Autors: Māris Diņģelis

Pastardiena pienākusi

Plašs zinātnisks ziņojums atklāj ļoti skarbu ainu: cilvēka darbības rezultātā uz iznīkšanas robežas ir miljons augu un dzīvnieku sugu, un tas viss sāpīgi kaitēs mums pašiem

Ziniet, pats svarīgākais nav tas, ka mēs varētu zaudēt vienu miljonu sugu — tā savu komentāru ziņojuma publiskošanas dienā, 6. maijā, sāka britu ķīmiķis Roberts Vatsons. «Protams, arī tas ir būtiski, nepārprotiet mani! Tomēr daudz lielāka ir problēma, kā tas viss ietekmēs pašu cilvēku labklājību: pārtiku, ūdens kvalitāti, enerģiju, veselību.» Vatsons vadīja ļoti plašu zinātnieku komandu — 150 speciālistu no 50 valstīm —, kuri pēc trīs gadu darba ir publiskojuši Starpvaldību bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu dokumentu.

Šis dokuments ir pieblīvēts ar dažādiem skaitļiem un prognozēm, un gandrīz visas no tām ir ļoti bēdīgas. Protams, vispirms acīs iekrīt zinātnieku aplēse, ka jau tuvāko desmitgažu laikā pasaulē izzudīs miljons no visiem astoņiem miljoniem apzināto sugu. Tik strauja augu un dzīvnieku izzušana cilvēces vēsturē līdz šim vēl nekad nav piedzīvota, uzsvērts dokumentā. Ļaujot šīm sugām aiziet nebūtībā, «mēs erodējam paši savas ekonomikas, pārtikas drošības, veselības un dzīves kvalitātes pamatus», norāda Vatsons.

Lielākais trieciens gaida insektu populāciju — uz izmiršanas robežas ir 40%, ieskaitot vaboles, mušas, kodes, tauriņus un bites. Pie tā vainojama globālā sasilšana, pesticīdi, piesārņojums un vides urbanizācija. Šo insektu zaudēšana savukārt negatīvi ietekmēs lauksaimniecības kultūru ražību, jo sāks trūkt apputeksnētāju. 

Ziņojuma autori norāda, ka kopš 1950. gada iedzīvotāju skaits pasaulē ir trīskāršojies. Tagad mūsu ir 7,7 miljardi, bet līdz šā gadsimta vidum iedzīvotāju skaits sasniegs deviņus miljardus, lēsts prognozēs. Tas viss rada milzīgu spiedienu uz dabas resursiem. Nopietnas degradācijas pazīmes cilvēka darbības rezultātā novērojamas 75% sauszemes platības, 40% okeānu un 50% upju. Kopš industriālās revolūcijas sākuma krasi sarukušas zemeslodes mežu platības, kas šobrīd sedz vairs tikai nepilnus 70% no toreizējām mežainajām teritorijām.

«Mēs jau kopš 1992. gada sakām pasaulei — mums ir problēma!» turpina Vatsons. «Kas mainījies? Nekas! Šobrīd situācija ir daudz smagāka nekā 1992. gadā. Mēs esam izšķieduši laiku… pēdējos 25 gadus.» Tajā pašā laikā mums tagad ir «labāka izpratne par klimata izmaiņu, biodaudzveidības un pārtikas drošības mijiedarbību». Varbūt tieši tāpēc autori vēl cenšas ziņojumā iekļaut arī pozitīvas norādes — «vēl nav par vēlu, lai mēs labotos». Tas savukārt nozīmētu, ka pie jaunu iniciatīvu ieviešanas nekavējoties būtu jāķeras gan rūpnieciski attīstītajām, gan jaunattīstības valstīm. Līdzšinējā ieilgusī mocīšanās ar siltumnīcas efekta gāzu ierobežošanu un daudzās valstīs atdzimstošais populisms liek domāt, ka tas būs grūts, varbūt pat neiespējams uzdevums.

Problēma ir arī lielas sabiedrības daļas ignorance. Provokatīvu joku pagājušajā nedēļā izspēlēja amerikāņu televīzijas vakara izklaides programmas vadītājs Džimijs Kimmels. Pēc ziņojuma par sugu izmiršanu viņš devās Losandželosas ielās, lai nejauši sastaptiem cilvēkiem pajautāju — vai viņus uztrauc Homo sapiens izmiršana, un vai šī suga būtu jāglābj? Lielākā daļa atbildēja, ka viņiem tas nerūp, neapzinoties, ka runa ir par viņiem pašiem.

8 miljoni
Kopējais pasaulē eksistējošo dzīvnieku un augu sugu skaits (ieskaitot 5,5 miljonus insektu sugu)

45%
Koksnes ieguves palielinājums kopš 1970. gada

6%
neskarto mežu izcirsti no 1990. līdz 2015. gadam

1 miljons
Sugu skaits, kuru izzušana varētu notikt jau tuvākajās desmitgadēs

5%
sugu izzudīs, ja vidējā globālā temperatūra palielināsies par 2 °C. Ja temperatūra celsies par 4,3 °C, izzudīs 16% sugu

55%
Jūru un okeānu platība, kurā notiek rūpnieciskā nozveja

110 milj. ha
Iestādīti jauni meži no 1990. līdz 2015. gadam. Salīdzinājumam: izcirsti 290 miljoni ha

40%
abinieku sugu draud izmiršana

680
mugurkaulnieku sugu izzudušas kopš 16. gadsimta cilvēku rīcības dēļ

33%
zivju krājumu tiek izzvejoti ātrāk par to atjaunošanos

10—15%
koksnes pasaulē nāk no mežiem, kuru izciršana ir nelegāla

15%
kopš 1980. gada palielinājies dažādu materiālu patēriņš vidēji uz katru pasaules iedzīvotāju

10 reizes
Plastmasas piesārņojuma palielinājums kopš 1980. gada

300—400 miljoni tonnu
smago metālu, šķīdinātāju, toksisku notekūdeņu un citu industriālu atkritumu, kas katru gadu nonāk pasaules ūdeņos

8%
siltumnīcas efekta gāzu rada tūrisms

85%
mitrāju izzuduši, salīdzinot ar 1700. gadu. Arī tagad to izzušana notiek trīs reizes ātrāk nekā mežu izzušana

4 miljoni
Cilvēku skaits pasaulē, kas savu veselības problēmu risināšanā lielākoties paļaujas uz ārstniecības augiem

70%
vēža medikamentu ražoti no dabiskiem vai dabas iedvesmotiem sintētiskiem produktiem

16—21 cm
Vidējā globālā jūras līmeņa celšanās kopš 1900. gada

300%
Lauksaimniecības kultūru ražošanas palielinājums kopš 1970. gada

23%
tīrumu samazinājusies produktivitāte augsnes noplicināšanas dēļ

+/- 11%
pasaules iedzīvotāju joprojām izjūt pārtikas trūkumu

1000
Vides aktīvisti un izmeklējošie žurnālisti, kas nogalināti no 2002. līdz 2013. gadam

42 km ekskursija

Lietū un karstumā, pa asfaltu, oļiem, pret kalnu, pat pa strautiem — kas liek latviešiem mocīties, lai nonāktu līdz finišam maratonos, ieskaitot prestižās Zelta līgas skrējienus? Tāda ranga maratons šogad būs arī Rīgā

Pēkšņi pāri galvām sāk lidot krietni novalkāti apģērba gabali: jakas, krekliņi, trenūzenes. Šķiet, trūkst tikai krūšturu un apakšbikšu. Todien aprīļa rīts Parīzē ir netipiski auksts — knapi pāri nullei. Izņemot profesionālos skrējējus, kas pārliecinoši dīdās pie starta līnijas, tūkstošiem un tūkstošiem Elizejas laukos saspiedušos amatieru līdz pēdējam brīdim satuntuļojušies drēbēs, kuras nav žēl atstāt atkritumu urnās. Kad beidzot atskan starta šāviens, tam seko šis negaidītais galantērijas salūts. Mērķēts tiek uz ielas malām, lai norautās drēbes nepītos pa kājām. Dažiem tas sanāk, vairākumam gan ne. Un pirmās sekundes sanāk vairīties no šiem lidojošajiem šķēršļiem.

Tas viss gan nemazina saviļņojuma sajūtu. Aiz muguras ir četri mēneši intensīvu treniņu, un beidzot lielā diena ir pienākusi. Sākot slīdēt lejup pa Elizejas laukiem, man ir zosāda. Kopā ar citiem 30 000 skrējēju sākas 42 kilometrus garā sportiskā ekskursija pa vienu no skaistākajām pasaules pilsētām. Aiz muguras paliek Triumfa arka. Pirmais pagrieziens pie Konkordijas laukuma. Garām Luvrai, pāri Bastīlijas laukumam, līkums cauri Vinsēnas mežam (Bois de Vincennes). Atgriešanās centrā, sekojot Sēnas upes līkumiem. Un tad es atsitos pret tā dēvēto maratona sienu — pēkšņu enerģijas zudumu. Tas notiek mazliet agrāk, nekā gaidīts, aptuveni pie tā paša tuneļa, kurā savulaik dzīvību zaudēja princese Diāna. Kādu laiku vienkārši eju, tad pamazām atsāku skriet. Nezinu, vai acu priekšā esošais majestātiskais Eifeļa tornis palīdz vai ne, bet ir skaisti, nenoliedzami.

Redzu, ka, tuvojoties finišam, mokās arī daudzi citi. Pa ceļam pamanu divus cilvēkus, kas — atvainojiet! — pietaisījuši bikses. Acīmredzot no lielās slodzes sācis streikot vēders. Bet viņi tik un tā turpina. Pievilcīgs skats tas nav, it īpaši kādam jaunam puisim baltos šortos. Toties kāda apņēmība!

Ilze: vīnu tikai pēc finiša

Izrādās, ka tieši Parīze uz maratonu skriešanu iedvesmojusi arī grāmatvedi Ilzi Limanāni (40). «Kāpēc es vispār sāku skriet? Mans vīrs Dainis skrēja jau agrāk, es pati parasti biju trases žoga otrā pusē. Bet man tā gribējās būt iekšā pūlī! Visas tās smērītes… Visa tā mandrāža… Visa tā kūsāšana… Tūlīt kaut kas būs… Tā es saņēmos, lai būtu žodziņa otrā pusē.» 2015. gadā viņa ar vīru atgriezās Francijas galvaspilsētā, lai nu jau kopā noskrietu Ilzes pirmo maratonu.

Kopš tā laika viņa pieveikusi vismaz divus garos skrējienus gadā, ieskaitot 80 km ultraskrējienu Polijā un 44 km kalnu skrējienu Portugālē šā gada janvārī. «Trasē pavadīju 7,5 stundas. Jātiek arī 1200 metrus augstā kalnā. Principā divus kilometrus gandrīz pusstundu vienkārši kāp augšup. Pilsētas ir pilsētas, bet arī daba daudzās vietās ir skaista, un šī ir iespēja to apskatīt. Skaistākā vieta bija pērn Horvātijā — Dalmācijas ultrataka, 53 km.»

No pilsētu maratoniem visjaukākās emocijas devis Barselonas maratons. «Vissirsnīgākie līdzjutēji — atsaucīgi un mīlīgi. Burtiski dzen tevi uz priekšu.» Organizācijas ziņā Ilze uzteic Atēnas. «Grieķi? Tiešām? Sākumā tam negribas ticēt, bet viss darbojas kā zobratiņš.» Visi skrējēji organizēti tiek aizvesti uz starta vietu. Maratons notiek autentiskajā maršrutā, kuru, balstoties uz leģendu, 490. gadā pirms mūsu ēras kāds Senās Grieķijas kareivis noskrēja, lai valdniekiem Atēnās paziņotu par uzvaru Maratonas kaujā. «Kalnains, kājas labi nokauj. Viegls noteikti nav,» atceras Ilze. Šajā skrējienā viņai pievienojās trīs draudzenes, bet krietni lielākā dāmu kompānijā — pavisam 11 — kopā devās uz Venēcijas maratonu. Viņas pašas sevi dēvē par virtuālo skrējēju klubu Noskrien vāveri.

Pārējos skrējienos Ilze piedalījusies kopā ar vīru. «Viņš ir pieredzējušāks. Jūtos drošāk, turklāt viņš mani motivē. Neļauj tādas muļķības kā iet garās ekskursijās pirms starta vai, piemēram, dzert vīnu Barselonā. Tikai pēc finiša!» smejas Ilze.

Savus ceļojumus abi ieplāno, lai galamērķī ierastos pāris dienas pirms skrējiena. «Man kājas pēc lidmašīnas uzvedās ne pārāk labi,» viņa skaidro. «Un ieplānojam palikt dažas dienas pēc tam, lai izbaudītu pilsētu. Maratonā visu labi redzi, ko pēc tam vēlētos apskatīt lēnāk. Sanāk ar vienu šāvienu divi zaķi.»

Parasti Ilze cenšas skriet uz laiku, lai pati zinātu, «kādā formā esmu». Viņas labākais rezultāts bijis Antverpenes maratonā: 3 stundas 27 minūtes. «Biju cītīgi gatavojusies, nometu svaru — trīs kilogramus. Jo maratonā katrs liekais kilograms pieliek sekundes uz katru kilometru.»

Trenējas četras reizes nedēļā, ieskaitot garos skrējienus brīvdienās, kas var aizņemt pat trīs stundas. Papildus tam divas vingrošanas muguras un visa ķermeņa muskulatūras nostiprināšanai.

Vai nav žēl laika, kas tiek iztērēts, vienkārši skrienot? «Bet tā jau nav vienkārša skriešana! Var daudz ko apskatīt. Var sakārtot domas, jo man ikdienas darbs ir ar stresiņu. Pēc darba uzvelku treniņtērpu un skrienu mājup. Nav jāsēž sabiedriskajā transportā un sastrēgumos. Tiešā distance ir septiņi kilometri, bet metu līkumus, ja vajag palielināt nepieciešamo apjomu, kas tajā dienā treniņu programmā paredzēts.»

Starp lielajiem startiem atpūtas pauzi Ilze parasti neņem. «Nav bijis tā, ka nedēļu būtu iztikusi vispār bez skriešanas.» Vienīgais izņēmums bija pērn, kad salauza kāju. «Bez skriešanas dzīvoju trīs mēnešus un sapratu, ka man tas neder, — gribas kustēties.» Lai atgūtu formu, pagāja vēl pāris mēnešu. «Ļoti grūti. Kājas neklausa, sirdspuksti debesīs, mugura sāp. Pirmos kilometrus klibo. Iemesla tam nav, vienkārši tavas smadzenes liek klibot.»

