Valdība 2.0

AFP/LETA
Džerijs Šterns
Print Friendly, PDF & Email

Šobrīd dzīvojam tādā laikmetā, kurā komunikācija teju nevienā sfērā vairs nav iedomājama bez elektronisko tehnoloģiju iesaistīšanas – sākot ar e-pastu un beidzot ar sociālo mediju izmantošanu.

Tai skaitā arī politika, lai arī par to pie mums vēl tik daudz vis nerunā. Nereti nākas drīzāk dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.

Gribētos bilst, ka Latvijas sabiedrībā (uzreiz saku, tas ir tikai mans personīgais viedoklis) ir visai populāri daudzas parādības vērtēt kā sociālu kuriozu un vispār, piemēram, uztvert to pašu blogošanu kā mērķi, nevis līdzekli. Tātad – kā laika nosišanu, nevis kā iespējamo instrumentu jebkura rakstura komunikācijai, tai skaitā komerciāli, politiski vai sociāli vērtīgai. Tomēr ārpus Latvijas sociālo mediju izmantošana politikā norit pilnā sparā (kaut vai nesenais gadījums ar irāņu revolūciju, kas teju uz tiem vien balstījās). Un arī vērīgākie latvieši ir pasākuši to  beidzot ievērot un lēnītēm iekļauties kopējā sistēmā. Ļoti lēnītēm.

Iespējams, tik lēni tas notiek tāpēc, ka Latvijā valdošā doma pieder labējā spārna politiķiem, kuriem tieša komunikācija ar saviem vēlētājiem, “nākšana pie tautas” nekad nav bijusi aktuāla. Piemēram, tai pašā mikroblogošanas tīklā Twitter Latvijas politiskajos kontos ir novērojama interesanta likumsakarība: labējo partiju pārstāvji lielākoties atstāj savus kontus trešo personu pārvaldībā, regulāri publicējot tajos PR tekstus un saites uz noslīpētām preses relīzēm, savukārt, kreisā spārna pārstāvji parasti raksta paši un aktīvi veido arī atgriezenisko saiti pašā Twitter. Taču kopumā mums arvien vēl daudz jāmācās no citvalstu kolēģiem, kas šo parādību spējuši attīstīt daudz plašāk.

Starp veiksmīgajiem piemēriem noteikti būtu minami gadījumi Krievijā un ASV. Esmu dzirdējis vārdos paustu uzskatu, ka ASV prezidents Obama vispār uzvarējis vēlēšanās, tikai pateicoties sociālajiem portāliem.  Kampaņas gaitā tika pat no jauna izveidoti vairāki saiti (piemēram, my.barackobama.com), kas no aģitācijas blogiem ātri vien pārtapa par milzīgiem sociālajiem portāliem. Krievijā pilnā sparā šai jomā darbojas, piemēram, odnoklassniki.ru – tajā daudzām krievu politiskajām figūrām (piemēram, Žirinovskim) ir reāli profili, kuri, protams, vairāk atgādina fanu klubu mājaslapas… Patreizējais prezidents Medvedevs, savukārt, labprāt un aktīvi darbojas blogu portālā LiveJournal.com, nebūt blogošanu nesaucot par dīkdienīgu laika pavadīšanu. Nesen viņš parādījies arī Twitter plašumos. Latvijas politiķiem derētu saprast, ka sabiedrība šobrīd jo īpaši alkst tiešas komunikācijas ar atgriezeniskās saites sajūtu, nevis kārtējo noslīpēto PR tekstu lasīšanas.

Un pie šī apgalvojuma es visai ērti varu pāriet pie politiskajiem blogiem. Kas vispār atšķir blogu no parastas preses relīzes? Lasot daudzu Latvijas politiķu tā saucamos blogus, var just, ka viņiem šo atšķirību neviens nav izskaidrojis… Visbiežāk ir tā – politiķis tīri tehniski atver kādā portālā savu “blogu”, kurā vienkārši pārpublicē visas ar sevi un pārstāvēto partiju saistītās ziņas, kuras visbiežāk, protams, nav paša sacerētas. Un pēc tam par publicēto aizmirst (vai pat atslēdz komentēšanas iespēju). Taču īsta bloga galvenā vērtība slēpjas tieši viedoklī, nevis sausā informācijā. Lasītājam ir jājūt, ka politiķis rakstījis pats, ka viņš lasa bloga komentārus un pats uz tiem operatīvi atbild. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi tieši psiholoģiski – jo lielākā problēma politiķu un auditorijas attiecībās visbiežāk ir tieši tas snobisms, kas jaušams no “politiskās elites”, plaisa starp varu un tautu. Blogu īpašības ļautu šo snobisma auru mazināt, padarot kontaktēšanos personiskāku.

Galu galā (ko jau esmu šeit rakstos vairākkārt paudis – ar visiem cipariem), Latvijā šobrīd liela problēma ir sabiedrības zemais iesaistīšanās līmenis savu tiesību aizstāvēšanā – un neba informācijas apjoma mehāniska palielināšana var šo motivāciju vairot… Skaidrojošais darbs vēl nekad nav izrādījies efektīvs nevienā jomā, ja apmācāmajam nav iespējas uzdot precizējošus jautājumus un saņemt operatīvas, tiešas un konkrētas atbildes.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu