Kategorijas: Kino

Kinojaunumi

oo Pilnīga skaistule / I Feel Pretty. Gribētos labticīgi uzskatīt, ka šī komēdija ir izvērsusies par pārpratumu: stāsts par veselīgu pašapziņu ir tik glancētu klišeju novārdzināts, ka vietumis atgādina vīzdegunīgu parodiju. Piemēram, atziņa par ārējā skaistuma otršķirību filmā nolasās gluži vai kā šīs atziņas atspēkojums. Savukārt apsviedīgā un ar spēcīgu humoristes talantu apveltītā akrise Eimija Šūmere galvenajā lomā, šķiet, darbojas tukšgaitā. Visu cieņu Holivudai, taču filma, par spīti atsaucēm, nebūs ASV versija par Bridžitu Džounsu. Kino no 22. jūnija.

Pasaules bēgļu dienas kinoseansi. Trīs dokumentālās filmas divos seansos, kas veltīti joprojām aktuālajai migrācijas krīzei. Satricinoši cilvēkstāsti, piemēram, Skumju jūra — Cerību jūra (Sea of Sorrow — Sea of Hope) ir īsfilma par kādas sīriešu mātes mēģinājumu Eiropas drošībā nogādāt savus bērnus. Programmā iekļauta arī šāgada Berlīnes kinofestivālā izrādītā šveiciešu dokumentālista Markusa Imhūfa lente Eldorado, kas izturēšanos pret patvēruma meklētājiem mūsdienās salīdzina ar Eiropas pieredzi Otrajā pasaules karā. Savukārt Antras Cilinskas dokumentālā lente veltīta baltiešu bēgļu gaitām — Baltijas sāga (2000). Kinoteātrī Splendid Palace 21. jūnijā. Ieeja bez maksas.

Billes Rīga. Pastaiga pa Vizmas Belševicas Grīziņkalnu. Ināras Kolmanes veidotajā Billes ekranizējumā liela nozīme ir Grīziņkalna videi — rakstnieces Vizmas Belševicas bērnības dzīvesvietai. Bille vēl aizvien ir skatāma kino repertuārā, tālab Rakstniecības un mūzikas muzeja iniciatīva — ekskursiju pa Grīziņkalna apkaimi — var kalpot kā lielisks papildinājums filmas iespaidiem. 27. jūnijā plkst. 18 un 30. jūnijā plkst. 12. Pulcēšanās pie 1905. gada pieminekļa Grīziņkalna parkā. Dalības maksa: 3 €. Pieteikšanās, rakstot uz e-pastu: anita.smeltere@rmm.lv

Kinojaunumi

oooo Reinkarnācija / The Hereditary. Bauda skatīties šausmeni, kuras veidotāji neuzskata, ka jēgpilns un idejiski bagāts sižets ir lieka ekstra. Režisora Ari Astera filma ir tumša ģimenes drāma, kurā iespējams saskatīt gan Romāna Polaņska Rozmarijas bērna atblāzmas, gan izkoptu tēlu psiholoģiju. Savādu notikumu virknē, kas piemeklē kādu ģimeni pēc vecmāmuļas nāves, atjautīgi sapludinātas gan pārdomas par garīgo veselību, gan pārdabiskās parādības. Filma ir pārliecinoši labs žanra kino, kas iedarbojas, ne tikai skatītāju pārsteidzot, bet arī psiholoģiski. No 15. jūnija.

Oušenas 8 / Ocean’s 8. Šajā Oušena triloģijas papildinājumā visi galvenie tēli ir sievietes. Šī fakta uzsvēršanu filmas reklāmas materiālos uzņemu ar dažādu attieksmi, jo tas atstāj iespaidu, ka kinodarbi ar sieviešu dalību ir kas ārkārtējs. Tā vietā aicinātu šo krāpnieku komēdiju neuztvert kā nišas produktu, bet gan izvērtēt Stīvena Soderberga producētās lentes kinematogrāfisko un aktrišu sniegumu: te, galu galā, spēlē Sandra Buloka, Keita Blanšeta, Anna Heteveja un citas talantīgas aktrises. Neesmu redzējusi. No 15. jūnija.

ooo Viesnīca Artemīda / Hotel Artemis. Lai arī ir skaidrs, ka šo spraiga sižeta trilleri pēc gadiem neuztversim kā paliekošu žanra ikonu, filma sniedz patīkamu izklaidi. Stāstā par kriminālo aprindu attiecību kārtošanu netālā nākotnē, kur liela daļa notikumu norisinās par viesnīcu nomaskētā slimnīcā noziedzniekiem, netrūkst ne kodolīgu, humoristisku pavedienu, ne labu aktierdarbu (īpaši harismātiska ir Džodijas Fosteres spēlētā medmāsa, kā arī Džefa Goldblūma kriminālo aprindu «krusttēvs»). Viegla un koša stilizācija par film noir strāvojumu. No 15. jūnija.

ooooo Dziedot lietū / Singin’ in the Rain. Uz lielā ekrāna — viens no spilgtākajiem Holivudas mūzikliem. Džīna Kellija un Stenlija Donena veidotā komēdija liegi un ar trāpīgiem jokiem aplūko arī būtisku kinematogrāfa vēstures pagriezienu — pāreju uz skaņu kino un nozares izmisīgos pūliņus pielāgoties jaunajai sistēmai. Pirms došanās uz kino ne mazāk aizraujoša var būt iepazīšanās ar filmēšanas aizkulisēm (piemēram, vietnē IMDB.com), kas nav bijušas bezrūpīgas, — darbs pie deju un muzikālajiem numuriem ir bijusi smaga pieredze daudziem iesaistītajiem. Piemēram, aktrise Debija Reinoldsa filmēšanos pie Kellija pielīdzinājusi dzemdību sāpēm. Splendid Palace 20. jūnijā plkst. 19.

Kinojaunumi

oooc Viļņu varā / Adrift. Islandiešu režisors Baltazars Kormakūrs atgriežas pie paša iecienītās tēmas par izdzīvošanu sūros apstākļos. Filma balstīta Tamijas Oldhemas Eškraftas autobiogrāfiskajā stāstā par burāšanas incidentu astoņdesmitajos, kad viņa ar savu līgavaini šķērso Kluso okeānu. Viļņu varā ir dramatisks attiecību stāsts un izdzīvošanas trilleris vienlaikus. Filmā nav daudz psiholoģisku apakštoņu, taču stāsts par pāra traģisko likteni ir veidots tā, lai dažbrīd manipulatīvi, tomēr aktīvi izprovocētu gan žēlumu, gan aizkustinājumu un arī līdzpārdzīvojumu. Spēcīgākais ķēdes posms filmā ir jaunā aktrise Šeilīna Vudlija, kura daudzšķautņaino lomu spēlē ar krampīgu vitalitāti. Kino no 8. jūnija.

Juras laikmeta pasaule: Kritusī karaļvalsts / Jurassic World: Fallen Kingdom. Stīvena Spīlberga 1993. gadā uzņemtā piedzīvojumu drāma Juras laikmets (Jurassic Park) piedzīvo nu jau ceturto turpinājumu. Spāņu režisora Huana Antonio Garsijas Bajona radītā filma atgriežas Juras laikmeta dinozauru parkā, ko piemeklējusi dabas kataklizma. Neesmu redzējusi. No 8. jūnija.

Baltijas praids 2018. Atzīmējot Baltijas praidu, kinoteātrī KSuns iespējams noskatīties divas zīmīgas filmas. Viena ir kulta klasika un par sociālo fenomenu kļuvusī 1975. gada filma Rokija Horora šausmu šovs (Rocky Horror Picture Show) — parodisks veltījums 20. gadsimta pirmās puses B kategorijas žanra kino (piemēram, šausmenēm un zinātniskajai fantastikai). Pārspīlējumiem bagātais režisora Džima Šērmana muzikālais darbs uz lielā ekrāna izskatās īpaši krāšņi. Otra filma — Dievišķā kārtība (Die göttliche Ordnung) — ir Šveicē tapusi sociālā drāma par 70. gadiem, laiku, kad šveicietes cīnījās par balsstiesībām. Attapīgie humora ielaidumi «uzmundrina» filmas stāstu, taču nenomāc tēmas sociopolitisko nozīmību. KSuns 8. un 10. jūnijā. Ieeja bez maksas.

Kinojaunumi

Blēži. Vasara ir izklaides kino laiks, tas jaušams arī Latvijas kinopiedāvājumā. Lūk, uz ekrāniem nonāk Andreja Ēķa režisētā komēdija Blēži. Ēķa iepriekšējais darbs Svingeri, spītējot trūcīgajai kvalitātei, paradoksālā kārtā izpelnījās gan labus kases rezultātus, gan vairākus pārfilmējumus, piemēram, Ukrainā un Igaunijā. Gaidot šo kinodarbu, labticīgi jācer, ka tā autori tomēr nebūs izvēlējušies iet vieglāko ceļu, veidojot filmu kā triviālu gegu kopumu, bet gan uzlabojuši kopējo stāstniecības līmeni. Neesmu redzējusi. Kino no 1. jūnija.

Dziesmuvara. Pēc Askolda Saulīša un Daiņa Īvāna scenārija veidotā filma ir vēsturisks atskats uz Dziesmusvētkiem, izmantojot dažādus materiālus — «vēsturiskas fotogrāfijas, dažādas laikmeta liecības, oficiālās un ģimeņu hronikas». Turklāt ietverti skatījumi no dažādām perspektīvām: latviešu karavīra, kara lidotāja, ērģelnieka un korista. Liecības papildina vērojumi par Dziesmusvētku pakļaušanu ideoloģiskiem strāvojumiem, kā arī pilsoniska pretošanās šai tendencei. Neesmu redzējusi. Pirmizrāde Splendid Palace 1. jūnijā. Bezmaksas seansi kinoteātrī Splendid Palace 2. un 3. jūnijā.

Kinojaunumi

oooc Hans Solo: Zvaigžņu karu stāsts / Solo: A Star Wars Story. Nepamet sajūta, ka Džordža Lūkasa iedibinātās franšīzes papildinājumi tiek radīti ar vienu domu — lai Zvaigžņu karu sāgā «iesvaidītu» jauno paaudzi: rau, filma ar pavisam «svaigām» zvaigznēm: Emīliju Klārku un Eldenu Ērenreihu. Cita skaidrojuma filmas uzcītīgajai kārei vētīt ikoniskā un savulaik Harisona Forda spēlētā varoņa personības šķautnes un ar tām saistītās lietas nav. Taču, jo spēcīgāk filma mēģina sērijas vēsturiskās detaļas skaidrot, jo tālāk savā stāstniecībā tā aizplūst no Zvaigžņu karu mitoloģijas. Taču Rona Hovarda filma tomēr ir saistošs izklaides kino. Kino no 25. maija.

oooo Baltu ciltis. Informatīvi monumentāls dokumentālais vēstījums, kas ar inscenējumu palīdzību mērķtiecīgi skatītāju ved cauri 13. gadsimta baltu sentautu paražām un likteņiem; darbu, starp citu, konsultējis ducis vēsturnieku. Lai arī brāļu Raita un Laura Ābeļu filma savā stāstījumā lielākoties ietur didaktisku toni, vēstījuma iedzīvināšanai izmantotie vizuālie materiāli, kā arī objektīvais dažādu dzīves aspektu atainojums Baltu ciltīm piešķir raupjākas un līdz ar to intriģējošākas un krāšņākas tekstūras. Vērtīgi, saistoši un līdz vīlītei perfekcionistiski. Kino no 16. maija.

Vēsturisks brīdis

Rolanda Kalniņa filmas Četri balti krekli seanss Kannās pierāda, ka izcili mākslas darbi pārdzīvo politiskos režīmus

Filma, kas mūs ļoti aizkustināja tās māksliniecisko izteiksmju, politiskā konteksta, režijas un estētiskā smalkuma dēļ, — tā skanēja Kannu kinofestivāla klasikas programmas vadītāja Žeralda Dišasuā ievadvārdi pirms filmas Četri balti krekli (1967). 15. maija rīta seanss Festivālu pils mājīgajā augšstāva kinozālē, klātesot filmas režisoram Rolandam Kalniņam (96) un operatoram Mikam Zvirbulim (80) izvērtās aizkustinošs ne tikai publikai, bet arī filmas veidotājiem.

Rolands Kalniņš, uzrunājot skatītājus, atzina, ka ir nedaudz satraukts, tomēr priecīgs — par šādu pavērsienu filmas liktenī viņš savulaik pat neesot sapņojis. Savukārt aplausi pēc filmas, publikai stāvot kājās, skaidri iezīmēja, ka šis ir unikāls un aizkustinošs notikums Baltijas kinovēsturē — izcili mākslas darbi ir pārlaicīgi, pārdzīvo politiskos režīmus un iztur laika pārbaudījumu, lai saņemtu novērtējumu, kas tiem taisnīgi pienākas.

