Saskaņa zaudē piektdaļu vēlētāju, koalīcijai – pieaugums, bet nav izteikta līdera
Drošākais secinājums pēc neoficiālo vēlēšanu rezultātu saņemšanas ir tas, ka viss jaunajā Saeimā ir sarežģītāk, nekā sākumā izskatās. (Kad šo rakstu, saskaitīti 1026 no 1054 iecirkņiem.)
Pirmā atziņa – lai gan Saskaņa arī šajā Saeimā ir saglabājusi līderpozīcijas, tā ir zaudējusi lielu daļu vēlētāju un tās rezultāts ir sliktākais kopš 9.Saeimas vēlēšanām. Ārkārtas vēlēšanās 2011.gadā Saskaņa saņēma 28% balsu, pirms tam 10.Saeimas vēlšanās – 26%, bet šoreiz – 23%.
Kritums kopš iepriekšējām vēlēšanām visā Latvijā ir par 20%, turklāt balsotāju skaits samazinājies visos apgabalos, ieskaitot arī mēra un premjera kandidāts Nila Ušakova pārvaldīto Rīgu (kritums par 6%) un “stipro pili” Latgali (kritums par 31%). Saskaņas projektam pašreizējā formātā “ziedu laiki” acīmredzot ir aiz muguras un aktuāls jautājums, kurp doties tālāk.
Otrais secinājums – valdošās koalīcijas (V+NA+ZZS) partijas ir pieaudzējušas vēlētāju skaitu kopš ārkārtas vēlēšanām, taču šajā kompānijā šobrīd trūkst spilgta līdera.
ZZS balsotāju skaita pieaugums kopš 2011.gada ir vislielākais (par 58%), taču jāatceras, ka iepriekšējās bija ārkārtas vēlēšanas, kurās vēlētāji pasūtīja dillēs oligarhus. Kā redzams, Lembergs vienīgais no visiem ir spējis atgriezties – ZZS šoruden uzrāda atkal aptuveni to pašu rezultātu, kāds apvienībai bija 10. un 9.Saeimas vēlēšanās pirms Valda Zatlera pasludinātā “kara pret oligarhiem”.
Intriga – kā tālāk attīstīsies “saimnieka” Lemberga un frakcijas attiecības, jo pirms vēlēšanām vairākums deputātu sparīgi norobežojās no Ventspils mēra pro-Putiniskās retorikas. Kremļa TV kanāli pasniedz Lembergu kā “savējo” – Krimas aneksijas atbalstītāju, ES sankciju pretinieku un NATO kritiķi, cenšoties līmēt to kopā ar Saskaņu, taču nav šaubu, ka ZZS vēlētāji ir nacionāli noskaņoti un mobilizējušies Latvijas drošības nosargāšanai, nevis drupināšanai.
Patiesi augšupejošu tendenci redzam NA balsotāju skaitā – apvienība ne tikai uzlabojusi savu rezultātu kopš iepriekšējām vēlēšanām (par 16%), bet šoruden saņemtie vairāk nekā 150 tūkstoši balsu ir absolūti labākais “nacionāļu” sasniegums pēdējo divdesmit gadu laikā. Proti, kopš 5.Saeimas vēlēšanām, kad parlamentā iekļuvušie divi “nacionāļu” saraksti LNNK un TB saņēma kopumā nepilnus 210 tūkstošus balsu. Acīmredzot daudziem vēlētājiem šoruden tieši valsts drošība bijusi svarīgākais izvēles kritērijs un viņi vēlējušies likt cerības uz partiju, no kuras šajā jautājumā gaida vislielāko stingrību.
Vienotība arī palielinājusi balsotāju skaitu kopš pēdējām vēlēšanām (par 12%), kas uz masīvās melnās kampaņas fona ir vērā liekams sasniegums, taču balsotāju skaits ne tuvu nav tāds, kā bija 10.Saeimas vēlēšanās, kad Vienotība saņēma trešdaļu mandātu.
Skaidri redzama arī lielākā Vienotības problēma – tai nav līdera. Valda Dombrovska demisija un došanās uz Briseli ir izrāvusi lielu robu vēlētāju rindās, ko neviens cits nav spējis aizpildīt. Vēl vairāk, partijas līdere Solvita Āboltiņa ir procentuāli visbiežāk svītrotā Vienotības kandidāte (viņu Saeimā nevēlas redzēt 27% saraksta atbalstītāju Kurzemē) un ievēlēto deputātu simtniekā pat nav iekļuvusi. Populārākais vēlētāju vērtējumā ir ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (viņam plusus pievilkuši 44% Vienotības vēlētāju Rīgā), tālu neatpaliek arī premjerministre Laimdota Straujuma (plusi no 38% Vienotības atbalstītāju Vidzemē). Šādi vēlēšanu rezultāti liek saukt kopā partiju un lemt, kas to vadīs nākamajā darba cēlienā.
Ingunas Sudrabas partijas rezultāts – 6,9% balsu ir zemākais, ko “jaunā glābēja” veidota partija sasniegusi jebkurās vēlēšanās kopš neatkarības atjaunošanas. Tulkošu to kā labu ziņu, ka vēlētāji vismaz nopietnu draudu situācijā nav gatavi uzticēt varu kādam tikai tāpēc, ka viņam tā iepriekš nav bijusi. Taču “No sirds Latvijai” iekļūšana Saeimā paver iespēju dažādiem koalīciju modeļiem un manipulācijām, kas nākamo četru gadu laikā var satricināt politisko vidi vai vismaz duļķot ūdeni.
Reģionu apvienības iekļūšana Saeimā ir lielākais pārsteigums, jo priekšvēlēšanu sabiedriskās domas aptaujas to neparedzēja. Liels nopelns tajā noteikti ir protesta balsotājiem jauniešiem, kas gluži kā “izdzīvošanas šovā” iesūtījuši Saeimā savu sargsuni/pēddzini un ar nepacietību gaidīs viņa jaunatklājumus.
Artuss Kaimiņš savu vēlētāju vidū ir tik pat mīlētāks kā pagājušajās vēlēšanās bija visbiežāk plusotais kandidāts Valdis Dombrovskis – toreiz 71,7% no saraksta vēlētājiem konkrētajā apgabalā atbalstīja premjeru, bet “Suņu būdas” saimnieku tagad – 71,9%. Laiks rādīs, vai Kaimiņš neliks šiem jaunajiem vēlētājiem vilties.
Vispār abām jaunajām partijām jāpierāda, ka tās tiešām ir nopietns spēlētājs, nevis vienkārši steigā savāktu nejaušu cilvēku kopa, kas izšķīst pie pirmā nopietnā pārbaudījuma.
Taču īsts rekords ir tas, ka šajās vēlēšanās bez pārstāvja parlamantā ir palikuši mazāk nekā 5% balsotāju, kuri izdarīja izvēli! Tik mazs balsu “atbirums” nav bijis vēl nekad – parasti tas svārstās ap 10%, bet antirekords bija 8.Saeimas vēlēšanas, kad vairāk nekā 16% balsotāju izvēlētās partijas nepārvarēja procentu barjeru.
Visbeidzot, ko visi šie ieguvumi un zaudējumi ļauj secināt par jaunās valdības veidošanu? Acīmredzams un pirms vēlēšanām stingri solīts ir esošās koalīcijas turpinājums – balsu pietiek, atšķaidīt valdību ar vājiem jaunpienācējiem nav jēgas, bet solis Saskaņas virzienā būtu tik pat pašnāvniecisks ZZS kā Zatleram pirms trim gadiem.
Vienīgā problēma – kas šo valdību vadīs? Koalīcijas ietvaros lielākais spēks Vienotība ir bez izteikta līdera, savukārt pārējo partneru spilgtie līderi nav Saeimā – viens sēž Ventspilī, otrs Briselē. Protams, var arī koalīcijas līderi nemeklēt un malties uz priekšu kā līdz šim, saņemot Valsts prezidenta rāmo svētību. Tāpēc visbūtiskākais un šobrīd neskaidrākais jautājums – ko jaunā valdība grasās darīt? Ar to tad arī būtu jāsāk, un atbilstoši jāmeklē vislabākie kandidāti valdības posteņiem, kas var sasniegt rezultātus.
Pagaidām nav neviena komentāra