Jānīšam Duksi kāvu 2

Vladimirs Buzajevs (K) Saeimā. Autors: Jānis Saliņš, F64
Nikomeds
Print Friendly, PDF & Email

VeņŽuņHuņa kungu, Latvijas Ķīniešu kopienas galveno autoritāti, jau vairākas nedēļas nopietni satrauc nepatīkamās ziņas par apstākļiem, kas apdraud viņa vērienīgās Latvijas kolonizēšanas ieceres. Tās raisa ne vien latviešu nacionālistu, bet arī citu šīs zemes līdzšinējo iemītnieku aizvien vairāk pieaugošā sinofobija.

Ir radusies vērā ņemama pretestība uzturēšanās atļauju likumam, kuru nespēj kliedēt pat Šlesera labi apmaksātās reklāmas kampaņas. Aizvien vairāk cilvēku ir izlasījuši latviski tulkoto un internetā bez maksas pieejamo Sun Dzi traktātu „Kara māksla”, kur aprakstīti dažādi viltīgi paņēmieni kā svešā teritorijā iegūt pārsvaru un pieveikt tās iedzīvotājus. 

VeņŽuņHuņa kungs, protams, arī ir apguvis „Kara mākslu” un labi zina, ka svešā teritorijā jābūt disciplinētiem, iekļāvīgiem vispārpieņemtajā kārtībā un pacietīgi jācenšas iegūt vietējo ļaužu uzticība. Bet ko darīt, ja neizbēgami tuvojas nākamais gads, kam pašā vidū – saulstāvju laikā ķīniešiem pēc piecu tūkstošu gadu senās tradīcijas, notiek suņu gaļas ēšanas festivāli, kas mērogos līdzinās pašam vācu Oktoberfestam.  

VeņŽuņHuņa kungs arī zina, ka latvieši tajā pat laikā svin savus gada lielākos svētkus – Līgo. Viņš interesējas par latviešu paražām un klausās Skandinieku ierakstus. Mārtiņdienā dzirdēdams Daini Staltu majestātiskā baritonā dziedam “Mārtiņam gaili kāvu”, viņš iedvesmojas ar ideju dāvināt šiem multikulturālās Eiropas latviešiem iespēju svinēt abu tautu lielos svētkus kopā. Par īpašu draudzības zīmi Latvijā mītošo ķīniešu koris pat nodziedātu kādu meldiņu no latvju dainām ar vārdiem: “Jānīšam Duksi kāvu”

VeņŽuņHuņa kungs ir pētījis Latvijas sabiedrības politisko spektru un izstrādājis īpašu stratēģiju attiecībām ar katru partiju un ideoloģisko virzību. Bet te pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm, uzrodas kāds iepriekš neparedzēts spēks, kas apzīmējams ar reti lietotu terminu – zoocentristi.

VeņŽuņHuņa kungs nebija rēķinājies ar apstākli, ka šajā zemē ar tās izteikti negatīviem dzimstības rādītājiem, lielam ļaužu daudzumam nav bērnu un tos aizvieto suņi un kaķi. Šī publika bija tā, kas uztvēra noplūdušo informāciju par gaidāmo lielo suņu gaļas ēšanas festivālu. Un tad sākās. Jau iepriekš suņumīļi bija sekmīgi lobējuši tādus likumus, kas vairs neaizsargā cilvēkus no suņu uzbrukumiem (suņi taču ir labāki par cilvēkiem un tiem vienmēr taisnība). Zoocentristi ātri vien bija savākuši 10 000 parakstus portālā “Mana balss”, ar prasību valstī iznīcināt kažokzvēru audzēšanas nozari. Bet nu, kad viņu mīluļiem, kas tiem bija kā miesīgi bērni, draudēja briesmas tikt noslaktētiem un kaut kādu mongoloīdu kuņģos sagremotiem, zoocentristu dedzība uzliesmoja  desmitkārtīgā pasionāritātē.

Gan muskuļoti skūtgalvji ar pitbulterjeriem, gan vārgas tantiņas ar saviem krancīšiem izgāja ielās meklēt āziātiska izskata cilvēkus, lai atriebtos par viņu iecerētām drausmīgajām ļaundarībām. Vairs ne vārdiņu nebilda tie, kas agrāk bija pauduši ideju par to, ka čaklie, pieklājīgie un smaidīgie ķīnieši būtu labs pretstats rupjajiem latviešu valodu mācīties negribošajiem krieviem un tos nostumtu malā. Latviešiem ar krieviem sākās tāds draudzības medusmēnesis, ka analītiķi to salīdzināja ar dziļā senatnē 1941. gada jūlijā notikušo draudzības ekstāzi ar vāciešiem. Daži politiķi te saskatīja ievērojamu potenciālu jauna politiskā spēka veidošanai, organizēja tautas saietu Doma laukumā un labi samaksāja pazīstamam komponistam par jaunās partijas himnas radīšanu, kuras tekstā bija iekļauta divrinde:

Divas kājas slikti,
Četras kājas labi.
 

