Kategorijas: Komentārs

Ušakova noriets?

Mītiņš Rātslaukumā var iezīmēt pārmaiņas Saskaņā un Kremļa politikā

Pasākums Rātslaukumā Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atbalstam pagājušo sestdien varēja izskatīties pēc šantāžas — ja aiztiksiet «mūsu Nilu», uzkurināsim etnisku konfliktu! Taču primitīvais izpildījums liek vaicāt, vai galvenais vēstījums tiešām bija šāds un vai tas bija adresēts KNAB un Latvijas sabiedrībai.

Ušakovs ir pieredzējis ne tikai Latvijas politikā, bet arī politiskās mātes Krievijas signālu tulkošanā. Šķiet, ka Saskaņas priekšniekam pašlaik būtu iemesls sākt bažīties, vai Latvijas «krievvalodīgo» līdera statuss viņam ir vairs tikai tāpēc, ka pagaidām nav neviena cita, kas šo funkciju varētu Kremlim pieņemami pildīt. Kārtējā Latvijas valdība pēc kārtējām vēlēšanām izveidota bez Saskaņas. Korupciju Rīgas domē var izmantot etniskās spriedzes uzkurināšanai, taču no jaukā Nila tik vien tā labuma, cik pašam džipi un Mežaparka māja «politiskajā elitē».

Diezin vai Ušakovs ir tik dumjš, ka būtu izlēmis izspēlēt etnisko kārti tik rupji un sev neglaimojoši, kā to darīja mītiņa informatīvā fona nodrošinātāji ar skrejlapām Bolderājā, kurās viņš redzams «fašistu» varā un cietumnieka drēbēs. Atcerēsimies — pat pirms «krievu pasaulei» fundamentāli svarīgā valodu referenduma 2012. gadā Ušakovs ilgi vilcinājās, pirms tomēr pateica, ka atbalsta prasību pēc otras valsts valodas. Jau tolaik tā izskatījās spiesta lieta. Tagad ar taisnvirziena etniskumu — ka KNAB esot kratījis Ušakovu «tāpēc, ka krievs» — nevar savienot ne pēdējā laikā mokoši kopto «eiropeiskā sociāldemokrāta», ne ASV senatoru un NATO tanku drauga tēlu, ko Ušakovs arī cīnās veidot.

Ne jau Ušakovs KNAB kratīšanas skaidroja ar savu tautību. Uzreiz pēc tām 30. janvārī Kremļa rupora Russia Today galvenā redaktore Margarita Simoņana tviterī pavēstīja, ka Ušakovs esot aizturēts. Viņa esot desmit gadus brīnījusies, kāpēc cīnītājs par krievu valodu un «nepilsoņu tiesībām» vēl neesot aizturēts, un nu tas ir noticis. Simoņana drīz pati atsauca viltus ziņu par Ušakova aizturēšanu, taču lielākie Krievijas propagandas kanāli cits pēc cita pavēstīja, ka Ušakovs aizturēts un ka tam neesot sakara ar korupciju, tā esot vēršanās pret «krieviski runājošajiem» Latvijā jeb «krievu raganu medības», kā ziņas virsrakstā ielika Gazeta.ru. Izskatās pēc oportūnistiskas kūdīšanas, taču diezin vai pēc Ušakova aizstāvēšanas.

Korupcija nav etniska pat Krievijā, kur Putins ir pataisījis to par valsts pārvaldes sistēmu, galveno eksporta preci un ģeopolitisko ieroci. Apgalvojums, ka KNAB kratījis Ušakovu tāpēc, ka viņš ir krievs, Latvijas sabiedrībā varētu labākajā gadījumā atspēlēties kā anekdote, bet Saskaņai sliktākajā — kā sociāldemokrātu partijas fikcijas galīga izgaišana aiz «blēžu un zagļu» partijas birkas, ko krievi un citu tautību cilvēki plaši lieto Putina partijas Vienotā Krievija raksturošanai.

Saskaņa patiesībā to arī neapgalvo. Tās Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, tieši otrādi, LTV Rīta Panorāmā otrdien deklarēja, ka korupcijas apkarošana ir «ne mazāk svarīga» kā «etniskās līnijas dzēšana», bet jauni mītiņi, protams, būšot, taču nevis «ar aizstāvēšanās funkciju, drīzāk ar uzrunāšanu, ar piedāvājumu». Tas var nozīmēt jebko, taču diezin vai draudus kurināt etnisku konfliktu. Vēl trakāk — Urbanovičs pat iesaka neuzskatīt Rīgu par korupcijas «vientuļu salu» un «iedomu paradīzi», bet tā vietā «celt gaismā» arī visu Latviju.

Tad neizbrīna Urbanoviča atzīšanās, ka viņa partijā pašlaik notiekot «dinamiska diskusija». Nudien, ja nu KNAB izceļ viņa pieminētajā gaismā arī, piemēram, Daugavpilī Andreju Elksniņu vai, teiksim, Rēzeknē Aleksandru Bartaševiču, kurš pirms Rātslaukuma pasākuma paniski taujāja: «Kas būs nākamais rindā? Rēzekne, Viļāni, Zilupe?»

Elksniņš ar Bartaševiču bija atbraukuši uz Rīgu personīgi atrādīties Rātslaukumā. Jautājums — kam atrādīties? Vai KNAB izmeklētājiem? Vai Krievijas televīzijai, kura šo pasākumu, protams, plaši atrādīja? Vai tiem, kuri šai televīzijai norāda, ko un kā vajag parādīt? Ušakovs varētu secināt, ka šakāļi sajutuši asins smaku.

Vai KNAB piešķirs vai nepiešķirs Ušakovam kādu statusu Rīgas Satiksmes vai citā korupcijas krimināllietā, viņa aizstāvēšanās taktika diezin vai būs, ka ir vajātais tāpēc, ka krievs. Protams, arī tas noderēs Bolderājas elektorātam. Taču Ušakova ģeopolitiskajā spēlītē trijstūrī Maskava—Brisele—Vašingtona daudz efektīvāks varētu būt patrona Putina jau daudzus gadus un diemžēl šā trijstūra divos stūros palaikam dzirdīgas ausis rodošais — «ja es ne, tad kurš?» un «cits manā vietā būtu vēl sliktāks».

To diezin vai ņems par pilnu šā argumenta izcelsmes stūrī. Maskavā par šīm lietām spriež impēriski pragmatiski, un lielā bilde nav Ušakovam laba: puisis ir pārstiepies, raudamies visos virzienos reizē, taču, grozi, kā gribi, darbu nav izdarījis. Dažādu «krievu partiju» apvienošanai Saskaņas centrā pirms 14 gadiem bija skaidrs stratēģisks mērķis — iekļūt Latvijas valdībā. Atkal — jau kuro reizi! — nekā, un izskatās, ka nekā arī nebūs.

Ušakovs varētu aizstāvēties, ka — gandrīz, gandrīz jau bija taču, bet jūs paši ar savu «Krima ir mūsu» visu man izjaucāt! Taču Maskavas pragmatiķi asarām netic.

Komentārs 140 zīmēs

Kārtējais 0:1. Prokuratūra pērn izbeigusi kriminālvajāšanu pret bijušo muitnieku Vaškeviču jeb savējo aprindās Futbolu.

Miers baltiešu mājās? Kopuzņēmumu RB Rail vadīs bijušais Somijas dzelzceļa kompānijas NRC Group viceprezidents Timo Rīhimeki.

Spiegu alga. Igaunijas tiesa par spiegošanu Krievijas labā divām personām piespriedusi 15,5 un 6 gadu cietumsodus.

Pielavās lielvara

CIP un FIB vadītāji ieteikuši lietotājiem izvairīties no Huawei produktiem

Aizvien lielāku nozīmi mūsu ģeopolitiskos aprēķinos spēlē Ķīnas augošās globālās intereses, kuru realizēšanai neviena valsts nav par mazu vai par tālu no Austrumāzijas.

Līdz šim Baltijas reģions vismaz ārēji bijis diezgan relaksēts savās attiecībās ar Pekinu, un Latvijā attiecību veicināšana ar Ķīnu kļuvusi par svarīgu ārpolitikas virzienu. Satiksmes ministrijas pārstāvji regulāri brauc uz turieni, cerot nodrošināt tranzītkravas, ar kurām aizvietot izsīkstošo plūsmu no Krievijas. Ar pompu tiek paziņots par eksporta kravu nosūtīšanu uz Šanhaju vai Pekinu. 2016. gadā «16+1» formāta ietvaros Rīgā notika Ķīnas un Austrumeiropas valstu galotņu tikšanās, uz kuru bija atbraukuši 17 valstu premjerministri, to skaitā arī Ķīnas valdības vadītājs Li Kecjans.

Šo omulīgo gaisotni pakliedēt un atgādināt, ka viss varbūt nav tik skaisti, kā izskatās, pagājušajā nedēļā uzdrošinājās Lietuvas drošības dienesti savā ikgadējā nacionālajā draudu novērtējumā.

Ziņojumā parādās vesela sadaļa ar nosaukumu «Ķīnas izlūkdienesti paplašina savu interešu zonu Lietuvā». Seko brīdinājums, ka «Ķīnai pieaug ekonomiskās un politiskās ambīcijas Rietumos, un rezultātā Ķīnas izlūku un drošības dienestu darbība kļuvusi aizvien agresīvāka ne tikai citās NATO un ES valstīs, bet arī Lietuvā». Galvenie dienestu mērķi ir ietekmēt valsts nostāju Ķīnai sensitīvajos Tibetas un Taivānas jautājumos, tomēr Lietuvas drošības dienesti brīdina, ka interešu loks ir arī plašāks un ka caur Lietuvas pilsoņiem Ķīna var mēģināt iegūt arī NATO un ES noslēpumus. Galvenās ietekmes sviras esot dāvanas, ceļojumu apmaksāšana uz Ķīnu un tur organizēti kursi, kuri tiek izmantoti, lai vervētu aģentus. Nodaļa noslēdzas ar prognozi, ka, «ņemot vērā augošos draudus, kurus NATO un ES valstīm rada Ķīnas izlūkošanas un drošības dienesti, viņu aktivitātes Lietuvā ilgtermiņā, visticamāk, paplašināsies».

Tā, šķiet, ir pirmā reize, kad kāda oficiāla Baltijas valstu iestāde norāda uz šiem draudiem. Taču brīdinājumam ir arī plašāks starptautisks konteksts.

Ekonomiskajā jomā daudzviet aug skepse par Ķīnas investīcijām un to patieso devumu citu valstu tautsaimniecībām. 2013. gadā Ķīnas prezidents pasludināja milzīgu, simtiem miljardu vērtu «joslas un ceļa» jeb «jaunā zīda ceļa» starptautisko investīciju projektu, kura oficiālais mērķis ir attīstīt infrastruktūru un tādējādi veicināt tirdzniecību starp Āziju, Eiropu un Āfriku. Taču projekts nav nekāda labdarība. Ķīna aizdod valstij naudu, ar kuru valsts samaksā par Ķīnas uzņēmumu darbu un piegādātajām izejvielām. Projektu izmaksas mēdz būt milzīgas un to lietderība stipri apšaubāma. Sīkās Maldivu salas uzcēlušas divus kilometrus garu tiltu, kas savieno galvaspilsētu ar lidostu, un tagad varētu būt parādā Ķīnai un tās uzņēmumiem līdz par trim miljardiem dolāru — summu, kura valsti iedzītu bankrotā. Šrilanka par Pekinas naudu uzcēla ostu, kuru neviens neizmanto. Kad valdība nevarēja atmaksāt kredītu, Ķīna pārņēma ostu savā kontrolē un ieguva potenciāli stratēģisku, nozīmīgu atbalsta punktu netālu no tās senās pretinieces Indijas krastiem.

Domnīca Centre for Global Development identificējusi 23 valstis, kurām ir paaugstināts risks nonākt Ķīnas parādu atkarībā «joslas un ceļa» projekta ietvaros. To skaitā ir arī Baltkrievija, kuras potenciālās saistības pret Ķīnu varētu pieaugt līdz 16 miljardiem dolāru Minskas tuvumā izveidotā ražošanas un loģistikas centra Lielais akmens dēļ. Arī trīs Baltijas valstis ir parakstījušas vienošanās par līdzdalību «joslas un ceļa» iniciatīvās, tomēr šobrīd no Ķīnas finansētiem projektiem esam izvairījušies.

Politikā un drošības jomā Baltijas un Ķīnas attiecības noteikti ietekmēs augošā spriedze starp Vašingtonu un Pekinu. Nesenākais uzliesmojums šajās attiecībās bija IT tehnoloģiju milža Huawei finanšu direktores (un uzņēmuma dibinātāja meitas) aizturēšana Kanādā pēc ASV lūguma aizdomās par uzņēmuma darījumiem ar Irānu. Jau pirms tam CIP un FIB vadītāji ieteica lietotājiem izvairīties no Huawei produktiem, jo uzņēmuma ciešās saites ar Ķīnas valdību varētu nozīmēt, ka lietotāju dati nonāk Pekinas rokās. ASV ārlietu ministrs Pompeo pirmdien Budapeštā brīdināja, ka Vašingtona varētu ierobežot pieeju amerikāņu tehnoloģijām tiem, kas iepērk iekārtas no Huawei.

Te gan Latvijai varētu būt, ko padomāt, jo Huawei tehnoloģijas tika plaši izmantotas Lattelecom optiskā tīkla attīstībā. Savukārt par šā daļēji valstij piederošā uzņēmuma attieksmi pret potenciāliem drošības draudiem varētu liecināt pagājušā gada decembrī paustais Drošības policijas publiskais aicinājums Lattelecom neizplatīt kā bezmaksas bonusu Krievijā izstrādāto Kaspersky antivīrusa programmu, kuras savāktajiem datiem varētu gūt pieeju Krievijas izlūkdienesti.

Daudzus gadus Latvijas tranzītnieki un uzņēmēji ar ilgām skatījušies uz Ķīnu. Jāsāk apzināties arī riskus.

Komentārs 140 zīmēs

Atceramies. Bijušais KNAB priekšnieks Vilnītis esot iesaistīts lietā par naudas atmazgāšanu. Par viņu 2009. gadā nobalsoja arī ZZS un TB/LNNK.

Kārtējais rekords. Latvijas eksports 2018. gadā audzis par 7,2%, līderpozīcijās koks un tā izstrādājumi, elektroierīces un mehānismi.

Spēcīgs trio. Trešo gadu pēc kārtas diriģents Andris Nelsons un Bostonas Simfoniskais orķestris saņem Grammy balvu par Šostakoviča ierakstu.

Revolūcijas ēdienkarte

Pašlaik tiesībsargi aizpilda plaisu starp sabiedrības cerēto un politiķu gribēto

Kā populistu revolūcija izskatās Latvijā? Paldies Aldim Gobzemam, tā izskatās kā apmēram šāds ziņu virsraksts: Premjerministra amata kandidāts noliedz, ka ēd puņķus.

Daudzi riebumā noskurināsies un aizrādīs, ka notiek taču arī patiešām svarīgas lietas — Saeima izdod JKP deputātu Juri Jurašu kriminālvajāšanai, Rīgas mēru Nilu Ušakovu krata KNAB, par iespējamo starpniecību kukuļošanā aizturēts bijušais KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis! Turklāt valdība arī nupat apstiprināta un sāk strādāt!

Tomēr Gobzema minūti garais video feisbukā, kurā viņš skaidro, ka ēd savu ādu, bet puņķus ne, varētu būt ne tikai aizgājušās nedēļas, bet arī vismaz pēdējā gada vissvarīgākā vēsts: populistu revolūcija Latvijā beigusies ar episki nožēlojamu «čau!». Vieglu, ātru un radikālu risinājumu solītāji citviet Eiropā tikuši pie varas un liek vēlētājiem «pēc pilnas programmas» izbaudīt savas brīnumvaldīšanas ekonomiskās, sociālās un politiskās sekas, bet mūsmājās tikai taisnojas soctīklu kaktos par savu ēdienkarti.

Bija vērts ievēlēt kampiedervalsts taujātājus Saeimā, lai pārliecinātos, ka Latvija nepiederēs gobzemiešu apokaliptiskajiem jampampiņiem. Pat viņu vēlētāji jeb «tauta» tādus laikam īsti vairs negrib, bet Gobzemu pašu vairs nevajag arī viņa partijai. Bet ko tauta grib?

Sabiedriskās domas aptaujas dati par partiju popularitāti janvārī, ja raugāmies tikai uz plikiem skaitļiem, var, kā parasti, drīzāk maldināt, nevis palīdzēt saprast. KPV LV reitings kopš vēlēšanām krities par 4,4%, ZZS audzis par 2,7%? Bet kurai KPV — vai tai, kurā Artuss Kaimiņš, vai tai, kurā Didzis Šmits ar Lindu Liepiņu, vai arī tai, kuru draud dibināt Gobzems? Vai varbūt tai, kuras ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro sapratis, ka atcelt OIK nav tik vienkārši kā pabakstīt degunu? Un papildu procenti «zaļajiem zemniekiem» — vai tā ir pateicība Mārim Kučinskim par savaldīgi nodzīvotajiem valdības veidošanas trakajiem mēnešiem, vai arī nostalģija pēc Lemberga patriarhāli oligarhiskā populisma, kad «valstij sākt ar sevi» solījušie likuši vilties?

Socioloģiskās aptaujas ir sabiedrības vakardienas noskaņojuma momentuzņēmums. Tikmēr tā dēvētajā gaisā, kā mēdz teikt, virmo patiešām nopietnu pārmaiņu priekšnojautas. Tās vēl nav kvantitatīvi aprakstītas, tomēr to pazīmes grūti nepamanīt.

Šķiet, ka šodien svarīgākā pārmaiņu gaidu signālpazīme ir — lai arī ko grib «tauta», tas nav gluži tas, ko daudzi politiķi gribētu, lai tā grib.

Pret Kariņa valdību un par «premjerministru Gobzemu» rīkotā «tautas sapulce» pie Saeimas 22. janvārī pulcēja dažus desmitus cilvēku, no kuriem dažiem bija plakāti, kurus nedēļu iepriekš jau bijām redzējuši oranžā vestē tērpušās Tatjanas Ždanokas «dzelteno vestu» piketā. JKP turpat sarīkotajā «tautas sapulcē» pret Juraša izdošanu pagājušonedēļ bija tikai par dažiem desmitiem vairāk protestētāju. «Iziešana ielās» Rīgas domes kleptokrātu priekšnieka Ušakova aizstāvībai šīs nedēļas nogalē droši vien būs apmēram tikpat plaša, kaut arī, iespējams, apmaksāta un no «centra» troļļu fabrikām kurbulēta.

Ne tikai šie politiķi nespēj ievirzīt sabiedrības noskaņojumu sev vēlamā gultnē. Ģenerālprokurors var vai katru dienu stāstīt televīzijā, ka lūgums Saeimai izdot Jurašu kriminālvajāšanai neesot bijis politiski motivēts, taču tas nemazina iespaidu, ka ir bijis politiski motivēts. Prokuratūra divarpus gadus izmeklēja Juraša it kā izpausto noslēpumu, vienreiz secināja, ka likums nav pārkāpts, otrreiz — ka tomēr esot, un prasīja Saeimai izdot Jurašu tieši tad, kad tai bija jābalso par valdības apstiprināšanu. Bet tagad izrādās, ka lieta vēl jāizmeklē, un Kalnmeiers jau divas reizes licis saprast, ka iznākums var būt arī kriminālprocesa izbeigšana. Mums ir jātic, ka tā nav politika?

Tiesiskums nevar būt aklas ticības jautājums. Toties uzticēšanās tiesībsargātājiem ir demokrātiskā valstī obligāts tiesiskuma priekšnoteikums. Šādu uzticēšanos nevar nopelnīt ar amatu vien, pat ja tas ir ģenerālprokurora amats.

Ziņa pirmdien, ka aizturēts Vilnītis, bija atgādinājums, ka arī tik svarīgas iestādes kā KNAB vadītājs var būt ne tikai kļūda, kāds bija iepriekšējais biroja priekšnieks Streļčenoks, bet arī valsts nozadzēju ieliktenis, kura uzdevums ir nepieļaut viņa ielicēju iespējamo noziegumu atklāšanu. Ja tā var notikt KNAB, var notikt arī citur.

Tiesībsargātājiem pašlaik iekritusi milzīgā atbildība aizpildīt plaisu starp politiķu gribēto un sabiedrības gaidīto, un mums ir jābūt drošiem, ka varam viņiem uzticēties. Korupcijas shēmās iesaistīto masu aizturēšanas un vēršanās pret tiklab shēmu autoriem, kā arī pret viņu politisko «jumtu» var atdot atpakaļ cerības Latvijai kā demokrātiskai un tiesiskai valstij, kuru vada mūsu ievēlēti priekšstāvji, nevis nesodāmības ciniskumā izvirtusi politbiznesmeņu mafija.

Taču, ja pašlaik skaļās lietas pēc tam izčākstētu nomuļļātos kriminālprocesos un apšaubāmos tiesu spriedumos, cerīgās noskaņas pārtaptu jaunā bezcerībā. To šobrīd visvairāk gribētu ne tikai oligarhi. Kā smejies, arī visu pasugu populistiem tiesiskuma diskreditēšana paliek vienīgā cerība atgriezties, nevis turpināt maliņā urbināt degunu.

Komentārs 140 zīmēs

Beidzot «jā». Valdība apstiprinājusi VID ģenerāldirektores amatā konkursā jau pērn novembrī uzvarējušo Ievu Jaunzemi.

Drauds ir ne tikai Krievijas spiegi. Lietuvas izlūkdienesti brīdina par pieaugošo Ķīnas izlūkdienestu aktivitāti.

Bezmiegs? Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai apvienošoties ar vēl trim sīkpartijām un tad saukšoties Atmoda.

Frankenbukam 15

ASV nabadzīgākās skolas dižojas ar e-ierīcēm, bagātnieku skolās tās aizliedz

Silīcija ielejas miljonāri un miljardieri ir panikā. Viņu bērni pārāk daudz lieto viņu produktus.

Pēdējo pāris gadu laikā aizvien vairāk jauno tehnoloģiju celmlaužu, ieviesēju un attīstītāju nolēmuši, ka bērniem vismaz līdz padsmitnieka gadiem būtu jāturas cik vien iespējams tālu no ekrāniem.

Paši jauno tehnoloģiju radītāji labāk par jebkuru citu zina, ka viedtālruņu lietotņu un sociālo tīklu dizains tiek sevišķi veidots, lai radītu cilvēkos atkarību, vēlmi atkal un atkal atgriezties savā tvitera laika līnijā, Facebook lappusē, Instagram kontā un pārbaudīt — kas atzīmējis ar «Patīk» manu ierakstu? Kas ar to dalījies tālāk? Vai pie tā ir kādi jauni komentāri? Jo ilgāk lietotāji kā nozombēti blenž ekrānos, jo vairāk reklāmas viņiem var parādīt, jo vairāk naudas var nopelnīt.

Paši jauno tehnoloģiju radītāji vislabāk redz, kā nepārtrauktā atrašanās pozā, kuru varētu saukt par «viedtālruņa kūkumu» — roka lūdzoši izstiepta, acis pienaglotas mirgojošajam priekšmetam plaukstā, mugura neveselīgi saliekta uz priekšu —, kaitē gan miesai, gan prātam, gan cilvēciskām attiecībām.

Viņi grib glābt savus bērnus no pašu radīta briesmoņa.

Kā ziņo The New York Times, daudzi vadošo interneta kompāniju darbinieki sākuši pilnībā bērniem aizliegt pieeju ekrāniem — gan viedtālruņiem, gan planšetdatoriem, gan parastajiem datoriem. Facebook darbiniece Atēna Čavarija (Athena Chavarria) laikrakstam saka: «Esmu pārliecināta, ka mūsu telefonos dzīvo pats nelabais, un viņš nodara milzīgu postu mūsu bērniem.» Daudzām šo turīgu cilvēku bērnu auklēm tagad jāparaksta līgums, ka viņas pašas bērnu klātbūtnē nelietos mobilos telefonus un neļaus viņiem izmantot ekrānierīces. Kaimiņi nobildē pieaugušos, kuri bērna klātbūtnē iegrimuši savos telefonos, un fotogrāfijas ieliek čatu grupās ar jautājumu — vai tā ir tava auklīte?

Vienlaikus visā Amerikā parādās digitālā plaisa. Nabadzīgākās skolas dižojas ar elektroniskām ierīcēm, bagātnieku skolās tās tiek aizliegtas. Apple un Google agresīvi cenšas panākt, lai valsts skolas iepērk viņu ierīces, un slavē to it kā labvēlīgo ietekmi uz bērnu zināšanām un prasmēm. Daudzi gan to apstrīd. OECD, kuras salīdzinošie pētījumi par izglītību ir starptautiskais standarts, pret kuru tiek vērtētas valstu skolu sistēmas, pirms dažiem gadiem veica pētījumu, kura rezultāti liecina — datoru izmantošana klasēs neuzlabo skolēnu sekmes. Silīcija ielejas vecāki acīmredzot vairāk tic OECD nekā savu uzņēmumu mārketinga nodaļām, un interneta revolūcijas epicentra prestižajās privātajās skolās IT ierīču lietošanu stingri ierobežo.

Neatkarīgā nevalstiskā organizācija Common Sense palīdz jauniešiem pēc iespējas produktīvi izmantot tehnoloģijas, un tās pētījumi rāda, ka nabadzīgāku amerikāņu vecāku bērni pavada vidēji par divām stundām un 45 minūtēm vairāk laika pie ekrāniem katru dienu nekā bērni no turīgākām ģimenēm. Nabadzīgie jaunieši, kuri lieto viedtālruņus, tajos pavada vairāk nekā sešas stundas dienā, turīgie — tikai trīs stundas. Protams, vecākiem un skolotājiem uz brīdi ir vieglāk, ja bērns iegrimis virtuālajā pasau-lē. Par ilgtermiņa fiziskajām, intelektuālajām un sociālajām sekām daudziem pietrūkst laika un spēka domāt.

Taču, ja var ticēt tiem, kuri paši šīs spēcīgu atkarību izraisošās tehnoloģijas veido un izplata, to radītās briesmas ir vērā ņemamas.

Šīs pārmaiņas mūsu dzīvē ir notikušas tik strauji, ka tikai fragmentāri varam tās saprast, un nav bijis laika ne individuāli, ne sabiedrības līmenī izstrādāt labākos veidus, kā vienlaikus saglabāt interneta piedāvātās iespējas un pasargāt sevi no tā tumšās puses.

