Autors: Ieva Alberte

IR žurnāliste.

Daniels Pāls, iemācījies latviski trijos mēnešos

Šoks. Tā hokeja fans Oskars Priede atceras brīdi, kad vilcienā no Bržeclavas uz Bratislavu viņu latviski uzrunāja kāds svešs puisis, tērpies Čehijas valstsvienības hokeja formas fana kreklā. Oskars ar draugu Māri devās uz Bratislavu, kur notiek pasaules čempionāts hokejā, un viņam ap kaklu bija sarkanbalta šalle. Daniels abiem latviešu puišiem pastāstīja, ka jau trešo mēnesi apgūst latviešu valodu un pirms tam esot iemācījies arī lietuviešu. Oskars ar telefonu uzfilmēja īsu video, ko ievietoja Facebook. To pārpublicēja vairāki Latvijas portāli, un komentāros tika slavētas čeha spējas tik ātri iemācīties valodu.

Kad ar videozvanu sazinos ar Danielu, viņš stāsta, ka gribējis čempionātā apmeklēt Čehijas spēles, taču visas biļetes bijušas izpārdotas. Un pirkt vietu VIP sektorā viņš nevarēja atļauties. «Tā es nolēmu atbalstīt Latviju,» stāsta Daniels un piebilst, ka Latvijas un Itālijas spēle nebija izpārdota. «Latvija — uzvara! Sāā-rauj!» Daniels nodemonstrē, kā atbalstījis mūsu hokejistus. «Jūsu fani ir patriotiski! Spēles beigās es arī dziedāju līdzi himnu un biju priecīgs.» 

Danielam ir 19 gadu, viņš mācās ģimnāzijas pēdējā klasē nelielajā Čelakovices pilsētiņā, kas ir apmēram 30 km attālumā no Prāgas. Puisis vēlas studēt starptautiskās attiecības. «Mani vienmēr interesējusi vēsture, it īpaši tuvāko valstu,» viņš saka. Lasot grāmatu par 20. gadsimta vēsturi, viņš saredzējis līdzības starp Latviju un Čehiju. «Kad izlasīju par Baltijas ceļu, es iemīlējos Baltijā: tas mani dziļi aizskāra — sadoties rokās visās trijās valstīs vienlaikus! Par to es cienu baltiešus,» saka Daniels.

Pirms diviem gadiem kādā Prāgas grāmatnīcā viņš pamanīja čehu—lietuviešu vārdnīcu un nopirka. Sāka pašmācības ceļā apgūt lietuviešu valodu. Šā gada februārī iegādājās čehu—latviešu vārdnīcu. «Valodas ir līdzīgas, varbūt tāpēc man izdevies trijos mēnešos to apgūt.» Latviešu valodai esot vieglāka izruna nekā lietuviešu, un daudz līdzīgu vārdu kā vācu valodā. Daniels brīvi runā angliski, vāciski un ungāriski, jo viņa vectēvs dzimis pie Slovākijas un Ungārijas robežas. «Latviski man ir grūti izrunāt «šaursliežu dzelzceļš».» Lai nu kurš to būtu teicis, taču ne jau čehs, kura valoda visa izklausās kā šaursliežu dzelzceļš! Daniels smejas: «Jā, arī čehiski izrunāt «šaursliežu dzelzceļu» man ne vienmēr izdodas bez aizķeršanās: úzkorozchodná železnice

Kad pirms nedēļas Latvija spēlēja ar Čehiju, par ko Daniels fanojis? «Par skaistu hokeju. Indrašis, Dārziņš — skaisti vārti! Žēl, ka nevarēja būt neizšķirts.»

Atteikties no laika zagļa

Roberts pameta Facebook pirms pieciem gadiem, Madara — pirms diviem, Zane ārpus tīkla ir divas nedēļas, Evija kopš janvāra un arī nomainījusi skārienjutīgo ekrānu pret pogu telefonu. Neviens no viņiem negrasās atgriezties

Pazīstamas aktrises un dziedātajas ieraksts sociālajos tīklos parādījās pirms apmēram nedēļas: «Sveiki! Esmu nolēmusi pārtraukt savas interneta attiecības feisbukā. Un arī nelietot vairs «mesindžeri». Sazināmies īstajā dzīvē!» 

Zane Dombrovska tagad telefonsarunā smejas, ka daudziem viņas rīcība šķitusi kā maza virtuāla pašnāvība. Negaidīti bijis tas, ka viņas privātais lēmums būs tik ļoti pamanīts. Zane pameta Facebook, jo tas vairs nesniedza jaunu un noderīgu informāciju. Turklāt lielākā daļa satura bija ar negatīvu pieskaņu. «Īpaši nepatīkama kļuva tā «noskenētā» sajūta, kad tiek piemeklēts reklāmu saturs, kas būtībā pat varētu tiešām attiekties uz mani, taču — es to izmantoju tikai virtuāli, un tam nebija nekāda sakara ar manu dzīves īstenību,» Zane kā piemēru min to, ka saņēma daudz reklāmu par mūzikas digitālās apstrādes kursiem. 

Pusgada laikā Zanei bija sajūta, ka viņa kļuvusi par kursu speciālisti, taču realitātē nevienu no kursiem nebija apmeklējusi: nodzīvojusi «ilūziju burbulī», it kā būtu tos jau absolvējusi. «Atskārtu, ka Facebook patiesībā viltīgi iemidzina, tērēdams manu laiku un uzmanību. Sapratu, ka nevēlos, lai mani programmē. Vismaz ne tik atklātā un brutālā veidā.» Zane nolēma, ka pati grib veidot savu viedokli un gaumi un izbaudīt dzīvas enerģijas apmaiņu kopā ar draugiem. «Jo tieši ar to mēs, cilvēki, atšķiramies no robotiem,» saka Zane. Dziedātājas oficiālā lapa pagaidām nav aktīva, saziņai tā tiks atjaunota apmēram pēc mēneša. 

Zanes lēmums nav nekas unikāls, vienkārši pievērsis cilvēku uzmanību, jo viņa ir pazīstama persona. Lielākoties iemesls ir Facebook privātuma politika. Pērn sociālā tīkla izveidotājam Markam Zakerbergam nācās ASV  Kongresā taisnoties, kāpēc datu analīzes firma Cambridge Analytica neatļauti ieguvusi informāciju par 87 miljoniem klientu. Cilvēki saprata, ka ar viņiem manipulē, un pētījumā Amerikā neilgi pēc tam 44% aptaujāto apgalvoja, ka nelieto Facebook jau vairākas nedēļas.

Galva bez trokšņiem

Zane ir prom no feisbuka tikai otro nedēļu, bet juriste Evija Zante (24) — kopš janvāra. Uz sarunu viņa ierodas ar deviņus mēnešus veco dēlu Hugo. Stumjot ratiņus, viņai rokā nav telefona, kā bieži redzams. Evija parāda telefonu un stāsta, ka neko nevarētu paskrullēt, jo tas nav skārienjutīgs. Pirms diviem gadiem viņa nolēma atteikties no viedtālruņa un iegādājās vienkāršu Nokia ar podziņām. Sākumā nedaudz pietrūcis tas, ka nevar telefonā atvērt GPS karti vai ātri kaut ko nobildēt. Piemēram, dēlu. Kā tad var nosūtīt omēm ziņu, ka mazdēls paaudzies? 

«Uz e-pastu,» saka Evija. Viņas vecākajam dēlam Kristoferam, kurš iet bērnudārzā, ir ierobežota pieeja viedierīcēm.

Evija Facebook bija septiņus gadus un pēdējos divus tajā dzīvojās par daudz. «Bija brīži, kad draugi teica: ei, mēs esam te!» Viņa lasīja katru e-pastu, līdzko ekrānā nomirgoja paziņojums. Tas bija jāmaina. Savu digitālo higiēnu Evija sāka ar telefona nomaiņu: pārgāja uz podziņām. «Un pēkšņi man apkārt bija tāds klusums! Klusums un miers! Nekas mani neraustīja, es varēju vienkārši būt.» Agrāk Evija sabiedriskajā transportā sēdēja telefonā, tagad varēja padomāt. Pamanīja, ka 95% pasažieru sēž kā nozombējušies un arī automašīnu vadītāji gandrīz vai katrs lieto telefonu. 

Podziņtelefons izdarīja labu darbu. Tas atradināja no Facebook, kurā Evija tagad ieskatījās divas reizes dienā. Tātad tas bija izveidojies ieradums, gluži kā atkarība. Janvārī viņa pieņēma lēmumu izdzēst savu profilu. «Bija nepatīkama apziņa, ka vietne ievāc visus datus par mani — ko es skatos, cik ilgu laiku pavadu pie katra raksta.» Evija kādā brīdī bija nolēmusi meklēt programmēšanas kursus un bija skatījusies arī Facebook. Ar to pietika, lai sāktu zibināties ieteikumi par dažādiem kursiem un darba piedāvājumi. 

Eviju nebiedēja fakts, ka viņai rāda reklāmas, bet tas, ka vietne potenciāli mēģina noteikt virzienu, kurp iet, pirms to viņa vēl nav izlēmusi pati. Evijai nepatika, ka par viņu vāc datus, par kuriem viņai pašai nav ne jausmas un nezina, kā tos izmanto. «Neviens nezinām visu informāciju par sevi internetā, taču mūsu izvēle ir tā, cik daudz mēģinām to ierobežot. Izdzēšoties no Facebook, es izdarīju izvēli par labu tam, ka mani dati netiks vākti un izmantoti, lai mani padarītu vēl atkarīgāku no sēdēšanas sociālajos tīklos.»

Evija daudz domāja par to, cik atkarību izraisošs ir algoritms, ar kura palīdzību cilvēki noturas Facebook un vēlas tur atgriezties. Izdara to tik nemanāmi, nenojaušami. «Un cik ļoti melnbaltu un vienpusēju informāciju iegūstam par sev interesējošām un jutīgām tēmām, cik spēcīgi Facebook spēj ietekmēt milzīgas cilvēku masas. Kā ar laiku sašaurinās skats, grūtāk ir kritiski paskatīties uz dažādām situācijām,» sapratusi Evija.

Viņa uzskata, ka tehnoloģijas savā būtībā ir kas fascinējošs. Atceroties, kādi bija pirmie datori, kas aizņēma lielas istabas un, kādi ir tagad. Kādā milzu ātrumā notikusi attīstība. Taču tehnoloģijas jāmāk lietot gudri. Šobrīd viņas lielākie ieguvumi — galva nav piebāzta ar troksni, un ir vairāk laika savējiem. Evijai ir palielinājušās spējas koncentrēties uz kaut ko vienu: ja pieķeras, tad izdara. Izbauda laiku un sāk novērtēt, cik tas ir svarīgs. «Cik tad ilgi mēs vispār dzīvojam,» viņa pasmaida.

Divi gadi brīvības

Studente Madara Nīgale (30) un viņas draugs Roberts Čāčus izdzēsa savus Facebook profilus pirms diviem gadiem. Ne gluži vienā dienā, taču tuvu tam: bija pārrunājuši, ka to varētu izdarīt. Pirmais to paveica Roberts, kurš sociālajā tīklā bija reģistrējies, lai redzētu, kā draugiem klājas. Patika vērot, ko viņi dara, kur bijuši, ko piedzīvojuši. «Nedomāju, ka mani varēja dēvēt par aktīvu lietotāju,» viņš stāsta. Ierakstus publicēja reti un vientuļākos brīžos pieslēdzās, lai paskatītos, cik daudzi viņa ierakstus atzīmējuši ar «Patīk». «Tās sirsniņas un īkšķīši nav īsta komunikācija,» viņš saka. Kad Facebook sāka iepludināt reklāmas un maksas saturu, Roberts saprata, ka nevēlas būt daļa no tā. «Nav jau Facebook ideja slikta, tikai izpildījums — sūdīgs,» viņš saka. 

Savukārt Madara ieskatījās Facebook brīžos, kad bija kaut kas jāgaida vai kļuva garlaicīgi. Esot mājās ar draugu un dēlu gan ne. «Vienubrīd mani nomāca tas neīstums, ko es tur redzu. Šķita, ka ar savu klātbūtni to atbalstu.» Madara stāsta, ka pazina cilvēku, kurš gāja cauri smagam posmam dzīvē, taču Facebook — izlikās. Madara negribēja redzēt neīstumu.

«Ei, tevis vairs nav!» pēc pāris dienām piezvanīja draudzene un teica, ka gribējusi nosūtīt vēstuli. Roberts domā, ka viņa pazušanu vispār neviens nepamanīja, jo ar draugiem sazinājās un sazinās WhatsApp. «Es gan aplauzos,» atceras Madara. Viņa vairs nevarēja lietot Endomondo un Spotify lietotnēs, kurās bija reģistrējusies ar Facebook profilu. Nācās uztaisīt profilu no jauna.

Ko abi ir ieguvuši šajos divos gados? Laiku. Ne acīmredzamu un notveramu, taču zina, ka pavada to produktīvāk nekā iepriekš. «Nav stresa, ka man ir jāpaskatās, vai kāds manu ierakstu ir atzīmējis ar «Patīk»,» smejas Madara. Viņa Facebook salīdzina ar lielu veikalu, kurā ir viss vienviet: skārnis ar gaļu un beķereja ar bulciņām; var uzzināt, kādi pasākumi gaidāmi, var notirgot drēbes, var sarakstīties ar draugiem un palasīt, kas notiek pasaulē. Tikai vienu reizi Madarai bijis žēl, ka viņas nav Facebook: par kādu koncertu uzzinājusi par vēlu.

Jo ilgāk cilvēka nav sociālajā tīklā, jo mazsvarīgāks viņam tas ir. To pierā-da saruna ar Robertu Jēkabsonu (31), kurš ir boksa treneris un aktieris, dzīvo Los-andželosā. No Facebook viņš izdzēsās pirms pieciem gadiem. «Visu šo laiku tā nav pietrūcis, un pasaule turpinājusi kustēties bez manis. Kādu dienu sapratu, ka neko nemaina tas, ka nospiežu Like,» saka Roberts, ar kuru sazvanos WhatsApp. Roberts atceras, ka viņam apnika skatīties, ko kāds ir ēdis, kurp aizceļojis. Kaitināja, ka pie ierakstiem izceļas negatīvas diskusijas. Par savu aiziešanu no Facebook viņš nepaziņoja, jo tuvākie cilvēki tāpat zināja, kā viņu atrast. Darba dēļ Jēkabsonam ir profils Instagram, taču viņš tajā nepublicē bildes par katru savu kustību un maltīti, jo «visiem nav jāzina, ko es ēdu un ko daru, ja vēlos, tad pats to pavēstīšu ģimenei un draugiem». 

Roberts gan nedomā, ka Facebook ir slikts: daudz iedvesmojošu pieredžu, un kādam tas ir biznesa darbarīks. Var atrast līdzīgi domājošus un iegūt kopības sajūtu. «Ja Facebook ņem nopietni, tas varētu būt traki, bet, ja nelieto katru dienu, — veselīgi. Dzīve ir jābauda ar acīm un ausīm, nevis caur telefona kameru.»

Facebook dzīvotspēks

Patlaban Facebook reģistrējušies 2,4 miljardi iedzīvotāju, un lietotāju skaits aug. Sociālo tīklu eksperts Arturs Mednis stāsta, ka kritums bija vērojams pēc Cambridge Analytica skandāla. Pētījumu centrs PEW aptaujāja amerikāņus vecumā no 18 līdz 29 gadiem, un 44% apgalvoja, ka skandāla dēļ uz laiku pārtraukuši šo vietni lietot. «No malas varbūt izskatās, ka cilvēki pamet Facebook, taču tā nav,» Mednis norāda, ka tas ir vienīgais sociālais tīkls pasaulē, kura lietotāju skaits stabili aug, kamēr Pinterest un Twitter stagnē. «Feisbuks ir izdevīgs, jo ir ērti kontaktēties. Var kaut ko pārdot, var izveidot pasākumu. Var uzzināt, kas notiek, un var arī atstāt iespaidu uz citiem,» — tā Mednis. Tie, kuri izdzēš savu profilu, par to paziņojot Facebook, faktiski pievēršot sev uzmanību, ko īsti nevar saukt par virtuālo detoksu.

«Uzņēmumam ir jāpelna, un, ja par tā lietošanu nemaksā, tad to izdara reklāmdevējs,» Mednis stāsta, ka Facebook vadība sapratusi, kas lietotājiem nepatīk: pēc stundas būšanas šajā vietnē apjaust, ka neko sakarīgu neesi uzzinājis. Tāpēc tiek labots algoritms, lai cilvēkiem mazāk rādītu nevērtīgu saturu un smieklīgos video, bet vairāk to, kas rosina uz jēgpilnu diskusiju, ko var turpināt arī ārpus interneta.

Arturs saprot tos, kuri pametuši Facebook: cilvēki parasti mēdz ieguldīt laiku tur, kur saredz jēgu. Ja sāk to zaudēt, tā ir veltīga laika tērēšana. «Daudziem arī apnicis vērot citu izskaistinātās dzīves un lasīt fake news. Mēs tomēr esam savtīgi un uz sevi vērsti un darām to, kas ir izdevīgi.» 

Mednis nedomā, ka izdzēst savu profilu ir labākais risinājums: ja kaut kā ir par daudz, vajag sākt ar ierobežošanu. Iespējams, izveidot paradumu, ka ieskatās Facebook tikai reizi dienā. Tad, kad šī vietne vispār vairs nesaista, ir īstais brīdis atteikties. «Esmu dzirdējis, ka tie, kuri izdzēsušies, jūtas laimīgāki, taču mazāk informēti,» — tā Arturs.

Digitālais detokss un informācijas pārbagātība ir tēmas, ko Merilendas Universitātē ASV pēta žurnālistikas doktorants Kārlis Dagilis. Viņš stāsta, ka Amerikā ir populāras nometnes, kurās piedāvā uz konkrētu laiku izslēgt telefonu. «Tas ir grūti, gluži kā atmest smēķēšanu, roka pati sniedzas kabatā pēc telefona,» saka Dagilis un pastāsta, ka tie, kuri Amerikā izvēlas pamest Facebook, argumentē, ka tas ir laika zaglis. «Un laiks ir viss. Laiks ir nauda. Skatīties kaut kur reklāmas? Tas ir kā strādāt par brīvu. Maksā par internetu un vēl skaties reklāmas!» Kārlis pats ir Facebook, taču darbojas tur pasīvi, jo nevēlas būt tētis, kurš visu laiku ir telefonā vai datorā, — lai paradums nepielīp bērnam.

Šobrīd pieejamajā informācijas daudzumā pazust un nogurt var ātri. Kārlis sapratis, cik ļoti virtuālā informācija mainījusi metodes, kā cilvēks apstrādā un atceras lietas: ja vajadzēs, ieiešu Google vai kur citur un atradīšu. Izstrādājas gluži vai reflekss, ka cilvēki daudz ko neatceras. «Tas nav kā ar manu tēti, kurš ir izlasījis daudz grāmatu un, kad viņam kaut ko pajautā, atbild uzreiz. Es tā nevaru. Salīdzinot ar viņu, šķiet, ka nezinu neko! Es saku: tūlīt sameklēšu!»

Elizabete Motšmane un Madara Meļņika, strādā Bundestāgā

Speķpīrāgi! Un pie sienas sena Livonijas karte un fotogrāfija ar Susējas muižu! Madara savulaik bija izbrīnīta, viesojoties Bundestāga deputātes Elizabetes Motšmanes dzīvoklī Berlīnē. Tagad Madara otro mēnesi ir viņas palīdze. Deputātes senči ir no Latvijas. 

Rīgā Madara strādāja Sorainen advokātu birojā, viņai ir maģistra grāds jurisprudencē, Erasmus programmā studējusi Zalcburgā un Berlīnē. Kā studente dodoties ekskursijā pa Vācijas parlamentu, viņa aizdomājās par tābrīža Bundestāga prezidenta Norberta Lammerta teikto: «Šī ir māja, kurā pukst demokrātijas sirds — vai nepukst nemaz.» Madara gribēja labāk saprast Vācijas vēsturi, kā arī mediju un konstitucionālās tiesības, tāpēc viņa pieteicās starptautiskai Vācijas parlamenta stipendijai, kas 38 valstu pārstāvjiem nodrošina piecu mēnešu praksi Bundestāgā. «Paveicās, ka man «iedalīja» Motšmanes kundzi,» saka Madara. Viņa ir pirmā latviete, kura praktizējas pie Bundestāga deputātes.

Gaiši debeszilā kostīmā tērpto Motšmanes kundzi Facetime sazvanu darbdienas rītā. «Mani vecvecāki ir no Latvijas,» saka kundze. Vectēva krusttēvs Balduins fon Disterlo bijis baltvācu jurists, Latvijas Senāta (Augstākās tiesas) senators un 1928. gadā Latvijas tieslietu ministrs. Balduins nomira 1937. gadā Rīgā. Deputātes vectēvs devās no Latvijas uz Vāciju jau pirms kara, 1913. gadā, un gadu vēlāk tur piedzima Elizabetes tēvs Frīdrihs Karls Barons fon Disterlo, kurš Vācijā iepazinās ar nākamo sievu Renāti. Ģimenē uzauga trīs bērni. «Tēvs daudz stāstīja par Latviju un cerēja, ka kāds no bērniem atgriezīsies viņa dzimtenē,» stāsta Elizabete, kas dzimusi Lībekā. 

Speķpīrāgu recepte ir dzimtas mantojums, un viņa labi zina, kādu speķi meklēt vācu bodēs. Pie pīrāgiem kundze mēdz pacelt glāzi vodkas, lai arī zina, ka tā nav latviskas izcelsmes. «Priekā!» viņa latviski saka. Deputāte Motšmane cer, ka pēc pāris gadiem, kad aizies pensijā, Latvijā viesosies vairāk un varbūt atjaunos kādu īpašumu vecvecāku dzimtajā Susējā, kur gan ir tikai drupas un vecvecāku kapi. 

Elizabetei ir trīs bērni un astoņi mazbērni un vairākas reizes gadā dažādos sastāvos viņi dodas uz Latviju. «Biju simtgades Dziesmusvētkos, tas bija fantastiski! Es tā mīlu Latviju! Ainavas, cilvēkus, atmosfēru!» deputāte sasit plaukstas. Viņas darbs Bundestāgā ir kultūras un mediju jomā, pētījumi par minoritātēm. Motšmane ir sieviešu tiesību aizstāve, un nupat angliski iznākusi viņas grāmata par sievietēm ārpolitikā, kas nodrukāta Latvijā.

Madara stāsta, ka deputāte izmanto katru iespēju, lai aizstāvētu Latvijas intereses, piemēram, darbojoties Die Deutsch-Baltische  Gesellschaft, organizācijā, kas apvieno vāciešus, kuru saknes ir Igaunijā un Latvijā. «Jūs savā valstī esat izdarījuši lielu darbu, un tas maksājis daudz, taču attīstība ir acīmredzama. Man prieks, ka Latvija ir daļa no Eiropas. Ceru, ka jūsu zemē nekad nenotiks tas, kas Ukrainā,» saka deputāte. 

Viņa atgādina par Eiropas Parlamenta vēlēšanām nākamnedēļ. «Viens tu neesi nekas. Vācija viena pati būtu 1% pasaules. Latvija tātad 0,0001. Bet Eiropa kopā ir 7% pasaules!»

60 minūtes darba

Latvijas izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs pirms pasaules čempionāta hokejā Slovākijā nospraudis mērķi — iekļūt ceturtdaļfinālā — un slavē izlases spēlētājus par ātrumu uz ledus

Bišķi — tā saka Bobs Hārtlijs un sirsnīgi pasmaida, kad vaicāju, vai paspējis apgūt jaunus vārdus latviski. Vairāk šobrīd galvā esot krievu valoda, jo pavadījis sezonu Krievijā un «čut-čut» apguvis. Mēs tiekamies Volvo Sporta centrā, kur Latvijas izlasei beidzies treniņš. Ģērbtuves tukšas, taču atmosfēra palikusi. Vaicāju Hārtlijam, vai pat oficiālā brīvdienā, 1. maijā, jāstrādā? «Es nekad nestrādāju, es darbojos ar prieku. Sezonas laikā nav brīvdienu, atpūtīsimies vasarā,» viņš atbild. Mūsu pusdienas ir sportistu uzkodas: auzu cepumi, žāvēti augļi un rieksti un manis atnestā apelsīnu sula. «Paldies! Esmu kā bērns — dzeru sulu, pienu, ūdeni,» viņš smejas. Hārtlijs izskatās nedaudz saguris jeb ne tik enerģisks kā TV ekrānos spēles laikā — piedzīvojis sezonu Omskas klubā Avangard. Līgumam ar Krievijas klubu Hārtlijs pērn piekrita ar noteikumu, ka varēs strādāt ar Latvijas izlasi pasaules čempionātā. «Man liels prieks būt šeit, jo latvieši ir ļoti lepni par savu valsti un savu hokeja komandu,» saka treneris.

Hārtlijs Latvijas hokejā ir lielisks notikums kopš 2017. gada čempionāta. Iepriekš ilgstoši trenējis vairākus NHL klubus un vienu no tiem — Colorado Avalanche — aizvedis līdz Stenlija kausam. NHL strādājis ar Sandi Ozoliņu un klubā Šveicē — ar Ronaldu Ķēniņu, kura komanda tolaik kļuva par Šveices čempioniem. Pērn Hārtlija vadībā pēc deviņu gadu pārtraukuma izlase atgriezās pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā, iegūstot 8. vietu. Hokeja komentētājs Anatolijs Kreipāns uzskata, ka tas izlasei bija viens no labākajiem pasaules čempionātiem vēsturē, lai gan iepriekš Latvija trīs reizes ierindojusies arī 7. vietā. «Izpildījums bija fantastisks,» pērn komentēja Kreipāns. Spēlētājs Rodrigo Ābols norādīja, ka lielā mērā par to jāpateicas trenerim, kurš «izcili spēj stiprināt pārliecību komandas spēkiem». Un nevar neticēt, jo treneris runā ārkārtīgi iedvesmojoši. Pērn viņš izlases ģērbtuvēs pielika uzmundrinošus saukļus identitātes un kopības stiprināšanai, bet pirms diviem gadiem saliedēšanai izmantoja kopēju bungu spēli. Kā treneris komandu «salīmēs» šogad, vēl nav zināms, jo brīdī, kad tiekamies, spēlētāji gatavojas pārbaudes spēlēm ar Šveici. Pagājušās nedēļas nogalē Latvija zaudēja abas spēles.

Izlasi Hārtlijs veido, ņemot vērā ne tikai sportistu talantu un pieredzi, bet arī personību. «Visas mazās lietas veido lielo hokeju. (Aizdomājas.) Hokejs ir cīņa un spēle vienlaikus. Kaislība. Man ir viegli strādāt, jo puiši ir motivēti un dara savu darbu profesionāli.» Čempionāta pirmā spēle būs 11. maijā ar Austriju, pēc tam ar Šveici, Itāliju, Čehiju, Krieviju, Zviedriju un Norvēģiju. Septiņas gaidāmās spēles Hārtlijs dēvē par lielu izaicinājumu. «Mums jābūt asiem, stipriem, jo mums ir iespējas. Nebūs nevienas vieglas spēles, visas būs mežonīgas,» viņš saka. Pērn čempionātā Latvija ceturtdaļfināla spēlē piekāpās Zviedrijai ar 2:3 un treneris par to bija ļoti lepns un ir joprojām. Tieši Latvijas izlase spējusi izrādīt zviedriem tādu pretestību, ka viņiem nācies pacīnīties. Savukārt ar Kanādu un ASV latvieši spēlēja pagarinājumā un guva punktus. «Par to esmu ļoti lepns. Ļoti, ļoti!» saka Hārtlijs. Vaicāts par izredzēm šogad, viņš komentē īsi —  jāsasniedz ceturtdaļfināls, un tad varēs sapņot par medaļām. Hokeja lielvalstis uz Latviju raugoties kā mazajiem brālēniem, kuri strādā daudz, tomēr pārspēt īsti nav spējīgi. «Taču hokeja skaistums un būtība nav spēle uz papīra, bet spēle uz ledus. Ja mēs nevinnējam katru spēli, mēs izcīnām cīņu. Un mēs esam lepni par savu mazo valsti!» No čempionāta viņš gaida labi padarīta darba sajūtu. «Mums ir labi jāpastrādā ar katru izlasi: 60 minūtes darba. Man šogad patīk puišu ātrums uz ledus. Un, kur ir ātrums, tur ir laba fiziskā sagatavotība.»

«Mums ir jāvinnē ar tiem spēlētājiem, kas mums ir, nevis tiem, kuru nav. Es nefokusējos uz to, ko nevaru kontrolēt — es nevaru pārmainīt pasauli. Mums vārtos būs Gudļevskis ar čempionātu pieredzi un divi jauni vārtsargi — Auziņš un Grigals.» Jau pēc mūsu sarunas tapa zināms, ka izlasei, visticamāk, pievienosies arī vārtsargs Elvis Merzļikins. Izlasē būs arī Lauris Dārziņš, kura divus gadus esot pietrūcis. Daudz labu vārdu Hārtlijs virknē par jaunajiem hokejistiem, kuriem esot jādod iespēja spēlēt izlasē, jāmācās pārstāvēt valsti pasaules mērogā un  kļūt par līderiem. «Hokejs ir liels ritenis — jaunie nāk iekšā, vecākie iet ārā, un tas turpina griezties.»

Aprīļa beigās pārbaudes spēlē Latvija uzvarēja Krieviju un Arēna Rīga dimdēja no fanu sajūsmas. Tā bija principiāla spēle. «Es to saprotu, jo nāku no Kanādas. Ontario ir angļu puse un Kvebekā — franču, un spēle starp tām arī ir kas vairāk nekā tikai hokejs. Taču es nedomāju tādās kategorijās, jo hokejā nav reliģiju un tautību. Ja tu nāc ar bloķētu prātu — šis čalis man nepatīk, jo viņš ir no turienes —, tu esi zaudētājs. Iespējams, kļūstu vecāks un gudrāks… (Nosmej.) Bet esmu strādājis tik daudzās valstīs, ka saprotu: mēs visi esam vienādi. Jā, ir atšķirīgi dzīvesstili, valoda, taču, atnākot vakarā mājās, mēs visi esam vienādi. Cilvēki.»

Nākamo sezonu Hārtlijs aizvadīs Krievijā, jo turpinās līgums ar Avangard. Vaicāts, kā pagāja sezona, treneris paceļ uzacis un izpūš gaisu: «Sarežģīta.» Sezonas sākumā komandai nācās pārcelties, jo arēna Omskā tika atzīta par nedrošu. Avangard vīri ar visām ģimenēs pārcēlās uz Balašihu netālu no Maskavas. Tas bija smagi visiem: gan spēlētājiem, gan om-skiešiem, jo hokeju tur ļoti ciena. «Pēdējā spēlē pirms pārcelšanās tribīnēs raudāja vīrieši, sievietes, bērni,» atceras Hārtlijs. Neraugoties uz apstākļiem, komanda uzrādīja labu spēli: cīnījās finālā par Gagarina kausu, taču to ieguva Maskavas CSKA. «Es biju lepns par saviem puišiem. Ļoti. Pretinieks vienkārši bija spēcīgāks.» Iepriekš Avangard KHL finālā pēdējoreiz iekļuva 2012. gadā.

Hārtlijs nemaz nesadusmojas, kad vaicāju par konfliktu 17. aprīlī, kas izveidojās pēc spēles ar CSKA. Krievijas Antidopinga kontrole pēc spēles esot aicinājusi uz pārbaudi Avangard spēlētāju, taču Hārtlijs teicis, lai pagaida, jo notiek sapulce. Šāda rīcība tiek uzskatīta par Krievijas antidopinga noteikumu pārkāpumu, var draudēt četru gadu diskvalifikācija. Hārtlijs to komentē šādi: «Mēs varam par to runāt, taču ne tagad. Neuzskatu, ka tas šobrīd ir svarīgi, jo nekādā veidā neietekmē manu šā brīža darbu.» 

Ģimene. Tas ir vārds, kādā treneris nemitējas dēvēt izlasi. Boba paša ģimenē ir labs notikums: pagājušā gada aprīlī viņš kļuva par vectēvu un sieva devās pāri okeānam palīgos vedeklai un dēlam mazās meitenes audzināšanā. Šogad sieva atkal ir Rīgā un priecājas par pilsētu — tās restorāniem, arhitektūru. «Saviem draugiem Kanādā stāstu, ka Rīga ir vislabāk glabātais noslēpums. Brīnišķīga! Mums ir jāslavē šī pilsētā, tā ir kā neviena. Skaista, ar bagātu vēsturi, neticami spējīgiem cilvēkiem. Esmu privileģēts pārstāvēt Latviju pasaulē.»

Atvadoties Hārtlijs skaļi saka precīzu «paldies un uz redzēšanos!».

Ēdienkarte

Svaigi spiesta apelsīnu sula
Žāvēti augļi un rieksti

Vislabākais darbs

Elīna Herberta (31) ir četru bērnu mamma. Tas ir viņas dzīves galvenais darbs, aicinājums un piepildījums. Pirms gada Herbertu ģimene pārcēlās uz Kuldīgu un nesen sagaidīja ceturto bērniņu

Kuru katru brīdi ir jādzimst Maksimilianam, tāpēc pie Elīnas ciemos dodos aprīļa beigās. Uz Kuldīgu. Stāvēdama centra privātmājas otrā stāva logā, viņa nokoriģē, pa kuriem vārtiņiem tikt iekšā. Katru kāpšanu uz pirmo stāvu Elīna apdomā: vai vajag, un kā varētu problēmu atrisināt bez iešanas. «Mīļais, atved gaļu, lūdzu!» viņa nosauc, kad vīrs Roberts dodas uz darbu, savu mēbeļu ražotni Midmini. Lielais puika Olivers (8) ir skolā, pa virtuvi šiverē Elīnas vīramāte Ligita, kura paņēmusi atvaļinājumu un atbraukusi palīdzēt.