Rīgas maratonā Ilze skrējusi jau trīs reizes. «Īpaši izbaudu tā saukto kultūras kilometru. Gribas dejot un dziedāt līdzi. Tas ir fantastiski!» Savukārt mūsu galvaspilsētas mīnuss, viņasprāt, ir neesošie līdzjutēji. «Tāpēc aicinu visus, lai nāk trases malās un atbalsta. Pat ja pats nav skrējis, lai nāk saņemt enerģijas lādiņu. Tad visi būtu priecīgi — gan līdzjutēji, gan skrējēji.»

Ulrika: 5. kilometrā zvana mamma

Izņemot savu pirmo maratonu 2011. gadā Ņujorkā, visus pārējos septiņus kopā ar vīru skrējusi arī Ulrika Plotniece (39), reklāmas aģentūras DDB radošā direktore. Tikai tagad paņēmusi pauzi un vēl nezina, kad būs nākamais, jo dzīve šobrīd pakārtota pirmā mazuļa kopšanai.

«Tas bija episki!» viņa saka par savu otro maratonu, ko noskrēja Romā. «Es pirms tam nevienam neteicu, ka skriešu. Nezināja pat mamma. Biju no viņas aizņēmusies koferi, bet izdomāju viltīgu atrunu. Maratona dienā mamma man raksta īsziņu, vai negribu aizbraukt uz [orientēšanās sacensībām] Magnēts. Es atbildu, ka nevaru — skrienu maratonu. Viņa man zvana, bet esmu Romā piektajā kilometrā. Mamma saka: nē, es tev neticu!»

Kad 2013. gadā Ulrika ar Dāvi devās triju nedēļu kāzu ceļojumā uz Jaunzēlandi, pie reizes pētījuši, vai tur ir iespējams noskriet kādu kalnu maratonu. Pieteicās Motatapu skrējienam. «Tas ved cauri privātai teritorijai, ko atver reizi gadā tieši maratonam. Runā, ka tur filmēja Gredzenu pavēlnieku. Episki skaista vieta. Organizētāji savā mājaslapā raksta: «Ja jūs noskriesit šeit, vairs negribēsit skriet nevienu pilsētas maratonu.»

Maratons notika 8. martā. «Ziemas sezonā nebija laika kārtīgi sagatavoties, un vēl arī kāzas pa vidu. Riktīgi grūti, bet nevari sūdzēties, jo tas, ko redzi apkārt, ir neticami skaisti. Skrējām kādas piecas stundas. Pēdējie divi kilometri bija pāri desmit aukstiem strautiem.»

Uz skrējieniem Eiropā pāris parasti plāno piecu dienu braucienu, jo cenšas ierasties divas dienas pirms starta un pēc tam paliek ilgāk, lai apskatītu pilsētu. Ieteikums pirms maratona atpūtināt kājas un atturēties no garām ekskursijām «uz mums vispār nestrādā», stāsta Ulrika. «Mēs maratonus uztveram nevis kā iespēju sevi pierādīt vai uzlabot iepriekšējo rezultātu, bet foršu veidu, kā iepazīt pilsētu.» Lielākais saviļņojums viņai parasti ir pēc finiša. «Atvieglojums un labi padarīta darba sajūta. Un es jau nākamajās piecās minūtēs sāku domāt, kur būs nākamais maratons. Grūtuma sajūta aiziet prom ātri.»

Vienīgi pēc Portu maratona sev apsolījusi, ka vairs nekad neskries, ja iepriekš nav atbilstoši trenējusies. «Mēs bijām rezervējuši krietnu laiku iepriekš, ieplānojot ceļojumu pa Portugāli un pēdējās 4—5 dienas paliekot Portu. Parasti cenšamies darīt pretēji — vispirms noskrienam un tad ceļojums. Taču toreiz plāni sakrita citādi. Turklāt man pirms sešām nedēļām bija operācija. Iedzēru portvīnu un par piedalīšanos vispār nedomāju. Nonācām Portu, aizgājām uz EXPO (sabraukušo skrējēju reģistrēšanās vieta — red.), un tajā brīdī sapratu, ka skriešu — vienalga, kā! Nevaru sev pateikt «nē». Skrēju gandrīz piecas stundas. Kādā 12.—13. kilometrā bija ļoti grūti, un tad sev teicu — O. K., aizskriešu līdz tai vietai trīsdesmitajā kilometrā, kur pa trepēm augšup ir piecas minūtes līdz mūsu naktsmājām. Protams, trīsdesmitajā kilometrā pārņem sajūta — palikuši tikai 12. Nevar būt, ka es to nevaru izdarīt. Kaut kā nomocīju.»

Aigars: nemēģināšu izlēkt no biksēm

Savu desmito maratonu šogad oktobrī ieplānojis Aigars Nords (42). «Tīri sentimentāla mērķa vadīts», atgriezīsies Čikāgā, kur tieši pirms 20 gadiem noskrēja savus pirmos 42 kilometrus. «Toreiz biju aizbraucis studēt ar Fulbraita stipendiju, un man iestājās šoks. Redzēju, ka Čikāga un visa Mičiganas ezera piekraste kūsā no skriešanas. Es skolas laikā biju atbrīvots no fizkultūras un ar sportu, tā teikt, uz «jūs». Bija risks tikt iesauktam armijā, un mana mamma ginekoloģe sagādāja izziņu, ka plakanā pēda ir padarījusi mani nederīgu. Čikāgā dzīvokļa biedrs grieķu ungārs, kas bija skrējis maratonus, pierunāja arī mani pamēģināt. Pirmajā studiju gadā noskrēju 5 km distanci, nākamajā — maratonu.»

Aigars, kas plašāk, protams, pazīstams, kā Tet Rīgas maratona vadītājs un dara to jau kopš 2007. gada, mūsu galvaspilsētā pilno distanci nav skrējis ne reizi. Jānodarbojas ar organizatoriskām lietām. Toties laiku pa laikam dodas skriet citās pasaules pilsētās: trīs reizes Ņujorkā, vēl arī Parīzē, Tokijā, Berlīnē, Romā un Medokas maratonā Bordo vīna reģionā.

«Medokas maratons ir lielākais karnevāls, kādu jebkur nācies redzēt. Pilns ar ākstiem. Normālos sporta tērpos tur gandrīz vispār nav. Cilvēki uz koka kājām. Kāds apģērbies kā muca. Protams, visi saprot, ka kaut kā jānoklemberē līdz galam — ej, tipini, pa starpu iedzer vīnu, apēd vīnogu, kādu siera gabalu, kādu zoss aknu pastētes maizīti vai beigās arī austeri.»

Vai nepaliek slikti no tādām delikatesēm? «Tur slodze jāizdala ar divi, jo kusties divas reizes lēnāk nekā parasti. Es skrēju gandrīz septiņas stundas. Drīzāk jauka pastaiga. Pārsvarā skrien tādi, kuri ir vīna fani, nevis skrējēji, kas vēlas sasniegt jaunus rekordus,» stāsta Aigars.

Vienīgais maratons, kur viņš vēlējies pārbaudīt savu spēju robežas, bija pirms diviem gadiem Tokijā. Pirms tā nopietni trenējās četras reizes nedēļā. Savukārt «tagad esmu iegājis tādā stadijā, ka nemēģināšu izlēkt no biksēm, lai sasniegtu kādu paša iedomātu rezultātu; ja noskriešu četrās stundās — labi, ja ilgāk — arī labi».

Tokijā viņš pie reizes vērojis dažādas praktiskas lietas, ko varētu atkārtot Rīgas maratona pilnveidošanai. Kā zināms, šogad Rīga ir iekļauta Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas IAAF maratonu Zelta līgā. No tūkstošiem maratonu, kas katru gadu notiek pasaulē, «zelta» gods tiek aptuveni 120. Rīga būs pirmā galvaspilsēta Ziemeļeiropā. Vērtēšanas kritēriji gadu no gada mazliet mainās, taču viens no svarīgākajiem ir vismaz sešu sportistu uzaicināšana no 100 pasaules izcilāko skrējēju saraksta.

«Es neesmu nekāds čempions, skrējiena beigās cīnos,» stāsta Aigars. «Vislabākā ir pēcgarša. Kad pārnāc mājās un saproti — jā, šis bija tā vērts! Lai cik banāli tas izklausītos, bet arī vienkāršā metāla medaļa, ko pasniedz visiem finišētājiem, dod gandarījumu. Tad ar medaļu kaklā aizej vakariņās un redzi tādus pašus cilvēkus ielās. Samājies ar svešiniekiem — čau, kā tev gāja?»

Dalība maratonos nav lēts prieks. Transporta biļešu un viesnīcu izmaksām klāt jāpieskaita arī dalības maksa. Piemēram, Parīzē tā šogad ir vismaz 55 eiro, Londonā — 80 mārciņu, bet Ņujorkā — pat 358 dolāri (317 eiro). Turklāt ir jāpiedalās loterijā, jo ASV lielpilsēta spēj uzņemt 50 tūkstošus maratonistu, kas pie laimīgās ceļazīmes tiek no vismaz divreiz lielāka skriet gribētāju skaita.

«Es nekad neesmu domājis — dārgi vai ne? Ja kaut kas tik ļoti patīk, baigi nerēķini, kādi būs izdevumi. Katrā ziņā man tas liekas interesantāks ceļojumu veids, nekā aizbraukt tāpat,» saka Aigars.

Mārtiņš: bāc, kāpēc tik auksts?

«Cik maratonu man bijis? Nezinu, beidzu skaitīt, kad iegāju ultramaratonu pasaulē. Kopā garo skrējienu skaits tuvojas 20,» saka Aigara Norda kolēģis Mārtiņš Priede (32), Tet Rīgas maratona projektu vadītājs un privātais peldēšanas tehnikas instruktors.

Kāpēc pārgāja uz garākām distancēm? «Laikam gribējās augstāk, tālāk, stiprāk. Ar draugu Jāni 2012. gadā Rīgā noskrējām pusmaratonu. Man bija labs rezultāts, bet kopumā tomēr pamocījos. Viņš sāka stāstīt, ka ir tāds 117 km skrējiens Spānijā. Man likās — Jāni, tu esi izkūkojis prātu! Tā vārds pa vārdam… Iztēlojāmies, ka skriesim, cik tālu varēsim. Ja apstāsimies, tad apstāsimies. Tas būs bijis mūsu limits. Ar maksimālismu un ego aizbraucām un noskrējām visu. Gadu pēc Spānijas Mārtiņš apskrēja 100 km apkārt Monblānam. «Kad startēju pilsētas maratonā, es zinu, ka finišēšu. Saprotu savus spēkus. Savukārt ultramaratonā jebkas var atgadīties: paslīdēt uz akmens, iestāties pilnīgs bezspēks, jo jātiek galā arī ar vertikālo kāpumu.»

Jauns izaicinājums viņam bija swimrun sacensības pie Stavangeres Norvēģijā: jānoskrien gandrīz maratona distance un jānopeld seši kilometri. «Nevis vienu pēc otra, bet pamīšus. Skrien hidrotērpā un peldi ar kedām. Kā tāda amfībija — no salas uz salu,» skaidro Mārtiņš. Starts tiek dots uz prāmja, no kura sportisti metas fjorda ūdeņos. «Atceros: es peldu un domāju — bāc, kāpēc tik auksts? Peldot garām ūdenskritumam, sapratu, ka tas ir kūstošs ledājs.»

No tradicionālajiem maratoniem viņam vislabāk patika Ņujorkā. «Pirms tam paziņas bija stāstījuši, ka tas ir kā piedzīvojums. Aizbraucu ar lielām cerībām, un tās apstiprinājās. Atbalstītāju jūra visus 42 km. Kā rokkoncertā nepārtraukti kliedz no visām malām. Man uz krekliņa bija uzrakstīts «Mārtiņš» un «Latvija». Kāds bļauj «Latvia», kāds bļauj «Mārtiņš», kāds bļauj «Porziņģis». Jūties kā zvaigzne. Jūti, ka pilsēta svin skriešanu. Tagad visiem draugiem saku: ja patīk skriet, tad tas obligāti ir jāizdara Rīgā un pie pirmās iespējas jāaizbrauc uz Ņujorku.»

Foto no privātajiem arhīviem

Laužas ārā no plastmasas gūsta

Eiropas Parlaments apstiprina vienreizējās lietošanas plastmasas trauku un vēl citu izstrādājumu aizliegumu

Pieņemsim, ka šo rakstu jūs izlasīsit piecās minūtēs. Pa šo laiku visā pasaulē tiks nopirkti pieci miljoni plastmasas pudeļu un veikalos paņemti 10 miljoni plastmasas maisiņu. Un lielākā daļa jeb 90% no izmantotās plastmasas atkritumiem nonāks jūrās un okeānos, liecina Pasaules ekonomikas foruma aplēses. Jau šobrīd okeānos peld aptuveni 50 miljoni tonnu plastmasas, kuras dabiskas sadalīšanās process ilgst gadsimtiem ilgi. Piemēram, plastmasas pudeles sadalās 450 gados, bet atsevišķi plastmasas maisiņi vēl ilgāk.

Lai kaut daļēji nobremzētu šo mūsdienu dzīvesstila blakni, Eiropas Parlaments 24. oktobrī ar pārliecinošu balsu vairākumu atbalstīja Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumu aizliegt vienreizlietojamu plastmasas šķīvju, galda piederumu, vates kociņu un citu priekšmetu tirdzniecību. Šie priekšmeti veido vairāk nekā 70% jūras piegružojuma.

Plānots, ka vienreizlietojamu plastmasas galda piederumu, šķīvju, salmiņu, maisāmo kociņu un pie baloniem piestiprināmu kociņu tirdzniecība ES tiks aizliegta no 2021. gada. Komisijas ierosināto aizliedzamo preču sarakstu Eiropas Parlamenta deputāti papildinājuši ar ļoti vieglas plastmasas maisiņiem, oksonoārdāmas plastmasas priekšmetiem un putu polistirola pārtikas iepakojumu.

