Kategorijas: Komentārs

Bez šoka, bez pacēluma

Labā ziņa — ES vēl aizvien nav zaudējusi spējas iegrožot dalībvalstu patvarības

Varēja būt sliktāk. Jau otro gadu pēc kārtas ar atvieglotu nopūtu varam atskatīties uz aizgājušajiem 12 mēnešiem un klusi priecāties par visu to, kas nenotika.

Pērn decembrī ASV prezidents Tramps un Ziemeļkorejas tirāns Kims raidīja viens pret otru postu sološus paziņojumus, un militārie eksperti un ģeopolitiķi nopietni apsprieda iespēju, ka Korejas pussalā varētu izcelties kodolkarš. Taču jau dažus mēnešus vēlāk abi naidnieki vienojās par tikšanos Singapūrā, pēc kuras Tramps nevarēja vien pārstāt slavēt Kimu.

Tepat Latvijā simtgades svinības pavadīja nemitīga nervozēšana par vēlēšanām. Vai viltus ziņu tūkstošgalvainā hidra iznirs no interneta duļķainajām dzīlēm? Vai tur peldošie Krievijas troļļi sašūpos valsts laivu? Vai populisma vilnis palīdzēs ienest Saskaņu valdībā? Bet tīmekli Maskava sevišķi neraustīja, un KPV koalīcijas ar Saskaņu nebūs. Pēc dažiem nervus kutinošiem valdības veidošanas vingrinājumiem šī komentāra rakstīšanas laikā tiek tapināta koalīcija, kura sola nevis revolūciju, bet gan evolūciju.

Diemžēl izvairīšanās no katastrofas nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Pēc 2016. gada šokiem — Brexit balsojuma, Trampa ievēlēšanas — 2017.gadā mobilizējās pretspars. Sieviešu tiesību aizstāvjus šokēja, ka Baltajā namā nonācis cilvēks, kuru vairāk nekā 20 sievietes apsūdzējušas par uzmākšanos. Ne tikai Amerikā, bet arī daudzviet citur sabiedrības uzmanības centrā nonāca #MeToo kustības atklājumi par citiem, kuri izmantojuši varu, lai apmierinātu savu baudkāri.

Vecajā kontinentā prezidenta vēlēšanas Austrijā un Francijā un parlamenta vēlēšanas Nīderlandē lika domāt, ka aizvien vairāk cilvēku ir gatavi iestāties pret eiroskeptisko populismu.

2018. gads atgādināja, ka politikā emociju uzliesmojumi mēdz būt īslaicīgi, jo sevišķi mirkļbirku laikmetā. 2107. gada janvārī ASV sieviešu tiesību atbalstam notika lielākās demonstrācijas valsts vēsturē, un simbols bija rozā adītas cepurītes. Divus gadus vēlāk — kas tās vairs nēsā?

Nav noticis ļaunākais, taču liberālo vērtību aizstāvji vēl aizvien nav pietiekami skaidri un spēcīgi iezīmējuši atbildi uz izaicinājumiem, kurus izvirza labējais populisms rietumvalstīs. Politiskās un ekonomiskās reakcijas vēl aizvien ir fragmentētas, tām grūti pārvarēt agrāko pieņēmumu inerci.

Oktobrī 700 000 cilvēku piedalījās demonstrācijā Londonā, kurā prasīja otru referendumu par Lielbritānijas izstāšanos no ES, savukārt parlamentā labi ja desmitā daļa deputātu atbalstītu «cietu Brexit». Taču partiju disciplīna un nespēja atrast vienojošu pretpiedāvājumu padara šo katastrofālo iznākumu par gluži ticamu.

Arī citās valstīs redzama populistu mazākuma spēja paralizēt politiku un paklupināt tradicionālo partiju centienus vienoties par racionālu un efektīvu rīcību. Tāpēc jau kopš septembra jaunievēlētais Zviedrijas parlaments nespēj izveidot valdību, un Vācija atkal mokās ar plašo kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu koalīciju. Vecie politiskie rāmji vairs neder mūsdienu sabiedrības portretam, bet jauno ielogu politiskā noturība vēl nešķiet pārliecinoša.

Novembrī Demokrātu partija guva spožu uzvaru ASV Pārstāvju palātas vēlēšanās, kurā viņiem tagad būs nozīmīgs vairākums. Stipri vairojušās cerības, ka demokrātu pārstāvis varētu uzvarēt Trampu 2020. gada prezidenta vēlēšanās. Taču arī demokrātus plosa iekšēji strīdi par pareizo nākotnes stratēģiju. Vai uzsvērt ekonomiskos jautājumus un mēģināt atgūt baltādainos strādniekus un lauciniekus? Vai arī virzīties tālāk pa kreisi, lai nostiprinātu sev pilsētnieku un minoritāšu atbalstu? Domstarpības jau tagad ir asas, un, pat ja partija atradīs pareizo atbildi, tai var draudēt līdzīga šķelšanās kā 2016. gadā, kad uzkurināto Bērnija Sandersa atbalstītāju sarūgtinājums maksāja Hilerijai Klintonei vērā ņemamu balsu skaitu.

Labā ziņa — Eiropas Savienība vēl aizvien nav zaudējusi savas spējas iegrožot dalībvalstu patvaļības. Pēc gara un skaļa strīda Polijas valdība novembrī tomēr atkāpās no plaši kritizētajiem plāniem iejaukties tiesu sistēmas darbā. Par spīti bravūrīgajiem paziņojumiem, Itālijas populistu valdība tomēr sākusi meklēt kompromisu ar Eiropas Komisiju par tās noraidīto 2019. gada budžetu. Tomēr, jo ļodzīgākas būs dalībvalstis kopumā, jo vājāka kļūs arī pati ES, un šobrīd dažas no stiprākajām valstīm šķiet apmulsušas par savu tālāko ceļu. Francijas prezidenta Makrona iekšpolitiskās kļūdas izsauca plašos «dzelteno vestu» protestus, kas viņu manāmi vājinājušas. Vācija atrodas Merkeles ēras mijkrēslī, kurā gan valsts esošā, gan nākotnes politika kļuvusi neierasti miglaina.

Tikmēr diktatori nostiprinās. Ķīnas valdnieks Sji šogad kļuva par prezidentu uz mūžu, Krievijā Putins sev pagarināja amata termiņu vēl uz sešiem gadiem, Turcijā Erdogans pēc ievēlēšanas piesavinājās gandrīz neierobežotu varu. Jo Rietumi vājāki, jo viņiem labāk.

Demokrātiskās pasaules taustīšanās pēc jaunām formām nedrīkst ieilgt, un Ziemassvētku vecītis tās nevienam neatnesīs. Būs vien jārada pašiem.

Komentārs 140 zīmēs

«Riktīgie letiņi» paliek mazākumā. Saeima noraidīja NA un ZZS priekšlikumu sašaurināt diasporas definīciju un atstumt ārzemēs dzīvojošos.

Pret «vergu likumu». Ungārijā plaši protestē pret Orbāna valdības lēmumu ļaut uzņēmumiem prasīt darbiniekiem strādāt 400 virsstundu gadā.

Bēg uz grimstošu kuģi? Dana Reizniece-Ozola kļuvusi par Latvijas Zemnieku Savienības biedri.

Tiesiskuma gads

Tiesībsargātāji un vēlētāji šogad pastrādāja «elites» nomainīšanai

Aizejošais bija Latvijas valsts simtgades gads. Taču tā nogalē varam ne tikai atcerēties nosvinēto jubileju, bet arī piesardzīgi cerēt uz tiesiskuma atgūšanos. Gada laikā aizturēto amatpersonu saraksts turpina augt, bet vēlētāji nepārprotami pauda neapmierinātību ar lietu veco kārtību, kurā ērti iekārtojušies arī aizturēto «jumti» un barokļi.

Var teikt, ka gadu tiesiski gaumīgi ierāmēja, kā izskatās, patiešām atdzimstošais Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Februārī KNAB aizturēja Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Bet Ziemassvētku noskaņai tagad arī par uzņēmēju dēvēto Māri Martinsonu un virkni Rīgas Satiksmes amatpersonu ar priekšnieku Leonu Bemhenu priekšgalā. Līdztekus KNAB operācijā Daugavpilī aizturēts bijušais pilsētas domes priekšsēdētājs Rihards Eigims, savulaik ZZS deputāts Saeimā.

Neilgi pirms tam, novembrī, prokuratūra nodeva tiesai īsteni nacionālā maksātnespējas administratora Māra Sprūda lietu, kurā viņš apsūdzēts 3,8 miljonu izspiešanā un piesavināšanā.

Notiekošais ļauj cerēt, ka līdzās «saimnieku savā zemē» blēžu korporācijai tiesībsargātāju apdraudēta nu ir arī tai brālīgā «mazā Krievijas kleptokrātija» Latvijā ar filiāles centru Rīgā un metastāzēm Jūrmalā, Daugavpilī, Rēzeknē un citur.

Pat šķietami mūžīgais «misters 20%» Andris Ameriks tagad tik ļoti nobažījies par savu skandalozo reputāciju, ka ir atkāpies no amata. Nils Ušakovs varbūt vēl cer, ka vienmēr izpalīdzīgā Nacionālā apvienība sarūpēs viņam prettiesiski atlaista mocekļa tēlu un sekojošu patvērumu Eiropas Parlamentā, tomēr situācija laikam rādās tik drūma, ka neesam no viņa dzirdējuši neko par «politisko pasūtījumu», kā jutīgais Nils parasti reaģēja pat tikai uz kritiskāku viedokli medijos.

Toties vaidas par «politisko pasūtījumu» klausījāmies, kad KNAB vasarā aizturēja KPV LV vadoni Artusu Kaimiņu ar visu kameru un «zaļo» Askoldu Kļaviņu. Droši vien dzirdēsim atkal, kad un ja birojs lūgs Saeimai izdot Kaimiņu un Ati Zakatistovu kriminālvajāšanai lietā par partijas nelikumīgu finansēšanu.

Taču, ja KNAB piešķirtu gada cilvēka titulu, šogad tas tiktu Martinsonam. Gada sākumā KNAB viņu bija uz brīdi aizturējis, jūnijā prokuratūra viņam un Rimšēvičam izvirzīja apsūdzības par kukuļņemšanu, bet tagad KNAB atkal viņu aizturējis, šoreiz RS kukuļošanas lietā un jau trenūzenēs. Tiesībsargātāji godam strādā, lai 2011. gadā pirmstermiņa Saeimas vēlēšanās atlaisto oligarhu vieta paliek pēc iespējas tukša.

Tomēr potenciāli lielākie satricinājumi, kuriem var būt drīzas, tiešas un Latvijai sāpīgas sekas, sākās ar ASV Finanšu ministrijas ziņojumu par naudas atmazgāšanu ABLV, kas izraisīja bankas sabrukumu, pēc kura maija beigās pat notika kopš 90. gadu gangsteru kariem nepieredzēts atentāts — maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavība.

Augustā Eiropas Padomes Moneyval komiteja piemēroja Latvijai pastiprinātu uzraudzību un uzdeva pēc gada atskaitīties par paveikto. Politiķu muldēšana par procedūru un noteikumu «būtiskiem uzlabojumiem» nepasargās valsti no nonākšanas «pelēkajā zonā», ja konkrēti naudas atmazgātāji nesaņems konkrētas apsūdzības un notiesājošus spriedumus. Sekas var būt smagas Latvijas finanšu sistēmai, ekonomikai un līdz ar to katram no mums.

Bet šogad vissvarīgākais notikums, kā tam arī jābūt demokrātiskā valstī, bija Saeimas vēlēšanas. Vēlētāji nepārprotami pauda noraidījumu «vecajai elitei» — 49 no 100 deputātiem Saeimā ievēlēti pirmoreiz. Valdošajai ZZS bija gan premjerministrs, gan augoša ekonomika un iedzīvotāju labklājība, tomēr «labo darbu čempioni» zaudēja gandrīz pusi deputātu vietu.

Taču, kā tas notiek arī citur Eiropā līdzīgos procesos, «veco vēžu» vietā mēģina iespraukties arī, pirmkārt, «jaunie krabji», kuri vienkārši grib nokampt sev daļu pīrāga, otrkārt, revanša par iepriekš politiskajā vai profesionālajā karjerā piedzīvoto alkstoši ideoloģiska un politizēta tiesiskuma karotāji.

Valoda nemelo, tāpēc vienkārši salīdziniet divus izteikumus. Vecais Latvijas lepnuma žūrijas loceklis Ameriks tagad: «Kāpēc es nevaru ēst vakariņas ar Martinsonu?» (Par savu tikšanos pērnvasar restorānā Baltkrievijas galvaspilsētā ar tagad aizturēto.) Jaunais bijušais valdības veidotājs Gobzems: «Es esmu slikta persona un valsts nodevējs tāpēc, ka esmu dzīvojis dzīvoklī kādu laiku?» (Par savu dzīvošanu vairākus gadus kādai Krievijas finanšu afērās iesaistītai personai piederošā dzīvoklī Vecrīgā.)

Par «valsts nodevēju» Gobzema interpretācijā SAB pataisot ikvienu, kam pielaidi valsts noslēpumam nepiešķir tikai tāpēc vien, ka viņš pats sevi dēvē par godīgu. Par laimi, tā paliks arī turpmāk — par spīti Kremļa ietekmes aģentu mēģinājumiem dauzīt Jāni Maizīti ar «čekas maisiem», Saeima martā atkārtoti apstiprināja viņu SAB direktora amatā.

Bet «čekas maisi» beidzot būs publicēti. Kaut arī VDK dokumentu komisija savu darbu neizdarīja, Saeima šogad nolēma šo ceturtdaļgadsimtu rūgušo sazvērestības teoriju ieganstu perēkli izlikt apskatei internetā.

Lai mums nākamais gads arī veiksmīgs!

Komentārs 140 zīmēs

Pīkstieni iz Puzes. Lembergs, kuram aizliegts pildīt Ventspils domes priekšsēdētāja amata pienākumus, nu dod padomus, kuram un kas jādara ar Rīgas domi.

Situācijas skaidrībai. Pagājušo­nedēļ Saeima, šonedēļ arī ANO Ģenerālā asambleja nosodīja Krievijas agresīvo rīcību Kerčas šaurumā pie anektētās Krimas.

Adventes mieram. Premjerministre Meja balsojumu britu parlamentā par Brexit vienošanos pārcēlusi uz janvāra vidu.

Plāns A

KPV LV dzen valsti pirmstermiņa vēlēšanu strupceļā

Notikumi risinās strauji — pirmdien Gobzems atzina, ka nevar, otrdien Pabriks pateica, ka negrib, Vējonis vēlreiz sāka pierunāt visus tomēr mēģināt, bet tie rādīja uz Kariņu. Taču viņa partija — paldies, tikai pēc jums! Bet Zīlem ir labi ar Strasbūru rokā.

Pirmdienas rītā Aldim Gobzemam bija kārtējie trīs «redzējumi», kādai jābūt valdībai, un, kā atzinās, sajūta, ka tā būšot viena no interesantākajām dienām viņa dzīvē. Tauta bija izgājusi ielās! Pie Pils, kurp viņš devās saņemt prezidenta diskvalifikāciju, bija pulcējušies pieci vai varbūt pat septiņi apsveicēji. Vai nav vareni, ja vadonis paspiež roku ikvienai un katram no tautas?

Divu nedēļu mokas nav bijušas veltas. Raimonda Vējoņa uzdevums Gobzemam taisīt valdību gan bija pretrunā ar prezidenta paša priekšnoteikumu, ka premjerministram jābūt pielaidei valsts noslēpumam. Taču Gobzems izpildīja savu ieteikumu sarīkot politiķiem psihoterapijas seansu. Kaut arī ne pie ugunskura jūras krastā, kā bija noviedējis, tomēr seanss izdevās. Dažas svarīgas lietas nu redzamas skaidrāk.

Piemēram, Gobzema valdības veidošanas process palīdzēja dažiem pieredzējušiem oligarhu shēmu izmeklētājiem atklāt, ka viņš esot «oligarhu ola», kā Juta Strīķe publiski paziņoja pagājušo piektdien.

Tantei Bauskā tas bija redzams jau vismaz septembrī, kad Dienas Bizness uzblieza pusotra miljona metienā specizdevumu ar Gobzema un Saskaņas slavinājumiem. Arī tas, ka KPV ir Saskaņas satelītprojekts, ko tā dēvētie polittehnologi izvēlējušies par atbalstīšanas vairāk vērtu nekā Ždanokas neslēpti promaskavisko Latvijas Krievu savienību. Tomēr nav slikti, ka to tagad sākuši saprast arī skaļākie tiesiskuma solītāji.

Arī to, kāds ir šis JKP tiesiskums, palīdzēja ieraudzīt Gobzema vingrojumi valdības veidošanas brikšņos, kuriem bija pilnībā pakārtots balsojums Saeimā par rezolūciju, kura aicināja nepievienoties ANO migrācijas paktam.

Uzskati var būt dažādi, un Bordāns var būt pret starptautiskiem centieniem kontrolēt migrāciju un palīdzēt valstīm sargāt savas robežas. Taču balsojums bija nevis par ANO dokumentu, bet gan par Nacionālās apvienības un Jūlijas Stepaņenko steigā uzceptu papīru, kura saturs bija klaji meli par ANO paktu. JKP vienoti balsoja par šo viltus ziņu apkopojumu, kuram tagad ir Saeimas piešķirts tiesisks spēks.

Toties esam brīdināti, ka JKP ieskatā tiesiskums var būt arī ideoloģisks un politiski konjunktūrisks. Vēl neesam dzirdējuši partijas līderu viedokli, vai ir labi viltot informāciju Saeimai iesniegtos dokumentos un Lidijas Doroņinas-Lasmanes parakstu zem «darbaļaužu vēstules» ANO nosodījumam.

Šo balsojumu Gobzems pēc tam minēja kā paraugu KPV un JKP ideoloģiskai tuvībai. Taču par NA nepatiesību kompilāciju balsoja arī ZZS jeb «vecie komunisti». Tāpēc jāvaicā, kas tad jauns Saeimas jaunpienācēju «jaunajā» politikā, ja tā ir tāda pati blēdīšanās un shēmošana, kādu piekopj NA un ZZS vecmeistari. Un kāpēc sarkanā līnija pret ZZS, ja pašiem tāds pats komunistu tiesiskums?

Domāt ir kaitīgi, droši vien teiktu Gobzems, kas tagad nožēlo, ka esot ļāvis sarunu partneriem pārāk ilgi domāt. Pat partijas līderis Artuss Kaimiņš saslima, līdzko iedomājās, ka Gobzema plāns varētu būt Saskaņa valdībā.

Varbūt nav tik vienkārši. Nav pat jādomā, lai sadzirdētu Gobzema uzstājīgi runāto par pirmstermiņa vēlēšanām. Varbūt tas tad arī ir īstais «plāns A», lai arī cik alfabēta burtu Gobzems būtu salicis savas valdības dažādajiem it kā modeļiem?

Pats pirmais Gobzema darbs, līdzko prezidents bija aicinājis Bordānu veidot valdību, bija paziņojums, ka Pabriks esot «vecās politikas» turpinātājs un viņa valdībā «mēs nekādos apstākļos neietu». Bet pēc dažām dienām sekoja Gobzema ieteikums ārlietu ministra amatā Bordāna valdībā likt Mārtiņu Bondaru (AP!), tātad iedot kurvīti arī Jaunajai Vienotībai. Kā Bordāns varēja izveidot valdību, ja viņa «uzticamais partneris» Gobzems to negribēja? Tomēr JKP līderis ir tik ļoti apvainojies par Saeimas prezidija vēlēšanām, ka laikam par tām viņam ar KPV joprojām ir «saskares punkti».

Kad Bordāna valdība bija izgāzta, bet pēc tam izgāzās arī savējā, Gobzems paziņoja, ka KPV nepiedalītos arī Jaunās Vienotības pārstāvja Edgara Rinkēviča veidotā valdībā. Jo ārlietu ministrs sasveicinādamies neesot skatījies viņam acīs. Un atkal uzlika plati par pirmstermiņa vēlēšanām.

Var tikai minēt, kāpēc Gobzems un Šlesers cer uz labākiem panākumiem atkārtotās vēlēšanās. Saskaņas elektorāts lielāks nekļūtu, droši vien būtu vēl apātiskāks, bet KPV reitings pēc vēlēšanām iet lejup un diez vai uzlabosies pēc Gobzema mērkaķošanās ar valdības taisīšanas granātu. Šlesers ir bijis gan buldozers, gan vēl kāds mehānisms, taču nekad einšteins. Bet Gobzems laikam emocionāli labāk jūtas KPV troļļu uzpūstajā feisbuka burbulī. Programma — mēģināt, kamēr izdosies labāk?

Lai kādi katram vai abiem kopīgie motīvi, KPV mērķis acīmredzami ir pirmstermiņa vēlēšanas. (Ja vien nav Gobzema valdības ar Saskaņu, taču tāda nupat izgāzusies.) Ar to jārēķinās jebkuram — partejiskam profesionālim vai politiskam diletantam —, ko Vējonis aicinās mēģināt izveidot valdību.

Komentārs 140 zīmēs

Kārta neaizskaramajiem? KNAB otrdien aizturēja uzņēmīgo Martinsonu un «sarunājās» ar leģendāro Bemhenu Rīgas Satiksmē.

Apdraudējums novērsts! Lattele­com skaidro, ka tā piedāvātais Kaspersky antivīruss ir drošs, jo FSB apakšpulkveža uzņēmums tagad reģistrējies Šveicē.

Izmisuma misija. Premjerministre Meja otrdien atlika balsojumu parlamentā par Brexit vienošanos un devās pēc palīdzības pie ES līderiem.

Nemiera vīruss

Viens margināls ieraksts Facebook uzšķīla stihiskus protestus visā Francijā

Nevadāms nemiers izplatās pa pasauli. Tas paralizē politiku, šķeļ sabiedrības, to var uzkurināt gan izaicinoša pretestība, gan neveikla piekāpšanās.

Kopš novembra vidus no šī drudža cietusi Francija.

Jau ceturto nedēļas nogali valsti tricinājušas masu nekārtības. Vismaz trīs cilvēki gājuši bojā, simtiem nemiernieku un policistu ievainoti, vairāk nekā divi tūkstoši demonstrētāju aizturēti, un postījumu — sadedzināto auto, izsisto skatlogu, apskādēto ēku un pieminekļu — vērtība jau lēšama miljonos eiro.

Nemieri sākās kā ieraksts Facebook, kurā kāda Parīzes priekšpilsētas kosmētikas tirgotāja aicināja parakstīt petīciju pret augstajiem degvielas nodokļiem. Rudenī ierakstu pamanīja kāds tālbraucējs šoferis, kas sāka to izplatīt draugiem un vēl izmeta domu, ka 17. novembrī varētu ielās sarīkot rallijprotestu pret degvielas cenām.

Ideja kļuva virāla. 17. novembrī gandrīz 300 000 cilvēku visā Francijā piedalījās protestos. Petīciju paspējuši parakstīt vairāk nekā miljons cilvēku. Kopš protesti kļuvuši vardarbīgi, kopējais dalībnieku skaits samazinājies — pagājušajā sestdienā tas bija ap 136 000 —, tomēr aptaujas rāda, ka apmēram 75% Francijas iedzīvotāju tos atbalsta. Mediju uzmanību, protams, piesaistījuši profesionālie anarhisti Parīzē, kuri ne jau pirmo reizi uzskata par sava goda lietu apmētāt policiju ar bruģakmeņiem un degmaisījuma pudelēm. Taču protestētāji, tērpušies par savu simbolu izvēlētajās reflektējošajās dzeltenajās vestēs, ir bloķējuši satiksmi viscaur Francijai — gan pie Spānijas robežas, gan Alpu pakājē, gan Elzasā, gan Normandijā.

Sociālajos tīklos izplatītais nemiera vīruss iet savus ceļus bez noteiktas organizācijas, bez atzītiem līderiem un bez prasībām, kuras būtu konkrētākas par vēlmi saņemt lielākas algas un maksāt mazākus nodokļus. Kas sākās kā neapmierinātības izvirdums pret valdības jau ieviestajiem un nākotnē plānotajiem degvielas nodokļa paaugstinājumiem, ir pāraudzis plašā, bet izplūdušā dusmu kliedzienā pret valdības politiku kopumā un konkrēti pret prezidentu Makronu. Uz Triumfa arkas kāds protestētājs ar krāsas baloniņu uzpūtis lieliem burtiem Macron démission (Makron — atkāpies!), un protestētājus dzird skandējam šos vārdus visās malās.

Pagājis tikai pusotrs gads, kopš Makrons prezidenta vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja Marinu Lepēnu. Viņš to panāca nevis ar izdabāšanu viņas neiecietīgajai, eiroskeptiskajai politikai, bet gan stingri nostājoties uz Eiropas platformas. Daudzus iedvesmoja gan šī noteiktība, gan arī Makrona solījumi sapurināt un atdzīvināt Francijas daudzviet sklerotisko tautsaimniecību, kuru jau gadiem moka augsts bezdarbs un lēna izaugsme. Uz šo cerību pamata Makrona no nulles radītā politiskā partija ieguva 350 no 577 vietām Francijas parlamentā 2017. gada jūnija vēlēšanās.

Šķita, ka nekas nevar kavēt viņa plašos reformu plānus.

Nekas, izņemot viņu pašu.

Daudz ko Makrons ir paveicis šajā īsajā laikā. Viņš panāca jau sen vajadzīgu darba tirgus liberalizāciju, ieviesa izglītības reformas un pat pirmo reizi kopš 2007. gada nodzina Francijas budžeta deficītu zem 3% no IKP.

Taču vienlaikus Makrons ir nevajadzīgi saniknojis daudzus cilvēkus ar zemākiem ienākumiem. Viņš ne tikai ir palielinājis degvielas nodokļus, kas vissmagāk sit pa mazturīgo makiem, bet vienlaikus arī būtiski samazināja nodokļus bagātajiem, kā rezultātā valsts ieņēmumi krituši par 3,2 miljardiem eiro.

Dusmas padziļinājusi Makrona ik pa brīdim izrādītā augstprātība. Kad viņš vēl bija tikai kandidāts uz prezidenta amatu, viens no viņa trumpjiem bija gatavība tikties ar cilvēkiem, kuri viņu skaļi kritizēja, un bez agresijas, bet arī bez locīšanās aizstāvēt savu nostāju. Kopš ievēlēšanas šķiet, ka viņš pārāk nopietni uztvēris paša izmesto atziņu, ka frančiem ir nepieciešams karalis. Pagājušajā gadā viņš teica, ka nepiekāpsies sliņķiem, bet šogad auditorijai, kura viņam pārmeta nodokļu paaugstināšanu pensionāriem, teica, ka frančiem būtu mazāk jāsūdzas. Viņš publiski norāja tīni, kas viņu draudzīgi uzrunāja kā «Manu» (saīsinājums Makrona vārdam Emanuels). Viņš, lūk, esot jāuzrunā kā «prezidenta kungs». Pats sevi viņš salīdzinājis ar Jupiteru, un nav brīnums, ka ļoti daudzi viņu sauc par «bagātnieku prezidentu».

