ISLĀMS UN TERORISMS

lival7
Print Friendly, PDF & Email

 

     VII. gadsimtā 700. gados musulmaņa karavadoņa Tara vadībā bija iesākusies stipra islāma ekspansija, kas savu uzvaru rezultātā bija sasniegusi Spāniju, ko iekaroja trīs gadu laikā un turpināja savu ekspansiju Eiropas virzienā, kas apdraudēja Galliju. Tajā laikā no (715-741. g.) valdīja Kārlis Martells („Veseris”). Tas nāca pie varas karaļvalsts nežēlīgu iekšējo nemieru laikā. Majardoms Kārlis Martells 732. g. ar drosmīgu kauju pie Puatjē arābus uzvarēja, ar ko pielika punktu viņu tālākai ekspansijai un islama izplatībai Eiropā, kas noteica visu tālāko kristīgās ticības un Eiropas likteni. Tāpēc, runājot par radikālo islāmistu teroristisko darbību ir jāsaka, ka Eiropas civilizācija savu neatkarību ieguva tieši cīņā ar musulmaņu pasauli, kas iesākās ar šo spēku ekspansiju VII. gs. Spānijā un vainagojās ar arābu karaspēka sakāvi.

    Islāma ekspansija turpinājās ne tikai militārā un ideoloģiskā, bet arī ekonomiskā plānā. Tie bloķēja Vidusjūras ostas, aplaupīja tirdzniecības kuģus un neļāva tirgoties. XI. gs. kristiešu stāvoklis Austrumos kļūst neciešams. Bizantija, kas agrāk kontrolēja situāciju šajā jautājumā, tagad cieta vienu sakāvi pēc otras. No Turkmēnijas uzbrukošie seldžuki, kurus vadīja Alp-Arslans, sakāva bizantiešus pie Mancikertas (1071. g.), paņemot gūstā imperatoru Romānu Diogēnu. Praktiski visa Mazāzija pārgāja viņu pārvaldīšanā. Izveidojās seldžuku sultanāts ar galvaspilsētu Nikejā. Apmēram tanī pat laikā seldžuku rokās nonāca arī Jeruzaleme, kas līdz tam laikam kā visa Palestīna kopā ar Siriju atradās ēģiptiešu Fatemīdu dinastijas pārvaldīšanā. Ja ēģiptiešu laikā svētceļotājiem pietika ar nnodokli, lai Kristus kapu varētu apmeklēt, tad seldžuku laikā svētceļotāji sāka ciest no musulmaņu spaidiem. Radās draudi Dieva kapa apgānīšanai.

     Sašutis no Palestīnā redzētā viens no svētceļniekiem, Pēteris no Amjēnas pēc iesaukas tuksneša cilvēks, sāka klīst pa Rietumeiropas „laukiem un pļavām” ēzeļa mugurā bez palmu zariem rokās ar aicinājumiem „atbrīvot Dieva kapu.” Viņš tautā kļuva pat tik populārs, ka daudzi no viņa ēzeļa mēģināja paņemt pat vilnas šķipsnu kā suvenīru.

     Kaislīgās piligrima runas atstāja lielu iespaidu uz pāvestu Urbānu II. Bet ne tikai tas. Runā, ka Pēteris no Jeruzalemes patriarha atveda pāvestam vēstuli ar lūgumu pēc palīdzības musulmaņu jūgā nīkstošajiem ticības brāļiem.

     XII. gs. 1095. gada novembrī Klermonā notika Baznīcas koncils, kurā pontifiks uzstājās ar aicinājumu visai Eiropai, lai aizstāvētu svētceļniekus un atkarotu no musulmaņiem Svēto zemi un atbrīvotu kristiešus un Kristus kapu. Viņš teica apmēram sekojošo: „Franku tauta! Jūs esat atnākuši no Alpiem, jūs esat Dieva izredzēti un viņa mīlēti, ko parāda jūsu daudzie panākumi. Jūs izceļaties starp daudzām citām tautām pēc savu zemju stāvokļa un katoļticības, bet tāpat ar svētās Baznīcas cienīšanu; pie jums tiek vērsta mana uzruna!

     Mēs gribam, lai jūs zinātu, kāds bēdīgs iemesls ir atvedis mūs jūsu pusē, kāda nepieciešamība sauc jūs un visus ticīgos.  No Jeruzalemes robežām un pilsētas Konstasntinopoles pie mums atnāca vēstījums, un jau agrāk bieži vien līdz mums nonāca valodas, ka svešzemju cilts, persiešu caristes dumpīga un neatlaidīga tauta, kam ir svēsš Dievs, neizveidotu sirdi un ar savu garu neuzticīga Dievam, iebruka šo kristiešu zemēs, izpostīja tās ar zobenu, laupīšanu un uguni. Persieši daļēji kristiešus aizveda uz savām zemēm, daļēji apkaunojoši nogalināja. Bet Dieva Baznīcas tie vai nu norok līdz pamatiem, vai arī piemēro savām ceremonijām. Viņi apgāna altārus ar saviem izkārnījumiem. Tie apgraiza kristiešus un apgraizītās daļas met uz altāriem vai kristīšanai paredzētās vietās. Tie ir priecīgi nodot kādu apkaunojošai nāvei, caurdurot vēderus, nogriežot dzimumorgānus,  un, piesienot tos pie staba. Pēc tam tie savus upurus dzenā apkārt stabam un sit ar pletnēm līdz tam, kamēr no viņiem neizkrīt iekšas un tie paši nekrīt gar zemi. Citus piesietus pie stabiem, cauršauj ar bultām; citus noliecot tiem kaklu, cērt ar zobenu un tādā veidā pārbauda, ar kādu cirtienu var nogalināt uzreiz. Ko var pateikt par neizsakāmo pazemojumu, kādam tiek pakļautas sievietes, par ko runāt sliktāk, nekā noklusēt? Grieķu cariste jau līdz tam bija viņu izgriezta un iznīcināta, ka zaudēto nevar apiet pat divu mēnešu laikā.

     Kam izkritīs darbs atriebties par visu to, izlabot nodarīto, kam, ja ne jums? Jūs esat cilvēki, kurus Dievs ir pacēlis visu priekšā ar ieroču spēku un gara diženumu, veiklību un varonību satriekt savu ienaidnieku galvas, kas darbojas jums pretim?

     Ceļaties un pieminiet savu seņču darbus, karaļa Kārļa Lielā, viņa dēla Ludviķa un citu jūsu valdnieku varonību un slavu, kas sagrāva pagānu valstis un izplēta svētās Baznīcas robežas. It sevišķi, lai jūs mudina mūsu Kunga-Pestītāja svētais kaps, kuru tagad ieguvuši necienīgie, un svētās vietas, kuras tie nelietīgi apgāna un ar savu apkaunojošo necienīgumu aptraipa. O visvarenie bruņinieki! Atcerieties savu seņču drošsirdību. Neapkaunojiet tos!

     Un ja jūs attur maigā pieķeršanās pie bērniem, vecākiem un sievām, pārdomājiet no jauna par to, ko Kungs runā Evaņģēlijā: „Kas atstās mājas, vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai zemes mana vārda dēļ, saņems simts reizes vairāk un iemantos mūžīgo dzīvību.” Neļaujiet īpašumiem vai ģimenes lietām no šī mērķa jūs novērst.

     Šī zeme, ko jūs apdzīvojat, ir saspiesta no visām pusēm ar jūru un kalnu grēdām, tā ir saspiesta ar jūsu daudzumu. Tā nav visai bagāta un tik tiko uztur tos, kuri to apstrādā. Par to jūs viens otru kožat un aprijat, vedat karus un izdarat cits citam neskaitāmus nāvīgus triecienus un rētas. Lai izbeidzas naids jūsu starpā, lai apklust ienaids, apklust kari un aizmieg dažādas ķildas un nesaskaņas. Sāciet ceļu pie Svētā Kapa, atbrīvojiet šo zemi no šīs necienīgās tautas, zemi, ko Kungs bija devis mūsu Israēla bērniem  un kurā, kā sludina Raksti, tek medus un piens.

     Jeruzaleme tā ir pasaules naba, puse, visauglīgākā salīdzinājumā ar citām, šī zeme ir tikpat kā otrā paradīze. Viņu padarījis slavenu cilvēku dzimtas Pestītājs ar savu atnākšanu, greznojis to ar saviem darbiem, svētījis ar ciešanām, izpircis ar nāvi, iemūžinājis ar apbedīšanu. Un šī ķēnišķā pilsēta, kas atrodas zemes centrā,  tagad ir nonākusi ienaidnieku ielenkumā, kas Kungu nepazīst un tiek izmantota priekš pagānu ceremonijām. Tā gaida un tiecas pēc atbrīvošanas, tā nepārtraukti lūdzas par to, lai jūs nāktu tai palīgā. Tā gaida no jums palīdzību, jo, kā jau mēs teicām, atšķīrībā no citām esošajām tautām jūs esat Dieva apbalvoti ar lielisku ieroču spēku. Stājieties uz šī ceļa savu grēku izpirkšanai, esot piepildīti ar pārliecību Debess Valstības neaptraipītajā slavā.”

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu