Vai latviešiem lemts tikt Stikla kalnā? • IR.lv

Vai latviešiem lemts tikt Stikla kalnā?

24
Lauris Grâvelis

1909.gadā Rainis uzrakstīja vienu no viņa visplašāk zināmajām lugām „Zelta zirgs“, kura bija iekļauta obligātās literatūras darbu sarakstā pat Padomju laikos. Ņemot vērā, ka Rainis jau tālajā 1897.gadā tika apcietināts un izsūtīts par sociāldemokrātisku ideju paušanu un atgriezās  dzimtenē  tikai 1903.gadā, kur nodzīvoja līdz 1905.gada revolūcijai, kad brīvprātīgā kārtā bija jādodas trimdā uz Šveici,  tad var teikt, ka „Zelta zirgs“ tēlojuma norisei par pamatu ir ņemti 19.gs. beigu / 20.gs. sākuma sociālie, ekonomiskie un politiskie procesi. Kādēļ es pieveršu tik lielu uzmanību vairāk nekā 100 gadus vecam literāram darbam? Tādēļ, ka tajā aprakstītai videi un cilvēku rīcībai var vilkt paralēles ar mūsdienu Latviju.

Bierns un Lipsts – tipiski Latvijas “jaunbagātnieku” pārstāvji, kas ar viltu un “kukuļiem” ir gatavi celts savu materiālo stāvokli. Tādas vērtības, kā parūpējies par savu tuvāko vai palīdzi tāda, kam ir lielākas vajadzības, viņiem ir svešas. Glamūrs un neadekvāta kultūra ir viņu publiskie tēli. Tāpat arī viņi ir gatavi publiski pazemot savus radiniekus, lai tikai nebūtu jādevalvē viņu sociālais statuss. Nav gatavi atteikties ne no graša bagātības, pat ja tā būtu iespējams iegūt vairāk bagātības.

Antiņš – tipisks godīgais un taisnīgais latvietis, kurš nomaksās visus komunālos rēķinus no savas mazās algas un vienmēr ziedos pēdējo latu televīzijas labdarības akcijās, lai remdētu savas emocionālās sāpes par citu līdzcilvēku nelaimēm. Šis taisnīgais latvietis parūpēsies par savu kultūrizglītību, apmeklējot vai līdzdarbojoties vietējā kultūras dzīvē. Viņš jau ir samierinājies, ka uz “pasaules nav taisnības, dūrei tik spēks”.

Nabags (Baltais tēvs), noklīdušie bērni – tipiski palīdzības lūdzēji, kuri nerēķinās ar pārējo cilvēku finansiālo stāvokli, bet ir gatavi pat izsaukt “Bez Tabu”, ja savu mērķi nesasniedz. Šī cilvēku kategorija ir lieliski vārdotāji un arī lieli aktīvisti savu mērķu sasniegšanā (uz godīgā un taisnīgā latvieša rēķina). Viņi vienmēr atradīs 101 iemeslu, lai nedarītu, nevis atradīs vienu iemeslu, lai izdarītu.

Ļaudis – vienmēr ir klāt tur, kur kaut kas notiek; vienmēr zina, kas notiek, pat ja neko neredz; vienmēr ir tur, kur kaut kas ir par brīvu. Viņi ir izcili vērotāji un eksperti visās jomās – vienmēr stingri pastāv par savu viedokli pat ja tas ir aplams. Viņi nesteidzas sasniegt kādu mērķi un tajā pašā laikā arī neļauj nevienam citam līdzvērtīga statusa drosminiekam to sasniegt. “Ja stikla kalns, būtu no dimanta, tad jau sen būtu to sacirtuši gabalos un princesīte jau būtu lejā”.

Karalis, Bagātais princis – likumam ir spēks vai tas nedarbojas atkarībā no izdevīguma pašam. Vienmēr ir iespējas pamainīt likumu pēc sava tuvākā līdzgaitnieka vēlmēm. Viņi uztur nemitīgas bailes viens otrā, lai uzturētu “draudzību”. Neviens līdzeklis (ētisks vai neētisks) nav šķērslis sava mērķa sasniegšanā. Lielākais “draugs” ir tas, no kura “draudzības” var gūt lielāku materiālo labumu.

Sargi – vienmēr uzticami savam maizes devējam. Šad tad sanāk pieņemt kādu “kukuli” (no tā, kura var paņemt!), pat pārkāpjot maizes devēja noteikumus.

Ja jau Rainis vairāk nekā pirms 100 gadiem spēja precīzi raksturot Latvijas sabiedrību mūsdienās, tad tomēr jāsāk apšaubīt, ka sabiedrības sliktās rakstura īpašības ir Padomju mantojums, jo, acīmredzot, tās pastāvēja gadsimtu atpakaļ un varētu pastāvēt arī pēc 100 gadiem. Vai latviešu sabiedrība stagnē savā attīstībā? Diemžēl plašākas rakstītās liecības mums nesniedzas tālāk par 18.gs beigām, lai mēs varētu spriest par sabiedrības attīstību garākā laika nogrieznī. Man gan šķiet, ka latvieši savā būtībā nemainās, bet mainās tikai vide apkārt tiem. Varbūt pēdējais laiks ir samierināties, ka mūsu vidū ir Bierni, Antiņi, Karaļi, Ļaudis, Sargi, Nabagi u.c. personāži, bet meklēt to veiksmes formulu, kas spēj izmantot visas šīs īpašības spēcīgas vienotas sabiedrības veidošanā. Pēc pirmā pasaules kara latviešu vien bija tikai 1 miljons – tauta izdzīvoja arī 2.pasaules karu un Padomju laiku. Ir jābūt patiesi lielam pesimistam, lai šajā miera laikā paredzētu latviskās sabiedrības galu. Varbūt tā sabiedrības daudzškaitnība arī ir tā latviskā spēka formula?  Bet vai tā ir veiksmes formula? Neviens cits izņemot Antiņu Stikla kalnā netika, un arī viņš izvēlējās bīstamāko nogāzi, lai tikai nebūtu jājāj pa lēzenāko nogāzi pūļa priekšā, kas viņu visticamāk norautu lejā.

 

Komentāri (24)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu