēri to raksturo?

Tās pašas likumdošanas iniciatīvas — mēs lūdzam izmainīt, piemēram, normatīvo aktu regulējumu, Kriminālprocesa likumu vai citus aktus, sakām, ka tā sistēma nav pareiza, nestrādā. Viss notiek lēni, smagnēji. Tāpat arī cilvēki dažādām iestādēm raksta pēc būtības, tiešām konkrētas lietas, kas nav pareizas — vienkārši neatbild vai atbild formāli. Tas viss krājas, krājas diezgan lielā kaudzītē un vienā dienā tu saproti — viss, man tas nepatīk. Es gribu pats iet un mainīt lietas uz labo pusi.

Un kas ir tās būtiskākās lietas, kuras, jūsuprāt, vajadzētu mainīt Kriminālprocesā vai kas ir pārāk smagnējas?

Nē, nu, varbūt runāsim tādā valstiskā griezumā. Protams, es šodien varētu atbildēt uz jautājumiem, ko es darīšu kā iekšlietu ministrs, bet es skatos uz šo problēmu daudz plašāk. Esmu viens no valdības ministriem, man ir iespēja komunicēt un man ir sava vīzija. Manuprāt, Latvija ir maza valsts un kā esmu norādījis — mans mērķis vispār ir attīstīt Latviju pēc tāda Singapūras modeļa — no korupcijas perēkļa līdz ekonomiskai spēkstacijai. Ir jāapaaugstina konkrēti dzīves līmenis, jānosaka pareizās prioritātes, kur investēt. Es uzskatu, ka ir jāinvestē valsts iekšējā drošībā, jābūt teicamai izglītībai, modernai. Protams, tas šobrīd ir arī nodots JKP pārziņā, bet mēs par šo tēmu runājam. Ja skolās notiek mācības, tad tām jābūt tādām, lai pēc pieciem, desmit gadiem mūsu bērni būtu pieprasīti, lai izglītība būtu zināma eksporta prece. Uzskatu, ka ir jāinvestē veselības sistēmā un inovatīvajās tehnoloģijās. Ja paskatāmies, šobrīd Somijā jau darba grupas strādā ar mākslīgo intelektu — mēs jau atrodamies kaut kur pāris soļus atpakaļ.

Mēģināsim pieturēties pie šodienas tēmas, pie jūsu darba kārtībā esošajiem jautājumiem. Ko jūs gribat izdarīt tieši kā iekšlietu ministrs?

Būtiskākais ir izmeklēšanas kvalitātes paaugstināšana. Izmeklētājam jābūt vienotai izpratnei par tiesu praksi, jābūt skaidrām vadlīnijām starp tiesu, prokuratūru un izmeklēšanas iestādi. Kriminālprocesam ir jābūt vienkāršam, saprotamam, efektīvam. Ir jāstrādā pie kadru politikas, jāceļ kvalifikācija, jāsakārto izglītības sistēma, jāsamazina tā saucamo tumšo kriminālprocesu skaits. Ir ļoti liels uzkrājums kriminālprocesiem, kur nenotiek vairs nekādas izmeklēšanas darbības un tomēr viņi stāv katram izmeklētājam uz galda — tas nav pieļaujams, tas ir jāizbeidz. Jāsakārto ir ekspertīzes. Šobrīd ir trīs iestādes, kas veic ekspertīzi. Manuprāt, kvalitāte ir uzlabojama, termiņi samazināmi.

Viennozīmīgi jāpārskata atlīdzības sistēmas nevienlīdzība. Mazs piemērs — starp robežsargiem un NBS karavīriem atšķirība ir 20% bez piemaksām, un skaidrs, ka jaunie cilvēki izvēlēsies labāk dienēt NBS. Tas pats attiecas uz izmeklētājiem. Principā valsts vairāk pievēršas tiesnešu, prokuroru atalgojuma celšanai, bet ir jāsaprot, ka viss sākas no pirmstiesas izmeklēšanas procesa. Tātad tie ir izmeklētāji un mana vīzija ir tāda, ka visa šī sistēma ir jāskatās kopsolī. Nevar būt tā, ka pirmie ir tiesneši, prokurori, bet izmeklētājs paliks kaut kad kaut kur. Tātad vai nu mēs ejam kopsolī vai stāvam uz vietas. Izrēķinām šo propocionalitāti. Vēl viens piemērs – jaunam prokuroram, kas tikko ir sācis strādāt, alga ir ievērojami lielāka nekā izmeklētājam ar vairāku gadu pieredzi. Arī šeit veidojas nevienlīdzība, atalgojuma svārstība ir pilnīgi nepareiza.

Kādu algu tad jūs panāksiet šim pieredzējušajam izmeklētājam? Nosauciet ciparu.

Viņiem viennozīmīgi ir jābūt kā minimums 1500 un uz augšu. Divi tūkstoši eiro apmērā ir tas slieksnis, kas jāsaņem kvalificētam izmeklētājam, kas strādā ar smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem. Algai ir jābūt tādai, lai personai nebūtu vēlme domāt par tādiem riskiem, darīt tādas lietas, kas neatbilst  likumam.

Kā jūs viņam šo algu nodrošināsiet un kad?

Pirmām kārtām, mēs skatīsimies, kādā veidā izmainīt normatīvos aktus. Viennozīmīgi meklēsim iespējas rast budžeta līdzekļus. Ir jāskatās kopsolī ar valsts ekonomisko izaugsmi, ir arī tās lietas, ko var izdarīt no konfiscētajiem naudas līdzekļiem. Ir noziedzīgs nodarījums, ir konfiscēti naudas līdzekļi un ir jāveido uzkrājums, ko novirzīt uz Valsts policijas struktūrām. Tas ir komplekss darbs.

Varat konkrēti pateikt — šogad, nākamgad?

Jūs ziniet, es strādāju tikai trešo nedēļu. No manis jau tiek prasīti rezultāti, ko nav izdarījuši cilvēki no 90.gadiem.

Parunāsim par jūsu prioritātēm. Jūs sākāt ar izmeklēšanas darba kvalitātes paaugstināšanu un es gribu vaicāt kontekstā ar Valsts kontroles 2017. gada ziņojumu, vai jūs varat minēt kādus konkrētus atskaites punktus, pēc kuriem varēsim izmērīt — lūk, jūsu laikā tā izmeklēšanas kvalitāte ir pieaugusi. Kas būtu tie mērķi?

Jebkurā gadījumā tā ir statistika. Jums būs iespējas pārliecināties par izmaiņām attiecībā uz procesu skaitu noteiktā laika periodā, kad es būšu strādājis.

Kāds ir jūsu mērķis?

Mans mērķis pirmām kārtām — samazināt to lietu skaitu, kas ir izmeklētājam uz rokām, kurās šobrīd faktiski nenotiek nekādas procesuālās darbības.

Kā jūs to izdarīsiet?

Tur ir jāveic izmaiņas normatīvo aktu regulējumā, jāvienkāršo process. Mans ierosinājums — ja nav iespējams faktiski izmeklēt šo lietu, nav nekādu pavedienu, tad ir iespējams pieņemt lēmumu, lai apturētu šo konkrēto kriminālprocesu un noliktu līdz brīdim, kad rodās jauns pavediens. Lieta nedrīkst atrasties nejēdzīgi ilgu laiku uz izmeklētāja galda. Tas ir jāpanāk!

Pirms pusgada intervēju iepriekšējo ministru, kas diezgan ilgu laiku pavadīja šajā amatā. Viņš sacīja, ka rudenī notika Eiropas Komisijas izvērtējums un tam vajadzēja saturēt konkrētus priekšlikumus par fundamentālām lietām. Vai esat iepazinies ar to?

Saprotiet, šobrīd notiek ļoti daudzi procesi. Pirmām kārtām, arī ar Somijas pētniecības institūtu notiek darbs pie struktūru pārbaudes — Valsts policija, VUGD, cik minētās struktūras ir efektīvas, vai var kaut kādā veidā efektivizēt. Tāpat ir jautājums par kriminālprocesu skaitu, ir jautājums par inovatīvām tehnoloģijām, tas ir komplekss darbs. Nevar paņemt tikai vienu mazu posmu un runāt tikai par kriminālprocesu vai runāt par Valsts policijas struktūru, vai kā tamlīdzīgi. Jāskatās kompleksi, kā risināt šīs problēmas.

Tas ir skaidrs. Bet tas Eiropas Komisijas ziņojums ir gatavs, esat iepazinies?

Šobrīd iepazīstamies, vērtējam, nevarēšu nokomentēt precīzāk, kādi būtu tie risinājumi.

Kopš jaunās valdības apstiprināšanas ir pagājušas dažas nedēļas. Kā jūs kopumā novērtētu — kādā stāvoklī jūs pārņemat saimniecību?

Es to varētu salīdzināt ar neizremontētu komunālo dzīvokli, kurā ir iedots viens tapešu rullis un viena krāsu bundža. Uzskatu, ka valsts gadiem nav pietiekami investējusi un nopietni attiekusies pret valsts iekšējo drošību. Tās prioritātes, kādas valsts ir izvirzījusi, manuprāt, ir nepareizas — nevar naudu izdāļāt manuāli, nerūpējoties par valsts iekšējo drošību. Valsts iekšējā drošība — tā ir cīņa pret ēnu ekonomiku, kontrabandu, korupciju, tas viss ir kopsolī — investējot cilvēkos, inovatīvās tehnoloģijās, tas nesīs papildu budžeta ieņēmumus un šī situācija ir būtiski jāmaina.

Tad jūs plānojat tādas fundamentālas pārmaiņas?

Jā, tās ir fundamentālas pārmaiņas. Protams, budžeta līdzekļi ir tik, cik viņi ir, es to šobrīd nevaru ietekmēt. Tas ir komplekss darbs, valdībai ir jāstrādā pie tā, lai šī ekonomiskā situācija celtos, lai būtu lielāki budžeta ieņēmumi, lai visām nozarēm pietiktu nauda, bet mana misija ir izdarīt to, ko es varu izdarīt arī bez naudas.

Ko jūs varat?

Pirmām kārtām, tas ir pārskatīt struktūras, pārskatīt iekšējos resursus, viennozīmīgi meklēt veidus, kādā veidā ieekonomēt naudu. Kādā veidā, sadarbojoties ar universitātēm, uzlabot izglītības sistēmu, tādas praktiskas lietas. Kaut vai elementāri piemēri — mēs varam uzlikt GPRS un degvielas ekonomijas kontroli, lai ar transportlīdzekļiem bezjēdzīgi nebraukātu tur, kur nav jābraukā.

Jums šķiet, ka policisti braukā tur, kur nav jābraukā?

Nu, visur var atrast lietas, kur tiek tērēti naudas līdzekļi nevajadzīgi. Mums ir jāatrod, kur varam ieekonomēt. Sāksim ar sevi. Un tās lietas, ko varam izdarīt arī bez naudas, ir prioritāte. Un tālāk runāt globāli. Man ir jāaizstāv iekšlietu sistēma, jārunā valdībā, ka tā ir prioritāte Nr.1 un tam ir jāparedz būtiski līdzekļi. Ja valdība saka — nē, mēs jums šādus līdzekļus nedosim, tad man ir jāiniciē izmaiņas normatīvajos aktos, piemēram, jāpalielina % kompensācijas fondā, ko es varu izmantot jau no praktiskiem rezultātiem.

Cik jūs gribētu?

Šobrīd summa kompensācijas fondā ir divi miljoni eiro, ko valsts nodrošina cīņai ar ekonomiskajiem noziegumiem. Manuprāt, tai summai vajadzētu būt vairāku miljonu apmērā, noteikti, jo tur vēl ir septiņas iestādes, starp kurām tiek sadalīti šie naudas līdzekļi. Kā minimums tiem jābūt līdz 10 miljoniem eiro katru gadu.

Jau šogad?

Nu, šogad mums diezvai sanāks iegūt šādus līdzekļus — jūs jau zināt, kāda ir fiskālā telpa. Otrais — risināt jautājumus, kādā veidā mēs varam arī papildus iegūt no šiem arestētajiem līdzekļiem, kādu konkrēti summas apmēru. Pie tā noteikti strādāsim.

Jūs pieskārāties arestētajām summām, un šis jautājums ir saistīts ar Moneyval novērtējumu — mums kā valstij neuzticas, ka spējam tikt galā ar šīm problēmām. Viena no būtiskākajām lietām, ko Moneyval vadītājs žurnālam Ir sacīja — galvenais kritērijs Latvijas nopietnai attieksmei ir tas, vai mums ir reāli kriminālprocesi par naudas atmazgāšanu. Ko jūs kā ministrs darīsiet, lai šis jautājums sakārtotos pozitīvā virzienā pietiekami ātrā termiņā?

Lielākais pārmetums Latvijas valstij ir, cik lietas tiek nodotas tiesai. Pirmstiesas izmeklēšanas stadijā problemātikas nav, procesi tiek uzsākti, manta tiek arestēta. Mēs gribētu palielināt procesu skaitu, kas tiek nodots kriminālvajāšanai, bet šeit ir jāsaprot arī cita lieta. Tas ir arī atkarīgs no Kontroles dienesta – cik spēcīgs būs viņiem analītiskais aparāts, kurš spēs identificēt, saņemt, apstrādāt ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem un nododot tos izmeklēšanai Valsts policijai. Tātad Valsts policija faktiski sagaida šo informāciju no atbildīgajām institūcijām.

Kā jūs novērtētu, vai kapacitāte šobrīd ir pietiekoša?

Strādājot pie valsts budžeta, tika paredzēta ievērojama naudas summa Moneyval rekomendāciju ieviešanai. Tas bija – stiprināt Kontroles dienestu, paredzēt jaunas darbavietas, tai skaitā arī tika paredzēti naudas līdzekļi ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes kapacitātes stiprināšanai. Ar tiem resursiem, kas ir šobrīd, mēs spējam izpildīt uzdotos uzdevumus, bet mana kā ministra prioritāte būs noteikti spēcināt šo struktūru, spēcināt ENAP, paredzēt papildu vietas. Ļoti liela nozīme piešķirta arī materiāltehniskās bāzes sakārtošanai. Tā ir mana prioritāte — stiprināt cīņu ar ekonomiskajiem noziegumiem un tai skaitā ar noziegumiem saistībā ar nelikumīgu finanšu līdzekļu legalizāciju.

Jūs savās prioritātēs pieskārāties arī kadru politikai. Vai plānojat pārmaiņas policijas vai citu dienestu vadības līmenī?

Jums jāsaprot, ka esmu uzdevis cilvēkiem izpildīt rīkojumus, efektivizēt savu darbu, cīņu ar organizēto noziedzību, sakārtot savas struktūras. Ja redzēšu, ka personas neveic un nespēj veikt savus pienākumus, tam lemsim par konkrētas amatpersonas atbildību. Uz šo brīdi nav indikāciju, ka kāds nespētu izpildīt tās prioritātes, kuras esmu noteicis, stājoties amatā.

Tātad policija samērā labi tiek galā un nekādas izmaiņas jūs neplānojat?

Pirmām kārtām, man vajadzētu viņiem palīdzēt uzlabot darba apstākļus. Es nevaru prasīt no policijas izpildīt vairāk, nekā viņi spēj. Man ir jāmēģina iegūt papildu finansējumu, vienkāršot kriminālprocesu, stiprināt materiāltehnisko bāzi. Ja es uzlabošu viņiem darba apstākļus, tad, visticamāk, uzlabosies arī rezultāti.

Otrām kārtām, ļoti svarīga ir arī sabiedrības loma — cik sabiedrība ir ieinteresēta sadarboties, vai ir izveidota tāda bāze, lai sabiedrībai būtu drošas iespējas ziņot par noziedzīgiem nodarījumiem, lai viņi būtu ieinteresēti sniegt šādu informāciju policijai. Ir jābūt arī investīcijām inovatīvajās tehnoloģijās. Kā viena no lietām, ko skatāmies, lai būtu mākslīgais intelekts un programmatūra sejas atpazīšanai — biometriskos datus varētu izmantot, lai būtu lielāks tīkls, tur ir darbs operatīvajiem darbniekiem, aģentūra ir jāuzlabo. Tātad tas ir vesels komplekss lietu, kas ir jāizdara, lai kopumā palielinātos policijas darba efektivitāte un vispār struktūru efektivitāte. Līdz šim attieksme nav bijusi pilnvērtīga un ir zināmi trūkumi.

Pērn viens no skandalozākajiem notikumiem bija Mārtiņa Bunkus slepkavība. Vai jūs kā ministrs esat iedziļinājies šajā jautājumā un varat pateikt — vai tā tiks atklāta?

Šis jautājums būtu jāuzdod Ķuža kungam, viņš jums precīzāk atbildēs.

Tālāk par prioritātēm. Jautājums par izglītības sistēmu — vai jums ir skaidrs redzējums, ko gribētu darīt ar policistu un izmeklētāju izglītošanu?

Policijas akadēmijas likvidēšana bija diezgan liela kļūda, bet šobrīd atjaunot Policijas akadēmiju ir finansiāli neizdevīgi. Pārbaudot esošo izglītības struktūru uz Valsts policijas koledžas bāzes, es teiktu, ka virziens ir pareizs — tur vienīgi ir jāstiprina izglītības kvalitāte, jāparedz varbūt lielāks finansējums, lai vispār būtu interese nākt mācīties par policistu.

Otrā līmeņa augstākā izglītība tiek nodrošināta uz iepirkuma pamata ar Rīgas Stradiņa universitāti, bet mums ir plāns nevis šo izglītību nodrošināt tikai visu laiku iepirkumu ietvaros, bet kā patstāvīgu struktūrvienību ar vienu no vadošajām Latvijas universitātēm. Tā ir mūsu vīzija. Piemēram, Latvijas Universitāte — nevis katru gadu vai pēc četriem gadiem mēs izvēlēsimies jaunu universitāti, bet būs viena universitāte, kur no zemākā līmeņa pakāpeniski var uziet uz pašiem augstākajiem līmeņiem.

Kā ir ar tādiem fundamentāliem jautājumiem kā policistu skaits? Tajā pašā Valsts kontroles ziņojumā norādīts, ka Latvija ES valstu vidū ir starp valstīm, kurām ir visaugstākais policistu skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Piemēram, Zviedrijā, Dānijā ir divreiz mazāk. Līdz ar to jautājums — varbūt vajag mazāk policistu, bet ar divreiz vai trīsreiz lielāku algu?

Statistika ir diezgan mānīga. Jāskatās, kāds ir noziegumu apmērs konkrētajā valstī uz konkrēto iedzīvotāju skaitu. Bet kā jau es uzsvēru — Latvija ir diezgan maza valsts un mums ir jābūt ātriem, elastīgiem un operatīviem. Mana vīzija ir tāda, ka nav nepieciešams dublēt funkcijas, darīt nesaprotamus darbus. Katram ir jāzina sava vieta, savs laiks un darba apjoms un tas viss jāmiksē ar inovatīvām tehnoloģijām, kas palīdz ātrāk atklāt noziegumus — kameru izvietojumi, dažādas programmatūras, datu bāzes, starptautiskā sadarbība. Es teiktu, ka mums ir jāsamazina darbinieku skaits, jāpārskata, cik efektīvi viņi strādā un tas viss ir jāmiksē ar inovatīvajām tehnoloģijām un tādā veidā jāpalielina atalgojums. Modelim ir jābūt mazākam, ātrākam un efektīvākam.

Par cik mazākam?

Kā jau teicu — šobrīd Somijas pētniecības institūts strādā pie šī Valsts policijas un citu struktūru modeļa izvērtējuma, maija beigās būs slēdziens un ieteikumi. Tad mēs varētu secināt, par cik būtu iespējams izmainīt darbinieku skaitu un kādā veidā pārskatīt šīs struktūras.

Kāds ir jūsu viedoklis par maza apmēra noziegumu dekriminalizēšanu?

Es personīgi nepiekrītu. Uzskatu, ka noziegums ir noziegums — ja tas ir noticis, ir jāizmeklē. Šeit ir tikai jautājums, kādus apjomus ir lietderīgi tērēt konkrētā noziedzīgā nodarījuma atklāšanā. Ja to uzreiz nav iespējams atklāt un resurss ir nesamērīgs, šinī gadījumā process būtu apturams līdz brīdim, kad rodas jauns pavediens un procesu varētu atjaunot.

Jūsuprāt, vai krāpšanās lielā apmērā ar PVN vai citiem nodokļiem Latvijā ir iespējama bez «jumta» jeb sistēmiska koruptīva atbalsta valsts dienestos?

Kāpēc Latvija šobrīd nav turīga valsts? Tāpēc, ka neviens necīnās pienācīgi ar ēnu ekonomiku. Tie ir ekonomiskie noziegumi, kontrabanda. Tā ir naudas līdzekļu atmazgāšana un visi šie noziegumi rada būtisku kaitējumu valsts budžetam. Skaidrs, ka mēs redzam atklāti, kur notiek šāda veida noziedzīgi nodarījumi. Tā ir arī mana lieta, ko vēlos darīt — stiprināt valsts iekšējo drošību, lai Valsts policija (arī KNAB, kas nav mana atbildība), lai viņi nebaidītos, lai reaģētu uz šādiem notikumiem, lai uzsāktu kriminālprocesus un steidzamā kārtā izdarītu visu, lai nostiprinātu pierādījumus par šādiem noziegumiem. Bet tā ir problēma Latvijā, tiešām.

Es gribēju noprecizēt — vai jūs uzskatāt, ka ir «jumts» valsts dienestos?

Es negribētu tik skaļiem vārdiem teikt, bet es teiktu, ka organizētā noziedzība Latvijā ir diezgan liela problēma, ieskaitot arī amatpersonu vidū.

Jūs arī sacījāt, ka nenotiek šāda rakstura noziegumu izmeklēšana. Kāpēc nav noticis līdz šim un kurā brīdī tieši sāksies?

Nebūs tā kategoriski, ka nekas nenotiek un netiek izmeklētas lietas. Protams, ka cīnās ar šiem noziegumiem, jautājums — cik atklāti un kādi resursi vajadzīgi, lai vispār izmeklētu šādas lietas. Kā redzam, diemžēl daudzi skaļākie kriminālprocesi ir uzsākti tikai tad, kad parādās kaut kāda sadarbība ar ārvalstu dienestiem — piemēram, Rīgas dome, trolejbusi. Uzsāk ārvalstu partneri kriminālprocesu, mēs uzzinām, ka šāds kriminālprocess ir, un tad sadarbības ietvaros notiek darbības Latvijā. Jums ir jāsaprot, ka korupcija un šāda veida ekonomiskie noziegumi ir ar pārrobežu raksturu. Latvijā jau praktiski vairs nekas nenotiek. Tie ir iepirkumi, kas no dažādām valstīm ir naudas pārskaitījumi, dažādi ofšori — tātad tur ir jābūt speciālām zināšanām. Līdz ar to, lai vispār atklātu ekonomisko noziegumu, ir jābūt spēcīgam analītiskajam dienestam. Kā piemēram, Kontroles dienests un tā tālāk, kas spēj izsekot, pārbaudīt un saprast, vai tie ir fiktīvi darījumi vai nē, vai ir korupcijas pazīmes darījumos vai nē.

Bet policijā arī izmeklē šādas lietas, kaut vai ABLV lieta. Jūsu vērtējumā policijas pašreizējā kapacitāte ir tāda, ka viņi nespēj to izdarīt?

Viņi spēj to izdarīt, bet ir vēl vairāk jāstiprina šī personāla kapacitāte ar spējīgiem cilvēkiem ar atbilstošu izglītību.

Tieši kā jūs to darīsiet?

Tas ir kadru jautājums, kādā veidā mēs piesaistīsim spēcīgus kadrus ar labu izglītību, kādā veidā viņus integrēsim šajās programmās, kur spēj  apmācīt par policistu un kādu atalgojumu viņiem spēsim piedāvāt. Kā jau teicu, kamēr nepaaugstināsies valsts izpratne par to, ka iekšējā drošība ir prioritāte, ka ir jāinvestē atbilstoši naudas līdzekļi, situācija visdrīzāk kardināli nemainīsies. Tā ir mana prioritāte — runāt ar Kariņa kungu un pārējiem ministriem, pārliecināt: ja jūs vēlaties, lai dienesti cīnītos pret ekonomiskajiem noziegumiem, tad ir jābūt nopietnai attieksmei un arī ievērojamiem finanšu līdzekļiem, lai izaudzētu šo paaudzi, piesaistītu speciālistus un pienācīgi novērtētu viņu darbu.

Jūs lietojat apzīmējumu  — kamēr valsts nesapratīs — , bet šobrīd jūs jau esat šīs valsts Ministru kabinetā, tātad jūs jau pats esat daļa no tā. Es mēģinu saprast, ko konkrēti darīsiet, lai process aizietu?

Jums ir jāsaprot, ko es esmu izdarījis šajās trijās nedēļās. Esmu ticies ar visu iestāžu vadītājiem, devis norādījumus, kādā veidā efektivizēt  darbu. Esmu devis, piemēram, Valsts policijas priekšniekam Ķuža kungam aktivizēt pretkorupcijas plānus. Esmu ticies ar Iekšējās drošības biroju, esmu norādījis, ka ir aktīvi jāseko aizdomīgiem darbiniekiem, kuriem, visticamāk, ir lieli lietu uzkrājumi, kur ir zināmas personas kriminālprocesos, bet lietas netiek nodotas vajāšanai. Ir vesela risku bāze, kas ir jānovērtē un jāstrādā. Esmu izdarījis šinīs trijās nedēļās ļoti daudz. Esmu ticies ar RTU vadību, runājis, ka ir nepieciešams izveidot tiesu ekspertu izglītības programmu. Esmu ticies ar dažādu sadarbības partneru pārstāvjiem par iespēju nodrošināt materiāltehnisko bāzi, kas ir kriminālistikas pārvaldē, lai ekspertīžu kvalitāte celtos. Šīs pirmās nedēļas gāja runa par budžeta apstiprināšanu, par prioritātēm — prioritāte bija VUGD, Robežsardze, Valsts policija, Moneyval prasību izpilde, piešķirti līdzekļi Kontroles dienestam, ENAP. Īstenībā trijās nedēļās esmu paspējis izpildīt ļoti daudz labu lietu.

Jūs sacījāt, ka esat ticies ar IDB pārstāvi. Cik sekmīgi šī struktūrvienība tiek galā ar negodprātīgo darbinieku izķeršanu?

Mums ir bijusi saruna ar Mūrnieka kungu. Esmu novērtējis viņa darbu diezgan pozitīvi, tomēr esmu norādījis arī uz nepieciešamību izvērtēt dažādus riskus un mēģināt uzsākt kriminālprocesus pret tām personām, kuras ir daudz augstākos amatos un kuras, visticamāk, varbūt veic kaut kādas prettiesiskas darbības. Esmu arī norādījis konkrētas amatpersonas, kurām ir zināmi šādi riski, bet tā ir konfidenciāla informācija.

Cik viņu ir?

Nē, tādu informāciju es jums neatklāšu.

Un no kurienes jums ir šāda informācija?

Ziniet, tas ko es jums teicu. Ir jāstiprina aģentūras darbs.

Kuras aģentūras?

Kādā veidā mēs vispār nonākam pie amatpersonām, kuras ir negodprātīgas savu pienākumu izpildē? Pirmām kārtām, ir dažādu profesiju pārstāvji — juristi, advokāti, parasti cilvēki, arī ikdienā cilvēki man raksta kā ministram sūdzību un norāda, ka tur, iespējams, ir korupcijas risks, tāda un tāda problēma. Es attiecīgi vīzēju un nododu atbildīgajai personai pārbaudei šādus materiālus. Esmu diezgan atvērts attiecībā uz informāciju. Lai cilvēki man sūta un norāda uz šiem korupcijas riskiem, es uz tiem arī strauji reaģēju.

Kā jūs vērtējat procesus partijā KPV LV, kas notika saistībā ar Gobzema kungu?

Saprotiet, katrs izvēlas pats savu ceļu, katrs ir pats savas laimes kalējs. Es tomēr uzskatu, ka tai retorikai, kas nāk uz publiku, ir jābūt pārdomātai. Tu nevari vienā dienā pateikt, ka visi ir slikti, un nākamajā dienā censties ar viņiem sastrādāties, ir jābūt kaut kādai dzīves gudrībai. Attiecībā uz KPV LV —  es teiktu, ka tā nav traģēdija, tas ir dabisks process. Mainās politiskā elite, priekšplānā nāk jauni, zinoši cilvēki. Manuprāt, partija ar mēnešiem un gadiem kļūst stiprāka, ar spēcīgākiem kadriem.

Vai jūs varētu nedaudz iezīmēt, kā tieši nonācāt KPV?

Sāksim ar to, ka KPV bija jauna politiska organizācija, kuru faktiski organizēja Kaimiņa kungs. Misija bija diezgan skaidra — veidot jaunu politiku un darīt lietas, kuras vairs nevēlējās mainīt vecās politikas pārstāvji. Kā ziniet, jauniem cilvēkiem iekļūt šajās vecajās partijās ir diezgan problemātiski. Tur ir veca konjunktūra, kura nevēlas politiskās elites nomaiņu, savukārt KPV bija diezgan lieliska platforma, kur savākties, kur cilvēki uzklausa viens otru. Atbilstoši viņu zināšanu līmenim tika nolemts, kurus cilvēkus virzīt uz vēlēšanām, un tas bija tāds dabisks process.

Bet kā tas notika — Kaimiņš jums piezvanīja vai brālis Kaspars jūs uzaicināja?

Tā bija mūsu iniciatīva  — mēs pieteicāmies uz KPV partiju, kad tā bija jau nodibināta. Nācām uz šīm darba grupām, iepazīstinājām ar sevi. Vispirms brālis nolēma darboties un pieteikties pašvaldības vēlēšanām. Vienīgais tika Jēkabpils domes sastāvā no KPV. Es viņam palīdzēju ar padomiem, mēs cīnījāmies pret iekšējo korupciju un cilvēki to novērtēja. Kad tika sasniegts diezgan ievērojams rezultāts un atbalsts dienu no dienas auga jo lielāks, es redzēju, ka ir pienācis laiks arī man startēt politikā un pieņēmu lēmumu iestāties KPV.

Kurā brīdī tas bija?

  1. gada vasara, praktiski pirms Saeimas vēlēšanām.

Vai jūs arī kāds uzrunāja?

Es dzīvē pats pieņemu lēmumus. Mani neviens nerausta. Nav nekādu striķīšu. Man ir sava vīzija un mērķis, ko gribu realizēt. Es jau teicu — es gribu dzīvot godīgā valstī. Es gribu dzīvot tādā valstī, kas ir droša, lai nav nesaprotama birokrātija, lai nav korupcijas, lai cilvēki nezagtu un kopumā man ir vēlme padarīt šo valsti labāku.

Jā, bet tur jau tā lieta, ka veco partiju politiķi tieši tos pašus vārdus ir teikuši. Jautājums, vai tie nav tukši vārdi?

Bet paskatieties praksi. Jūs varat lieliski paskatīties, kas tas par cilvēku, kāda ir viņa ģimene, ko viņi ir izdarījuši. Lūdzu, atbrauciet uz Jēkabpili, paskatieties uz darbiem, kas ir izdarīti pilsētas domē, kad mans brālis bija opozīcijā. Mēs neuzskatām, ka būtu pareizi būvēt ceļus vai būves ar korupcijas shēmām, pieliekot klāt kaut kādas summas. Mēs esam strīdējušies par to, ka stadionos tiek tāmēti darbi, kas vispār nav izdarīti, ka tiek būvēti ceļi ar neatbilstošas kvalitātes un izmēra asfalta daudzumu — tie ir tie cilvēki, kas vēl līdz šim brīdim spēj noturēt varas grožus un nepieļaut, ka tiek ierosināti kriminālprocesi, izmantot savu politisko spiedienu. Bet dotajā brīdī tā situācija strauji mainās. Ir ienākuši politikā jauni cilvēki, arī KPV pārstāvji un mums ir pavisam cita izpratne par šo valsti, kā dzīvot, kas ir tiesiskums.

Jūs pieminējāt tiesiskumu. Mani interesē jūsu viedoklis par partijas vadības kriminālprocesu, kur ir aizdomas par nelikumīgu finansēšanu, krimināla rakstura pārkāpumiem.

Cik man ir zināms, partijā KPV LV neviens nav ieskaitījis kaut kādu aizdomīgu naudu, tas ir mīts. Tas ir fakts. Un otrais, ja jums ir kādi pierādījumi, lūdzu, lieciet galdā un parādiet, ka KPV ir ieskaitīta aizdomīga nauda. Fakts numur divi, ja kāda persona ir veikusi noziedzīgu nodarījumu vai pieņēmusi aizdomīgus naudas līdzekļus, tā ir viņu personīgā atbildība.

Tas ir jūsu priekšsēdētājs.

Ja konkrētā persona tiks atzīta par vainīgu, viņš saņems sodu.

Skaidra lieta, bet mans jautājums ir par politisko vadmotīvu — tiesiskums. Kā tas iet roku rokā ar to, ka partijas priekšsēdētājs ir aizdomās turamais kriminālprocesā.

Godīgi sakot, es nezinu kāds viņam šobrīd ir statuss. Mēs neesam runājuši par šādiem jautājumiem. Es gribētu teikt tā, ka svarīgākais būs jautājums — tāpat kā Juraša kunga gadījumā, prokuratūra atnāks uz Saeimu un lūgs izdot kriminālvajāšanai, kāds būs partijas biedru un konkrēto personu lēmums.

Kā jums šķiet, kā vajadzētu rīkoties?

Katrs pieņem lēmumus tā, kā viņš pieņem. Es uzskatu, ja ir aizdomas par to, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, politiski atbildīgi būtu nolikt mandātu, aizstāvēt savas intereses taisnīgā tiesā un, ja cilvēks ir nevainīgs, ir jānotiek šai restitūcijai atpakaļ. Es vispār uzskatu, ka Latvijā politiskā kultūra ir diezgan zemā līmenī. Kā redzam arī Rīgas domē, Rīgas satiksmē — miljoni aizplūst, dažādi būvniecības procesi, kur ir neizsekojamas naudas gājušas — nenormāli miljoni un pat miljardi aiziet šajās shēmās. Un kāda ir atbildība? Nekāda! KNAB veic procesuālās darbības, nostiprina pierādījumus, aiztur, izmeklēšanas tiesnesis piemēro apcietinājumu. Jūs man uzdevāt sākotnēji jautājumu — vai bez vadības ziņas šādas shēmas varēja notikt vai nevarēja notikt… Vēl ir viena ļoti būtiska nozīme. Ja paskatāmies iekšējos normatīvos aktus Rīgas domē, tad tur ir skaidri uzrakstīts regulējums, kurš tad ir atbildīgs par konkrēto kapitālsabiedrību pārvaldību un korupcijas risku mazināšanu. Kurš ir atbildīgs? Vadība! Līdz ar to vadībai jāpieņem atbildīgs lēmums un jāuzņemas arī politiskā atbildība. Tas ir mans motīvs — jebkuram cilvēkam, kurš ir atbildīgā amatā, ir jābūt šai atbildības sajūtai.

The post Iekšlietu ministrs Ģirģens: Mazāk, ātrāk un efektīvāk appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/14/iekslietu-ministrs-girgens-mazak-atrak-un-efektivak/feed/ 9
VIDEO: Belokoņs: Vai nācija pastāvēs pēc 200 gadiem, ir atkarīgs no literatūras https://ir.lv/2019/02/14/video-belokons-vai-nacija-pastaves-pec-200-gadiem-ir-atkarigs-no-literaturas/ https://ir.lv/2019/02/14/video-belokons-vai-nacija-pastaves-pec-200-gadiem-ir-atkarigs-no-literaturas/#comments Thu, 14 Feb 2019 21:24:52 +0000 https://ir.lv/?p=384357 Ilggadējs latviešu literatūras mecenāts, Baltic International Bank galvenais akcionārs Valērijs Belokoņs uzskata, ka literatūras pastāvēšana ir būtiska visai nācijai. Lai latviešu kultūra un valoda varētu turpināties, ir jāpastāv literatūrai: “Ko gan vēl mēs atstājam bez valodas? Mēs atstājam savas tautas domas. Ja mēs pazaudēsim vārdu, mēs pazaudēsim domu. Tāpēc ir jāizdod grāmatas – lai mēs saglabātu lielu, pabeigtu, filozofisku domu.”

The post VIDEO: Belokoņs: Vai nācija pastāvēs pēc 200 gadiem, ir atkarīgs no literatūras appeared first on IR.lv.

]]>
Ilggadējs latviešu literatūras mecenāts, Baltic International Bank galvenais akcionārs Valērijs Belokoņs uzskata, ka literatūras pastāvēšana ir būtiska visai nācijai. Lai latviešu kultūra un valoda varētu turpināties, ir jāpastāv literatūrai: “Ko gan vēl mēs atstājam bez valodas? Mēs atstājam savas tautas domas. Ja mēs pazaudēsim vārdu, mēs pazaudēsim domu. Tāpēc ir jāizdod grāmatas – lai mēs saglabātu lielu, pabeigtu, filozofisku domu.”

Intervijā video stāstu sērijā “Bibliotēka” Valērijs Belokoņs ļauj ieskatīties savā privātajā bibliotēkā un atklāj savu personīgo motivāciju atbalsta sniegšanai. “Grāmatās ir viss nepieciešamais mūsu dzīvei un mūsu dvēseles dzīvei,” viņš saka. “Atbalstīt grāmatas man ir dzīves un dvēseles pieprasījums. Cilvēks var atbalstīt literatūru tikai tad, ja viņš to saprot un viņam tā ir nepieciešama. Nav tā, ka literatūra nāktu ar izstieptu roku.”

Mecenāts norāda, ka visas atbildes uz jautājumiem ir atrodamas grāmatās. “Mūsdienās cilvēki domā, ka visas atbildes ir atrodamas Google. Man nāksies viņus apbēdināt, jo tā nav. Visas atbildes ir grāmatās,” viņš saka.

Pilnu interviju ar Valēriju Belokoņu iespējams noskatīties projekta “Bibliotēka” mājas lapā www.manabiblioteka.lv. Turpat skatāmas arī sešas līdz šim publicētās intervijas – ar rakstniekiem Noru Ikstenu un Māri Bērziņu, Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktoru Andri Vilku, LNB Atbalsta biedrības direktori Kārinu Pētersoni un  bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

The post VIDEO: Belokoņs: Vai nācija pastāvēs pēc 200 gadiem, ir atkarīgs no literatūras appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/14/video-belokons-vai-nacija-pastaves-pec-200-gadiem-ir-atkarigs-no-literaturas/feed/ 4
Tiesa Bemhena atbrīvošanai nosaka 200 000 eiro drošības naudu https://ir.lv/2019/02/14/tiesa-bemhena-atbrivosanai-nosaka-200-000-eiro-drosibas-naudu/ https://ir.lv/2019/02/14/tiesa-bemhena-atbrivosanai-nosaka-200-000-eiro-drosibas-naudu/#comments Thu, 14 Feb 2019 21:20:01 +0000 https://ir.lv/?p=384366 Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa ceturtdien noteica 200 000 eiro drošības naudu “Rīgas satiksmes” (RS) iepirkumu krimināllietā aizdomās turētajam bijušajam RS valdes priekšsēdētājam Leonam Bemhenam, noskaidroja aģentūra LETA. No apcietinājuma gan viņu atbrīvos tikai pēc drošības naudas iemaksāšanas Valsts kasē.

The post Tiesa Bemhena atbrīvošanai nosaka 200 000 eiro drošības naudu appeared first on IR.lv.

]]>
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa ceturtdien noteica 200 000 eiro drošības naudu “Rīgas satiksmes” (RS) iepirkumu krimināllietā aizdomās turētajam bijušajam RS valdes priekšsēdētājam Leonam Bemhenam, noskaidroja aģentūra LETA. No apcietinājuma gan viņu atbrīvos tikai pēc drošības naudas iemaksāšanas Valsts kasē.

Tiesa drošības līdzekli izvērtēja bez Bemhena tiešas klātbūtnes, jo tiesa bija noorganizējusi videokonferenci ar cietuma slimnīcu Olainē. Bemhena advokāts Varis Klotiņš pēc tiesas sēdes žurnālistiem nekādus komentārus nesniedza.

Likumā teikts, ka drošības naudu var iemaksāt pati aizdomās turētā persona, kā arī jebkura cita fiziska vai juridiska persona. Persona, kura veikusi drošības naudas iemaksu, iesniedz procesa virzītājam arī rakstveida paziņojumu par iemaksātās naudas izcelsmi un personām, kuras piešķīrušas līdzekļus tās iemaksai. Ja aizdomās turētais nepilda procesuālos pienākumus vai izdara jaunu noziegumu, drošības nauda ieskaita valsts budžetā.

Jau ziņots, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir sācis kriminālprocesu saistībā ar trim “Rīgas satiksmes” veiktajiem iepirkumiem – par 2016.gada zemās grīdas tramvaju iepirkumu, kura kopējā summa bija 62 597 477 eiro, 2013.gada iepirkumu par trolejbusu piegādi, kura kopējā summa bija 131 646 135 eiro, kā arī 2013.gadā veikto iepirkumu par autobusu piegādi, kura kopējā summa bija 75 808 297 eiro.

Kriminālprocesā tiek izmeklēta amatpersonu kukuļošana un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa decembra sākumā sešām no septiņām šajā lietā aizdomās turētajām personām kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu. Tie bija ilggadējais partijas “Gods kalpot Rīgai” biedrs, uzņēmējs Aleksandrs Krjačeks, “Rīgas satiksmes” Infrastruktūras uzturēšanas un attīstības departamenta direktors Igors Volkinšteins, bijušais “Rīgas satiksmes” valdes priekšsēdētājs Bemhens, tramvaju un trolejbusu ražotāja “Škoda Transportation” amatpersona Vladislavs Kozaks, citos kriminālprocesos figurējošais uzņēmējs Māris Martinsons un uzņēmējs Teterovskis.

Savukārt Teterovska dzīvesbiedrei un Kozaka savulaik vadītā, nu jau likvidētā uzņēmuma “Tram Servis Riga” valdes loceklei Elīnai Kokinai jau sākotnēji tika piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis.

Krjačeks tika atbrīvots nedēļu pēc aizturēšanas. Nesen pret 100 000 eiro lielu drošības naudu tiesa nolēma atbrīvot Volkinšteinu, bet pret 70 000 eiro – arī Teterovski. Par Volkinšteina un Teterovska atbrīvošanu nauda jau samaksāta.

No KNAB skaidrotā izriet, ka kriminālprocess sākts par to, ka Čehijas un Polijas uzņēmumu pārstāvji, vienojoties ar Rīgas domes un “Rīgas satiksmes” atbildīgajām amatpersonām, kā arī ar “Rīgas satiksmi” saistītā uzņēmuma pārstāvjiem, noziedzīgo darbību īstenošanai piesaistīja fizisku personu un ar viņu saistītas personas. Šīs personas nodarbojās ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un nodrošināja finanšu plūsmu, piesaistot gan reāli darbojošos, gan arī fiktīvus uzņēmumus, tādējādi nodrošinot kukuļu maksāšanu Rīgas domes un “Rīgas satiksmes” atbildīgām amatpersonām saistībā ar trim iepirkumiem.

KNAB arī norādīja, ka biroja sāktajā kriminālprocesā kukuļu summas veido procenti no kopējās noslēgtā līguma summas. Darbs, lai precizētu kukuļa summas KNAB kriminālprocesā, turpinās.

“Nekā personīga” ziņoja, ka par katru Rīgai piegādāto trolejbusu, autobusu un tramvaju kukuļos maksāts vidēji 5-7%. Trīs iepirkumu summa kopā pārsniedz 270 miljonus eiro, tādejādi kukuļos varētu būt samaksāti 13,5-20 miljoni eiro.

KNAB iepriekš informēja, ka biroja un ārvalstu partnerdienestu sadarbība šajā jomā tika sākta nedaudz vairāk kā pirms gada, kad KNAB informēja Polijas Pretkorupcijas dienestu (CBA) un citus partnerdienestus par konkrētu personu, iespējams, noziedzīgu rīcību. Pamatojoties uz KNAB sniegto informāciju, CBA sāka savu kriminālprocesu. KNAB uzsvēris, ka CBA publicētā informācija par kukuli 800 000 eiro vērtībā ir provizorisks aprēķins, kuru CBA līdz šim ir konstatējuši, taču izmeklēšana šajā aspektā tiek turpināta un summas vēl var pieaugt.

Iepriekš arī vēstīts, ka saistībā ar notikušo atkāpās visa “Rīgas satiksmes” valde, bet patlaban uzņēmumam iecelta pagaidu vadība. Tāpat no amata atkāpās Rīgas vicemērs Andris Ameriks (GKR). Mediji ziņoja, ka Amerika dzīvesvietā notikusi kratīšana, taču viņš nekādus komentārus par to nav sniedzis, uzverot, ka viņa sirdsapziņa ir tīra.

Vēlāk kratīšana notika arī Rīgas mēra Nila Ušakova (S) kabinetā un dzīvesvietā, kurš arī apgalvoja, ka nekādus pārkāpumus neesot pieļāvis.

The post Tiesa Bemhena atbrīvošanai nosaka 200 000 eiro drošības naudu appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/14/tiesa-bemhena-atbrivosanai-nosaka-200-000-eiro-drosibas-naudu/feed/ 5
Pirmo reizi Latvijā tapušas jauniešu vadlīnijas uzvedībai tiešsaistē https://ir.lv/2019/02/14/pirmo-reizi-latvija-tapusas-jauniesu-vadlinijas-uzvedibai-tiessaiste/ https://ir.lv/2019/02/14/pirmo-reizi-latvija-tapusas-jauniesu-vadlinijas-uzvedibai-tiessaiste/#respond Thu, 14 Feb 2019 06:26:05 +0000 https://ir.lv/?p=384337 Samsung skola nākotnei sadarbībā ar Rīgas Skolēnu domi un jauniešiem visā Latvijā radījusi unikālu projektu – Latvijā pirmo jauniešu netiķeti jeb uzvedības vadlīnijas tiešsaistē. Tajā ietverti būtiskākie punkti par digitālo uzvedību, e-saziņu, drošību un privātumu, kā arī autortiesību ievērošanu. Aicinot ar netiķeti iepazīstināt visus Latvijas jauniešus, tā nodota Izglītības un zinātnes ministrijai, kā arī tiks izsūtīta Latvijas skolām.

The post Pirmo reizi Latvijā tapušas jauniešu vadlīnijas uzvedībai tiešsaistē appeared first on IR.lv.

]]>
Samsung skola nākotnei sadarbībā ar Rīgas Skolēnu domi un jauniešiem visā Latvijā radījusi unikālu projektu – Latvijā pirmo jauniešu netiķeti jeb uzvedības vadlīnijas tiešsaistē. Tajā ietverti būtiskākie punkti par digitālo uzvedību, e-saziņu, drošību un privātumu, kā arī autortiesību ievērošanu. Aicinot ar netiķeti iepazīstināt visus Latvijas jauniešus, tā nodota Izglītības un zinātnes ministrijai, kā arī tiks izsūtīta Latvijas skolām.

83% Latvijas jauniešu uzskata, ka internetā ievēro ētikas pamatprincipu “Nedari otram to, ko negribi, lai kāds dara tev”, liecina Samsung skola nākotnei aptaujas dati. Tajā pašā laikā jaunie cilvēki atzīst, ka izmanto nelicencētu saturu, mēdz lietot tiešsaistē izdomātu identitāti, neiejaucas vai pat saasina situāciju, redzot naidīgu vai vardarbīgu saturu.

“Jauniešiem jādomā par savu uzvedību, darbībām un to sekām, tādēļ ir tapusi šī netiķete. Tajā mēs stāstām, kas būtu jāievēro katram saprātīgam jaunietim. Apkārt ir daudz cilvēku, kuri neapzinās, kā viņu publicētais saturs sociālajos portālos vai saziņas platformās ietekmē apkārtējos. Ir cilvēki, kas neapzinās, cik jābūt uzmanīgiem gan internetā, gan uz ielas. Lai mazinātu dažādu starpgadījumu skaitu, mēs vēlamies veidot apziņu, ka ar savu rīcību varam ietekmēt gan savu, gan līdzcilvēku drošību,” uzskata Rīgas Skolēnu domes pārstāve Anita Ramka.

Latvijas jauniešu netiķete

  1. Ko par Tevi stāsta Tavas Instagram fotogrāfijas? Kas atrodams Google? Veido pārdomātu digitālo tēlu!
  2. Izcelies pūlī – sasveicinies un atvadies arī tiešsaistē!
  3. Arī e-saziņā izmanto literāru valodu, liec garumzīmes un komatus. Tevi sapratīs labāk!
  4. Neapber skolotāju ar naksnīgiem SMS. Skolotāji nedzīvo internetā!
  5. Atvainošanos, sliktas ziņas un īpašus dzīves paziņojumus atstāj klātienei!
  6. Neatstāj savu mīļāko mūziķi uz ielas. Cieni autortiesības!
  7. Tevis radītās Instagram memes un GIFi ir tādi paši autordarbi, kā tavs zinātniski pētnieciskais darbs. Aizsargā savu jaunradi!
  8. Pirms gada pazudušais kaķis, visticamāk, jau atradies. Izvērtē, pirms pārpublicē! Neizplati novecojušas, maldinošas vai nepatiesas ziņas!
  9. Ja nevēlies, lai pseido-draugs klauvē pie Tavām durvīm, nepublicē internetā personīgus datus un adresi.
  10. Par “izsargāšanās metodēm” jādomā arī internetā! Nozīmīgākajiem sociālo tīklu, e-pastu un finanšu kontiem izvēlies drošas paroles un izmanto vairāku faktoru autentifikāciju.
  11. Mazini riskus – uzliec UPDATE un izslēdz, ja nelieto! Lai pasargātu viedierīces pret kiberuzbrukumiem, regulāri atjauno visas lietotnes un operētājsistēmu. Atslēdz WiFi, Bluetooth, Location un atinstalē lietotnes, ja nelieto.
  12. No “piedūriena” līdz mobingam ir tikai viens solis. Nedari otram to, ko nevēlies, lai dara Tev!
  13. Ja klases WhatsApp čatā kādu pazemo, – nepiedalies, bet novērs! Ja e-vidē redzi pārkāpumus un nereaģē, tu vairo vienaldzību sabiedrībā!
  14. Neliec dzīvei filtrus, Tev nav jābūt Insta-ideālam!
  15. Dzirdi dzīvi, izņem austiņas! Sērfošana internetā, elektroniskā saziņa un skaļas mūzikas klausīšanās nav pieļaujama, esot uz ielas vai dzelzceļa tuvumā. Neapdraudi sevi un citus!
  16. No #Instafood bildēm nepaēdīsi, ar izpletni internetā neizlēksi un piedzīvojumu stāstus mazbērniem nesavāksi. Izdzīvo realitāti!

The post Pirmo reizi Latvijā tapušas jauniešu vadlīnijas uzvedībai tiešsaistē appeared first on IR.lv.

]]>
https://ir.lv/2019/02/14/pirmo-reizi-latvija-tapusas-jauniesu-vadlinijas-uzvedibai-tiessaiste/feed/ 0