Ķīnieši nozuda kā ūdenī iekrituši, bet Eiropas paklausīgie kalpi no Vienotības satraucās ne pa jokam. Ja jau par VL, par Parādnieku un Iesalnieku tiem tika uzkrauta smagu pārmetumu nasta, kas gan notiks tagad šī masveida rasisma dēļ. Andrejs Judins steigšus ierosināja pastiprināt atbildību par neiecietību un – lai par darbībām, kas vērstas uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, tiktu saņemts sods pat tādā gadījumā, ja tās nebūtu veiktas apzināti

Eirokomisārs Nils Muižnieks tūlīt piedraudēja, ka piespiedīs Latviju uzņemt vismaz 50 000 Sīrijas bēgļus. Latviešu izcelsmes musulmaņu radikālis džihadists Umars, kurš dusmās reiz bija teicis: “tiešām prieks, ka jūs nacsekta – latvieši tik strauji izmirstat un nodzeraties, ceru ka 2080. gadā neviena no jums uz šī planētas nebūs”, ilgi glaudīja bārdu un sprieda – ko nu – Sīrijas bēgļi taču ir šiiti, tātad sliktāki pat par bezdievīgajiem latviešiem. Bet ķīnieši ir vēl sliktāki. Tad nosprieda izplatīt aicinājumu latviešiem: “Par sunnītu muslimu jūs varat kļūt, bet par ķīnieti – nekad”.

Pasionāritātes ziņā līdzināties sinofobiem spēja vienīgi kāds fanātiķis, iesaukts par Bezbiksi. Viņš pēc ilgas prombūtnes Zviedrijā bija atgriezies Latvijā, sevi manifestēja par pasaules mēroga kreiso revolucionāru un nonstopā no rīta līdz vakaram kopā ar savu domubiedru pulciņu gānīja visus latviešus par nacistiem un fašistiem. Viena no viņa nodarbēm bija izsekot tviterī un citos sociālos tīklos tradicionālo identitāti apliecinošu tekstu autorus un rakstīt par tiem ziņojumus Drošības policijai. Tie plūda straumēm. Drošības policijas šefs Reiniks atgaiņājas no Bezbikša kā no uzmācīgas mušas, bet velti – Bezbiksis bija pārliecināts, ka šeit, tāpat kā uzvarējušā sociālisma zemē Zviedrijā, drošībniekiem ir pilnā mērā jākontrolē ļaužu domas, un dumpīgos jāsoda, bet, ja šeit vēl tā nenotiek, tad drīz tā notiks. 

Bezbiksis bezbailīgi uzbruka visiem, arī tādiem mērenu uzskatu cilvēkiem kā Kūlei, Īvānam un pat liberālai Veinbergai, nemaz nerunājot par NA ideju piekritējiem. Nonāca tik tālu, ka liberālo jaunvērtību galvenajai karognesējai un pavisam nu neglupajai Kažokai nācās Bezbiksi apsaukt. 

Taču Bezbiksis pieklusa, kad bija jāiesaistās aktīvā cīņā pret milzu mērogos saplaukušo sinofobiju. Šie nosodāmie ksenofobi taču vienlaikus bija kvēlas pārliecības cīnītāji par to, lai, kā tas noteikts Jaunās Pasaules Kārtības agendā, dzīvniekiem būtu tādas pašas un īpašos apstākļos pat lielākas tiesības nekā cilvēkiem. Šī bija tā vienīgā reize, kad Bezbiksis mulsa un vairs nezināja kam dot priekšroku. 

Bet VeņŽuņHuņa kungs no Beidžingas saņēma norādījumu nesatraukties par savas ieceres neveiksmi. Ķīnas senatnes dižā mantojuma apcirkņos netrūkst tādu vērtību kā pacietība. Vien tāds vēsturiski pavisam niecīgs laika sprīdis līdz šo bezbērnnieku izmiršanai. Un jo tukšāka šī zeme, jo vairāk ķīniešu tā spēs uzņemt. 

Nikomeda ziņu aģentūra šai Mārtiņdienas laikā rakstītai antiutopijai pievieno norādes:
Festivāls:

http://www.ministryoftofu.com/2011/09/graphic-warning-oktoberfest-like-dog-meat-festival-called-off-due-to-public-aversion/

http://news.sky.com/story/1105791/dog-meat-festival-goes-ahead-despite-protest

http://www.thecontroversialfiles.net/2013/06/yulin-to-celebrate-dog-meat-festival.html

Sinofobija:

http://infoagentura.wordpress.com/2013/08/07/kiniesi-sak-nostiprinaties-latvija/

Video:

http://www.youtube.com/watch?v=sLcgxIGTFRs

http://www.youtube.com/watch?v=i8zaDl7-G24&feature=player_embedded

Komentāri (2)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu