Kategorijas: Komentārs

Vājuma spēks

Kariņa valdība var izrādīties stabila, taču — vai to izdosies izveidot?

Politiskā loģika ne vienmēr šķiet loģiska. Valdību veidos Saeimā vismazāk pārstāvētās partijas politiķis, kurš pats vēlēšanās nav piedalījies. Valsts prezidents Raimonds Vējonis pirmdien aicināja to darīt Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu no Jaunās Vienotības. Tomēr šāds it kā neloģisks risinājums pašlaik ir labākā iespēja tikt pie rīcībspējīgas valdības.

Turklāt, atkal pretēji loģikai, vāja valdība, kādu vai visi politikas vērtētāji prognozē vai novēl Kariņam (ieskaitot topošās koalīcijas partneres Nacionālās apvienības «premjerministra kandidātu», arī EP deputātu Robertu Zīli, kurš atteicās vadīt «vāju un populistisku valdību»), var izrādīties itin stipra tieši tāpēc, ka neviens tajā nebūs tik stiprs, lai to sagāztu nolūkā izveidot citu.

Tiesa, droši apgalvot, ka Kariņa valdība būs un strādās, nevarēs pat pēc Saeimas balsojuma par tās apstiprināšanu un līdz budžeta pieņemšanai, kas var kļūt par pirmo un arī pēdējo valdības lielo darbu. Bet papriekš vēl ir jāuzraksta gan deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību, gan arī valdības rīcības plāns. Tas būs sarežģītāk nekā sadalīt ministru amatus.

«Ja kāda partija vēlēsies neizveidot šo valdību, [tai] ir visas iespējas,» Kariņš teica pagājušo piektdien, kad piecas partijas bija vienojušās strādāt viņa vadītā valdībā. Pat viņa paša partijai šāda valdība nāk ne gribēta, ne prasīta, un Kariņš acīmredzot labi apzinās, ka daži citi ietekmīgi politikas spēlētāji to pilnīgi noteikti mēģinās nepieļaut tāpēc, ka arī saprot, ka nogāzt jau tapušu valdību būs grūti.

Redzam, ka šādu valdību nevajag vismaz dažiem KPV līderiem. Aldis Gobzems ir paziņojis, ka balsošot pret Kariņa valdību. Tiesa, pats gan arī uzsvēra, ka nostāju nemainīšot tāpēc, ka esot to pateicis publiski. Tātad varētu arī mainīt. (Ja nekad nemainītu publiski apgalvoto, tad jau dienu pēc vēlēšanām, 7. oktobrī, būtu aizbraucis no Latvijas, kā bija solījis darīt, ja viņa partija uzreiz pēc vēlēšanām neveidos valdību.)

Bet, piemēram, Dienas Bizness, kuram neesot nekāda sakara ar Aināru Šleseru, kuram savukārt neesot sakara ar Gobzemu un KPV, mēģina, kā nu prot, bombardēt valdības veidošanu ar pornogrāfiskiem sazvērestību stāstiem par to, kurš zem kura apgūlies un esot īstais valdības veidotājs (nē, Soross tas pagaidām nav!), pamīšus ar padomju sienas avīzes stila norādījumiem, kuram un kas tagad jādara. Tikmēr smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs duetā ar ārpus koalīcijas atstātās ZZS priekšsēdētāju Armandu Krauzi kaunina «jaunās partijas», ka, piekrizdamas strādāt Kariņa valdībā, tās nododot savus vēlētājus.

JV ir gana pieredzējuši politiķi, kuri saprot, ka partijai ar astoņiem deputātu mandātiem Saeimā vienkārši ir par maz politisko resursu valdības vadīšanai un Kariņš riskē kļūt par «tehnisku premjerministru», kuram tiktu galvenā atbildība par koalīcijas lielāko brāļu sastrādāto. Tomēr politikai ir sava loģika, un process bija aizgājis tiktāl, ka JV vairs nevarēja atteikties no «neiespējamās misijas», kā to nodēvējis Ainārs Latkovskis.

Taču šis JV vājums var būt arī tās spēks vismaz valdības veidošanas laikā, un neraušanās pie varas ir Kariņa priekšrocība sarunās ar varas kārotājiem — sak, negribat mani, taisiet paši! Un kāda tad būtu alternatīva? Vējonis ir pateicis — ja Kariņam neizdosies, nākamo valdības veidotāju viņš vairs nemeklēšot Saeimā. Skaidrs, ka nekādam bezpartejiskam Reinim nekas nesanāktu, tātad — pirmstermiņa vēlēšanas?

Ja Kariņam valdību izveidot izdosies, tā varētu izrādīties itin stabila tieši tāpēc, ka neviena koalīcijas partija nav tik stipra, lai uztieptu citiem savu gribu. Saeimas deputātu mandātu skaita starpība koalīcijas partijām nav liela, bet valdības gāzējiem būtu jārēķinās, ka citā valdībā viņu partnere varētu būt vienīgi Saskaņa un vēl ZZS, taču nogāztās koalīcijas bijušie partneri varētu viņus pašus atstāt opozīcijā un vietā paņemt «zaļos zemniekus».

Pašlaik arī valdības ministru amatu piedāvājums sanācis cienījamāks, nekā varēja gaidīt. Saprotams, ka vieniem nepatīk Jānis Reirs Finanšu ministrijā, citiem Ilze Viņķele Veselības ministrijā, vēl citiem universālais Kaspars Gerhards šoreiz Zemkopības ministrijā, bet Imantam Parādniekam var nepatikt, ka viņam nav ministrijas. Taču šajā Saeimā valdība var tapt tikai «kompromisa garā», kā to intervijā Ir uzsver Kariņš.

Un jau pieredzam tādas šā gara izpausmes, kādas pavisam nesen šķita neiespējamas. JKP vairs neprasa sev Iekšlietu ministriju, bet KPV ir piekritusi šim amatam nevirzīt Gobzemu. Vēl cerīgāk — KPV pieteiktā kandidāte labklājības ministres amatam Ieva Krapāne otrdien atteicās no šāda goda. Tak jau apzinās, ka ministram tomēr vajag vismaz kaut kādu politisko pieredzi. Varbūt izrādīsies, ka pat šīs it kā skandalozās partijas «tumšie zirdziņi» nebūt nav tik bezcerīgi kā atsevišķi tās fasādes personāži un nevēlas četrus gadus būt mēms planktons dažu ākstu politiskajiem taukiem? Vismaz valdības veidotājs Kariņš teic, ka esot «piesardzīgi optimistisks».

Komentārs 140 zīmēs

Potjomkina sādžinieku kleptokrātija. Par katru lampiņu ar podziņu sabiedriskā transporta pieturās rīdzinieki būs samaksājuši Rīgas Satiksmei 4300 eiro.

Lai nelaime nenotiek. Piecu jauniešu bojāeja ugunsgrēkā Polijā mudinājusi arī ugunsdzēsējus Latvijā pārbaudīt visas «izlaušanās spēļu» vietas.

Komandieris Tramps nepatīk? Pēc ģenerāļa Matisa atkāpšanās jau vismaz divi kandidāti atteikušies ieņemt prestižo un atbildīgo ASV aizsardzības ministra amatu.

Galva maisos

No apbružātajām, dzeltējošajām kartītēm nespīd spožā attīrīšanās gaisma

Maisiem gals vaļā, bet no cerētās skaidrības, kur nu vēl sabiedriskā izlīguma ne vēsts. Decembra nogalē Latvijas Nacionālais arhīvs savā interneta vietnē publicēja dokumentus, par kuriem dzirdējis vai katrs Latvijas iedzīvotājs — «čekas maisos» glabātās Valsts drošības komitejas aģentu kartotēku kartītes, ieskenētas un jebkuram brīvi apskatāmas.

Taču no apbružātajām, dzeltējošajām kartītēm nespīd spožā attīrīšanās gaisma.

Pirmo atklājumu birums atstāj rūgta mazuma piegaršu. Jau gadiem apspriestā, sabiedrības it kā kvēli kārotā «čekas maisu» atvēršana daudziem ir tikai kārtējā 900 sekunžu sensācija, kas ātri aizpeld prom pa viedtālruņu ekrānos neapstādināmo ziņu plūsmu. Nav piepildījušās gaidas uz kādām jaunām, graujošām sensācijām — tautas morālo autoritāšu atmaskošanu. Daudziem nav izdevies arī gūt apstiprinājumu sen lolotām aizdomām — kā var būt, ka X vai Y, vai Z tur nav atrodams? Gandarījumu nav guvuši arī tie, kuri paši vēl atceras un gribētu beidzot noraut plīvuru padomju varas mērķtiecīgi uzturētajai baiļu un savstarpējās neuzticēšanās sistēmai. Lielākā daļa kartītēs minēto klusē. Mediji izceļ no tūkstošiem dažus desmitus vārdu, no kuriem zināms skaits tad ņemas taisnoties, ka viņi neko sliktu nevienam nav izdarījuši. Attieksme pret šo skaidrošanos, dabiski, ir pārsvarā ironiska. Bet ko tālāk? Aģentu lietas ir vai nu iznīcinātas, vai nu atrodas Krievijā, un tā vien šķiet, ka esam izmanevrējuši no viena strupceļa, lai nonāktu citā.

Pilnu ainu par VDK aģentiem un viņu darbību Latvijā mēs laikam nekad tā arī nesaņemsim, taču nepieņemams ir fakts, ka nav izdarīts pat šobrīd iespējamais, lai zinātniski izpētītu un sabiedrībai izskaidrotu šo sistēmu un skaidri pateiktu, cik lielā mērā varam vai nevaram atbildēt uz daudzajiem vēl aizvien gaisā virmojošajiem jautājumiem.

Par šo būtisko trūkumu, lai neteiktu izgāšanos, vislielākā atbildība ir LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai. Gandrīz četru tās darbības gadu laikā komisijas pētījumiem valsts piešķīra gandrīz 750 000 eiro, taču pērn maija beigās publicētajā 2828 lappušu garajā «gala ziņojumā» interesents neatradīs nevienu pašu zinātnisku darbu par jautājumu, kas jau no paša sākuma izraisīja vislielāko sabiedrības interesi — par VDK aģentiem un viņu darbību PSRS norieta gados jeb, īsāk sakot, par «čekas maisiem». Vienīgi divos tiesneša Jura Stukāna rakstos, kuros sniegts pārskats par pēdējos gados pieņemtajiem tiesu nolēmumiem par sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, var gūt kādus fragmentārus ieskatus šajā sistēmā, bet arī tie nepalīdz orientēties svarīgākajos neatbildētajos jautājumos.

Protams, pirmais jautājums, par kuru visi spriež, bet neviens netiek skaidrībā, — vai ir iespējams, ka par cilvēku tika radīta kartīte bez viņa apzinātas piekrišanas kļūt par aģentu? Latvijas tiesu praksē plika kartīte pati par sevi netiek uzskatīta par pierādījumu sadarbībai ar VDK. Šos jautājumus daudzus gadus pētījušais bijušais Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte intervijā Ir teicis, ka 80. gados radošajās aprindās un zinātniski tehniskajā izlūkošanā VDK  mīkstināja praksi un varēja noformēt aģenta kartīti bez minētā cilvēka paraksta un citām formalitātēm. Stukāns, atsaucoties uz VDK instrukcijām, to apstrīd. Izsvērtas analīzes par šo jautājumu nav.

Cik pilnīgas ir Latvijas rīcībā palikušās kartotēkas? Ir acīmredzams, ka tur daudz kā trūkst, kaut vai tāpēc, ka kartītēs nav atrodams skandalozā uzņēmēja un bijušā TB/LNNK atbalstītāja Normunda Lakuča vārds, lai gan viņa sadarbība ar VDK ir pierādīta tiesā, balstoties uz elektroniskajā datubāzē Delta atšifrētajiem ziņojumiem. Kad, kādos apjomos, kāpēc tika izņemtas kartītes? Īsajos Valsts arhīva sniegtajos paskaidrojumos teikts, ka 1986.gadā uzskaitē bija 7500 aģentu, bet 1991. gadā 4141, tomēr plašas, izsvērtas analīzes mums nav.

Nav atbildēti pamatjautājumi par sistēmas uzbūvi. Kā faktiski vervēja aģentus? Cik sadarbojās karjeras dēļ, cik tika šantažēti, cik pakļāvās draudiem? Vai bija mērķis nodrošināt aģentus visos reģionos un organizācijās? Vai bija jomas, kuras uzraudzīja pastiprināti?

Un kāda bija aģentu ziņojumu faktiskā ietekme? Komisijas pētījumos tikai virspusēji apskatītas ar VDK saistītas krimināllietas un nav sevišķi analizēta aģentu loma. Tiesu prāvas 80. gados pret radošo inteliģenci nenotika. Arī disidentu prāvu nebija daudz, un, ja tajās iesaistītu «stukaču» vārdi tagad nonākuši atklātībā, visticamāk, tie plašākai publikai neko neizsaka. Tā kā pārsvarā dokumentācijas vairs nav, vēsturniekiem būtu jāvāc mutvārdu liecības par to, kā tieši cilvēki izjuta ziņotāju un čekistu ietekmi savā dzīvē.

Visbeidzot — kā aģenti iekļāvās plašākajā sabiedrības kontroles sistēmā, kuru vadīja komunistiskās partijas nomenklatūra un VDK štata darbinieki?

Vienmēr jāatceras — ja nebūtu šo bosu, nebūtu arī aģentu. Jāpaceļ acis arī uz hierarhijas augšgalu. Tur redzēsim, kā bijušais VDK virsnieks, tagad Krievijas gāzes tirgotājs Juris Savickis sēž savā ložā un smejas.

Komentārs 140 zīmēs

We Are the Champions! Zelta globusu par labāko spēlfilmu ieguva Bohēmista rapsodija — stāsts par rokgrupu Queen.

Dark Side of the Moon. Ķīnā jau ir The Wall, tagad tā nosēdinājusi zondi Mēness tumšajā pusē. Kā Pekina nākotnē iedvesmosies no Pink Floyd?

Rebel Rebel. Gabonā izgāzās apvērsums, kura stratēģiskais mērķis bija ieņemt radio raidītāju. Nav vairs 20. gadsimts, teiktu Deivids Bovijs.

Savā druvā

Šogad daudziem politiķiem būs ātri jāiemācās redzēt Latviju pasaules kopainā

Astrologiem ir vienkārši — dzeltenu suni nomainīšot dzeltena cūka, un tas ietekmēšot «visas dzīves sfēras». Tikmēr politikā pat īstermiņa prognozes neskaidras. Redz, neviens nav nomainījis pat tikai premjerministru Māri Kučinski, kuram tāpēc iekrita laime Jaungada naktī uzrunāt televīzijas skatītājus.

Varam droši prognozēt, ka valdība mainīsies un ka tas ietekmēs daudzas «sfēras». Tomēr joprojām nav skaidrs, cik dzeltena, sarkanīga vai zaļgana tā būs un kad. Toties droši varam apgalvot — pat ja valdība nebūs laba, jo ātrāk tā taps, jo labāk. Vienkārši tāpēc, ka kādiem tad būs jāuzņemas atbildība par darīto un arī neizdarīto.

Kučinskis gan centās televizorā izskatīties pēc «stabilitātes garanta», tomēr ārpus ekrāna rāmja maz sadzirdēts varētu būt pat viņa pašsaprotamais brīdinājums, ka «budžeta skaitļus piemānīt nevar». Tas, ka nevar, neliedz mēģināt. Jaunās Saeimas politiķi, novembra beigās apstiprinājuši pagaidu budžetu (algas, pensijas un pabalsti tomēr jāmaksā), pēc tam aizrautīgi sabalsoja populārus izdevumus arī nākamajā budžetā, kurš pašiem vien būs jāpieņem.

Piemēram, «uzdeva valdībai» (tai, kuras vēl nav) nodrošināt mediķu algu palielināšanai papildus 87 miljonus eiro, kaut gan paši nemācēja pateikt, kur šos miljonus var dabūt. Acīmredzot itin daudziem turpinās aizraujošā priekšvēlēšanu «ne mana cūka, ne mana druva» solīšanas eiforija. Un tad jau šķiet sīkums, piemēram, vēl astoņi miljoni neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieku algu palielināšanai, ko «jaunie politiskie spēki» ar veco Saskaņu priekšgalā uzdeva nodrošināt nākamajam finanšu ministram. (Sak, es taču gribu par iekšlietu, vides un satiksmes, nevis finanšu ministru!)

Šīs brīnumu gaidu fiskālās orģijas parlamentā ir pārliecinošs, taču ne vienīgais arguments par labu valdības drīzai izveidošanai. Parlaments bez koalīcijas ir vairāksolīšanas haoss, ko dažādi spēlētāji izmantos ne tikai budžeta cūkošanai. Kā jums šķiet, vai Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome būtu svētku priekšvakarā piepeši atlaidusi LTV vadību cerībā vietā ielikt kādiem noderīgākus savējos, ja haoss tās uzraugā Saeimā neļautu prognozēt, ka vairākuma skaidras reakcijas nebūs?

Šogad būs jāaizpilda ne tikai LTV šefa, VID ģenerāldirektora un Latvijas Bankas prezidenta vieta. Arī Valsts prezidenta amats jūnijā atbrīvosies. Lai cik drošs šķistu kāds kandidāts, nekas nav drošs, kamēr nav skaidrs valdības un opozīcijas spēku izkārtojums. Vēl pirms tam, jau maijā, ievēlēsim arī jaunus Eiropas Parlamenta deputātus. Un KNAB beidzot stājies izpurināt kleptokrātijas perēkļus Rīgā un Daugavpilī — politiskas sekas var būt pat šo pašvaldību pirmstermiņa vēlēšanas. Lai cik ļoti vēlama būtu galvaspilsētas jumta brigādes padzīšana, ja tā nebūs tiesiski pamatota, dabūsim vēl vienas ilgstošas jukas.

LB un Finanšu ministrija prognozē Latvijai stabilu ekonomikas izaugsmi virs 3% gadā un algu vēl straujāku pieaugumu nekā aizvadītajā gadā. Taču ir viens «bet» vai drīzāk «ja», kas var likt būtiski mainīt šīs un citas prognozes.

Nekas no Latvijā šogad darāmā nebūs svarīgāks par Eiropas Padomes Moneyval komisijas ieteikumu pildīšanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai. Ar atrakstīšanos par uzlabojumiem nepietiks. Latvijai ir skarbi pateikts — ja nebūs finanšu noziegumu lietās aizturēto un notiesāto, mums draud nonākšana «pelēkajā sarakstā». Sekas skartu ikvienu — jūs pēkšņi, kā eksperti brīdina, vairs nevarētu ar kredītkarti norēķināties citās Eiropas valstīs, bet apgrūtinātas starptautiskas transakcijas nobremzētu visu ekonomiku.

Kad pērnruden Igaunijā vērsās plašu-mā skandāls ap naudas atmazgāšanu Danske Bank filiālē, varbūt varējām klusībā papriecāties, ka neiet tiem igauņiem diez cik labāk. Taču ne ilgi. Kopš novembra Igaunijā aizturētas jau desmit noziedzīgos finanšu darījumos iesaistītas personas. Latvijā kopš ABLV bankas sabrukšanas pērn februārī nav aizturēts neviens.

Tagad dzirdam pārmetumus Valsts prezidentam par «vispārīgām frāzēm» Jaungada uzrunā. Taču Raimonds Vējonis, iespējams, lai nebojātu salūta noskaņojumu, svarīgāko par nākamo gadu pateica jau trīs dienas pirms tam. Viņaprāt, progress partiju sarunās varot ļaut janvārī apstiprināt valdību un ķerties pie neatliekamiem darbiem, pirmām kārtām pie Moneyval rekomendāciju ieviešanas.

Diemžēl prezidenta vēlējums jāvērtē kā ļoti optimistisks. Jaunās Saeimas lielākā nelaime ir nevis sadrumstalotība, kā dzirdam visapkārt, bet gan daudzu ievēlēto politiska īsredzība — «savs kažoks tuvāk» un «ja nav man, lai netiek nevienam» pamīšus ar «viņi tur nemācīs mums šeit dzīvot».

Tāpēc Saeimas pirmstermiņa vēlēšanas nebūtu vienīgā nelaime, kas var šogad piemeklēt Latviju. Starptautiskā ekonomiskā, bet it īpaši drošības situācija liek tikai cerēt, ka «jaunajiem» lēmumu pieņēmējiem nebūs jāreaģē uz nopietniem ārējiem satricinājumiem, pirms viņi būs apjēguši Latvijas valsti starptautisko saišu, iespēju un apdraudējumu kopainā.

Cerība ir riskanta stratēģija. Tomēr, ja saglabāsim spēju spriest racionāli un paraudzīties pāri savas viensētas žogam, sliktākais nenotiks, un arī šogad viss būs labi.

Komentārs 140 zīmēs

Lai piepildās! 42% SKDS aptaujāto uzskata, ka viņiem personiski nākamais gads būs labāks par aizejošo.

Kurš gan to varēja prognozēt! No 1. janvāra vēl nesāka darboties valsts veselības apdrošināšanas sistēma, kā bija plānots.

Ķīlnieka sagrābšana. Maskavā «par spiegošanu» aizturēts ASV pilsonis, kuru droši vien cer apmainīt pret ASV aizturēto spiedzi Butinu.

Iespējamas vētras

ASV politikā būs nemierīgs gads, pasaules ekonomika un Eiropa liek nervozēt

Jaunajā gadā nebūtu vēlams atrasties uz kuģa, kas dreifē pa starptautisko attiecību ūdeņiem ar vāju kapteini un nesaticīgu, dumpinieciski noskaņotu apkalpi. Barometrs krītas, dažādās debespusēs sabiezē mākoņi, un nav pamata ļauties pārliecībai, ka valdošās straumes aiznesīs uz miera ostu. Varbūt nedraud orkāns ar 12 ballu spēcīgiem vējiem, tomēr kuģim, kura stūre nav kaut cik stingrās rokās, pat mērena brīze var radīt lielas problēmas, un vētru iespējamība nav izslēgta.

Latvijai ir daudzi neatliekami darbi, kuru dēļ būtu pēc iespējas drīz jāizveido rīcībspējīga valdība, bet tie visi notiks uz starptautiskās situācijas fona, kurš 2019. gadā nesolās būt labāks un, gluži iespējams, būs sliktāks nekā pērn.

Kādas formas iezīmējas pie miglainā apvāršņa?

Tālu rietumos, Amerikā, viļņo-šanās kļūst aizvien lielāka. Pērn prezidenta Trampa administrāciju pameta vai tika atlaisti gandrīz visi pieredzējušie un respektētie augsta līmeņa darbinieki, un gads noslēdzās ar sevišķi cienītā aizsardzības ministra Matisa atlūgumu. Viņš ilgi bija noturējies, bet arī Matiss vairs nevarēja palikt, kad Tramps pēc telefonsarunas ar Turcijas diktatoru Erdoganu impulsīvi nolēma paziņot par ASV bruņoto spēku izvešanu no Sīrijas, par 180 grādiem mainot valsts politiku un nododot tur palikušos sabiedrotos.

Trampa Baltais nams iesoļo 2019. gadā bez kompetentas, stabilas komandas, bet spiediens uz prezidentu šogad tikai pieaugs. Demokrāti novembra vēlēšanās ieguva vairākumu Pārstāvju palātā, kas dod viņiem iespējas gan bloķēt jebkuru Trampa iniciatīvu, gan uzsākt virkni parlamentāro izmeklēšanu par viņa administrācijas rīcību. Savukārt speciālā prokurora Millera izmeklēšana par Trampa priekšvēlēšanu kampaņas iespējamo sadarbību ar Krieviju turpina neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Cits pēc cita Trampa tuvi līdzgaitnieki tiek notiesāti, un pret viņiem vērstās apsūdzības liek daudziem spriest, ka izmeklēšanas gala ziņojumā tiks norādīts arī uz Trampa līdzatbildību par likumpārkāpumiem.

Tajā brīdī Pārstāvju palātas demokrātiem būs gan iespēja, gan spēcīga politiska motivācija sākt prezidenta impīčmenta procedūru. Izredzes, ka Trampu atcels no amata, vēl aizvien ir mazas, jo tam nepieciešams divu trešdaļu Senāta atbalsts, bet tur vairākums vēl aizvien ir republikāņiem. Tomēr pat formāla impīčmenta procesa sākšana būs milzīgs pazemojums ārkārtīgi patmīlīgajam Trampam, un viņš darīs visu, kas ir viņa spēkos, lai šo procesu kavētu vai novērstu no tā uzmanību. Ērtākais veids, kā to panākt, ir radīt vēl lielāku krīzi kādā citā jomā. Šādu taktiku Tramps jau agrāk ir izmantojis. Varam tikai minēt, cik potenciāli destruktīvi būs viņa manevri impīčmenta gadījumā, tomēr mierīgi gulēt šīs pārdomas neļauj.

Sevišķi apdraudēta ir pasaules ekonomika, kurā jau 2018. gada nogalē parādījās izteiktas nervozitātes pazīmes. Akciju tirgi piedzīvoja sliktāko gadu kopš 2008. gada finanšu krīzes. Naftas cenas kritās, jo tirgotāji gaida lēnāku izaugsmi un līdz ar to mazāku pieprasījumu. Ķīnas ekonomikā, kas daudzām valstīm kalpo par galveno izaugsmes vilcējspēku, parādījās nepārprotamas palēninājuma pazīmes. Ja Tramps vēl nolems sākt plašu tirdzniecības karu ar Ķīnu, nervozitāte var pārvērsties lejupslīdē.

Tikmēr Eiropas Savienībā nākamajā gadā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas un nomainīsies gandrīz visas vadošās amatpersonas — Eiropas Komisijas prezidents un visi pārējie komisāri, ES Padomes prezidents un Eiropas Centrālās Bankas prezidents. Tas notiek laikā, kad Eiropas lielvalsts Itālijas valdību vada eiroskeptiski, pret imigrāciju noskaņoti populisti, bet Eiropas «motora» — Vācijas un Francijas tandēma — jaudu vājina kancleres Merkeles acīmredzamā gatavošanās savas politiskās karjeras beigām un prezidenta Makrona krietni vājākās pozīcijas pēc valsti satricinājušajām «dzelteno vestu» demonstrācijām. Ja vēl britus pilnībā pamet viņu izslavētais pragmatisms un nekompetentas politikas rezultātā viņi ieblandās haotiskā Brexit procesā, spriedze ES krietni paaugstināsies. To nekādi nemazinās finiša taisnē ieejošās sarunas par nākamo daudzgadu budžetu.

