Tagad, kad referendums ir parādījis ar skaitļiem, kas tad īsti notiek Latvijā, kāda ir mūsu iedzīvotāju attieksme pret zināmiem sabiedrībā notiekošiem politiski ekonomiskiem, komunikācijas, vērtību izvēles, kā arī to sakārtošanas pa prioritātēm procesiem, esmu izdarījis dažus savus subjektīvus secinājumus:
Referendumā apmēram 3/4 pilsoņu balsoja pret otru valsts valodu. Varētu gari diskutēt, ka 1/4 daļa ir pietiekošs skaits iedzīvotāju, lai viņi turpinātu “cīņu” par šo savu ideju. Taču tā ir trula neizpratne par to, ka 1/4 daļa ir ļoti iespaidīgs mazākums – tas nav mazākums ar dažiem %, kur svaru kausi var viegli pārsvērties, un tieksme šo subjektīvo savu ideju “caursist” tikai tāpēc, ka tā ir sava, nav nekas cits kā pārējā sabiedrības krietni lielākā vairākuma un vispārpieņemto demokrātijas, kur mazākums pakļaujās vairākumam, vērtību necieņa.
Lielais krievu domātājs Beļinskis aizpagājušā gadsimta otrajā pusē ir teicis, ka spītīga turēšanās pie sevis izdomātām idejām tikai tāpēc, ka tās ir tavas, raksturo viduvējības – tie ir cilvēki, kuri visus pārējos kritizē, grib ieviest pasaulē kaut ko no sevis, taču nav spējīgi šajā ideju ģenerēšanas konkurencē pārspēt citus, talantīgākus un spējīgākus. Tad nu sākās visvisādi neētiski paņēmieni kā demagoģija, spītīga faktu sagrozīšana līdz pat melošanai, nelietība, nodevība u.t.t., un tas viss ir tikai tāpēc, ka gribulība sevi “da jebkā” pierādīt ir lielāka par veselo saprātu, kura šādiem indivīdiem parasti ir pamaz.
Kāpēc šāds vispārējs, nekonkrēts ievads? Tāpēc, ka jebkādu procesu cēloņi nav jāmeklē nacionālajās piederībās, bet atsevišķu aktīvu indivīdu personiskajās vispārcilvēciskajās īpašībās un personības “lielumā”.
Pirms referenduma izskanēja versijas, ka šis izprovocētais politiskais kontrapunkts sašķels Latvijas sabiedrību vēl vairāk un nosvītros visu, kas mūsu iedzīvotāju saliedēšanā ir paveikts visos atjaunotās Republikas 20 gados.
Rezultāti rāda, ka no tiem, kam krievu valoda ir dzimtā, apmēram 1/3 ir balsojuši pret otru valsts valodu. Tas ir vairāk, nekā sabiedrībā vispārņemot ir balsots “par”. Kas tad galu galā ir sašķelts – vai latviešu un krievu nāciju konsolidācija jeb arī krieviskā diaspora Latvijā?
Mēģinu izprast, kas tad ir tas mūsu pilsonis ar krievu dzimto valodu, kurš ir balsojis pret savas valodas iecelšanu valstiskā statusā? Lai savu valodu neaizstāvetu, necenstos padarīt svarīgāku, iekļautu ES oficiālo valodu lokā , līdz ar to atvieglojot piekļūšanu informācijai krieviski runājošajiem,- šiem Latvijas pilsoņiem bija vajadzīgs spēcīgs arguments!
Šādu spēcīgu argumentu, kurš mudināja krievu izcelsmes Latvijas pilsoņus balsot pret savu dzimto valodu kā otru valsts valodu Latvijā, es spēju atrast tikai šo līdzpilsoņu saprātā, augstajā ētikas normu izpratnes līmenī, kas lielajai Krievu tautai nāk līdzi mantojumā no muižniecības, vēstures pareizā izpratnē un izpratnē par sabiedrisko godīgumu. Tās ir šo personību augstas garīgās kvalitātes, kuras diemžēl nepiemīt tām 2/3, kuri naivi seko skaļāk izbļautiem aicinājumiem un bezatbildīgiem virspusēja labuma solījumiem, par kuriem, loģiski padomājot, ir skaidrs, ka tie nav pamatoti un tāpēc nekad nepiepildīsies.
Es esmu ļoti priecīgs par referendumu – ne tieši par iznākumu, kas arī, neapšaubāmi, ir ļoti svarīgs, bet to jau varēja prognozēt, taču es pieļāvu, ka “par” varētu nobalsot arī vairāk (līdz par 1/3) Latvijas pilsoņu. Taču tas, ka “ieinteresētā puse” ir balsojusi dažādi (es nelietoju vārdu “sašķēlusies”, jo nekad indivīdu, it īpaši attīstītu personību raksturojumā nācijas piederību neesmu uzskatījis par būtiski nozīmīgu), – tas liecina par to, ka latvieši nedrīkst, kā līdz šim, komunicēt ar “otru kopienu” kā ar kaut ko pretnostatītu.
Ir jāvērtē katra personība pēc tās domām, uzskatiem, vērtību skalas, jāanalizē, cik indivīda izteiktais ir patiess un cik spējīgs viņš ir savas patiesības aizstāvēt, pie tām palikt un ieviest tās mūsu sadzīvē.
Jebkura tauta sastāv no dažadiem indivīdiem – ir progresīvākas un konservatīvākas personības, kā arī destruktīvi regresīvi elementi. Visa tauta par katru no saviem tautiešiem nevar atbildēt, un tai nav jāatbild!
Mūsu sabiedrībā ir jāīsteno Raiņa izteiktā doma, ka “[..]ne tauta pret tautu tad karos, bet visi (gudrie, spējīgie, progresīvie tautu pārstāvj) kopā pret tumsu (stagnāciju, atpalicību, muļķību, īstedzību u.t.t.).
Tikai tad mēs panāksim attīstību ekonomikā, ja pareizi sapratīsim un spēsim atšķirt iespējamos partnerus no “spieķu licējiem riteņos”, un tikai pareiza pieeja komunikācijām starp Latvijas iedzīvotājiem ir garants ekonomikas izaugsmei un labklājības pieaugumam mūsu Valstī. Bet “purvadūķiska” pieeja gremdēs mūs vēl dziļāk krīžu “purvā”.
Ar cieņu, Moriss Berts
Komentāri (28)