Kategorijas: Recenzija

Rivjēras ceļamaize

Izteiksmīgākie Kannu kinofestivāla darbi, ko vērts gaidīt pašmāju repertuārā


Vasara (Ļeto)
.
Rež. Kirils Serebreņņikovs (Krievija, Francija)

Astoņdesmitie, apskretuši Ļeņingradas lokāli, kuros publika lien iekšā pa atejas vēdlodziņiem, lai tikai iekļūtu rokgrupas Zoopark koncertā. Apjaušot no skatuves skanošās mūzikas enerģiju, pūli rūpīgi uzmana funkcionāri, gādīgi aizrādot, ka kājas piesišana ritmā vai bungošana līdzi ar pirkstiem ir kārtīga pilsoņa necienīgs žests. Filmas gaitā tās varoņi — grupu Kino un Zoopark mūziķi Viktors Cojs (korejiešu izcelsmes vācu aktieris Teo Jo) un Maiks Naumenko (Romāns Biļuks) — pastāvīgi tiek pretnostatīti pareizam padomju cilvēka dzīvesveidam.

Prozaiskajos komunālajos dzīvokļos viņi māk uzburt bohēmisku mikrokosmu, kur skan Lū Rīda un citu ārpus dzelzs priekškara dzīvojošu mūziķu plates, bet savu ikdienas darbu savieno ar mūzikas radīšanu, un pelēkajā padomju sadzīvē spēj saskatīt iedvesmu.

Krievu režisora Kirila Serebreņņikova jaunākā filma Vasara veidota kā elēģisks un dramatizēts Viktora Coja karjeras sākuma atainojums, filma ir dumpīgs un reizē maigs skats uz radošuma spēju pastāvēt arī vidē, kur tas tiek nepārtraukti notrulināts. Šī spēlfilma ir līdz naivumam vienkārša un aizkustina ar savu jauneklīgo ideālismu.


Laimīgais Lācars (Lazzaro Felice)
.
Rež. Alise Rorvakere (Itālija, Šveice, Francija, Vācija)

Itāļu režisores Alises Rorvakeres debijas spēlfilmu Dievišķais ķermenis (Corpo celeste) pirms nepilniem septiņiem gadiem izrādīja kinoforumā Arsenāls. Kopš tā laika Rorvakere ir kļuvusi par vienu no šābrīža nozīmīgākajiem Itālijas kino autoriem. Kā tas raksturīgs režisores filmām, arī viņas jaunākais darbs Laimīgais Lācars norisinās Itālijas laukos, vētījot turienes dzīves ritmu un tās uztveri.

Tabakas plantācija, kurā vēl aizvien valda dzimtbūšanai līdzīga kārtība, ir bagātīga vide, lai cilvēciskās attiecības ieņemtu visdažādākās formas un izpausmes. No šķietama realitātes atainojuma līdz fantāzijai ir viens solis, un Rorvakere šo trauslo robežu pārkāpj, ļaujot filmā atainotās tēmas uztvert kā bībeliskiem motīviem pieblīvētus simbolus.

Skatītāju cauri filmai gluži vai vada titulvaroņa Lācara tēls — viņš ar savu allaž labestīgo attieksmi izceļ citu personāžu raksturus un situāciju skarbumu, ļaujot nonākt pie secinājuma, ka nepateicība joprojām ir pasaules alga. Filma saņēma balvu par scenāriju.


Trīs sejas (Se rokh)
.
Rež. Džafars Panahi (Irāna)

Kinodarba ideja radusies no kādas emocionālas ziņas, ko režisors saņēmis sociālajos medijos. Turklāt neilgi pēc tam Panahi lasījis rakstu par meiteni, kura izdarījusi pašnāvību, jo ģimene ir aizliegusi nodarboties ar filmu veidošanu. Līdzīga ziņa (jeb palīgā sauciens) pienāk arī filmas galvenajai varonei aktrisei Benhāzai Džafari. Tas pamudina viņas varoni kopā ar Džafaru Panahi ceļot pāri pusvalstij, lai noskaidrotu, vai sūtītājai viss kārtībā. Lai nemulsinātu, jāpiebilst, ka Džafari un Panahi Trīs sejās it kā ataino paši sevi, taču notikumu gaita nav dokumentāla. Režisors savās filmās šādā veidā bieži pludina robežas starp īstenību un izdomājumu.

Panahi joprojām ir aizliegts Irānā veidot filmas, tāpēc Trīs sejas ir uzņemtas slepeni, drošības labad strādājot pazīstamās vietās, proti, tēva, mātes un vecvecāku dzimtajos ciemos. Veidota savdabīgā road trip formātā, filma zīmē kolorītu Irānas sabiedrības portretu: bez ironijas atainojot aizspriedumus pret darbu mākslā un novecojušos uzskatus. Filmas nosaukumā minētās trīs sejas, starp citu, simbolizē trīs paaudžu aktrises. Arī šis kinodarbs Kannās saņēma balvu par scenāriju (to dalot ar Rorvakeres filmu Laimīgais Lācars).

Aukstais karš (Zimna wojna). Rež. Pāvels Pavļikovskis (Polija, Francija, Apvienotā Karaliste)

L’amour fou jeb trakā mīlestība — šādi varētu definēt poļu režisora Pāvela Pavļikovska filmas stāstu. Tas ir reālu notikumu iedvesmots un vēsta par režisora vecāku nelaimīgo laulību. Interesanti, ka Pavļikovskis jau neilgi pēc filmas sākuma skatītājam liek saprast, ka stāstā apspēlētās divu cilvēku attiecības pēckara Polijā ir lemtas neveiksmei. Taču tas nekādā ziņā neslāpē kinodarba intrigu. Gluži kā spītējot apstākļiem, arī pārvietošanās nebrīvei starp sociālisma blokam piederošo Poliju un rietumvalstīm (kur pāris laika gaitā nonāk), abi nepārtraukti satuvinās gluži vai ar magnētisku vilkmi.

Attiecību atainojumā liela loma ir aktieru Joannas Kuligas un Tomaša Kota darbiem — viņu sniegums liek skudriņām skriet pār muguru. Arī laikmeta robustums filmas melnbaltajā estētikā iemanto pavisam skarbas aprises, vēl izteiksmīgāk akcentējot attiecību traģismu. Filma saņēma balvu par režiju.

Sādžas Hamlets

Regnāra Vaivara iestudējumā melanholiskā luga Ivanovs ir dzīvespriecīga komēdija

Antona Čehova lugas Ivanovs nosaukumu pēc tradīcijas latviešu valodā izrunā ar stieptu «a». Tā esot pareizi, jo Ivanovs ir muižnieks, bet uzsvari 19. gs. krievu uzvārdos (pirmā vai otrā zilbe) norāda uz kārtu. Tas, ka Regnāra Vaivara jauniestudējumā Dailes teātrī galvenā varoņa uzvārds «Ivanovs» griež ausīs ar īsu «a» un latvisku uzsvaru, ir daiļrunīgs sīkums. Izrādes Ivanovs! jaukumus tā pa īstam novērtēs tie, kam par lugas tradicionālākiem lasījumiem ir zināms priekšstats. Ja jums tāda nav, pirms skatīšanās der izlasīt kaut Ivanovam veltītu Vikipēdijas lapu, bet tad gan — aši uz vienu no šīs sezonas labākajiem iestudējumiem!

Klasiskās interpretācijās skatītāji nedrīkstētu apvainoties par sabojātiem pārsteigumiem, tāpēc riskēšu atgādināt lugas pamatlīnijas. Ivanovs, muižnieks pašos spēka gados, melanholiski nīkst savā lauku īpašumā. Visas sievietes, sākot ar viņa mirstošo sievu Annu un beidzot ar bagātā kaimiņa meitu Sašu, viņu dievina; visi vīrieši tiecas pēc viņa sabiedrības; raksturs, stāvoklis, apstākļi solījuši pārsteidzošiem panākumiem pilnu dzīvi. Tikai pašam Ivanovam viss šķiet vienaldzīgs, it kā garām slīdošs. Kas vainīgs? Ivanovu reizēm mēdz dēvēt par krievu Hamletu, tāpēc atbilde, protams, skan patētiski: ikdienība, kas it visā noslāpē ārkārtējo.

Bet jūs droši vien nepārsteigs, ka Regnārs Vaivars patētikā neielaižas. Pielicis izrādes nosaukumā Čehova varonim treknu izsaukuma zīmi (Ivanovs!), viņš programmiņā ierakstījis precīzu sava darba raksturojumu, nosaucot to par ironiski krāšņiem ražas svētkiem, spilgtas krāsas triepieniem uz Čehova pasteļtoņu fona, «lauku inteliģences sapņiem vasaras naktī».

Ražas svētki arī spilgti attēloti uz skatuves. Vaivara un Toma Grīnberga sadarbībā tapušajā scenogrāfijā skatuve sākumā paveras nosēta ar celmiem (priekšlaikus aizcirstās dzīves simboliem), bet drīz jau tiek pieblīvēta putuplasta ķirbju kalniem un siena gubām. Izrādes varoņi vairākkārt dodas cauri skatītāju zālei, dziedot un visādi ālējoties, kā jau ražas svētku svinībās. Pikantērijas, joki, mutes palaišana pieder pie lietas, un tiešām ļauj ieraudzīt līdzības ar Šekspīra Sapni vasaras naktī, kurā, kā zināms, aiz mīlas prātā sajūk visi.

Izrādes tērpu māksliniece Madara Botmane ietērpusi varoņus stilizētos, krāšņos kostīmos, Juris Vaivods palīdzējis piemeklēt trakulīgus ritmus, un iestudējums rada sajūtu, ka esam pārcēlušies uz kādu pārspīlēti optimistisku padomju kinogabalu par idillisku Ukrainas sādžu vai Vidusāzijas tautu darba prieku. Un līdz ar izrādes ietērpa maiņu pārcēlušies arī varoņi, kas vairs nav melanholiski inteliģenti, bet pilnu krūti dzīvojoši zemnieki, kuru mutēs Čehova zemtekstiem pārsātinātais teksts skan tieši un konkrēti. Ivanovs!, izrādās, ir dzīvespriecīga komēdija, pie kuras fatālā iznākuma dzīvi nudien nav ko vainot. Jo vai tad nejaušība ir liktenis?

Izrādi baudāmu padara tās vizuālais krāšņums, sulīgie aktierdarbi un apburoša ironija. Vairums aktieru spēlē groteskā manierē, atšķiras tikai triepienu biezums. Piemēram, Kristīne Nevarauska (Anna) un Anete Krasovska (Saša) mīlošo sieviešu lomās pārspīlē pavisam nedaudz, priekšplānā izvirzot abu dāmu psiholoģisko portretējumu, kaut pašironiski novērtētu. Artis Robežnieks un Vita Vārpiņa Ļebeģevu pāra lomās vai Indra Briķe (Avdotja) izspēlējas uz vella paraušanu, bet Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Babakina), Laura Dzelzīša (Borkins) un Jura Bartkeviča (Šabeļskis) trio, ko kopā sadiedz tieši «vasaras nakts» sapņojums, citādi kā par odziņu nav nosaucams.

Asprātīgu vietu ir daudz, un, domāju, dzirkstošais vieglums pamazām pārņems arī tās izrādes daļas, kas pagaidām buksē. Varbūt — izņemot divas. Gints Grāvelis, ar kura pārlieku nopietno Ļvovu, šķiet, arī režisors nav zinājis, ko iesākt (Vaivara ironijai ārsta iemīlēšanās mirstošajā pacientē, ko nereti izmanto varoņa rīcības pamatojumam, protams, būtu pārlieku nopietna tēma). Un titulloma — Artūra Skrastiņa atveidotais Ivanovs. Te ir sarežģītāk. Skrastiņš lomā paliek pusceļā starp čīkstošu egoistu, kurā veroties, nav tik grūti noticēt, ka viņu nomelnojošās baumas (laulības aiz izdevīguma, pārrēķināšanās, pūru tā arī nesagaidot, atriebšanās sievai utt.) ir patiesas, un Čehova lugas tradicionālam lasījumam atbilstošām varoņa pašmocībām. Izrādē, kurā «Ivanovs» izrunājams ar īso «a», Skrastiņš viņu spēlē ar stiepto, tāpēc galvenais varonis pašlaik it kā izkrīt no izrādes.

Režisors savā interpretācijā tomēr ļoti skaidri pateicis, kā redz varoni — izmainot Čehova lugas nobeigumu un liekot izrādei izskanēt līdz ar varoņu spēlētām, ironiski deformētām slavenā Čaikovska Pirmā klavierkoncerta taktīm. Bet, pat ja Skarastiņa spēlētais Ivanovs nekļūs par iestudējuma centru… Ivanovs! iepriecina kā dzīvs, svaigs, intelektuāli rotaļīgs iestudējums, košu krāsu bagātīgs triepiens pelēcīgā sezonā.

oooo

Ivanovs. Nākamās izrādes 27. un 31. maijā. 5—22 eiro.

Nepārejošais valdzinājums

Izstādē muzejā Rīgas Birža pašmāju jūgendstila paraugi satiekas ar tā spilgtākajām izpausmēm Eiropā, piedāvājot skatītājam izsmalcinātu dažādu nacionālo skolu un mākslas veidu kokteili

Kamēr Latvijas sabiedrību pāršalkusi sajūsma par Baltijas valstu simbolisma izstādi prestižajā Orsē muzejā Parīzē, tepat pašu galvaspilsētā daudzpusīgas 19. un 20. gadsimta mijas mākslas izpausmes skatāmas mēneša sākumā atklātajā izstādē Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība mākslas muzejā Rīgas Birža.

Laikā, kad dizainā un arhitektūrā uzvaras gājienu piedzīvo tīras formas, praktiskums un atteikšanās no liekā, bet augstā vērtē ir minimālu resursu izmantošana, jūgendstila krāšņums varbūt arī vairs neskaitās modīgs, tomēr tā valdzinājums nekad nav apklusis, kaut arī kopš stila kulminācijas pagājuši vairāk nekā 100 gadu. Rīgā jūgendstila graciozās līnijas, sapņainos sieviešu tēlus un augu vijumus ignorēt ir grūti, jo tie spilgti atklājas pilsētas arhitektūrā un nerimstoši tiek daudzināti tūrisma ceļvežos. Pat tie, kuri ikdienā būvmākslai uzmanību nepievērš, gadījumos, kad pilsētas viesiem gribas parādīt kaut ko skaistu, tik un tā dodas Alberta ielas virzienā.

Lai cik neaktuāls šodien liktos jūgendstils, tajā nav nekā vecmodīga. Savulaik jaunā estētika cildināja dabu kā visaptverošu matēriju, piešķīra nebijušu lomu sievietēm un femīnajam, jūgendstila idejas pulcēja laikmetīgi domājošus cilvēkus, kuru pienesums izglītībā bruģēja ceļu modernisma uzvaras gājienam.

Jūgendstilam veltītās izstādes Eiropā turpina uzrunāt arī mūsdienu apmeklētāju. Tieši jūgendstila izstāde Londonas Viktorijas un Alberta muzejā ir viena no visu laiku apmeklējuma rekordistēm. Pūļi pieredzēti arī tepat Rīgas Jūgendstila muzejā un tā laika modei veltītajā izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Jādomā, arī izstāde Rīgas Biržā varēs lepoties ar pieklājīgiem apmeklējuma rādītājiem. Kā nekā — izstādīto autoru un darbu sastāvs ir iespaidīgs. Līdzās Kuzņecova porcelāna un Iļģuciema Stikla fabrikas traukiem un latviešu keramikai izstādē skatāmas, piemēram, franču stikla meistara Emila Galē izsmalcinātās vāzes un slavenās Veimāras skolas (Bauhaus priekšteces) dibinātāja Henrija van de Veldes atturīgi elegantie sudraba darinājumi.

No Viktorijas un Alberta muzeja uz Rīgu atceļojusi prāva angļu jūgendstila virziena Arts and Crafts pārstāvja Viljama Morisa darbu kolekcija. Globālu popularitāti iemantojuši Morisa tapešu un tekstiliju raksti (izstādē apskatāms arī slavenais ornaments Vītola zars), taču viņa darbība dizainā un sabiedriskās domas veidošanā nebūt ar tiem neaprobežojās.

Vizuāli ne mazāk interesantas par Morisa darbiem ir lietišķās mākslas meistara Jūlija Straumes skices un dekoratīva auduma mets Pāvi, kas patriotiski dominē izstādes komunikācijas materiālos.

Izstādes organizatori prezentācijā medijiem priecājās gan par Latvijas pieaugošo atpazīstamību starptautiskajā mākslas vidē, gan par iespēju beidzot baudīt ilgstoši veidoto starptautisko profesionālo sadarbību augļus — pasaules mēroga muzeji nu jau labprāt deponējot uz Latviju savu kolekciju eksponātus. Dāsnākais no «ārzemniekiem» šoreiz bijis Seinsberija Vizuālās mākslas centrs Noridžā, kura kolekciju britu laikraksts The Guardian kādā jūgendstila apbrīnas fenomenam veltītā rakstā nodēvējis par vienu no labākajām. No Noridžas arī pāris čehu mākslinieka Alfonsa Muhas darbu — pazīstami ar pasteļtoņos iedzīvinātiem simpātisku sieviešu tēliem ziedošu augu vijumu ielokā.

Izstādes Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība ekspozīcijas dizains īpaši neizceļas. Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas darbi izvietoti pēc valstīm, tos norobežo neitrāli pelēki stendi un vitrīnas. Daļu Latvijas muzeju eksponātu papildina informatīvi lietu stāsti — atšķirīga garuma un literārās kvalitātes apraksti, kas saistāmi ar konkrēto priekšmetu.

Savukārt par lielākām kopsakarībām, to skaitā izstādes nosaukumā minētajām «ietekmēm un savdabībām», var izlasīt izstādes katalogā vai uzzināt, apmeklējot izstādi pavadošos pasākumus — radošās darbnīcas, sarunas, pastaigas, kas turpināsies gandrīz visu vasaru. Laikā, kad Latvijas mākslas grāmatu un katalogu izdevēji uzstādījuši augstu latiņu arī dizaina kvalitātes ziņā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pašu veidotais izstādes katalogs nešķiet atbilstošs izstādes vērienam. Izstādes kuratori un organizatoru komanda lielāko uzmanību, bez šaubām, veltījuši tās saturam un izcilo priekšmetu dabūšanai uz Rīgu. Citējot Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, izstādē redzama mums šķietami pierastā jūgendstila «kvintesence», un tā domāta «visiem, kuriem patīk skaistas lietas».

Izstāde Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība. Mākslas muzejā Rīgas Birža līdz 5. augustam. Lnmm.lv/lv/mmrb

Ko mēs no viņiem gaidām?

Prāta vētras jaunais disks Par to zēnu, kas sit skārda bungas — muzikālu citātu gūzma

Nu cik ta var tās jaunās dziesmu programmas taisīt! — reiz teicis Maestro Raimonds Pauls, kad septiņdesmitajos viņam ar ansambli katru gadu bija jāsniedz neskaitāmi koncerti un vēl jāsagatavo jaunu dziesmu programma. Bet — kas jādara, jādara. Arī daudzas lielās rokgrupas ieraksta jaunus albumus tikai tādēļ, lai būtu dziesmas, ar ko doties kārtējā koncertturnejā. Tas ir apburtais loks, no kura ir sarežģīti izrauties, lai arī mūza varbūt vairs nesēž uz pleca. Arī pašmāju supergrupa, gandrīz nacionālais dārgums Prāta vētra jau vairākus gadus darbojas pēc līdzīga modeļa, proti, ieraksta jaunu albumu un izsludina vērienīgu turneju, sniedzot koncertus gan Latvijā, gan citviet Eiropā un pēdējos gados arī Krievijā. Prāta vētra kopš 90. gadu vidus konsekventi audzējusi muskuļus, un, lai arī Rietumu mūzikas tirgu «prātniekiem» nav izdevies uzlauzt, Austrumos grupai izdevies iekarot stabilas pozīcijas.

Albumā Vēl viena klusā daba (2012) bija divas dziesmas angļu mēlē, savukārt šī plate zīmīga ar to, ka tajā pirmo reizi iekļauta arī dziesma krievu valodā. Tas, protams, nav nekas ārkārtējs (arī grupas Manta nesenākajā ierakstā ir dziesma krieviski), taču Prāta vētras kontekstā ir skaidrs, ka šāds solis nav nejaušs un grupa norāda virzienu, kurā meklē un, visticamāk, arī turpinās meklēt jaunu auditoriju. Arī fakts, ka tieši krievvalodīgi runājošo sociālais tīkls Odnoklassniki bija pirmā platforma, kur varēja noklausīties jauno albumu, to apliecina. Nevis Draugiem.lv vai Spotify, bet Odnoklassniki. Kāds varbūt par to ir apvainojies, bet, manuprāt, varam tikai priecāties par mūsu mūziķu panākumiem Krievzemē, galu galā, Intars Busulis, Laima Vaikule un Raimonds Pauls, tagad arī Renārs Kaupers ar draugiem uzkāpuši uz milzīga postamenta, tikuši «lielajā ēterā», kurā viņu balsi var sadzirdēt miljoniem krievvalodīgo. Tas taču būtu jāizmanto, vai ne?

Ne tikai Krievijā, bet arī Latvijā puišiem ir dota iespēja pateikt ko būtisku, paust ko svarīgu, īpaši šajā vēlēšanu gadā, Latvijas simtgadē. Režisors Viesturs Kairišs, saņemot Lielo Kristapu, izmantoja iespēju, lai aktualizētu čekas maisu jautājumu, arī Alvis Hermanis allaž reflektē par notiekošo mūsu valstī un ārpus tās. Ko mums ar jauno albumu vēlas pavēstīt Prāta vētra? Un ko vispār vēlas pavēstīt Prāta vētra?

Nav jābūt literātam, lai nolasītu, ka albuma nosaukumā Par to zēnu, kas sit skārda bungas iestrādāta atsauce uz vācu rakstnieka Gintera Grasa slaveno romānu Skārda bungas par mazo zēnu Oskaru, kurš norobežojās no pasaules, no Otrā pasaules kara šausmām. «Tu vari atkal kļūt par zēnu, kas sit skārda bungas,» pacilātā balsī dzied Kaupers, taču, izlasot dziesmu vārdus, kādu dziļāku būtību sataustīt ir grūti. Atsauce, ja tā tiešām tāda domāta, ir bez slodzes, bez seguma.

Interesanti, ka albuma bukletā kā dziesmu tekstu autors norādīta grupa, nevis kāds konkrēts cilvēks. Ja teksti tapuši kolektīvi, tad viens no patiesākajiem šķiet Ogles, kurā mūziķi jautā: «Kā uzpūst ogles, lai uguns deg, ko reiz dedzām?» Iespējams, ka tas ir attiecību stāsts, bet varbūt grupa runā par radošo dzirksti, kuru pašu spēkiem iedegt kļūst arvien grūtāk. Ne velti «prātnieki» šajā albumā sevi atdevuši divu zviedru producentu rokās, uzticot viņiem, kā arī Arnim Račinskim (Laika suns) salipināt muzikālo ideju fragmentus vienā veselā.

Runājot par mūziku detalizētāk, tas viss ir viens uzkrītošs muzikāls citāts pēc otra, viens pēc otra… It kā jau nebūtu par to īpaši jāpārdzīvo, galu galā, kurš gan populārajā mūzikā spēj piedāvāt ko pilnīgi jaunu un nedzirdētu, taču, rūpīgi noklausoties albumu, pilnībā izgaismojusies grupas radošā metode. Jau kopš 90. gadu vidus šie dzīvespriecīgie Jelgavas puiši spējuši veiksmīgi un organiski mūzikā integrēt savus mūzikas favorītus (U2, James), un kurš gan Latvijā to nav darījis? Taču ar katru jaunu ierakstu mūziķi kļuvuši mazliet neuzmanīgāki un agrāk gaumīgi, neuzkrītoši iestrādāti citāti nu kļuvuši vieglāk nolasāmi, arvien uzkrītošāki. Iepriekšējos divos «prātnieku» albumos acīmredzami tika aizgūts skanējums no tādām grupām kā The Killers, Coldplay, un ar jauno plati šī Rietumu paraugu citēšana kļuvusi pat nekaunīgi uzkrītoša, balansējot uz plaģiātisma robežas.

Albums kopumā ir salīdzinoši gaisīgs, uz sintezatoriem balstīts ieraksts. Viegli klavieru motīvi tiek sakausēti ar mūsdienīgu franču un skandināvu elektronisko mūziku (Ogles). Šur tur iezogas kaut kas no fanka (Paralēles), arī kaut kas no pavisam konkrētām dziesmām — Kas būs — būs iesākas gluži kā The Cure slavenais hits Friday I’m In Love, bet Šokolādes saldējums aizguvis (vai nočiepis) vokālo gājienu no franču apvienības Phoenix dziesmas If I Ever Feel Better. Gandrīz katra dziesma atgādina kaut ko jau dzirdētu.

Ko tad īsti mums vēlas pavēstīt Prāta vētra? Vai vīri tiešām ir paņēmuši rokās skārda bungas un izliekas, ka neko nesaprot un negrib saprast? «Mēs esam ieroči mēmi, kad apkārt karo,» albuma tituldziesmā vēsta Renārs Kaupers. Varbūt viņi tiešām ir tikai «vīri, kas savu darbu dara»? Tik vienkārši. Varbūt. Rokmūzika un populārā mūzika mūsdienās jau labu laiku piedzīvo krīzi, tā kļuvusi par fonu — bez asuma, bez dzeloņa. Arī Prāta vētra iekļāvusies šajā popkorna rokmūzikas strāvojumā, lai arī agrāk nekad nav izcēlusies ar revolucionāriem izlēcieniem. Vīri vienkārši dara savu darbu, ir pielāgojušies laikmetam, un vai tas nav tas, ko mēs no viņiem gaidām?

Dokumentālistu uznāciens

Latviešu kino stāstniecības zelta stunda

Bezprecedenta gadījums — šobrīd gandrīz trešdaļu no filmu piedāvājuma veido nacionālais kino. Šo tendenci lielā mērā ir iedarbinājusi simtgades filmu programma, taču repertuārā ne mazāk pamanāmi ir arī ārpus tās tapušie darbi. Uzplaukumu piedzīvojis latviešu dokumentālais kino: filmu veidotāji ir uzgājuši un līdz skatītājiem nogādājuši īstus tematiskus atradumus. Kopš marta beigām, kad pirmizrādi piedzīvoja klasiķa Ivara Selecka izcilais bērnības portretējums — filma Turpinājums —, kinoteātru repertuārā ir ieplūdusi intriģējošu un meistarīgi veidotu stāstu straume. Tā pārliecinoši atgādina, ka Latvija ir valsts ar bagātām dokumentālā kino tradīcijām un vērīgiem autoriem.

Pāri mākslas robežām

Sabiedrisko procesu un kritiskās domāšanas kontekstā ir būtiski, ka pašreiz skatāmo dokumentālo filmu tēmas sniedzas ārpus mākslas un kultūras robežām. Piemēram, režisora un kino teorētiķa Dāvja Sīmaņa (iepriekšējā Ir numurā sīkāk aplūkotais) darbs Mūris reflektē par ideoloģiskajām robežām, padomju mītiem un to mesto ēnu.

Savukārt žurnālista un jaunā režisora Kārļa Lesiņa dokumentālais stāsts Apgāztā mēness zīmē veido saistošu un daudzpusīgu Latvijas musulmaņu kopienas portretu. Vētījot pavedienus un iedziļinoties šīs slēgtās sabiedrības ikdienā un procesos, filmas komanda mēģina šķetināt islāmticīgo radikalizācijas iemeslus. Lai arī ne viscaur gludi, filma ir jauneklīgs un cilvēcisks skats uz neatsverami aktuālu tēmu, izceļot gaismā it kā paralēlu pasauli Latvijas šķietami nelielajā sabiedrībā.

Ģenialitātes traģēdija

Krasi atšķirīgi kamertoņi ir repertuāra «jaunpienācējām» — Kristīnes Želves veidotajai dokumentālajai filmai Mērijas ceļojums un Roberta Rubīna Gribētos būt aplim. Želves filma ir aizkustinošs vēstījums par Latvijas muzejvides leģendu Mēriju Grīnbergu. Viņa Otrā pasaules kara beigās altruistiski uzņēmās pavadīt un atgādāt atpakaļ valsts lielāko muzeju kolekcijas, kad tās no Latvijas izveda nacistiskās Vācijas armija. Balstīta Mērijas Grīnbergas mātes dienasgrāmatās, filma pastāsta ne tikai par neticamu pašupurēšanos augstāka labuma vārdā, bet arī uzskicē smeldzīgu zuduša laikmeta portretu un nesaudzīgi ataino padomju realitātes prozaisko absurdu. Filmas noskaņu veido prasmīgi inscenējumi, kuros atkrise Daiga Kažociņa delikāti nospēlē Mēriju Grīnbergu.

Izcilai personībai — baletdejotājam Aleksejam Avečkinam — filmu ir veltījis režisors Roberts Rubīns (Kā tev klājas, Rūdolf Ming?). Rubīna un filmas scenāristes Kristas Vāveres veidotais stāsts skatītāju cieņpilni iepazīstina ar pazīstamā baletdejotāja personību un apcer mākslinieka gluži vai beznosacījuma atdošanos savai profesijai. Reiņa Sējāna komponētā mūzika un Ineses Zanderes atmiņu stāstījums (lasot 2005. gadā publicēto interviju ar Avečkinu) filmā iedarbojas gan estētiski gan, atļaušos teikt, arī dvēseliski.

Atrod tēmu

Savukārt amizanti atradumi ir sastopami lietuviešu režisora Arūna Mateļa kinodarbā Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule un Ināras Kolmanes jaunākajā dokumentālajā filmā Dubultā dzīve, sekss un PSRS. Mateļa filmu ar Latviju saista tikai atsevišķi «posmi»: kopproducenti Vides filmu studija un divi no lentes operatoriem — Valdis Celmiņš un Ivars Zviedris. Stāsts par profesionālās riteņbraukšanas gregari (braucējiem, kuru vienīgais mērķis ir palīdzēt komandu līderiem) ir adrenalīna pilns. Operatoriem ir izdevies notvert izcilus brīžus: pēkšņu bildinājumu, sportistu dakterēšanu kustībā (pa auto logu) un regulāru sāpju sliek-šņa pārvarēšanu. Brīnišķīgie lūzeri ir aizraujošs ieskats profesionālā sporta aizkulisēs, kas vieglu roku spēj ieinteresēt arī tos, kam riteņbraukšana aprobežojas ar nokļūšanu no punkta A uz B.

Interesantu tēmu filmā Dubultā dzīve, sekss un PSRS ataino arī režisore Ināra Kolmane. Viņa ap hrestomātisko un ironisko teicienu «padomju laikā seksa nebija!» ir uzbūvējusi traģikomisku stāstu, kurā kondensētas «dubultās dzīves liecības, slepenas dienasgrāmatas un reāli cilvēku stāsti par savu dzīvi valstī, kurā oficiāli nerunāja par seksu».

Rakstā minētās filmas meklējiet kinoteātros Splendid Palace, Kino Bize, KSuns vai Forum Cinemas.

Robežšķirtņu hronika

Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma Mūris — spēle ar robežstabiņiem

Robeža — «nosacīta līnija, kas šķir (valsts) sauszemes, ūdens un gaisa teritoriju no citu valstu un starptautiskām teritorijām» vai «atšķirība, pazīmju kopums, kas nošķir, atdala vairākas parādības, priekšmetus». Šie ir tikai divi no latviešu valodas interneta vārdnīcas Tezaurs.lv piedāvātajiem skaidrojumiem. Taču robeža ir arī šo parādību un priekšmetu saskares punkts. Protams, runājot Donalda Trampa vārdiem, tā vietā var uzbliezt «lielu un skaistu mūri», lai no jelkādas saskarsmes izvairītos. Siena, protams, var būt tikai iedomu, taču tās nošķirošais efekts no tā nemazinās. To savā jaunākajā dokumentālajā filmā Mūris pēta režisors Dāvis Sīmanis, iemūžinot Latvijas un Krievijas pedantiski uzturēto robežu, kur starp dzeloņstiepļu žogiem kaut kur ir necili vārtiņi, nokrāsoti Eiropas Savienības karoga krāsās, kā simbolizējot eju starp divām dažādām pasaulēm.

Filmā ietverti arī jaunā kinorežisora Kārļa Lesiņa iemūžinātie kadri no vietas, kur robeža ir brutāli izpludināta — kara izpostītās Austrumukrainas. Mūris arī rada nemierīgu sajūtu, ka fiziskā robeža ir tikai «nosacīta līnija», kas acumirklī pārkāpjama un viegli gaistoša. Šo sajūtu pastiprina filmas sākuma kadri — tajos redzams 1940. gada 15. jūnija Masļenku robežpunktā notikušā uzbrukuma skaidrojošs makets. Taču īstās robežas rodas un pastāv cilvēku prātos — uzskatāmi parāda filma.

Leiputrijas duālā seja

Kā traģikomiski krāšņa ilustrācija šim apgalvojumam ir gan pierobežā, gan Daugavpilī filmētie kadri. Robežstabiņi, protams, stāv kā stāvējuši, taču filmā redzamajiem cilvēkiem tie šķiet kā nebijuši, un laiks ir iekapsulējies: 9. maija un citās svinībās ar asarām acīs (burtiski) tiek kaismīgi uzturēts un trekni barots mīts par pagātni un Padomju Savienību, tās nepārspētajām uzvarām, izcilajiem līderiem un skandēts Krievijas prezidenta vārds. Jāpiebilst, ka Mūra kadri, kas filmēti otrpus austrumu robežai, ir skaudrs, bet arīdzan traģikomisks skats uz šīs daudzu dievinātās, mirdzošās Leiputrijas patieso dabu — aizauguši lauki un ciemi, kur kādreizējais sociālisma sapnis lēnā agonijā turpina savu iznīkšanu.

Vienādības zīme

Aiz Latvijas robežas, Krievijas pusē filmas uzņemšanas laikā uzturējās arī viens no tās centrālajiem personāžiem — sevi par politisko trimdinieku dēvējošais Ansis Ataols Bērziņš, kurš pēc dalības 2009. gada grautiņos pie Saeimas tika sodīts ar nosacītu brīvības atņemšanu, taču, nepildot probācijas dienesta noteikumus, saņēma reālu cietumsodu. Otrs filmas varonis ir Rēzeknē dzimušais Aijo Beness, kurš gluži vai pusaudziskā naivumā deg par nacionālboļševismu, Padomju Savienības atjaunošanu un karo Austrumukrainā. Viens sevi uzskata par Latvijas patriotu, otrs iestājas par valstiskās neatkarības iznīdēšanu.

Režisora izvēle filmā ietvert divus tik radikāli atšķirīgu viedokļu paudējus nav izdarīta ar mērķi folklorizēt viņu darbības un uzskatus vai vētīt iemeslus, kālab viņi pie tādiem nonākuši. Filmas veidotāji drīzāk izceļ paradoksālo Bērziņa un Benesa līdzību likuma priekšā: filmas uzņemšanas laikā atgriešanās Latvijā abiem draudēja ar cietumsodu. Distancēti vērojot abus jaunos vīriešus, filma netieši uzdod jautājumu, vai Bērziņam piespriestais sods ir bijis taisnīgs un vai Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa lēmums viņu neapžēlot bija pietiekami izsvērts.

Aicinājums domāt

Kā Dāvja Sīmaņa subjektīva refleksija filma šķetina režisora paša izceltās, laikmeta nestabilitātes radītās bailes, meklējot to cēloni «kaut kur starp Latvijas un Krievijas robežām». Nepiespiesti un neapberot skatītāju ar gatavām interpretācijām, Sīmanis filmā paustās idejas skatītājam ļauj izlobīt, savietojot Mūra galvenos vadmotīvus — dažādo ideoloģiju un patriotisma izpausmes, gan iemūžinot Bērziņu un Benesu, gan padomju mīta atstrādāto kultivēšanu.

Kinodarba nosaukums kļūst par daudznozīmīgu metaforu, ar ko var apzīmēt arī mūri starp divām konfliktējošām vēstures interpretācijām, kas Latvijas iedzīvotājus gluži vai «sašķiro» pēc idejiskās piederības: tie, kuri dzīvo mītā par padomiju, un tie, kuri dzīvo Latvijas valstī.

Šajā ziņā Mūris ir ne tikai smalka kinoeseja, bet arī pilsoniska aktīvisma akts, mudinot norobežoties no skaļiem un ērti izmantojamiem lozungiem, kas iežūžo ar viegli skaidrojamiem vispārinājumiem. Tā vietā filma aicina izsvērt politiskos lēmumus, lai saprastu, kā tie laika gaitā ir noveduši pie situācijas, kad dažas sabiedrības daļas turpina šķelt šķietami nepārvarams mūris.

oooo

Mūris. Rež. Dāvis Sīmanis. Kino no 24. aprīļa.

Kas tu esi, kaza?

Māra Ķimele Jaunajā Rīgas teātrī iestudējusi absurda meistara Edvarda Olbija lugu Kas ir Silvija?, droši vien rēķinādamās ar skandālu un neizpratni

Olbijs patiešām izdarījis tipisku absurda dramaturģijas autora gājienu — pasviedis savas lugas sižetu kā kaulu režisoriem, kritiķiem, skatītājiem: ķeriet, plēsieties par to! (Vai, pareizāk sakot, par tiesībām būt vienīgajam pareizajam «tā» sapratējam.)

Tie, kas redzējuši izrādi, zina šo sižetu, tiem, kas nav redzējuši, jāzina, lai neviltos. Edvards Olbijs uzzīmē laimīgas laulības dzīves ainas, kurās ielaužas fakts, ka vīrs Martins, sacīdamies joprojām mīlam sievu Stīviju, tomēr atzīstas, ka viņa dzīve ir galīgi nojukusi, jo viņš iemīlējies Silvijā, kas izrādās kaza. Te, man liekas, sākas pats interesantākais — mēģinājumi saprast, ko Olbijs ar to domājis un kas tad īsteni ir šī kaza.

Absurda dramaturģija ir tieši tikpat dažāda kā pārējā. Semjuela Beketa, teiksim, Plikpaurainajā dziedonē pulkstenis mēra varoņu laiku, zvanot bezgalīgi daudz reižu, un katrs darbības gabaliņš ir šķietami atbilstošs sadzīves loģikai, bet kopā veido neatmežģamu mīklu, savukārt Olbijs Silvijā ieliek mīklu pašā lugas centrā un pārējo uzraksta tik skaidri un saprotami, ka prieks. Vismaz šķietami skaidri un saprotami.

Paradoksālā kārtā Māras Ķimeles izrādē autora ieprogrammētā kautiņa nav. (Un ļoti žēl, ka tā.) Jo režisore dīvainā un viņai galīgi neraksturīgā taisnprātībā atminējusi mīklu un padarījusi kazu par… kazu. Ar īstu, materiālu pierādījumu beigās.

Taču starp aktieriem notiekošais ir daudz smalkāks, aizplīvurotāks un interesantāks. Ģirts Krūmiņš Martina lomā nospēlē noslēpuma klātbūtni. Vīrietis, sastapies ar mistēriju, kas nu plēš viņu vaļā, ļaujot katram, kurš būtu tam gatavs, ieraudzīt un saprast iekšējās trīsas, jūtu un jutekļu mulsumu, kāds droši vien pārņem mirklī pirms apskaidrības. Tūlīt viņam atklāsies kāda augstāka, visiem vajadzīga patiesība, un viņš dalīsies ar to. Turklāt šajā grandiozajā atklāsmes tuvumā nav nekā patētiska, Ģirta Krūmiņa Martins ir tik mierīgs un ikdienišķs, cik vien tas vispār iespējams, taču aktieris nepārtraukti uztur tādu iekšēju strāvu, zumēšanu, it kā viņā, es nezinu, notiktu visu atomu pārkārtošanās. Vienu brīdi tā zumēšana izlaužas un kļūst dzirdama katram. Izklausās pēc spārniem, nosaka jaunības draugs Ross (Gundars Āboliņš). Varbūt eimenīdas, pieļauj Martins, pasacīdams to pavisam sadzīviski un pašsaprotami. Eimenīdas jeb erīnijas senajiem grieķiem bija nenovēršamās atriebes dievietes, spārnots un ķērcošs bars, kas sekoja likteņa piemeklētajiem. Ģirta Krūmiņa Martins laikam gan tāds jūtas.

Līdzvērtīgā toņkārtā Elita Kļaviņa spēlē Stīviju, kura cenšas saprast, kas notiek ar vīru. Viņiem ir savs kopējs apziņas un emociju lauks, un nu viens no viņiem izjauc tā vienotību. Elita Kļaviņa un Ģirts Krūmiņš nospēlē šo dramatisko, jā, eksistenciālo un misteriozo pasaules sabrukumu. Tik traģisku iesaistītajiem, tik smieklīgu vērotājiem no malas, nolūkojoties, par kādu primitīvu būtni cilvēks pārvēršas izmisuma bezspēcībā. Viņu saspēlei piemīt neatšķetināma burvīga divdabība — tiklab kaut kā neizzināma, grandioza klātbūtne, tiklab pilnīgi ikdienišķa iespējamība, ka tā Silvija ir, teiksim, augstās tehnoloģijas, zemledus makšķerēšana, alkohols, cita sieviete vai kaza. Man vienalga. Un vienalga tas ir arī viņiem.

Diemžēl pavisam citā skatuves patiesības līmenī ir risinātas divu notiekošā rezonieru — drauga, TV žurnālista Rosa un Martina un Stīvijas dēla Billija — lomas. Gundars Āboliņš (lomā arī Kaspars Znotiņš) un Toms Veličko spēlē organiskus, līdz detaļām un niansēm konkrētus raksturus, patiesus un uzpazīstamus. Tikai… tie piezemē notiekošo un padara kazu par kazu, un kazas drāšanu par kazas drāšanu. It kā režisore viņiem lomai būtu iedevusi pavisam citu atslēgu.

Šie divi dažādi vērstie skatieni jūtami arī citās izrādes daļās. Scenogrāfs Toms Jansons radījis telpu, kurai piemīt noslēpums, jo 21. gadsimta drošību no «džungļiem», mistiskās, atsvešinātās, no zemes atrautās pilsētas šķir tikai plānītiņa stikla siena, un beigās Stīvija i to pašu iznīcina. Taču pavisam blakus šai tēlainībai parādās nebaudāmas butaforijas, no kurām vienai vajadzētu iemiesot kaut ko mītisku, proti, Pānu vai viņa satīru, bet kas izskatās vienkārši pēc kāda, kam uzlikta dzīvnieka galva un pārējais «mītiskums» rātni aizsegts ar nātnām biksēm.

Tieši tāpat kā, manuprāt, nepareizā atslēga iedota arī skatītājiem, pamatīgajā un, kopš teātra literārās daļas vadītāja ir Margarita Zieda, parasti ļoti noderīgajā programmas grāmatiņā režisorei atsaucoties uz antīko Grieķiju, kad mītiskās domāšanas stadijā «cilvēki nespēja atšķirt, kas ir kas». 

Šī ir tā reize, kad izrāde skatītājam diezgan lielā mērā jāveido sev pašam. Manējā noteikti ir par mistēriju, kas ielaužas dzīvē un sagrauj to. Un tad jau ir vienalga, kādu veidolu tā mistērija pieņem.

oooc

Kas ir Silvija? Nākamās izrādes 12., 15. un 16. maijā.

Bērnība bez cakām

Jaunā latviešu spēlfilma Bille — bērnība, Grīziņkalns, trīsdesmitie

Droša teritorija — filmas pamatā ir labi zināmais Vizmas Belševicas romāns, kinodarba stāstījuma forma ir klasiska, un tiem, kam nav svešs Grīziņkalna ielu labirints, klātesamības sajūtu radīs pazīstamās vietas, kas dažbrīd šķiet kā iekonservētas laikā. Kādreizējā strādnieku rajona apskretusī koka apbūve un bruģētie pagalmi Belševicas savulaik apdzīvotajā Vārnu ielā ir pateicīga vide filmas uzņemšanai, un režisore Ināra Kolmane ar komandu to ir pratuši likt lietā. Kolmanes veidotā spēlfilma ir korekta un nedaudz distancēta versija par Latvijas Kultūras kanonā iekļauto romānu — rakstnieces bērnības atmiņām pirms Otrā pasaules kara.

Kaut vietumis režisore ieslīd sakāpināti patosainos toņos, Bille ir saglabājusi literārā pirmavota godīgumu — bērna skatījumu uz sarežģītu laiku un nelīdzenām ģimenes attiecībām. Filmas vēstījums neuzkrītoši, taču plūdeni un pamanāmi atspoguļo titulvarones pāragro pieaugšanu. Sākotnēji redzam Billi, mēģinot izprast apkārtējo pasauli un tajā rast savu vietu. Piemēram, pirms skolas gaitu sākšanas viņas ikdienu piepilda apkārtējās vides vērojumi, fantāzijas par laimes zemi Leiputriju un pārdomas par to, kāpēc vecākiem neklājas tik labi, kā gribētos, un pie Gundara Āboliņa spēlētā veikalnieka Bānīša ir jāiet ar zilo parādu burtnīciņu.

Jaunās aktrises, Billes lomas atveidotājas Rūtas Kronbergas tēlojumā var skaidri saprast, ka meitenes bērnišķais naivums palēnām izplēn un tā vietā ienāk aizvien skaidrāka sapratne par pieaugušo dzīves niansēm (piemēram, kā tikt «uz augšu»).

Komplektā ar sarunu

Bille ir ģimenes kino — ar nelielu piepūli saistošs un saprotams varbūt ne gluži titulvarones vienaudžiem (šķiet, sešgadniekiem), bet tiem, kuri nedaudz vecāki. Pieļauju, ka bez sarunas starp vecākiem un bērniem neiztikt. It īpaši par to, kālab filmas titulvarones vecāku (Elīnas Vānes un Artūra Skrastiņa atveidojumā) attiecības ir tādas, kādas tās ir. Un, galvenokārt, kālab vecāku attieksme pret mazo Billi dažkārt ir tik raupja un nesaudzīga.

Pieņemu, ka paaudzei, kam pat padomju laika reālijas šķiet eksotika, Billes 30. gadu ainiņas izskatās pēc citas pasaules. Taču šī pasaule un laikmets ir atainoti ja ne skrupulozi precīzi, tad satverami, ticami un bez pārmērīga dekoratīvisma. Un gala galā filma ļauj satvert sajūtu, kas ir nemainīga cauri laikiem: maza bērna iztēles caurvītajā skatījumā pieaugušo pasaule šķiet neizskaidrojami sarežģīta un maz saprotama.

Kautrīgs vērotājs

Filma spēj aizkustināt un likt līdzpārdzīvot titulvaronei, kuru ar domīgu noslēpumainību nospēlē jaunā aktrise Rūta Kronberga. Taču režisores lēmums kinodarbu veidot kā attālinātu Billes dzīves vērojumu sevi līdz galam neattaisno. Tas īpaši jūtams vietās, kur redzami bērni — vitālas, kustīgas personības, kas ne tikai plikām kājām bez apstājas dragā pa Grīziņkalna bruģīti, bet arī izstaro apbrīnojamu spēku un izturību.

Kamera viņus vēro no malas, kā kautrēdamās vai minstinādamās. Līdz ar to filma zaudē daļu dinamisma un iespēju stāstā ietvert cilvēciski satveramākas sajūtas un dzīvīgumu, bet tēli paliek bez raksturu tekstūrām. To, protams, var skaidrot ar režisores pietāti pret literāro pirmavotu un vēlmi atstāt interpretāciju skatītāja ziņā.

Taču, skatoties režisores Ināras Kolmanes — pārsvarā dokumentālā kino autores — filmogrāfijas kontekstā, Bille iezīmē manāmu profesionālo briedumu. Šo un režisores iepriekšējo spēles kino garadarbu — 2012. gadā iznākušo Monu — satura, stāstniecības un nostrādātības ziņā nevar salīdzināt.

Bille ir rūpīgs un kinematogrāfiski pārdomāti veidots laikmeta stāsts, kas turklāt no jauna izceļ Vizmas Belševicas darbu. Bet galvenais — tā ir vērtīgs un stilistiski izteikts papildinājums pašmāju ģimenes kino piedāvājumā, kas pirms simtgades programmas bija nepelnīti panīcis.

oooc

Bille. Režisore Ināra Kolmane. Kino no 20. aprīļa.

Par godīgumu

Liepājas teātra izrāde Mizantrops — laikmets, greizsirdība un kinoindustrijas aizkulises

Izrāde sākas ar mēmu ainu. Galvenās — Alsesta — lomas atveidotājs Gatis Maliks, iekarināts virvē, lēni tiek laists lejā no šņorbēniņiem. Vientuļa gaismas stara apgaismotais, triko tērptais stāvs rada iespaidu par kailu ķermeni kosmiskajā naktī, tādu kā pirmsradīšanas brīdi. Tā arī ir — nonācis zemē, viņš izrādās rakstnieks, kurš, spalvai skaļi šņirkstot, metas aprakstīt skatuves tumsā ņudzošās ēnas. Uz brīdi liekas, ka viņš valda pār paša radīto pasauli (tajā taču, piemēram, ar rokas kustību iespējams nolemt nebūtībai neizdevušos melnrakstu). Tomēr pasaule viņu tikai pievilina. Tad slazds aizcērtas un mākslinieks burtiski tiek ierauts stāstā kā viens no varoņiem, kurš notiekošo neietekmē, bet spiests tam ļauties.

Šis izrādes ievads ir režisora Viestura Meikšāna sacerēts, un pie tā vēl atgriezīsimies. Iestudējums tapis pēc britu dramaturga Martina Krimpa lugas, kas Moljēra slaveno sacerējumu modernizējusi gan stilistiski, gan pēc būtības. Un jāatzīst — lieliski. Moljēra Mizantrops taču sarakstīts 1666. gadā, un, lai arī luga pelnīti ir greizsirdīgi apsargāts Francijas kultūras dārgums, jāatzīst — skatītāju uztveres īpatnības kopš 17. gs. ir mainījušās. Tāpēc Krimpa darbā redzam citu sociālo teātri (ne vairs aristokrātiju kā Moljēram, bet kinoindustrijas aizkulises), mums aiztaupīti didaktiskie monologi, bet sižeta būtība gan nav mainījusies — Alsests (mūsdienās kļuvis par scenāristu) sirgst ar tieksmi allaž teikt «patiesību» (lasi: atmaskot sarunu biedru, piemēram, talanta trūkumu, liekulību vai citus netikumus) un tādējādi nostāda savu mīļoto sievieti (viņa pārtapusi amerikāņu kinozvaigznē Dženiferā) izvēles priekšā: viņš vai pārējā sabiedrība.

Gan Krimpa luga, gan Meikšāna izrāde ir apburoši ironiskas. Radošās industrijas ir pateicīga darbības vide — tieši tāpat kā aristokrātiskā salonā absolūtisma laika Francijā, arī te ir dabiski kaut ko spēlēt. Izvēlēties pareizās frāzes, ideoloģisko platformu, pareizo dzīvesveidu. Oriģinalitāte (ja tāda maz iespējama) slēpjas tikai prasmē salikt pareizos klucīšus pareizā secībā. Un vai tas nav šim laikam raksturīgi?

Piemēram, Krimps gluži huligāniski mēdz atsaukties uz Moljēra oriģinālu, šķiet, pat citēt lugas tekstu. Meikšāns programmiņā ierakstījis vairākus māksliniekus, kas viņu ietekmējuši izrādes tapšanas laikā, to skaitā reperi Tyler, the Creator, un tāpēc aizdomājos, cik tuva repam ir Krimpa valoda. Arī par to, cik interesanti, ka reps — dzeja, kas apzināti veidota no valodā atrastām un citam mērķim piemērotām frāzēm (faktiski ready-made) — ir šīs desmitgades valoda. Godīga, skaudra, no jau izrunātu vārdu atlūzām veidota… Tas kaut ko liecina par laikmeta attiecībām ar autentiskumu, turklāt visās emocionālajās nokrāsās — no komiskajām līdz traģiskajām. «Jaunā» trūkums jau ne vienmēr liecina par virspusējību. Piemēram, Meikšāna Mizantrops, iestudējums, kurā režisors ir arī scenogrāfs, kustību un muzikālā noformējuma autors un nepārprotami «ietekmējies» no daudziem citiem māksliniekiem, brīžiem pat visai tieši, ir maņām baudāma un mākslinieciski godīga izrāde. Pašironiska. Līdzīgi kā izrādes varoņi, kas, būdami laikmetīgi cilvēki, taču nav muļķi un labi saprot, ka tikpat labi varētu būt tēli, teiksim, Moljēra lugā.

Šādā kontekstā Meikšāna izrāde diez vai vēsta par godīgumu, pat ja tā programmiņā raksta režisors. Caur šādu prizmu iestudējumu skatīties ir garlaicīgi, lai kā uzrunātu fascinējošais liekulības tirgus, ko ap Alsestu savās lomās izspēlē aktieri Edgars Ozoliņš, Leons Leščinskis, Laura Jeruma, Kaspars Gods, Mārtiņš Kalita, Inese Kučinska un Rolands Beķeris. Sava odziņa, kariķējot kino un teātra profesijas un laikmetīgos tipāžus, ir katram, bet īpaši spoži «ņemas» Leščinskis netalantīga dramaturga, indīga kritiķa un Inese Kučinska vecējošas dīvas lomās. Ļoti asprātīgi. Bet Maliks savu Alsestu pirmajā cēlienā drīzāk spēlē kā cilvēku, kuram savas «patiesības» nemaz nav, tikai vēlme kliegt. Arī tā varētu būt iestudējuma vērta doma, jo tādu cilvēku — tukšu, bet ļoti skaļu — ir atliku likām. Tikai — ja Alsests ir tāds pats kā visi citi un viņa «patiesības mīlestība» ir tikai izpausmes forma (vai stratēģija), tad nekāda konflikta nav…

Tāpēc gandarī izrādes otrais cēliens, kur Malika varonis izvirzās darbības centrā un duetā ar Agneses Jēkabsones Dženiferu nospēlē skaudru stāstu par cilvēku, kas gluži sajucis prātā aiz greizsirdības. Un neko tur nevar darīt. Un, lai arī, manuprāt, Jēkabsones varones interpretācija un tās izspēle patlaban vēl neļauj saprast, kāpēc viņa izdara tādas izvēles, kā redzam izrādē, jautājumu par to, kas tad īsti ir vērtība dzīvē, izrāde uzstāda uz naža asmens.

Ar to, kā beidzas šis stāsts, acīmredzot nav apmierināts ne Alsests, ne Meikšāns. Abi atceras, ka ir šā darba autori; filma tiek attīta uz sākumu, melnraksts saņurcīts un aizmests. Ļaunums ir padarīts nenoticis. Tikai — māksla jau neiztop mākslinieka vēlmēm. Lai cik nežēlīga, tā ir godīga. Un Meikšāna iestudējums tāds nepārprotami ir.

oooo

Mizantrops. Nākamās izrādes 18. maijā un 8. jūnijā. 5—18 €.

Debesis pār Irbīti

Izrāde Zibeņu domas. Irbīte ir precīzs un saliedēts komandas darbs, un iestudējuma vienkāršība ir tikai šķietama

Eduarda Smiļģa un Talsu ielas sateka kļūst par patiesi teātra pārņemtu vietu. Maijā no Spīķeru kvartāla tur pārcēlies, darbu atsāks Dirty Deal Teatro, un arī pašā Smiļģa mājā — Teātra muzejā — tiek spēlēts daudz un interesanti. Mūzikas un mākslas atbalsta fonda (MMAF) producētā izrāde Zibeņu domas. Irbīte ir tikai viena no tām, ko tur iespējams redzēt.

Izrāde par gleznotāju Voldemāru Irbi, baskāji Irbīti, ir turpinājums MMAF konsekventi producētajām izrādēm par radošiem cilvēkiem — tas sākās ar Baņutas Rubesas sarakstīto un režisēto monoizrādi Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam (2008), ko aktrise Indra Burkovska spēlēja tieši Latvijas preses karalienei reiz piederējušajā namā. Pēc tam tapa vairāki iestudējumi par gleznotājiem — Pauļuks. Rāmji (2010, rež. Inese Mičule) un Padegs un Padegs (2015, rež. Varis Piņķis) izstāžu zālē Arsenāls, bet uzvedums No Rozentāla (2016, rež. Paula Pļavniece) notika Nacionālajā mākslas muzejā, turpat līdzās Jaņa Rozentāla darbiem. Tās bija lakoniskas un koncentrētas izrādes, dažādiem režisoriem un aktieriem cenšoties atminēt, kas īsti ir talants — balva vai nolemtība. Un tām īpašu uzticamību ikreiz piešķīra arī mākslas telpa, kurā tās tika spēlētas.

Režisores Ingas Tropas izrāde Zibeņu domas. Irbīte, kas tapusi, sadarbojoties ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, scenogrāfi Ūnu Laukmani, horeogrāfi Lieni Gravu, gaismu mākslinieku Raulu Lorenci un komponistu Edgaru Raginski, šajā ziņā noteikti atšķiras no pārējiem gleznotāju cikla uzvedumiem: tās telpai ir pavisam cita nozīme un mērķis. Kā apgrieztā binoklī raugoties, izrādes notikumi risinās no tā brīža, kad reālo cilvēku, Voldemāru Irbi, Matīsa un Brīvības ielas krustojumā 1944. gada 10. oktobrī nogalina noklīdusi šāviņa šķemba. Ūna Laukmane iekārtojusi Smiļģa mājas zālīti ar dažām neitrāli pelēkām plaknēm, no kurām viena tūlīt pat pārvēršas par ekrānu, bet pārējās sašvīkājas ātriem pasteļkrītiņu pieskārieniem. Varbūt tādu dvēsele, traukdamās pretī gaismai, redz to īpašo tuneli, kurā gar acīm aizzib visa nule atstātā dzīve. Galējas izpratnes mirklis, zibens uzliesmojums, kas noskaidro visu, — tā varētu būt šīs izrādes telpa. Vai vismaz viena no tām.

Šajā telpā dzīvojas aktieris Juris Bartkevičs. Uznāk šodienas cilvēka paskatā un tik vien kā novelk kurpes un zeķes. Sīkais teciņu solis, pa auksto grīdu skraidot, rodas it kā pats no sevis. Tas solītis arī ir vienīgā tiešā līdzība. Nav nekādas, pasargdies, gleznošanas imitācijas, taču ir spēlēšanās ar pasteļkrītiņiem, līdz rokas ir tikpat raibas kā sienas. Juris Bartkevičs spēlē (bet ne iemiesojas tēlā) ļoti mierīgi un koncentrēti, stāsta par mākslinieka bērnību, par brālīša nāvi, ko pārējie šķietas piesaukuši un pēc tam dziļi pārdzīvo, par notikumiem, kas jaunā cilvēkā atmodinājuši radošu personību. Viņa spēle, raugoties uz to tieši, var šķist pat pārāk ieturēta un lakoniska. Taču tā ir tikai daļa no Irbītes tēla.

Jo eksistē vēl cita telpa, ko neveido sienas, tāpat kā vēl kāda cita nozīmīga Irbītes tēla daļa. Līdz ar aktieri Juri Bartkeviču uz spēles laukuma iznāk meitene ar videokameru, un tās abas — operatore Elīna Matvejeva un kameras acs — kļūst par viņa partnerēm. Meitene ar kameru burtiski dejo (un izrādei taču ir horeogrāfe!), sekodama aktierim, un uz ekrāna atklājas aizvien jaunas dimensijas. Tur ir tā otra telpa, ko rada gan operatores tieši izrādes laikā uzņemtais attēls, gan iepriekš nofilmēts materiāls.

Operatores un aktiera saskarsme, sadeja veido brīnišķīgas skatuves zīmes, palaikam visvienkāršākās darbības pārvēršot par metaforām. Reizēm tās ir gleznas, kas kā mirkļa iecere pārslīd ekrānam, reizēm redzamas aktiera (vai tomēr Irbītes?) acis tik lielā pietuvinājumā, ka liekas — pati domas gaita kļūst saskatāma. Citreiz tā ir kāda skrupulozi pētīta kustība, kas ar laika nobīdi paildzinās uz ekrāna. Vai arī tas ir skats no liela augstuma uz cilvēciņu tur lejā, kurš savukārt uzticībā raugās uz debesīm.

Iespējams, tie ir divi dažādi skatpunkti — Dieva bērns raugās uz savu aizskrējušo dzīvi, bet uz viņu no debesīm lūkojas vēl kāds cits. Kad visi stāsti ir galā, Irbīte uzlido tur augšā, bet aktieris pieceļas un kopā ar operatori nāk paklanīties. 

Sen nav nācies redzēt tik saliedētu, neatšķetināmu radošās komandas darbu. Un tik mērķtiecīgu un jēgpilnu videotehnikas izmantojumu, kas patiešām piešķir papildu nozīmi aktiera eksistencei.

oooo

Zibeņu domas. Irbīte. Nākamās izrādes Eduarda Smiļģa teātra muzejā 6. maijā plkst. 18 un 7. maijā.