Kā pirāts, kurš no distances vēro kuģu konvoju, gaidot neuzmanības vai apjukuma brīdi, lai ar pilnām burām dotos uzbrukumā un sagrābtu laupījumu, tā Krievija glūn uz Rietumu pasauli, gaidot iespējas. Tiesa, pašai arī stāvoklis šobrīd nav no spožākajiem, tomēr vara ir relatīvs, nevis absolūts jēdziens, un, par spīti tautas neapmierinātībai un zemām naftas cenām, Maskava pratīs izmantot savu pretinieku vājās vietas, ja tās atradīsies. Kāds būs mērķis? Ukraina? Baltkrievija? Sīrija? Armēnija? Jebkurā gadījumā labējo populistu nostiprināšanās ES rada iespējas vājināt gan «Briseli», gan pret Krieviju vērstās sankcijas.

Latvijai šajā gadā būs sevišķi nepieciešama prasmīga, pieredzējusi, aukstasinīga ārpolitiskā pilotāža. Tādu nodrošināt ir viens no topošās valdības svarīgākajiem uzdevumiem.

Komentārs 140 zīmēs

Ukraina 31. martā balsos par prezidentu. Noteikti viens no gada svarīgākajiem notikumiem arī Putina kalendārā.

Šovasar tūristi varēs zemūdenē apmeklēt Titāniku. Viena biļete maksās apmēram tikpat, cik 1912. gadā maksāja vieta labākajā kajītē.

Kosmosa privatizācija. Gan Īlona Maska SpaceX, gan Boeing šogad testēs raķetes, kuras var nogādāt astronautus starptautiskajā kosmosa stacijā.

Bez šoka, bez pacēluma

Labā ziņa — ES vēl aizvien nav zaudējusi spējas iegrožot dalībvalstu patvarības

Varēja būt sliktāk. Jau otro gadu pēc kārtas ar atvieglotu nopūtu varam atskatīties uz aizgājušajiem 12 mēnešiem un klusi priecāties par visu to, kas nenotika.

Pērn decembrī ASV prezidents Tramps un Ziemeļkorejas tirāns Kims raidīja viens pret otru postu sološus paziņojumus, un militārie eksperti un ģeopolitiķi nopietni apsprieda iespēju, ka Korejas pussalā varētu izcelties kodolkarš. Taču jau dažus mēnešus vēlāk abi naidnieki vienojās par tikšanos Singapūrā, pēc kuras Tramps nevarēja vien pārstāt slavēt Kimu.

Tepat Latvijā simtgades svinības pavadīja nemitīga nervozēšana par vēlēšanām. Vai viltus ziņu tūkstošgalvainā hidra iznirs no interneta duļķainajām dzīlēm? Vai tur peldošie Krievijas troļļi sašūpos valsts laivu? Vai populisma vilnis palīdzēs ienest Saskaņu valdībā? Bet tīmekli Maskava sevišķi neraustīja, un KPV koalīcijas ar Saskaņu nebūs. Pēc dažiem nervus kutinošiem valdības veidošanas vingrinājumiem šī komentāra rakstīšanas laikā tiek tapināta koalīcija, kura sola nevis revolūciju, bet gan evolūciju.

Diemžēl izvairīšanās no katastrofas nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Pēc 2016. gada šokiem — Brexit balsojuma, Trampa ievēlēšanas — 2017.gadā mobilizējās pretspars. Sieviešu tiesību aizstāvjus šokēja, ka Baltajā namā nonācis cilvēks, kuru vairāk nekā 20 sievietes apsūdzējušas par uzmākšanos. Ne tikai Amerikā, bet arī daudzviet citur sabiedrības uzmanības centrā nonāca #MeToo kustības atklājumi par citiem, kuri izmantojuši varu, lai apmierinātu savu baudkāri.

Vecajā kontinentā prezidenta vēlēšanas Austrijā un Francijā un parlamenta vēlēšanas Nīderlandē lika domāt, ka aizvien vairāk cilvēku ir gatavi iestāties pret eiroskeptisko populismu.

2018. gads atgādināja, ka politikā emociju uzliesmojumi mēdz būt īslaicīgi, jo sevišķi mirkļbirku laikmetā. 2107. gada janvārī ASV sieviešu tiesību atbalstam notika lielākās demonstrācijas valsts vēsturē, un simbols bija rozā adītas cepurītes. Divus gadus vēlāk — kas tās vairs nēsā?

Nav noticis ļaunākais, taču liberālo vērtību aizstāvji vēl aizvien nav pietiekami skaidri un spēcīgi iezīmējuši atbildi uz izaicinājumiem, kurus izvirza labējais populisms rietumvalstīs. Politiskās un ekonomiskās reakcijas vēl aizvien ir fragmentētas, tām grūti pārvarēt agrāko pieņēmumu inerci.

Oktobrī 700 000 cilvēku piedalījās demonstrācijā Londonā, kurā prasīja otru referendumu par Lielbritānijas izstāšanos no ES, savukārt parlamentā labi ja desmitā daļa deputātu atbalstītu «cietu Brexit». Taču partiju disciplīna un nespēja atrast vienojošu pretpiedāvājumu padara šo katastrofālo iznākumu par gluži ticamu.

Arī citās valstīs redzama populistu mazākuma spēja paralizēt politiku un paklupināt tradicionālo partiju centienus vienoties par racionālu un efektīvu rīcību. Tāpēc jau kopš septembra jaunievēlētais Zviedrijas parlaments nespēj izveidot valdību, un Vācija atkal mokās ar plašo kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu koalīciju. Vecie politiskie rāmji vairs neder mūsdienu sabiedrības portretam, bet jauno ielogu politiskā noturība vēl nešķiet pārliecinoša.

Novembrī Demokrātu partija guva spožu uzvaru ASV Pārstāvju palātas vēlēšanās, kurā viņiem tagad būs nozīmīgs vairākums. Stipri vairojušās cerības, ka demokrātu pārstāvis varētu uzvarēt Trampu 2020. gada prezidenta vēlēšanās. Taču arī demokrātus plosa iekšēji strīdi par pareizo nākotnes stratēģiju. Vai uzsvērt ekonomiskos jautājumus un mēģināt atgūt baltādainos strādniekus un lauciniekus? Vai arī virzīties tālāk pa kreisi, lai nostiprinātu sev pilsētnieku un minoritāšu atbalstu? Domstarpības jau tagad ir asas, un, pat ja partija atradīs pareizo atbildi, tai var draudēt līdzīga šķelšanās kā 2016. gadā, kad uzkurināto Bērnija Sandersa atbalstītāju sarūgtinājums maksāja Hilerijai Klintonei vērā ņemamu balsu skaitu.

Labā ziņa — Eiropas Savienība vēl aizvien nav zaudējusi savas spējas iegrožot dalībvalstu patvaļības. Pēc gara un skaļa strīda Polijas valdība novembrī tomēr atkāpās no plaši kritizētajiem plāniem iejaukties tiesu sistēmas darbā. Par spīti bravūrīgajiem paziņojumiem, Itālijas populistu valdība tomēr sākusi meklēt kompromisu ar Eiropas Komisiju par tās noraidīto 2019. gada budžetu. Tomēr, jo ļodzīgākas būs dalībvalstis kopumā, jo vājāka kļūs arī pati ES, un šobrīd dažas no stiprākajām valstīm šķiet apmulsušas par savu tālāko ceļu. Francijas prezidenta Makrona iekšpolitiskās kļūdas izsauca plašos «dzelteno vestu» protestus, kas viņu manāmi vājinājušas. Vācija atrodas Merkeles ēras mijkrēslī, kurā gan valsts esošā, gan nākotnes politika kļuvusi neierasti miglaina.

Tikmēr diktatori nostiprinās. Ķīnas valdnieks Sji šogad kļuva par prezidentu uz mūžu, Krievijā Putins sev pagarināja amata termiņu vēl uz sešiem gadiem, Turcijā Erdogans pēc ievēlēšanas piesavinājās gandrīz neierobežotu varu. Jo Rietumi vājāki, jo viņiem labāk.

Demokrātiskās pasaules taustīšanās pēc jaunām formām nedrīkst ieilgt, un Ziemassvētku vecītis tās nevienam neatnesīs. Būs vien jārada pašiem.

Komentārs 140 zīmēs

«Riktīgie letiņi» paliek mazākumā. Saeima noraidīja NA un ZZS priekšlikumu sašaurināt diasporas definīciju un atstumt ārzemēs dzīvojošos.

Pret «vergu likumu». Ungārijā plaši protestē pret Orbāna valdības lēmumu ļaut uzņēmumiem prasīt darbiniekiem strādāt 400 virsstundu gadā.

Bēg uz grimstošu kuģi? Dana Reizniece-Ozola kļuvusi par Latvijas Zemnieku Savienības biedri.

Tiesiskuma gads

Tiesībsargātāji un vēlētāji šogad pastrādāja «elites» nomainīšanai

Aizejošais bija Latvijas valsts simtgades gads. Taču tā nogalē varam ne tikai atcerēties nosvinēto jubileju, bet arī piesardzīgi cerēt uz tiesiskuma atgūšanos. Gada laikā aizturēto amatpersonu saraksts turpina augt, bet vēlētāji nepārprotami pauda neapmierinātību ar lietu veco kārtību, kurā ērti iekārtojušies arī aizturēto «jumti» un barokļi.

Var teikt, ka gadu tiesiski gaumīgi ierāmēja, kā izskatās, patiešām atdzimstošais Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Februārī KNAB aizturēja Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Bet Ziemassvētku noskaņai tagad arī par uzņēmēju dēvēto Māri Martinsonu un virkni Rīgas Satiksmes amatpersonu ar priekšnieku Leonu Bemhenu priekšgalā. Līdztekus KNAB operācijā Daugavpilī aizturēts bijušais pilsētas domes priekšsēdētājs Rihards Eigims, savulaik ZZS deputāts Saeimā.

Neilgi pirms tam, novembrī, prokuratūra nodeva tiesai īsteni nacionālā maksātnespējas administratora Māra Sprūda lietu, kurā viņš apsūdzēts 3,8 miljonu izspiešanā un piesavināšanā.

Notiekošais ļauj cerēt, ka līdzās «saimnieku savā zemē» blēžu korporācijai tiesībsargātāju apdraudēta nu ir arī tai brālīgā «mazā Krievijas kleptokrātija» Latvijā ar filiāles centru Rīgā un metastāzēm Jūrmalā, Daugavpilī, Rēzeknē un citur.

Pat šķietami mūžīgais «misters 20%» Andris Ameriks tagad tik ļoti nobažījies par savu skandalozo reputāciju, ka ir atkāpies no amata. Nils Ušakovs varbūt vēl cer, ka vienmēr izpalīdzīgā Nacionālā apvienība sarūpēs viņam prettiesiski atlaista mocekļa tēlu un sekojošu patvērumu Eiropas Parlamentā, tomēr situācija laikam rādās tik drūma, ka neesam no viņa dzirdējuši neko par «politisko pasūtījumu», kā jutīgais Nils parasti reaģēja pat tikai uz kritiskāku viedokli medijos.

Toties vaidas par «politisko pasūtījumu» klausījāmies, kad KNAB vasarā aizturēja KPV LV vadoni Artusu Kaimiņu ar visu kameru un «zaļo» Askoldu Kļaviņu. Droši vien dzirdēsim atkal, kad un ja birojs lūgs Saeimai izdot Kaimiņu un Ati Zakatistovu kriminālvajāšanai lietā par partijas nelikumīgu finansēšanu.

Taču, ja KNAB piešķirtu gada cilvēka titulu, šogad tas tiktu Martinsonam. Gada sākumā KNAB viņu bija uz brīdi aizturējis, jūnijā prokuratūra viņam un Rimšēvičam izvirzīja apsūdzības par kukuļņemšanu, bet tagad KNAB atkal viņu aizturējis, šoreiz RS kukuļošanas lietā un jau trenūzenēs. Tiesībsargātāji godam strādā, lai 2011. gadā pirmstermiņa Saeimas vēlēšanās atlaisto oligarhu vieta paliek pēc iespējas tukša.

Tomēr potenciāli lielākie satricinājumi, kuriem var būt drīzas, tiešas un Latvijai sāpīgas sekas, sākās ar ASV Finanšu ministrijas ziņojumu par naudas atmazgāšanu ABLV, kas izraisīja bankas sabrukumu, pēc kura maija beigās pat notika kopš 90. gadu gangsteru kariem nepieredzēts atentāts — maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavība.

Augustā Eiropas Padomes Moneyval komiteja piemēroja Latvijai pastiprinātu uzraudzību un uzdeva pēc gada atskaitīties par paveikto. Politiķu muldēšana par procedūru un noteikumu «būtiskiem uzlabojumiem» nepasargās valsti no nonākšanas «pelēkajā zonā», ja konkrēti naudas atmazgātāji nesaņems konkrētas apsūdzības un notiesājošus spriedumus. Sekas var būt smagas Latvijas finanšu sistēmai, ekonomikai un līdz ar to katram no mums.

Bet šogad vissvarīgākais notikums, kā tam arī jābūt demokrātiskā valstī, bija Saeimas vēlēšanas. Vēlētāji nepārprotami pauda noraidījumu «vecajai elitei» — 49 no 100 deputātiem Saeimā ievēlēti pirmoreiz. Valdošajai ZZS bija gan premjerministrs, gan augoša ekonomika un iedzīvotāju labklājība, tomēr «labo darbu čempioni» zaudēja gandrīz pusi deputātu vietu.

Taču, kā tas notiek arī citur Eiropā līdzīgos procesos, «veco vēžu» vietā mēģina iespraukties arī, pirmkārt, «jaunie krabji», kuri vienkārši grib nokampt sev daļu pīrāga, otrkārt, revanša par iepriekš politiskajā vai profesionālajā karjerā piedzīvoto alkstoši ideoloģiska un politizēta tiesiskuma karotāji.

Valoda nemelo, tāpēc vienkārši salīdziniet divus izteikumus. Vecais Latvijas lepnuma žūrijas loceklis Ameriks tagad: «Kāpēc es nevaru ēst vakariņas ar Martinsonu?» (Par savu tikšanos pērnvasar restorānā Baltkrievijas galvaspilsētā ar tagad aizturēto.) Jaunais bijušais valdības veidotājs Gobzems: «Es esmu slikta persona un valsts nodevējs tāpēc, ka esmu dzīvojis dzīvoklī kādu laiku?» (Par savu dzīvošanu vairākus gadus kādai Krievijas finanšu afērās iesaistītai personai piederošā dzīvoklī Vecrīgā.)

Par «valsts nodevēju» Gobzema interpretācijā SAB pataisot ikvienu, kam pielaidi valsts noslēpumam nepiešķir tikai tāpēc vien, ka viņš pats sevi dēvē par godīgu. Par laimi, tā paliks arī turpmāk — par spīti Kremļa ietekmes aģentu mēģinājumiem dauzīt Jāni Maizīti ar «čekas maisiem», Saeima martā atkārtoti apstiprināja viņu SAB direktora amatā.

Bet «čekas maisi» beidzot būs publicēti. Kaut arī VDK dokumentu komisija savu darbu neizdarīja, Saeima šogad nolēma šo ceturtdaļgadsimtu rūgušo sazvērestības teoriju ieganstu perēkli izlikt apskatei internetā.

Lai mums nākamais gads arī veiksmīgs!

Komentārs 140 zīmēs

Pīkstieni iz Puzes. Lembergs, kuram aizliegts pildīt Ventspils domes priekšsēdētāja amata pienākumus, nu dod padomus, kuram un kas jādara ar Rīgas domi.

Situācijas skaidrībai. Pagājušo­nedēļ Saeima, šonedēļ arī ANO Ģenerālā asambleja nosodīja Krievijas agresīvo rīcību Kerčas šaurumā pie anektētās Krimas.

Adventes mieram. Premjerministre Meja balsojumu britu parlamentā par Brexit vienošanos pārcēlusi uz janvāra vidu.

Plāns A

KPV LV dzen valsti pirmstermiņa vēlēšanu strupceļā

Notikumi risinās strauji — pirmdien Gobzems atzina, ka nevar, otrdien Pabriks pateica, ka negrib, Vējonis vēlreiz sāka pierunāt visus tomēr mēģināt, bet tie rādīja uz Kariņu. Taču viņa partija — paldies, tikai pēc jums! Bet Zīlem ir labi ar Strasbūru rokā.

Pirmdienas rītā Aldim Gobzemam bija kārtējie trīs «redzējumi», kādai jābūt valdībai, un, kā atzinās, sajūta, ka tā būšot viena no interesantākajām dienām viņa dzīvē. Tauta bija izgājusi ielās! Pie Pils, kurp viņš devās saņemt prezidenta diskvalifikāciju, bija pulcējušies pieci vai varbūt pat septiņi apsveicēji. Vai nav vareni, ja vadonis paspiež roku ikvienai un katram no tautas?

Divu nedēļu mokas nav bijušas veltas. Raimonda Vējoņa uzdevums Gobzemam taisīt valdību gan bija pretrunā ar prezidenta paša priekšnoteikumu, ka premjerministram jābūt pielaidei valsts noslēpumam. Taču Gobzems izpildīja savu ieteikumu sarīkot politiķiem psihoterapijas seansu. Kaut arī ne pie ugunskura jūras krastā, kā bija noviedējis, tomēr seanss izdevās. Dažas svarīgas lietas nu redzamas skaidrāk.

Piemēram, Gobzema valdības veidošanas process palīdzēja dažiem pieredzējušiem oligarhu shēmu izmeklētājiem atklāt, ka viņš esot «oligarhu ola», kā Juta Strīķe publiski paziņoja pagājušo piektdien.

Tantei Bauskā tas bija redzams jau vismaz septembrī, kad Dienas Bizness uzblieza pusotra miljona metienā specizdevumu ar Gobzema un Saskaņas slavinājumiem. Arī tas, ka KPV ir Saskaņas satelītprojekts, ko tā dēvētie polittehnologi izvēlējušies par atbalstīšanas vairāk vērtu nekā Ždanokas neslēpti promaskavisko Latvijas Krievu savienību. Tomēr nav slikti, ka to tagad sākuši saprast arī skaļākie tiesiskuma solītāji.

Arī to, kāds ir šis JKP tiesiskums, palīdzēja ieraudzīt Gobzema vingrojumi valdības veidošanas brikšņos, kuriem bija pilnībā pakārtots balsojums Saeimā par rezolūciju, kura aicināja nepievienoties ANO migrācijas paktam.

Uzskati var būt dažādi, un Bordāns var būt pret starptautiskiem centieniem kontrolēt migrāciju un palīdzēt valstīm sargāt savas robežas. Taču balsojums bija nevis par ANO dokumentu, bet gan par Nacionālās apvienības un Jūlijas Stepaņenko steigā uzceptu papīru, kura saturs bija klaji meli par ANO paktu. JKP vienoti balsoja par šo viltus ziņu apkopojumu, kuram tagad ir Saeimas piešķirts tiesisks spēks.

Toties esam brīdināti, ka JKP ieskatā tiesiskums var būt arī ideoloģisks un politiski konjunktūrisks. Vēl neesam dzirdējuši partijas līderu viedokli, vai ir labi viltot informāciju Saeimai iesniegtos dokumentos un Lidijas Doroņinas-Lasmanes parakstu zem «darbaļaužu vēstules» ANO nosodījumam.

Šo balsojumu Gobzems pēc tam minēja kā paraugu KPV un JKP ideoloģiskai tuvībai. Taču par NA nepatiesību kompilāciju balsoja arī ZZS jeb «vecie komunisti». Tāpēc jāvaicā, kas tad jauns Saeimas jaunpienācēju «jaunajā» politikā, ja tā ir tāda pati blēdīšanās un shēmošana, kādu piekopj NA un ZZS vecmeistari. Un kāpēc sarkanā līnija pret ZZS, ja pašiem tāds pats komunistu tiesiskums?

Domāt ir kaitīgi, droši vien teiktu Gobzems, kas tagad nožēlo, ka esot ļāvis sarunu partneriem pārāk ilgi domāt. Pat partijas līderis Artuss Kaimiņš saslima, līdzko iedomājās, ka Gobzema plāns varētu būt Saskaņa valdībā.

Varbūt nav tik vienkārši. Nav pat jādomā, lai sadzirdētu Gobzema uzstājīgi runāto par pirmstermiņa vēlēšanām. Varbūt tas tad arī ir īstais «plāns A», lai arī cik alfabēta burtu Gobzems būtu salicis savas valdības dažādajiem it kā modeļiem?

Pats pirmais Gobzema darbs, līdzko prezidents bija aicinājis Bordānu veidot valdību, bija paziņojums, ka Pabriks esot «vecās politikas» turpinātājs un viņa valdībā «mēs nekādos apstākļos neietu». Bet pēc dažām dienām sekoja Gobzema ieteikums ārlietu ministra amatā Bordāna valdībā likt Mārtiņu Bondaru (AP!), tātad iedot kurvīti arī Jaunajai Vienotībai. Kā Bordāns varēja izveidot valdību, ja viņa «uzticamais partneris» Gobzems to negribēja? Tomēr JKP līderis ir tik ļoti apvainojies par Saeimas prezidija vēlēšanām, ka laikam par tām viņam ar KPV joprojām ir «saskares punkti».

Kad Bordāna valdība bija izgāzta, bet pēc tam izgāzās arī savējā, Gobzems paziņoja, ka KPV nepiedalītos arī Jaunās Vienotības pārstāvja Edgara Rinkēviča veidotā valdībā. Jo ārlietu ministrs sasveicinādamies neesot skatījies viņam acīs. Un atkal uzlika plati par pirmstermiņa vēlēšanām.

Var tikai minēt, kāpēc Gobzems un Šlesers cer uz labākiem panākumiem atkārtotās vēlēšanās. Saskaņas elektorāts lielāks nekļūtu, droši vien būtu vēl apātiskāks, bet KPV reitings pēc vēlēšanām iet lejup un diez vai uzlabosies pēc Gobzema mērkaķošanās ar valdības taisīšanas granātu. Šlesers ir bijis gan buldozers, gan vēl kāds mehānisms, taču nekad einšteins. Bet Gobzems laikam emocionāli labāk jūtas KPV troļļu uzpūstajā feisbuka burbulī. Programma — mēģināt, kamēr izdosies labāk?

Lai kādi katram vai abiem kopīgie motīvi, KPV mērķis acīmredzami ir pirmstermiņa vēlēšanas. (Ja vien nav Gobzema valdības ar Saskaņu, taču tāda nupat izgāzusies.) Ar to jārēķinās jebkuram — partejiskam profesionālim vai politiskam diletantam —, ko Vējonis aicinās mēģināt izveidot valdību.

Komentārs 140 zīmēs

Kārta neaizskaramajiem? KNAB otrdien aizturēja uzņēmīgo Martinsonu un «sarunājās» ar leģendāro Bemhenu Rīgas Satiksmē.

Apdraudējums novērsts! Lattele­com skaidro, ka tā piedāvātais Kaspersky antivīruss ir drošs, jo FSB apakšpulkveža uzņēmums tagad reģistrējies Šveicē.

Izmisuma misija. Premjerministre Meja otrdien atlika balsojumu parlamentā par Brexit vienošanos un devās pēc palīdzības pie ES līderiem.

Nemiera vīruss

Viens margināls ieraksts Facebook uzšķīla stihiskus protestus visā Francijā

Nevadāms nemiers izplatās pa pasauli. Tas paralizē politiku, šķeļ sabiedrības, to var uzkurināt gan izaicinoša pretestība, gan neveikla piekāpšanās.

Kopš novembra vidus no šī drudža cietusi Francija.

Jau ceturto nedēļas nogali valsti tricinājušas masu nekārtības. Vismaz trīs cilvēki gājuši bojā, simtiem nemiernieku un policistu ievainoti, vairāk nekā divi tūkstoši demonstrētāju aizturēti, un postījumu — sadedzināto auto, izsisto skatlogu, apskādēto ēku un pieminekļu — vērtība jau lēšama miljonos eiro.

Nemieri sākās kā ieraksts Facebook, kurā kāda Parīzes priekšpilsētas kosmētikas tirgotāja aicināja parakstīt petīciju pret augstajiem degvielas nodokļiem. Rudenī ierakstu pamanīja kāds tālbraucējs šoferis, kas sāka to izplatīt draugiem un vēl izmeta domu, ka 17. novembrī varētu ielās sarīkot rallijprotestu pret degvielas cenām.

Ideja kļuva virāla. 17. novembrī gandrīz 300 000 cilvēku visā Francijā piedalījās protestos. Petīciju paspējuši parakstīt vairāk nekā miljons cilvēku. Kopš protesti kļuvuši vardarbīgi, kopējais dalībnieku skaits samazinājies — pagājušajā sestdienā tas bija ap 136 000 —, tomēr aptaujas rāda, ka apmēram 75% Francijas iedzīvotāju tos atbalsta. Mediju uzmanību, protams, piesaistījuši profesionālie anarhisti Parīzē, kuri ne jau pirmo reizi uzskata par sava goda lietu apmētāt policiju ar bruģakmeņiem un degmaisījuma pudelēm. Taču protestētāji, tērpušies par savu simbolu izvēlētajās reflektējošajās dzeltenajās vestēs, ir bloķējuši satiksmi viscaur Francijai — gan pie Spānijas robežas, gan Alpu pakājē, gan Elzasā, gan Normandijā.

Sociālajos tīklos izplatītais nemiera vīruss iet savus ceļus bez noteiktas organizācijas, bez atzītiem līderiem un bez prasībām, kuras būtu konkrētākas par vēlmi saņemt lielākas algas un maksāt mazākus nodokļus. Kas sākās kā neapmierinātības izvirdums pret valdības jau ieviestajiem un nākotnē plānotajiem degvielas nodokļa paaugstinājumiem, ir pāraudzis plašā, bet izplūdušā dusmu kliedzienā pret valdības politiku kopumā un konkrēti pret prezidentu Makronu. Uz Triumfa arkas kāds protestētājs ar krāsas baloniņu uzpūtis lieliem burtiem Macron démission (Makron — atkāpies!), un protestētājus dzird skandējam šos vārdus visās malās.

Pagājis tikai pusotrs gads, kopš Makrons prezidenta vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja Marinu Lepēnu. Viņš to panāca nevis ar izdabāšanu viņas neiecietīgajai, eiroskeptiskajai politikai, bet gan stingri nostājoties uz Eiropas platformas. Daudzus iedvesmoja gan šī noteiktība, gan arī Makrona solījumi sapurināt un atdzīvināt Francijas daudzviet sklerotisko tautsaimniecību, kuru jau gadiem moka augsts bezdarbs un lēna izaugsme. Uz šo cerību pamata Makrona no nulles radītā politiskā partija ieguva 350 no 577 vietām Francijas parlamentā 2017. gada jūnija vēlēšanās.

Šķita, ka nekas nevar kavēt viņa plašos reformu plānus.

Nekas, izņemot viņu pašu.

Daudz ko Makrons ir paveicis šajā īsajā laikā. Viņš panāca jau sen vajadzīgu darba tirgus liberalizāciju, ieviesa izglītības reformas un pat pirmo reizi kopš 2007. gada nodzina Francijas budžeta deficītu zem 3% no IKP.

Taču vienlaikus Makrons ir nevajadzīgi saniknojis daudzus cilvēkus ar zemākiem ienākumiem. Viņš ne tikai ir palielinājis degvielas nodokļus, kas vissmagāk sit pa mazturīgo makiem, bet vienlaikus arī būtiski samazināja nodokļus bagātajiem, kā rezultātā valsts ieņēmumi krituši par 3,2 miljardiem eiro.

Dusmas padziļinājusi Makrona ik pa brīdim izrādītā augstprātība. Kad viņš vēl bija tikai kandidāts uz prezidenta amatu, viens no viņa trumpjiem bija gatavība tikties ar cilvēkiem, kuri viņu skaļi kritizēja, un bez agresijas, bet arī bez locīšanās aizstāvēt savu nostāju. Kopš ievēlēšanas šķiet, ka viņš pārāk nopietni uztvēris paša izmesto atziņu, ka frančiem ir nepieciešams karalis. Pagājušajā gadā viņš teica, ka nepiekāpsies sliņķiem, bet šogad auditorijai, kura viņam pārmeta nodokļu paaugstināšanu pensionāriem, teica, ka frančiem būtu mazāk jāsūdzas. Viņš publiski norāja tīni, kas viņu draudzīgi uzrunāja kā «Manu» (saīsinājums Makrona vārdam Emanuels). Viņš, lūk, esot jāuzrunā kā «prezidenta kungs». Pats sevi viņš salīdzinājis ar Jupiteru, un nav brīnums, ka ļoti daudzi viņu sauc par «bagātnieku prezidentu».

Tagad Makrons nonācis pavisam neapskaužamā situācijā. Jau pagājušajā nedēļā viņš atlika nākamgad plānotos degvielas nodokļus, bet tas protestus neapstādināja. Pirmdien viņš nāca klajā ar jauniem piedāvājumiem — augstāku minimālo algu, nesen ieviesto nodokļu mazām pensijām atcelšanu, virsstundu darba neaplikšanu ar nodokļiem.

Vai šīs zāles līdzēs pret nemiera vīrusu? Vai arī Franciju turpinās kratīt drudzis? Laikmetā, kad viens margināls ieraksts Facebook var negaidīti uzšķilt stihiskus protestus visā valstī, uz šiem jautājumiem nav tik viegli atbildēt.

Labāk būtu vispār slimību neielaist. Ir jāspēj saklausīt cilvēku nemieru, pirms tas pārvēršas nemieros.

Komentārs 140 zīmēs

Pasaule mūs nesapratīs. 164 valstis parakstījušas ANO Globālo migrācijas paktu. Latvija vienīgā no Baltijas un ziemeļvalstīm nav to skaitā.

Vārdu «Merkele» ir vieglāk izrunāt. Vācijas kristīgie demokrāti par partijas līderi ievēlēja Annegrētu Krampu-Karenbaueri.

Vai kādu šis rezultāts pārsteidz? Pēc deviņus mēnešus ilgas pārbaudes virsprokurors konstatējis, ka oligarhu lieta izbeigta pamatoti.

Bunkurā baidīties

ANO migrācijas paktu partijas izmanto ikdienas attiecību kārtošanai

Latvju ideoloģisko dzeloņdrāšu sargi gandrīz nogulēja savai Rietumu apdraudējuma retorikai parocīgo ANO Globālo migrācijas kompaktu. Attapās tikai pirms divām nedēļām, kad ziņu virsraksti pavēstīja par šā dokumenta apspriešanu Igaunijā. Kauns Jūlijai Stepaņenko un Nacionālajai apvienībai! Nepiedodama aizmāršība — vārdam «migrācija» jebkurā starptautiskā dokumentā automātiski jāiedarbina nacionālais pretošanās reflekss!

ANO Ģenerālā asambleja deklarāciju par bēgļiem un migrantiem vienbalsīgi atbalstīja jau 2016. gada septembrī, bet pērn aprīlī arī rezolūciju par šīs politiskās vienošanās vadlīnijām un pieņemšanas laika rāmi, kura ietvaros šogad notika starpvaldību konsultācijas, kuras noslēdzās 30. jūlijā.

Tomēr NA priekšvēlēšanu lozungos tā nebija aktualitāte. Droši vien tāpēc, ka Krievija gatavojās kara eskalācijai Ukrainā un migrantu plūsmu vairošanu no Tuvajiem Austrumiem bija aizbīdījusi mazāk svarīgu darbu plauktā. Turklāt Eiropas Savienības vienošanās ar Turciju par Sīrijas bēgļu uzņemšanu radījusi Kremļa lolotajiem Eiropas radikāļiem pierādījumu deficītu migrantu plūdu apokalipses pareģošanai.

Igaunijas parlaments 26. novembrī atbalstīja šo valstīm nesaistošo ANO politisko deklarāciju. (Otrdien arī Lietuvas Seims nobalsoja par pievienošanos ANO paktam.) Toties nacionālās pretošanās aktīvisti Latvijas parlamentā ar skubu sataisīja pieprasījumu iekļaut Saeimas darba kārtībā rezolūciju pret ANO migrācijas paktu, un 29. novembrī Saeima ar vienas balss pārsvaru nolēma to darīt. Tātad 6. decembrī NA un Stepaņenko, kura, protams, arī parakstījusi pieprasījumu, mēģinās izglābt latviešu tautu no kārtējās sapuvušo Rietumu ļoti maskētas, tomēr droši vien atkal jau diversijas.

Ir jau arī laiks — NA reitingi pēc vēlēšanām iet lejup, bet ar «nē Saskaņai valdībā» vien unikāli nacionālai pozēšanai nepietiek. Stambulas konvencijas ratificēšana jau ir iekonservēta. Tad nu labi, ka ir vismaz pasaules valstu mēģinājums vienoties par globālās migrācijas kontroles principiem. Nav tik satraucoši kā vardarbības ģimenē novēršanas iztēlošana par puiku pārģērbšanu meiteņu drēbēs un meiteņu pārtaisīšanu par «genderiem», tomēr bada laikā der arī mušas.

Mušas gan ir tik sīkas, ka jāuzmelo resnākas, lai vispār ir, ko dauzīt. Un NA ielādēja savā rezolūcijā veselu aptveri nepatiesu apgalvojumu par ANO dokumentā it kā rakstīto.

Šīs nepatiesības ir tipoloģiski divējādas. Vienas ir vienkārši meli. Piemēram, ka pakts «mazina nacionālo valstu lomu lēmumos par imigrācijas jautājumiem» (ANO dokumentā teikts tieši pretējais — ka «pakts atkārtoti apstiprina valstu suverēnās tiesības noteikt savu valsts migrācijas politiku»). Vai, ka tajā esot «sapludinātas kopā» definīcijas «bēglis» un «migrants» (tieši otrādi — «migranti un bēgļi ir atšķirīgas grupas, kuras regulē atšķirīgs tiesiskais regulējums», rakstīts dokumentā). Rezolūcijas autori «stingri nepiekrīt» paktā it kā rakstītajam, ka «jebkāda migrācija… ir cilvēka tiesības». Taču paktā nav tā rakstīts, ir tikai atgādinājums, ka arī migrantiem ir cilvēktiesības. Pret to diezin vai iebildīs tie daudzie tūkstoši latviešu, kuri strādā vai studē ārpus Latvijas.

Otrs nepatiesību tips ir it kā alternatīvi risinājumi, kurus NA piedāvā pakta vietā, kaut gan tie ir skaidri paredzēti šajā ANO dokumentā. Piemēram, priekšlikums «risināt migrācijas plūsmu problēmas tur, kur tās rodas», kā iesaka nacionālisti, ir tieši tas, kas paredzēts paktā: «Mazināt negatīvos dzinējspēkus un strukturālos apstākļus, kas mudina cilvēkus pamest savas izcelsmes valstis.»

Steigā uzceptā rezolūcija sanākusi tik acīmredzami melīga, ka tagad jaunais Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Rihards Kols «nevar noliegt», ka «paktā ir gana daudz labu ideju un priekšlikumu par to, kā risināt migrācijas problēmas». Tomēr no partijas ideoloģiskā bunkura izlīst arī nevar. Kolam aizdomas, ka juridiski nesaistošais ANO dokuments norādot «uz nodomiem un plāniem» kādreiz nākotnē uztiept Latvijai kaut ko saistošu. Saprotams, kādi gan NA ieskatā pasaulei var būt plāni Latvijai, ja ne tikai un vienīgi naidīgi? Sazvērestības teoriju domātājiem fakti nav fakti, ja neatbilst ideoloģiskām dogmām.

Diezin vai visiem, kuri pirms nedēļas balsoja par NA ierosmi, aizdomas par pasaules sazvērēšanos pret Latviju. JKP varbūt lēsa, ka nevar izskatīties mazāk konservatīva nekā NA, kaut arī nu iznāk esam konservatīvāka par Romas pāvestu, kurš atbalsta paktu, un Vatikāns arī aktīvi piedalījās tā sagatavošanā. Bet KPV taču neies valdības taisīšanas laikā kasīties ar uzticamo uz mūžu Bordānu kaut kāda nieka ANO papīra dēļ. «Zaļie zemnieki» pasvārstījās te par, te pret un izlēma mēģināt izpatikt tiem, kuri viņus valdībā negrib. Saskaņa, nobalsojusi pret NA rezolūciju, var skatītāju tribīnēs smīnēt, ka ir aizbildinājums «latvisko partiju» degsmei pretoties tam, kas atbilst Latvijas interesēm.

Gandrīz puse deputātu Saeimā ir pirmo reizi. Diezin vai visi ir sava šodienas labuma rēķinātāji kā NA un ZZS rūdītie ciniķi. Vairākums droši vien piekristu, ka valstij nāk par sliktu, ja politiķi izmanto starptautiskas vienošanās iekšpolitisku ikdienas vajadzību kārtošanai. Nebūtu daudz prasīts, lai viņi vismaz izlasa, par ko īsti balso.

Komentārs 140 zīmēs

Mīlestība vai nauda. Koncerta Mīlestības vārdā. +18 rīkotājiem un dalībniekiem bez konkursa samaksāti vairāk nekā 57 tūkstoši eiro.

Prognozēta bremze. Čehijas Škoda un Spānijas CAF apstrīdējuši pasažieru elektrovilcienu iepirkuma konkursa rezultātu.

Kara valoda. Ārējā izlūkdienesta MI6 priekšnieks brīdina Krieviju, ka Lielbritānija var atbildēt uz tās uzbrukumiem.

Bīstamie varoņi

Aldis Gobzems par autoritāti nosaucis PSRS militārās pretizlūkošanas spiegu

Dažkārt būtiskākais atklājas šķietamos sīkumos. Pirmdien Ir žurnālistu vaicāts par politiķiem, kurus viņš uzskata par paraugiem, Aldis Gobzems atbildēja: «Jo vairāk lasu vēstures materiālus, jo vairāk mana autoritāte ir tāda persona Latvijas vēsturē kā Voldemārs Ozols.»

Daudziem šis vārds neko neizteiks. Zinātāji salēksies.

Latviešiem 20. gadsimtenī bija daudz dēkaiņu un spiegu, tomēr neviens, šķiet, nepārspēj Voldemāru Ozolu. Ar nopelniem dienējis kā virsnieks latviešu strēlnieku pulkos, bet Ozola karjeru pēc Februāra revolūcijas raksturo nemitīga mētāšanās un nespēja piepildīt savas milzīgās ambīcijas. Savulaik sniedzis savus pakalpojumus gan boļševikiem, gan Ulmanim, gan Igaunijas, gan Lietuvas armijām, viņš divas reizes tika izraidīts no Latvijas — otro tāpēc, ka 1934. gadā bija cerējis apsteigt Ulmani un pats sarīkot apvērsumu.

Vai viņš jau tad bija padomju dienestu savervēts? Krievijā jau pēc PSRS sabrukuma izdotajā grāmatā GRU — ģela i ļudji (GRU — lietas un cilvēki), kurā uzskaitīti padomju ģenerālštāba militārā izlūkdienesta jeb Glavnoje razvedovateļnoje uprav-ļeņije cildenākie darbinieki, Ozola fotogrāfijai ierādīta goda vieta zem virsraksta «militārā izlūkošana ārzemēs». Grāmatā netiek atklāts, kad tieši Ozols sāka kalpot GRU, taču 1936. gadā Spānijas pilsoņu kara laikā viņš parādās Staļina aģentu viscaur infiltrētās republikāņu armijas ģenerālštābā ar ģenerāļa pakāpi. Pēc Franko uzvaras Ozols nonāk Francijā, kur, kā rakstīts grāmatā par GRU, bijis dienesta aģents un spiegu tīkla vadītājs komunistiskajā pretošanās kustībā Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara beigām atgriezās okupētajā Latvijā, kur nomira 1949. gadā.

Kā tāds cilvēks var būt varonis neatkarīgās Latvijas premjerministra amata kandidātam?

Tomēr izvēle ir arī gana zīmīga, un ne jau tikai tāpēc, ka Ozolam arī būtu grūtības saņemt pielaidi valsts noslēpumam.

Kā vēsturnieks Bonifācijs Daukšts raksta Ozola biogrāfijā, viņu kāds līdzgaitnieks raksturojis kā «slimi iedomīgu cilvēku». Lasot par viņa avantūrām, rodas iespaids, ka Ozolam neinteresēja ne principi, ne ideāli, ne ideoloģijas, bet tikai vēlme visur izcelties. Kā raksta Daukšts, viņš «savas pašvērtības pārpietiekamībā nesatricināmi sevi uzskatīja par neizbēgamas veiksmes bērnu».

Kā šajā sakarībā var nedomāt par Gobzema hipertrofēto ego, kurš kā luksuss klases džips drāžas pa ceļu, neievērodams nekādus satiksmes noteikumus? Pirms vēlēšanām viņš premjera amata kandidātu debatēs paziņoja, ka esot šajā kompānijā bezmaz vai vienīgais «līderis», bet tagad, pēc vēlēšanām, no viņa izteicieniem ir skaidrs, ka tikai pašam pienākas vadīt valdību, ka pielaidi viņš noteikti saņems, ka par spīti izslēgšanai no advokatūras un Maxima katastrofā cietušo sūdzībām viņam ir izcila reputācija, un ka mēģinājumi kavēt viņa nonākšanu valdības vadītāja krēslā padara viņu līdzīgu — ieturam pauzi, lai sagatavotos atklāsmei, — 27 gadus cietumā pavadījušajam Nelsonam Mandelam! Lai tikai neviens netuvojas pārāk tuvu ar aizrādījumiem par pastāvīgi mainīgajām nostājām, nemitīgajām pretrunām un izvairīšanos no atbilžu sniegšanas. Džips slaidi aizšaus garām, kamēr Gobzems kā Facebook tiešraidē turpinās malt, ka izpildījis visus solījumus.

Neliela narcisisma deva droši vien ir nepieciešama jebkuram politiķim, taču pārspīlēta patmīlība kļūst bīstama, ja aizēno jebkurus citus apsvērumus un intereses. Tā Voldemārs Ozols nonāca GRU tīklos. Gatavība darīt jebko, lai nokļūtu pie varas, mudina Ozola apbrīnotāju, avantūristu Gobzemu pastāvīgi skatīties Saskaņas virzienā. Viņš nekādi nevar dabūt pār lūpām vārdus, ka ar Saskaņu nesaistīsies. Tās atbalstu viņš acīmredzot iecerējis nodrošināt ar līdz šim Latvijā nebijušu, toties bīstamu «atvērtās koalīcijas» modeli.

Jau pirms vēlēšanām KPV mulsinošā kārtā pasludināja koalīcijas padomes likvidāciju kā pirmo, svarīgāko punktu savā programmā. Ko tas reāli nozīmētu, varam saprast no Gobzema pēc tam skaidrotā, ka viņa vadītajā valdībā «koalīcijas nebūs» un ka viņš grib sadarboties ar pilnīgi visiem Saeimas deputātiem.

Šobrīd viņš šos vārdus ir it kā aizmirsis, bet nešaubīsimies — ja Gobzems tiešām kļūs par premjeru, tad caur šo «atvērto koalīciju», kas ļautu valdības darba plānā iekļaut jebkuras partijas priekšlikumus, tiks likti pamati sadarbībai ar Saskaņu.

Tāda konstrukcija ne tikai padarīs Latvijas politiku vēl neprognozējamāku, nekā tā jau daždien mēdz būt. Ja pārējās partijas neuzmanīsies, šī faktiskā paralēlkoalīcija var beigās kļūt tik stipra, ka Gobzemu pat lāga vairs nevarēs nogāzt, jo ar dažādu labumu dalīšanu viņš vienmēr varēs pielasīt tās padsmit nepieciešamās balsis, lai bloķētu neuzticības balsojumu.

Nacionālā apvienība varbūt tic, ka tās slīpētais konjunktūrisms ļaus pat no šādas situācijas izlīst sausiem. Taču jautājums paliek — vai tiešām JKP ir tā pakļāvusies KPV, ka ne tikai norīs «zaļo» krupi valdībā, bet arī palīdzēs Gobzemam bruģēt ceļu de facto koalīcijai ar Saskaņu?

Tāds pavērsiens būtu īsta padomju razvedčika cienīga uzvara.

Komentārs 140 zīmēs

Vēl aizvien spēcīgi. Latvijas IKP trešajā ceturksnī izaudzis par 4,7%, salīdzinot ar pērno gadu. Sevišķi labs rezultāts bijis IT nozarei.

Atsāks sarunas. G20 valstu līderu tikšanās laikā ASV un Ķīnas prezidenti vienojās par 90 dienu pamieru «tarifu karā».

Ieslēdz atpakaļgaitu. Francijas prezidents Makrons piekāpies «dzelteno vestu» protestiem un atlicis plānoto degvielas
nodokļa paaugstināšanu.