Otrajā stāvā ir liels, zils piepūšamais baseins ar uzrakstu Birth Pool. Tur dzims mazais brālis. Mūsu saruna notiek bērnistabā, atlaižos Elīnai blakus uz mīksta sēžamā. Ir tik viegli kā ciemos pie savējiem. Mammai klēpī ieritinājusies apslimusī Zoja (2). Brālis Teodors (4) ir kustīgs un visādi izrādās. No Elīnas plūst miers — liels un dziļš. Pirmoreiz to pamanīju video portālā Tuesi.lv, kas aicina jaunus cilvēkus dalīties ar savu dzīves pieredzi ārpus Rīgas. Nepilnas trīs minūtes garajam video Facebook bija 109 000 skatījumu, ar to dalījās vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku. Video Elīna pastāsta, kā cilvēki samulst, kad viņa nosauc savu profesiju «mamma». Seko komentāri: «Tad jau tu neko nedari, nekas neesi, tikai mamma.» Vēl nesen viņa to dzirdēja, kad veda dēlu uz Montesori nodarbību, kur reģistrējoties bija jānosauc sava profesija. «Mamma? Tātad nerakstām neko,» atbildēja administratore. 

Elīna nenoskuma, nesadusmojās, jo viņa ir mierā ar sevi un pasauli. «Katram savs, un katram jābūt savā vietā, lai darbu varētu darīt no sirds. Es vislabāk jūtos kā mamma. Katru dienu gribu redzēt, kā bērni aug. Gribu būt klātesoša,» — tā Elīna. Bērni ir viņas piepildījums un nākotne, un par to viņa raksta arī savā blogā Storyaboutus.lv. «Jā, es esmu instagrammammma,» Elīna smejas. Ne viens vien rakstījis, ka, sekojot viņai Instagram, sagribas bērniņu.

Skolā ar prieku

Kuldīgu par savu dzīvesvietu Herbertu ģimene izvēlējās tāpēc, ka vairāki pazīstami cilvēki bija pārvākušies turp no Rīgas un izveidojuši skoliņu, kuras metodes Elīnai patika: tā ir kristīga un akreditēta līdz 6. klasei. Elīna pati beigusi Valdorfskolu, un arī dēls Olivers to apmeklēja Ādažos, taču pēdējos gados klases kļuva aizvien lielākas un sāka zust Valdorfa pedagoģijai svarīgā individuālā pieeja. «Bieži braucām uz Kuldīgu pie draugiem, un mums patika,» stāsta Elīna. Viņa te bija dzīvojusi vasarās, jo vecvecāki nāk no Kuldīgas un arī mamma uzaugusi, taču nekādi īpašumi ģimenei nav saglabājušies. Mamma ieprecējās Saulkrastos, un Herbertu ģimene sāka dzīvot netālu esošajā Skultē, jo mamma bija rokas stiepiena attālumā, lai palīdzētu mazbērnu pieskatīšanā. Kādu dienu Roberts ieminējās sievai par Kuldīgu un viņa piekrita. Nu ģimene te mīt jau gadu. «Kuldīga ir ideāla. Viss ir piecu minūšu attālumā, loģistika tik viegla. Un pats galvenais — Oliveram patīk iet uz skolu, viņš mācās ar prieku.»

Jaunākie bērni Teodors un Zoja pagaidām dzīvojas mājās ar mammu. Ir, ko turēt, jo abi bērni vienlaikus grib mammai klēpī un plēšas pēc pilnas programmas. «Teodor, bez kulakiem! Lūdzu, iedod māsai mašīnīti!» Elīna stingri nosaka.

Patlaban Manabalss.lv tiek vākti paraksti iniciatīvai, ka aukles līdzfinansējumu varētu piešķirt arī vecākiem, kuri izvēlējušies bērnus pirmsskolas posmā audzināt paši. Elīna par to ar pārliecību ir parakstījusies.

Ar Robertu Elīna iepazinās Rīgā, draudzē Prieka vēsts. Abiem bija knapi pāri divdesmit. «Tolaik bija modē salikt pa pāriem. Saprecināt. Man iedalīja no draudzes vīru, Robim — sievu. Mēs, pamuļķi tādi, arī noticējām un apprecējāmies ar tiem cilvēkiem.» Elīnas laulībā piedzima Olivers, taču ar vīru nebija iespējams sadzīvot. Arī Robertam nevedās ģimenē, kur auga divi bērni. Elīna izšķīrās, kad dēlam bija 10 mēneši. Viņa uzskatīja, ka par visu svarīgāk tobrīd bija audzināt dēlu, nevis domāt par attiecībām. Arī Roberts izšķīrās. «Mūs izmeta no draudzes, un labi, ka tā. Šobrīd gandrīz visi no tiem saprecinātajiem pāriem ir šķīrušies.»

Roberts aizvien cītīgāk centās iegūt Elīnas uzmanību. Ļoti rūpējās un interesējas par puiku. «Viņam nekad nav bijusi citāda attieksme kā pret saviem bērniem, un tas rada milzu cieņu un mīlestību. Tas ir tik daudz,» saka Elīna. Īstais tētis dēlu pēdējo reizi saticis pirms pieciem gadiem, skaidrodams, ka Dievs viņam piešķīris neilgošanās dāvanu. «Tā ir viņa pārliecība, neko darīt, ne man to pārmainīt,» nosaka Elīna.

Pēc četru gadu kopā būšanas Elīnai un Robertam piedzima dēls Teodors. Un divus gadus vēlāk Zoja. Nu gan neparasts vārds! Elīna pasmaida. Daudzi vaicājuši, vai nevar pārsaukt par Zanīti. Nevar, jo Zojai šis vārds ļoti piestāv. Tā cilme ir grieķu vārds «dzīve». Drīz pēc meitas piedzimšanas Elīna un Roberts apprecējās.

Iekšējā sajūta

Elīna jau bērnībā zināja, ka gribēs lielu ģimeni. «Vienkārši tāda iekšēja sajūta,» viņa saka. Kad neizdevās pirmā laulība, šī sajūta nepameta un, esot kopā ar Robertu, tikai pieauga. Viņam tāpat. Roberts pastāsta, ka vēlme pēc lielas ģimenes bez īstā cilvēka ir tikai vēlme un gribēšana un viņam paveicies, ka saticis Elīnu. «Bērni ir mans investīciju projekts. Dzīvojam taču vienreiz, un es negribu vecumā būt viens un apvainojies pansionātā,» saka Roberts. Viņš nekad nav domājis, cik bērnu savā ģimenē vēlas, jo neesot atšķirības — viens vai pieci, atbildība ir tikpat liela.