Tieši pirmdien apritēja piecpa-dsmit gadu, kopš Marks Zakerbergs 2004. gada 4. februārī izveidoja Facebook. Tagad platformas lietotāju skaits jau tuvojas 2,5 miljardiem. Dažus mēnešus vēlāk Google kļuva par publisku akciju sabiedrību, piesaistot naudu, ar kuru uzņēmums sevi pārveidoja no sekmīga interneta meklētāja par vienu no pasaules lielākajiem uzņēmumiem. Digitālais ielenkums noslēdzās, kad Apple 2007. gadā nāca klajā ar pirmo iPhone. Divpadsmit gadus vēlāk pasaulē ir jau 2,5 miljardi viedtālruņu.

Ļoti īsā laikā — 15 gados — attīstītajā pasaulē ir notikušas tik radikālas izmaiņas, ka dažbrīd pat grūti atcerēties, kāda bija dzīve laikā, kad telefoni bija pie saites, bet cilvēki — brīvi. (Atziņa atrasta, protams, «feisītī».)

Pirms 201 gada, kad industriā-lā revolūcija bija sākusi tricināt sabiedrības pamatus, Mērija Šellija publicēja vienu no pasaules slavenākajiem romāniem Frankenšteins — par cilvēku, kurš ar jauno tehnoloģiju palīdzību izveido monstru, kas drīz vien vēršas pret savu radītāju. Ja Šellija šodien būtu dzīva, viņa varētu uzrakstīt jaunu romānu — Frankenbook — par tehnoloģijām, kuras sola ražīguma pieaugumu, zināšanas un draugus, taču pārāk daudziem sniedz tikai izniekotu laiku, viltus ziņas un atsvešinātību.

Ja tev kāds pienākums vai skaidri nosprausts mērķis neliek atrasties virtuālajā vidē, aizej no tās.

Glāb sevi. Glāb pasauli. Izslēdz ekrānu.

Komentārs 140 zīmēs

Ceturtais nav lieks. Somijas valdība nolēmusi iesaistīties uzņēmumā RB Rail, kas atbildīgs par megaprojekta Rail Baltica attīstību.

Vai provincē spēs saglabāt pasaules slavu? Ņujorkas Knicks aizmainījuši basketbolistu Kristapu Porziņģi uz Dalasas Mavericks.

Drauds valsts drošībai. Kučinska valdība aizliedza pārdot Radio SWH firmai, kura saistīta ar Ventspils biznesa karos aktīvo Šveices advokātu Meroni.

Pagātnes pinekļos

Valdībai būs grūti neveiksmēs vai reformu gausumā vainot oligarhus

Jaunā politika! 7. oktobra rītā Saeimas vēlēšanu rezultāti šķita vēstām būtisku pavērsienu Latvijas kursā. Vecā koalīcija bija cietusi smagu sakāvi, trīs līdz šim parlamentā nepārstāvēti saraksti ieguva gandrīz pusi deputātu mandātu, un dažam labam jau sāka likties, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis.

Diemžēl un dažkārt arī par laimi, valsts virzienu nav tik viegli mainīt kā profila bildi Facebook kontā.

Pagāja kāds laiks, kamēr jaunievēlētie saprata, kur viņi atrodas un kas te ir darāms. Jauno partiju deputāti vēl lāgā cits citu nepazina, kur nu vēl spēja noformulēt attiecības ar citām frakcijām, tāpēc bija pilnīgi prognozējams, ka valdības veidošana ieilgs. Tagad pēc ilgstošas taustīšanās esam nonākuši līdz rezultātam. Trīs jauno un spēkos visai līdzvērtīgo partiju savstarpējo greizsirdību novērsusi Saeimas mazākās frakcijas kandidāta kļūšana par premjerministru.

Aiz sētas vārtiem, bezspēcīgi lamājoties, atstāts mazais, blondais napoleons, kas savas neizmērojamās patmīlības vārdā gatavs nosvilināt jebkuru struktūru, kurai pats nevar uzmesties par valdnieku. (Gobzema patieso nevarību spilgti raksturo viņa nožēlojamā nespēja panākt kaut viena nopietna cilvēka piekrišanu strādāt viņa iecerētajā valdībā. Kā nesen uzzinājām, viņš pat lūdzies Jānim Domburam nākt par ministru. Piedāvājumu žurnālists pamatoti un ar ironisku smīnu noraidījis.)

Uz ministru kabinetā notiekošo no tālienes nāksies skatīties arī iepriekšējās valdības vadošajam spēkam ZZS. Jaunā valdība varēja mierīgi bez viņiem iztikt.

Taču ZZS atstāšana uz opozīcijas soliņiem varētu arī būt Kariņa valdības lielākais izaicinājums.

Ne tāpēc, ka papildu balsis padarītu valdību stabilāku. Tieši otrādi — mazāks vairākums disciplinē. Nevēlēšanās bez skaidras alternatīvas izjaukt darbojošos valdību un zaudēt ministru amatus var būt spēcīgs motīvs turēties kopā.

Kariņa valdībai arī nav jābaidās, ka ZZS pēkšņi kļūs par spēcīgu opozīciju Saeimā. Ja var ticēt paklīdušajām baumām, daži no frakcijas redzamākajiem pārstāvjiem jau grib pamest dreifējošo kuģi un irties uz bagātību salu ar nosaukumu Eiropas Parlaments. Par ko ZZS tagad sāks valdību kritizēt? Ka Kariņš nav izdarījis darbus, kuri Kučinskim nebija pa spēkam? Mazs šādas taktikas paraugs ir bijušā premjera paraksts uz Saeimas lēmumprojekta, lai pēc iespējas ātri tiktu likvidēts OIK. Tas dabiski izsauca tikai ironiju. Vēl grūtāk nekā pārtapt par atbildīgiem labo darbu čempioniem būtu pārveidot «zog, bet dalās» ideoloģijas nesējus par labas, godīgas pārvaldības tribūniem. Tur pat Ušakova kaķiem būtu jāsmejas.

Tomēr šai valdībai no ZZS tik viegli atkratīties neizdosies.

Patīk vai nepatīk, bet vismaz šajā un, iespējams, arī dažus nākamos gadus starp valdības galvenajiem darbiem būs tieši Kučinska valdības solījumu izpildīšana. Ikgadējs 20% algu pieaugums mediķiem, 4% no IKP veselības aprūpei, jauna izglītības standarta ieviešana — to visu apņēmās nu jau aizgājusī valdība, bet pamēģini tikai to neizdarīt! (Tāpēc, cita starpā, tik nepārliecinoši skan ZZS pārmetumi koalīcijas partijām, ka tās atkāpušās no priekšvēlēšanu laikā solītā. Ja pat Kučinska valdība nespēja savā budžeta projektā iestrādāt naudu skolotāju algu palielinājumam 2019. gadā, kur tad tā atradīsies, piemēram, neapliekamā minimuma palielināšanai līdz 500 eiro?)

Jaunā valdība vēl ciešāk sevi pieķēdējusi vecās valdības mērķiem ar apņemšanos stingri ievērot fiskālo disciplīnu. Tas ne tikai ierakstīts deklarācijā, bet arī nostiprināts sevišķā starppartiju līgumā. Ņemot vērā draudīgās prognozes par pasaules ekonomikas attīstības tempu palēninājumu, Kariņš un finanšu ministrs Reirs varēs atviegloti nopūsties, ja izdosies segt visus jau pirms vēlēšanām iezīmētos tēriņus. Papildu dāsnumam, par kuru varētu pateikties tikai šai valdībai, fiskālās telpas nepietiks.

Otrs, iespējams, pat smagāks izaicinājums būs atrast aizbildinājumus, ja deklarācijā ierakstītais bezkompromisa tiesiskums izrādīsies grūtāk panākams, nekā cerēts. Agrāk partijas — tiesiskuma karoga nesējas — par nereti lēno progresu šajā smagajā cīņā varēja taisnoties, ka viņu ieceres kavē nelāgie koalīcijas partneri. Kariņa valdībai būs grūtāk vainu par gausu reformu tempu vai neveiksmēm novelt uz oligarhu pretdarbību. Pirmais radikālo pārmaiņu degsmes atdzišanas piemērs jau parādījās valdības pirmajā nedēļā. Ekonomikas ministrs no KPV LV Nemiro atzina, ka OIK likvidēšana tomēr būs sarežģītāka, nekā sākotnēji licies.

Tas ir labi, ka atbildīgs reālisms ņem virsroku pār revolucionā-ro sirdsapziņu, tomēr šī valdība nevar palikt pilnīgi bez redzamiem sasniegumiem agrāk ielaisto ačgārnību labošanā. Latvijas finanšu sektora reputācijas glābšana, ostu saimnie-cību iztīrīšana, administratīvi teritoriālās reformas īstenošana, kroplīgās e-veselības sakārtošana, vismaz dažu «lielo zivju» notiesā-šana… Tie ir tikai daži no uzdevumiem, kuri prasa nevis milzīgus papildu līdzekļus, bet gan gribu un kompetenci.

Ja jaunā valdība tos nevarēs izpildīt, tad tā varēs vainot tikai sevi.