Lai aizliegums stātos spēkā, Eiropas Parlaments tagad sāks sarunas ar visu ES dalībvalstu valdību pārstāvjiem. Tiek plānots, ka galīgo lēmumu izdosies pieņemt līdz 16. decembrim.

No «nāvessoda» uz kādu laiku vēl izspruks vienreizējie sviestmaižu iepakojuma trauciņi, jo pagaidām vēl nav izgudrotas praktiskas alternatīvas šo produktu iesaiņošanai. Taču līdz 2025. gadam to lietošana jāsamazina par 25%. Parlamenta atbalstītais priekšlikums paredz, ka ES dalībvalstīm būs arī jānodrošina vismaz 90% plastmasas pudeļu pārstrāde.

«Mēs esam pieņēmuši visu laiku ambiciozāko likumu attiecībā uz vienreizlietojamo plastmasu,» komentē Eiropas Parlamenta likuma līdzautore beļģu deputāte Frederika Rīsa. «Tas kļūs par pamatu ļoti ambiciozai ES direktīvai. Tā ir ļoti svarīga lieta, lai mēs spētu aizsargāt jūras vidi un samazinātu izdevumus par kaitējumu videi, ko Eiropā rada plastmasas piesārņojums.»

Ar iniciatīvu par jaunu likumu jau šā gada maijā nāca Eiropas Komisija, kuras pasūtītajā pētījumā tika noskaidrots, ka plastmasa veido 80% no Eiropas krastu piesārņojuma, tādā veidā apdraudot bioloģisko daudzveidību. Piesārņojuma sakopšana visām ES valstīm katru gadu izmaksā līdz 630 miljoniem eiro.

Satraucoši pētījumi

Šogad uzmanību piesaistījuši vismaz divi starptautiski pētījumi par plastmasas piesārņojuma ietekmi uz jūras radībām un cilvēkiem.

Februārī zinātnieki Īrijā publiskoja atklājumu: Atlantijas okeāna ziemeļrietumos eksperimentam bija noķertas 233 dziļūdens zivis, un 73% no tām organismā tika atrastas sīkas plastmasas drazas. Tas ir viens no augstākajiem līdz šim atklātajiem tā dēvētās mikroplastmasas daļiņu koncentrācijas līmeņiem zivīs

Savukārt oktobrī gastroenterologu konferencē Vīnē tika prezentēts pavisam sīks pilotpētījums, kura autors Filips Švābls atklātos datus pats nosauca par «vienkārši satriecošiem». Kopā ar kolēģiem viņš lūdza astoņiem cilvēkiem dažādās valstīs — Austrijā, Somijā, Itālijā, Japānā, Nīderlandē, Polijā, Krievijā un Lielbritānijā — vienu nedēļu dienasgrāmatā reģistrēt visus apēstos produktus, savukārt speciālisti analizēja viņu izkārnījumu saturu. Pētnieku mērķis bija pārbaudīt, vai, ēdot zivis un citas jūras veltes, plastmasas mikrodaļiņas nonākušas arī cilvēku gremošanas sistēmā. «Mūsu mērķis bija pārbaudīt, vai to vispār ir iespējams pamanīt,» stāsta Švābls. Plastmasas drazas tika atklātas visos astoņos cilvēkos. Turklāt divi no viņiem bija norādījuši, ka zivis un citas jūras veltes tonedēļ nemaz nebija ēduši, tātad plastmasa nonākusi viņu gremošanas sistēmā citā veidā. «Tieši tāpēc es šo atklājumu nosaucu par satriecošu,» komentē gastroenterologs.

Izkārnījumos tika atrasti deviņi dažādi plastmasas veidi izmērā no 0,004 līdz 0,04 centimetriem. Visvairāk izplatītais plastmasas veids bija polipropilēns un polietilēna tereftalāts — abas vielas lielākoties izmanto plastmasas pudelēs un korķīšos.

Izrādās, ka ar plastmasas mikrodaļiņām ir piesārņotas arī dzeramā ūdens apgādes sistēmas visā pasaulē. Bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas organizācijas Orb Media pasūtītā pētījumā zinātnieki pērn atklāja, ka ar aci nesaskatāmas plastmasas drazas atrodamas 94% ASV ūdensvadu. Viszemākais piesārņojums tika konstatēts Lielbritānijā, Vācijā un Francijā. Taču par zemu to saukt var tikai nosacīti, jo plastmasas daļiņas tika atklātas 72% dzeramā ūdens paraugu. (Latvija šajā pētījumā nebija iekļauta).

Pagaidām trūkst pierādījumu, vai plastmasas mikrodaļiņu nonākšana cilvēka organismā rada apdraudējumu veselībai — tas vēl nav plaši izmeklēts. Tomēr daži agrāki pētījumi liek domāt, ka plastmasa tomēr kaitē zivīm un citiem dzīvniekiem.

Pērn Eurobarometer veiktā aptaujā 74% Latvijas iedzīvotāju atzina, ka ir nobažījušies par ikdienas plastmasas izstrādājumu ietekmi uz viņu veselību, bet 89% ir noraizējušies par plastmasas ietekmi uz vidi. Šie skaitļi gandrīz precīzi sakrīt ar vidējo iedzīvotāju noskaņojumu  Eiropā.

Ardievas maisiņiem

Savu artavu pārmērīgas plastmasas lietošanas izskaušanai devis arī Latvijas parlaments — aizejošā Saeima 25. oktobra sēdē galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Iepakojuma likumā, kas paredz no 2019. gada veikalos aizliegt bezmaksas plastmasas maisiņus.

Ierobežojumi attieksies uz visu veidu plastmasas maisiņiem neatkarīgi no to materiāla biezuma. Atkāpe paredzēta tikai attiecībā uz ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem, kuru materiāla biezums nesasniedz 15 mikronus un kuri nepieciešami higiēnas nolūkos vai paredzēti vaļējas pārtikas primārai iepakošanai, kad to izmantošana palīdz novērst pārtikas izšķērdēšanu.

Iepakotāju pienākums tirdzniecības vietās būs aizvietot vieglās plastmasas iepirkumu maisiņus ar iepakojumu no dabisko šķiedru un bioplastmasas izejmateriāliem un informēt patērētājus par plastmasas maisiņu patēriņa samazināšanas nepieciešamību un alternatīviem iepakojuma veidiem, ziņo LETA.

Plastmasas ierobežojumi

Daži piemēri pasaulē

Kopš 2017. gada augusta ikvienu personu Kenijā, kuru pieķers plastmasas maisiņu ražošanā, pārdošanā vai lietošanā, var sodīt ar četriem gadiem cietumā vai 38 000 ASV dolāru sodu.

Jau kopš 2008. gada pilnīgs plastmasas maisiņu aizliegums ieviests Ruandā — pārkāpējiem draud 61 ASV dolāra sods.

2016. gadā Francija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas apņēmusies līdz 2020. gadam pilnībā izskaust plastmasas glāžu, šķīvju un galda piederumu lietošanu. Gadu pirms tam tika pieņemts plastmasas maisiņu aizliegums.

No šā gada 1. jūlija ASV pilsēta Sietla, kur mājo globālais kafejnīcu tīkls Starbucks, aizliegusi plastmasas salmiņus.

Kopš 2016. gada februāra specifisks nišas aizliegums ieviests Vācijas pilsētā Hamburgā — tur vairs nelieto vienreizlietojamās kafijas krūzes, kas ir grūti pārstrādājamas.

Divu stundu noslēpums

Joprojām nav zināms, par ko runāja un par ko vienojās ASV un Krievijas prezidenti, tiekoties Helsinkos. Donalds Tramps tikai lielās, ka tikšanās bija «ļoti veiksmīga», bet Krievijas ārlietu ministrs secina — «labāk nekā super»

Pagājušās nedēļas vidū par politiski intriģējošāko personu ASV galvaspilsētā pēkšņi kļuva pusmūža sieviete, par kuru līdz šim neviens pat nebija dzirdējis. Vašingtonas piepilsētā dzīvojošā Marina Grosa, kas, spriežot pēc vārda, varētu būt krievu izcelsmes amerikāniete, strādā par tulci Valsts departamentā. Laiku pa laikam viņai jābūt klāt augstu amatpersonu apspriedēs, uz kurām viņa ierodas neuzkrītošā lietišķā kostīmā, lai nenovērstu uzmanību no pasākuma galvenajiem varoņiem. 16. jūlijā Grosa bija Helsinkos, lai pildītu valodas starpnieka lomu ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta sarunās. Abi līderi tikās aiz slēgtām durvīm, klātesot tikai pa vienam tulkam no katras puses.

Visticamāk, arī šoreiz Grosai neviens nebūtu pievērsis īpašu uzmanību, ja vien tūlīt pēc tikšanās notikusī preses konference nepārvērstos par «nacionālo apkaunojumu», kā to nosauca ASV senators Edvards Mārkijs, un pēc tam neiestātos informācijas trūkums par to, ko tad īsti abi līderi apsprieduši Helsinkos. Viņu saruna bija krietni ilgāka, nekā plānots, — divas stundas.

Daži Vašingtonas politiķi jutās tā iznerroti, ka pat ierosināja ķerties pie līdz šim nebijušas prakses — oficiāli pieprasīt Grosai sniegt liecības Kongresā par to, kas tika runāts aiz slēgtajām durvīm. Trampa partijas biedri šo ideju nobloķēja. «Tā jebkurai personai būtu murgaina situācija,» savu kolēģi intervijā The New York Times aizstāv arī Valsts departamenta darbiniece Stefānija van Raigersberga, kura jau 18 gadus ir atbildīga par tulku nozīmēšanu augsta līmeņa sanāksmēm. «Tā ir ļoti sarežģīta situācija, jo būtu jāpārkāpj tulku ētikas kodekss un jāizpauž informācija par konfidenciālu tikšanos. Turklāt, veicot sarunas tehnisku tulkošanu, parādās arī atmiņas problēmas.»

Līdz ar to vienīgā iespēja, kā «salīmēt» kopā Helsinku sarunu, ir pieķeršanās atsevišķām informācijas drumslām. Interesantā kārtā dažas noplūdes nākušas arī no Krievijas Ārlietu ministrijas.

Vienīgais, kas guvis publisku apstiprinājumu, ir abu prezidentu apņemšanās jau pavisam drīz tikties atkal. Dažas dienas pēc Trampa atgriešanās Baltajā namā viņa preses sekretāre darīja zināmu, ka Putins ir ielūgts apmeklēt Vašingtonu jau šoruden.

Izmantojot savu iecienītāko komunikācijas rīku tviteri, trīs dienas pēc Helsinkiem Tramps paziņoja: «Samits ar Krieviju bija ļoti veiksmīgs (..). Es ar nepacietību gaidu nākamo tikšanos, lai sāktu realizēt daudzas apspriestās lietas, ieskaitot terorisma apturēšanu, Izraēlas drošību, kodolieroču neizplatīšanu, kiberuzbrukumus, tirdzniecību, Ukrainu, Tuvo Austrumu miera procesu, Ziemeļkoreju un citas. Šīm problēmām ir daudz risinājumu — daži viegli, daži smagi… Bet tas VISS ir atrisināms!»

Krievijas Ārlietu ministrija no savas puses notvītoja: «Krievijas Aizsardzības ministrija ir gatava sākt praksē ieviest vienošanās starptautiskās drošības sfērā, par ko Helsinkos vienojās Putins un Tramps.» Spriežot pēc šī paziņojuma, kaut kādas vienošanās ir bijušas, taču, par ko, publiski nav zināms.

Vašingtonas politiskajos kuluāros runā, ka Tramps pieprasījis Krievijai ierobežot Irānas militārās aktivitātes Sīrijā, it īpaši, atvelkot irāņu spēkus no Izraēlas robežas. Kamēr tas nebūs izdarīts, ASV nesteigsies ar savu aptuveni 2000 karavīru izvešanu no Sīrijas.

No Kremļa noplūda ziņa, ka Putins piedāvājis rīkot jaunu referendumu Donbasā, tādā veidā leģitimizējot teritoriālās prasības Austrumukrainā. Baltā nama preses sekretāre apgalvo, ka šo piedāvājumu Tramps noraidījis. Un jau pirms tam Putins kopējā preses konferencē Helsinkos paskaidroja: «Prezidenta Trampa nostāja Krimas jautājumā ir labi zināma, un viņš pie tās stingri pieturas. Viņš turpina uzstāt, ka aneksija bija nelegāla. Mums par to ir cits viedoklis.»

Par «neticami labu piedāvājumu» Tramps nodēvējis Kremļa priekšlikumu sadarboties abu valstu izmeklēšanas iestādēm. Putins izteicās, ka varētu atļaut amerikāņiem nopratināt 12 krievu specdienesta darbiniekus, kuriem izvirzīta apsūdzība par ASV demokrātu partijas serveru uzlaušanu pirms prezidenta vēlēšanām 2016. gadā, bet pretī viņš tad gaidot, ka ASV atļautu pratināt amerikāņus, kuri, pēc Krievijas iestāžu domām, vainojami milzīgu summu izkrāpšanā. ASV Valsts departaments to nekavējoties nosauca par «pilnīgu absurdu», tomēr Trampa preses sekretāre skaidroja, ka piedāvājums tiek vērtēts. Komentētāji kritizē Trampu, ka šādā veidā viņš pieļauj, ka Kremļa kontrolēta atriebības kampaņa pret Putina kritiķiem tiek ielikta vienos svaru kausos ar neatkarīgu ASV kriminālizmeklēšanu.

Kremli interesē divi cilvēki. Viens ir bijušais ASV vēstnieks Krievijā Maikls Makfols. 54 gadus vecais diplomāts Maskavā strādāja 2012.—2014. gadā, kad pēc bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas mēģinājuma «restartēt» attiecības ar Kremli tās tomēr sāka strauji pasliktināties. Makfols atbalstīja Obamas parakstīto Magņitska likumu, ieviešot stingras sankcijas pret Krieviju. Likums nosaukts par godu krievu nodokļu grāmatvedim Sergejam Magņitskim, kurš atmaskoja korupciju valsts iestādēs, tika arestēts un mīklainos apstākļos nomira ieslodzījumā.

Bijušais vēstnieks sarakstījis grāmatu, kurā sīki aplūko Kremļa mēģinājumus viņu diskreditēt un vajāt. Maskava no savas puses Makfolu sauc par «izmeklētājus interesējošu personu» krimināllietā, kas ierosināta pret Londonā dzīvojošo amerikāņu investoru Bilu Brouderu (54). Viņš ir otra persona, ko vēlas nopratināt Kremlis.

Brouders bija Magņitska biznesa partneris un jau vairākas reizes aizmuguriski notiesāts Krievijā par it kā notikušu naudas izkrāpšanu. Tieši Brouders bija viens no aktīvākajiem Krievijas sankciju aģitētājiem un joprojām turpina atmaskot korupciju Krievijā.

Pēc krievu izsniegtā starptautiskā aresta ordera investors šā gada maijā tika aizturēts, ierodoties Spānijā, taču jau pēc divām stundām viņu atbrīvoja, jo Interpols apstiprināja, ka tā ir «politiska lieta».

«Tas ir apkaunojoši!»

Iespējams, Helsinku tikšanās nebūtu radījusi tik vētrainas atskaņas Amerikā, ja acīs tik ļoti nekristu Trampa izdabāšana Putinam. Gan jautājumā par abu amerikāņu pratināšanas apsvēršanu, gan arī viņa nevēlēšanās publiski nosodīt krievu iejaukšanos pagājušajās ASV prezidenta vēlēšanās.

Burtiski trīs dienas pirms apspriedes Helsinkos ASV Tieslietu ministrija izvirzīja apsūdzības 12 Krievijas militārās pretizlūkošanas dienesta GRU aģentiem par «nemitīgiem mēģinājumiem» ielauzties demokrātu partijas datorsistēmā un publiskot e-pastus, kas varētu kaitēt Trampa konkurentes Hilerijas Klintones reputācijai.

Šīs apsūdzības ir tikai daļa no izmeklēšanas, kas tika sākta jau 2017. gada maijā un joprojām turpinās. Izmeklētāju mērķis ir pārbaudīt, vai pirms vēlēšanām starp Trampu un Kremli nav notikusi slepena vienošanās par mēģinājumiem nomelnot Klintoni.

ASV izlūkdienesti jau vairākkārt ir norādījuši, ka viņiem nav šaubu par krievu iesaistīšanos demokrātu datoru uzlaušanā, taču Tramps Helsinkos izvēlējās ticēt Putina skaidrojumam: «Viņi [izlūkdienesti] domā, ka tā ir Krievija. Bet prezidents Putins nupat man teica, ka tā nav Krievija. Es neredzu iemeslu, kāpēc lai tā būtu Krievija.» Atgriezies Vašingtonā un sapratis, kādu vētru izraisījis, Tramps paziņoja, ka esot pārteicies — patiesībā gribējis teikt «kāpēc lai tā nevarētu būt Krievija». Tomēr šim skaidrojumam tic retais, drīzāk to salīdzinot ar svilstošu bikšu dzēšanu.

Savulaik lielu uzticēšanos Putinam izrādīja arī bijušais ASV prezidents Džordžs Bušs. Pēc abu tikšanās 2001. gadā viņš izteicās: «Es ieskatījos Putinam acīs, un man radās sajūta, ka viņš ir tiešs un godīgs vīrs. Man izdevās sajust viņa dvēseles stāvokli — vīrs, kas dziļi uzticīgs savai zemei un savas zemes interešu aizstāvēšanai.»

Taču ātri vien Buša un Putina attiecības sabojājās. Tagad bijušais prezidents skaidro: «Kad es ieskatījos acīs un saskatīju viņa dvēseli, Krievija bija ar tukšu maku. Bet tad naftas cenas cēlās un Putins izmainījās,» Bušs teica intervijā Fox Business. «Redziet, viņš ir ļoti gudrs taktiķis. Viņa nostāja visos jautājumos ir šāda: «Es uzvarēšu, un ASV zaudēs.» Viņš ir agresīvs cilvēks, kas vēlas atjaunot bijušās Padomju Savienības ietekmi.»

Noskatoties preses konferenci no Helsinkiem, Trampa partijas biedrs senators Džefs Fleiks pēc šī paziņojuma tviterī ierakstīja: «Es nekad nebūtu iedomājies, ka reiz pienāks tā diena, kad mūsu prezidents stāvēs uz skatuves ar Krievijas prezidentu un novels vainu uz pašām ASV par Krievijas agresiju. Tas ir apkaunojoši!»

Pat laikraksts The Wall Street Journal, kas parasti atbalsta Trampu, komentārā deklarēja: «Apkaunojums!»

Bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Brenans noelsās: «Tas nebija nekas cits kā valsts nodevība. Trampa izteicieni ir ne tikai stulbi, bet arī pierāda, ka Putins viņu iebāzis savā kabatā.»

Kremļa šantāža?

To visu redzot, gribot negribot atjaunojas spekulācijas — varbūt tiešām Krievija ir savākusi kompromitējošu materiālu par Trampu un tagad manipulē ar ASV prezidentu?

Drīz pēc Trampa ievēlēšanas 2016. gadā atklātībā nāca fakts, ka bijušais britu izlūkdienesta darbinieks ir veicis privātu izmeklēšanu un cita starpā noskaidrojis, ka Krievijas Federālais drošības dienests 2003. gadā ir slepus nofilmējis Trampa izklaides ar prostitūtām Maskavā, kad viņš bija ieradies uz skaistumkonkursu Mis Visums.

Brita savāktā dosjē vājākais punkts ir atsauces uz daudziem anonīmiem avotiem. Otrkārt, šo izmeklēšanu viņam vispirms pasūtīja konservatīvs portāls, kuriem nepatika Trampa kandidatūra prezidenta amatam, bet vēlāk to finansiāli atbalstīja demokrātu partija.

Pats Tramps to visu dēvē par «viltus ziņām». Savukārt Putins, Helsinkos sniedzot interviju kanālam Fox News, atbildēja: «ASV ir daudz bagātu cilvēku. Tolaik neviens pat iedomāties nevarēja, ka nākotnē viņš [Tramps] kandidēs uz prezidenta amatu.» Viņš uzsvēra, ka Krievijas specdienestiem nemaz neesot tādu resursu, lai izsekotu katru ASV bagātnieku. Preses konferencē viņš noliedza, ka Krievijas rīcībā būtu jelkādi kompromitējoši materiāli par Trampu, un ieteica šīs «muļķības» visiem izmest no galvas. Kā pamatojumu viņš piesauca to, ka pats savulaik bijis izlūkdienesta virsnieks un zinot, kā šādus dosjē var sarakstīt. Turklāt personīgi Putins par Trampa ierašanos Krievijā toreiz neesot pat zinājis.

Tramps: ES ir ienaidnieks

Žurnālisti, kas regulāri seko Trampa gaitām un pazīst viņa ķermeņa valodu, Helsinku tikšanās laikā novēroja, ka ASV prezidents kopumā nejutās komfortabli. Parasti augsta līmeņa sarunu laikā viņš mēdz aktīvi žestikulēt un jokot, bet šoreiz uzvedies netipiski rezervēti, izņemot vienu mirkli, kad piemiedzis Putinam ar aci.

Pirmās fotografēšanās laikā Tramps savā krēslā saliecās uz priekšu un nervozi sita rādītājpirkstus, saliekot plaukstas augšupapgāztā trīsstūrī — parasti tā viņš dara svarīgu ārvalstu līderu klātbūtnē, novēroja The New York Times. «Viņa skatiens grozījās starp tulku un kamerām, bet reti kad Putina virzienā. Turpretī Putins bija sagāzies krēslā. Viņa skatiens reti pacēlās no grīdas.»

Aptuveni nedēļu pirms Helsinku tikšanās, sākot vairāku dienu vizīti Eiropā, Tramps paziņoja, ka Krieviju redz kā konkurentu, nevis ienaidnieku. Un atkārtoja savu bieži skandināto mantru: «Es domāju, ka labas attiecības ar Krieviju, labas attiecības ar Ķīnu un labas attiecības ar citiem ir laba lieta.»

Taču drīz pēc tam viņš sāka publiski lamāt amerikāņu tradicionālos sabiedrotos. Pēc NATO apspriedes Briselē viņš piedraudēja izstāties no Ziemeļatlantijas alianses, ja pārējās dalībvalstis strauji nepalielinās tēriņus aizsardzībai. Pēc dažām dienām, jau pēc tikšanās ar Putinu, Tramps vēlreiz ieknāba NATO, televīzijas intervijā norādot, ka karaspēka sūtīšana maza NATO sabiedrotā aizstāvēšanai var izvērsties par traģēdiju. Pievienojoties Fox News žurnālista sašutumam, kāpēc viņam būtu jāsūta savs dēls karot uz kaut kādu Melnkalni, Tramps sacīja: «Melnkalne ir niecīga valsts ar ļoti stipriem cilvēkiem. Viņi ir ļoti agresīvi cilvēki, viņi var kļūt agresīvi, un — apsveicu! — trešais pasaules karš ir sācies!»

Melnkalne NATO pievienojās pērn jūnijā, un ar to nebija apmierināta Krievija.

Kad nedēļas nogalē pirms tikšanās ar Putinu Tramps atpūtās sev piederošajā golfa kūrortā Skotijā, uz televīzijas CBS jautājumu, kas ir viņa lielākais ienaidnieks globāli, viņš atbildēja: «Es domāju, ka Eiropas Savienība ir ienaidnieks — tas, ko viņi dara tirdzniecībā.»

Jāatgādina, ka jau aprīlī Tramps izteica savdabīgu piedāvājumu Francijas prezidentam: ja Francija izstātos no ES, Vašingtona ar to noslēgtu daudz izdevīgāku tirdzniecības līgumu nekā ar ES kopumā.

Maskava sajūsmā

Kamēr ASV sabiedrotie, iespējams, kurn par Trampa izteikumiem un noslēpumainajām sarunām Helsinkos, Krievijas valsts kontrolētie mediji citē ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, kas tikšanos raksturojis «labāk nekā super» un «lieliski».

Kanāls Rossija 24 secināja, ka pašreizējos apstākļos laba saruna jau pati par sevi ir nozīmīgs sasniegums. «Abi prezidenti demonstrēja vēlmi panākt jaunas vienošanās.»

Tikmēr bijušais Krievijas ārlietu ministrs un Putina kritiķis Andrejs Kozirevs, kas strādāja Borisa Jeļcina valdībā, intervijā CNN secināja: «Manuprāt, jau pašos pamatos ir ļoti bīstami, ka amerikāņu prezidents pirmo reizi vēsturē savam kolēģim Krievijā ar tvitera starpniecību piedāvājis jaunu pamatu savstarpējām attiecībām. Un norādīja, ka pati Amerika ir vainojama pie savas muļķības. Ka Amerika ir vainojama par problēmām attiecībās.» Un turpināja: «Problēma nav tas, vai pastāv normālas vai labdabīgas attiecības. Problēma ir balstīt šīs attiecības uz faktu, ka tā ir tikai Amerikas vaina, muļķība vai vēl kaut kas un Amerikai ir jālabo sava uzvedība. Manuprāt, tā ir ārkārtas situācija.» Bijušais diplomāts vēl piebilda: «Manā jaunībā ielās dzirdēju saukli: «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» Tagad es dzirdu: «Visu zemju autoritārieši apvienojieties!»»

Sengaidītais brīnums?

Mediķi pirmo reizi izārstē sievieti vēlīnā krūts vēža stadijā

Pirms trim gadiem Džūdija Pērkinsa saņēma skaudru diagnozi: 49 gadus vecai divu bērnu mātei atlicis dzīvot tikai dažus mēnešus. Pirmo reizi krūts audzējs inženierei no Floridas tika atklāts jau 2003. gadā, un toreiz sieviete piekrita mastektomijai jeb krūšu noņemšanai. Diemžēl audzējs pēc desmit gadiem atgriezās agresīvākā formā ar daudzām metastāzēm. Viens ļaundabīgs bumbulis aknās bija tenisa bumbiņas lielumā. Audzēja izplešanos nespēja apturēt septiņi dažādas ķīmijterapijas kursi.

Pērkinsa piekrita jaunam medicīniskam eksperimentam — imūnterapijai, kad pacientam tiek injicētas īpaši pavairotas šūnas, kas pirms tam atsijātas no viņa paša imūnsistēmas. Tagad 52 gadus vecā sieviete tiek uzskatīta par izdziedinātu, bet pašu ār-stēšanas metodi zinātnieki raksturo kā «ārkārtīgi daudzsološu» atklājumu, kas piedzīvots pirmo reizi. Medicīnā nav zināms neviens cits paņēmiens, kā izārstēt krūts vēzi, kas tik plaši izplatījies organismā.

«Es darbā uzrakstīju atlūgumu un gatavojos miršanai. Man bija saraksts, ko vēlos paspēt izdarīt pirms nāves, piemēram, apskatīt Lielo kanjonu. Taču mans stāvoklis pasliktinājās ļoti strauji. Audzējs spieda uz krūšu nervu, un tas nozīmēja, ka lielāko daļu laika es centos pavadīt nekustīgā stāvoklī, lai izvairītos no asām sāpēm rokā. Es principā biju padevusies,» Pērkinsa stāsta avīzei The Guardian par situāciju pirms trim gadiem. «Tagad esmu atgriezusies ierastā ikdienas režīmā.» Un piepildījusi sapni redzēt kanjonu, dodoties 60 kilometru garā pārgājienā. Otrā inženieres aizraušanās ir izbraucieni ar kajaku. Viņas ārsti paziņojuši, ka Pērkinsai jau divus gadus nav vēža šūnu.

82 miljardi karotāju

Eksperiments tika veikts ASV Nacionālajā vēža institūtā Vašingtonas piepilsētā. Pērkinsas ārstēšanai tikai izmantota tehnika, kas tiek dēvēta par adaptīvo šūnu terapiju. Vispirms tiek veikta biopsija, paņemot audzēja paraugu un izpētot, kādas ģenētiskas mutācijas veicina tā izplešanos. Katram pacientam šīs mutācijas atšķiras un izpaužas ar izmaiņām olbaltumvielās, kas atrodas uz vēža šūnu virsmas.

Cilvēka imūnsistēma spēj pamanīt «saindētās» olbaltumvielas un steidzas tās apkarot, taču viena pati nespēj tikt galā ar agresīvu audzēju — imūnsistēmas šūnas nav tik jaudīgas, vai arī to vienkārši ir par maz.

