Nesen lasīju Kozireva [Andrejs Kozirevs (1951) – Krievijas ārlietu ministrs 1990-1996] atmiņas par Krievijas drošības padomes sēdēm, kurās viņš piedalījās. Tad nu, lūk, viņš tur izpļāpājās par drošības padomes sēdēm, kurās visu laiku tika runāts, ka Krievijai [viss aprakstītais pilnā mērā attiecas arī uz Latviju] ir nepieciešama kaut kāda nacionālā ideja – ja ne komunistiska, tad kaut kāda cita. Pēc tam aizrunājās līdz tam, ka jebkāda ideja ved uz totalitārismu, un tad tika nolemts, ka naudai ir jākļūst par Krievijas nacionālo ideju, ka tas esot pats labākais, kas var būt.
www.youtube.com/watch?v=CEf81UwaVEE
Tad nu, lūk, ja šo jautājumu apskata no sociālpolitiskā skatu punkta, tad ideja naudu padarīt par kādas valsts nacionālo ideju ir pilnīgi tas pats, kas ideja padarīt to par pilnībā kriminālu valsti, jo tikai kriminālā valstī nauda var būt augstākā valsts ideja. Tas ir pirmkārt.
Ja šo jautājumu apskata no metafiziska skatu punkta, tad tā viennozīmīgi ir zelta teļa reliģija. Zelta teļa reliģija balstās uz cilvēku upurēšanu, tā nevar pastāvēt bez cilvēku upurēšanas, tas ir dievs, kurš pieprasa bērnu upurus. Mēs Krievijā varam saskaitīt cūkas, bet nevaram saskaitīt, cik miljoni bērnu – bezpajumtnieku mums ir. Kas ir noticis? Pilsoņu karš? Tas velkas jau pietiekami ilgi un vairs nevar atrast kādus konkrētus vainīgos. Tā, lūk, ir zelta teļa pasaule.
Tātad nauda kā valsts augstākā ideja ir krimināla valsts, tā ir zelta teļa reliģija un visbeidzot paskatīsimies uz to no eksistenciālistiska skatu punkta. Ja mums ir bērni, vai mēs esam gatavi tos pārdot? Vai visam ir skaitlisks mērs? Es zinu daudzus cilvēkus, kuri tiešām ir gatavi pārdot savus bērnus kaut vai „uz orgāniem” utt. Es novēroju šo drausmīgo sabiedrības degradāciju, bet tomēr ne jau visi par tādiem kļūst. Par cilvēkiem paliek tie, kuri nav gatavi pārdot bērnus, mīļoto sievieti, kaut kādas savas vērtības. Lai pat šīs nepārdodamās vērtības dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas, bet kaut kādas taču viņas ir. Kaut kam ir jābūt. Ja nekā nav [cilvēks ir gatavs pārdot visu], tad tie vairs nav cilvēki. Visbeidzot gribu atsaukties uz Renē Geno, kurš nav starp maniem iecienītākajiem filozofiem un metafiziķiem, bet kurš pirmais lietoja tādu jēdzienu kā „kvantitātes valstība”. Tātad ir „kvalitātes valstība” un ir „kvantitātes valstība”. Valstība, kurā visu var pirkt un pārdot, ir „kvantitātes valstība”.
Tātad mēs dzīvojam zelta teļa pasaulē, pasaulē, kurā visam ir mantisks ekvivalents, pasaulē, ko veido kriminālas sabiedrības un kriminālas valstis un kvantitātes pasaulē. Šī pasaule nav dzīvotspējīga. Šī pasaule pati sevi iznīcinās. Tie, kas izveidoja šādu pasauli, ļoti labi saprot, ka tas ir likvidkoms [likvidācijas komiteja]. Šādā pasaulē katrai ministrijai droši var pievienot vārdu „likvidācijas” [piemēram, Izglītības likvidācijas ministrija, Zinātnes likvidācijas ministrija, Veselības likvidācijas ministrija, Kultūras likvidācijas ministrija utt.].