Komentārs 140 zīmēs

Lūzeris. Tramps atjaunoja finansējumu ASV valdības ie­stādēm, lai gan Kongress nebija piekritis Meksikas robežmūra būvei.

VARAM! Jaunais vides ministrs Pūce panācis Vides dienesta vadītājas Koļegovas atkāpšanos. Viņai pirms gada uzrādīja kriminālapsūdzību.

Nevarēs vairs gāzēt—piebremzēt—gāzēt—piebremzēt. Aprīlī uz Tīnūžu šosejas sāks darbu vidējā ātruma mērīšanas fotoradari.

Divvaldības krīze

Venecuēla slīd sociālistisku kleptokrātu gadiem raktā bedrē

Pagājušonedēļ pasaules potenciāli karstajiem punktiem pievienojās Venecuēla. Vairāk nekā miljons cilvēku izgāja pilsētu ielās, lai protestētu pret prezidenta Nikolasa Maduro inaugurāciju iepriekšējā nedēļā vēl vienam sešu gadu termiņam, pēc viņš bija prognozējami uzvarējis vēlēšanās pērn maijā, kuras opozīcija boikotēja kā nedemokrātiskas un viltotas. 23. janvārī Nacionālās sapulces jeb parlamenta priekšsēdētājs Huans Gvaido pasludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju un aicināja sarīkot jaunas prezidenta vēlēšanas.

Gvaido kā prezidenta pienākumu pagaidu izpildītāju atbalsta desmit Latīņamerikas valstis un vairākums rietumvalstu, to skaitā ASV un Kanāda. Vācija, Francija, Spānija un Lielbritānija sestdien paziņoja, ka atzīs Gvaido par pagaidu prezidentu, ja astoņu dienu laikā netiks izsludinātas jaunas vēlēšanas. (Paziņojumam nepievienojās Itālija, kuras valdības koalīcijā populisti sašķēlās par šo jautājumu — Pieczvaigžņu kustība kategoriski iebilda pret Ziemeļu līgas atbalstīto paziņojumu.) Taču Maduro atbalsta armija, un Venecuēlā pieaug pilsoņu kara iespēja.

23. janvāris, kad Gvaido pasludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju, ir zīmīgs datums Venecuēlas vēsturē. Šajā dienā 1958. gadā tautas sacelšanās gāza militāru diktatūru. Tās vietā izveidojās stabila divu partiju demokrātija. Pateicoties naftas eksportam (Venecuēlai ir lielākās zināmās naftas rezerves pasaulē), tā bija pārtikusi valsts. Taču 80. gadu otrajā pusē naftas cenas kritās, un ar taupības politiku un arī politiķu korumpētību neapmierinātie venecuēlieši 1998. gadā ievēlēja prezidenta amatā harismātisko armijas virsnieku, kā tagad populāri teikt, «populistu» Ugo Čavesu. Viņam paveicās valdīt laikā, kad naftas cenas sasniedza augstāko līmeni valsts vēsturē, tomēr līdz savai nāvei 2013. gadā izdevās novest Venecuēlu līdz bankrota robežai.

Kā tas parasti notiek pie sociālisma cēlājiem, posta recepte ir ekonomikas, finanšu un cenu centralizēta kontrole apvienojumā ar korupciju. Bijušais Čavesa laiku valsts kases pārvaldnieks pērn tiesai Ņujorkā atzina, ka saņēmis kukuļos vienu miljardu dolāru. Bet bagātākais cilvēks Venecuēlā ir Čavesa meita, kurai 35 gadu vecumā pieder vairāk nekā četri miljardi ASV dolāru.

Čavesa pēctecis Maduro turpināja iesākto un ir iedzinis valsts ekonomiku vēl dziļākā bedrē. Pēc opozīcijas uzvaras 2015. gadā parlamenta vēlēšanās prezidents atņēma parlamentam lielāko daļu likumdevēja funkciju un turpmāk valdīja kā diktators. Viņam lojālā Augstākā tiesa pasludina par nelikumīgiem visus parlamenta lēmumus, bet varu īsteno 2017. gadā no viņam paklausīgiem izpildītājiem izveidotā Konstitucionālā asambleja. Trīs miljoni cilvēku — katrs desmitais — devušies bēgļu gaitās. Pērn gada inflācija sasniedza 1 300 000 procentus, un venecuēlieši iepirkt ikdienai minimāli nepieciešamo dodas ar valsts valūtas bolivāra pilniem maisiem un koferiem. Taču, kamēr Maduro piebarotie ģenerāļi paliek viņam lojāli, viņš turpina uzstāt, ka ir likumīgais prezidents, un pastiprina represijas. Tāpēc tagad ekonomiskai krīzei pievienojusies arī politiskā un drošības krīze.

Izšķirīgi svarīgs turpmākajos notikumu attīstībai var kļūt ASV pirmdien pieņemtais lēmums noteikt sankcijas pret Venecuēlas valsts naftas kompāniju PDVSA. 6% ASV importētās naftas nāk no Venecuēlas, kurai tas ir galvenais naftas noieta tirgus un tātad lielākais finanšu ieņēmumu avots. Taču Maduro jau pagājušonedēļ paziņoja par diplomātisko attiecību pārtraukšanu ar ASV un vismaz pagaidām negrasās piekāpties prasībām rīkot godīgas vēlēšanas.

Viņu atbalsta Ķīna, kas saņem naftu no Venecuēlas par brīvu kā 50 miljardu dolāru kredīta atmaksu, un, protams, Krievija, kuras naftas kompānija Rosņeftj plaši iesaistīta Venecuēlas enerģētikas sektorā un kura vienmēr atbalsta autoritārus un korumpētus režīmus visur pasaulē.

Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs otrdien paziņoja, ka ASV sankcijas esot nelikumīgas un Krievija «spers visus nepieciešamos soļus» Maduro valdības atbalstam. Pagājušās nedēļas nogalē medijos parādījās ziņas par 400 Krievijas algotņiem, kuri esot devušies apsargāt Venecuēlas prezidentu. Tikmēr Vašingtonā atskan spekulācijas par militāru atbalstu Venecuēlas parlamentam un tā priekšsēdētājam, ja turpinātos krīzes eskalācija. Daži jau salīdzina situāciju ar aukstā kara laikiem, kad Latīņamerikas valstis bija poligons ASV un PSRS konfliktam. Tiktāl vēl nav, kaut gan ASV prezidenta Donalda Trampa nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons ir paziņojis, ka «visas iespējas ir uz galda».

ASV militāra iejaukšanās diezin vai notiks, tomēr sankcijas valsts naftas kompānijai varētu būt pēdējais Maduro ietekmēšanas nopietnais nemilitārais līdzeklis, un reti kurš ņemas prognozēt, kas notiks, ja Krievijas un Ķīnas atbalsts ļaus viņam palikt pie varas. Var atgādināt, ka, piemēram, ASV sankcijas Kubai bija spēkā 60 gadus. Tiesa, Krievija nav ekonomiski, militāri un politiski tik stipra, cik savulaik bija PSRS, tomēr tai ir gana daudz resursu šā konflikta saasināšanai.

Komentārs 140 zīmēs

Trešoreiz bremze. Iepirkumu uzraudzības birojs aizliedzis Pasažieru vilcienam slēgt 225 miljonus vērto līgumu par elektrovilcienu iepirkšanu.

Jāmauc, kamēr var. Par spīti žurnālistu un juristu iebildumiem, NEPLP turpinās konkursu uz jaunu LTV valdes locekļu amatiem.

Par ko labvēlība? Trampa valdība atcēlusi sankcijas Kremlim tuvā oligarha Deripaskas uzņēmumiem.

Akmeņi un torpēdas

Kariņa valdība var būt stabila tieši tāpēc, ka būs vāja

Krišjānim Kariņam būs izdevies paveikt «neiespējamās misijas» pirmo posmu — izveidot valdību. Šis komentārs tapa dienu pirms balsojuma Saeimā par valdības apstiprināšanu, taču, lai cik izmisīgi bija centieni nepieļaut procesa nonākšanu līdz balsojumam, Saeimas vairākums arī bez «Gobzema piecnieka» tai ir nodrošināts ar rezervi neparedzamiem pēdējā brīža negadījumiem.

Šis bija ilgākais valdības veidošanas process Latvijas vēsturē, taču, atskatā vērtējot, vismaz tik ilgs bija vajadzīgs. Beigās vienīgā atlikusī alternatīva Kariņa valdībai bija pirmstermiņa vēlēšanas, bet ievēlētajiem «jaunajiem spēkiem» vajadzēja laiku, lai atgūtos no pēcvēlēšanu skurbuma ilūzijām, ka vēl vienā piegājienā viņiem varētu izdoties labāk, un apjaust, ka katrs personīgi tad varētu vairs nebūt starp Jēkaba ielas «100 gudrajām galvām».

Process bija veselīgs. Piemēram, vai vēl atceramies Jaunās konservatīvās partija līdera Jāņa Bordāna sirreālo apņēmību turēties kopā ar tolaik vēl Alda Gobzema un Artusa Kaimiņa KPV LV kaut vai līdz Pastarajam tiesiskumam? Bordāns tagad būs ministrs, Kaimiņš būs koalīcijā, bet daži desmiti Gobzema atbalstītāju otrdien ar Ždanokas plakātiem rokās pie Saeimas demonstrēja pret viņu valdību. KPV frakcija jau ir de facto sašķēlusies divās. Process turpināsies un galu galā atsijās nejauši par likumdevējiem tikušos no politiķa profesijai derīgajiem. Nākamajām vēlēšanām Kaimiņš varēs taisīt vēl vienu, Gobzems savu un vēl kāds citu partiju. Demokrātija strādā.

Jebkāda valdība būšot «vāja un īslaicīga», decembra vidū prognozēja Nacionālās apvienības permanentais «premjerministra kandidāts» Roberts Zīle un tāpēc atteicās to mēģināt veidot. Tagad no visām pusēm dzirdam prognozes par dažādiem «zemūdens akmeņiem» valdības deklarācijā un politiskajā īstenībā, kuri varot būt liktenīgi Kariņa valdībai. Šķiet, ka šīm prognozēm nepieciešami daži precizējumi.

Pirmkārt, ja jau jebkura valdība šādā, kā ierasts apgalvot, sadrumstalotā Saeimā būtu īslaicīga, tad jau alternatīva jebkurai vājai un īslaicīgai būtu cita vismaz tikpat vāja un īslaicīga valdība. Tas vien ir nopietns iemesls turēties pie tā, kas ir. Ārpus smagā interešu saskaņošanas procesa bija palikusi un ir nelaimīga Zaļo un Zemnieku savienība. Jāšaubās, vai daudzi valdības koalīcijā kārotu vēlreiz šādu procesu, lai uzlabotu pašsajūtu 11 opozīcijas deputātiem un smagos noziegumos apsūdzētajam vīriņam Puzē. Pat Imants Parādnieks kaut kādu demogrāfisku amatu tomēr dabūjis, tātad «sabiedrības pamatā ir ģimene», kā rakstīts arī valdības deklarācijā.

Taču, otrkārt, akmeņu, pret kuriem Kariņa valdībai paklupt vai atdurties, ir pārpārēm arī virs ūdens, bet tuvu priekšā draudīgi slejas liela un neapbraucama valsts budžeta likuma klints.

Valdības veidotāji deklarācijā sabēruši solījumus palielināt finansējumu vieniem un atalgojumu otriem, lielākoties neminēdami ne palielinājuma skaitļus, ne valdības papildu ieņēmumu avotus. Kariņš acīmredzot apzinās bīstamību, tāpēc ir pierunājis valdības partnerus gan deklarācijā, gan pat īpašā fiskālās disciplīnas līgumā ierakstīt apņemšanos īstenot savas prioritātes, balstoties uz «stingru fiskālo disciplīnu ar tiekšanos uz pārpalikuma veidošanu valsts budžetā».

Līdzās fiskālajiem valdības ceļā vīd arī politiski klupšanas akmeņi. Visi koalīcijas partneri grib likvidēt OIK, veikt administratīvi teritoriālo reformu vai sakārtot valsts kapitālsabiedrību pārvaldību, taču laikam gan katrs citādi. Bet konceptuālākā dziļumbumba ir apņemšanās nenoraidīt opozīcijas priekšlikumus tikai tāpēc, ka tie nāk no opozīcijas.

Skan it kā saprātīgi un pašsaprotami, taču tā ir atrauga no KPV centieniem veidot «koalīciju ar tautu» un «atvērto koalīciju» Saeimā, proti, iesaistīt valdībā Saskaņu. (Šķiet zīmīgi, ka jaunā koalīcija pretrunā ar deklarēto pretimnākšanu opozīcijai pošas nomainīt Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītāju Dūklavu, taču ne Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāju Dolgopolovu.) Ko darīs Kariņš, kad daļa koalīcijas atbalstīs opozīcijas ierosinātu kāda valdības ministra demisijas pieprasījumu?

Šie un citi akmeņi vēl priekšā, bet torpēdas jau šaujas. Krabju Šmita atteikšanās no ekonomikas ministra amata un dažu vestotu Gobzema karsēju pikets aizlidoja garām, toties vienu īsti jaudīgu īsi pirms valdības apstiprināšanas palaidusi Ģenerālprokuratūra, nosūtīdama Saeimai prasību izdot kriminālvajāšanai JKP deputātu Juri Jurašu, kurš pirms vairāk nekā diviem gadiem esot izpaudis valsts noslēpumu, informēdams sabiedrību, ka viņam piedāvāts kukulis.

Vasarā varēja šaubīties, vai KNAB, aizturēdams Saeimā Kaimiņu, rīkojās gudri un politiski neitrāli. Pašlaik izskatās, ka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers apzināti iejaucas politikā. Juraša noslēpuma lieta ir stipri apšaubāma. Valdība var būt vāja un īslaicīga, taču Ģenerālprokuratūras iesaistīšanās tās vājināšanā ir līdz šim vissliktākais, kas noticis Kariņa valdības tapšanas procesā.

Komentārs 140 zīmēs

Neticiet savām acīm! No Saskaņas saraksta kandidējušais Rīgas Satiksmes pagaidu vadītājs Matīss apgalvo, ka šo uzņēmumu nevarot saistīt ar Saskaņu.

Kādam jāpieskata. Dienu pēc divu kuģu aizdegšanās pie Kerčas šauruma ASV flote paziņoja, ka tās iznīcinātājkuģis dodas uz Melno jūru.

Labāk vēlāk nekā nekad? ES noteikusi sankcijas dažiem Krievijas militārā izlūkdienesta darbiniekiem un Sīrijas amatpersonām
par ķīmisko ieroču izmantošanu.

Cieti

Sprādziens Ziemeļīrijā — Brexit apdraud ne tikai labklājību, bet arī mieru

Sestdien Apvienotās Karalistes Ziemeļīrijas provinces otrajā lielākajā pilsētā Londonderijā netālu no tiesas ēkas uzsprāga kravas auto. Pirmdienas vakarā vīri maskās nolaupīja vēl divus mikroautobusus un tad pameta tos ceļa malā. Vienu no tiem policija iznīcināja aiz bailēm, ka tajā varētu būt bumba.

Par laimi, šajos incidentos neviens necieta, tomēr 20 gadus pēc «Lielās piektdienas» vienošanās, kas izbeidza ilgstošo asinsizliešanu Ziemeļīrijā, konflikta zemdegas vēl gruzd. Sestdienas sprādzienu amatpersonas saista ar «Jauno Īru republikāņu armiju» — mazu, vardarbīgu grupējumu, kas grib panākt Ziemeļīrijas pievienošanu Īrijas Republikai. Lielbritānijas drošības dienests MI5 terorisma draudu līmeni Ziemeļīrijā jau ilgstoši uzskata par ļoti augstu, savukārt Dublinas laikraksts The Irish Times ziņo, ka Īrijas policijas pārstāvju vērtējumā terora «kampaņa varētu sākties daudz agrāk, nekā cilvēkiem šobrīd šķiet».

Šis ir draudīgais fons Londonā notiekošajam traģifarsam ar nosaukumu Brexit.

Otrdien, 15. janvārī, Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja piedzīvoja kārtējo izgāšanos. Ar milzīgu pārsvaru — 432 balsīm pret 202 — parlaments noraidīja viņas panākto vienošanos ar Eiropas Savienību par izstāšanos. Tas ir smagākais valdības zaudējums parlamenta balsojumā britu vēsturē.

Parlaments vienlaikus uzlika Mejai pienākumu līdz pirmdienai, 21. janvārim, nākt ar jaunu priekšlikumu, taču premjerministre spītīgi paziņoja, ka neko netaisās mainīt. Viņas plāns B pēc būtības ir tas pats plāns A, tikai apkarināts ar kārtējām nereālām cerībām, ka ES līderi par Meju apžēlosies un atteiksies no pozīcijām, kuras ir bijušas skaidras jau no pirmās sarunu dienas.

Svarīgākā no tām ir saistīta ar to pašu nelaimīgo Ziemeļīriju. Tur relatīvu mieru pēdējos gados ir nodrošinājusi faktiskas robežas neesamība starp divām ES dalībvalstīm — Īriju un Lielbritāniju. Lai pasargātu Īrijas gan drošības, gan arī ekonomiskās intereses, ES jau no paša sākuma noraidīja iespēju, ka starp salas ziemeļiem un dienvidiem varētu tikt atjaunota «cietā robeža» ar personu un preču pārbaudēm. Nav acīmredzama veida, kā salāgot šo nostāju ar Mejas vēlmi pamest ES kopējo tirgu. Tāpēc izstāšanās līgumā tika iestrādāts tā sauktais backstop, ko varētu brīvi tulkot kā drošības tīkls, kas novērš iespēju bez vienošanās izbeigt sarunas par Īrijas robežu.

Backstop paredz, ka līdz galīgā risinājuma atrašanai visa Lielbritānija paliks muitas ūnijā ar ES, savukārt no pārējās Lielbritānijas Ziemeļīrijā ievestās preces tiks pārbaudītas, vai tās atbilst ES regulām. Šādi noteikumi izsaukuši niknus iebildumus gan no «cietā Brexit» karsējiem, gan no Ziemeļīrijas nepiekāpīgajiem protestantiem. Breksitisti nevar pieņemt, ka nenoteiktu laiku Lielbritānija nevarēs pati noteikt savus muitas tarifus. Unionisti katrā vissīkākajā atšķirību iezīmēšanā starp Ziemeļīriju un pārējo Apvienoto Karalisti nojauš pastardienu — apvienošanos ar Īrijas Republiku.

No 650 britu parlamenta deputātiem cietā Brexit atbalstītāju ir ne vairāk par 80, ziemeļīru sarkano «kā asinis» līniju sargātāju tikai 10, tomēr Meja ir izvēlējusies kļūt par šā mazākuma ķīlnieci. Dažkārt šķiet, ka vēl vairāk par milzīgo postu, ko Lielbritānijai nodarītu izstāšanās no ES bez vienošanās, viņu biedē savas valdības krišana un Konservatīvās partijas sašķelšanās.

Tikpat šaurs politisks egoisms vada lielākās opozīcijas partijas leiboristu līdera Korbina rīcību. Viņa galvenais mērķis ir panākt jaunas vēlēšanas, un pēc Mejas otrdienas sagrāves viņš uzreiz pieprasīja neuzticības balsojumu viņas valdībai. Taču visi tie paši konservatīvie deputāti, kuri bija izgāzuši savas premjerministres panākto līgumu ar ES, nākamajā dienā apmeta kažokus un izteica atbalstu viņas valdības (un savu krēslu) saglabāšanai.

Tikmēr laika deglis turpina kļūt īsāks, līdz izstāšanās datumam palikušas tikai deviņas nedēļas. Nevienam no reālajiem alternatīvajiem risinājumiem — ne otram referendumam, ne Norvēģijas tipa asociācijas līguma noslēgšanai ar ES —nav vairākuma atbalsta parlamentā.

Jo tuvāk nāks 29. marts un jo reālāka kļūs katastrofa, kas saucas no deal Brexit — izstāšanās bez vienošanās —, jo lielāks būs satraukums gan konservatīvo, gan leiboristu partiju līdz šīm klusējošajā vairākumā, kas ir pret šādām šausmīgām beigām. Jau tagad izskan priekšlikums uzlikt valdībai pienākumu šo scenāriju novērst un vajadzības gadījumā lūgt ES izstāšanās termiņa pagarināšanu.

Izstāšanās pretinieki klusībā cer — jo ilgāk Brexit tiek atlikts, jo labākas ir izredzes to vispār atcelt. Meja savukārt ķeras pie šantāžas un šo ierosinājumu cenšas izmantot kā draudu savas partijas breksitistiem — ja tagad neatbalstīsit manu līgumu, tad varat zaudēt visu Brexit.

Haoss Vestminsterā pieaugs. Vai krīze radīs iespēju saprāta balsīm pulcināt ap sevi vairākumu, vai arī iedzīs parlamentu un valsti strupceļā, neviens nevar prognozēt. Bet, kamēr Londonā politiķi plūcas, Londonderijā cietie vīri gatavojas jaunam «atbrīvošanas karam».

Komentārs 140 zīmēs

Uz prestižo Davosas forumu no Baltijas uzaicināti tikai Igaunijas premjerministrs un Lietuvas prezidente. Latvijas
prezidents atpūtās Kubā…

Beidzot. Pēc četrus mēnešus ilgām sarunām Zviedrijas parlaments apstiprināja jaunu valdību ar to pašu veco vadītāju, sociāldemokrātu Levēnu.

Austrumu rokādes. Par Daugavpils mēru atkal ievēlēts saskaņietis Elksniņš, kas šajā amatā dažus mēnešus pabija jau 2017. gadā.

Populistu internacionāle

Saskaldītā Saeima parāda, kas draud Eiropas Savienībai gada otrajā pusē

Saeimas vēlēšanu karstums vēl nav atdzisis, kad jau sākas nākamā politiskā kampaņa — par vietām Eiropas Parlamentā.

Pirmā uz starta līnijas parādījusies partiju apvienība Attīstībai/Par! ar bieži televīzijas ekrānos redzēto politisko procesu komentētāju (un nesen iznākušās Solvitas Āboltiņas grāmatas Varēt līdzautoru) Ivaru Ījabu. Atpazīstamība starp motivētiem, politiski aktīviem balsotājiem ir vērā ņemams resurss cīņā par ļoti labi apmaksāto EP deputāta vietu, jo līdzdalība vienmēr ir krietni zemāka nekā Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās — pirms pieciem gadiem uz iecirkņiem atnāca tikai 30% balsstiesīgo. Tāpēc, piemēram, Vienotība 2014. gada maija beigās EP vēlēšanās varēja iegūt 46% balsu un četrus no astoņiem Latvijas mandātiem, bet četrus mēnešus vēlāk Saeimas vēlēšanās nespēja izcīnīt pat pustik lielu atbalstu un saņēma tikai 21% balsu.

Par vietām EP ir vērts pacīnīties ne tikai pašu kandidātu labklājības dēļ. Tur ievēlētajiem deputātiem piešķirtie līdzekļi, piemēram, biroja uzturēšanai, var būt nozīmīgs balsts arī partijas organizācijai tēvzemē. Taisnības labad arī jāsaka, ka tie EP deputāti, kuri vēlas Briselē kaut ko darīt, var sniegt ieguldījumu Latvijas interešu aizstāvībā. Minēsim tikai vienu, šobrīd aktuālāko piemēru. Krišjānis Kariņš bijis ļoti aktīvs Eiropas Tautas partijas grupas dalībnieks, un daudzie viņam pēc nominēšanas premjerministra amatam veltītie Rietumeiropas politiķu tviterapsveikumi liecina, ka viņš šos kontaktus varētu arī likt lietā Latvijas labā kā valdības vadītājs. Tas būtu sevišķi svarīgi šogad, kad notiks izšķirošās sarunas par nākamo Eiropas Savienības septiņgadu budžetu un cīņa par katru eiro būs sevišķi asa.

Kandidātu saraksti būs jāiesniedz līdz 21. martam, vēlēšanas notiks 25. maijā. Laika nemaz nav tik daudz, un gan jau pēc A/P! iznāciena arī citas Latvijas partijas sāks publiskajā telpā bīdīt savus kandidātus.

Uz Latvijas iekšpolitisko notikumu fona tas varētu nešķist pats svarīgākais notikums. Taču šogad jaunā Eiropas Parlamenta sasaukuma izveidošanas konteksts un iespējamās sekas būs plašākas un nopietnākas nekā līdz šim.

Vēlēšanās sevi piesaka Populistu internacionāle.

Jau sen manāms, ka radikāli labējie politiskie spēki Eiropā un Amerikā sadarbojas, bet līdz šim tas pārsvarā noticis duļķainajā virtuālajā vidē, kurā alt-right troļļi no dažādām valstīm palīdz cits citam izplatīt dažādus melus, puspatiesības un mēmes.

Kopš pagājušā gada vasaras redzams, ka šīs politiskās tendences publiskie pārstāvji atklāti gatavojas apvienoties aliansē. Tās mērķis ir izmantot Eiropas Parlamenta vēlēšanas, lai, kā pērn teica Ungārijas premjerministrs Orbans, panāktu Eiropas atvadīšanos no liberālās demokrātijas. Savukārt Itālijas premjerministra vietnieks Mateo Salvīni vasarā aicināja izveidot «starptautisku populistu aliansi», lai cīnītos pret migrāciju un «Briseli».

Bubulis gan nav tik briesmīgs, kā Salvīni un Co to cenšas uzburt. Nelegālā migrācija uz Eiropu pēdējos gados strauji kritusies, un «Brisele» izrādījusies tīri iecietīga pret Itālijas valdības vēlmi apiet ES budžeta tēriņu ierobežojumus.

Taču reālo problēmu trūkums netraucē Populistu internacionālei turpināt uzbrukumu. Pagājušajā nedēļā Salvīni apmeklēja Varšavu, kur pēc tikšanās ar valdošās partijas Likums un taisnīgums patieso līderi Kačiņski solīja izveidot «Itālijas—Polijas asi», kas kļūšot par «jaunās Eiropas pavasara varoņiem» un sagraušot «birokrātu» varu ES.

Kā jau parasts šādiem politiķiem, viņu solījumi ir neizpildāmi. Nav iespējams caur Eiropas Parlamentu pārņemt varu Eiropas Savienībā, kuras virzošais spēks ir un paliks Komisija un valstu valdību pārstāvju veidotā ES Padome. Tomēr Parlamentam šo institūciju lēmumi ir jāapstiprina, un līdz ar to zināmos apstākļos tas var kļūt par bloķējošu, lai neteiktu, ka destruktīvu spēku.