Tāpēc viens no jaunajiem audzēju ārstēšanas veidiem ir mēģinājums palielināt paša pacienta imūnsistēmas jaudu. No Pērkinsas biopsijas parauga tika izdalīti arī draudzīgie limfocīti (imūnsistēmas šūnas), kas bija atsteigušies apkarot vēzi. Pētnieki sāka šīs labās šūnas mākslīgi pavairot laboratorijā un pēc tam ievadīt atpakaļ pacientes organismā.

Līdz šim imūnterapija ar daļējām sekmēm tikusi izmantota, ārstējot audzējus ar daudzām mutācijām, piemēram, ādas vēzi un plaušu vēzi, kura cēlonis ir smēķēšana. Tomēr līdz šim mazāk veicies, cīnoties ar krūts vēzi, kuram parasti mutāciju ir maz. Tikai 2% no krūts vēža mutācijām spēj izprovocēt imūnsistēmas pretreakciju.

Meklējot risinājumu, Nacionālā vēža institūta pētnieks Stīvens Rozenbergs kopā ar kolēģiem vispirms veica pacientes vēža šūnu DNS analīzi, salīdzinot tās ar normālām šūnām, tādā veidā noskaidrojot konkrētās mutācijas. Pēc tam pētnieki piemeklēja specifiskus limfocītus, kas spēj ar tām cīnīties. Pēc astoņas nedēļas ilgušas pavairošanas laboratorijā Pērkinsa saņēma 82 miljardus papildu īpaši atsijāto limfocītu.

«Sākumā es biju skeptiska, vai šī terapija palīdzēs. Es apzinājos, ka manas izredzes ir ļoti mazas,» Pērkinsa stāsta avīzei The Telegraph. Krūts audzējs bija izpleties aknās, limfmezglos un vēdera dobumā. «Taču jau pēc pirmajām divām nedēļām es pati jutu, ka audzējs sāk sarauties, un uzlabojās mana pašsajūta.»

Izmeklēšana apstiprināja — pirmajās sešās nedēļās audzējs bija sarucis uz pusi. Pēc gada tas bija izzudis pilnībā.

«Es jūtos kā brīnumā. Nespēju noticēt, ka tagad man nav vēža jau divus gadus,» saka sieviete. «Eksperti to dēvē par paildzināto remisiju, bet es to saucu par izdziedināšanu!»

Piesardzīgs optimisms

Pērkinsas gadījums tika plaši apspriests Amerikas klīniskās onkoloģijas apvienības ikgadējā konferencē, kas jūnija pirmajā nedēļā notika Čikāgā. Daudzi eksperti tic, ka šis gadījums ir starta šāviens jauniem atklājumiem, kas nākotnē spētu palīdzēt tūkstošiem sieviešu. Londonā bāzētais Vēža izpētes institūts izplatīja paziņojumu: «Šis fascinējošais un saviļņojošais pētījums ar vienu pacienti ir milzīgs solis, kas pēc būtības pierāda, ka imūnsistēmu var izmantot kā dzinējspēku pat ļoti smagu audzēju apkarošanai.»

Ontario Vēža izpētes institūta zinātniskais direktors Lāslo Radvani saka, ka «mēs šobrīd esam lielas revolūcijas priekšvakarā, jo beidzot esam apjēguši, ka šķietami nesasniedzamo mērķi — mutāciju apkarošanu — varētu sasniegt ar imūnterapiju». Iespējams, šo pašu metodi var izmantot arī olnīcu un prostatas audzēju ārstēšanā, jo arī šiem audzēju veidiem ir maz mutāciju un tie viltīgi spēj izvairīties no dabīgas leikocītu pretreakcijas.

«Uzskatu, ka tā ir daudzsološa stratēģija,» saka Čārlzs Sventons no Frānsisa Krika institūta Londonā. «Tas ir kā modinātājzvans visai ārstu un pētnieku kopienai.»

Tajā paša laikā eksperti uzsver — pagaidām ir izārstēta tikai viena paciente. Ir nepieciešami plašāki klīniskie eksperimenti, lai pārliecinātos par imūnterapijas efektivitāti.

ASV Nacionālajā vēža institūtā, kur tika ārstēta Pērkinsa, pirmajā eksperimentā tika iekļautas vēl divas pacientes. Vienai no sievietēm šī terapija nepalīdzēja, bet otra nomira vēl pirms ārstēšanas kursa sākuma.

Pētījuma vadītājs Stīvens Rozenbergs skaidro, ka šobrīd strādā pie konkrētās imūnterapijas metožu uzlabošanas.

Jāpiebilst,  ka pagaidām šūnu terapija ir dārga — vidēji tā izmaksā 500 000 ASV dolāru (430 000 eiro) vienam pacientam.

«Tas ir ievērības cienīgs rezultāts, taču mums jāredz, kā tas tiek atkārtots arī citiem pacientiem. Kamēr tas nav noticis, nedrīkstam dot cerības, ka jaunā imūnterapija palīdz līdz šim nedziedināmiem,» saka britu organizācijas Breast Cancer Now izpētes direktors Saimons Vincents. «Metastātisks krūts audzējs pašlaik aizvien ir neārstējams. Esam sajūsmā par šo atklājumu, bet mums jāatceras, ka imūnterapija aizvien ir eksperimentāla pieeja un vēl ilgs ceļš ejams, kamēr tā kļūs par regulāru metodi pacientiem.»

Pārāk saldā patiesība

Par cukura ligu Amerikā, pāris veselīgiem ēšanas principiem un «godalgām bagāta čili» recepti

Paga, paga, es pārklausījos? Vai tiešām nupat reklāmā tika cildināts jauns produkts — piens bez cukura?! Es nemaz nezināju, ka parastā pienā ir parasts cukurs. Nācās ņemt palīgā Google.

Izrādās, cukurs pienā tik tiešām ir, taču tas ir daudziem labi zināmā laktoze. Ja amerikāņu televīzijā rādītās reklāmas nolūks bija pārsteigt un pievērst uzmanību, tad tā savu mērķi patiešām sasniedza. Tomēr tūlīt pat mani pārņēma apmuļķota cilvēka sajūta, jo kāds centās mani iebiedēt ar kaut ko lieku vecajā labajā govs pienā.

Tālāka urdīšanās internetā atklāja, ka reklamētā Fairlife vidējā cena Amerikā ir 2,9 dolāri (2,3 eiro) litrā, kas ir uz pusi dārgāk nekā parasts piens un pat dārgāk par sertificētu bioloģisko lauksaimniecību produktu.

Vēl lielāks pārsteigums bija uzzināt, ka piena biznesā ar šo «bezcukura» preci ir metusies Coca-Cola Company, kas tajā pašā laikā nekautrējas iemaisīt deviņas tējkarotes cukura klasiskās kolas skārdenē. Jāpiebilst, ka viņu bezcukura ideja tūlīt pat izgaist otrajā populārākajā Fairlife līnijas produktā — tā dēvētajā šokolādes pienā. Vienā glāzē ir trīs tējkarotes cukura. Tā teikt, no govs bēga, cukurniedrēs ieskrēja.

Starp citu, skaidra norāde etiķetē par cukuru šajā šokolādes pienā pat uzskatāma par sasniegumu, jo pirms dažiem gadiem ASV lielie piena ražotāji bija noalgojuši lobistus, lai izbīdītu jaunu likumdošanu, kas neprasa norādīt cukura vai citu saldinātāju pievienošanu pienam. Viņu arguments: salds piens labāk garšos bērniem, tādā veidā nodrošinot augošos kaulus ar tiem nepieciešamo kalciju. Tajā pašā laikā ražotāji «aizmirsa», ka no nopietnas aptaukošanās tagad cieš piektā daļa pamatskolas vecuma bērnu, un pēdējos 40 gados viņu skaits ir trīskāršojies.

Cukura liga Amerikā (un arī daudzviet citur) tik tiešām ir liela problēma. Es cenšos pieturēties vismaz pie dažiem bijušā The New York Times autora un veselīgas ēšanas guru Maikla Polana padomiem. Viens no tiem: izvairieties no produktiem, kuros cukurs (vai jebkurš cits saldinātājs) ir viena no pirmajām trim etiķetē norādītajām sastāvdaļām. Taču tas ir liels izaicinājums. Kādā Vašingtonas lielveikala gastronomijā reiz es nopirku vienkāršus dārzeņu salātus, lai vēlāk pāsteigts atklātu, ka arī tajos ir iemaisīts cukurs.

Ziemeļkarolīnas Universitātes zinātnieku 2016. gadā veiktā pētījumā tika saskaitīts, ka cukurs kā papildu sastāvdaļa atrodams 68% lielveikalu preču, pat gaļas pusfabrikātos.

Turklāt kopumā ir gandrīz 100 dažādu izejvielu, kas tiek dēvētas citādi, taču pēc savas būtības ir tāds pats neveselīgi barojošs ogļhidrāts kā cukurs. Agaves sīrups, cukurniedru sula, dekstroze, fruktoze,  melases un vēl, un vēl.

Otrs ieteikums: pēc iespējas biežāk gatavot pašam, labi zinot, kas konkrētajā ēdienā tiek iemaisīts.

Taču — kas ir tipisks mājās gatavots amerikāņu ēdiens? Biezas rauga pankūkas ar kļavu sīrupu (oi!) brokastīs? Ābolu pīrāgs (arī cukurs)? Hamburgers? Grilēta gaļa vasaras ballītēm?

Vašingtonā, kur dzīvoju jau piecus gadus, lielu ietekmi atstājusi latīņamerikāņu ieceļotāju ievestā pavārmāksla. Vienkāršos restorānos ēdienkartes ir diezgan līdzīgas: daži salāti, burgeri, picas, načo čipsi un bieži vien arī čili.

No pēdējā es parasti izvairos, jo man vienkārši neceļas roka maksāt 10—12 dolārus par mazu bļodiņu šī šķietami vienkāršā sautējuma. Taču tas kļuva par iemeslu pamēģināt mājās pašam. Atkal palīdzēja Google, izmetot recepti, kas lepni nosaukta par «gadalgām bagātu čili». Ar ko un kad šīs receptes autori ir apbalvoti, publikācija klusē. Taču tas nemazina faktu, ka šis čili ir patiešām gards.

Sākumā varbūt biedēs garais receptei nepieciešamo sastāvdaļu saraksts, tomēr tas ir tā vērts. (Un bez cukura!)

Parasti to gatavoju dienā, kas sāk piezagties bažas par slinkumu — lielā viruma pārpalikumu var uzsildīt un ēst arī nākamajās dienās.

Čili ar maltu gaļu

6—8 cilvēkiem

4 karotes eļļas
1 zaļā paprika, sasmalcināta
1 sīpols, sasmalcināts
2 daiviņas ķiploku, sasmalcinātas
1 kg maltas liellopu gaļas
2 liellopu buljona kubiņi
200 ml sarkanvīna
800 ml sasmalcinātu tomātu (skārdenē)
2 karotes tomātu mērces
400 ml sarkano pupu (skārdenē)
1,5 tējkarotes maltas paprikas
2,5 tējkarotes malta čili pipara
1 tējkarote maltu Kajennas piparu
2,5 tējkarotes žāvēta bazilika
2 tējkarotes žāvētu pētersīļu
1 tējkarote raudenes
2 karotes cietes
Sāls un pipari

Eļļā apcep papriku un sīpolu, līdz mīksti. Pievieno malto gaļu un apcep brūnu. Iemet buljona kubiņus un pielej vīnu, sautē dažas minūtes. Iemaisa sakapātos tomātus, tomātu mērci un ķiplokus. Pievieno visas garšvielas. Kad vira atkal sāk vārīties, pievieno pupas un sautē kādas 20—30 minūtes. Pievieno sāli un melnos piparus pēc garšas. Atsevišķā nelielā traukā ūdenī izšķīdina cieti un lēnām iemaisa sautējumā, ļaujot tam kļūt tumīgam.

Pasniedz ar skābu krējumu.

Rinkēvičs: Baltieši neglaimoja, viņi bija diplomāti

Triju Baltijas valstu prezidentu tikšanās Baltajā namā pagājušajā nedēļā radīja gan analītiskus komentārus, gan emocionālus spriedumus par ASV prezidentu Donaldu Trampu un Baltijas valstu līderiem.

Ir saruna ar Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču pēc vizītes un prezidentu tikšanās Baltajā namā.

Vai, slavējot Trampu par to, ka tieši viņš izdara spēcīgu spiedienu uz citām NATO dalībvalstīm palielināt budžetu aizsardzībai, un tādā veidā netieši kritizējot tās valstis, kas to vēl nav izdarījušas, baltieši neriskē ar iespējamu nepatiku no saviem partneriem Eiropā?
Domāju, ka ne. Mūsu pozīcija vienmēr bijusi skaidra — ja tiešām vēlamies veidot nopietnu aizsardzības politiku, tam ir nepieciešams atvēlēt vairāk līdzekļu. Protams, Latvija un Lietuva tikai šogad sasniedza prasību atvēlēt aizsardzībai 2% no IKP, taču mums bija šāds plāns, un visi to zināja.

Tagad uzsveram, ka prezidenta Tram­pa paustais ir aktualizējis šo diskusiju, varbūt daudz asākā veidā nekā iepriekšējie prezidenti. Pie reizes jāatgādina, ka līdzīgus pamudinājumus izteica arī Obama, Bušs un savulaik pat Klintons. Daudzi to jau ir piemirsuši.

Un tomēr — vai pēc preses brīfingā notikušās Baltijas slavēšanas un vienlaikus Vācijas kritizēšanas jums personīgi nebūs nepatīkamas nākamās tikšanās ar vācu diplomātiem?
Nē. Mēs labi zinām, kādas ir tiešās diskusijas starp ASV un Vāciju par aizsardzības finansējumu. Un zinām arī to, kāda ir iekšējā diskusija Vācijā. Sociāldemokrāti saka: nevajag atvēlēt 2% aizsardzībai, savukārt kristīgie demokrāti ir iezīmējuši 2024. gadu kā termiņu šī mērķa sasniegšanai.

Ir jautājumi, kuros Baltijas viedokļi ar ASV saskan, un ir jautājumi, kuros mūsu viedokļi nesaskan, piemēram, klimata izmaiņas un brīvā tirdzniecība. Tajos mēs pievienojamies citām Eiropas valstīm.

Bet nedomāju, ka man būs neveikli brīži vai neērtības sajūta.

Vai Trampa bravūrīgā lielīšanās, ka tieši viņš ir panācis lielāku naudas atvēlēšanu aizsardzībai, nav pārspīlēta? Latvijas valdība jau 2015. gadā apņēmās sasniegt 2% finansējumu aizsardzībai agrāk, 2018. gadā, nevis, kā sākotnēji bija plānots, 2020.?
Es nesāktu diskutēt par faktoloģisko pusi — kurš kad un kā. [Vašingtonas domnīcas] Atlantic Council rīkotajās vakariņās man izdevās parunāt ar vairākiem drošības ekspertiem. Vai tie būtu demokrāti, vai republikāņi, nostāja bija vienkārša — nedomājiet, ka tas, ko tagad saka Tramps, ir tikai viņa viedoklis. Patiesībā viņš asāk, pat brutālāk iezīmē to, par ko republikāņi un demokrāti dusmojušies arī agrāk. ASV jūtas, ka tās maksā neproporcionāli daudz par Eiropas sabiedroto aizsardzību. (ASV militārais budžets ir 4% no IKP — red.)

Tramps tagad pirmoreiz īpaši uzsvēra: viņam nav pieņemami, ka dažas ES valstis nav sasniegušas 2%, bet tajā pašā laikā gatavas investēt milzīgus līdzekļus gāzesvada izbūvē no Krievijas uz Vāciju. Kur tad tā nauda paliek? Un kā jūs varat runāt par drošību, tajā pašā laikā šo drošību vājinot? Šie argumenti ir loģiski un precīzi.

Diplomātiem, ekspertiem un žurnālistiem, kas varbūt pieraduši pie gludām frāzēm, tas šķiet par asu. Taču Tramps ir saasinājis problēmu tiktāl, ka, manuprāt, ir atstāts cits nebūt ne slikts efekts — ES ir saņēmusies un pati sākusi domāt par savu aizsardzības spēju stiprināšanu.

Kā tas izpaužas?
Piemēram, tā sauktais PESCO koncepts (Pastāvīgā strukturētā sadarbība drošībā un aizsardzībā — red.), kas tika apstiprināts pagājušajā gadā. ES pirmoreiz sāka nopietni domāt par militārās mobilitātes programmām, kas nozīmē, ka drīz bruņotie spēki varēs pārvietoties pāri savstarpējām robežām bez īpašām birokrātiskām procedūrām. Jo pašlaik katrā valstī ir sava kārtība atļaujas došanai.

Kad tas stāsies spēkā?
Nevaru precīzi pateikt. Par šo mobilitāti, ko dēvē arī par «militāro Šengenu», politisks lēmums ir pieņemts, tagad katra valsts sakārto attiecīgus papīrus.

Vai piekrītat Trampa apgalvojumam, ka attiecībā pret Krieviju viņš ir visstingrākais, salīdzinot ar citiem pēdējā laika prezidentiem?
60 Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšana [pēc Sergeja Skripaļa saindēšanas Lielbritānijā] parāda diezgan stingru nostāju. Tā demonstrē tieši tādu pašu retoriku, kāda ir arī Eiropā: ka mums jābūt stingriem pret Krieviju, bet tajā paša laikā jāmeklē dialogs, kur tas ir iespējams.

No otras puses, manuprāt, prezidents Tramps un viņa administrācija vēl joprojām cenšas formulēt savu stratēģiju attiecībās ar Krieviju.

Ja salīdzina Obamas un Trampa prezidentūras laikus, divpusējās attiecības ar ASV no Latvijas skatpunkta ir vieglāk vai grūtāk veidojamas?
Pēdējā gada laikā ir bijis salīdzinoši daudz augsta līmeņa tikšanos: pērn februārī Baltijas prezidenti tikās ar ASV viceprezidentu Maiku Pensu Minhenē, martā ASV Kongresa pārstāvju palātas spīkers uzņēma Baltijas ārlietu ministrus Vašingtonā, maijā aizsardzības ministrs Džeimss Matiss apmeklēja Lietuvu, jūlijā Penss ieradās Tallinā.

Iepriekšējais Baltijas prezidentu samits ar Obamu bija 2013. gada vasarā. Es teiktu, ka tagad personiskie kontakti un sadarbība pilnīgi noteikti attīstās augšupejošā virzienā. Tas ir fakts.

Ja būtu jānovērtē šis samits skalā no 1 līdz 10, cik balles jūs liktu?
Ja es teikšu 10, man neticēs. Ja teikšu 1, būs sensācija. Ja teikšu 5, komentēs — «tā jau domājām». Es labāk atbildētu tā: viss, ko mēs vēlējāmies ar šo samitu sasniegt — atgādināšana par Baltiju plašākai sabiedrībai un aci pret aci izrunāt ar ASV prezidentu drošības un ekonomikas jautājumus —, ir sasniegts.

Ko jūs atbildētu tiem interneta komentētājiem, kuri uzskata, ka Baltijas valstu prezidenti preses brīfingā ar saviem glaimiem pret Trampu izskatījās pēc iztapīgiem plebejiem?
Es tos nesauktu par īpašiem glaimiem. Mūsdienu politikā atsevišķām personībām ir vai nu ļoti spēcīgs atbalsts, vai arī viņi tiek asi kritizēti. Un bieži vien nemaz nevēlamies ieklausīties tajā, ko saka pretējā puse. Tomēr šajā mūsdienu interneta un visu sociālo tīklu ietekmē — ar tam līdzi nākošajiem simpātiju un antipātiju uzplūdiem — neviens nav atcēlis elementāru diplomātisku pieklājību. Tas, ko darīja Baltijas valstu prezidenti, bija diplomātija.

Tā bija diplomātija

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs par glaimiem Trampam un to, vai tika sasniegti vizītes mērķi

Vai, slavējot Trampu par to, ka tieši viņš izdara spēcīgu spiedienu uz citām NATO dalībvalstīm palielināt budžetu aizsardzībai, un tādā veidā netieši kritizējot tās valstis, kas to vēl nav izdarījušas, baltieši neriskē ar iespējamu nepatiku no saviem partneriem Eiropā?
Domāju, ka ne. Mūsu pozīcija vienmēr bijusi skaidra — ja tiešām vēlamies veidot nopietnu aizsardzības politiku, tam ir nepieciešams atvēlēt vairāk līdzekļu. Protams, Latvija un Lietuva tikai šogad sasniedza prasību atvēlēt aizsardzībai 2% no IKP, taču mums bija šāds plāns, un visi to zināja.

Tagad uzsveram, ka prezidenta Tram­pa paustais ir aktualizējis šo diskusiju, varbūt daudz asākā veidā nekā iepriekšējie prezidenti. Pie reizes jāatgādina, ka līdzīgus pamudinājumus izteica arī Obama, Bušs un savulaik pat Klintons. Daudzi to jau ir piemirsuši.

Un tomēr — vai pēc preses brīfingā notikušās Baltijas slavēšanas un vienlaikus Vācijas kritizēšanas jums personīgi nebūs nepatīkamas nākamās tikšanās ar vācu diplomātiem?
Nē. Mēs labi zinām, kādas ir tiešās diskusijas starp ASV un Vāciju par aizsardzības finansējumu. Un zinām arī to, kāda ir iekšējā diskusija Vācijā. Sociāldemokrāti saka: nevajag atvēlēt 2% aizsardzībai, savukārt kristīgie demokrāti ir iezīmējuši 2024. gadu kā termiņu šī mērķa sasniegšanai.

Ir jautājumi, kuros Baltijas viedokļi ar ASV saskan, un ir jautājumi, kuros mūsu viedokļi nesaskan, piemēram, klimata izmaiņas un brīvā tirdzniecība. Tajos mēs pievienojamies citām Eiropas valstīm.

Bet nedomāju, ka man būs neveikli brīži vai neērtības sajūta.

Vai Trampa bravūrīgā lielīšanās, ka tieši viņš ir panācis lielāku naudas atvēlēšanu aizsardzībai, nav pārspīlēta? Latvijas valdība jau 2015. gadā apņēmās sasniegt 2% finansējumu aizsardzībai agrāk, 2018. gadā, nevis, kā sākotnēji bija plānots, 2020.?
Es nesāktu diskutēt par faktoloģisko pusi — kurš kad un kā. [Vašingtonas domnīcas] Atlantic Council rīkotajās vakariņās man izdevās parunāt ar vairākiem drošības ekspertiem. Vai tie būtu demokrāti, vai republikāņi, nostāja bija vienkārša — nedomājiet, ka tas, ko tagad saka Tramps, ir tikai viņa viedoklis. Patiesībā viņš asāk, pat brutālāk iezīmē to, par ko republikāņi un demokrāti dusmojušies arī agrāk. ASV jūtas, ka tās maksā neproporcionāli daudz par Eiropas sabiedroto aizsardzību. (ASV militārais budžets ir 4% no IKP — red.)

Tramps tagad pirmoreiz īpaši uzsvēra: viņam nav pieņemami, ka dažas ES valstis nav sasniegušas 2%, bet tajā pašā laikā gatavas investēt milzīgus līdzekļus gāzesvada izbūvē no Krievijas uz Vāciju. Kur tad tā nauda paliek? Un kā jūs varat runāt par drošību, tajā pašā laikā šo drošību vājinot? Šie argumenti ir loģiski un precīzi.

Diplomātiem, ekspertiem un žurnālistiem, kas varbūt pieraduši pie gludām frāzēm, tas šķiet par asu. Taču Tramps ir saasinājis problēmu tiktāl, ka, manuprāt, ir atstāts cits nebūt ne slikts efekts — ES ir saņēmusies un pati sākusi domāt par savu aizsardzības spēju stiprināšanu.

Kā tas izpaužas?
Piemēram, tā sauktais PESCO koncepts (Pastāvīgā strukturētā sadarbība drošībā un aizsardzībā — red.), kas tika apstiprināts pagājušajā gadā. ES pirmoreiz sāka nopietni domāt par militārās mobilitātes programmām, kas nozīmē, ka drīz bruņotie spēki varēs pārvietoties pāri savstarpējām robežām bez īpašām birokrātiskām procedūrām. Jo pašlaik katrā valstī ir sava kārtība atļaujas došanai.

Kad tas stāsies spēkā?
Nevaru precīzi pateikt. Par šo mobilitāti, ko dēvē arī par «militāro Šengenu», politisks lēmums ir pieņemts, tagad katra valsts sakārto attiecīgus papīrus.

Vai piekrītat Trampa apgalvojumam, ka attiecībā pret Krieviju viņš ir visstingrākais, salīdzinot ar citiem pēdējā laika prezidentiem?
60 Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšana [pēc Sergeja Skripaļa saindēšanas Lielbritānijā] parāda diezgan stingru nostāju. Tā demonstrē tieši tādu pašu retoriku, kāda ir arī Eiropā: ka mums jābūt stingriem pret Krieviju, bet tajā paša laikā jāmeklē dialogs, kur tas ir iespējams.

No otras puses, manuprāt, prezidents Tramps un viņa administrācija vēl joprojām cenšas formulēt savu stratēģiju attiecībās ar Krieviju.

Ja salīdzina Obamas un Trampa prezidentūras laikus, divpusējās attiecības ar ASV no Latvijas skatpunkta ir vieglāk vai grūtāk veidojamas?
Pēdējā gada laikā ir bijis salīdzinoši daudz augsta līmeņa tikšanos: pērn februārī Baltijas prezidenti tikās ar ASV viceprezidentu Maiku Pensu Minhenē, martā ASV Kongresa pārstāvju palātas spīkers uzņēma Baltijas ārlietu ministrus Vašingtonā, maijā aizsardzības ministrs Džeimss Matiss apmeklēja Lietuvu, jūlijā Penss ieradās Tallinā.

Iepriekšējais Baltijas prezidentu samits ar Obamu bija 2013. gada vasarā. Es teiktu, ka tagad personiskie kontakti un sadarbība pilnīgi noteikti attīstās augšupejošā virzienā. Tas ir fakts.

Ja būtu jānovērtē šis samits skalā no 1 līdz 10, cik balles jūs liktu?
Ja es teikšu 10, man neticēs. Ja teikšu 1, būs sensācija. Ja teikšu 5, komentēs — «tā jau domājām». Es labāk atbildētu tā: viss, ko mēs vēlējāmies ar šo samitu sasniegt — atgādināšana par Baltiju plašākai sabiedrībai un aci pret aci izrunāt ar ASV prezidentu drošības un ekonomikas jautājumus —, ir sasniegts.

Ko jūs atbildētu tiem interneta komentētājiem, kuri uzskata, ka Baltijas valstu prezidenti preses brīfingā ar saviem glaimiem pret Trampu izskatījās pēc iztapīgiem plebejiem?
Es tos nesauktu par īpašiem glaimiem. Mūsdienu politikā atsevišķām personībām ir vai nu ļoti spēcīgs atbalsts, vai arī viņi tiek asi kritizēti. Un bieži vien nemaz nevēlamies ieklausīties tajā, ko saka pretējā puse. Tomēr šajā mūsdienu interneta un visu sociālo tīklu ietekmē — ar tam līdzi nākošajiem simpātiju un antipātiju uzplūdiem — neviens nav atcēlis elementāru diplomātisku pieklājību. Tas, ko darīja Baltijas valstu prezidenti, bija diplomātija.

Īstās ziņas no Vašingtonas

Triju Baltijas valstu prezidenti Vašingtonā saņēma gandrīz visu, ko cerēja, — temperamentīgais destruktors Donalds Tramps apsolījis, ka vismaz drošības un aizsardzības ziņā ASV nostāja paliek tikpat stingra kā agrāk

Aukstajā vējā drebinoties pie Baltā nama žoga ziemeļrietumu vārtiem, no Viļņas, Tallinas un Rīgas atbraukušie žurnālisti savā starpā prātoja — diez kādu ietekmi uz sarunām ar Baltijas valstu līderiem atstās Donalda Trampa kareivīgais noskaņojums? ASV prezidents torīt bija modies acīmredzami saērcināts. Ierastajā manierē viņš vairākos tvītos nolamāja «ļoti vājos» savas valsts imigrācijas likumus, kurus neviens viņam nepalīdz sakārtot, lai gan nupat uzzinājis par kārtējo imigrantu tūkstoša karavānu, kas no Hondurasas dodas ASV robežas virzienā. Viņš pārmeta interneta tirdzniecības kompānijai Amazon, ka tā iedzīvojas uz nodokļu maksātāju rēķina, uzspiežot valsts pastam neizdevīgus piegādes tarifus. Un, protams, neaizmirsa gandrīz katru dienu atkārtoto mantru, ka vairāki lielie televīzijas kanāli ir viltus ziņu izplatītāji — to reportāžas par Trampu esot tik negodīgas, ka būtu pelnījušas īpašas balvas daiļliteratūrā.

