Kategorijas: Komentārs

Saskaņas sakāve

Ik gadu iet mazumā Saskaņas pamatelektorāts, katrās vēlēšanās rūk atbalsts

Lāča nagos nonākuši neesam. Lielākais drauds, no kā daudzi priekšvēlēšanu kampaņas laikā visvairāk baidījās, proti, Saskaņas un KPV nomācoša dominante 13. Saeimā, nav piepildījies, un abu partiju dusmas par neizdevušos startu bija skaidri redzamas Ušakova un Zakatistova rūgtā agresivitātē LTV vēlēšanu nakts raidījumā.

Saskaņa aicināja balsot par pārmaiņām. Vēlētāji atsaucās — un atdeva savas balsis par citām partijām.

Šīs Saeimas vēlēšanas iezīmē kārtējo Saskaņas atbalsta kritumu — tendenci, kuru nav spējis lauzt ne viņu Potjomkina sociāldemokrātiskums, ne saraksta «latišizācija», ne visuresošais lielais brālis Ušakovs, ne no Amerikas izrakstīts politiskās reklāmas eksperts, kurš savulaik palīdzēja Ukrainā pie varas tikt Kremlim draudzīgajam Janukovičam. Saskaņas elektorālās veiksmes augstākais punkts bija pirms 5—7 gadiem, kad 11. Saeimas vēlēšanās tā saņēma 28,3%, bet divus gadus vēlāk Rīgas domes vēlēšanās kopā ar satelītpartiju Gods kalpot Rīgai — 59% balsu.

Kopš tā laika nācis viens zaudējums pēc otra. 12. Saeimas vēlēšanās 23%. Pērn Rīgas domē tikai ar grūtībām viņi pārkāpa 50% slieksnim. Sestdien 13. Saeimas vēlēšanās —19,8%. Tā turpinot, nav izslēgts, ka pēc četriem gadiem Saskaņa varētu pat vairs nebūt partija ar vislielāko atbalstu vēlēšanās. Iespējams, daļa «krievvalodīgu» vēlētāju ir neapmierināti ar Saskaņas centieniem pievilināt latviešus un mazāk uzsvērt krieviski runājošo tiesību aizsardzību, taču tas, visticamāk, nav galvenais atbalsta krituma iemesls, jo, pat pieskaitot Saskaņas rezultātiem Ždanokas skaidri pozicionētās Latvijas Krievu savienības balsis, tendence aizvien ir izteikti negatīva.

Daudz svarīgāks faktors ir pamatelektorāta zudums. Gan krietni nelabvēlīgākais demogrāfiskais profils, gan lielāka emigrācija nozīmē, ka krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits Latvijā no 2011. līdz 2017. gadam ir samazinājies par gandrīz 76 tūkstošiem jeb vairāk nekā 11%. Salīdzinājumam — latviešu skaits ir krities par 3,7%, un jau četrus gadus latviešiem dzimušo un mirušo skaits ir līdzsvarā. Protams, Latvijā nepastāv simtprocentīgi nošķirts etniskais balsojums, tomēr šādas izmaiņas iedzīvotāju sastāvā nevar neatstāt iespaidu uz vēlēšanām.

Saskaņas kliegšana, ka bez viņiem nevar šajā Saeimā izveidot valdību, ir izmisuma simptoms. Viņi paši jūt — šīs vēlēšanas, visticamāk, bija viņu pēdējā iespēja iekļūt valdībā. Par spīti visam, vēlētāju nospiedošā vairākuma acīs Saskaņa nekad nebūs nekas vairāk par to, kas viņi bija savos pirmsākumos — ar Kremli saistīts, etniskā balsojumā sakņots veidojums. Varbūt tuvākajos gados kāds spēs radīt politisku spēku, kas pārkāpj etnisko dalījumu, bet tas nebūs ne Ušakovs, ne Urbanovičs, ne Dombrovskis.

Līdz šim Saskaņa arī opozīcijā labi prata sev izsist visādus labumus, taču vēlēšanu rezultātā arī šīs iespējas kļūs ierobežotas. Galvenais saspēles partneris viņiem allaž bija ZZS, ar kuru tandēmā varēja ērti kārtot lietas. Tagad šis balsts ir zudis. ZZS cietusi smagu sakāvi, Brigmanis izsvilpts no Saeimas, un arī viens no svarīgākajiem sadarbības aizsegiem — aizklātais balsojums par Valsts prezidentu — nākamgad vairs nebūs pieejams. Šajā Saeimā būs krietni grūtāk izveidot pēdējos desmit gadus reāli pastāvējušo neformālo vairākumu, kurā piedalījās arī Saskaņa, un tas Urbanovičam un Co. būs sāpīgs zaudējums.

Savukārt KPV nedabūja ne Gobzema draudēto 51%, ne vairāk par 20%, kas būtu minimums sevi cienošai masu neapmierinātības kustībai. Kaimiņš laikam jau pagājušās nedēļas vidū juta, ka svilst, jo LTV debatēs pēkšņi nāca klajā ar paziņojumu, kas bija pilnīgā pretrunā ar visu gan paša, gan partijas biedru līdz tam pausto — ka KPV nekādā gadījumā neiešot koalīcijā ar Saskaņu.

Nelīdzēja. Nu viņa raibo bandu gaida tieši tas pats liktenis, ko piedzīvoja Kaula, Zīgerista un Sudrabas uz ātru roku sastiķētie saraksti — šis nejauši Saeimā nonākušais deputātu pūlis likumsakarīgi izšķīdīs, neatstājot aiz sevis ne miņas.

Arī Ždanoka, kura no labi apmaksātās un redzamās vietas Eiropas Parlamentā atgriezās Latvijā, lai mobilizētu par izglītības reformu sašutušos vecākus, cietusi smagu sakāvi, jo Latvijas Krievu savienība savāca tikai 3,2% balsu. Kremlim tas ir zaudējums visās frontēs. Briselē zaudēta uzticama atbalstītāja. Izmestas miskastē par LKS atdotās balsis, kuras citos apstākļos būtu varējušas stutēt Saskaņu. Nav skaidrs, vai nākamajās Eiroparlamenta vēlēšanās vispār būs iespējams ievēlēt Maskavai uzticīgu deputātu no Latvijas, jo arī otrs kaut cik populārais LKS pārstāvis eiroparlamentārietis Andrejs Mamikins nikni paziņojis: «Es atstāju politiku. Otru reizi nomelnošanas kampaņu no nelieša Ušakova un viņa rokaspuišiem mana ģimene neizturēs.»

Tāpēc svētdienas rītā, ieraugot Saeimas vēlēšanu rezultātus, daudzi teica — nemaz nav tik slikti.

Ja atskaites punkts ir vēl neilgi pirms balsojuma pastāvošās bailes, tad taisnība vien ir. Atcerēsimies šo sajūtu tuvākajās nedēļās un mēnešos, kad nāksies vērot, kā tautas sabalsotie pārmaiņu nesēji mēģina noorientēties rēbusā, kuru sauc par 13. Saeimu.

Komentārs 140 zīmēs

Savējos nenodod. Ar kokaīna šļirci pieķertais Jūrmalas mērs Truksnis saglabā amatu, pateicoties ZZS un Saskaņas deputātiem.

Nākamajai valdībai būs grūtāka dzīve. Starptautis­kais Valūtas fonds samazinājis 2019. gada izaugsmes prognozi Latvijai.

Dala naudu, kamēr vēl var. SIA Rīgas Mikroautobu­su satiksme ieguva tiesības 8 gadus pārvadāt pasažierus Rīgā. Līgums vērts 96 miljonus.

Bordāns vai Gobzems?

Valdības izveidošanai vajadzēs «jauno» un «veco» kompromisu

Vēlētāju griba ir raiba Saeima bez acīmredzamiem līderiem, un tautas priekšstāvjiem tagad smags pirmais uzdevums — vienoties par valdību. Otrdien sarunas ar iespējamajiem partneriem sāka Jaunās konservatīvās partijas premjerministra amata kandidāts Jānis Bordāns, kuram pašlaik ir labākās izredzes saņemt Valsts prezidenta uzdevumu izveidot valdību.

Tikt veidot valdību gribētu arī partijas Kam pieder valsts, no kuras Aldis Gobzems aizbrauks jau 7. oktobrī premjerministra kandidāts. Ne viņš aizbrauks, kā bija solījis darīt, ja nedabūs 51 vietu Saeimā («atpakaļceļa vairs nav!»), nedz ir nopietns kandidāts, kā pats apgalvo, un valdības veidošanā laikam netiks tālāk par «nācijas dižāko prātu» konferenci, ar ko grasoties sākt sava Ministru kabineta darbināšanu. Lai nu turpina konferēt ar filozofu Zakatistovu un Dienas Biznesa dižgariem, tomēr viņa valdība diezin vai taptu pat pēc vairākām pudelēm no advokāta Rūdolfa Meroni vīna pagrabiem.

Taču Bordāns otrdien konsultācijas sāka tieši ar KPV, kurai jaunajā Saeimā būs tikpat vietu, cik JKP — sešpadsmit. Tomēr rēķināšana būs daudz sarežģītāka, jo aritmētika ir nepielūdzami vienkārša.

Ja rēķina kopā tikai «jaunos» spēkus, kuri nomainītu visu «veco eliti», tad, lai arī cik pielaidīgi vērtētu šo spēku jauneklīgo šķīstumu, vairākums nesanāk: JKP (16) + KPV (16) + AP (13) = 45. Turklāt valdība ir ne tikai aritmētika, un divām no šīm partijām politikā ir arī principi, programmas un ideoloģija, tāpēc šāds trīspartiju «kodols» netaps. Aritmētika piespiedīs valdības veidotāju, vai tas būtu Bordāns vai jebkurš cits, meklēt sabiedrotos arī starp «vecajiem» (NA 13 + ZZS 11 + JV 8 = 32).

Grūti spriest, kādus «saskares punktus» otrdien sarunās ar KPV atradis Bordāns, taču viņam izvēle būs īpaši smaga — starp Aivaru Lembergu, kurš arvien ir ar «zaļajiem zemniekiem», un Aināru Šleseru, kuram KPV ir rati, ar ko iebraukt atpakaļ pie valsts naudas apcirkņiem. JKP galvenais piedāvājums ir korupcijas apkarošana, tāpēc grūti iedomāties, kā Bordāns pamatotu priekšroku vienam no diviem bēdīgi slavenajiem valsts nozadzējiem.

Vai Šlesera priekšrocība būtu «jauns» politiskais spēks, kaut arī ne pirmais? Vai tas, ka vienu no viņa vecajiem projektiem dēvēja par «mācītāju partiju», tātad tobrīd viņš skaitījās «konservatīvs»? Jācer, ka JKP vēlētājiem nebūs no Bordāna jādzird šādi argumenti, taču otrdien viņš teica, ka «savstarpēji ir lietas, kas mūs vieno».

Pieņemamāks, kā smejies, varētu šķist Lembergs, ko Strīķe ar Jurašu jau ir nosēdinājuši uz apsūdzēto sola, tāpēc var uzskatīt par savu trofeju. Savukārt Šleseru viesnīcā Rīdzene cītīgi noklausījās, tomēr nomedīt nespēja. Vai tiešām tagad ņemtu valdībā, lai varētu pieķert snaikstāmies gar valsts naudas lādi?

Skaidrs, ka vislabākais iznākums būtu valdība, kurā nebūtu ne Lemberga ZZS, ne Šlesera KPV. Taču šādai koalīcijai sanāk tikai 50 balsis — JKP 16 + NA 13 + AP 13 + JV 8.

Saeima var apstiprināt arī mazākuma valdību — kamēr to veidotu, dažā partijā varētu parādīties atšķirīgi no vadoņiem domājošie, bet prokuratūra drīz var uzrādīt apsūdzības pat trim KPV vadošiem biedriem, kas dažiem citiem, kazi, liktu mainīt lojalitāti. Tomēr mazākuma valdība diezin vai būs Raimonda Vējoņa uzdevums valdības veidotājam. Arī tāpēc jāšaubās, vai prezidents uzdos to veidot Gobzemam.

Taču ir arī citi, vēl nopietnāki iemesli, kāpēc aicināt Gobzemu būtu bīstami. Pirmkārt, KPV ir vienīgā no ievēlētajām partijām, kura bija stingri atteikusies apsolīt, ka neveidos valdību ar Saskaņu, un Gobzems arī pēc vēlēšanām uzstāja, ka valdības koalīcijā esot jābūt visiem 100 Saeimā ievēlētajiem. Otrkārt, KPV ar savu vienīgo principu, ka mērķis — vara un nauda — attaisno jebkādus līdzekļus, ienes Latvijas politikā patiešām jaunu risku, ar ko būtu jārēķinās, uzticot Gobzemam veidot valdību, — ka viņš ne tikai to neizveidotu, bet nekad arī nebeigtu veidot. Būtu kā ar solījumu nosaukt «visus uzvārdus» — vienmēr «jau rīt». Piedāvāt savu kabinetu apstiprināšanai, pareizāk, neapstiprināšanai Saeimā nozīmētu atzīt zaudējumu. Kādēļ gan Gobzems to darītu? Un Latvija būtu lemta nedēļas vai pat mēnešus ilgam haosam.

Valsts prezidents atvēlējis partijām pāris nedēļu konsultācijām, pirms sāks vērtēt, kuram uzticēt valdības veidošanu. Bordānam nenāksies viegli savākt kopā gana pārliecinošu piedāvājumu. Taču situācija nebūt nav bezcerīga. Īstu 50:50 strupceļu pieredzējām 6. Saeimā, kurā vispirms pietrūka vienas balss Grīnblata nacionālajam blokam, pēc tam vienas balss pietrūka arī prokremliskajam Zīgerista un Čevera blokam. Nācās aicināt valdības veidotāju «no malas», un pirms 1995. gada Ziemsvētkiem tapa Andra Šķēles pirmā valdība.

13. Saeimai nav jāatkārto vēsture kaut vai tāpēc, ka KPV un Saskaņas jeb Dienas Biznesa blokam ne tuvu nav puse — tikai 39 balsis. Tiesa, krustām šķērsām pāri pārējo partiju vairākumam zāģē nopietni disonējoši meldiņi. Nu, demokrātijā tā parasti ir. Vai nu Bordānam, vai nu citam diriģentam būs jāspēj savākt tautas priekšstāvjus rīcībspējīgas valdības ansamblī.

Komentārs 140 zīmēs

Latvija nav izņēmums. Vēlēšanu dienā notikuši vairāki kiberuzbrukumi valsts sektora tīkla infrastruktūrai,
informē Cert.lv.

Episki neprot zaudēt. Izsvītrotais ministrs Rasnačs vaino «kremlistus, kreisos liberāļus un bandītus», kuri pataisījuši viņu par «mītisku tēlu».

Vēl viens upuris. Bulgārijā nogalināta žurnāliste Viktorija Marinova, kura ziņoja par korupciju un ES fondu izsaimniekošanu.

Par ko balsot

Laiks izvēlēties — vēlēšanas jau sestdien

Paldies Dievam, ka Latvijā vēlēšanās ir, par ko balsot, un turklāt tas šķiet tik pašsaprotami. Tie, kuri piedzīvojuši citādus laikus, zina, ka tā var arī nebūt. Tā nav bijis vairāk nekā pusi no Latvijas valsts simt gadiem.

Mums pat ir izvēle nebalsot par tādiem, kuri ilgojas pēc šādas nekādas izvēles, ja arī iepako savas ilgas «suverenitātes atjaunošanas» vai «Latvija — pirmajā vietā», viņuprāt, smalkā, jo «Višegradā» ražotā folijā.

Paldies Dievam, ka nav jāizvēlas starp lielāko un mazāko ļaunumu. Arī tas nav pašsaprotami. Vēl necik sen lielā ģeopolitiskā izvēle starp Rietumiem un Austrumiem bieži vien bija jāizdara komplektā ar izvēli starp vieniem vai otriem valsts nozadzējiem. Vēlēšanās arī turpmāk būs jāapstiprina, ka Latvija ir šaipus robežas Rietumos. Un nedod Dievs, ka vienīgā izvēle būtu, piemēram, vai nu latviešu, vai nu krievu zaglis valsts priekšgalā.

Varam izvēlēties nebalsot arī par tiem, kuri sola citu Satversmi, «atjaunot valsts neatkarību», cukurfabrikas, latu un nāvessodu. Un apgalvo, ka tā esot pēdējā iespēja glābt mūsu valsti.

«Latvijai nekad tik labi nav gājis,» saka Lidija Doroņina-Lasmane, kura sava mūža 94 gados ir pieredzējusi, cik dažādi Latvijai ir gājis, un zina, ko runā. Mums ir izvēle vai nu piekrist viņas vērtējumam, vai noticēt tiem, kuri kliedz, ka viss esot sagrauts, tāpēc viņi visu sagraušot, jo zinot, ka tas būšot labi Latvijai.

Valodā nevar paslēpties, lai cik viltīgi paši sev šķistu politiķi. Piemēram, izteikumi par «plaisu starp valsti un cilvēku» vai «NATO mūs sargā, bet…», vai «prasīsim Eiropas Savienībai» un «Latvijai jābūt tiltam…» ir drošs signāls — viņiem nepatīk, ka jūs esat Latvijas valsts, un viņi gribētu būt valsts jūsu vietā. Un viņiem traucē Latvijas drošībai un izaugsmei vitāli nepieciešamā kārtība.

Taču, kad vēlēšanas jau tik tuvu, tekstu kontentanalīze lai paliek entuziastiem. Vēlēšanās pieteikti 16 saraksti. Tos vislabāk sijāt ar izslēgšanas metodi.

Pirmais siets ir banālie reitingi. Tie reti kad pasaka priekšā, cik vietu katra partija dabūs Saeimā, tomēr ļauj sašķirot visas divās lielās grupās — vienā ir tās, kuras būs Saeimā, otrā ir pārējās. Atdot balsi par kādu no otrajām nozīmē palielināt vietu skaitu Saeimā tām, kurām to tāpat būs visvairāk. Tad jau vienkāršāk balsot uzreiz par vispopulārāko partiju.

Paliek septiņas partijas. Ņemam nākamo — ģeopolitisko jeb drošības filtru. Ironiski, ka šajās vēlēšanās ir uzreiz divreiz plašāka izvēle nebalsot arī par prokremliskām partijām. 13 gadus ilgajam Saskaņas monopolam draudzīgu konkurenci nu rada svaigs un prognozējami īslaicīgais KPV LV projekts. Atmetam abus.

Piecām atlikušajām partijām piemērojam  demokrātijas un tiesiskuma principu kritēriju. Zaļo un Zemnieku savienība nekvalificējas. Nacionālā apvienība arī ne.

Smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs gan vairs nav ZZS premjerministra kandidāts, kā bija bijis trīs iepriekšējās vēlēšanās. Taču Māris Kučinskis, kaut arī varbūt ir labākais no visiem, kurus ZZS spēja savās druvās atrast (un ir labākais tieši tāpēc, ka nav ne «zaļais», ne «zemnieks»), diezin vai būtu attaisnojums balsošanai par shēmošanai iekoptu korporāciju.

Bet NA kārtējo reizi atgābelējusi no Strasbūras Robertu Zīli, ko atrādīt kā savu premjerministra kandidātu vēlētājiem, kuriem četrus iepriekšējos gadus pārliecinoši rādīja, ka ir maksātnespējas administratoru partija. Devalvēts arī stiprākais trumpis — ka NA esot garants pret Saskaņu valdībā. «Sarkano līniju» Saskaņai novilkušas visas partijas, kuras būs nākamajā Saeimā, atskaitot KPV LV. Turklāt pašreizējā Saeimā tieši NA viskonsekventāk atbalstījusi Saskaņas «tradicionālo vērtību» iniciatīvas no Kremļa propagandas rokasgrāmatām.

Atliek trīs — Jaunā Vienotība, Jaunā konservatīvā partija un Attīstībai/Par!

Ja valdībā būtu tikai šīs trīs partijas, tajā būtu līdzsvarotas sabiedrības pieprasītās liberālās un konservatīvās vērtības, tiesiskuma prioritāte, Eiropas «varas gaiteņos» un Latvijas nevalstiskajās organizācijās iegūta sabiedriska un politiska darba pieredze. Un varētu nebažīties par valdības šķielēšanu uz Austrumiem.

Diemžēl jārēķinās, ka nākamās valdības «kodolu» droši vien tiešām veidos ZZS un NA. Tāpēc vismaz divām no trim pirmīt minētajām, visticamāk, būs valdībā jāprotas nevis līdzsvarot citai citu, bet gan uzsist pa kampt un šmugulēt niezošiem zaļgani nacionālajiem nagiem. Un, protams, neviena no trim nav šķīsti brīva no Latvijas līdzšinējās politiskās kultūras lipīgā pelējuma.

Tad par kuru vienu lai balso? Ja jums svarīgākais šķiet prognozējama politika un pieredze, tad par JV. Ja sociālais liberālisms un visu sabiedrības grupu tiesības, tad Attīstībai/Par! Ja korupcijas izskaušana, tad JKP. Vēl — pavērtējiet kandidātu sarakstus un izlemiet, vai jūs varat šiem cilvēkiem uzticēties. Taču par vienu no šīm trim partijām atdotā balss nebūs izmesta miskastē un neradīs valstij neatgriezenisku postošu seku risku.

Komentārs 140 zīmēs

Atkal bandītu laiku recidīvs. Aizputē notikusi acīmredzot pasūtīta apšaude, kurā cietuši trīs cilvēki.

Sliktāk vairs nevar būt. Inguna Sudraba medī vēlētājus tiešām no sirds — ar motorzāģi rokās.

Solis NATO virzienā. Referendumā Maķedonijā piedalījās tikai 37% vēlētāju, tomēr vairākums balsoja par valsts nosaukuma maiņu.

Svarīga katra balss

Brexit un Trampa ievēlēšana rāda — pat nelielas atšķirības var radīt lielas sekas

Trauksme un nervozums valda visās sarunās par politiku — Vienotības pussabrukums un Kaimiņa aurojošais uznāciens radījis sen nepieredzētu nestabilitātes sajūtu. Daži baidās, ka 13. Saeimas vēlēšanas varētu pārvērst Latviju par Putina postpadomju piedēkli, citi, ka pārtapsim Ungārijas «neliberālās demokrātijas» epigonā.

No aptaujām arī neko nevar saprast, jo partiju reitingi tajās mētājas kā lapas oktobra vējā. Trijās svaigākajās aptaujās vienas partijas reitings var atšķirties līdz pat deviņiem procentpunktiem. Varbūt tas nav tik svarīgi Saskaņas balsotājiem (12,7% atbalsts Norstat aptaujā, bet 19% Factum). Bet ko domāt tiem vēlētājiem, kuri nevēlas atdot balsi par partiju, kura beigās neiekļūs Saeimā, un kuriem nu jāizlemj, vai Attīstībai/Par! atbalsta 2,6% (Norstat) vai 5% (SKDS), vai 11% (Factum), vai arī par Jauno Vienotību gatavi balsis atdot 3,8% (SKDS) vai 6,1% (Norstat), vai 9% (Factum) vēlētāju.

Ainu vēl vairāk saduļķo aptauju veidotāji, kuri izmet šos skaitļus medijiem un pēc tam cītīgi mazgā rokas nevainībā un uzskaita visus iemeslus, kāpēc viņu datiem ir visai pastarpināta saikne ar faktisko rezultātu.

Tie esot dati par pagātni, bet vēlēšanas notiks nākotnē, un 25% balsotāju pieņem lēmumu pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām. Ārzemēs dzīvojošie vēlētāji, kuru, pēc CVK aplēsēm, ir 131 tūkstotis jeb 8,5% visu potenciālo balsotāju, aptaujās netiek iekļauti. Ja aptauju veic respondenta dzīvesvietā, jārēķinās, ka turīgākie vai aizņemtākie tajās parādīsies mazāk. Interneta aptaujās grūtāk piekļūt vecākiem cilvēkiem. Un tā tālāk.

Šajās vēlēšanās nāk klāt vēl daži apstākļi, kuri neprognozējamā virzienā varētu ietekmēt rezultātu. Gandrīz 63 tūkstošiem jeb 4% balsstiesīgo pilsoņu nav pases, bet ir tikai ID karte, ar kurām balsot nedrīkst. Nedēļu pirms vēlēšanām tikai 4823 no šiem cilvēkiem bija izņēmuši sevišķās balsošanas apliecības, kas ļaus viņiem piedalīties vēlēšanās. Cik no atlikušajiem 58 tūkstošiem būtu piedalījušies, bet to nedarīs šā papildu šķēršļa rezultātā?

Ārzemēs dzīvojošo pilsoņu skaits ir nozīmīgi pieaudzis — pēc CVK aplēsēm, par 43 tūkstošiem jeb gandrīz 50%. Šogad ārzemēs atrodamo vēlēšanu iecirkņu skaits ir lielāks, tomēr jāšaubās, vai tur līdzdalība nozīmīgi pārsniegs pagājušajās vēlēšanās uzrādītos 26%. Vairākumam attālums līdz tuvākajam iecirknim ir gana liels, un daudziem nebūs ne zināšanu, ne motivācijas šo ceļu mērot.

Iepriekšējo gadu rezultāti arī uzskatāmi parāda, ka aptauju lietderība gala rezultātu noteikšanā ir ierobežota. 2014. gada Saeimas vēlēšanās pēdējā SKDS aptauja uzrādīja Vienotībai 11,9%, bet tā faktiski dabūja 21,9%. 2017. gada Rīgas domes vēlēšanās Jaunajai konservatīvajai partijai reitings bija 2,9%, bet tā ieguva 13,4% balsu.

Vārdu sakot, skaidrs, ka nekas nav skaidrs.

Tiesa, savā ziņā tas ir pats lielākais pārsteigums. Ja kāds mūsu ikdienas virtuvē nepārkarsis politologs ar vēsu skatu analizētu Latviju, viņš teiktu, ka te nav nekādu priekšnoteikumu elektorālai zemestrīcei. Ekonomika priecīgi ripo uz priekšu — algas strauji aug, bezdarbs samazinās, inflācija ir zema. Nav arī bēgļu vai migrantu, kas dažās citās valstīs satracinājis daļu vēlētāju. Šis distancētais politologs prognozētu, ka pēc 6. oktobra lielās līnijās spēku samēram Saeimā būtu jābūt apmēram tādam pašam kā šobrīd. Saskaņa dabūs savas nedaudz vairāk par 20 vietām. Populistu nišas 15 vietās Sudrabu un vecā Kaimiņa Reģionu apvienību nomainīs jaunā Kaimiņa KPV. Savukārt vēlētāji, kuri 2014. gadā balsoja par esošās koalīcijas partijām, arī tagad sadalīs savas balsis (varbūt nedaudz citās proporcijās) starp ZZS, Nacionālo apvienību un Vienotības mantinieku trijjūgu — Jauno konservatīvo partiju, Attīstībai/Par! un Jauno Vienotību.

Tāds rezultāts arī nebūtu pretrunā ar tām dažām tendencēm, kuras nedaudz reljefāk iezīmējas aptauju ņirboņā. Visas septiņas minētās partijas vismaz divās aptaujās pārvar 5% barjeru. Saskaņas atbalstam visās aptaujās ir mēreni lejupslīdoša tendence. KPV atbalsts nostabilizējies.

Taču pēdējos gados esam vairākas reizes piedzīvojuši, kā šķietami loģiskais un prognozējamais izrādās mirāža, kura izgaist vēlēšanu dienā. Gan Brexit balsojums, gan Trampa ievēlēšana liek atcerēties, ka negaidītais un negribētais var biedējoši ātri kļūt par realitāti.

Abi šie balsojumi arī atgādina, ka dažkārt pavisam nelielas atšķirības var radīt milzīgas sekas. Ļoti neliels pārsvars — 51,89% nobalsoja par Lielbritānijas izstāšanos no ES, savukārt ASV prezidenta vēlēšanās piedalījās 137 miljoni, bet rezultātu izšķīra 80 tūkstoši cilvēku.

Arī Latvijā dažām balsīm var būt būtiska nozīme. 2002. gadā Latvijas ceļam pietrūka 1354 balsu, lai iekļūtu Saeimā, bet dažu mandātu pārbīde starp partijām var izšķirt, kura no iespējamajām koalīcijām faktiski dabū vairākumu Saeimā.

Tieši šajos neskaidrajos apstākļos katras balss nozīme kļūst vēl lielāka. Tāpēc 6. oktobrī balsojiet paši un mudiniet visus savus radus, draugus un paziņas arī doties uz vēlēšanu iecirkni. Ar šo vēlēšanu rezultātiem būs jāsadzīvo nākamos četrus gadus.

Komentārs 140 zīmēs

Vai zaļajiem labāk nepatīk zālīte? KNAB atradis šļirci ar kokaīna paliekām pie Jūrmalas mēra Trukšņa (ZZS).

Kārtējais skandāls Saskaņas vadītajā Rīgas domē. Aizdomās par liela mēroga krāpšanu veikta kratīšana Rīgas Satiksmē.

Pārsniedza ātrumu. Īlons Masks atkāpies no elektroauto ražotāja Tesla valdes priekšsēdētāja amata par investorus maldinošiem tvītiem.

Pāvests un pagāni

Vizīti par brīvdienu rosināja pasludināt tie, kuriem vienaldzīgas pāvesta vērtības

Pagāni tādi, daži mūsu politiķi — pāvesta Franciska Latvijas apmeklējumā viņi padarīja otršķirīgo par svarīgāko.

Par ko visvairāk diskutēts saistībā ar pāvesta vizīti? Par tās pasludināšanu par brīvdienu.

Vai tas bija vajadzīgs? Cik tas izmaksāja? Kuras citas valstis tā ir darījušas? Šie jautājumi aizņēma nozīmīgu vietu mediju dienas kārtībā un, šķiet, bija viens no galvenajiem tematiem cilvēku privātajās sarunās, tādējādi atņemot gan spēku, gan vēlmi ieklausīties un izprast Franciska šurp atnestās vēstis un aicinājumus.

Tāpat, kā nav jābūt budistam, lai būtu vēlme dzirdēt Dalailamas teikto, nav arī jābūt katolim, lai liktos svarīgi ieklausīties Franciska domās. Ar savu acīmredzamo labestību un atvērtību viņš daudzos izraisa simpātijas, pat ja viņi nepiekrīt dažām baznīcas dogmām, no kurām pāvests nav atteicies, ja arī neturpina tās kareivīgi sludināt.

Ieklausīšanās, pārdomāšana, centieni salāgot cita teikto ar savu pārliecību un sirdsapziņu — tās ir attīstīto reliģiju un, ja vēlaties, augstāka garīguma pazīmes.

Ar savu lišķību brīvdienas atbalstītāji to visu apgrūtināja un degradēja. Pagāni viņi ir, un ne jau tikai šā vārda nu jau nedaudz novecojušajā, vispārīgi nosodošā žargoniskā nozīmē.

Kas ir pagānisms? Tā ir elkdievība. Pārliecība, ka kaut kādiem svētiem priekšmetiem vai cilvēkiem piemīt pārdabisks spēks, kas sniedz mums veiksmi — uzvaru, bagātību, veselību. Nav svarīgi, vai elka pielūdzējs ir labs cilvēks vai slikts, un kāda ir viņa iekšējā pārliecība. Tikai ārišķīgajam ir nozīme — pareizi klanīt galvu, kustināt lūpas, māt ar rokām. Vārdiem nav dziļākas jēgas, tie der tikai rituālam, nevis cilvēka sirdsapziņas atspoguļojumam. Pats svarīgākais ir nevis garīga atklāsme, bet gan fiziska pietuvošanās maģiskajam elkam, lai iegūtu tā labvēlību.

Jāatzīst, neviena reliģija no šiem elkdievības elementiem nav pilnīgi atsvabinājusies, tomēr visās nozīmīgākajās pasaules ticībās tās ierobežošana ir svarīga teoloģiska problēma.

Tādi jautājumi, protams, nenodarbināja tos deputātus, kuri šovasar panāca pāvesta vizītes dienas pasludināšanu par brīvdienu Latvijā.

Kopš stāšanās amatā viens no Franciska galvenajiem aicinājumiem pasaules sabiedrībai ir izrādīt solidaritāti nelaimē nonākušajiem, un viņš sevišķi uzsvēris kristiešu pienākumu palīdzēt bēgļiem. Jau drīz pēc stāšanās amatā 2013. gadā viņš apmeklēja Lampedusas salu Vidusjūrā, kur nonāk daudzi no Āfrikas bēgošie. Viņš tos nosauca par mūsu brāļiem un māsām un nosodīja «vienaldzības globalizāciju».

2015. gadā, kad bēgļu krīze tricināja Eiropu, Francisks atgādināja, ka «evaņģēlijs mudina mūs būt mazo un pamesto kaimiņiem», un aicināja katoļu draudzes uzņemt savā gādībā bēgļu ģimenes. 2017. gadā viņš atgādināja, ka «mēs, kristieši, uzskatām, ka nogurušam ceļotājam piedāvātā viesmīlība tiek sniegta pašam Jēzum Kristum», un atgādināja Bībelē rakstītos Jēzus vārdus: «Es biju svešinieks, un jūs esat Mani uzņēmuši.»

Kopš populistiskās, pret imigrantiem aktīvi noskaņotās valdības nākšanas pie varas Itālijā šā gada jūnijā katoļu baznīca ir kļuvusi par šīs koalīcijas politikas galveno oponentu. Kā ziņo The Washington Post, sprediķos un citās publiskās uzrunās baznīcas pārstāvji izsakās bez aplinkiem. Priesteris valsts ziemeļos paziņojis, ka pretimigrantu partijas atbalstītāji «nevar sevi saukt par kristiešiem», bet Sicīlijā arhibīskaps nosodījis politiķus, kuri panāk «savu nožēlojamo veiksmi», izmantojot bailes no migrantiem.

Arī Latvijā pāvests pieskārās šai tēmai. Homilijā Aglonā viņš teica: «Laikmetā, kad, šķiet, atgriežas tādas mentalitātes, kuras mūs aicina neuzticēties citiem, kuras ar statistikas datiem grib mums pierādīt, ka mums klātos labāk un būtu drošāk, ja mēs būtu tikai paši vien, Marija un šo zemju mācekļi aicina mūs pieņemt otru un no jauna uzticēties brāļiem, universālajai brālībai.»

Kāda ir Latvijas valdības atbilde pāvestam? Miljons Franciska vizītei, bet bada maizi tiem, kurus viņš neatlaidīgi aicina aprūpēt.

Kas bija starp pirmajiem, kas parakstīja priekšlikumu pāvesta vizīti pārvērst brīvdienā?

ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, kura vēstījums ir šāds: «Godājamie bēgļi, vai kā nu lai viņus sauc, — šeit, Latvijā, apmēram 70% cilvēku jūs negrib redzēt.»

Raivis Dzintars, kura vadītā Nacionālā apvienība pie saviem svarīgākajiem uzdevumiem pieskaita nemitīga naida un baiļu kurināšanu pret imigrantiem un šeit atbraukušo dzīves padarīšanu pēc iespējas neciešamāku.

Brigmanim un Dzintaram, protams, ir tiesības pāvestam nepiekrist. Tikai tad viņiem neklātos divkosīgi tēlot viņa kaismīgus atbalstītājus. Taču jādomā, ka šī pretruna sevišķi nenodarbina ne Brigmani, ne Dzintaru, ne daudzus citus, kuri var celt izdomātu paniku par «apdraudējumu kristīgai civilizācijai» un vienlaikus pilnīgi ignorēt lielākās kristīgās baznīcas galvas teikto.

Šiem politiķiem pāvests ir nevis garīga autoritāte, bet gan elks. Viņam tika upurēta darba diena cerībā gūt uzvaru priekšvēlēšanu cīņā.

Pagāni tādi!

Komentārs 140 zīmēs

Atbilde vaimanātā­jiem un bļauriem. Disidente un politieslodzītā Lasmane-Doroņina uzskata, ka Latvijai nekad nav gājis tik labi kā tagad.

Izmisīgi turas pie slepenības. Lai novērstu atklātu balsojumu par prezidentu, ZZS nopūš putekļus idejai, ka valsts galvu vēlē tauta.

Bīstamā netīrā nauda. Milzīgais naudas atmazgāša­nas skandāls Danske Bank Igaunijas filiālē var apdraudēt Dānijas kredītreitingu.

Lēksim bedrē!

KPV LV un Saskaņas mērķis ir nojaukt Latvijas Republiku

Vārdiem ir nozīme pat priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Viens no visbiežāk dzirdētajiem pašlaik ir «populisms» — pirmām kārtām KPV LV raksturošanai. Taču tas vairāk noslēpj, nekā paskaidro šā politiskā projekta dabu un mērķus.

Par populistiem mēdz dēvēt dažādus politiķus. Tomēr, vai tie būtu labējie, kreisie, zaļie, eiroskeptiskie vai vēl kādi, kopīgais visiem ir, pirmkārt, tikai daži «lielie jautājumi», kuri satrauc daļu sabiedrības un kurus populisti sola atrisināt vienkārši un ātri. Otrkārt, visas pasaules populistiem raksturīgs neizpildāms vai nekāds viņu pašu uzrādīto lielo problēmu risinājuma piedāvājums.

Latvija tādā ziņā var šķist īpaša. Mūsmāju galvenajiem populistiem nav ne kreisas vai labējas, ne kādas citas ideoloģijas, ne viena «lielā jautājuma», atskaitot viņu piedāvājumu «nomainīt valdošo eliti» ar sevi.

Vai šāds «universālais populisms» būtu Latvijas «politiskā Nokia»? Diezin vai. Populistiska uzvedība KPV LV ir tikai metode. Toties piedāvātie risinājumi vienmēr paredz varas centralizāciju, agresīvu vēršanos pret citādi domājošiem un vārda un preses brīvības ierobežošanu. Šādi mērķi un arī līdzekļi to sasniegšanai ir universāli.

Pirmdien Austrijas Iekšlietu ministrija nosūtīja valsts policijai sarakstu ar tās ieskatā «vienpusējiem un negatīviem» medijiem un ieteica ar tiem nerunāt. Ministrs Herberts Kikls pārstāv Austrijas Brīvības partiju, ko mēdz saukt par galēji labējiem populistiem, bet biežāk gan par neonacistiem.

Polijā pie varas esošā partija Likums un taisnīgums (PiS) sāka ar sabiedrisko mediju pārņemšanu partijas kontrolē, turpināja ar privāto neatkarīgo mediju nožņaugšanu, valsts pārvaldē par galveno principu ieviesa lojalitāti partijai un apņēmīgi pārņem savā kontrolē tiesu sistēmu. Viņiem ir arī lozungi pret «vecajiem komunistiem», taču būtu maldinoši dēvēt par populismu demokrātijas un tiesiskuma nojaukšanu Polijā.

Brīvās preses iznīdēšana bija arī Viktora Orbana partijas Fidesz pirmais darbs pēc nākšanas pie varas Ungārijā, un, kaut gan viņa uzbūvētā «neliberālā demokrātija» ir tuvāka viņa drauga Putina režīma uzceltajai Krievijā, rezultāts vēl pamatīgāks nekā pretkrieviskajai PiS Polijā — korumpēts antidemokrātisks režīms.

Latvijā pagaidām tikai pasmejamies par KPV LV kultūras ministra Andra Kiviča nodomu aizliegt medijiem lietot «iespējamības formas», pakreņķējamies par troļļa Artusa Kaimiņa agresīvajiem uzbraucieniem žurnālistiem vai neizpratnē raustām plecus par «premjerministra kandidāta» Alda Gobzema solījumiem Ministru kabineta vietā uztaisīt sešu ministru čomisku kompāniju, kuras aiz slēgtām durvīm lemto pēc tam viņš atstāstītu «tautai» jeb oficiālam valdības ziņu kanālam, kas acīmredzot aizstātu visus viņa ieskatā «viltus ziņu» medijus. Taču smiekli ir nevietā. Ja viņiem izdotos, tā vairs nebūtu Latvijas Republika.

KPV LV vadoņi sāk nevis ar sevi, bet gan ar viņiem nevēlamajiem medijiem. Ja tiktu pie varas, turpinātu ar programmā skaidri solīto — «mainīt valsts pārvaldes modeli», «reformēt tieslietu sistēmu» un līdztekus «pārņemt» un «apvienot» visu no valdības un Latvijas Universitātes līdz bērnudārziem.

Lai arī kurš būtu palīdzējis KPV LV politiķiem izdomāt taktiku, sava melīguma apzināšanās acīmredzot instinktīvi liek viņiem uzskatīt žurnālistus par pirmo šķērsli mērķu sasniegšanā.

Līdzekļi ir primitīvi divējādi. Pirmkārt, uz jautājumu atbildēt ar personisku uzbrukumu, piemēram, kurš ar kuru guļ vai tikai gribētu. Ar to gan uzbrucēji faktiski atzīst, ka jautātājam ir taisnība un viņiem nav nekā, ko pateikt par tematu. Tāpēc, otrkārt, jebkuru sev veltītu pārmetumu uzreiz pāradresēt citiem — bet paskatieties, ko dara tie vai šitie! Tas ir klasisks padomju propagandas paņēmiens. (Kā anekdotē: «Kāpēc Padomju Savienībā nav ne brīvības, ne desas?» — «Bet jums tur Amerikā nēģerus sit!») Putinam ir tas pats — visi ir vienādi nelieši, ar ko tad es sliktāks?

Tāpēc ir dabiski, ka KPV LV nenovilks «sarkanās līnijas» sadarbībai ar Saskaņu, kuras kandidātu plakātu partnerģīmja Ušakova pamatmetode saziņā ar presi ir uzgriezt muguru. Intervijā šovasar Latvijas Avīzei viņš programmatiski norādīja: «Jums kā medija pārstāvim nav tiesību eksaminēt nevienu Saskaņas politiķi.»

«Tik tuvu valdībai kā šobrīd Saskaņa vēl nekad nav bijusi,» gandarīti secina tās iepriekšējās kampaņas vadītājs Jurģis Liepnieks. Nudien, viņa partneri kopš Šķēles valdību laikiem Mārci Bendiku Latvijas Radio, ko abi kopā ar Ušakovu un Gobzemu pirmo nožņaugtu, pat nolīgusi diendienā ņirgāties par vēlēšanām. Atkal padomju klasika: «Kapitālisti pārdos mums virvi, kurā mēs viņus pakārsim.» (V. Ļeņins.)

KPV LV, Saskaņas un citu demokrātijas nīdēju mērķi ir tik neslēpti, ka šķiet neizprotama viņu atbalstītāju jūsmīgā gatavība ļaut viņiem «pamēģināt», proti, iedot šiem virvi jeb, kā teica Imants Ziedonis: «Lēksim bedrē, lēksim bedrē! Redzēs, kas mūs ārā vilks?» Teorētisku skaidrojumu droši vien būtu daudz. Taču rezultātu tie diemžēl nemainītu — daudzi mūsu līdzpilsoņi ir ar mieru atteikties no savas brīvības, pat ja tas, atšķirībā no Polijas, Austrijas vai Ungārijas, nozīmē riskēt zaudēt arī savu valsti.

Komentārs 140 zīmēs

Palīdzību nevajag. SAB neesot informācijas, ka Krievija apdraudētu Saeimas vēlēšanu procesu. Procesa iznākums mūsu pašu ziņā.

Dedziniet vairāk! Regulators atbalstījis gāzes tarifu projektu, ka lielākais rēķinu pieaugums būs mazajiem patērētājiem.

Ē, atkal tie igauņi! Pāvestam Franciskam Igaunijā piešķirts e-rezidenta statuss.

Atrodi atšķirības!

Dodam lasītājiem iespēju noskaidrot, cik rūpīgi viņi iepazinušies ar solījumiem

Jau vairākas nedēļas nevar ne ieslēgt televizoru, ne mašīnā klausīties radio, ne dienas gaitā iemest aci kādā sociālajā tīklā, lai netrāpītu kādām ministru kandidātu debatēm, partiju reklāmām vai sarakstu līderu ņemšanām priekšā. Informācija gāžas pār mums kā vēl nekad, tāpēc pienācis laiks pirmajam kontroldarbam — cik no tā visa esat iegaumējuši? Trīs uzdevumus par aptaujās vadošajām partijām taču spēsit izpildīt, vai ne?

Uzdevums A: savieno partiju ar solījumu!

2. Jaunā konservatīvā partija
4. Nacionālā apvienība
9. Saskaņa
10. Attīstībai/Par!
11. Latvijas Reģionu apvienība
13. Jaunā Vienotība
15. KPV LV
16. Zaļo un Zemnieku savienība

a) Būtiski palielināsim pensijas
b) Turpināsim palielināt pensiju neapliekamo minimumu
c) Mainīsim pensijas aprēķina principus
d) Pensiju neapliksim ar nodokli līdz minimālās algas apmēram
e) Minimālā pensija būs 200 eiro jau 2019. gadā
f) Izstrādāsim pasākumus pakāpeniskai pensijas palielināšanai personām ar lielu darba stāžu
g) Desmit gados divkāršosim vidējo pensiju
h) Palielināsim neapliekamo minimumu pensijām

Pareizās atbildes ir 2. — e, 4. — b, 9. — a, 10. — g, 11. — d, 13. — h, 15. — c un 16. — f. Piedosim tiem, kuri nespēja atcerēties atšķirības starp partiju programmām šajā jomā. Skaidrs ir viens — visas partijas sola palielināt pensijas. Būtu politiska pašnāvība to nedarīt, jo pensionāru Latvijā ir daudz, un viņi arī lielākā skaitā balso nekā jaunāka gadagājuma cilvēki. Atšķiras tikai solījumu skaļums. Visi gatavi dot naudu šai vēlēšanās ietekmīgajai sociālajai grupai.

Tas jau nav nekas slikts — pensionāriem ir augsts nabadzības risks, un neviens nedomā, ka Latvijā vidējais pensiju līmenis būtu apmierinošs. Tomēr šis uzdevums liek atcerēties dažas svarīgas politiskas patiesības. Pirmkārt, vai tās sevi sauc par sociāldemokrātiskām vai centriskām, vai labēji centriskām, vai labējām, sociālajā politikā nav būtisku atšķirību starp Latvijas partijām. Visas ir gatavas dot naudu pensionāriem un ģimenēm, vienīgais jautājums ir — kādas būs budžeta iespējas? Vienlaikus krietni sarežģītāks jautājums — vēl aizvien ļoti augstā nevienlīdzības līmeņa samazināšana, kas prasītu konceptuāli jaunu pieeju sociālajai politikai — praktiski nav skarts vadošo partiju programmās. Pats vārds «nevienlīdzība» parādās tikai viena vadoša saraksta — Attīstībai/Par! — 4000 zīmju programmā, kurā pausta apņemšanās to nepadziļināt, un par spīti tam, ka nevienlīdzība allaž figurē starptautisko ekspertu norādēs kā viena no Latvijas lielākajām problēmām, pārējām partijām, to skaitā «sociāldemokrātiskajai» Saskaņai, par to vispār nav ko teikt.

Uzdevums B: vai zini, kas to sola?

a) Roboti un mašīnintelekts aizstāj rutīnas darbus
b) Pilna grāmatvedības uzskaite EDS sistēmā
c) Daugavpils reģionālās lidostas atjaunošana
d) Rīgas kā galvaspilsētas priekšrocību izmantošana
e) Likvidēt Koalīcijas padomi
f) Pieņemot jaunu regulējumu, atcelt divus spēkā esošus noteikumus
g) Sakrālā mantojuma saglabāšana
h) 2% pašvaldību budžeta nodošana iedzīvotāju izlemšanai par prioritāri risināmiem jautājumiem

Katrai partijai ir vismaz daži gana specifiski solījumi, kuru iekļūšana īsajā 4000 zīmju programmā izbrīna vai mulsina. Ja daudzās lielās lietās nav iespējams atšķirties no sāncenšiem, jāatrod kādi knifiņi, kuri varbūt kādiem vēlētājiem paliks prātā. Pareizās atbildes ir: 2. b, 4. — g, 9. — c, 10. — a, 11. — h, 13. — f, 15. — e un 16. — d.

Uzdevums C: kura no astoņām vadošajām partijām nepiemin ne NATO, ne ES savā 4000 zīmju programmā?

Vai teicāt Saskaņa? Nav pareizi. Varbūt tāpēc, ka Kaimiņam neizdevās saņemt atbildi uz piecos no rīta Trampam tviterī uzdoto jautājumu What do you think about Latvia? («Ko tu domā par Latviju?»), vai varbūt tāpēc, ka vienkārši par tām piemirsa, bet KPV LV ir vienīgā partija, kura pat garāmejot nepiemin organizācijas, kuras ir vitāli svarīgas Latvijas drošībai un turpmākai attīstībai. Savukārt Saskaņa turpina pielāgoties politiskajai realitātei un savā programmā raksta: «Latvija ir aktīva un uzticama Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.» Tūlīt pat gan piebilst, ka «iestājamies par ārlietu politiku, kuras virsmērķis ir celt Latvijas iedzīvotāju labklājību». Ko tas reāli nozīmē, lasāms intervijās ar Saskaņas līderiem Vjačeslavu Dombrovski un Anriju Matīsu, kuri abi vaino valdības «agresīvo» nostāju Krievijas tranzītkravu samazinājumā caur Latvijas ostām. «Bija laiks, kad uzmetāmies par galvenajiem policistiem, kas Krieviju sodīs par kaut kādiem nodarījumiem. Tas nav pareizi,» saka Matīss, jo «mūsu valstij garām aizgājusi milzu nauda.»

Papilduzdevums. Kāda būtu politiskā cena, kuru Saskaņa gatava maksāt par Krievijas tranzītkravu atjaunošanu?

Jācer, ka uz šo jautājumu atbildi nekad neuzzināsim.

Vēlēšanu sekss

Saskaņa savā kampaņā iedarbina Kremļa sazvērestības teorijas un reliģiju

Vēlēšanu kampaņa Krievijas kaimiņvalstī Latvijā nebūtu pilnvērtīga, ja starp tās tematiem nebūtu «tikumības» un «tradicionālo vērtību», kuras Kremlis aizstāv tāpat, kā PSRS laikos visā pasaulē «cīnījās par mieru». Toties vismaz nevaram sūdzēties par mēģinājumiem šādā veidā ietekmēt vēlēšanas no ārpuses — ietekmētāji sen ir iekšpusē.

Gluži vai brīnums, ka šoreiz sekss un baznīca uzpeldēja tikai mēnesi pirms vēlēšanām. Toties ir pašsaprotami, ka šo kombināciju aktivizējusi tieši Saskaņa un pasniedz klasiski kremliskā starptautisku sazvērestību vīrakā.

Saskaņas galvenā tikumības aģente Jūlija Stepaņenko uzrakstījusi un vēl desmit Saeimas deputāti parakstījuši atklātu vēstuli valdībai ar prasību izvērtēt nevalstiskās organizācijas Papardes zieds aicinājumu atcelt Stepaņenko pašas — ar Nacionālās apvienības ideoloģiski dedzīgu un ZZS vienaldzīgi cinisku atbalstu — pirms trim gadiem Izglītības likumā iedabūtos «tikumības grozījumus».

Bet viņas partijas biedrs Jānis Urbanovičs parakstījis ar Saskaņu cieši saistītās biedrības Latgalīši (tās valdes loceklis Jānis Krišāns ir Saskaņas saraksta līderis Latgalē) vēstuli premjerministram un iekšlietu ministram, kurā apgalvots, ka mācītāja Pāvela Zeiļas aizturēšana septembra sākumā aizdomās par dzimumnoziegumiem esot provokācija, lai «pazemotu Latgali» pirms gaidāmās pāvesta vizītes.

Urbanovičs LTV raidījumam De facto uzbūra kristietības apkarotāju organizāciju tīklu, kas «prot vadīt visu šo valsti» un aptverot visu Eiropu, tāpēc mācītāja aizturēšana esot «provokācija visas Eiropas globālā mērogā». Un, kad jau viss ir tik globāli, tad jau Urbanovičs uzņemas arī pāvesta tiesības iecelt svēto kārtā: «Ja starp baznīckungiem ir svētie, tad šis ir tas gadījums!» Arī viņa partijas biedra Aleksandra Bartaševiča vadītā Rēzeknes pilsētas dome, protams, piekrīt Saskaņas pāvestam, ka mācītāja aizturēšana esot provokācija.

Par sociāldemokrātu pārkvalificējies padomjlaiku komjaunatnes funkcionārs Urbanovičs kā katoļu svēto kanonizētājs ir pikants pieteikums, lai nebūtu jāteic, ka ortodoksāla pornogrāfija. Taču kas vecam konjunktūristam var būt svētāks par ticīgo balsu zvejošanu?

Diemžēl arī Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs vēl pirms izmeklēšanas pabeigšanas un tiesas sliecas uzskatīt, ka Zeiļu kāds tīši apmelojis. Viņam «secinājums pats uzprasās», «ka tā ir viltus apsūdzība un kas tur apakšā».

Kas īsti «tur apakšā», var minēt pēc tā, ka Stankevičs ir retvītojis rakstu par politiķes Stepaņenko prasību premjerministram izvērtēt «par Sorosa naudu organizēto iejaukšanos politikā», kurā viņa izmanto Kremļa propagandas klasiku: nevalstiska organizācija saņēmusi līdzekļus arī no Džordža Sorosa finansētās organizācijas Open Society Foundations.

Papardes zieda un vēl virknes sabiedrisko organizāciju vēstulē pausts satraukums par «kritisko situāciju» Latvijas izglītībā un tās ietekmi uz jauniešu zināšanām par veselību un viņu veselības stāvokli, ko izraisījuši pirms trim gadiem pieņemtie grozījumi Izglītības likumā. «Ir radīts zināšanu par cilvēka ķermeni un reproduktīvo veselību vakuums», daudzi skolotāji baidoties tikt apsūdzēti par likumam neatbilstošas informācijas izplatīšanu, un rezultātā «jauniešu zināšanu līmenis par savu ķermeni, veselību un attiecībām pēdējo gadu laikā ir krasi pasliktinājies», secina vēstules autori un aicina politiķus mainīt šo likuma pantu.

Stepaņenko savā sūdzībā pat nepiemin, ka vēstuli par izglītības satura cenzēšanas postošo ietekmi uz jauniešu veselību parakstījušas 20 cienījamas nevalstiskas organizācijas — Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija, Dardedze, MARTA un citas. Kremļa tikumības komisāri šausmina nevis jauniešu izglītība un veselība, bet gan tas, ka viena no 20 organizācijām saņēmusi finansējumu arī no starptautiskās autokrātu internacionāles propagandas lielākā bubuļa Sorosa.

Tāpēc Latvijas valdībai esot jāizvērtē, vai šādas aktivitātes «nav uzskatāmas par iejaukšanos Latvijas valsts iekšējās lietās», ciniski pieprasa Putina partijas Vienotā Krievija ilggadējā partnere. Un pat — vai tas nav «valsts neatkarības apdraudējums».

Sorosa kā pasaules nelaimju galvenā dēmona piesaukšana ir vismaz 20 gadus drāzts Krievijas un tai līdzi arī autoritāru un prokremlisku Eiropas politiķu propagandas paņēmiens, toties solījums atjaunot «valsts neatkarību» vismaz Latvijā paliek samērā eksotisks kremlinu signāltermins. Šajās vēlēšanās šādu formulējumu var atrast tikai pāris marginālu prokremlisku partiju programmās un komplektā ar solījumiem atteikties no dalības militāros blokos, kļūt par tiltu un atjaunot latu, nāvessodu un cukurfabrikas.

Stepaņenko ir drosmīgi ciniska, ka sabiedrības šķelšanas politiku aizbildina ar Satversmi un valsts neatkarību. Taču tā ir loģiska un konsekventa Saskaņas «nacionālā izlīguma» politika uz naida un neiecietības pamata. Ļoti žēl, ka netieši to atbalsta arī katoļu arhibīskaps. Toties vēlētājiem «tradicionālās vērtības» un «Soross», it īpaši komplektā ar it kā apdraudējumu valsts neatkarībai ir drošs signāls par prokremlisku politiku.

Komentārs 140 zīmēs

Cienīga maiņa. Aizdomās par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu turētā Askolda Kļaviņa vietā ZZS frakcijā Saeimā būs VDK aģents Arvīds Ulme.

Dūklav, dod naudu! Zemnieku saeima aplēsusi, ka sausums radījis nozarei 400 miljonu eiro zaudējumus.

Vienmēr vareni ieroči. Sīrijas gaisa aizsardzības spēki notriekuši Krievijas armijas lidmašīnu, bet Kremlis vaino Izraēlu.

Zviedru miers

Vēlēšanas parāda Eiropai raksturīgo tradicionālo partiju ietekmes sarukšanu

Bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts pēc svētdien notikušajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām secināja: «Savelkot kopā, Zviedrija ir parasta Eiropas valsts: sadrumstalota politiskā ainava, kurā galējiem iet labāk, ieskaitot labēju populistu partiju.» Tomēr «valsts paliek pamatos tāda pati».

Zviedrijas vēlēšanām šoreiz bija pievērsta pastiprināta starptautiska uzmanība. Spriežot pēc dažiem ziņu virsrakstiem, stabilitātes, politiskās mērenības un sociāli atbildīgas demokrātijas paraugvalstī draudēja gandrīz vai nacistu apvērsums. Bet Kremļa propagandas kanāli kopā ar galēji labējiem Zviedrijā spekulēja par «sveksitu» — Zviedrijas izstāšanos no Eiropas Savienības —, kaut gan atbalsts ES tur ir augstāks nekā jebkad. Vēlēšanu iznākums varētu likt vilties arī labējo radikāļu līdzjutējiem citās valstīs, to skaitā Latvijā.

Partija Zviedru demokrāti (SD), kurai aptaujas prognozēja atbalsta pieaugumu pat par 12% — līdz 25% visu balsu —, ieguva 17,6% vēlētāju balsu, par 4,7% vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās, un palielināja pārstāvniecību parlamentā no 42 līdz 63 deputātiem. (Zviedrijas Riksdagā ir 349 vietas, var atgādināt tiem, kuriem šķiet, ka Latvijas Saeimā ir par daudz deputātu.) Tas ir vērā ņemams pieaugums, taču noteikti nav apvērsums. Un šīs partijas, kuru moderāts Bilts zviedriski politkorekti dēvē par «labēji populistisku», kaut gan to var droši raksturot kā neonacistisku, nebūs valdībā. Vai valdību turpinās vadīt sociāldemokrāts (ja arī cits pašreizējā premjerministra Stefana Lēvena vietā), vai pārņems moderāts, abas partijas ir novilkušas «sarkano līniju» valdības veidošanai ar SD.

Zviedrijai iekšpolitiski daudz svarīgāki par vienas radikālas partijas ieguvumiem ir divu tradicionālo lielo partiju zaudējumi. Arī tie pirmajā acu uzmetienā neizskatās dramatiski — sociāldemokrāti, kuri pašlaik vada valdības koalīciju, un opozīcijā esošā Moderātu partija kopā zaudēja 6,5%. Kreiso partiju blokam parlamentā būs 144 vietas, tikai par divām vairāk nekā centriski labējo partiju blokam, un ne vieniem, ne otriem nav vairākuma. Taču šāds rezultāts sola strupceļu. Pareizāk, zinot zviedru tradīciju atrast kompromisu, smagas un piņķerīgas sarunas par valdību, kad un ja Lēvens atkāpsies no amata vai, iespējams, zaudēs amatu neuzticības balsojumā jau 24. septembrī, kad notiks jaunā parlamenta pirmā sēde.

Bet tās ir zviedru problēmas. Kas mums par to?

Biltam diemžēl taisnība, ka Zviedrijā notiekošais ir raksturīgs visai Eiropai. Un satraucošākais šajā tendencē ir nevis galēji labējo relatīvie panākumi virknē Eiropas valstu pēdējos gados, bet gan tradicionālo lielo partiju ietekmes pastāvīga samazināšanās.

Populisti un radikāļi dabiski aizpilda izbrīvēto vietu, uzdodot parasti vienu sabiedrībai tobrīd aktuālu jautājumu. (Populistiem Zviedrijā tā ir imigrācija, protams, jo Zviedrija ir uzņēmusi ļoti daudz bēgļu.) Taču tiem nav ilgtermiņa politikas piedāvājuma citās, visiem svarīgās jomās (zviedru vēlētājiem vissvarīgākie temati šajās vēlēšanās bija veselības aprūpe un izglītības sistēma), līdz ar to arī ilgtspējīgas politiskās nākotnes.

Tomēr politiskā spektra fragmentēšanās Eiropā nozīmē sarežģītākas un trauslākas, tāpēc mazāk lemt spējīgas valdības koalīcijas, kuru politiķiem pastāvīgi jāatskatās uz elektorāta mainīgo noskaņojumu. (Pēcvēlēšanu aptaujā Zviedrijā 41% vēlētāju atzina, ka balsojuši par citu partiju nekā iepriekšējās vēlēšanās 2014. gadā.) Pareizinot to ar 28 ES valstīm, kurām katrai ir arī savas intereses, iegūstam ļoti sarežģītu lēmumu pieņemšanas mašīnu, kas ne vienmēr var pagūt reaģēt, piemēram, uz drošības krīzēm Eiropas austrumos.

Galējs Eiropas politikas fragmentēšanās paraugs ir Nīderlande, kur vēlēšanās pagājušogad piedalījās 28 partijas, un 13 no tām iekļuva parlamentā. Uz šāda fona Zviedrija izskatās pat cienījami stabila — jaunajā parlamentā būs tās pašas astoņas partijas, kuras bija iepriekšējā. Turklāt, kaut arī valdošajiem sociāldemokrātiem vēsturiski vissliktākais rezultāts, viņiem joprojām būs lielākā frakcija.

Pirms Saeimas vēlēšanām varam secināt, ka Latvija diemžēl nav izņēmums Eiropas politiskajā ainavā. Varbūt, salīdzinot ar citām valstīm, šeit ir mazāk iemeslu gausties par politikas «fragmentēšanos», taču mūsmāju populisti, kuri, tāpat kā Zviedrijā un citur, ir gatavi varas labad biedroties ar jebkuru, kopā ar prokremliskajiem spēkiem var pat pavērst valsti austrumu virzienā. Tas nebūtu kā Zviedrijā, valsts nepaliktu tāda pati.

Toties, tāpat kā Zviedrijā, nav arī vienkāršu recepšu, ko iesākt pret populistiem. Ieteikums nebalsot par viena temata partijām parasti nesasniedz tos, kuri balso par banānu vai kotleti. Diemžēl arī ieteikums «tradicionālo» partiju politiķiem ieklausīties, ko īsti viņiem pārmet politiskie «zaļknābji» un «iznireļi» (kuri vienkārši pārņem daļas sabiedrības pārmetumus «vecajiem krabjiem») parasti atduras pret garlaicīgu «turpināsim pilnveidot», nevis, piemēram, «vairs neshēmosim un nezagsim», ko vairākums vēlētāju noteikti atbalstītu.

Komentārs 140 zīmēs

Muitas kino. Austrijā patvērušos par kukuļdošanu apsūdzēto Vaškeviču mēģinās tiesāt videokonferences režīmā.

Pie Mūžīgās pilsētas drupām. Latvijas jaunā vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa iesniegusi akreditācijas vēstuli Itālijas prezidentam.

Austrumos virziens nemainīgs. Krievijā tauta protestē pret pensijas vecuma pacelšanu, bet vara rīko lielākos militāros manevrus kopš aukstā kara.

Konti ar laika degli

Vai Saskaņa un KPV ievedīs Latviju naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā?

Kopš neatkarības atjaunošanas regulāri esam priecājušies par iestāšanos jaunos, arvien ekskluzīvākos klubos. ANO, Eiropas Padome, ES, NATO, eirozona… Likās, ka ar pievienošanos OECD 2016. gadā šie meklējumi ir beigušies, jo nevienu prestižu, Latvijai pieejamu klubu vairs īsti nav. Tomēr, kad reiz uzņemts ātrums, inerci ir grūti apturēt. Sevišķi atlasītu valstu grupu meklējumi, kurām pievienoties, acīmredzot turpinās.

Trinidāda un Tobāgo, Tunisija, Jemena, Etiopija, Šrilanka, Serbija, Pakistāna, Sīrija, Irāna, Ziemeļkoreja… un pēc gada arī Latvija?

Klubiņš tiešām mazs un īpašs, tomēr jāšaubās, vai kāds lepotos ar pieskaitīšanu grupai, kuras dalībnieces starptautiskajā naudas atmazgāšanas organizācija FATF (Financial Action Task Force jeb Finanšu rīcības darba grupa) nozīmējusi par valstīm ar stratēģiskiem trūkumiem naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas apkarošanā.

Diemžēl iespēja tur nonākt ir gana liela. Augusta beigās FATF ietvaros Eiropas austrumu gala valstis pārraugošā organizācija Moneyval publiskoja ziņojumu par Latviju, kurā norādīja uz daudzām problēmām naudas atmazgāšanas kontroles sistēmā un noteica Latvijai pastiprinātu uzraudzības režīmu. Ja gada laikā trūkumi netiks novērsti, Latviju ierakstīs «pelēkajā sarakstā».

Sekas būtu krietni nopietnākas nekā vienkārši neliela kauna sajūta, ka esam nonākuši kādā antitopā. Kā intervijā Ir norādīja Moneyval priekšsēdētājs Daniels Telesklafs, citu valstu bankas vai nu atteiktos, vai ļoti ierobežotu darījumus ar Latvijas bankām. Tas nestu smagus zaudējumus ne tikai Latvijas finanšu sektoram, kuram rastos nozīmīgas grūtības veidot sadarbību ar bankām citās valstīs, bet skartu arī daudz plašāku sabiedrības daļu. Eksportētājiem būtu apgrūtināta samaksas saņemšana par ārzemēs pārdotām precēm. Latvijas iedzīvotājiem kļūtu sarežģītāk un dārgāk saņemt pārskaitījumus no radiem ārzemēs.

Moneyval secinājumi nebija pārsteigums, un jau kopš ASV Finanšu ministrijas iznīcinošā ziņojuma par ABLV banku valdība kopā ar lielākajām bankām strādājusi Finanšu sektora attīstības padomē, lai veidotu plānu X stundas novēršanai. Vienlaikus šleseriskais Dienas Bizness nerimstošā histērijā uzbrūk valdībai par šiem centieniem.

Tomēr, par spīti tam, ka jau pēc gada gaidāmais Moneyval verdikts varētu būt nopietns drauds Latvijas ekonomiskajai attīstībai, priekšvēlēšanu kampaņā cīņa pret naudas atmazgāšanu faktiski nav parādījusies ne politiķu programmās, ne daudzajās jau notikušajās diskusijās un debatēs. Tāpēc Ir nolēma noskaidrot astoņu partiju, kurām šobrīd SKDS aptaujās atbalsts ir virs 2,5%, attieksmi pret naudas atmazgāšanas apkarošanu, plānus Moneyval rekomendāciju izpildīšanai un līdz šim valdības izdarītā vērtējumu.

Uz premjerministru kandidātiem nosūtītajiem jautājumiem seši sniedza atbildes, kuras pilnībā lasāmas portālā Irir.lv. Lai gan tikai Jaunā Vienotība konkrēti piemin naudas atmazgāšanas apkarošanu savā priekšvēlēšanu programmā, visi seši deklarē, ka tā ir viņu partijas prioritāte. Visātrāk atbildēja premjerministrs Māris Kučinskis (ZZS), kuram nebija sarežģīti formulēt attieksmi — jāturpina sāktais. Roberts Zīle (NA) atgādina, ka jau vairākus gadus brīdinājis par nerezidentu noguldījumu radītajiem riskiem, taču tagad aicina nepārspīlēt Moneyval atzinuma radītos draudus — mērķtiecīgs darbs nodrošināšot iespēju novērst nokļūšanu pelēkajā sarakstā. Artis Pabriks (A/P!) uzsver nepieciešamību piešķirt papildu līdzekļus kontrolējošajiem dienestiem. Jānis Bordāns (JKP) pasvītro tiesu lomu naudas atmazgāšanas un korupcijas apkarošanā, taču vienlaikus nedaudz pārsteidzoši arī apcer iespēju panākt ASV Finanšu ministrijas lēmuma par sankciju piemērošanu ABLV atcelšanu, lai gan formāli tas pat vēl nav pieņemts, ir tikai publiskots priekšlikums. Krišjānis Kariņš (JV) atgādina, ka Eiropas Parlamentā izstrādājis direktīvas pret naudas atmazgāšanu, bet Edvards Smiltēns (LRA) aicina skaidri pateikt, ka nerezidentu banku bizness Latvijā ir beidzies. Atbildēs redzama politiska sāncensība un atšķirības dažādās niansēs, tomēr kopējā nostāja šķiet skaidra.

Savukārt divas partijas uz jautājumiem neatsūtīja atbildes — Saskaņa un KPV. Varbūt tās izteiksies citur, varbūt vēlāk nāks klajā ar savu naudas atmazgāšanas apkarošanas programmu, tomēr šobrīd viņu klusēšana nešķiet nejaušība. Saskaņas premjerministra amata kandidāts ir Vjačeslavs Dombrovskis, kura pēdējos gadus vadīto domnīcu Certus finansēja ABLV un kurš ļoti kritiski izteicies par plāniem ierobežot nerezidentu banku biznesu, bet viņa partijas programma sola «labvēlīgu regulāciju» finanšu pakalpojumiem un kriptovalūtām. Savukārt nerezidentu bankas spalgi aizstāvošais Dienas Bizness ir starp KPV lielākajiem faniem un atbalstītājiem.

Pēdējos mēnešos bieži runāts par iespējamo Saskaņas un KPV koalīciju. Starp visiem citiem tāda veidojuma radītajiem riskiem viens no tuvākajā nākotnē konkrēti kaitīgākajiem būtu Latvijas nonākšana naudas atmazgātāju pelēkajā sarakstā blakus Ziemeļkorejai un Irānai.

Komentārs 140 zīmēs

Nauda šodien, rezultāts rīt? Valdība paaugstināja pedagogu minimālo algu līdz 710 eiro, vienlaikus nosakot viņu darba kvalitātes kritērijus.

Vēlētājiem ir tiesības zināt. Saeima pirmajā lasījumā pieņēma Satversmes grozījumus, kas paredz atklātu balsojumu par prezidentu.

Nevairās saukt vārdā. Britu drošības ministrs Volless paziņojis, ka Putins ir atbildīgs par bijušā spiega Skripaļa saindēšanu.