Bet galvenais te nav ministrijās un valsts varā, kuru nu ļoti patīk visiem vainot, bet gan sabiedrībā, katrā no mums, sociumā. Nav sociuma. Sociums balstās uz nemateriālo. Pat normāli funkcionējošu bandu nav iespējams izveidot bez ideāliem. Tā pati Sicīlijas mafija veidojās, balstoties uz ideāliem par Romas impēriju. Beigās uz savas pašas asinīm, bet arī tur bija kaut kāds ideāls, mīļotā Sicīlijas zeme utt. Bez ideāliem nav iespējams neko izveidot, nekādus sabiedriskus veidojumus. Valsti nevar izveidot bez ideāliem, jo bez tā valsts ātri vien pārvēršas par domubiedru terāriju, kuri vadās pēc principa „meitenes, pret kuru mēs tagad draudzēsimies” [kaut kāds citāts]. Kas apvieno? Viss sadrūp. Pasaule sadrūp. Gars aiziet un, tiklīdz gars ir aizgājis, tā forma sāk pārvērsties par pīšļiem [sāk pūt]. Mēs šodien eksistējam šajos pīšļos. Es neesmu pārliecināts, ka Krievijā [arī Latvijā] šodien eksistē sabiedrība. Lūdzu pierādiet, ka tas, kas pašreiz eksistē, patiešām ir sabiedrība! Tā „sabiedrība” ir dažādas izpostītas sociālās vides. Šīs sociālās vides ir pilnīgi atšķirīgas. Kāds viņām ir konsensuss (kopsaucējs)? Ko no nabagiem var paņemt?! Vai ir kāds konsensuss starp Šveices villu īpašniekiem un izgāztuvē dzīvojošajiem bomžiem?! Kāds tieši tas ir?! Viņi visi ir gatavi mirt par Krieviju [Latviju]?! Kur ir apvienojošs tēls? Kur ir vienojošie ideāli? Nekā no tā nav. Un tā kā nekā no tā nav, šo „sabiedrību” sagaida gaužām bēdīgs liktenis. Lūk, tas arī ir regress.
Vieniem patīk komunisms, citiem nepatīk. Visi zina, ka man patīk komunisms, bet nu pieņemsim, ka viņš man nepatīk. Komunisms bija kaut kas tāds, kas bija ļoti cieši piestiprināts sabiedrības ķermenim un, kad sāka iznīcināt komunismu, to iznīcināja tādā veidā, ka tika iznīcināts viss. Šī iznīcināšanas metode saucas „dzīves karnevalizācija”. Par visu, kas bija labs, sakām, ka tas ir slikts, bet par visu, kas bija slikts, sakām, ka tas ir labs. Bandīti bija slikti, tagad sakām, ka tas ir labi, kā, piemēram, Čubaiss [Anatolijs Čubaiss (1955) – ietekmīgs Krievijas politiķis, politisks „ilgdzīvotājs”] pateica: „Sazagās?! Nu i labi. Varbūt viņu mazbērni kļūs par kārtīgiem cilvēkiem.” Bet varbūt arī nekļūs. Un kādēļ lai viņi kļūtu par kārtīgiem cilvēkiem?! Tas ir „vice versa”, viss ir apgriezts kājām gaisā. Tātad visi tikumiskie cilvēki ir idioti, bet amorāli tipi ir brīnišķīgi cilvēki. Brodskis rakstīja: „Zaglis man ir mīļāks par asinssūcēju”. Bet kādēļ šis loģiskais „vai” – zaglis VAI asinssūcējs? Manuprāt – zaglis UN asinssūcējs [t.i. zaglis ir asinssūcējs].
Visa šī situācija izraisa valstī regresu un valsts sāk mirt. Vēsturē ir bijis līdzīgs gadījums, tā bija pagrimuma laiku Romas impērija.
„Es – grimstošā Romas pasaule,
Kurā klejo barbaru pūļi,
Aizmirstībai skandē galēju dzeju
Teju kritušās kārtības novakarā”
Tas ir Verlēns. Kā izglābās Roma? Roma taču izglābās, lūk, ko cilvēki nesaprot. Roma izglābās pateicoties kristiešu katakombām [no pārējās sabiedrības norobežojušās kopienas].
Apskatīsim katakombas kā sociālu fenomenu. Atsaistīsim tās no kristietības. Tā bija kontrelite, cilvēki, kuri norobežojās no visur valdošajiem netikumiem. Konstantīns atbalstījās uz šiem cilvēkiem, un viņi izglāba Romu, pēc tam radās pāvests, kurš neļāva Romai pārvērsties par bandu apvienību, kas sevi sauca par karaļiem un feodāļiem. Saglabājās Bizantija. Saglabājās cilvēces vēsture. Un tas viss tādēļ, ka eksistēja katakombas.
Ja Krievijā [Latvijā] ir katakombas, tad tās arī ir [sabiedrības pārveidošanas] tehnoloģija, tas arī ir nepieciešamais resurss. Bet mēs viņas nepētām, mēs neskatāmies šīs iespējas virzienā, lai gan tur ir sabiedrības glābšanai nepieciešamais izejmateriāls.
Ko mums tā vietā piedāvā? Ievest viena vai otra viļņa imigrantus. Kāpēc? Tāpēc, ka saprot, ka viss vietējais ir pietiekami nopietni iepuvis. Un kur ir tas sociālais veidojums, kuru var ievest no ārpuses? Šī taču nav tikai mūsu problēma. Šī ir arī tās pašas Baltijas vai, piemēram, Armēnijas problēma. Daži politologi jau saka, ka vajadzētu atgriezt emigrantus. Okupantu pajūgos protams. Ierodas interventi, kopā ar viņiem emigranti, bet kopā ar emigrantiem visi pārējie „lumpeņi”, kā viņi mēdz teikt.
Vai nu mēs atradīsim pašu sabiedrībā šīs katakombas un būsim pietiekami drosmīgi viņas kā nesabojātu sabiedrisko resursu pieprasīt, vai arī kārtību mainīs ārvalstu okupanti un viņu līdzskrējēji, kuri savu saimnieku uzdevumā pildīs uzraugu funkciju. Viņi pildīs „kapo” [ieslodzīto uzraugi nacistu koncentrācijas nometnēs no ieslodzīto vidus] lomu koncentrācijas nometnē par ko tiks pārvērsta visa valsts. Es citas alternatīvas neredzu. [Latvijai jau ir pārvērsta par šo koncentrācijas nometni un Latvijas politekonomiskā „elite” ir anglosakšu okupantu iecelti un kontrolēti uzraugi (vagari).]
Bet vienu katakombu, kas varētu mūs visus paglābt, es gan redzu, un tās izmantošanas precedenti jau ir bijuši. Tiem, kas katakombas saista tikai ar kristietību, paskaidroju, ka citu sociālu alternatīvu, kura nekādi nav man tuva, ir radījuši vahabīti [radikālie islāmisti]. Vēl cits piemērs – vecticībnieki. Tādu katakombu sistēmu ir pietiekami daudz, viņas tiek veidotas. Cilvēki katakombās sargā savas vērtības un saka: „Visapkārt valda nāvējoši netikumi, bet par spīti tam mēs izturēsim un izdzīvosim.”
Vai vecticībnieki maz ir izdarījuši Krievijas labā? Viņi ļoti daudz ir izdarījuši. Vecticībnieki nekļuva par izšķirošu faktoru, bet par tādu faktoru kļuva boļševiki. Boļševiki bija katakombu sekta. Un paldies Dievam, ka viņi bija sekta, jo, ja viņi būtu bijuši partija, tad Krievija būtu aizgājusi bojā un tiktu sadalīta. Bet boļševiki bija sekta, idejiski pietiekami nokaitēta un cieši saliedēta sabiedriska kopa, kuras rokās iekrita sagrautās valsts vara un izpuvušās sabiedrības pamati. Un šī sekta sāka celt sabiedrību atpakaļ.
………………………
Komentāri (2)