Tā nebija nejaušība, bet apzināts militāristisks simbolisms, ka tieši 1945.gada 23.februārī, PSRS bruņoto spēku panākumu svinību dienā NKVD (iekšlietu) tautas komisārs, – vienlaikus arī Staļina ieceltais galvenais vēl tikai radāmo padomju atomieroču „kurators” – Lavrentijs Pavlovičs Berija parakstīja pavēli nr. 00103 „Par PSRS NKVD kombināta nr.6 organizēšanu”. Pavēlē bija noteikta superslepena, drošības dienestu īpašai varai pakļauta NKVD Fergānas kalnu – ķīmijas kombināta izveide Tadžikijas PSR pilsētā Ļeņinabadā uz rūpnīcas „V” bāzes, piešķirot tam segvārda nosaukumu „NKVD kombināts Nr.6”.
Īstenībā Berijas paraksta mirklī 23.februāra dienā pirms 70 gadiem faktiski sāka darboties ļaunas slavas apdvestais, galvenais Staļina impērijas pasaules varu nodrošinošām atombumbām paredzētā „tēvzemes urāna” ieguves lēģeris Padomijā, kurā vergoja un mira arī PSRS okupētās Latvijas pilsoņi.
Kaut gan jau 1945. gada novembrī stājās spēkā NKVD direktīva par smagi slimo un sakropļoto speckontingenta lēģeros ieslodzīto ierindas kareivju atbrīvošanu, tomēr uz leģionāriem to neattiecināja. Tā saucamā Dienvidu loka urāna nometnēs (kas atradās teritorijās no Stavropoles novada un Ziemeļkaukāza līdz Kirgizstānai), pēc mūsu rīcībā esošām ziņām, latviešu atbrīvošanu no ieslodzījuma atlika vai pārtrauca vairākas reizes.
Tieši pēc padomju valsts drošības ģenerālkomisāra Berijas ierosinājuma un ar Staļina akceptu atomprojekta īstenošanā kā pamata darbaspēku sāka izmantot gulagā ieslodzītos. Spaidu darba sistēmā nolēma iekļaut veselas filtrācijas nometnes, kurās atradās būtībā beztiesisks, jebkādai patvaļai un izmantošanai pakļauts darbaspēks. Šis lēmums izšķīra arī daudzu, vairumā gadījumu tikai 18 — 23 gadus nodzīvojušu, bieži vien savainotu un bada izmocītu latviešu un citu Latvijas tautību jaunekļu likteni.
Laikrakstā “Moskovskije novosti” savulaik (1989, nr. 41) bija publicēta profesora Golovina intervija, kurā viņš atzina, ka ne tikai čekisti, bet arī padomju zinātnieki tajos pēckara gados nemēdza aizdomāties par to, ka urāna projektā tiek plaši un necilvēcīgā režīmā izmantots vergu darbs. “Mūsu domas bija aizņemtas tikai ar vienu — pēc iespējas drīzāk radīt atombumbu… Jauna, atomu, kara bailes aizēnoja visu pārējo.” No akadēmiķa A. Saharova publicētajām atmiņām savukārt izriet, ka pēckara atomprojekts Padomju Savienībā īstenībā bija trīsvienīga supermodernu zinātniski pētniecisku institūtu, izmēģinājumu rūpnīcu un milzīga atomlēģera simbioze. Ieslodzītajiem, kuri nonāca īpaši slepenajās “atomgradās”, praktiski nebija nekādu izredžu kādreiz izkļūt brīvībā. Pēc izmantošanas tos pilnīgi prettiesiskā veidā nosūtīja uz “hermētisku” mūža nometinājumu Magadanā vai citās “aizmirstuvēs”, kur tie jau vairs nevarēja atgriezties un neko “lieku” nevienam nevarēja izstāstīt.
Latvijas arhīvu dokumenti un atmiņas liecina, ka simtiem latviešu jaunekļu urāna nometņu ceļš ir veda galvenokārt pa maršrutu no Kurzemes uz urāna nometņu zonas Ziemeļkaukāza lēģerpunktiem – Groznijas specnometni Čečenijā.. – un aizsniedzās tālāk Vidusāzijā, uz pilsētu, kuru Maķedonijas Aleksandrs kādreiz bija nosaucis par Galējo Aleksandriju. Tagad tadžiki to sauc par Hudžandu, bet padomju laikā tā bija Ļeņinabada.
Sākotnēji “NKVD kombināta nr. 6” — superslepena uzņēmuma urāna rūdu ieguvei un pārstrādei — celtniecībai masveidā norīkoja specnometinātos Krimas tatārus no Volgostroja. Tadžiku vēsturnieks Hulkars Jusupovs uzsver: “Tas bija pirmais pašu valsts (PSRS. — B. D.) uzņēmums, kurš ieguva izejvielu atomrūpniecībai. Kombināta celtniecībai bija nepieciešams darbaspēks, elektrība un tehnika. Tāpat kā citās tālaika lielajās celtnēs šīs problēmas tika risinātas ar bēdīgi pazīstamās gulaga sistēmas palīdzību. Ar represēto padomju cilvēku spēkiem īsā laikā tuksnešainā klajumā tika uzcelts PFL — pārbaudes filtrācijas lēģeris, kurā ievietoja gandrīz 5000 no fašistu gūsta atbrīvotus padomju kareivjus un virsniekus, kā arī pilsoņus, kuri bija pabijuši Vācijas okupācijā. Nedaudz vēlāk ieradās ešeloni ar padomju vāciešiem no Komi, uz kurieni tie agrāk bija izvesti no Pievolgas.”
Kombināta nr. 6 jeb Ļeņinabadas (Ferganas) kalnu — ķīmiskā kombināta un NKVD PFL nr. 0333 aizšifrētā adrese bija: Tadžikijas PSR, Ļeņinabada, 275. pastkastīte (p/k). 1947. gada sākumā Ļeņinabadas “filtrā” un šahtās tā faktiskajās filiālēs Tabošaras, Mailisajas, Adrasmanas, Tjujamujunas un Uiguru lēģerpunktos īpašā režīmā vergoja vairāk nekā 7200 ieslodzītie. Paralēli “filtram” kādu laiku pastāvēja arī “parasta” labošanas darbu nometne — ITL. Kombināta arhīvs, vismaz fragmentāri, esot saglabājies.
Latvijas gūstekņu vergošana Ļeņinabadas “filtra” urāna šahtās un bagātināšanas kombinātā sakrita ar laiku, kas bija īpaši zīmīgs ar mežonīgi forsētu (piecdesmitkārtīgu!) pirmā svešās “tēvzemes” urāna ieguves pieaugumu (no 2 tonnām bagātinātā urāna 1944. gadā līdz 103 tonnām 1948. gadā). Ieslodzīto ekspluatācijas režīms kalnu šahtās bija tāds, ka bijušais lēģernieks, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja vietnieks Edgars Skreija saka: “Faktiski uz turieni mēs bijām aizvesti, lai mūs iznīcinātu.” (“LA”, 25.09.2003.)
No pētnieku rīcībā bijušajiem un citiem dokumentiem redzams, ka kombinātā nr. 6 ieslodzītos latviešus juridiski kvalificēja kā apsūdzētos, bet nodarbošanās ailē nopratināšanas protokolos bija rakstīts: “melnstrādnieki no Sociālistiskās pilsētiņas (Socgorodok)”. Atspoguļojot militarizēto piespiedu darba organizāciju, ir norādīts attiecīgais bataljons un rota vai vads. Pēc M. T. atmiņām, viņš kopā ar dažiem desmitiem latviešu bijis “2. bataljona 5. vada melnstrādnieks”. Pēckara gados bijušās filtrācijas nometnes vietā izauga “slēgtā pilsēta Čkalovska” ar ļoti iespaidīgu stratēģisku nozīmi.
1946. gada jūnijā PFL lēģera nr. 0333 operatīvi čekistiskās nodaļas priekšnieks kapteinis Čugujevs lūdza PSRS MVD I specnodaļas priekšniekam Maskavā pārbaudīt “kompromata” (kompromitējoša materiāla) esamību par latviešu grupu. Pēc mēneša saņemta atbilde, ka kompromata nav.
Tā kā augšminētā “valsts pārbaude” un nopratināšanu materiāli nebija snieguši citas kompromitējošas ziņas, – izņemot tikai “atrašanos aiz PSRS robežas un dienestu Latvijas leģionā”, lielāko daļu latviešu, kas atradās Ļeņinabadas filtrācijas lēģerī, jau 1946. gadā varēja uzskatīt par pārbaudītiem. Balstoties uz MVD 1946. gada 19. aprīļa instrukciju nr. 00336, šos ieslodzītos nometnes administrācija drīkstēja nosūtīt pēc piederības — “izmantošanai Latvijas PSR rūpniecībā”.
Formāli it kā pavērtais ceļš atpakaļ uz okupēto dzimteni īstenībā tomēr izrādījās slēgts. Pat tie, kuri 1946. gada vasarā jau atradās dzelzceļa stacijās, bija spiesti atgriezties lēģerī, raktuvēs. Pēc M. T. atmiņām, atsevišķi ieslodzītie mēģināja bēgt, bet tas bija bezcerīgi. Nometnē esošos vēlreiz “filtrēja”, pārbaudot, vai viņu personības nav fiksētas arī NKGB (Valsts drošības tautkomisariāta) 2. pārvaldes un pretizlūkošanas galvenās pārvaldes SMERŠ (Nāvi spiegiem) t. s. “alfabēta sarakstos”. 1946. gada 10. septembrī NKVD GULAG specnometnes vecākais operatīvais pilnvarotais T. Kostins pilnīgi slepenā izziņā konstatēja, ka latviešu vidū šādu personu nav.
Par tiem Latvijas jaunekļiem , kuri uz mūžiem palika aizmirstībā čečenu kalnos, Vidusāzijas urāna zonā un Kolimā, precīzu, apkopotu ziņu pagaidām ir maz. Līdz šim nav izpētīti vairāk nekā pussimt tūkstoši „filtrācijas” lietu, kurās paliek nezināmi arī daudzo urāna nometņu katordznieku likteņi.
Arhīvu dokumenti, kā arī bijušo “Dienvidu loka” urāna raktuvju ieslodzīto atmiņas liecina, ka viņu “urāna epopeja” Ļeņinabadā un citos Vidusāzijas objektos vēl nebeidzās. Tā turpinājās jaunajos urāna ieguves un pārstrādes uzņēmumos Narvas reģionā — kombinātā nr.7, kura izveides iniciators bija L. Berija. Slepenā vēstulē Staļinam viņš ziņoja, ka “1945. — 1946. g. Igaunijas PSR un Ļeņingradas apgabalā ģeoloģiskā izlūkošana atklājusi virkni slānekļu atradņu, kas satur no 0,016 līdz 0,03% urāna. (..) urāna ģeoloģiskie krājumi Baltijas slānekļos ir ap 17 500 tonnu lieli, no tiem ar saturu 0,025 — 0,03% (Toilas — Sillamē rajonā) — ap 5000 tonnu…” 1946. gada vasarā šeit jau pilnā sparā sāka darboties jauns kompleksa rakstura slepenais uzņēmums nr. 7, kurš sāka iegūt urāna rūdu ar šifrētu nosaukumu “A—9”, ko jau pēc divām dienām “pārkrustīja” par “S—9”.
Latviešu etapu no Ļeņinabadas lēģera uz Narvu “pārmeta” 1946. gada beigās.
Vēsturnieki aktīvi, izmantojot visus pieejamos arhīvus veido Ļeņinabadas PFL nr.0333 nometnē ieslodzīto sarakstu.
Latvijas medijos līdz šim minēti pavisam nedaudzi no viņiem:
1. KAMPE Kārlis. – No Pļaviņām. Miris lēģerī 19 gadu vecumā. (1946?)
2. SĪLIS Mārtiņš. – Dz.1924.g. Bauskas apriņķa Bārbeles pagastā.
3. SKREIJA Edgars. – Par viņu skat.http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/292377-edgars_skreija_mani_dievs_ir_sargajis
http://nra.lv/latvija/113380-legionaru-pasakumu-lestene-aizvada-kupli-apmekletu.htm
4. TAMAN(i)S Pāvils. – Par viņu skat.http://www.latvijaslaudis.lv/old-data/users/tamans_pavils/
5. ZARIŅŠ, žurnālists. – Miris lēģerī.
6. DAUKŠTS Staņislavs, 1923 – 2003, no Aglonas..
Bonifācijs Daukšts, vēsturnieks
Komentāri (27)