Kannu klasikas programmas veidotāji uzsvēra, ka Četri balti krekli viņiem ir atklājums. Arī aprunājoties ar skatītājiem, bija skaidrs, ka viņi neatkarīgi no vecuma un etniskās piederības filmas zemtekstus un laikmeta portretējumu ir skaidri uztvēruši.

Lai uzsvērtu šīs skates nozīmību, būtiski ieskicēt kontekstu. Rivjērā notiekošā kinofestivāla svarīgums dažbrīd var šķist kā mākslīgi radīta mitoloģija, taču, ja uz 71 gadu veco festivālu palūkojas rūpīgāk, atklājas, ka vērā ņemama daļa kinovēstures tik tiešām ir rakstīta te. Tāpēc Kalniņa filmas iekļaušana festivāla 2004. gadā iedibinātajā Cannes Classics sadaļā ir notikums, kam Baltijas mērogā nav precedenta. Daži no Kalniņa «biedriem» šāgada programmā ir, piemēram, savulaik par visu laiku dižāko filmu atzītā Pilsoņa Keina režisors Orsons Velss, Alfrēds Hičkoks, Billijs Vailders un Ingmārs Bergmans. Nu patiesi varam uzskatīt, ka Latvijas Kultūras kanonā iekļautā filma ir globāla mēroga pieturas punkts kinovēsturē.

Meistardarbs guļ plauktā

Daudziem filma saistās ar Māra Čaklā dzeju un Imanta Kalniņa komponēto mūziku, jo dziesmas Viņi dejoja vienu vasaru, Dzeguzes balss un citas turpināja dzīvot neatkarīgi no filmas, kas ideoloģisku iemeslu dēļ pie padomju skatītājiem nemaz nenonāca. Līdz pat 1986. gadam tā bija «nolikta plauktā», to nerādīja kinoteātros. Rolands Kalniņš intervijā Latvijas Radio 3 aprīlī stāstīja, ka filmas aizliegumu formāli neapliecināja neviens dokuments ne Latvijā, ne Maskavā; tā esot bijusi cenzoru savstarpēja vienošanās. Mūsdienās grūti aptverama situācija, neticams cinisms, it īpaši, ņemot vērā, ka filmas veidotājiem jau tā nācās cīnīties, lai ierakstītos padomju cenzūras rāmjos — tika brutāli griezti dialogi, cenzūrai nepatika filmas nosaukums, un to pārsauca Elpojiet dziļi.

Vēršanās pret mākslinieka izteiksmes brīvību bija centrālā ass arī pašā filmas stāstā — pret jaunā mūziķa (darba laikā telefonmontiera) Cēzara Kalniņa (Uldis Pūcītis) sarakstītajām dziesmām, pārmetot to neiederību padomju vērtību sistēmā, vēršas kultūras komisijas locekle, biedrene Anita Sondore (Dina Kuple). Kinodarbam tika pārmesta arī ņirgāšanās par partijas komitejas sēdēm, savukārt Maskavas kino komitejas redaktore Irina Kokareva biedrenē Sondorē esot saskatījusi tiešu līdzību ar sevi un par Četru baltu kreklu aizliegumu cīnījusies personisku motīvu vadīta, sarunās pieminējis Rolands Kalniņš.

60. gadu kino aktuāls

Filmas nonākšana Kannu kinofestivālā nav laimīga nejaušība, ko motivējusi pēkšņa programmas veidotāju interese par Latviju. Baltijas reģiona kinonozare joprojām ir pārāk neliela, lai atrastos festivāla redzeslokā. Programmu sastādītājiem par mūsu reģiona kino un vēsturi nav zināšanu, uzskata Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, kura filmu pieteikusi Cannes Classics programmai. «Kannu kinofestivāla programmu veidotāji bija pārsteigti. Viņuprāt, filma ir neparasta un atšķiras no piedāvājuma, kas viņiem ir pieteikts. Taču, ieraugot pārējos klasikas programmas darbus, man, godīgi sakot, nav skaidrs, kā mums tur izdevās nokļūt. Tur ir pirmās kategorijas pasaules vārdi — Hičkoks, Vailders, hrestomātiskie klasiķi. Man ir profesionāls gandarījums, ka tas izdevās. Filmas pieteikšana gan ir garš stāsts, jo nav tā, ka aizgājām, pieteicām, un filmu paņēma.»

Pēc Rietumas domām, filmas iekļūšana šajā programmā ir ļoti nozīmīga: «Būtībā ir atzīts, ka Latvijas kinokultūra, kas eksistēja 20. gadsimta 60. gados, ir konvertējama pasaules mērogā.»

Viņa arī uzskata, ka lēmums iekļaut filmu ir skaidrojams ar šāgada programmā atspoguļotajām 60. gadu tendencēm: «Ir īstais laiks, jo 2018. gads nav tikai vairāku valstu simtgades, bet arī Prāgas pavasara un Parīzes nemieru pusgadsimts. Un Kalniņš faktiski ir Žana Lika Godāra un Bergmana paaudzes cilvēks. 60. gadi šogad ir tematiski aktuāli. Un filma labi derēja arī plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā, kas ir būtiski Kannu kinofestivālam. Daudz smalku lietu saklājās kopā.»

Vai Četru baltu kreklu panākums varētu pavērt durvis arī citu Latvijas klasiķu darbiem? Rietuma ir skeptiska: «Būsim godīgi — ja jāskatās, kas no Latvijas klasikas var būt interesants starptautiski, no estētiskā piedāvājuma un kinovalodas meklējumu perspektīvas, man būtu grūti nosaukt daudz filmu, kas varētu pārsteigt. Un Kannas savās programmās ņem to, kas kaut kādā veidā ir pārsteidzošs. Mūsu kinovēsture pamatā sastāv no filmām, kas veidotas tradicionāli, izmantojot tā dēvēto klasisko vēstījuma stilu. Nedomāju, ka mums ir daudz, ko piedāvāt. Es biju pieteikusi vēl vienu — cita režisora veidotu filmu… Nākamais loģiskais solis būtu, ka producenti piesaka savas filmas Kannām, un daļa jau to dara. Iespējams, tiem, kuri veido programmu, vārds «Latvija» vairs neliksies kā balts plankums.»

Jāpiebilst, ka, noskatoties daudzus kinofestivāla programmā iekļautos darbus, Četri balti krekli šāgada izlasē iekļaujas organiski. Pārdomas par domu brīvību atblāzmojas arī vairākos konkursa darbos, piemēram, vēl aizvien mājas arestā esošā režisora Kirila Serebreņņikova veidotajā filmā Vasara (Ļeto) par padomju rokgrupām Kino un Zoopark, kur vienā ainā arī tiek vētīta dziesmu tekstu atbilstība padomju tikumiem. Ideoloģijas iejaukšanās radošajās izpausmēs redzama arī poļu režisora un oskarotās drāmas Ida autora Pāvela Pavļikovska jaunākajā un, jāpiebilst, izcilajā drāmā Aukstais karš (Zimna wojna).

Dzeguzes balss Kannās

Apbrīnas vērta ir abu Latvijas kinoklasiķu vitalitāte. Jautāti, kā uzņēmuši Četru baltu kreklu izrādīšanu Kannās, Miks Zvirbulis un Rolands Kalniņš atzina, ka jūtas pagodināti, bet vēl aizvien, 51 gadu pēc filmas pabeigšanas, uz to skatās ar kritisku aci. «Man ir tāds niķis, ka netieku vaļā no paraduma domāt, kas nav izdarīts un ko vajadzēja citādi. Kad skatījos filmu, domāju: tas ir par garu, to vajadzēja citādi… Skatoties savu darbu analizēju,» atzīstas Kalniņš.

Miks Zvirbulis piebilst: «Līdzīgi kā Rolands, es skatos un analizēju, bet tās jau ir tādas blusiņas, ko skatītājs neredz. Seansu uztvēru ļoti emocionāli. Un nevis aplausu dēļ, bet kā tādu. Aplausi man bija pārsteigums. Atceros, kad Dita Rietuma piezvanīja, es viņai jautāju, vai tas ir kāds simtgades pasākums. Man bija liela skepse pret šādu braucienu, bet tagad jūtu, ka ar nazi stenderē jāiegriež robs un šī diena jāatzīmē kā kaut kas labs.»

Abi priecātos izmantot iespēju un Kannās noskatītos kādu filmu, lai labāk sajustu festivāla atmosfēru. Jāpiebilst, ka Rolands Kalniņš ir regulārs kinoteātra Splendid Palace apmeklētājs Rīgā. «Ja zālē ir pieci cilvēki, viens no tiem ir Rolands,» smejoties saka Miks Zvirbulis.

Kāpēc kinoteātris viņam ir svarīgs? Rolands Kalniņš neminstinoties saka: «Es gribu dzīvot. Ja es iesūnošu, mana dzīve būs nevērtīga. Nedomāju par to, kādu bagāžu varu dot cilvēcei, bet gan sev. Būšu aktīvs un nesēdēšu pie televizora, bet pacentīšos skatīties kino un baudīt to, kas ir — labās filmas, ko šodien redzam. Man tās ļoti patīk, joprojām neesmu atgājis no divām filmām — Francs (rež. Fransuā Ozons) un Patersons (rež. Džims Džārmušs). Ir jāiet uz koncertiem un teātra izrādēm, tā ir cilvēka dzīves nepieciešamība. Tikai tā es varu sevi saglabāt.»

Četru baltu kreklu seanss Kannās no jauna aktualizē filmas māksliniecisko līdzību ar franču Jaunā viļņa strāvojumu; to pēc seansa atzina arī skatītāji. Latvijas paviljonā Kannās pēc maza pārsteiguma — neliela koncerta, kurā grupa Carnival Youth nodziedāja Dzeguzes balsi, — atgriežamies pie šīs tēmas. Jautāts par 60. gadu kino ietekmi, Rolands Kalniņš atzīst, ka tā noteikti nav bijusi apzināta: «No tā laika filmām biju redzējis ļoti maz, jo mums jau nerādīja. Tā bija laikmeta izjūta, kas bija Latvijas dzejā, glezniecībā un teātrī. Cilvēki bija nemierā, un katrs kaut ko meklēja. Tā ir jaunu cilvēku tieksme izzināt un saprast pasauli. Tas taču vienmēr ir bijis svarīgākais, vai ne? Tā arī mēs centāmies saprast jauniešus un arīdzan paši sevi.»

Savukārt Mika Zvirbuļa pasaules redzējumā franču kino ir būtiska ietekme: «Jāsaka, man nevienas valsts kino, varbūt atskaitot itāļu neoreālismu, neatstāja tik graujošu iespaidu kā franču filmas.» Nedaudz stāstot par savu viesošanos Francijā 60. gadu sākumā, Zvirbulis atceras, ka Francijā tolaik saskatījis nevis notikumus, bet pēc noskaņas ieraudzījis visu labo, ko bija guvis no franču filmu skatēm Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā (VGIK). «Man ir milzīga cieņa, ka kino var būt tik ļoti patiess.»

Un skaista sakritība — arī 2018. gadā Kannās skatītāji ir līdzīgās domās par Četriem baltiem krekliem.

Kinojaunumi

oooo Gribētos būt aplim. Dokumentālā filma par baletdejotāju Alekseju Avečkinu ir jūtīgs un elēģisks skats uz neordināru talantu un personību. Kā vienu no galvenajiem vadmotīviem izvēloties 2005. gada septembra Rīgas Laikā publicēto sarunu starp Avečkinu un Inesi Zanderi, režisors filmu atbrīvo no naratīva formalitātes. Tas darbam piešķir cilvēcisku un emocionāli inteliģentu kamertoni, priekšplānā izvirzot Avečkina personības enigmu. Kino no 5. maija.

ooo Dubultā dzīve, sekss un PSRS. Režisore Ināra Kolmane savā dokumentālajā filmā ir veikli noformulējusi seksualitāti un ar to saistītās tēmas kā pateicīgu rakursu, lai pētītu padomju dzīves dualitāti. Pretnostatot varas kultivēto mītu par laimīgajiem strādniekiem un dzīves realitāti, filma ataino uzskatu maiņu un attīstību Padomju Savienības laikā. Lai arī informatīvi piesātināta, filma nedaudz buksē, jo tajā ir daudz dažādu komentāru, kas atkārtojas, stāstījumu neviendabīgu padara arī dažādās stilistiskās komponentes. No 10. maija.

oooo Tevis te nebija / You Were Never Really Here. Pērn Kannu kinofestivālā pirmizrādītā filma ir trilleris, kurā skotu režisore Linna Remzija atgriežas pie iepriekšējos darbos bieži aplūkotām tēmām: bērnības un vainas apziņas. Skarbais stāsts rotē ap izbijušu kareivi (Vakīns Fīnikss) — tagad algotu izsitēju, kurš atsvabina jaunas meitenes no kriminālās pasaules gūsta. Stāsta spriegums apvienojumā ar Fīniksa varoņa psiholoģisko motivāciju gandrīz vai lien zem ādas, atstājot nemierīgu un urdošu sajūtu. No 27. aprīļa.

Rīga (Dublis 1) / Riga Take 1. Kinoštampu un stāstnieciskās vienveidības nogurdinātajiem: franču mākslinieka Siegfried Rīgā uzņemtā filma, pieteikta kā «kaleidoskopisks stāsts par četrām sievietēm» un viņu «emocionālajiem satricinājumiem», ir improvizēts attiecību un emociju vērojums gandrīz divarpus stundu garumā, kas tapis bez scenārija. Zīmīgi, ka kinodarbā filmējušies tikai latviešu aktieri, to skaitā Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš un citi. Splendid Palace no 14. maija.

Kinojaunumi

oooo Mērijas ceļojums. Kristīnes Želves dokumentālā drāma par Latvijas muzejvides leģendu Mēriju Grīnbergu ir aizkustinošs likteņstāsts, kas veidots, izmantojot klasisku, gandrīz televīzijas stila stāstniecību un inscenējumus. Balstīts Grīnbergas mātes — arī Mērijas — dienasgrāmatās, tas skaudri vēsta par zudušu laikmetu, ko brutāli aprāva karš un okupācija. Filma ir informatīvi vērtīgs dokuments, kas pelnīti izceļ Grīnbergas (jaunākās) pašupurēšanos, lai panāktu kara laikā izvesto mākslas darbu atgriešanos Latvijā. Kino no 2. maija.

oooo Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule / Wonderful Losers: A Different World. Mīties 5 km ar lauztu iegurņa kaulu? Mierīgi! Šādas adrenalīna pilnas un ar profesionālo riteņbraukšanas pasauli nepazīstamam skatītājam šķietami neprātīgas ainas ir iemūžinājis lietuviešu režisors Arūns Matelis. Viņa jaunākā un kopražojumā ar Latviju tapusī filma ir kolosāls ieskats brauciena Giro d’Italia aizkulisēs, kas veltīts gregari — braucējiem, kuru mērķis nav individuālā uzvara, bet gan palīdzība komandas līderim. Saistošs, spraigs un patiess stāsts par pašaizliedzību un spēku. Kino no 27. maija.

oooo Suņu sala / Isle of Dogs. Vesa Andersona jaunākā leļļu animācija ir sāga par diktatorisku pilsētas mēru no senas kaķumīļu dinastijas, kurš suņus deportē uz atkritumu salu. Nenoliedzami interpretējama kā politiska piebilde par šābrīža pasaules haosu, tā ir arīdzan sirsnīgs stāsts par pieķeršanos, pašaizliedzību un kopību. Režisora filmogrāfijā šis ir nozīmīgs darbs. Tajā, protams, ir Andersonam raksturīgais humors un pašrefleksijas piesūcinātie dialogi, kas bieži vien ir ļoti komiski. Filma pagaidām skatāma vienā seansā — laba apmeklējuma gadījumā, iespējams, būs nākamie. Kino Citadele 3. maijā plkst. 18.20.

5. pasaules filmu festivāls. Kinoteātra rīkotais dokumentālā kino festivāls allaž ir pārsteidzis ar kinodarbu aktualitāti un tēmu kaleidoskopisko daudzveidību. Šogad veidotāji izceļ komēdijas izmantojumu dokumentālajā kino. Festivālā skatāmās filmas pievēršas gan saldināto dzērienu ietekmei uz veselību, arhitektūrai, modes tendencēm Ganā un nostalģijai pēc sadalītas Berlīnes. Seansus papildinās tikšanās ar režisoriem klātienē vai Skype. Kino Bize no 25. līdz 29. aprīlim. Vairāk informācijas: Kinobize.lv

Kinojaunumi

Nora. Latvijas Televīzijas režisores Lindas Oltes veidotā biogrāfiskā drāma par slaveno padomju laika estrādes dziedātāju Noru Bumbieri. Filmas vēstījums sola šķetināt «estrādes dzīves neredzamo pusi», atskatoties uz padomju reālijām un mākslinieces izdegšanu. Noras Bumbieres lomu atveido Dailes teātra aktrise Dārta Daneviča. Neesmu redzējusi. Splendid Palace no 20. aprīļa līdz 4. maijam.

ooo Jupitera mēness. Aizvadītajā Kannu kinofestivālā izrādītā ungāru filma ir atskats uz bēgļu krīzi un fokusējas uz migrantu ieceļošanu Eiropā. Mākslinieciski lavierējot starp sociālu stāstu ar dažiem komēdijas ielaidumiem un fantāzijas drāmu, Jupitera mēness vēsta par kāda jauna sīriešu puiša nejaušo tikšanos ar korumpētu ungāru mediķi. Saistošs temats un ambicioza vēlme to šķetināt neordinārā veidā, taču iecere sapinas daudzo detaļu un neviendabīgās stilistikas pārblīvētajā stāstā. Splendid Palace no 20. aprīļa.

Ingmaram Bergmanam 100. Suminot leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana simtgadi, kinoteātrī KSuns ir skatāma klasiķa filmu izlase, kurā iekļauti arī viņa filmogrāfijas stūrakmeņi — Zemeņu lauks un Rudens sonāte. Atklāšanā 20. aprīlī kinozinātnieka Viktora Freiberga vadīta diskusija par Bergmana filmu uztveri mūsdienās. KSuns no 20. līdz 24. aprīlim.

ooo Tikšanās vieta / The Place. Līdzīgi Tikšanās vietas režisora Paolo Dženovēzes iepriekšējai filmai Pilnīgi svešinieki, arī te «spēles noteikumi» ir tie paši: stāsts balstās dialogos, kuros tiek vētīta kādas cilvēku grupiņas mijiedarbība. Šoreiz stāsts nav par personisku attiecību virāžām, bet gan par to, uz ko cilvēki ir gatavi, lai sasniegtu kāroto. To visu, gluži kā vērotājs no malas, uzklausa kāds noslēpumains kungs, pie kura filmas varoņi tērcītēm plūst pēc ieteikumiem. Intriģējošs un enigmātisks darbs, kura uztveri nedaudz nogurdina vienveidīgā stāstījuma forma. Kino no 20. aprīļa.

Kinojaunumi

oooc Prieka trakumā / La pazza gioia. Sākotnēji viegla komēdija, finālā — smeldzīga drāma par divu sieviešu likteņiem, ko savedusi kopā atrašanās psihiatriskajā klīnikā. Itāļu režisora Paolo Virci filma, stāstot par galveno varoņu draudzību, vēstījumā saistoši ievij mūsdienu sabiedrību portretējošus elementus, atainojot dzīvi gan pārtikušākajās aprindās, gan slāņos, kas sitas par izdzīvošanu. Lai arī vietumis pārblīvēta ar nevajadzīgiem sižeta pavērsieniem un tālab izplūdusi, filma ir harismas pilns mūsdienu Itālijas kinoparaugs un emocionāls attiecību portretējums.  Kino no 13. aprīļa.

ooo Apgāztā mēness zīmē. Saistošs dokumentālais vērojums par musulmaņu kopienu Latvijā. Filmas režisoram Kārlim Lesiņam ir izdevies tās portretu izveidot detalizētu un godīgu, atklājot gan tās daudzšķautņainību, gan dalībnieku diskrētumu attiecībā pret izteikumiem citam par citu; tāpat nolasāmi dzinuļi varoņu pāriešanai islāma ticībā. Taču kinodarba pēcgaršā nepārprotami dominē sajūta, ka distance starp režisoru un filmas varoņiem tā arī nav pārvarēta. Tas savukārt neļauj nonākt pie būtiskām atbildēm, kas īsti ir dažu kopienas pārstāvju radikalizācijas iemesls. Protams, filmas spēju raisīt diskusiju tas ietekmē maz, jo šī ir aktuāla tēma. No 13. aprīļa.