Vienīgā prieka vēsts ASV prezidentam bija fakts, ka Rasmussen veiktajā «godīgajā aptaujā» viņš pirmoreiz sasniedzis 50% popularitātes reitingu, apsteidzot «krāpnieku Obamu», ja salīdzina tikpat ilgi amatā pavadīto laiku. Piekasoties skaitļiem, gan jānorāda, ka uz vienu dienu Trampa darba novērtējums aptaujāto amerikāņu vidū Rasmussen aptaujā tik tiešām bija palēcies līdz 49%, taču tūlīt pat atkal sāka krist. Viņa vidējais reitings aptaujās ir 40%. Obamam tas bija ap 60%.

Kad speciāli mācīts vācu aitu suns pie žoga bija izošņājis somas un videotehniku, to visu atsevišķi pārmeklējuši divi drošībnieki un iziets cauri metāla detektoram, žurnālistu grupai ļāva iekārtoties pie Baltā nama rietumu spārna ieejas. ASV prezidenta rezidences galvenās durvis parasti atvēl pompozākai viesu sagaidīšanai valsts vizīšu laikā, taču šoreiz Latvijas prezidenta Raimonda Vējoņa, Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites un Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas ierašanās bija definēta kā darba vizīte ar attiecīgi atturīgākām diplomātiskā protokola niansēm.

Līdz viņu piebraukšanai bija palikusi vēl aptuveni stunda, un žurnālisti savā starpā pazobojās par ASV telekanālu CBS, kas torīt tvītā izziņoja: ciemos pie Trampa brauc trīs Balkānu valstis.

Ar viegli jūtamu neiecietību kāds lietuviešu reportieris atbildēja uz kāda amerikāņu videooperatora jautājumu: vai trijās Baltijas valstīs visi runā vienā valodā, un cik daudz tā atšķiras no krievu?

Komplimenti Trampam

Ideju par Baltijas līderu tikšanos ar Trampu pirmais esot izteicis ASV viceprezidents Maiks Penss, pērn februārī apmeklējot ikgadējo drošības konferenci Minhenē. Nopietns darbs pie kalendāru saskaņošanas sācies pērn rudenī.

Neesot bijis viegli, man pasūdzējās baltiešu vēstniecību darbinieki Vašingtonā. Baltais nams pastāvīgi ir aizņemts ar politisku ugunsgrēku dzēšanu, jo kopš Trampa stāšanās amatā to gandrīz katru nedēļu satricina iekšpolitiski skandāli.

Apstiprinājumu ilgi gaidītajai vizītei Rīga, Tallina un Viļņa saņēma aptuveni pirms mēneša. Skaudīgi par to esot nopūtušies zviedri, kuriem vajadzējis drudžaini ķerties pie sava premjera Stefana Lēvena vizītes detaļu nogludināšanas, kad jāvārds uzņemšanai Vašingtonā esot dots tikai divas nedēļas pirms Lēvena viesošanās 6. martā.

Baltiešu līderu vizītei Baltajā namā bija atvēlētas nepilnas trīs stundas. Pirmā neilgi pirms pusdienlaika amerikāņu puses nodrošinātā masīvā melnā Chevrolet apvidus automobilī tika atvesta Igaunijas prezidente. Protokols prasa, ka vispirms ierodas tas politiķis, kurš amatā ir visnesenāk, bet Grībauskaite kā senākā bija pēdējā. Tāpēc Vējonis bija otrais, tieši tādā pašā melnā auto, kuram sekoja balts busiņš ar pārējiem Latvija delegācijas locekļiem, to skaitā ārlietu ministru, aizsardzības ministru un Latvijas vēstnieku ASV.

Vējonis savas kancelejas deviņu darbinieku (ieskaitot divus miesassargus) pavadībā Vašingtonā bija ielidojis jau dienu iepriekš ar komercreisiem no Rīgas caur Briseli.

Visi trīs prezidenti parakstījās viesu grāmatā un pēc tam devās uz Ovālo kabinetu sasveicināties ar Trampu. Pirmā 15 minūšu saruna starp četriem līderiem vieniem pašiem notika aiz slēgtām durvīm.

Nelielu nojausmu, ko viņi tur runāja, varēja gūt mazliet vēlāk, kad sākās oficiālās darba pusdienas. Tā bija pirmā reize, kad žurnālistiem tika dota pavisam īsa filmēšanas un fotografēšanas iespēja. Valdības sēžu zāle jeb Cabinet Room ir salīdzinoši maza telpa, kurā presei nācās ieņurcīties aiz iebraukušo viesu mugurām. Virs viņu galvām šūpojās televīzijas mikrofonu garie kāti, liekot baltiešu delegācijām izskatīties kā garās niedrēs sasēdušiem makšķerniekiem.

Tramps nolasīja īsu ievadrunu, apsveicot Baltijas valstis 100 gadu valstiskuma svinībās, un cita starpā paslavēja viesus, ka viņi ir vieni no retajām NATO dalībvalstīm, kas beidzot pilda apņemšanos aizsardzībai atvēlēt 2% no IKP.

Jūtams, ka šis 2% jautājums Trampā gruzd nemitīgi. Par to viņš sāka runāt jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā 2015. gadā un tagad ieknābj iepalicējiem ik reizi, kad vien rodas iespēja.

Pašlaik tikai septiņas no 28 NATO dalībvalstīm izpilda 2% prasību: ASV, Lielbritānija, Polija, Grieķija, Igaunija un šogad pirmo reizi arī Latvija un Lietuva. Vēl astoņas citas valstis sola to sasniegt līdz 2024. gadam.

Pēc ievadrunas Tramps ieslīga pagarā monologā, jo amerikāņu prese sāka bombardēt savu prezidentu ar papildu jautājumiem par rīta izvirdumiem tviterī. Un, protams, viņš atkal atgriezās pie NATO jautājuma. «Baltijas valstu prezidenti nupat [Ovālajā kabinetā] man pastāstīja, ka NATO sākusi iekasēt milzīgu apjomu papildu naudas, un tas ir Trampa nopelns. Bez manis tas nekad nebūtu noticis. NATO tagad ir daudz spēcīgāka. Varbūt jūs to varat atkārtot?» Tramps vērsās pie viņam iepretim sēdošās Grībauskaites. «Vai Tramps ir tas, kas panāca izmaiņas? Es apzinos, ka tas ir riskants jautājums. Bet, ja jūs varētu atkārtot…» ASV prezidents alka komplimentu.

«Es varu atkārtot,» pasmaidīja Grībauskaite. «Tas ir labs spiediens uz mums visiem, uz visām NATO dalībvalstīm. (..) Vispirms pašiem jāizdara mājasdarbs un pēc tam jālūdz partneriem rīkoties līdzīgi. Tieši to jūs arī izdarījāt! Jūsu līderpozīcija ir laba, bet mēs to izmantojam savā labā.» Un beigās Lietuvas prezidente vēl piebilda: «Jūsu labākie sabiedrotie Eiropā un NATO ir tieši Baltijas valstis.»

Ko viņa bija ar to domājusi — es pajautāju Grībauskaitei vēlāk, kad trīs prezidenti jau bija atstājuši Balto namu. «Mēs, [Baltijas valstis], esam apņēmības pilnas turpināt NATO reformēšanu, un šīs organizācijas darba kārtība lielā mērā virzās uz priekšu mūsu uzstājības dēļ. Baltija jau tagad ir atsevišķu paveikto reformu katalizators: jaunu aizsardzības plānu izstrādāšana, sabiedroto bataljonu ierašanās Baltijā. Tas lielākoties noticis mūsu spiediena dēļ,» skaidroja Grībauskaite. «Turklāt mēs esam līdzvērtīgi partneri cīņā pret terorismu un piedalāmies militārajās misijās Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Tātad mēs neesam tikai palīdzības un atbalsta lūdzēji, bet kopā veidojam vēsturi. Esmu lepna, ka Baltijas valstis ir kļuvušas pieaugušākas.»

Politika ar buti

Lai darba pusdienas varētu sākties, preses pieskatītāji no amerikāņu puses burtiski ķērās pie dažu žurnālistu piedurknēm, velkot viņus laukā no sēžu zāles. Ārpusē jau gaidīja viesmīļi.

Galdā tika likts kartupeļu «risoto» ar sautētiem spinātiem un sēņu ragū. Tam sekoja bute ar tomātiem, estragonu un apceptiem dārzeņiem. Saldajā bija crème brûlée.

Pusdienošanas laikā notika «dzīva saruna», vēlāk man atstāstīja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

«Varēja just, ka Tramps cenšas izprast Baltijas puses viedokli, un jautājumu spektrs bija visdažādākais. Nodokļu politika, veselības aprūpes sistēma — vai mēs uzskatām savas veselības aprūpes sistēmas par labām, kāpēc? Problēmas, ar kurām viņš pašlaik cenšas tikt galā savās mājās. Kāds ir mūsu viedoklis par Ukrainas reformu procesu? Vai tā vispār spēs paveikt solītās reformas? Korupcijas līmenis Ukrainā. Sankcijas pret Krieviju. To ietekme uz Baltijas valstu ekonomiku. Krievijas pretsankciju ietekme. Vai sankcijas, mūsuprāt, strādā? Ko domājam par Krievijas aktivitātēm un lomu reģionā? Bija sajūta, ka Tramps cenšas saprast, kādi būtu labākie taktiskie instrumenti sadarbībā ar Krieviju.» Pusdienu laikā lielākoties jautājumus uzdevis Tramps, uzklausot katra viesa viedokli.

Kad Tramps pajautājis par baltiešu sadarbību ar amerikāņu armiju, ar atbildi iespraucies viņam blakus sēdošais ASV aizsardzības ministrs Džeimss Matiss, savam prezidentam paskaidrojot, ko Baltijas valstu karavīri ir darījuši kopā ar amerikāņiem gan Afganistānā, gan Irākā. «Varēja redzēt, ka tas atstāja labu iespaidu uz Trampu,» stāsta Rinkēvičs.

Kamēr politiķi pusdienoja, žurnālisti gaidīja īsa gaiteņa attālumā esošajā ikdienas preses brīfingu zālē. Gluži tāpat kā viss Baltais nams kopumā, arī šī telpa klātienē ir daudz mazāka, nekā rāda platekrāna objektīvi. Gandrīz vai jāpiekrīt Trampa sūdzībām, ko dzirdīgas ausis saklausīja drīz pēc jaunā prezidenta ievākšanās Baltajā namā pērn janvārī, — ASV prezidenta darba telpas izskatoties pēc «izgāztuves». Situāciju sevišķi neglābj jaunie zelta krāsas aizkari, ar kuriem Tramps pieprasīja nomainīt iepriekšējos brūnsarkanos.

Baltā nama rietumu spārns, kur strādā administrācijas galvenās amatpersonas, ir pašaurs telpu labirints ar zemiem griestiem. Garā un šaurā preses brīfingu zāle savos pirmsākumos patiesībā bija baseins — to uzbūvēja 1933. gadā, lai tālaika prezidents Franklins Rūzvelts varētu peldēt, atvieglojot daļējās paralīzes simptomus. Sākoties TV ziņu laikmetam, 1969. gadā prezidents Ričards Niksons nolēma aizbērt baseinu, tā vietā iekārtojot atsevišķu telpu tiešraidēm.

Taču šā gada 3. aprīlī pat īpaši iekārtotajā brīfingu zālē nekādi  nespētu satilpt aptuveni 200 sanākušie žurnālisti, kuriem baltiešu vizīte patiesībā interesēja maz. Viņi lielākoties cerēja tikt pie iespējas uzdot jautājumus Trampam, kas savas valdīšanas laikā izcēlies ar izvairīšanos no tradicionālām preses konferencēm. Pēdējā bija notikusi pirms 411 dienām, pagājušā gada februārī.

Stīvēšanās deklarācijā

Neilgi pēc pulksten vieniem lielā žurnālistu karavāna tika ielaista plašākā telpā — galvenās rezidences Austrumu zālē. Pabeiguši pusdienu sarunas, katrs no četriem prezidentiem ar saviem pavadoņiem devās uz atsevišķām istabām, lai aptuveni 20 minūtes sagatavotos preses brīfingam.

Pirmos ievadvārdus pie mikrofona teica Tramps, vēlreiz atgādinot: «Baltijas republikas var uzticēties, ka ASV paliks spēcīgs, lepns un lojāls draugs un sabiedrotais.»

Grībauskaite, Vējonis un Kaljulaida atbildēja ar līdzīgiem komplimentiem.

Interesanta bija Lietuvas prezidentes piebilde, ka pusdienās runāts par Baltijas pretgaisa aizsardzības sistēmas pilnveidošanu. Nojaušams, ka šis jautājums, iespējams, ticis apspriests īpaši. Jo tās pašas dienas vakarā Vašingtonas domnīcas Atlantic Council rīkotajās vakariņās Igaunijas līdere izteicās: «Ja man būtu jānosauc tikai viena lieta, kas neļauj naktīs mierīgi gulēt, tad tā ir nepieciešamība panākt, lai NATO lidmašīnas spētu sasniegt un aizstāvēt Baltiju nekavējoties.»

Aizsardzības spēju pilnveidošana pieminēta arī kopējā četru valstu deklarācijā, kas tika izplatīta vizītes dienā. Mazliet maldinošs ir medijos izskanējušais fakts, ka visi četri prezidenti šo dokumentu parakstīja tikšanās laikā. Patiesībā deklarācijas teksts tika saskaņots jau iepriekš, cita starpā norādot, ka visas četras puses «atkārtoti apliecina savu dzelžaino apņemšanos ievērot Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu», kas noteic, ka uzbrukums jebkurai NATO dalībvalstij uzskatāms par uzbrukumu visai savienībai kopumā.

Otra zīmīga tēze deklarācijā ir atbalsts «papildu ASV un NATO rotācijas spēku izvietošanai un mācībām reģionā».

Izrādās, ka, saskaņojot šo paziņojumu, notikusi arī kāda aizķeršanās. Igauņi pieprasījuši nevis «rotācijas» spēkus, bet gan «pastāvīgos» spēkus, man atstāstīja divi avoti.

«Daudz ko var gribēt… Bet amerikāņi tam nav gatavi. Es saprotu amerikāņu loģiku — tas nozīmētu, ka viņi vieni uzņemtos lietas, kas patiesībā būtu jādara kopā ar NATO,» deklarācijas tapšanas domstarpības man izskaidroja kāds no baltiešu diplomātiem, norādot, ka šī ir neoficiāla informācija. «Tagad ir izvēlēts vidusceļš, kas mūs pilnībā apmierina.»

Par to, ka šāda stīvēšanās notikusi, savā uzrunā vakariņu laikā netieši apstiprināja Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs: varbūt pat nav svarīgi, kādu terminu lietojam — «rotējošie», «pastāvīgie» vai «pastāvīgi rotējošie», galvenais, ka šādi sabiedroto spēki Baltijā vispār ir.

«Kas to lai zina, O. K.

Pusstundu ilgušo prezidentu preses brīfingu ironiski aprakstīja britu avīzes The Guardian reportieris Bens Džeikobss — tas esot izskatījies pēc steigā izveidotas mūziķu grupas, kurā solists Tramps piedāvājis savus vecos hitus par Putinu, NATO un Hileriju Klintoni, bet pārējie trīs izpildītāji centušies turēt līdzi meldiņam. «Lietuvas prezidente pagrieza galvu un uzmanīgi vēroja amerikāņu līderi. Igaunijas prezidente vērsa skatienu uz priekšu un centās maskēt vieglu smīnu. Latvijas prezidenta uzvedībā bija mazliet no viena un no otra.»

Par smīniem jāteic, ka Džeikobss ar savām jaunajām brillēm varbūt spēja saskatīt kaut ko vairāk nekā citi vai varbūt mazāk. Viņš pats kļuva slavens pērn, kad par uzstājīgu iztaujāšanu viņu iekaustīja Trampa sabiedrotais politiķis Montanas štatā, sadauzot reportiera acenes.

«Latvijai, Lietuvai un Igaunijai Tramps veltīja lielu, taču neskaidru uzslavu. Tās ir rūpnieciski attīstītas valstis, kurās dzīvo lieliski cilvēki. Tās ir labas vietas, kur investēt naudu,» savā rakstā turpināja Džeikobss. «Baltiešu pavadošā grupa darīja, ko spēja, lai uzstāšanās izskatītos harmoniska. Viņi slavēja Amerikas vadošo lomu, lepojās ar savu ieguldījumu NATO un uzsvēra, ka ASV ir bijis spēcīgs sabiedrotais pusgadsimtu ilgās padomju okupācijas laikā. Viņiem vienkārši tas bija jādara. Jo, galu galā, kamēr tieši baltieši būs fona vokālisti Trampam, viņš nevarēs sadziedāties duetā ar Putinu.»

Kādas varētu veidoties Trampa tālākās attiecības ar Putinu — šāds bija viens no žurnālistu jautājumiem.

«Domāju, ka man varētu būt laba sadarbība ar prezidentu Putinu. Bet ir liela iespēja, ka tas nenotiks. Kas to lai zina, O. K.?» atbildēja Tramps. «Es domāju, ka mums būs iespēja veidot lielisku dialogu. Es ceru. Labas attiecības ar Krieviju ir laba lieta, nevis slikta lieta. Un tam piekrīt gandrīz ikviens, izņemot ļoti dumjus cilvēkus.»

Pāris klupienu

Brīfinga laikā notika arī kāda dīvaina aizķeršanās žurnālistu auditorijā un uz politiķu postamenta. Pirms tam baltiešu reportieriem bija stingri piekodināts, ka drīkstēs uzdot tikai trīs jautājumus, šo iespēju atvēlot visu triju valstu sabiedriskajām televīzijām un piesēdinot to pārstāvjus tuvāk mikrofoniem.

Taču Tramps nolēma izvairīties no amerikāņu preses un pēkšņi paziņoja: «Lūdzu, izvēlieties vēl vienu reportieri, ideālā gadījumā Baltijas reportieri! Īstās ziņas, nevis viltus ziņas!» Tramps ar roku māja Vējonim, kurš tobrīd bija nolaidis skatienu uz tribīni un šo žestu nemaz nepamanīja. No malas tas varēja izskatīties tā, it kā Vējonis vispār nesaprot, ko viņam jautā. Tāpēc prezidents izpelnījās ironiskas piezīmes no tiem, kas brīfingu vēroja Latvijā pie saviem ekrāniem, visvairāk pazobojoties par Vējoņa angļu valodas prasmi.

Daļa klātesošo zālē sāka smieties, daži amerikāņi iebilda. Kad Vējonis saprata, ka tiek uzrunāts tieši viņš, ar savu jautājumu jau piecēlās vēl viena latviešu žurnāliste.

Starp citu, Kaljulaidas (48) angļu valodas prasme varbūt ir tikai par mata tiesu labāka nekā Vējonim (51). Katrā ziņā viņi abi krietni atpaliek no Grībauskaites (62), kura savulaik trīs gadus strādājusi vēstniecībā Vašingtonā, bet vēlāk bija eirokomisāre Briselē.

Tieši Grībauskaites publiskās runas todien izskatījās vispārliecinošāk. Viņa bija vienīgā, kas artikulēti pauda savu nostāju bez nepieciešamības ieskatīties līdzpaņemtajās piezīmēs. Salīdzinājumam — pat Tramps (71) diezgan vienkāršos ievadvārdus pirms kopējām darba pusdienām un arī preses brīfinga atklāšanā lasīja no palīgu sarakstītām lapām.

Taču todien Grībauskaite «paklupa» citur — viņa neieradās uz īpašajām vakariņām, kas tika rīkotas domnīcā Atlantic Council. Viens no lietuviešu žurnālistiem man pastāstīja, ka arī dzimtenē Grībauskaite parasti izvairās no vēliem pasākumiem, bet Vašingtonā rīkotās vakariņas notika no 2 līdz 4 naktī pēc Viļņas laika.

Skarbā atvadu runa

Kad vakarā Atlantic Council sanākušie mielojās ar Vertikālu mozaīku, kā tika nosaukts svaigu avokado un artišoku kārtojums ar pumpernikeļu vafeli, tam sekojoša liellopu fileja ar sēnēm un maizes pudiņš, kā arī karamelizētas zemenes putukrējumā, daudzu acis lielākoties tika piesaistītas Trampa padomniekam nacionālās drošības jautājumos Herbertam Reimondam Makmāsteram.

Viņš vienīgais todien izcēlās ar nosodošu attieksmi pret Krieviju. Tos 150 krievus, kas pēc Sergeja Skripaļa saindēšanas Lielbritānijā izraidīti no Krievijas pārstāvniecībām gandrīz 30 valstīs, Makmāsters nedēvēja par vienkāršiem «diplomātiskajiem darbiniekiem», bet gan atklāti nosauca par «spiegiem».

Viņš atzina, ka pēdējā laikā Krievija «pielieto kaitniecisku agresijas formu», ko nevar definēt kā tipisku militāru agresiju. Tās vietā Kremlis izmanto «hibrīdkaru, kurā apvienoti politiski, ekonomiski, informatīvi un kiberuzbrukumi suverēnām valstīm». «Putins pats varbūt tic, ka viņš ir uzvarētājs šajā jaunās kara mākslas paņēmienā. Varbūt viņš tic, ka mūsu brīvās zemes ir pārāk vājas, lai spētu atbildēt uz šādām provokācijām. Taču viņš kļūdās!»

Makmāstera runai sekoja azartiski aplausi. Taču jāpiebilst, ka šī bija 55 gadus vecā ģenerāļa pēdējā publiskā uzstāšanās nacionālās drošības padomnieka amatā. Jau 22. martā Tramps paziņoja, ka nolēmis mainīt savu padomdevēju, šo amatu uzticot diplomātam Džonam Boltonam.

«Es pagaidām nevaru komentēt, kā būs ar Boltonu. Jāpagaida un jāvēro viņa pirmie soļi,» šo kadru maiņu man komentēja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Baltais nams

Infografika — Imageforum/LETA

Pasaule ļoti skeptiska

Viss labais ir vienkāršs

Katram sava taisnība par humosu un cepts ķirbis, kuram atzinību izteikušas manas veģetārās draudzenes

Mazajā Beirūtas pārtikas veikaliņā pārdevējs parasti bija īgns. Jo mana vēlme nopirkt svaigu humosu viņam nozīmēja mazliet vairāk piepūles par kases aparāta taustiņu klabināšanu. Jāatver vitrīna. Jāpaceļas uz pirkstgaliem, lai aizstieptos līdz lielajam plastmasas spainim, kas izskatījās atvests no kādas lauku saimnieces. Ar koka karoti jāieķeksē humoss mazākā trauciņā un vēl arī jānosver.

Līdz kādu reizi viņš vairs neizturēja. Puspajokam, pusnopietni viņš pārmetošā tonī noelsās: «Tu taču zini, ka to var pavisam vienkārši pagatavot mājās?»

Es atcirtu ar pretjautājumu: «Jā, zinu! Bet kāpēc tad jūs tirgojat ko tādu, ko var pavisam vienkārši pagatavot mājās?»

Pārdevējs vairs neko neteica, un mēs šķīrāmies katrs ar savu pārliecību.

Humosa pagatavošana tik tiešām ir vienkārša: 500 ml paša izmērcēti vai nopirkti skārdenē auna zirņi* ar visu sulu, viena citrona sula, pāris prāvas ķiploka daiviņas, 3—4 ēdamkarotes olīveļļas, 5 ēdamkarotes tahini (grauzdētu sezama sēklu pasta), sāls un malti pipari pēc garšas. Tas viss labi jāsablendē, tā tiekot pie populārākās uzkodas Tuvo Austrumu zemēs. Šķiet, ķēpīgākais visā šajā procesā ir izmazgāt blenderi.

Interesanta versija ir pievienot vārītu sarkano bieti — tā piešķir humosam mazliet saldenu garšu un, protams, iekrāso tumši rozā krāsā. Savukārt humoss ar šampinjoniem, ko var nopirkt Latvijā, jebkura austrumnieka acīs drīzāk izskatās pēc viņu tradicionāla garduma zaimošanas ar nepiederīgi «eksotiskām» piedevām.

Ja vispār ir kāds ēdiens, par kura šķīstību un izcelsmi stāv un krīt austrumnieki, tad tas ir tieši humoss. Pirms pāris gadiem pat izcēlās kašķis, kas presē tika nodēvēts par «humosa kariem». Popularizējot savu valsti tūristiem, Izraēla kādā no reklāmām aicināja nobaudīt viņu «nacionālo ēdienu humosu». Pret to nekavējoties sāka protestēt viņu arābu kaimiņi. «Tas ir kultūras genocīds! Tas nav izraēliešu ēdiens! Tas ir arābu (libāniešu, palestīniešu, sīriešu un jordāniešu) ēdiens. Vispirms izraēlieši nozog mūsu zemi, bet tagad sāk zagt arī mūsu ēdienu un kultūru. Kauns!» blogā gānījās respektablās sabiedrisko aptauju firmas Zogby īpašnieks Džons Zogbijs, kas pats ir dzimis un uzaudzis Amerikā libāniešu imigrantu ģimenē.

Patiesībā stīvēšanās bija sākusies jau dažus gadus iepriekš, kad 2009. gadā Beirūtā tika sasniegts jauns Ginesa rekords — pavāru komanda milzīgā šķīvī pagatavoja humosu, kas svēra divas tonnas. Gadu vēlāk tas tika pārspēts kādā no Izraēlas ciemiem ar četras tonnas smagu humosu. To filmēt esot ieradušās daudz vairāk televīzijas kameru nekā Obamas vizītes laikā.

Taču izrādās, ka humosa saknes varbūt nav meklējamas ne Beirūtā, ne Jeruzalemē. Jo hummuh bi tahīna jeb «auna zirņi ar tahini» recepte pirmoreiz minēta kādos 13. gadsimta rakstos Kairā.

Dodoties prom no Libānas, man pašam līdzi gribējās paņemt vēl kāda vienkārša ēdiena recepti. Tādu, ko pavisam viegli pagatavot mājās, lai gan vislabāk tas, protams, garšo nepretenciozajos Beirūtas restorānos.

Krāsnī cepts sviesta ķirbis izrādījās īsts hits ciemos atbraukušajām veģetārajām draudzenēm. Lielīja bez gala un pieprasīja atkārtot to pašu arī nākamās dienas vakariņās.

* Arābu hummus zirņi latviski tiek saukti gan par auna zirņiem, gan par turku zirņiem, gan par krokotajiem zirņiem.

Krāsnī cepts sviesta ķirbis

3—4 personām

1 sviesta ķirbis (ap 1 kg)
2 sarkanie sīpoli
4 karotes olīveļļas
3 karotes tahini pastas
2 karotes citronu sulas
2 karotes ūdens
Ķiploka daiviņa
Buntīte pētersīļu
Saujiņa pannā apgrauzdētu ciedru riekstu

Ķirbi sagriež aptuveni 1,5 cm lielos kubiņos. Pievieno sagrieztus sīpolus un samaisa ar olīveļļu, šķipsniņu sāls un malto piparu. Liek cepeškrāsnī un 250 grādos cep aptuveni 30—40 minūtes, līdz ķirbis mīksts.

Tikmēr gatavo mērci: kārtīgi samaisa tahini, citrona sulu, ūdeni, sasmalcinātu ķiploku, mazliet sāls un piparu. Mērcei jābūt kā šķidram medum. Ja par biezu, pielej vairāk ūdens.

Uz pannas pāris minūtes apgrauzdē ciedru riekstus.

Kad ķirbis un sīpoli izcepušies, pasniedz uz šķīvja, apslacinot ar mērci, pārkaisot ar riekstiem un sakapātiem pētersīļiem.

Papildu garšas niansēm var mazliet uzkaisīt arī za’atar garšvielu maisījumu (kopā sajaukta kaltēta malta raudene, timiāns, majorāns un grauzdētas sezama sēkliņas).