Kategorijas: Komentārs

Simtgades spīts un spēks

Suverēnā tauta ir valsts pamats, un tas ir stabils un stiprs

Valsts svētki bez jaunas valdības. Ja nenotiks kas ārkārtējs un negaidīts no otrdienas vakara, kad šis komentārs tiek nodots maketēšanai, līdz sestdienas vakaram, kad visi pirms lielās svētku dienas liekas gulēt, tad Latvijas valsts simtgades svinības sagaidīsim ar veco Ministru kabinetu.

Lai gan tas netiek skaļi pateikts, ir skaidrs, ka ieiešanu jaunajā simtgadē ar vecajām sejām tribīnēs, ložās un ekrānos daži uzskata ja ne gluži par sliktu, tad katrā ziņā par simboliski neveiklu zīmi. Daudz labāk šķistu rādīt valstij un pasaulei jaunas sejas, gatavas uz pārmaiņām, spirgtas, svaigas vēsmas sološas.

Būtu jau jauki, bet patiesībā tas nav pats svarīgākais.

Valdības nāk un iet. Valsts paliek. Tā ir kaut kas vairāk par prezidentu, vairāk par Saeimu un tās deputātiem un par Ministru kabinetu, vairāk par ierēdniecību, tiesām, bruņotajiem spēkiem un diplomātiem.

Kā pierāda Latvijas vēsture,  tas viss var pazust, bet valsts paliek.

Ik pa brīdim kādam labpatīkas aizrādīt, ka svinēt simtgadi Latvijas Republikai nav īsti pareizi, jo padomju vai nacistiskās Vācijas okupācijas gados tāda administratīva vienība reāli nepastāvēja.

Tas var virspusēji šķist gudrs, «sofisticēts» arguments, ar kuru runātājs cenšas parādīt, ka stāv pāri nacionālajiem «mītiem» un ar skaudru, nesentimentālu skatienu raugās uz vēsturi. Tomēr šis arguments ir savā būtībā dziļi kļūmīgs.

Pavisam reālā, nemitoloģizētā Latvijas vēsture pierāda, ka valsts tiešām pastāv, pat ja visas tās ārējās, administratīvās izpausmes ir zudušas. Svinot Latvijas Republikas simtgadi, mēs svinam arī to laiku, kad gandrīz visa pasaule uzskatīja to par neglābjami zaudētu, bet tā vēl pastāvēja kā ideja, kā mērķis, kā tiesības. Svinam tās sīkstumu un spēju spītēt bezcerībai. Svinam tās atdzimšanu.

Pēdējā laikā arī bieži dzird amatpersonas runājam par «valstsgribu». Varbūt tas tā nav apzināti domāts, tomēr ik pa brīdim šķiet, ka šī vārda piesaukšana liecina par kādām slēptām bažām — vai mums šīs gribas šodien pietiek? Savukārt citi šo gribu cenšas noniecināt, izplatot stāstus, ka brīvību esam saņēmuši kā dāvanu no citu rokām, pateicoties kādam mistiskam lielvaru darījumam vai slepenpolicistu raustītajiem diedziņiem.

Patiesība ir pilnīgi pretēja. Gan ārējiem spēkiem, gan nereti arī vietējiem līderiem bija jāpielāgojas tautas gribai. Tiklīdz tas bija iespējams, suverēnā tauta nepārprotami apliecināja — gan milzīgajās manifestācijās, gan Baltijas ceļā, gan barikādēs —, ka tā vēlas neatkarību. Ne Kremlis, ne Baltais nams šo gribu nevarēja ne radīt, ne apslāpēt, un vietējiem līderiem bija vai nu jāpalīdz šai gribai realizēties, vai arī jānoiet malā.

Arī turpmāk valstij izšķirošos brīžos tieši tautas griba nodrošināja Latvijai fundamentāli nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Ja tā nebūtu lielākā vairākuma pārliecība un prasība, ja politiķi nejustu, ka viņu karjera ir no tā atkarīga, nav izslēgts, ka ceļš uz NATO un Eiropas Savienību Latvijai būtu izrādījies krietni garāks. Nereti tauta savā izpratnē par būtiskiem jautājumiem izrādījusi krietni lielāku pašpārliecību nekā politiķi. Kad 2012. gadā notika referendums par otru valsts valodu, daudzi deputāti un ministri līdz pēdējam brīdim šaubījās par rezultātu, baidījās, ka pēckrīzes gaisotnē cilvēki varētu izrādīties vienaldzīgi vai izmantot šo kā iespēju protesta balsojumam. Tauta izrādījās gudrāka un līdzsvarotāka, un rezultāts neapgāžami pārliecinošs — ar 71% līdzdalību 75% nobalsoja pret otru valsts valodu. Turklāt šis gribas spēks izpaužas ne tikai atsevišķos, kritiskos brīžos. Tas, ka dzīvojam daudz, daudz labāk nekā pirms 30 gadiem, ir nevis kāda dāvana no valdības vai ārpasaules, bet gan  tautas lielākās daļas ikdienas darba un apņēmības rezultāts.

Suverēnā tauta ir valsts pamats, un tas ir stabils un stiprs. Simt gadu izturējis dažādas politiskās zemestrīces, tas noteikti turēs vēl simt un vairāk.

Taču ikdienā par pamatiem parasti nedomājam. Redzam to, kas notiek virsbūvē. Plūkšanās un sāncensība, kas raksturīga politiskajai videi, dažu mūždien neapmierināto vai merkantili motivēto pie katras izdevības skandētā dziesma ar piedziedājumu «Viss ir slikti!», neizbēgamās kļūdas, nenoliedzamās ļaunprātības — visas šīs mutuļojošās, nereti kaitinošās vai nogurdinošās brīvas sabiedrības izpausmes var dažkārt likt ļodzīties pat visstingrākajai pārliecībai.

Darbs pie virsbūves nekad nebeigsies, bet šajā 18. novembrī par to nav jādomā. Simtgade ar tās plašajiem laika apvāršņiem noliek visus šos sīkumainos strīdus savā vietā, ļauj novērtēt, kas ir svarīgs un paliekošs, kas pārejošs, maznozīmīgs vai labojams.

Mēs šodien turpinām darbu, kuru sāka mūsu priekšgājēji pirms divām, trim vai pat četrām paaudzēm. Sava darba augļus nodosim mūsu bērniem un mazbērniem, kuri šo darbu turpinās. Mēs esam viens posms garā ķēdē. Ja spēsim turpināt sākto ceļu un nodot mūsu pēcnācējiem valsti kaut nedaudz labāku, nekā to atradām, tad savu uzdevumu būsim izpildījuši.

Komentārs 140 zīmēs

Kurš izsauks palīdzību «ātrajiem»? Darbinieku aizplūšana likusi izsludināt ārkārtas situācija ātrās palīdzības dienesta Rīgas nodaļā.

Zaļais zelts. Zviedrijas uzņēmums Bervik Skog pārdevis savus meža īpašumus Latvijā citam Zviedrijas uzņēmumam par 324 miljoniem eiro.

Viltus vēlēšanas. Starptautiskā sabiedrība neatzīst nedēļas nogalē notikušā balsojuma rezultātus Krievijas okupētajos Austrumukrai­nas rajonos.

Pārbīde Vašingtonā

Kongresa vēlēšanu iznākums sola vēl aktīvāku Trampa darījumu izmeklēšanu

Vidustermiņa vēlēšanas ASV pirms pusotras nedēļas nebija par ārpolitiku, tomēr tām bija pievērsta gandrīz tikpat liela pasaules uzmanība kā ASV prezidenta vēlēšanām. Amerikā notikušajai varas līdzsvara korekcijai — vienpartijas varas izbeigšanai — var būt nopietns iespaids uz politiskām norisēm pasaulē.

Prezidents Donalds Tramps bija raksturojis šīs vēlēšanas kā referendumu par viņa prezidentūru. Un pēc tām paziņoja, ka tās bijušas «milzīgs panākums». Piekrist šādam vērtējumam nebūtu viegli pat paviršam vērotājam. Republikāņi gan būs palielinājuši savu pārsvaru Senātā par divām vai trim vietām, taču ir zaudējuši Kongresu, kur demokrāti pieaudzējuši klāt apmēram 30 vietas. (Galīgos vēlēšanu rezultātus dažos štatos vēl precizē, taču kopējo ainu tie nemainīs.)

Ja uzskatām šīs vēlēšanas tiešām par tautas nobalsošanu, tās iznākums nav par labu Trampam. Kongresa vēlēšanās demokrātu kandidātus atbalstīja 53 miljoni vēlētāju, bet republikāņu kandidātus — 48 miljoni. Senāta vēlēšanās par demokrātu kandidātiem balsoja gandrīz 48 miljoni, par republikāņiem — tikai mazliet vairāk nekā 34 miljoni. (ASV likumdevēja augšpalātā katram štatam neatkarīgi no iedzīvotāju skaita ir divi pārstāvji, tāpēc republikāņiem, kuriem liels atbalsts mazākos štatos, ir mazliet vairāk vietu Senātā.) Pat tikai šie skaitļi rāda, ka Tramps paša par referendumu dēvētajā balsojumā ir zaudējis. Tas diezin vai ir panākums prezidentam, kurš gatavojas pēc diviem gadiem iegūt vēlētāju atbalstu vēl vienam termiņam Baltajā namā.

Taču tās bija Kongresa vēlēšanas, nevis referendums. Demokrātiem nav iemesla sajūsmas eiforijai — cerētais «zilais vilnis» nav noticis. Tomēr likumdevēja apakšpalātas nonākšana viņu kontrolē ir būtiska spēku samēra maiņa Vašingtonā. Bez Kongresa atbalsta nevar pieņemt nevienu Baltā nama likumdošanas iniciatīvu.

Taču ārpolitika ir galvenoties ASV prezidenta ziņā. Viņš lemj «par karu un mieru», var izbeigt starptautiskas vienošanās, noteikt, ar ko un kā risināt divpusējas sarunas un ko uzskatīt par ASV prioritātēm pasaulē. Demokrātu kontrole pār Kongresu prezidenta pilnvaras tieši neietekmēs. Turklāt, raugoties no Latvijas, Vašingtonas līdzšinējā politika, lai arī ko Tramps būtu runājis par «novecojušo» NATO un savu «draugu» Putinu, ir bijusi konsekventi vērsta uz reģiona drošības stiprināšanu un Krievijas iegrožošanu ar vienmēr stingrākām sankcijām.

Šī politika var kļūt vēl stingrāka, kad janvārī stāsies spēkā jaunā Kongresa pilnvaras. Lai nu kur, bet Kremlī gan vēlēšanas vēroja ļoti uzmanīgi, un Krievijas propagandas kanālos par to iznākumu bija neslēpta vilšanās un secinājums, ka cerēt uz ASV sankciju mīkstināšanu vairs nav vērts.

Atsevišķs vaimanu koris Kremļa medijos skanēja par uzticamā drauga Deinas Rorbahera zaudējumu vēlēšanās. Rorbahers bija Kongresa Ārpolitikas komitejas Eiropas un Eirāzijas lietu apakškomitejas priekšsēdētājs un izmantoja amatu, lai lobētu sankciju atcelšanu Krievijai, bremzētu atbalstu Eiropas integrācijai, apšaubītu Krimas aneksijas neatzīšanas politiku un bloķētu Kongresa izmeklēšanu par Krievijas iespējamo iejaukšanos prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Šo amatu pārņems demokrātu partijas pārstāvis. Var droši prognozēt, ka jaunajam Kongresam būs jūtami stingrāka nostāja pret Krieviju un daudz aktīvāka loma transatlantiskās partnerības stiprināšanā un demokrātijas un tiesiskuma atbalstīšanā Centrāleiropas valstīs.

Lielākais un prezidentam potenciāli bīstamākais vēlēšanu iznākuma iespaids būs uz izmeklēšanām par Kremļa un Trampa vēlēšanu komandas iespējamo sadarbību. Uzreiz pēc vēlēšanām, Trampa palūgts, atlūgumu iesniedza ģenerālprokurors Džefs Sešonss, kurš vairākkārt bija atteicies iegrožot īpašā prokurora Roberta Millera izmeklēšanu par Trampa komandas un Kremļa iespējamo sadarbību. Taču, iespējams, mēģināt apturēt Milleru jau ir par vēlu. Viņa izmeklētāju komanda pašlaik rakstot gala ziņojumu. Demokrātu kontrolētais Kongress noteikti pretosies jebkādiem Baltā nama mēģinājumiem izrēķināties ar Milleru un atjaunos arī savu izmeklēšanu, ko līdz šim bija bremzējis republikāņu vairākums.

Demokrāti gatavojoties «pielādēt orderu lielgabalu» ar vairāk nekā 85 pieprasījumiem Trampam, viņa ģimenes locekļiem un vēlēšanu komandai sniegt liecības par sadarbību ar Krieviju un arī par prezidenta paša nodokļiem un biznesa darījumiem. Un arī izvērtēt iespējas sākt prezidenta impīčmenta procedūru, līdzko jaunais Kongress janvārī sāks strādāt. ASV prezidenta atcelšanai no amata nepieciešams Senāta divu trešdaļu lēmums. Tas diezin vai būtu iespējamas. Taču jau tikai procedūras sākšana Kongresā būtu nopietns politisks trieciens Trampam.

Kā uz to reaģēs prezidents? Dažiem bažas, ka Trampa konfrontācija ar likumdevēju paralizēšot valdības darbu vai pat varot pamudināt viņu uz iracionāliem un pasaulei bīstamiem ārpolitiskiem ekscesiem. Taču divos gados kopš Trampa ievēlēšanas sliktākās prognozes nebija piepildījušās un, jādomā, nepiepildīsies arī nākamajos divos. Bet vēlētāju atjaunots varas līdzsvars Amerikā jebkurā gadījumā ir laba ziņa arī pārējai pasaulei.

Komentārs 140 zīmēs

Baltā pulvera tēvs. ZZS tikai pēc sakāves vēlēšanās sākusi aicināt līdz šim tai neaizstājamo Jūrmalas mēru Truksni atkāpties no amata.

Vērtīga zeme vai svarīgs īpašnieks? Rīgas dome jau otrreiz pošas pirkt no apsūdzētā maksātnespējas administratora Sprūda zemi Skanstē par 440 tūkstošiem.

Sālīts vekselis. Lietā par divu miljonu vekseli tiesa likusi bijušajam Lielvārdes mēram Āboliņam samaksāt 602 223 eiro valsts nodevu.

Trejādais vienpadsmitais

Svecītes pie Rīgas pils, magones pie krūtīm un liela diplomātiska uzvara

Vienpadsmitā novembra galvenā nozīmē Latvijā ir un būs Lāčplēša diena. Tajā atceramies izšķirošās cīņas, kurās Latvijas bruņotie spēki atsvieda bermontiešus no Daugavmalas, likvidēja tobrīd nopietnāko draudu neatkarībai un apliecināja jaunās valsts ticību sev un savai nākotnei. Šajā dienā arī atceramies visus, kas cīnījušies par Latviju, un šosvētdien apritēs jau 30 gadu, kopš sākās tradīcija pie Rīgas pils aizdedzināt svecītes viņiem par godu. Tūkstošiem cilvēku, kas pulcējas 11. novembra krastmalā, pie krūtīm piespraustās sarkanbaltsarkanās lentītes, daudzās ģimenes ar bērniem, kas tur sanāk ar baltām un sarkanām svecītēm, neskaitāmās liesmiņas, kuras spītē novembra pievakares drēgnajai tumsai — tas viss šo piemiņas dienu padara par sevišķi nozīmīgu un tuvu. 11. novembra tradīcijas ir starp skaistākajām, kuras radušās pēc neatkarības atjaunošanas.

Taču 11. novembrim ir arī citas nozīmes.

Daudzi būs pamanījuši, ka Lielbritānijā novembra sākumā daudzi nēsā pie tērpa apaļu, sarkanu piespraudi. Tas ir stilizēts magones zieds, kas atgādina vienu no slavenākajiem angliski sarakstītajiem dzejoļiem par Pirmo pasaules karu — Džona Makrī (John McCrea) Flandrijas laukos. Tur tranšejās britu spēki gandrīz četrus gadus lēja asinis par dažiem kvadrātkilometriem dubļu, un tur Makrī uzrakstīja dzejoli, kas sākas šādi: «Flandrijas laukos magones zied, starp krustiem, kas rindu rindām…»

Lai gan dzejolis beidzas ar aicinājumu dzīvajiem turpināt cīņu un nepadoties, magones un Flandrijas kauju pieminēšana mūsdienās drīzāk atgādina par milzīgajiem zaudējumiem, kurus cieta visas Pirmajā pasaules karā iesaistītās Eiropas valstis. Tas bija līdz tam asiņainākais karš pasaules vēsturē ar vairāk nekā astoņiem miljoniem kritušo un 22 miljoniem ievainoto karavīru, un šis milzīgais posts bija vēl jo traumatiskāks tāpēc, ka tas bija pilnīgi negaidīts. 1909. gadā britu žurnālists Normans Andžels (Norman Angell) uzrakstīja bestselleru Lielā ilūzija, kurā apgalvoja, ka lielvalstu kara radītie ekonomiskie zaudējumi būtu tik lieli, ka neviens racionāls valstsvīrs nebūtu gatavs sākt bruņotu konfliktu. Kad Pirmais pasaules karš sākās 1914. gada augustā, Rietumeiropa bija piedzīvojusi garāko nepārtraukta miera posmu savā vēsturē, un pat pēc kara pieteikšanas visas iesaistītās puses uzskatīja, ka tas būs īss un nesāpīgs. Kara pirmajās dienās visās lielvalstu galvaspilsētās pulcējās milzīgi gavilējoši pūļi, lai svinētu drīz gaidāmo uzvaru.

Novembrī pie krūts piestiprinātās magones atgādina, cik lielu nelaimi var nest nevērīgs optimisms un akla paļāvība, ka gan jau viss būs labi. Tās ir mācības, kuras būtu sevišķi svarīgi atcerēties šobrīd, kad pasaules ierastā kārtība šķiet šķobāmies.

Arī Latvijai Pirmais pasaules karš nesa milzīgus zaudējumus. 1913. gadā mūsdienu valsts teritorijā dzīvoja 2,5 miljoni. Septiņus gadus vēlāk bija palikuši tikai 1,6 miljoni, un pat pēc miera iestāšanās un daudzu bēgļu atgriešanās to skaits starpkara gados spēja sasniegt tikai 1,9 miljonus.

Anglijā, Francijā un Vācijā kara posts daudziem šķita pilnīgi bezjēdzīgs, tomēr Latvijā varēja teikt, ka visas ciešanas nav bijušas pilnīgi veltas, jo šos ellīgos gadus izdzīvojušajiem tagad bija sava valsts.

Arī šim stāstam ir cieša saistība ar 11. novembri, jo tieši tajā datumā 1918. gadā Zigfrīds Anna Meierovics no Lielbritānijas ārlietu ministra Artūra Balfūra saņēma apliecinājumu, ka karaļa valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto.

Dīvaini, vai ne? Skolā māca, ka Latvija dibināta 18. novembrī, bet Londonā jau nedēļu pirms tam valsti atzīst de facto. Kā tas varēja notikt? Vai Balfūrs bija gaišreģis?

Latvijas vēsture ir sarežģītāka, nekā dažkārt liekas. Meierovics Londonā nepārstāvēja 18. novembra organizētāju — Tautas padomi —, jo tā vēl pat nebija izveidota. Jau kopš 1918. gada vasaras viņš atradās Londonā kā 1917. gada novembrī Valkā izveidotās Latviešu pagaidu nacionālās padomes pārstāvis. Pēdējos gados LPNP pievērsts nedaudz vairāk uzmanības, tomēr vēl aizvien daudzi nezina par tās būtisko ieguldījumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Laikā, kad daudzi vadoši politiķi, to skaitā Zemnieku savienības līderi Kārlis Ulmanis un Miķelis Valters un sociāldemokrātu vadītājs Pauls Kalniņš, atradās izolācijā no pārējās pasaules Vācijas okupētajā Rīgā, LPNP pasludināja, ka pēc kara Latvijai būs tiesības pašai noteikt savu valstisko iekārtu, un mērķtiecīgi informēja gaidāmos kara uzvarētājus Rietumos par topošo valsti un tās politiskajiem mērķiem. Tieši LPNP darba rezultātā Lielbritānija atzina Latviju de facto — panākums, par ko šie cilvēki pelnījuši lielu atzinību. Taču, kad 18. novembrī iniciatīvu pārņēma Rīgā palikušie politiķi ar Ulmani priekšgalā, par spīti zināmai greizsirdībai, LPNP līderi nevis sāka neauglīgus strīdus, bet gan iesaistījās jaunās valsts celtniecībā.

Šajā Latvijai izšķirošajā brīdī politiķi tomēr spēja nolikt malā kašķus un sāncensību. Vēl viena vēstures mācība, kura nav zaudējusi aktualitāti arī mūsdienās.

Komentārs 140 zīmēs

Gadījuma sakari. Tikumības cīnītāja Stepaņenko izstājusies no Saskaņas frakcijas, bet turpinās sadarbību atsevišķos jautājumos.

Arī tu, Dana?! Finanšu ministre Reizniece-Ozola izstājusies no Lemberga vadītās partijas Latvijai un Ventspilij.

Polija vēl nav zaudēta. Valdošā konservatīvā partija Likums un taisnīgums neguva virsroku pašvaldību vēlēšanās Varšavā un citās lielpilsētās.

Pirmā diena

Saeimas prezidija ievēlēšana parādīja kompromisu un arī koalīcijas robežas

Nav vērts pārspīlēt grūtības, kuras gaida 13. Saeimu. Tās nav nepārvaramas, kā pārliecinājāmies jau pašā pirmajā jaunievēlētās Saeimas sēdē otrdien. Ievēlētie gan zvērestu vai svinīgo solījumu deva, gan pat Saeimas prezidiju ievēlēja. Atlicis vēl izveidot komisijas,  apstiprināt valdību, un darbs valsts labā varēs turpināties.

Uzrunādams jauno Saeimu, Valsts prezidents Raimonds Vējonis atgādināja, ka pirmajos četros Latvijas valsts pastāvēšanas gados tautas priekšstāvji uz pasaules kara atstātajiem gruvešiem izveidoja valsts institūcijas un armiju, pieņēma Satversmi un panāca Latvijas starptautisko atzīšanu. Salīdzinājumā ar tālaika grūtībām pašreizējās ir nieks un nevis postošu ārēju apstākļu, bet gan pirmām kārtām vēlētāju gribas radītas, tātad demokrātijai dabiskas, kaut arī palaikam ievēlēto ambīciju, vēlmju un interešu vai gribas trūkuma pastiprinātas.

Pārspīlēta ir arī gaušanās par Saeimas it kā fragmentēšanos. Prezidents savā uzrunā to nepieminēja, taču 1. Saeimas vēlēšanām 1922. gadā bija reģistrēti 88 saraksti, no tiem 20 (!) iekļuva Saeimā. 13. Saeima ar septiņām partijām uz šāda vēstures fona var šķist drīzāk askētiski minimālistiska. Bet tai darāmais ne tuvu nav tik monumentāls kā būvēt jaunu valsti uz kara drupām. Valsts pamati ir stipri.

Protams, pretrunas un domstarpības ir un būs. Tomēr, piemēram, daļas deputātu nopūlēšanos svinīgo solījumu vai zvērestu pateikt izloksnēs varētu simboliski skaidrot tā, ka jaunievēlētie tautas priekšstāvji būs vienoti dažādībā. Un vienojošais ir Latvijas likumi, kā pārliecinājās tie, kuriem tekstu neizdevās nolasīt ar pirmo piegājienu. (Tiesa, kad Janīna Kursīte-Pakule (NA) svinīgā solījuma tekstu apzināti lasīja divreiz — vispirms lībiešu, pēc tam valsts valodā —, varēja rasties bažas, vai kāds neiedomāsies to vispirms nolasīt krievu valodā.) Un solījumu ievērot Latvijas Satversmi un likumus parakstīja visi.

Toties par Saeimas prezidiju partijas nebija spējušas vienoties līdz pat pirmdienas vakaram, kad Jaunās konservatīvās partijas līderis Jānis Bordāns pauda pārliecību vai drīzāk gan cerību, ka līdz Saeimas pirmajai sēdei otrdien izdošoties panākt «lielo vienošanos». To otrdien izdevās panākt, tikai ne tādu, kādu bija gribējis JKP premjerministra kandidāts, kurš Saeimas priekšgalā bija vēlējies redzēt savas partijas biedri Dagmāru Beitneri-Le Gallu.

Par Beitneri-Le Gallu priekšsēdētājas amatā balsoja tikai 32 jaunās Saeimas deputāti no viņas partijas un Kam pieder Latvija. 44 no Attīstībai/Par, Nacionālās apvienības, Jaunās Vienotības un Zaļo un Zemnieku savienības balsoja par līdzšinējo Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (NA). («Zaļais zemnieks» Jānis Dūklavs laikam bija aizmirsis paskatīties pa logu, vai viņa suns luncina asti, un viņa aizpildītais balsošanas biļetens atzīts par nederīgu.) Tās ir četras partijas, kuras būtu ar mieru piedalīties Arta Pabrika piedāvātajā plašajā sešu partiju koalīcijā.

Balsojumā par Saeimas priekšsēdētāju Saskaņa nepiedalījās un ar to nodrošināja Mūrnieces ievēlēšanu, bet savam Andrejam Klementjevam prezidija sekretāra vietu — šajā balsojumā nepiedalījās jau NA. Tātad šīs partijas var joprojām paļauties uz savstarpēji «tradicionālajām vērtībām».

Toties, kad bija jāizvēlas starp Artusu Kaimiņu un Inesi Lībiņu-Egneri priekšsēdētājas biedra amatā, Saskaņa atdeva savas balsis par Jaunās Vienotības kandidāti. Var secināt, ka Saskaņa nebalso par pārmaiņām, taču pašlaik var tikai minēt, vai iemesls ir kāda cita nekā Bordāna cerētā «lielā vienošanās», vai arī vienkārši apzināšanās, ka, esot vājai, labāk biedroties ar ilgtermiņā stiprākajiem.

Lai arī kā, rezultāts vismaz pagaidām ir tāds, ka sliktākais nav noticis un jaunajā Saeimā nav destruktīva vairākuma, kas pats nevarētu izveidot valdību, bet neļautu to izdarīt arī citiem. Iemesls apvainoties ir vienīgi KPV — sak, vēlēšanās dabūjām par veselu Smilteni vairāk vēlētāju balsu, bet neesam vispār Saeimas prezidijā! Bet JKP, jācer, būs sākusi pierast, ka ar 16 vietām no 100 var dabūt to, ko var, nevis to, ko gribētu. To sauc par kompromisu.

Otrdien vēl nebija noticis arī labākais — ka partijas būtu skaidri iezīmējušas nākamās koalīcijas aprises. Daži no balsojumiem varbūt tieši tāpēc bija nevis ciešu norunu, bet gan tā brīža izpratnes par lietderīgumu vadīti. Piemēram, nav grūti iedomāties, ka reti kuram deputātam patiktu, ja Kaimiņš turpmāk viņu apsaukātu un filmētu jau no Saeimas prezidija. Tomēr KPV galvenā operatora atstāšana ārpus prezidija ir skaidrs signāls šai partijai, ka citas, atskaitot varbūt vienīgi JKP, labāk gribētu redzēt to opozīcijā nekā valdības koalīcijā.

Saeima ir sākusi strādāt. Deputāta zvērests un prezidija ievēlēšana bija tikai absolūtais minimums, lai to varētu sākt. Turpmākie darbi būs nopietnāki un sarežģītāki. Nebūtu pareizi prasīt, lai viss uzreiz izdodas gludi un bez aizķeršanās — 49 deputātiem tā ir pirmā reize valsts likumdevējā. Taču var pievienoties Vējoņa aicinājumam «strādāt tā, lai pamatoti varētu teikt, ka tiek pieņemti labi likumi sabiedrības interesēs».

Komentārs 140 zīmēs

Attīrīšanās notiek. Ārzemju klientu noguldījumu īpatsvars Latvijas bankās gada laikā samazinājies gandrīz par pusi.

Cīņas metodes nemainīgas. Francijā policija novērsusi galēji labējo gatavoto atentātu pret prezidentu Makronu.

Kuram tad ir viegli? Divus mēnešus pēc vēlēšanām Zviedrijas valdību vēlreiz mēģinās izveidot moderāts Kristersons.

Trīs pie prezidenta

Vējonis mēģina pasteidzināt sarunas par valdības veidošanu

Valsts prezidentam ir iemesls raizēties par valdības veidošanu. Divas pirmās nedēļas pēc vēlēšanām ritējis itin intensīvi, trešajā process apstājās. Raimonds Vējonis pagājušo piektdien paziņoja, ka darbs pie jaunās koalīcijas veidošanas vērtējams kā neapmierinošs, un šonedēļ tikās ar katru no trim, kurus 19. oktobrī pēc sarunām ar visām partijām bija nosaucis kā iespējamos valdības veidotājus.

Divas nedēļas pēc vēlēšanām politiķi intensīvi konsultējās par sadarbības iespējām un lielā vienprātībā apgalvoja, ka tas esot bijis «konstruktīvi». Trešajā nedēļā, kad Vējonis jau bija minējis trīs partiju premjerministru kandidātus, no kuriem varētu izvēlēties valdības veidotāju, visi trīs izlēma pagaidīt, līdz prezidents nosauks vienu. Bet ceturtajā nedēļā attapās, ka jau pēc nedēļas būs jāievēlē Saeimas vadība, lai jaunais parlaments vispār varētu sākt strādāt.

Iespējamo amata kandidātu stāstītais, ka viņi sākšot veidot vadību, kad prezidents nosauks vienu no viņiem, ir pilnīgi pretējs prezidenta priekšnoteikumam kāda aicināšanai veidot valdību — spējai panākt Saeimas vairākuma atbalstu savai kandidatūrai. Tomēr JKP līderis Jānis Bordāns arī pēc tikšanās ar prezidentu otrdien atkārtoja, ka vienoties būtu vieglāk, ja prezidents kādu nosauktu «ātrāk, nekā mēs vienojamies».

Bordāns pats bija pirmais uzņēmies panākt šādu vienošanos, taču sāka ar koalīcijas iespējamo partneru loka sašaurināšanu, izslēdzot no tā ZZS un iedzenot sevi atkarībā no KPV, par kuras kandidātu amatam pats otrdien teica, ka Gobzemu «diezgan būtiski diskreditē» publiski izskanējušie minējumi par saistību ar «dažādiem ekonomiskiem grupējumiem». Tomēr diskreditētais acīmredzot derētu valdībā, ja to vadītu Bordāns.

Pēc tam Pabriks mēģināja veidot darba grupas konkrētās jomās darāmā apspriešanai, taču tajās piedalīties piekrita vairs tikai četras partijas. Bet Gobzems vienkārši turpina apgalvot, ka viņš ir vislabākais. Un sarunas par kopīgi darāmo paliek tik vispārīgu lozungu līmenī, ka par tiem varētu vienoties gandrīz visas Latvijā reģistrētās partijas.

Sarunās ar partijām prezidents bija nosaucis septiņus punktus, kuru ievērošanu gaida no koalīcijas partijām: nemainīgu eiroatlantisko kursu; jau īstenoto reformu pēctecību; līdzsvarotu valsts budžetu; tiesiskuma stiprināšanu; sabiedrisko mediju stiprināšanu; finanšu sistēmas stiprināšanu; varas dalīšanas principa saglabāšanu drošības iestādēs. Pēdējais bija reakcija uz JKP pirmsvēlēšanu solījumu apvienot KNAB un divas galvenās drošības iestādes.

Bet starp prezidenta kritērijiem valdības veidotājam ir prasība saskaņot ar viņu kandidātus ārlietu, aizsardzības un arī iekšlietu ministra amatiem. No premjerministra kandidātiem tikai Pabriks nosaucis divus konkrētus — ka Edgars Rinkēvičs (JV) un Raimonds Bergmanis (ZZS) varētu turpināt strādāt.

Bordānam neder Bergmanis, jo ir no ZZS, bet JKP pašas par jomu atbildīgais kopš vasaras ir autotirgotājs Ainārs Bašķis. Savukārt partijas ārlietu jomu koordinē Rīgas domes deputāte Linda Ozola, aizsardzības atašeja asistente Norvēģijas vēstniecībā. Bet Gobzems vispār nevienu nesaukšot, kamēr nav aicināts veidot valdību, tātad, par laimi, varbūt nekad.

Vēl prezidents ir pateicis, ka izvirzīs tikai tādu premjerministra amata kandidātu, par kura iespējām saņemt atļauju pieejai valsts noslēpumam nebūs šaubu. Gobzems uzreiz paziņoja, ka esot godīgs, tomēr arī ir iesniedzis SAB šādai pirmspārbaudei nepieciešamos dokumentus.

Otrdien, pirms doties uz Pili, visi trīs parunājās Delfi TV ar Jāni Domburu. Vienīgais, kam bija vismaz viens ļoti skaidrs jaunajai valdībai darāmais darbs, bija Gobzems, kurš uzstāja, ka jau līdz gada beigām ir jāatceļ OIK un jāsāk tiesāties ar OIK saņēmējiem.

Tas ir bezkaunīgi drosmīgs biznesa plāns, kā OIK saņēmējiem nopelnīt simtus miljonu eiro arī no OIK likvidēšanas. Šim plānam ir arī politiska odere. OIK esot KPV vienīgā «sarkanā līnija» sadarbībai ar citām partijām, uzstāj Gobzems. Taču, kaut arī neviena partija pirms vēlēšanām neiestājās par OIK saglabāšanu, tieši Saskaņa to bija izvēlējusies par galveno tanku pret pašreizējo valdības koalīciju.

Arī pēc sarunas ar prezidentu Gobzems turpināja uzstāt, ka «KPV LV manā personā» esot gatava «valstī ieviest jaunu politiku» un «Latvijas valsts piedzīvos jaunu uzrāvienu». Jācer, ka neuzrausimies uz Saskaņas balstītu KPV valdību. Tomēr pašlaik šķiet, ka arī ne Pabriks, ne Bordāns nepratīs savākt kopā valdības koalīciju, pirms prezidents nebūs vienam no viņiem uzdevis to izdarīt.

Ja nu vienīgi izveidot koalīcijas aprises piespiedīs nepieciešamība vienoties par Saeimas priekšsēdētāju. Tas var nebūt jau 6. novembrī, kad jaunā Saeima sanāks uz pirmo sēdi, ko vadīs vecās Saeimas priekšsēdētāja līdz brīdim, kad būs ievēlēta/ievēlēts jaunais/jauna. Jācer, ka jaunie tautas priekšstāvji vēlēsies sākt pēc iespējas drīz, nevis pēc mēnešiem, strādāt, kā solījuši, vēlētāju labā. Redz, otrdien jau vienojās, kurš kur sēdēs Saeimas zālē.

Komentārs 140 zīmēs

Labs, kas padarīts. Vējonis ir izsludinājis grozījumus Satversmē, ka arī Valsts prezidentu Saeima ievēlē atklātā balsojumā.

Dabiskie partneri. Rīgas dome sadarbojas ar ES un ASV sankciju sarakstā iekļautu Krimas tilta būvētāju firmu.

Tropisks populisms. Brazīlijā prezidenta vēlēšanās uzvarējis galēji labējais Bolsonaru, kurš apgalvo, ka neesot fašists.

Karteļogarhija

Trīs oligarhu vietā — daudzi mazāki, bet gana ienesīgi politbiznesa projekti

Savulaik Latvijā par visiem svarīgajiem lēmumiem, kas skāra augstus amatus vai lielu naudu, pirmais jautājums vienmēr bija — ko par to saka oligarhi? Viņi bija trīs, un viņu intereses un savstarpējās attiecības, ja ne pilnīgi vienmēr noteicošas, tomēr allaž tika uzskatītas par būtiski svarīgu faktoru Latvijas politikā. Pērn žurnāla Ir publicētās «Rīdzenes sarunas», kurās Šlesers ar Lembergu spriež par saviem politbiznesa plāniem, krāšņi apliecināja viņu interešu daudzveidību un ietekmes plašumu.

Tomēr laiks, kad visa politika griezās ap šā triumvirāta asi, ir pagājis. Šķēli un Šleseru aizslaucīja no nacionālās politikas skatuves prezidenta Zatlera rīkojums nr. 2 un sekojošās 11. Saeimas vēlēšanas. Tagad 13. Saeimas vēlēšanas ir parādījušas, ka arī Lembergs vairs nav LEMBERGS.

Jau labu laiku manāms, ka Ventspils dižvadoņa ietekme uz Rīgas politiķiem un ZZS vadīto valdību nav tik dzelžaina kā senāk. Miljonu Ventspils Mūzikas skolas ērģelēm valdība bija gatava atvēlēt, bet Augulis nespēja panākt Kučinska (abi ZZS) atbalstu simtiem miljonu vērtā elektrifikācijas projekta sākšanai ar Ventspils virziena izbūvi. Starp asākajiem finanšu ministres, tolaik partijas Latvijai un Ventspilij biedres Danas Reiznieces-Ozolas nodokļu reformas kritiķiem bija partijas vadītājs Lembergs, taču nodokļu izmaiņas tik un tā tika pieņemtas. Pirmo reizi 12 gados Lembergs nespēlēja nozīmīgu lomu ZZS vēlēšanu kampaņā.

Kopš balsošanas dienas pagājušas jau gandrīz četras nedēļas, bet Lembergs nevar beigt vārīties. Augstprātīgi tie ZZS ministri bijuši! Sasirguši ar zvaigžņu slimību! Tā ir «Kučinska kā valdības vadītāja sakāve»! Arī Reizniece-Ozola viņu dziļi aizvainojusi — tie, kas kaut ko «nesaprot, ir duraki, jo nav šaha lielmeistari», viņš rūgti izmet.

Turklāt šie pašpasludinātie «čempioni» vēl pat nav sapratuši, kāpēc piedzīvojuši sakāvi. Nu, Lembergs viņiem paskaidros. Garā, ar daudziem grafikiem ilustrētā videoprezentācijā aizvainotais un atstumtais rāda, kā no 2006. līdz 2014. gadam katrās vēlēšanās ZZS spēja pēdējās nedēļās piesaistīt nozīmīgu skaitu neizlēmušo vēlētāju, bet šogad — nekā. Lai gan viņš pats to nepasaka, prezentācijas morāle ir gana skaidra. Kad Lembergs gāja uz premjerministru kandidātu debatēm, ZZS bija «seja», kura spēja paņemt publiku. Kučinskis palika pie sasistas siles.

Piebalso arī Brigmanis, kurš tagad atzīst, ka Lemberga viedoklī valdība neieklausījās: «Ja Lembergs kā personība būtu vairāk iekompilēts šajā vēlēšanu kampaņā, rezultāts būtu labāks.» (Bet varbūt Zemnieku savienības vadītājs vienkārši mēģina pielabināties. Ļaunas mēles melš, ka viņa palikšanu aiz ievēlēto deputātu svītras panāca nevis spontāns vēlētāju sašutums par veco komunistu, bet gan paša «partneru» labi organizēta svītrošanas kampaņa.)

Lai nu būtu, kā būdams, šis konflikts pats par sevi apliecina, ka Lemberga teikšana ZZS ir krietni mazāka nekā agrāk.

Tas gan nebūt nenozīmē, ka Lembergs (vai Šķēle, vai Šlesers) vēl aizvien nav bagāti cilvēki ar politisku ietekmi, kuru viņi arī pēc iespējas liek lietā. Vienkārši tā vairs ne tuvu nav tāda, kāda bija viņu slavas gados.

Diemžēl viņu vietā nav nākusi atklāta un godīga valsts pārvalde, kura loģiski un atbildīgi cenšas rīkoties visu iedzīvotāju kopīgajās interesēs.

Drīzāk valsts pārvaldes izmantošana konkrētu biznesa interešu labā kļuvusi fragmentēta. Daudzās nozarēs izveidojušies lielāki vai mazāki karteļi, kuri spējuši panākt sev svarīgo politiķu un ierēdņu atbalstu un labvēlību. Kur vien skaties — zāļu tirdzniecībā, celtniecībā, atkritumu apsaimniekošanā, zaļās enerģijas atbalstā —, redzama gan valsts un pašvaldību laipna pretimnākšana dažu uzņēmēju interesēm uz nodokļu maksātāju rēķina, gan nereti arī pašu uzņēmēju savstarpējās vienošanās, lai brālīgi sadalītu šo tirgu.

Konkurences padome jau gadiem saka, ka šie karteļi ir Latvijas tirgus lielākā problēma. Taču ar viņiem cīnīties nereti ir grūtāk nekā ar dažiem visiem zināmiem nacionāla līmeņa oligarhiem. Kas šo karteļogarhiju pazīst? Kas spēj mobilizēt viņiem politisko pretspiedienu?

Šo sērgu nebūs iespējams likvidēt ar vienu vai pat simt rīkojumiem nr. 2. Taču pirmie soļi tā samazināšanai ir skaidri, un partijas, kuras tos atbalstīs, apliecinās savu vēlmi un gatavību vismaz sākt cīņu pret šiem karteļiem.

Ir jāpāriet uz pilnīgu valsts finansējumu politiskajām partijām, lai padarītu tās neatkarīgas no naudīgiem politbiznesiem.

Ir jāpieņem likums par lobēšanu, kas padarītu caurskatāmus leģitīmos kontaktus starp uzņēmējiem un valsts pārvaldi un vienlaikus sodītu par aizkulišu sviru iedarbināšanu.

Ir mērķtiecīgi jāmeklē valsts kapitālsabiedrību vadītāji starp daudzajiem augsta līmeņa profesionāļiem, kas strādā ārvalstīs un nav sapinušies vietējos ietekmes tīklos.

Ir jāstiprina Konkurences padome un Valsts kontrole, kuras pierādījušas spēju un vēlmi cīnīties pret šiem karteļiem un to ietekmi uz valsts pārvaldi.

Ja jaunā Saeima tiešām grib sākt veidot jaunu politiku, tad šis būs viens no tās pirmajiem un svarīgākajiem darbiem.

Komentārs 140 zīmēs

Merkeles mijkrēslis. Vācijas valdības vadītāja paziņojusi, ka 2021. gadā plānotajās vēlēšanās nekandidēs uz kancleres amatu.

Laika griežos. Eiropas Komisija ierosināja jau nākamgad pārtraukt pāreju no vasaras uz ziemas laiku, bet dalībvalstis iesaka nesteigties.

Nauda ripo. Gada pirmajos deviņos mēnešos nodokļu ieņēmumi par 26,5 miljoniem pārsnieguši plānoto.

Mafiozas valstis

Saūda Arābijas «reformatora» plānus apdraud brutāla slepkavība Stambulā

Oktobra otrajā dienā Džamals Hašogi, pusmūža žurnālists un mērens Saūda Arābijas valdnieku kritiķis, kurš dzīvoja ASV un rakstīja The Washington Post, iegāja savas valsts konsulātā Stambulā, lai saņemtu kādus ieplānotajām laulībām vajadzīgus dokumentus. Tur viņu gaidīja 15 «killeri».

Kā tālāko notikumu gaitu apraksta avoti Turcijas valdībā, kuri esot varējuši elektroniski noklausīties konsulātā notiekošo, žurnālistu tūlīt pēc ieiešanas konsulātā sagrāba un sāka spīdzināt. Caur Skype pieslēdzās Saūds al-Kahtāni — Saūda Arābijas valdības faktiskā vadītāja kroņprinča Muhameda bit Salmana padomdevējs — un deva pavēli: atvediet man šī suņa galvu.

Jau pēc dažām minūtēm Hašogi bija beigts, un speciāli no Rijādas līdzi atbraucis ķirurgs kolēģiem ieteica upura ķermeņa sazāģēšanas laikā uzlikt austiņas un klausīties mūziku — tas palīdzot nomierināt nervus. Dažas stundas vēlāk visi slepkavas, kuri tikai torīt bija ieradušies Stambulā, bija ceļā atpakaļ uz Arābijas pussalu.

Jau dienu pēc Hašogi pazušanas viņa saderinātā un The Washington Post cēla trauksmi. 6. oktobrī Turcija publiski izteica aizdomas, ka viņš konsulātā nogalināts. Pakāpeniski medijiem tika sniegts aizvien vairāk informācijas no turku avotiem, bet visu šo laiku Saūda Arābija noliedza, ka Hašogi būtu noticis kas slikts. Viņš esot izgājis no konsulāta dzīvs un vesels, teica Rijāda. Taču šī versija kļuva jo dienas, jo neticamāka, un sestdien, 20. oktobrī, vairāk nekā divas nedēļas pēc viņa pazušanas, Saūda Arābijas valdība atzina, ka tās līdz šim teiktais bijuši meli. Hašogi tiešām esot miris konsulātā. Tas it kā noticis nejauši, kad starp viņu un kādiem diplomātiskās pārstāvniecības darbiniekiem izcēlies kautiņš.

Taču uz jautājumu — kur palicis viņa līķis? — atbildes vēl aizvien nav.

Savukārt otrdien Turcijas prezidents Erdogans publiski apvainoja Saūda Arābiju rūpīgi izplānotā pasūtījuma slepkavībā.

Erdogana sašutums par Hašogi likteni nav saistīts ar raizēm par cilvēktiesībām vai preses brīvību. Viņa paša režīms bāž cietumā sev netīkamus žurnālistus un citus opozicionārus. Saūda Arābija un Turcija jau ilgstoši sacenšas par ietekmi Tuvajos Austrumos, un Erdoganam Hašogi noslepkavošana rada lielisku iespēju iegūt punktus šajās varas spēlēs.

Rezultāti jau ir. Cits pēc cita augsta līmeņa rietumvalstu pārstāvji un starptautisku uzņēmumu vadītāji atsaukuši dalību šonedēļ plānotā konferencē, kuru Saūda Arābija centās iezīmēt kā «Davosu tuksnesī».

Tas Rijādai rada ko vairāk nekā tikai reputācijas risku. Kopš varas grožu pārņemšanas kroņprincis Muhameds bin Salmans jeb, kā visi viņu sauc, MBS, ir sācis jaunu ekonomiskās modernizācijas kursu, ar kuras palīdzību viņš cer valsti atradināt no naftas atkarības un mazināt musulmaņu garīdzniecības ietekmi. Rietumos šī politika uztverta ļoti pozitīvi, un ne bez iemesla nelieli soļi sieviešu tiesību paplašināšanā, piemēram, šajā vasarā atceltais aizliegums vadīt automobiļus, ir piesaistījuši plašu uzmanību ārzemēs.

Taču medaļas otrā puse ir MBS gatavība brutāli izrēķināties ar jebkuru īsto vai šķietamo ienaidnieku. Tieši viņš ir atbildīgs par Rijādas aktīvo iesaistīšanos nežēlīgajā karā Jemenā, kur izcēlusies holeras epidēmija un līdz pat 13 miljoniem cilvēku draud bads. Saūda Arābija tur nevis meklē mieru, bet gan regulāri bumbo apdzīvotas vietas.

Šī masu katastrofa līdz šim nav piesaistījusi Rietumu sabiedrību uzmanību — Jemena ir tālu, un tur notiekošais maz ietekmē Eiropu vai Ameriku. Taču, kā Staļins reiz teica, viena cilvēka nāve ir traģēdija, bet miljons cilvēku bojāeja ir statistika. Turklāt Hašogi noslepkavošana ir kas vairāk par atentātu. Tā šķiet noskatīta no kādas filmas par mafiju, kurās teatrāli asiņainas slepkavības ir varas instruments, ar kuru iebiedēt gan savējos, gan ienaidniekus.

Taču rezultāts varētu izrādīties tieši pretējs iecerētajam. Visu mēnesi starptautisko mediju virsrakstos dominējis Hašogi stāsts. Tas ir smagi iedragājis MBS reputāciju, jo neviens netic, ka tādu pasūtījuma slepkavību varētu izpildīt bez viņa akcepta.

Kāpēc kroņprincim varētu likties, ka tik izaicinošs varas darbs viņam būtu izdevīgs? Droši vien to pašu iemeslu dēļ, kāpēc Putinam varētu šķist, ka būtu vēlams noindēt Skripaļus ar nervu aģentu Novičok. Pēc mafijas loģikas šādas demonstratīvas slepkavības apliecina «krusttēva» neierobežoto varu, kura ļauj pārkāpt visām civilizācijas normām un izpildīt visbrutālākās fantāzijas.

Brīvība pasaulē pēdējos gados iet mazumā, aizvien vairāk valstīs nostiprinās autoritāri režīmi, un jauno diktatoru domāšanas veids nereti ir biedējoši tuvs mafijas tradicionālajai izpratnei par lietu kārtību.

Rietumvalstu reakcijas uz Skripaļu indēšanu un Hašogi nogalināšanu rāda, ka tās vēl nav gatavas akceptēt šos spēles noteikumus. Tomēr ilgtermiņā mafiozas valstis, kuras izmanto atentātus, iebiedēšanu un uzpirkšanu savas varas nostiprināšanā, var soli pa asiņainam solim izrādīties nopietnāks drauds mūsu valstīm un brīvībām nekā tanki un kodolraķetes.

Komentārs 140 zīmēs

Pilsoniskās sabiedrības uzvara. Tiesa apmierina vietējo aktīvistu prasību atcelt būvatļauju lielveikala celtniecībai pie Jelgavas pils.

Virtuāli uzbrukumi, reāls sods. Somijā trīs prokremlis­kiem interneta troļļiem piespriesti cietumsodi par žurnālistes vajāšanu internetā.

Nav zaudējuši cerības. Londonā 700 000 cilvēku piedalījās demonstrācijā, kurā prasīja vēl vienu tautas balsojumu pirms gala lēmuma par Brexit.

Konstruktīva konstruēšana

Saņemt uzaicinājumu veidot valdību var vai nu Bordāns, vai nu Pabriks

Valdības veidošanas sarunu pirmajās divās nedēļās politiķi vienojušies, ka tās esot «konstruktīvas», kā pagājušonedēļ cits pēc cita apgalvoja. Ņemot vērā, ka valdību uzkonstruēt vēl nav izdevies, konstruktīvisms šajā gadījumā laikam nozīmē, ka neviens nav nevienam ne sadevis pa seju, ne iedevis kurvīti. Tas nav slikts rezultāts, ja atceramies, kādas bija dažu partiju savstarpējās attiecības pirms vēlēšanām.

Līdztekus partiju konsultācijām savējās ar katru no septiņām Saeimā ievēlētajām pagājušonedēļ rīkoja arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Pēc šīm konsultācijām prezidents paziņoja, ka turpinās izvērtēt trīs kandidatūras premjerministra amatam. Tie ir Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija), Aldis Gobzems (KPV LV) un Artis Pabriks (Attīstībai/Par).

Taču uzreiz parādījās plaisa starp partiju politiķu un prezidenta runāto. Vējonis gaidot, ka partijas konsultāciju gaitā panāks vienošanos par vairākuma atbalstu vienam no trim kandidātiem. Savukārt vismaz viens no trim, KPV kandidāts Gobzems, uzstāj: «Tā ir lieta, kas jāizvēlas Valsts prezidentam.»

Šī pretruna nav tikai retoriska. Protams, valdības veidotāju nosauks prezidents. Taču, vai nosauks kādu, kam ir Saeimas atbalsts, vai kādu, kas tikai apsolījis nodrošināt vairākumu, būs izvēle starp diviem fundamentāli dažādiem valdības veidošanas modeļiem. Otrajā no tiem piedalītos arī Saskaņa.

Piecas no ievēlētajām partijām bija pirms vēlēšanām solījušas neveidot koalīciju ar Saskaņu un, loģiski, arī pēc vēlēšanām par valdības veidošanu ar Saskaņu nekonsultējas. Taču šajā vienīgajā jautājumā principiāli konsekventa paliek arī KPV, kas pirms vēlēšanām atteicās novilkt šādu «sarkano līniju» un pagājušonedēļ vienīgā tikās arī ar Saskaņu.

Pēc tikšanās Gobzems pastāstīja, ka nodevis Saskaņai svarīgu vēsti — Rīgas domē jānojauc «sarkanās līnijas» starp valdošo koalīciju un opozīciju, bet Saeimā KPV atbalstīšot «konstruktīvus» priekšlikumus no partijām, kuras nebūs valdībā.

Tā ir tā pati vēsts, ko KPV pauda pirms vēlēšanām — ka veidošot koalīciju ar «tautu», nevis ar partijām, un ka Saeimā deputāti balsošot par valdības lēmumiem un likumprojektiem neatkarīgi no tā, vai ir, vai nav valdības koalīcijā.

Ar KPV un Saskaņas 39 vietām cerētā «tauta» jeb vismaz puse Saeimas nesanāk. Gobzema valdības apstiprināšanai vairākuma nebūtu pat tad, ja to nezin kāpēc atbalstītu visi 11 «zaļo zemnieku» deputāti. (Droši vien aritmētika tagad dzen Gobzemu piedāvāt apvienošanos pat oligarhu apkarotājai JKP, kura nepiekrīt strādāt Pabrika iecerētajās darba grupās par valdības veidošanu, ja tajās piedalīsies arī ZZS.) Taču process varētu sākties. Pat ja tas nevarētu beigties ar valdības izveidošanu, kazi, pieaugošais haoss tiešām novestu pie Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām, kā tagad prognozē vai varbūt cer Vjačeslavs Dombrovskis. (Sak, tad gan mēs zinātu, kā dabūt Ždanokas nozagtos 3,2 procentus.)

Saskaņas un KPV premjerministru kandidātiem saskan priekšstats par galveno kritēriju, pēc kura prezidentam būtu jāizvēlas valdības veidotājs. Valdība jāveido vēlēšanu «uzvarētājam», tātad viņam, uzstāj Dombrovskis, kaut gan pats pat nemēģina sākt konsultācijas ar citiem par savu valdību. Arī Gobzems ir pārliecināts, ka ir vēlēšanu uzvarētājs, kuram jāuztic veidot valdību tāpēc vien, ka KPV esot ieguvusi par tik daudz vairāk balstu nekā JKP, cik Smiltenē iedzīvotāju. Taču valdības veidošanas iniciatīvu arī viņš ir atstājis citiem.

Oligarhu sarunu namatēva Aināra Šlesera puišu vadītais KPV rupors Dienas Bizness pirmdien piedraudēja Vējonim, ka viņš zaudēšot cerības uz vēl vienu termiņu amatā, ja nebūs «saprātīgs» un neuzdos Gobzemam veidot valdību. Atbilstoši KPV pirmsvēlēšanu solījumam veidot koalīciju ar tautu šī avīze māca, ka «ir iespējamas citas formas, kā panākt uzticības balsojumu parlamentā bez ierastā koalīcijas līguma», un «Aldim Gobzemam ir jāpierāda, uz ko viņš ir spējīgs».

Šīs «citas formas» Saskaņas un KPV izpildījumā varbūt redzēsim jau Saeimas pirmajā darba dienā 6. novembrī, ja līdz tam nebūs vienošanās par koalīciju, kuras daļa parasti ir arī vienošanās par amatiem Saeimas prezidijā un komisijās.

Tomēr Vējonis diezin vai uzticēs Gobzemam veidot valdību. Līdzās priekšnoteikumam uzrādīt Saeimas vairākuma atbalstu prezidents nosaucis arī citus. Ar viņu būs jāsaskaņo ārlietu un aizsardzības, bet nu arī iekšlietu ministra kandidatūra. (Šis trešais laikam tēmēts JKP un Bordānam.) Un valdības veidotājam būs jāspēj saņemt pielaidi valsts noslēpumam. (Var minēt, ka tas ir par Gobzemu, kura «pārliecība» par savu godīgumu nav kritērijs pielaides piešķiršanai valsts noslēpumam.)

Atliek vai nu Bordāns, kas pirmais uzņēmās līdera lomu partiju sarunās, taču, uzreiz paziņojis, ka ar ZZS nekad un neko, diemžēl nonāca KPV ķīlnieka lomā, vai nu Pabriks, kuram, pašam varbūt negribot, cerības uz vēl vienu termiņu Eiropas Parlamentā var izvērsties par pienākumu vadīt Latvijas valdību. Ne izcils, taču arī ne slikts, varētu pat teikt, ka «konstruktīvs» rezultāts pēc tikai divu nedēļu sarunām.

Komentārs 140 zīmēs

Dievs dos, būs godīgi. Ēnu ekonomikas apkarošanai neiztērētos 1,4 miljonus valdība gatavojas atdot baznīcām.

Nekad nav par vēlu. Drošības policija par spiegošanu Krievijas labā apcietinājusi kādu pensijas vecuma Latvijas iedzīvotāju.

Bezprecedenta gadījums. Eiropas Komisija noraidījusi Itālijas valdības izstrādāto budžeta projektu.

Bordāna saraksts

Sarunas par valdību tikai sākas, un pieļautās kļūdas var labot

Jānis Bordāns varētu izveidot valdību. Tikai jāprecizē, ka pašlaik notiek nevis valdības veidošana, bet gan konsultācijas starp Saeimā ievēlētajām partijām par iespējamo sadarbību valdības koalīcijā.

Šīs Saeimas pilnvaras beigsies 6. novembrī. Tikai pēc tam prezidents Raimonds Vējonis varēs kādu aicināt sastādīt Ministru kabinetu.

Taču ir loģiski, ka sarunas par valdību sākas uzreiz pēc vēlēšanām. Ideālā variantā valdībai vajadzētu būt praktiski gatavai jau tajā brīdī, kad prezidents oficiāli uzdod to izveidot. (Un Vējonis ir pateicis, ka uzticēs to veidot tādam, kurš būs nodrošinājis sev Saeimas vairākuma atbalstu.) Lai tad atliek vairs tikai valdības veidotājiem parakstīt koalīcijas līgumu un deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbu, bet Saeimai — apstiprināt jauno valdību.

Situācija ir tālu no ideālās, jo nevienai no Saeimā ievēlētajām partijām vēlētāji nav piešķīruši nepārprotamas līderes lomu. Taču valdību vajadzēs uztaisīt. Varbūt Jaunās konservatīvās partijas priekšsēdētājs Bordāns nekļūs par tās vadītāju (vai nekļūs ar pirmo piegājienu), tomēr pašlaik, uzņēmies sarunu galvenā vedēja lomu, viņš sācis norīvēt priekšvēlēšanu asumus ievēlēto partiju attiecībās līdz puslīdz pieciešamiem pēcvēlēšanu grubuļiem. Tas ir vajadzīgs, taču arī nepateicīgs darbs. Jo šajā reizē acīmredzot ir tā — kurš pirmais brauc, to pirmo samaļ.

Bordānam var pārmest divas kļūdas pagājušonedēļ notikušajā sarunu pirmajā kārtā. Vispirms viņš pēc strupas tikšanās ar «zaļo zemnieku» pārstāvjiem paziņoja, ka ZZS viņa valdībā noteikti nebūs. Idejiski saprotams oligarhu apkarotāja solis, taču praktiskais rezultāts bija KPV LV iecelšana neaizstājama partnera godā. Kaimiņa trampampiņi tūdaļ pat aizlēkšoja konsultēties ar Saskaņas «vecajiem komunistiem», nebažīdamies par JKP un citu partiju novilktajām «sarkanajām līnijām».

Bet nedēļas nogalē, kad ar iespējamajiem partneriem bija noturējis vēl tikai, kā varētu teikt, ievada sarunas par varbūtējo sadarbību, Bordāns piepeši uzblieza galdā amatu sadalījumu starp partijām savā valdībā.

Iespējams, tieši Bordāna iecerētais ministru amatu sadalījums var palīdzēt saprast, kāpēc tāda steiga. Pareizāk, mēģināt uzminēt, kā viņš to redz.

Šķiet, ka Bordānam un JKP šīs sarunas ir ne tikai par valdību, bet arī par partijas kā tiesiskuma un korupcijas apkarošanas karognesējas nākotni. Tomēr, ja viņam rūpētu tikai partijas liktenis, vienkāršākais būtu paziņot par nesadarbošanos ne ar kādiem vecajiem un korumpētajiem, un lai tad šie nāk un lūdzas. Taču Latvijai vajag valdību, un Bordāns izvēlējās pats sākt runāt arī ar «vecajiem krabjiem». Un viņam iestājās gluži vai klasiska grieķu traģēdija.

Vēlēšanu aritmētika ir nepielūdzama. Valdību vispār bez oligarhiem uztaisīt nevar. Bordāna atteikums Lemberga «zaļajiem zemniekiem» un satiksmes ministra amata piedāvāšana KPV LV ir politiski it kā loģiska izvēle par labu mazākajam, jo relatīvi vājākam ļaunumam, kāds šajā reizē varētu šķist Šlesera un citu marginālāku personāžu bīdītie un atbalstītie. Turklāt Kaimiņa un Zakatistova iespējamā izdošana kriminālvajāšanai vēl vairāk vājinātu šo oligarhu atbalstīto «jauno» spēku. Bet Iekšlietu ministrijas piešķiršana savai partijai liecina par Bordāna cerībām pieskatīt «vecos blēžus» Satiksmes ministrijā un citur.

Tās ir saprotamas, tomēr tikai ilūzijas. Jau iecere likt ārlietu ministra amatā kādu «profesionālu diplomātu» Kremlim kaitinošā Rinkēviča vietā, ko grūti tulkot citādi kā labvēlības žestu politiskā tranzīta lobija virzienā, atgādina, ka kompromisi vienmēr rada savu secīgu loģiku. Tāpēc arī iedoma ar iekšlietu ministra un premjerministra amatu nodrošināties pret valsts apzagšanu ir tikai kabineta krēsla sapnis.

Tas ir ļoti vienkārši. Vai premjerministrs Bordāns riskētu kādas apšaubāmas, taču ne acīmredzami kriminālas satiksmes ministra shēmas dēļ gāzt savu valdību, kurai taču būtu tik daudz citu valstiski svarīgu darbu? Atļaujiet šaubīties. Un tālāk jau soli pa solim traģiska savas politikas ķīlnieka virzienā.

Tāpēc, lai arī cik banāli izklausītos JKP sarunu partneru cita pār citu teiktais, ka pašlaik jārunā par valdības darbiem un principiem, nevis par amatiem, tā diemžēl vai par laimi ir taisnība, ka valdības darbu sabiedrības labā var nodrošināt savstarpēju vienošanos tīkls, nevis atsevišķu cilvēku revolucionāra pārliecība par savu taisnību un spēju piespiest visus strādāt godīgi.

Taisnība, ka personībām būs svarīga nozīme apstākļos, kad aritmētika vien nevienai partijai neļauj justies stiprai un varenai. Taču Bordānam diezin vai būtu gudri iedzīt sevi stūrī pie KPV, kura ar Saskaņu varētu kaut vai šodien vienoties par kopēju valdību, kad jau Kaimiņam vienīgais kritērijs ir viena valsts valoda. (Ar otru valsts valodu pirms vēlēšanām nedraudēja pat Ždanokas partija.)

Taču arī JKP iespējamajiem partneriem diezin vai patiktu redzēt Bordānu tajā stūrī. Pašu premjerministra kandidāti taču ir vai nu Strasbūrā, vai nu cer turp atkal doties, vai abējādi. Prātīgākais būtu novākt amatu sarakstu no galda un turpināt runāt.

Komentārs 140 zīmēs

Labs darbs, kas izdarīts. Prezidents Vējonis izsludinājis grozījumus Satversmē par Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā.

Notriektās zvaigznes. ZZS deputāti Barča un Klaužs nevar noticēt, ka nav ievēlēti, un prasa pārskaitīt balsis.

Nevienam nav viegli. Zviedrijā piecas nedēļas pēc vēlēšanām izjukušas sarunas par valdību un sāktas jaunas.

Iekļaujas

Attīstībai/Par! apsteidz Nacionālo apvienību, Pavļuts populārāks par Iesalnieku

Mēdz teikt, ka mīļotam bērnam daudz vārdu. Ko tad teikt par sociālajiem liberāļiem, kuriem Kremļa troļļi izgudro un vietējie līdzskrējēji palīdz izplatīt aizvien jaunas, jo savstarpēji pretrunīgākas un absurdākas, jo labākas iesaukas — liberālfašisti, liberālmarksisti, liberasti, genderisti utt. Pirms dažiem gadiem bija pat brīdis, kad lembergisma flagmanis «neatkarīgā» Rīta Avīze, nespēdama vairs pat no pirksta izzīst nevienu viņiem piedēvējamu ļaunumu, aizpildīja platību ar diskusiju par tēmu — kā viņus pareizāk lamāt? Par sorosistiem vai sorosoīdiem?

Visa šī gānīšanās, protams, notikusi labākajās sazvērestības teoriju tradīcijās — ka liberāļi ir kāda skaitliski maza grupiņa, kas vienlaikus apveltīta ar brīnumainu spēju kontrolēt ja ne visu pasauli, tad katrā ziņā «sapuvušos Rietumus». «Tradicionālo vērtību aizstāvji», kuru «tradicionālisms» parasti sakņojas padomiskos aizspriedumos un autoritārā domāšanā, visiem spēkiem centušies radīt sev izdevīgo iespaidu, ka liberālisms ir kaut kas margināls, Latvijai svešs un no ārpuses uztiepts.

Taču, par spīti visam, pulgotās un noniecinātās liberālisma idejas Saeimas vēlēšanās atrada daudz nozīmīgāku atbalstu, nekā bija gaidīts.

Trīs vēlēšanās startējušas partijas var bez sevišķām atrunām dēvēt par sociāli liberālām. Gan Attīstībai/Par!, gan Jaunā Vienotība, gan Progresīvie savās programmās un retorikā piešķir prominentu vietu vienam un tam pašam jēdzienam — iekļaujoša sabiedrība. Tas labi atspoguļo sociālā liberālisma galvenās vērtības — atvērtību dažādībai, toleranci pret atšķirīgo, vēlmi piesaistīt, nevis atstumt, atbalstīt, nevis ignorēt.

Runājot konkrētāk, Latvijā kā liberāļu pazīšanās zīmi var izmantot vienu kritēriju — gatavību iekļaut savā programmā atbalstu kopdzīves likumam, kas ļautu reģistrēt partnerattiecības jebkuram neprecētam, tajā skaitā arī viendzimuma, pārim.

Ja viņš ticētu «tradicionālistiem», jebkuram prātīgam Latvijas politiķim vajadzētu baidīties par kopdzīves likumu vispār izteikties, un gandrīz komiska kļuva dažu politiķu locīšanās priekšvēlēšanu laikā, lai izvairītos no atzīšanās konkrētā nostājā — te prātā nāk KPV pārstāvji un Saskaņas Dombrovskis. Tomēr trīs minētās partijas neizvairījās. Attīstībai/Par! 4000 zīmju pro-grammā raksta, ka valsts «pieņem Kopdzīves likumu». Progresīvie izvērstā programmā norāda, ka «valstij un sabiedrībai ir jāatbalsta visu veidu ģimenes attiecības, kas aptver rūpes vienam par otru». «Vecajā» Vienotībā ik pa brīdim uzliesmoja domstarpības šajā jautājumā, bet Jaunā Vienotība 4000 zīmju programmā atrada iespēju iekļaut prasību «pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu».

Kāds bija rezultāts? Attīstībai/Par!, kas visskaidrāk profilējās tieši šajā jautājumā, ne tikai panāca negaidīti labu rezultātu, bet pat apsteidza Nacionālo apvienību, kura visaktīvāk aizejošajā Saeimā centās sevi pasniegt kā latviešu «tradicionālās ģimenes» aizstāvi. Pavļuts un Tērauda izrādījās populārāki par Iesalnieku un Rībenu.

Par spīti jau kopš gada sākuma sacerētajiem nekrologiem (Ušakovs katrā priekšvēlēšanu intervijā pamanījās pateikt, ka viņi nebūs nākamajā Saeimā) Jaunā Vienotība pārvarēja 5% barjeru un gandrīz noteikti būs jaunajā valdībā. Abām partijām kopā ir 21 vieta Saeimā, un kopā ar Progresīvajiem tās saņēma 21,34% balsu.

Un tas vēl nav viss. Saeimā ievēlēti divi cilvēki (no diviem dažādiem sarakstiem), kuri neslēpj savu piederību LGBT kopienai, turklāt Edgars Rinkēvičs no Jaunās Vienotības saņēma ne tikai vislielāko plusu skaitu no visiem partijas kandidātiem, bet arī vismazāko svītrojumu skaitu no Rīgas sarakstā iekļautajiem.

Tātad pēc šīm vēlēšanām varam skaidri pateikt, ka liberālisms Latvijā nav kaut kāda margināla parādība, uz kuru rādīt ar pirkstu. To neapšaubāmi atbalsta vairāk nekā 20% vēlētāju, un droši vien gan starp citu partiju atbalstītājiem, gan arī starp nenobalsojušajiem atradīsies vēl gana daudzi, kas vai nu atbalsta vai vismaz nav naidīgi pret šīm idejām.

Turklāt iestāšanās Eiropas Sociālistu partijas grupā Saskaņai ierobežos iespējas sekot klaji putiniski konservatīvai programmai. Nekādu lielu labumu šī «eiropeizācija» vēlēšanās nedeva, tomēr izslēgšana par Briseles biedru sarkano līniju pārkāpšanu, piemēram, par atklātu homofobiju vai nostāšanos pret Stambulas konvenciju, būtu pazemojošs zaudējums.

Tomēr skaidri definētu liberāļu klātbūtne Saeimā rada iespēju arī konservatīvajiem spēkiem bieži un skaļi profilēties šajos jautājumos, kuri ir gan emocionāli uzrunājoši, gan vēlētājiem viegli saprotami. Turklāt katra šāda saķeršanās neizbēgami radīs šķelšanos jebkurā iedomājamā koalīcijā. Opozīcijai tas padarīs to provocēšanu sevišķi kārdinošu.

Savukārt Raivis Dzintars jau izteicies, ka šie jautājumi jāatstāj ārpus koalīcijas līguma un jāļauj izlemt Saeimas vairākumam. Tātad arī šajā Saeimā Dombrava labprāt sadosies rokās ar Stepaņenko cīņā par «tikumību». Liberālisma aizstāvju būs vairāk, viņi būs aktīvāki, taču viņiem neies vieglāk.

Komentārs 140 zīmēs

Rēķināšanā — divi. Valsts kontrole konstatējusi, ka nav skaidrības par pedagogu algu lieluma noteikšanas principiem un kārtību.

Zaudētājs. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienbalsīgi noraidīja Lemberga sūdzību par liegumu pildīt Ventspils domes priekšsēdētāja pienākumus.

Trešās Romas noriets. Maskava sašutusi par Konstantino­poles patriarha lēmumu atzīt Ukrainas pareizticīgo baznīcas neatkarību.