Es…

Rīti nav mani, kaut gan patīk bezgala!

Tas, manu fizioloģisko īpatnību dēļ, jo – ap puspieciem, bieži asinsspiediens sakāpis debesīs, bet mani piespiedis zemei.

Tajās retajās reizēs, kad spēju saņemties, izlekt no gultas, paķert fotoaparātu, ielekt auto un doties agrā vasaras rīta miglā – es jūtos laimīga. Braucu pa lauku un mežu ceļiem, „ noķeru” kādu zaķi vai stirnu… saule un migla, un rasa smilgas galā… brīnumaini!

Tikpat laimīga esmu, kad atgriežoties, varu ātri, ātri ielekt atpakaļ gultā, saritināties siltajās segās, tur ievīstīt slapjās, nosalušās kājas un vēl kādu labu brīdi pasapņot.

Tagad, kopš dzīvojam lauku mājās, esmu pamanījusi vēl kādu savu īpatnību. Lai arī kurp es dotos, lai cik saistošs pasākums mani gaidītu, jau izbraucot pa vārtiem, es vienmēr pieķeru sevi pie domas – gribu mājās! Gribu atpakaļ savā istabā, savā gultā.

Viendien, lasot kādu rakstu, skaļi iesmējos – nu, neesmu es tāda īpatne viena pati pasaulē! Jau biju aizmirsusi sen, sen lasīto Gončarova „ Oblomovu”, kurš „ pasaulei atklāja prieku, ko sola iespēja neiziet no savas guļamistabas”. Es arī – vienmēr esmu mājās un arī – gandrīz vienmēr, savā guļamistabā, pārsvarā gultā. Arī manā guļamistabā ir gandrīz viss, man nepieciešamais. Tā ir arī mans kabinets ar datoru, internetu un Tv – mana saikne ar pasauli. Tā kaut kur ir, tā pasaule. Kaut kur tur – ārā.

Te, gultā, es rakstu un arī veidoju medaļas. Ne guļus, protams. Tātad, daļēji – arī darbnīca. Ne tikai medaļas. Blakus, uz galdiņa stāv miniatūras skulptūriņas – darba modeļi vai skices, kā gribat.

Atšķirība no Oblomova tikai tā, ka viesistaba man, tomēr, ir atsevišķa.

Jāsmejas! Man, tāpat kā to raksta O’Braiens – guļamistaba ir nevis seksa, bet jaunrades vieta. Pusi manas divguļamās gultas aizņem grāmatas, žurnāli un avīzes, piezīmes un skices…

O’Braiens saka, ka visas problēmas rodas no tā, ka ļaudis nepavada laiku vienatnē, katrs savā istabā. Nu, mūsmājās no tā necieš. Arī Sandram ir sava guļamistaba un mūs savieno vai šķir atvērtas / aizvērtas durvis.

Vispār, tas miers un klusums, kas valda mūsmājās, ir apbrīnojams! Droši vien – arī citiem / daudziem, bet par viņiem man nekas nav zināms. Manas senās mājas logi ir īpatnējas formas – gari, kā vecajās muižās. Guļamistabā to ir veseli trīs – uz Dienvidiem un Rietiem. Rīta saule iespīd no Sandra istabas. Tā, esmu gaismas pielieta cauru dienu. Parka simtgadīgie koki lielā vējā krāc un šņāc, kā jūra vētrā. Un ja, piedevām, vēl negaiss, tad kļūst pat baisi. Bet – tas pāriet un atkal iestājas miers. Liepas un ozoli vēlīgi ielūkojas istabā – es esmu tepat.

Tagad, pielikšu punktu, trausīšos ārā no gultas un iešu skatīties – kas notiek mājā un laukā.

Interesanti, vai tas tā ir tikai man, vai piemīt daudziem / visiem „ radošajiem”, tikai par to nerunā? Vai var traucēt sabiedrības nosodījums? Sabiedrības morāle: paši noliekam sētiņu, paši baidāmies tai pārlekt. Dažādos laikos, cik gan dažāda bijusi šī morāle un cik daudzi, kuri nav varējuši ar to samierināties, ir cietuši!

Vai var pilnīgi iztikt bez morāles rāmīšiem? Nezinu.

Gan, reizēm liekas, ka visatļautība sākusi smacēt pat radošo garu. Ētika, taču, nav pavisam no pasaules pazudusi?

Izeja?

Nezinu. Mana izeja – vienatne pašai ar sevi un savām nemierīgajām domām.