Tagad Makrons nonācis pavisam neapskaužamā situācijā. Jau pagājušajā nedēļā viņš atlika nākamgad plānotos degvielas nodokļus, bet tas protestus neapstādināja. Pirmdien viņš nāca klajā ar jauniem piedāvājumiem — augstāku minimālo algu, nesen ieviesto nodokļu mazām pensijām atcelšanu, virsstundu darba neaplikšanu ar nodokļiem.

Vai šīs zāles līdzēs pret nemiera vīrusu? Vai arī Franciju turpinās kratīt drudzis? Laikmetā, kad viens margināls ieraksts Facebook var negaidīti uzšķilt stihiskus protestus visā valstī, uz šiem jautājumiem nav tik viegli atbildēt.

Labāk būtu vispār slimību neielaist. Ir jāspēj saklausīt cilvēku nemieru, pirms tas pārvēršas nemieros.

Komentārs 140 zīmēs

Pasaule mūs nesapratīs. 164 valstis parakstījušas ANO Globālo migrācijas paktu. Latvija vienīgā no Baltijas un ziemeļvalstīm nav to skaitā.

Vārdu «Merkele» ir vieglāk izrunāt. Vācijas kristīgie demokrāti par partijas līderi ievēlēja Annegrētu Krampu-Karenbaueri.

Vai kādu šis rezultāts pārsteidz? Pēc deviņus mēnešus ilgas pārbaudes virsprokurors konstatējis, ka oligarhu lieta izbeigta pamatoti.

Bunkurā baidīties

ANO migrācijas paktu partijas izmanto ikdienas attiecību kārtošanai

Latvju ideoloģisko dzeloņdrāšu sargi gandrīz nogulēja savai Rietumu apdraudējuma retorikai parocīgo ANO Globālo migrācijas kompaktu. Attapās tikai pirms divām nedēļām, kad ziņu virsraksti pavēstīja par šā dokumenta apspriešanu Igaunijā. Kauns Jūlijai Stepaņenko un Nacionālajai apvienībai! Nepiedodama aizmāršība — vārdam «migrācija» jebkurā starptautiskā dokumentā automātiski jāiedarbina nacionālais pretošanās reflekss!

ANO Ģenerālā asambleja deklarāciju par bēgļiem un migrantiem vienbalsīgi atbalstīja jau 2016. gada septembrī, bet pērn aprīlī arī rezolūciju par šīs politiskās vienošanās vadlīnijām un pieņemšanas laika rāmi, kura ietvaros šogad notika starpvaldību konsultācijas, kuras noslēdzās 30. jūlijā.

Tomēr NA priekšvēlēšanu lozungos tā nebija aktualitāte. Droši vien tāpēc, ka Krievija gatavojās kara eskalācijai Ukrainā un migrantu plūsmu vairošanu no Tuvajiem Austrumiem bija aizbīdījusi mazāk svarīgu darbu plauktā. Turklāt Eiropas Savienības vienošanās ar Turciju par Sīrijas bēgļu uzņemšanu radījusi Kremļa lolotajiem Eiropas radikāļiem pierādījumu deficītu migrantu plūdu apokalipses pareģošanai.

Igaunijas parlaments 26. novembrī atbalstīja šo valstīm nesaistošo ANO politisko deklarāciju. (Otrdien arī Lietuvas Seims nobalsoja par pievienošanos ANO paktam.) Toties nacionālās pretošanās aktīvisti Latvijas parlamentā ar skubu sataisīja pieprasījumu iekļaut Saeimas darba kārtībā rezolūciju pret ANO migrācijas paktu, un 29. novembrī Saeima ar vienas balss pārsvaru nolēma to darīt. Tātad 6. decembrī NA un Stepaņenko, kura, protams, arī parakstījusi pieprasījumu, mēģinās izglābt latviešu tautu no kārtējās sapuvušo Rietumu ļoti maskētas, tomēr droši vien atkal jau diversijas.

Ir jau arī laiks — NA reitingi pēc vēlēšanām iet lejup, bet ar «nē Saskaņai valdībā» vien unikāli nacionālai pozēšanai nepietiek. Stambulas konvencijas ratificēšana jau ir iekonservēta. Tad nu labi, ka ir vismaz pasaules valstu mēģinājums vienoties par globālās migrācijas kontroles principiem. Nav tik satraucoši kā vardarbības ģimenē novēršanas iztēlošana par puiku pārģērbšanu meiteņu drēbēs un meiteņu pārtaisīšanu par «genderiem», tomēr bada laikā der arī mušas.

Mušas gan ir tik sīkas, ka jāuzmelo resnākas, lai vispār ir, ko dauzīt. Un NA ielādēja savā rezolūcijā veselu aptveri nepatiesu apgalvojumu par ANO dokumentā it kā rakstīto.

Šīs nepatiesības ir tipoloģiski divējādas. Vienas ir vienkārši meli. Piemēram, ka pakts «mazina nacionālo valstu lomu lēmumos par imigrācijas jautājumiem» (ANO dokumentā teikts tieši pretējais — ka «pakts atkārtoti apstiprina valstu suverēnās tiesības noteikt savu valsts migrācijas politiku»). Vai, ka tajā esot «sapludinātas kopā» definīcijas «bēglis» un «migrants» (tieši otrādi — «migranti un bēgļi ir atšķirīgas grupas, kuras regulē atšķirīgs tiesiskais regulējums», rakstīts dokumentā). Rezolūcijas autori «stingri nepiekrīt» paktā it kā rakstītajam, ka «jebkāda migrācija… ir cilvēka tiesības». Taču paktā nav tā rakstīts, ir tikai atgādinājums, ka arī migrantiem ir cilvēktiesības. Pret to diezin vai iebildīs tie daudzie tūkstoši latviešu, kuri strādā vai studē ārpus Latvijas.

Otrs nepatiesību tips ir it kā alternatīvi risinājumi, kurus NA piedāvā pakta vietā, kaut gan tie ir skaidri paredzēti šajā ANO dokumentā. Piemēram, priekšlikums «risināt migrācijas plūsmu problēmas tur, kur tās rodas», kā iesaka nacionālisti, ir tieši tas, kas paredzēts paktā: «Mazināt negatīvos dzinējspēkus un strukturālos apstākļus, kas mudina cilvēkus pamest savas izcelsmes valstis.»

Steigā uzceptā rezolūcija sanākusi tik acīmredzami melīga, ka tagad jaunais Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Rihards Kols «nevar noliegt», ka «paktā ir gana daudz labu ideju un priekšlikumu par to, kā risināt migrācijas problēmas». Tomēr no partijas ideoloģiskā bunkura izlīst arī nevar. Kolam aizdomas, ka juridiski nesaistošais ANO dokuments norādot «uz nodomiem un plāniem» kādreiz nākotnē uztiept Latvijai kaut ko saistošu. Saprotams, kādi gan NA ieskatā pasaulei var būt plāni Latvijai, ja ne tikai un vienīgi naidīgi? Sazvērestības teoriju domātājiem fakti nav fakti, ja neatbilst ideoloģiskām dogmām.

Diezin vai visiem, kuri pirms nedēļas balsoja par NA ierosmi, aizdomas par pasaules sazvērēšanos pret Latviju. JKP varbūt lēsa, ka nevar izskatīties mazāk konservatīva nekā NA, kaut arī nu iznāk esam konservatīvāka par Romas pāvestu, kurš atbalsta paktu, un Vatikāns arī aktīvi piedalījās tā sagatavošanā. Bet KPV taču neies valdības taisīšanas laikā kasīties ar uzticamo uz mūžu Bordānu kaut kāda nieka ANO papīra dēļ. «Zaļie zemnieki» pasvārstījās te par, te pret un izlēma mēģināt izpatikt tiem, kuri viņus valdībā negrib. Saskaņa, nobalsojusi pret NA rezolūciju, var skatītāju tribīnēs smīnēt, ka ir aizbildinājums «latvisko partiju» degsmei pretoties tam, kas atbilst Latvijas interesēm.

Gandrīz puse deputātu Saeimā ir pirmo reizi. Diezin vai visi ir sava šodienas labuma rēķinātāji kā NA un ZZS rūdītie ciniķi. Vairākums droši vien piekristu, ka valstij nāk par sliktu, ja politiķi izmanto starptautiskas vienošanās iekšpolitisku ikdienas vajadzību kārtošanai. Nebūtu daudz prasīts, lai viņi vismaz izlasa, par ko īsti balso.

Komentārs 140 zīmēs

Mīlestība vai nauda. Koncerta Mīlestības vārdā. +18 rīkotājiem un dalībniekiem bez konkursa samaksāti vairāk nekā 57 tūkstoši eiro.

Prognozēta bremze. Čehijas Škoda un Spānijas CAF apstrīdējuši pasažieru elektrovilcienu iepirkuma konkursa rezultātu.

Kara valoda. Ārējā izlūkdienesta MI6 priekšnieks brīdina Krieviju, ka Lielbritānija var atbildēt uz tās uzbrukumiem.

Bīstamie varoņi

Aldis Gobzems par autoritāti nosaucis PSRS militārās pretizlūkošanas spiegu

Dažkārt būtiskākais atklājas šķietamos sīkumos. Pirmdien Ir žurnālistu vaicāts par politiķiem, kurus viņš uzskata par paraugiem, Aldis Gobzems atbildēja: «Jo vairāk lasu vēstures materiālus, jo vairāk mana autoritāte ir tāda persona Latvijas vēsturē kā Voldemārs Ozols.»

Daudziem šis vārds neko neizteiks. Zinātāji salēksies.

Latviešiem 20. gadsimtenī bija daudz dēkaiņu un spiegu, tomēr neviens, šķiet, nepārspēj Voldemāru Ozolu. Ar nopelniem dienējis kā virsnieks latviešu strēlnieku pulkos, bet Ozola karjeru pēc Februāra revolūcijas raksturo nemitīga mētāšanās un nespēja piepildīt savas milzīgās ambīcijas. Savulaik sniedzis savus pakalpojumus gan boļševikiem, gan Ulmanim, gan Igaunijas, gan Lietuvas armijām, viņš divas reizes tika izraidīts no Latvijas — otro tāpēc, ka 1934. gadā bija cerējis apsteigt Ulmani un pats sarīkot apvērsumu.

Vai viņš jau tad bija padomju dienestu savervēts? Krievijā jau pēc PSRS sabrukuma izdotajā grāmatā GRU — ģela i ļudji (GRU — lietas un cilvēki), kurā uzskaitīti padomju ģenerālštāba militārā izlūkdienesta jeb Glavnoje razvedovateļnoje uprav-ļeņije cildenākie darbinieki, Ozola fotogrāfijai ierādīta goda vieta zem virsraksta «militārā izlūkošana ārzemēs». Grāmatā netiek atklāts, kad tieši Ozols sāka kalpot GRU, taču 1936. gadā Spānijas pilsoņu kara laikā viņš parādās Staļina aģentu viscaur infiltrētās republikāņu armijas ģenerālštābā ar ģenerāļa pakāpi. Pēc Franko uzvaras Ozols nonāk Francijā, kur, kā rakstīts grāmatā par GRU, bijis dienesta aģents un spiegu tīkla vadītājs komunistiskajā pretošanās kustībā Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara beigām atgriezās okupētajā Latvijā, kur nomira 1949. gadā.

Kā tāds cilvēks var būt varonis neatkarīgās Latvijas premjerministra amata kandidātam?

Tomēr izvēle ir arī gana zīmīga, un ne jau tikai tāpēc, ka Ozolam arī būtu grūtības saņemt pielaidi valsts noslēpumam.

Kā vēsturnieks Bonifācijs Daukšts raksta Ozola biogrāfijā, viņu kāds līdzgaitnieks raksturojis kā «slimi iedomīgu cilvēku». Lasot par viņa avantūrām, rodas iespaids, ka Ozolam neinteresēja ne principi, ne ideāli, ne ideoloģijas, bet tikai vēlme visur izcelties. Kā raksta Daukšts, viņš «savas pašvērtības pārpietiekamībā nesatricināmi sevi uzskatīja par neizbēgamas veiksmes bērnu».

Kā šajā sakarībā var nedomāt par Gobzema hipertrofēto ego, kurš kā luksuss klases džips drāžas pa ceļu, neievērodams nekādus satiksmes noteikumus? Pirms vēlēšanām viņš premjera amata kandidātu debatēs paziņoja, ka esot šajā kompānijā bezmaz vai vienīgais «līderis», bet tagad, pēc vēlēšanām, no viņa izteicieniem ir skaidrs, ka tikai pašam pienākas vadīt valdību, ka pielaidi viņš noteikti saņems, ka par spīti izslēgšanai no advokatūras un Maxima katastrofā cietušo sūdzībām viņam ir izcila reputācija, un ka mēģinājumi kavēt viņa nonākšanu valdības vadītāja krēslā padara viņu līdzīgu — ieturam pauzi, lai sagatavotos atklāsmei, — 27 gadus cietumā pavadījušajam Nelsonam Mandelam! Lai tikai neviens netuvojas pārāk tuvu ar aizrādījumiem par pastāvīgi mainīgajām nostājām, nemitīgajām pretrunām un izvairīšanos no atbilžu sniegšanas. Džips slaidi aizšaus garām, kamēr Gobzems kā Facebook tiešraidē turpinās malt, ka izpildījis visus solījumus.

Neliela narcisisma deva droši vien ir nepieciešama jebkuram politiķim, taču pārspīlēta patmīlība kļūst bīstama, ja aizēno jebkurus citus apsvērumus un intereses. Tā Voldemārs Ozols nonāca GRU tīklos. Gatavība darīt jebko, lai nokļūtu pie varas, mudina Ozola apbrīnotāju, avantūristu Gobzemu pastāvīgi skatīties Saskaņas virzienā. Viņš nekādi nevar dabūt pār lūpām vārdus, ka ar Saskaņu nesaistīsies. Tās atbalstu viņš acīmredzot iecerējis nodrošināt ar līdz šim Latvijā nebijušu, toties bīstamu «atvērtās koalīcijas» modeli.

Jau pirms vēlēšanām KPV mulsinošā kārtā pasludināja koalīcijas padomes likvidāciju kā pirmo, svarīgāko punktu savā programmā. Ko tas reāli nozīmētu, varam saprast no Gobzema pēc tam skaidrotā, ka viņa vadītajā valdībā «koalīcijas nebūs» un ka viņš grib sadarboties ar pilnīgi visiem Saeimas deputātiem.

Šobrīd viņš šos vārdus ir it kā aizmirsis, bet nešaubīsimies — ja Gobzems tiešām kļūs par premjeru, tad caur šo «atvērto koalīciju», kas ļautu valdības darba plānā iekļaut jebkuras partijas priekšlikumus, tiks likti pamati sadarbībai ar Saskaņu.

Tāda konstrukcija ne tikai padarīs Latvijas politiku vēl neprognozējamāku, nekā tā jau daždien mēdz būt. Ja pārējās partijas neuzmanīsies, šī faktiskā paralēlkoalīcija var beigās kļūt tik stipra, ka Gobzemu pat lāga vairs nevarēs nogāzt, jo ar dažādu labumu dalīšanu viņš vienmēr varēs pielasīt tās padsmit nepieciešamās balsis, lai bloķētu neuzticības balsojumu.

Nacionālā apvienība varbūt tic, ka tās slīpētais konjunktūrisms ļaus pat no šādas situācijas izlīst sausiem. Taču jautājums paliek — vai tiešām JKP ir tā pakļāvusies KPV, ka ne tikai norīs «zaļo» krupi valdībā, bet arī palīdzēs Gobzemam bruģēt ceļu de facto koalīcijai ar Saskaņu?

Tāds pavērsiens būtu īsta padomju razvedčika cienīga uzvara.

Komentārs 140 zīmēs

Vēl aizvien spēcīgi. Latvijas IKP trešajā ceturksnī izaudzis par 4,7%, salīdzinot ar pērno gadu. Sevišķi labs rezultāts bijis IT nozarei.

Atsāks sarunas. G20 valstu līderu tikšanās laikā ASV un Ķīnas prezidenti vienojās par 90 dienu pamieru «tarifu karā».

Ieslēdz atpakaļgaitu. Francijas prezidents Makrons piekāpies «dzelteno vestu» protestiem un atlicis plānoto degvielas
nodokļa paaugstināšanu.

Ar Krievijas karogu

Kremlis pārbauda Rietumu attieksmi pret militāra spēka atklātu lietošanu

Svētdien Krievijas kara flotes kuģi Kerčas šaurumā, kas atdala Krieviju no tās anektētās Krimas pussalas, apšaudīja, taranēja un sagrāba trīs Ukrainas kuģīšus. Pirmo reizi Krievijas bruņotie spēki uzbruka Ukrainas spēkiem atklāti, zem sava karoga. Tie vairs nav divdomīgi «zaļie cilvēciņi» un «separātisti», kā Kremlis līdz šim bija mēģinājis slēpt Krimas aneksiju un agresiju Austrumukrainā. Tā nav provokācija, tā ir agresija.

Pirmdien Ukrainas parlaments izsludināja karastāvokli reģionos, kuri robežojas ar Krieviju, bet ANO sasauca Drošības padomes ārkārtas sēdi. Taču, ja rietumvalstu paziņojumiem par «nopietnām bažām» nesekos asa un Kremlim ļoti sāpīga rīcība, militāra spēka lietošana kļūs par jaunu Kremļa standartu starpvalstu attiecībās.

Tas potenciāli var ļoti tieši ietekmēt arī citu Krievijas kaimiņvalstu drošību. Latvijai kopā ar sabiedrotajiem NATO un Eiropas Savienībā jādara viss iespējamais, lai Krievijas militāra spēka lietošana pret citām valstīm nekļūst par normu.

2008. gadā pēc kara ar Gruziju un daļas tās teritorijas okupēšanas Maskavai bija izdevies piespiest starptautisko sabiedrību diskutēt, kurš «pirmais sāka» un vai okupants nevarētu būt agresijas upuris. Pēc Krimas aneksijas un kara sākšanas Austrumukrainā Maskava pieradināja medijus un politiķus runāt par «vietējiem separātistiem». Visneiedomājamāko melu gūzma pēc Malaizijas aviolīniju lidmašīnas notriekšanas 2014. gada jūlijā virs Krievijas kontrolētās Ukrainas teritorijas labi parādīja taktiku, kā likt starptautiskajai sabiedrībai maldīties «nevienam nav taisnība» purvā. Arī tagad meli ir hibrīdkara daļa, taču to ticamība Kremlim acīmredzot vairs nerūp vispār. Krievijas armijnieki pat ielika internetā video, kā viņu karakuģi virsnieku rupjas lamāšanās pavadījumā taranē ukraiņu kuģus.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ir paziņojis, ka Ukraina Kerčas šaurumā esot pārkāpusi starptautisko tiesību pamatnormas. Krievijas Federālais drošības dienests apgalvo, ka Ukrainas kuģi esot nelikumīgi šķērsojuši Krievijas robežu un iegājuši tās teritoriālajos ūdeņos. Lai nevienam nebūtu šaubu, ka runa ir nevis par starptautiskajām tiesībām, bet gan par bandīta «ko tu vari man padarīt», Krievijas pārstāvis pirmdien ANO Drošības padomes sēdē pavēstīja, ka Ukrainas kuģi aizturēti tāpēc, ka «bija aizdomas, ka tie varētu pārvadāt radikāļus, kuri draudēja uzspridzināt Kerčas tiltu».

Tagad Kremlim patiktu bezjēdzīgas diskusijas par «aizdomām» kā leģitīmu iemeslu militāram uzbrukumam un par to, kurš īsti pārkāpa starptautiskās normas. Maskavā ļoti labi zina, ka kuģošanas tiesības Kerčas jūras šaurumā regulē ne tikai 2003. gada Krievijas un Ukrainas līgums par abu «brālīgām saitēm saistīto tautu» sadarbību Azovas jūrā, bet arī 1982. gada ANO jūras tiesību konvencija, kas kuģošanai šajā šaurumā paredz tādu pašu kārtību kā visos citos starptautiskajos ūdensceļos. Taču strīda risināšana ANO starptautiskajā tribunālā prasītu vairākus gadus.

Rietumvalstu ātra un izlēmīga atbilde uz Krievijas agresiju ir daudz svarīgāka nekā minējumi, kāpēc Putins tieši tagad izvēlējās rīkoties tieši tā. Nav tik svarīgi, vai Kremlis pēc ASV vidustermiņa vēlēšanām zaudējis cerības uz sankciju mīkstināšanu un steidz izmantot iespēju logu, pirms demokrātu kontrolētais Kongress janvārī sāks īstenot Kremlim daudz nepatīkamāku politiku un, kazi, izlems pat sākt prezidenta Trampa impīčmenta procedūru, vai vēlas destabilizēt iekšpolitisko situāciju Ukrainā un parādīt to kā neizdevušos valsti pirms martā paredzētajām prezidenta vēlēšanām, vai plāno anektēt līdzās Krimai arī visu Azovas jūru un vēl vairāk Ukrainas teritorijas, vai arī banāli mēģina uzlabot Putina krītošos reitingus Krievijā. Svarīgāka būs reakcija uz agresiju. Ja tas būs lielākoties deklaratīvs nosodījums, Kremlis būs uzvarējis.

Krievijas amatpersonas brašojas, ka neesot bail no sankcijām. Taču diez vai Kremlim būtu dūša riskēt ar Krievijas atslēgšanu no starptautiskās norēķinu sistēmas SWIFT, Krievijas naftas eksporta aizliegumu, vienas vai vairāku lielu Krievijas banku aktīvu iesaldēšanu vai ar sankcijām pret gāzesvadu Nord Stream 2, vai ar naftas un gāzes industrijai nepieciešamo Rietumu tehnoloģiju eksporta aizliegumu, vai aizliegumu Krievijas lidmašīnām ielidot NATO valstu gaisa telpā. Un sankcijas vēl plašākam amatpersonu un oligarhu lokam vienmēr ir sāpīgs rīks ASV un ES līdzekļu klāstā.

Un Rietumiem tagad būtu krasi jāpalielina praktisks atbalsts Ukrainai gan ekonomikas, gan bruņoto spēku stiprināšanai.

Baltijas un Melnās jūras alianse otrdien aicināja Saeimu un Latvijas valdību ES un NATO institūcijās iestāties par to, lai tās Krieviju definē kā agresorvalsti un rosina noteikt tai daudz plašākas sankcijas.

Saeimas nosodījums agresoram ir gan svarīgs Latvijas drošībai, gan, kā tas bija pēc Gruzijas kara un pēc Krimas aneksijas, ļautu Latvijas sabiedrībai pārliecināties, kuram politiskajam spēkam un kādas patiesībā ir «sarkanās līnijas» un ģeopolitiskās prioritātes. Pašlaik šāds balsojums palīdzētu arī jaunas valdības veidošanā. Tā būtu iespēja partijām ne tikai vārdos vien apliecināt «eiroatlantiskā kursa nemainīgumu».

Komentārs 140 zīmēs

Varenais šļirču Truksnis. ZZS valde pirmdien nespēja neko izlemt par skandalozo Jūrmalas mēru un atstāja jautājumu «autonomās» frakcijas ziņā.

Arī trenēties Krievijā nav droši. Radēviča atkāpsies no Vieglatlētikas savienības prezidentes amata, pēc viņas analīzēs atrastas dopinga paliekas.

Urbsies Sarkanajā planētā. NASA zonde nolaidusies uz Marsa, lai dziļāk izpētītu tā iekšieni.

Kur sarkanās līnijas?

Vējonis nolēma aizmirst paša izvirzītos principus

Sarkanās līnijas? Kas tās tādas? Jau sen vairs nav pārsteigums, ka KPV līderu izpratne par patiesību ir patapināta pa taisno no Orvela 1984, kur jebkura nostāja, jebkurš solījums var mirklī tikt nomainīts pret diametrāli pretējo. Atšķirība tikai tāda, ka Orvela laikā agrāk teikto varēja iemest iznīcināšanai «atmiņas caurumā». Mūs 21. gadsimtā nemitīgi vēro pavisam citāds «lielais brālis» — internets, un tas nekad neko neaizmirst. Tie, kam ir spēks un interese, tur var pameklēt daudzās KPV pretrunu kompilācijas, taču tieši šī brīža politiskajā situācijā aktuālākā ir šī.

Vēlēšanu priekšvakarā KPV partijas spice acīmredzot bija sākusi satraukties par negatīvo rezonansi, kuru radīja viņu jau mēnešiem ilgstošā laipošana un nespēja skaidri atbildēt uz jautājumu par iespēju veidot valdību kopā ar Saskaņu. Tāpēc 3. oktobrī LTV līderu debatēs Artuss Kaimiņš pēc raidījuma vadītāja pirmā jautājuma par vēlamo partiju biedru skaitu patētiski sašķobīja ģīmi un sāka runāt par pavisam ko citu: «Cienījamie Latvijas valsts pilsoņi! Jums daudziem ir noteikti jautājums, kas ir izskanējis visu šo priekšvēlēšanu laiku — vai partija KPV LV sadarbosies ar partiju Saskaņa? Un atbilde uz šo jautājumu ir — nē! KPV LV ar Saskaņu nesadarbosies. KPV LV ar Saskaņu koalīciju neveidos!»

Taču 27. novembrī  partijas jaunceptais premjerministra amata kandidāts Aldis Gobzems Latvijas Radio tikpat patētiski deklamēja: «KPV LV vienmēr ir teikusi, ka tai nav bijušas nekādas līnijas attiecībā uz partijām.» Vārdu sakot — ja vajadzēs, valdībā ņemsim arī Saskaņu.

Ne jau šīs pārgrozības ir pārsteidzošas. Tieši otrādi, būtu šokējoši, ja Gobzems, Kaimiņš un Co tā nerīkotos — viņi jau sen pierādījuši, ka bez mazākās kauna sajūtas gatavi pateikt jebko, kas konkrētajā brīdī šķiet izdevīgi. Daudz nepatīkamāk ir vērot, kā KPV netikumi sāk pielipt arī citiem, no kuriem būtu gaidāma lielāka pietāte pret pašu publiski deklarētajiem principiem.

19. oktobrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izplatīja paziņojumu: «Valsts prezidents izvirzīs tikai tādu Ministru prezidenta amata kandidātu, par kuru nebūs šaubas par viņa iespējām saņemt atļauju pieejai valsts noslēpumam.»

26. novembrī Vējonis aicināja Gobzemu veidot valdību, kaut gan nav pabeigta pārbaude par viņa iespēju saņemt «pielaidi», un, kā atzinis Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Maizītis, «šo lēmumu nevar pieņemt ne šodien, ne rīt, un pat ne tuvākajās nedēļās», turklāt «prezidents ir informēts» par pārbaudes gaitu. Pārbaude var ilgt vēl nedēļas, varbūt pat līdz maijam, bet Vējonim jau tagad nav šaubu par Gobzema iespējām? Taču nē. Prezidents vienkārši nolēma aizmirst paša novilkto sarkano līniju.

Uz šī fona varbūt nešķiet tik nopietna Bordāna gatavība piedalīties Gobzema otrdien organizētajās koalīcijas sarunās pie viena galda ar ZZS pēc tam, kad bija kategoriski izslēdzis iespēju iet ar viņiem vienā valdībā un atteicies iesaistīties Attīstībai/Par! rīkotajās sarunās, uz kurām bija aicināti arī zaļzemnieki. Taču arī šī šķietami nelielā novirze liek bažīties, kā JKP rīkosies, ja būs spiesta izvēlēties starp labām attiecībām ar KPV un pašu agrāk paustajiem principiem.

Tomēr vislielāko satraukumu vieš Vējoņa atkāpšanās no principa, kura ievērošana šķistu pašsaprotama. Prezidenta tiesības izvirzīt Ministru prezidenta amata kandidātu uzliek arī pienākumus. Gandrīz neērti norādīt, ka prezidents nedrīkstētu nominēt cilvēku, par kura spēju glabāt valsts noslēpumus varētu būt šaubas un kurš šī iemesla dēļ nespētu arī praktiski pildīt valdības vadītāja pienākumus, jo nevarētu piedalīties slēgtās sēdēs un iepazīties ar slepenu informāciju.

Ja Vējonis pārkāpj šo paša tik skaidri iezīmēto sarkano līniju, tad kāpēc domāt, ka viņš nepiekāpsies arī nākotnē citos būtiskos jautājumos?

Gobzems ar to jau rēķinās. Pašam droši vien nav pārliecības par iespēju savākt nopietnu, stabilu koalīciju, taču pēc iespējas ilgi nēsāt godpilno «premjerministra amata kandidāta» titulu viņa patmīlībai noteikti glaimo. Tāpēc viņš jau nākamajā dienā pēc nominācijas paziņoja, ka neiesprings ievērot prezidenta izvirzīto divu nedēļu termiņu. «Iesāksim lēnā ritmā sarunu procesu ar pārējām partijām», viņš teica Latvijas Radio. Bet, ja līdz 10. decembrim viņa pašpasludinātās līdera kvalitātes vēl nebūs pārējās partijas pietiekami apžilbinājušas, tad «prezidents jau arī ir tikai cilvēks, pajautāt pāris dienas vai nedēļu papildus, tam domāta mute un mēle, un tas arī tiks izdarīts, ja būs vajadzīgs».

Varbūt Vējonis iecerējis izmantot Gobzema nominēšanu kā taktisku triku, lai pierādītu, ka KPV kandidātam nav vairākuma, un piespiestu partiju iesaistīties kāda cita politiķa vadītā valdībā. Bet kāpēc lai Gobzems piekristu šādiem spēles noteikumiem?

Postpatiesības adeptiem tāds fakts kā nespēja savākt vairākumu neradīs nekādus šķēršļus deklarēt to, kas viņiem liksies izdevīgi. Savukārt prezidenta un citu gatavību atkāpties no sarkanajām līnijām viņi noteikti pamanīs — un izmantos.

Komentārs 140 zīmēs

Uzvara ES tiesiskuma principiem. Polija izpildīja Eiropas Tiesas lēmumu un atcēla izmaiņas plaši kritizētāja likumā par Augstāko tiesu.

Eiropa atbalsta, ko teiks Vestminste­ra? ES līderi apstiprināja Brexit līgumu, 11. decembrī par to lems britu parlaments. Novērotāji nervozē.

Likuma sardzē? Sākta disciplinārlieta pret prokuroru Miglānu, kurš pretlikumīgi mīkstināja deputātam Kļaviņam (ZZS) izvirzīto apsūdzību.

Sāpīgās panacejas

Meja ir panākusi labāko iespējamo Brexit risinājumu, bet tas nav labs

Dzīve ir problēmu pilna. Naudas allaž ir par maz. Darbā mēdz gadīties kāds kolēģis — kretīns. Uz ielas cilvēki grūstās, valsts iestādēs ierēdņi ir nelaipni, ik pa brīdim sanāk sakašķēties ar radiem, un nedod dies, ja vēl paša vai kāda tuvinieka veselība sāk streikot.

Ja ir problēma, tad jāmeklē risinājums, taču bieži vien grūtību pārvarēšana nav nemaz tik viegla. Ja gribi lielāku algu, ir jāpapildina zināšanas un cītīgi jāstrādā. Lai samazinātu stresu un uzlabotu attiecības ar citiem, nereti pašam arī jāmainās. Zinātniski pamatotas medicīniskas procedūras var būt fiziski smagas un ne vienmēr izdodas.

Taču kurš gan negribētu atbrīvoties no visām likstām ātri un nesāpīgi? Daudzi alkst brīnumzālītes, un tāpēc pasaule ir pilna ar sludinātājiem, astrologiem un dziedniekiem. Tiem allaž viss skaidrs. Neticiet tiem, kuri piedāvā neērtas, sarežģītas atbildes uz jūsu jautājumiem! Viņi savtīgu interešu dēļ no jums slēpj to vienīgo vienkāršo līdzekli, kas visas kaites noņems kā ar roku! Panaceju daudzveidība ir tik plaša, cik to piedāvātāju iztēle un daiļrunība. Ja kāds uzķeras uz viņu āķa, tad var justies laimīgs, ja beigās kaitējums ir tikai nedaudz tukšāks maks. Diemžēl, kā bieži dzirdam no Latvijas mediķiem, sekas var būt pat traģiskas, ja nopietnu slimību skartie izvēlas kādas šķietami pievilcīgas, bet patiesībā bīstamas un neefektīvas «netradicionālas» kūres.

Taču vieglākais ceļš vienmēr būs vilinošs, un kas tur pārsteidzošs, ja cilvēki arī politiskās izvēles veic pēc tiem pašiem principiem kā privātās? Sabiedrībā, tautsaimniecībā, valsts pārvaldē un likumos ir un vienmēr būs virkne nepilnību, kas kaitina vai arī traucē dzīvot un strādāt. Reti ir tie gadījumi, kad šīs problēmas var pārvarēt ar vienu ģeniāli vienkāršu risinājumu. Parasti vienīgais, ko var reāli panākt, ir daļējs uzlabojums, kas sasniedzams pēc laikietilpīga, sarežģīta un smaga darba.

Taču arī politikā uzrodas cilvēki, kuri piedāvā ātru un vienkāršu ceļu uz laimi. Politikā vēl papildpunktus dod uzspēlēta izlēmība. Sak, es esmu gatavs pārcirst Gordija mezglu, gar kuru citi gadiem piņķerējas!

Tā ir pēdējā laikā bieži apspriestā populisma būtība — maldinoši vienkāršas, ārišķīgi izlēmīgas atbildes uz reālām, toties sarežģītām problēmām.

Diemžēl dzīve un rūgta pieredze spēj pierādīt, ka šādi vilinoši piedāvājumi tikai ieved cilvēkus, sabiedrības un valstis vēl dziļākās grūtībās.

Patlaban uzskatāmākais piemērs šādai populisma sadursmei ar realitātes cieto sienu ir Brexit, kas šobrīd ieiet finiša taisnē.

Lielbritānijā daudzi bija nemierā ar reģionālām atšķirībām, ienākumu nevienlīdzību un globalizācijas radītām izmaiņām sabiedrībā. Uzradās cilvēki, kas piedāvāja vienkāršu risinājumu — izstāsimies no Eiropas Savienības un kļūsim brīvi un bagāti!

Tas viss bija blefs.

Lielbritānijas premjerministres Mejas valdība beidzot ir panākusi provizorisku vienošanos ar Eiropas Savienības sarunvedējiem par izstāšanās līgumu. To plānots svētdien parakstīt, kaut kad decembra pirmajā pusē par to būtu jābalso britu parlamentam.

Vienošanās droši vien ir labākā, kuru Londona varēja panākt, bet tā ir tieši tik slikta, cik visi saprātīgie vērotāji jau no paša sākuma prognozēja. Lielbritānija nevar vienkārši pārcirst saites ar ES vienoto tirgu, jo tas sagrautu pašas ekonomiku. Tāpēc vienošanās paredz ilgstošu atrašanos neapskaužamā starpstāvoklī, kurā uz britiem tiks attiecināti ES noteikumi, bet paši tos vairs nespēs ietekmēt. Nav arī skaidrs, kad Lielbritānija no šīs nepatīkamās «šķīstītavas» varētu izkļūt, jo nākamais solis būs tirdzniecības līguma noslēgšana ar ES, un sarunas par to varētu būt vēl garākas un sarežģītākas nekā par izstāšanos.

Protams, neviens ar šo britu premjerministres panākto vienošanos nav apmierināts. Tie, kuri bija pret izstāšanos no ES, pamatoti norāda, ka šim «risinājumam» nav nekādu priekšrocību, salīdzinot ar pilnvērtīgu dalību Eiropas Savienībā. Brexit atbalstītāji sūdzas, ka Meja nav piegādājusi to paradīzi zemes virsū, kuru viņi savulaik solīja. Tomēr tagad, kad līdz formālam izstāšanās datumam nākamā gada 29. martā palikuši mazāk nekā pieci mēneši, šie Brexit bruņinieki vairs nešķiet tik kareivīgi. Viņiem nav, ko piedāvāt Mejas panāktā līguma vietā, un, lai kā paši sakās ticam Brexit brīnumam, viņi nav gatavi uzņemties atbildību par tām šausmām, kas iestātos 29. martā, ja nebūtu vienošanās: transporta kustības uz robežas praktiska apstāšanās, zāļu un pārtikas deficīts, avioreisu masveida atcelšana ir tikai daži piemēri šādas X stundas prognozētajām sekām.

Jādomā, ka no katastrofas tomēr izdosies izvairīties un vienošanās tiks apstiprināta. Tomēr jau tagad ir skaidrs — ja Brexit rezultātā Lielbritānija būs tikai nedaudz nabadzīgāka, nekā tā būtu bijusi, paliekot ES, tad britiem būs paveicies.

Populisms ir kā ātrie kredīti. Arī tie sola vienkāršu izeju no grūtībām, bet, kas uzķeras, tas vēl ilgi maksā.

Komentārs 140 zīmēs

Kur pazuda eiroskeptiķi? Latvijā 63% iedzīvotāju uzskata, ka eiro nāk valstij par labu, un 79%, ka tas nāk ES par labu.

Kaimiņzemē neiet vieglāk. Zviedrijā neveiksmīgi beidzies jau trešais mēģinājums izveidot jaunu valdību pēc 10. septembra vēlēšanām.

Tramps zaudē konfliktā ar medijiem. Tiesa likusi Baltajam namam atjaunot akreditāciju prezidentu uzstājīgi iztaujājušajam CNN reportierim.

Acīmredzamais noslēpums

Nevienam no diviem premjera kandidātiem nav vairākuma atbalsta

Raimonds Vējonis otrdien secināja, ka nevienam no diviem kandidātiem, pēc Jānim Bordānam (JKP) neizdevās izveidot valdību, pašlaik nav Saeimas vairākuma atbalsta, un deva partijām vēl nedēļu laika, lai vienotos par iespējamo valdības koalīciju. Tas ir labāks lēmums nekā uzreiz aicināt Aldi Gobzemu (KPV) vai Arti Pabriku (Attīstībai/Par!).

Tiesa, Gobzems pēc sarunas ar prezidentu bija paziņojis, ka viņam jau esot vairākums Saeimā, kas būšot tad, kad prezidents viņam uzdos to nodrošināt. Un aicināja citus atteikties no «sarkanajām līnijām», liekot minēt, vai valdībai ar Saskaņas atbalstu, vai paša par citiem runātajam. Advokātiem valoda mēdz būt kā blēžiem. Taču vienu grūti nomudžināmu līniju Gobzemam novilcis arī prezidents.

Kad Vējonis 19. oktobrī nosauca trīs iespējamos kandidātus, viņš uzsvēra, ka izvirzīs tikai tādu, par kura iespējām saņemt atļauju pieejai valsts noslēpumam nebūs šaubu. Nebija jābūt Pinkertonam, lai izšerlokholmizētu, par kura iespējām prezidentam bija tik nopietnas šaubas, ka pirmo reizi Latvijas valdību veidošanas vēsturē šī jebkuram valdības vadītājam pašsaprotami nepieciešamā kvalifikācija bija publiski jāmin kā kritērijs valdības veidotāja nosaukšanai.

Skaidrs, ka šaubas bija ne jau par bijušo tieslietu ministru Bordānu, kuru jau 7. novembrī prezidents aicināja izveidot valdību. Un tak jau arī ne par Pabriku, kurš ir bijis gan ārlietu, gan aizsardzības ministra amatā.

Ne tikai Vējonim ir šaubas par Gobzemu. SAB otrdien informēja, ka ir pabeidzis priekšpārbaudes par diviem amata kandidātiem un Pabrikam un Bordānam ir iespējams izsniegt speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam. Taču par Gobzemu birojam esot jāveic papildu pārbaude. Un laikam arī KPV partijā ne tikai Gobzems vien šaubās, vai varēs tikt pie valsts noslēpumiem. Artuss Kaimiņš jau oktobrī paziņoja, ka, viņaprāt, «tā pielaide jādod pilnīgi visiem deputātiem, kas ir ievēlēti».

Ideja nav jauna, Saskaņa to cilājusi ik pa laikam, un vēl tikai pirms gada bijušais VDK štata darbinieks Jānis Ādamsons bija mēģinājis virzīt šādus grozījumus likumā.

Ādamsons droši vien zina, bet varbūt Kaimiņš ar Gobzemu vēl nesaprot, ka pat automātiska pielaide noslēpumam Saeimas deputātiem nedarītu Gobzemu piemērotu premjerministra amatam. Varbūt arī daļai sabiedrības ir priekšstats par šādu pielaidi kā vienu universālu atļauju zināt visu, kas citiem liegts, taču tā nav.

Automātiskā visiem Saeimā ievēlētajiem droši vien būtu nacionālā pielaide, taču ir vēl divu kategoriju pielaides — darbam ar NATO un ar Eiropas Savienības noslēpumu saturošiem dokumentiem. Procedūra atļaujas saņemšanai katrā kategorijā ir sava, turklāt darbojas «vajadzīgās zināšanas» princips — konkrētai amatpersonai ir pieeja informācijai, kura ir nepieciešama amata pienākumu veikšanai. Nav tā, ka, piemēram, politiķiem ir visa armijas ģenerāļiem zināmā informācija un otrādi, bet ģenerāļi saņem visu to pašu informāciju, ko, piemēram, tiesībsargāšanas iestāžu vadītāji. Un, protams, Saeimas deputāti, pat ja daži gribētu, nevar šo procedūru mainīt ar vienkāršu balsojumu.

Taču premjerministram, kā Vējonis pagājušonedēļ atgādināja intervijā Ir, «nepieciešama pielaide gan nacionālajiem dokumentiem, gan ES un NATO dokumentiem». Tāpēc «grūti iedomāties situāciju, ka premjeram pēkšņi nav pielaides valsts noslēpumam, — kā viņš vispār varēs vadīt valdības sēdes?». «Tas nozīmē, ka viņš nevar piedalīties veselā virknē sanāksmju, arī starptautiski. Tas būtu skandāls.»

Var piebilst, ka tāpēc skandāls būtu jau tikai Gobzema aicināšana izveidot valdību.

Ja pat ar visām šaubām par Gobzema iespējām saņemt pielaidi Vējonis nosauktu viņu, tad, pirmkārt, pārkāptu paša paziņoto kritēriju kāda aicināšanai. Otrkārt un vēl svarīgāk, atteiktos no savas atbildības par amatam piemērota kandidāta izvirzīšanu un deleģētu to drošības dienestiem. Demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst prasīt drošības iestādēm izlemt politiķiem lemjamas lietas. Prezidentam jāsaņem no tām lēmumu pieņemšanai svarīga informācija, taču lēmums par valdības veidotāju ir jāpieņem viņam pašam.

Pašsaprotamu lietu saprašanai dažiem no jaunievēlētajiem droši vien vajag laiku un realitātes pārbaudi. Otrdien Saeima vienojās par savām komisijām, kurās deputātiem būs jāstrādā ar konkrētiem likumprojektiem. Tas var veicināt izpratni, ka arī valdības izveidošanai vajag vairāk nekā tikai saukļus par vecajiem un jaunajiem blēžiem.

Bet deputāts Gobzems ir ievēlēts Nacionālās drošības komisijā, kurā pilnvērtīgam darbam arī nepieciešama attiecīgā līmeņa pielaide valsts noslēpumam. Pārbaudei par tās piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt droši vien vajadzēs vairāk nekā nedēļu. Tās laikā Gobzems varētu iedzīt Vējoni stūrī, nolikdams viņam priekšā skaidri redzamu vairākuma atbalstu savai valdībai. Tomēr jāšaubās, vai viņš to var. Un Pabriks nedēļas laikā diezin vai arī.

Vismaz tik daudz skaidrības pašlaik ir, un Vējonis iesaka partijām sākt sarunas no jauna un izvērtēt arī citus iespējamos kandidātus premjerministra amatam. Ja tā, tam atvēlēto termiņu nāksies pagarināt.

Komentārs 140 zīmēs

Uz labo pusi. Konkursā par VID ģenerāldirektores amatu uzvarējusi bijusī Konkurences padomes vadītāja Ieva Jaunzeme.

Tie, kuriem nekur nav droši. Ēģiptē aizturēta par kukuļņemšanu aizdomās turētā bijusī Rīgas domes amatpersona Ārija Stabiņa.

Kājāmgājēju Lietuva. Prezidente Grībauskaite nevarēja ierasties uz Latvijas simtgades svinībām, jo bija salūzusi lidmašīna.