Šobrīd sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka pēc maija vēlēšanām EP politiskais spektrs būs krietni vairāk saskaldīts nekā šobrīd. Divas vadošās partiju grupas — Eiropas Tautas partija un Sociālisti — vairs kopā neveidos vairākumu, un citām grupām, to skaitā topošajai Populistu internacionālei, pārstāvniecība pieaugs. Tas var apgrūtināt ne tikai jaunu ES likumu pieņemšanu, bet arī amatpersonu apstiprināšanu. Jaunajam parlamentam tas būs sevišķi atbildīgs uzdevums, jo gada otrajā pusē gaidāma gandrīz visu ES svarīgo institūciju — Komisijas, Padomes, Eiropas Centrālās bankas — vadītāju nomaiņa.

Latvijā kopš oktobra notiekošais ir spilgta ilustrācija, kā fragmentēts parlaments apgrūtina šādu lēmumu pieņemšanu.

Salvīni un lielākā daļa viņa domubiedru ir lieli Putina fani. Tāpēc sevišķi svarīgi būs vērot, kā konservatīvo vērtību karognesēji Latvijas politikā — NA, JKP un KPV LV — reaģēs uz Populistu internacionāles vilinājumiem. Jo vāja, Kremlim draudzīga Eiropas Savienība nekādi nav Latvijas interesēs.

Komentārs 140 zīmēs

Pilnīga sagrāve. Britu parlaments ar 432 pret 202 noraidīja premjerministres Mejas aizstāvēto vienošanos par izstāšanos no ES.

Kokaīnese. Policija Koknesē aizturējusi no Ekvadoras sūtītu divu tonnu kokaīna kravu, kuras vērtība varētu sasniegt 300 miljonus eiro.

No naida runas līdz varas darbiem. Nodurts Gdaņskas mērs, liberālo vērtību aizstāvis, kurš iestājās pret augošo neiecietību Polijā.

Airētāji pret spiedienu

Nākamnedēļ būs skaidrs, vai Kariņš izveidos valdību

Krišjāņa Kariņa valdību Saeima varētu apstiprināt jau nākamnedēļ. Topošās koalīcijas partneri iroties vienā virzienā, tikai vēl neesot iemācījušies airus likt ūdenī reizē, pagājušonedēļ prātoja KPV LV filozofs Atis Zakatistovs. Ja klausās metaforu cienītāja publiski vēstītajā, varētu secināt, ka atlicis vairs tikai nomainīt nosaukumu koalīcijas padomei, kuras pašreizējo KPV pirms vēlēšanām bija solījusi likvidēt kā antikonstitucionālu, un valdība taps.

Tieši KPV izklausās jūtamies valdībai vislabāk sagatavojusies. Topošais ekonomikas ministrs Didzis Šmits pagājušo piektdien pat nebija ieradies uz sarunām par valdības deklarāciju, kurā ekonomikas sadaļu viņam rakstot Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Nu, kā jau profesionālam lobistam ierasts. Skaidra un saprotama šķiet esam arī nākamās labklājības ministres Ramonas Petravičas programma, ko viņa prezentēja Jānim Domburam Delfos: «Vīrieši varbūtās tā kā varētu uzturēt sievietes.» Taču ierakstīt to Satversmē KPV pagaidām nedraud, tāpēc šāds labklājības modelis nenobremzēs valdības veidošanu.

Kariņa valdība, ja to apstiprinās, būs Latvijas vēsturē visilgāk veidotā. «Jauno politisko spēku» atlabšanai no priekšvēlēšanu karsoņa vajadzēja trīsarpus mēnešus. Šķiet, ka vislabāk tas izdevies JKP. Jau krietni sen vairs nedzirdam par KNAB apvienošanu ar drošības iestādēm un arī par «3×500» — 500 eiro minimālo algu un neapliekamo minimumu pensijām un algām, kam papildu simtus miljonu partija piedāvāja iegūt, palielinot budžeta deficītu un nodokļus. Deklarācijas projektā nav nekā arī par JKP un KPV solīto ministriju skaita samazināšanu; diskusijas, tieši otrādi, notiek par jauna ministra vai vismaz kāda ātrās demogrāfiskās reaģēšanas centra komandiera amata radīšanu Imantam Parādniekam, bez kā Latvijā iestāšoties dzimstības katastrofa. Savukārt daudziem Attīstībai/Par un JV vēlētājiem vilšanos sagādās atteikšanās no solījuma pieņemt Kopdzīves likumu.

Tiesa, topošās koalīcijas partiju piedāvājumu izpildīšanai valdībai tik un tā vajadzētu papildus 660 miljonus eiro, pirmdien secināja Kariņš. «Ne visiem solījumiem ir segums,» viņš pieklājīgi bilda, lai nebūtu jāsaka, ka nav gandrīz nevienam. Taču sarunu partneri neiebilda pret viņa teikto, ka partiju sasolīto valdība varētu sākt pildīt nākamgad, bet šogad darītu pašreizējās valdības saplānoto, pirmām kārtām veselības aprūpei. Vēl svarīgāk — neiebilda arī pret valdības veidotāja piedāvājumu parakstīt vienošanos par fiskālo disciplīnu jeb, kā viņš to nodēvējis, «fiskālo paktu», ka ne budžeta deficītu, ne nodokļus šogad nepalielinās. Politiķiem iestājusies realitāte?

Vismaz dažiem tā solās būt skarba. Topošais satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) otrdien tvītoja par «milzīgu» spiedienu «neveikt reformas ostu pārvaldībā». Kļūt par šā ZZS un Lemberga cietokšņa komandantu pienācējam no malas, turklāt no korupcijas apkarošanas malas, būs daudz grūtāk nekā, piemēram, visiem pūkainajam Kasparam Gerhardam (NA) pārcelties no Vides uz Zemkopības ministriju. Dramatiska var būt arī JKP līdera Jāņa Bordāna ielaušanās ar «bezkompromisu tiesiskumu», kā sola deklarācijā, NA tradicionāli apsaimniekotajā tieslietu atmatā. Un jānovēl topošajai izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai (JKP) pacelt skatienu pāri svarīgajām pierobežas skolām un ieraudzīt arī starptautiskā mērogā nīkulīgās Latvijas augstskolas. Savu patiesības mirkli gribot negribot nāksies piedzīvot arī no advokāta par iekšlietu ministru pārtopošajam Sandim Ģirģenam (KPV), kuram pienāksies daļa līdzatbildības kopā ar savā jomā pieredzējušo finanšu ministru Jāni Reiru (JV) par šogad svarīgāko valdības darbu — Eiropas Padomes Moneyval komitejas rekomendāciju ieviešanu naudas atmazgāšanas novēršanai.

Vēl vienu pārbaudījumu koalīcijas politiķi sev pagājušonedēļ sarūpēja, vienbalsīgi atbalstīdami KPV un ZZS deputātu aicinājumu atcelt obligāto elektroenerģijas iepirkuma komponenti jau no 31. marta, nevis trīs gadu laikā, kā līdz šim bija plānojusi Kučinska valdība un tās ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (JV). Kuluāros šis balsojums izraisījis pārspriedumus, ka OIK atcelšanu visskaļāk kopā ar Saskaņu solījušās KPV plāns varētu būt aiziešana no valdības pirms iespējamo tiesvedību sākšanās pavasarī. Taču pirms tam vēl jāpieņem budžeta likums. Būs daudz grūtāk nekā ar valdības deklarāciju, kurā konkrētas naudas summas solītā izpildīšanai nav minētas, tomēr budžeta likumā būs jāieraksta.

Atskaitot spiedienu aizkulisēs, galvenais šķērslis Kariņa valdības tapšanai sanāk koalīcijas padomes nosaukums. Vienubrīd šķita, ka partiju apspriežu formātu varētu dēvēt par Sadarbības padomi, kā tas bija ierakstīts arī topošās valdības sadarbības (ne vairs koalīcijas!) līguma projektā. Taču tad KPV gramatiskie konstitucionālisti attapās, ka arī pašreizējās valdības koalīcijas padomi tagad sauc par Sadarbības padomi. Un uzreiz atkal airi ārā no ūdens! Tomēr, ja tik vien sarežģījumu, varbūt var nosaukt to par, piemēram, Konsultatīvo komiteju, Konsensa kameru vai Konstitucionālo kuluāru hurālu, lai vēlētājiem solītais izpildīts un var balsot par valdību?

Komentāri 140 zīmēs

Pieticīgie. VDK dokumentu izpētes komisija par 750 000 neizdarīja savu darbu, bet tagad gribētu tikai 280 000, lai pārdēvētos par Nacionālās atmiņas institūtu.

Neticams eksperiments. Iesālījusi visu Rīgu, Ušakova dome plāno dažās ielās nekaisīt sāli un paraudzīties, kas notiks.

Krāsu sajukums. Sarkanbaltzilā Krievu savienība bija izdomājusi piketā tēlot «dzeltenās vestes», taču Ždanoka bija ieradusies oranžā vestē.