Roberts ir vienīgais dēls ģimenē, bet Elīna nāk no daudzbērnu ģimenes, taču ne tādas, kādu gribētu izveidot pati. Savā blogā viņa apraksta mīļo mammu un nesavaldīgo tēvu, kurš katru vakaru atprasīja angļu valodas vārdiņus. «Mēs ar dvīņubrāli gājām gulēt raudādami, jo par katru nepareizu vārdiņu bija sitiens pa pakausi.» 

Arī apkārtējās ģimenes nebija labākais piemērs. Saku Elīnai, ka pirms gadiem trīsdesmit arī man daudzbērnu ģimene nesaistījās ar Instagram skaistumu, bet urīnu gaisā un kartupeļu tvaikiem. Tas bija laiks, kad nebija autiņbiksīšu un tvaika nosūcēju. Elīna piekrīt. Patlaban būt daudzbērnu ģimenei ir sadzīviski vieglāk: trauku mašīna dienas laikā kuļas reizes trīs! 

Jautājumu — kā tu tiec galā? — Elīna dzird bieži. «Netieku jau,» viņa smejas. Reizēm gribētu aiziet pagulēt pusdienlaiku ar Zoju un Teodoru, taču ir jātaisa pusdienas. Katru dienu bērni visu grib uzreiz, visiem vajag uzmanību. «Protams, mē-dzu sakliegt, jo esmu tikai cilvēks. Pēc tam to izlīdzināt var, tikai runājot, piedodot.» Ir melnās dienas, kad Elīna var zaudēt savaldīšanos — ja nav izgulēta nakts, bijusi nepietiekama atpūta vai iespēja brītiņu pabūt vienatnē. Brīžos, kad Elīna spogulī ierauga savu nogurušo seju, visu maina tas, ka «atskrien trīs roku pāri, katrs ar savām piecām vajadzībām, un es zinu, ka spēju tās piecpadsmit lietas uzreiz atrisināt». «Pielieku domās sev zvaigzni pie pieres, klusi paslavēju, ka man taču viss izdodas,» Elīna raksta blogā.

Vērojot, kā Elīna runā ar Zoju un Teodoru, ir skaidrs, ka viņa savus bērnus pazīst ļoti labi, tāpēc atrisināt mazo cilvēku lielās problēmas var ātri un precīzi. Piemērs. Teodors grib runāties mums pa vidu un rādīt mantas: Elīna viņam apsola tetovējumu, ja aizies paspēlēties viens. Puika turpina vārīties, domājot, kur līmēs, un jautā, vai tad viņš būs supervaronis. «Teo, ko mēs sarunājām? Tu turpini runāt, nevis spēlējies.» Puika negribīgi pamet telpu. Zina noteikumus. 

Tikmēr māsa spēļu virtuvītē midzina dzīvnieciņus un vienu ieliek cept. «Ja mēs sadzirdētu kluso balstiņu ar lūgumu pēc kopābūšanas jau laikus, tad tik bieži no bērna nebūtu jādzird skaļā uzmanības pieprasīšana, ko bieži saskatām kā neklausību,» — tā Elīna. Emocionālās vajadzības viņa uzskata par tikpat nozīmīgām kā fiziskās, tāpēc trenē sirdi ieraudzīt labo katrā situācijā. Tieši krīzēs varot izaugt visvairāk un saprast, cik gatavs esi mīlēt. «Neviena puķe nav izaugusi bez mēsliem, tā tas vienkārši nedarbojas. Mēs neesam te, lai visu laiku būtu laimīgi, laime jāsaskata arī mazajās lietās,» uzskata Elīna. 

Enerģiju un laimi viņa gūst gan no vīra, gan bērniem, gan no stundas nedēļā, kad ir viena, un ar to pietiek, lai atjaunotos. No rītiem Elīna var pagulēt ilgāk, jo vīrs gatavo brokastis un bērnus pabaro, saģērbj, nomazgā. Mammas darbdiena sākas pusdeviņos. «Es laikam nevarētu strādāt darbu no deviņiem līdz pieciem, es jūtos labi tieši šādi.»

Otrs jautājums, uz kuru Elīnai regulāri jāatbild, — kā jūs ar vīru atrodat laiku sev? Atrod, jo abas vecmāmiņas atbrauc paauklēt mazbērnus. Atrod, jo bērniem ir stingrs miega režīms: pēc septiņiem vakarā dodas gulēt un septiņos no rīta ceļas. Vakaros, divatā, vīrs un sieva velta viens otram laiku — runājas, skatās filmas. Datorā, jo televizora mājās nav principiāli. Televizors esot Rīgas dzīvoklī, un, kad bērni tur ciemojas, tad burtiski pielīp pie ekrāna, un vecākiem jālūdzas, lai viņi kaut ko padara. Kuldīgā spēlēšanās notiek pati no sevis.

Kas labs šodien notika?

Aicinu Elīnu pastāstīt par katru no bērniem. Zoja. Viņa visur var justies labi un tikpat vienkārši var justies slikti. Ar visdramatiskāko raksturu no visiem bērniem. 

Teodoram vajadzīga rutīna un miers, un bez iepriekšējas sarunāšanas viņam var nobrukt visa diena. Tas tāpēc, ka Teodoram ir nelieli autiskā spektra traucējumi. To Elīna saprata, kad puikam aizkavējās runāšana: viņš Rīgā sāka apmeklēt nodarbības, taču attīstība parādījās tieši pie speciālistiem netālu esošajā Pelču skolā. Tagad Teodors smuki runā, tikai brīžam nesaprotami — ja cenšas to izdarīt ātri. «Vai nu streso un cīnies, vai respektē, pieņem un vēro lēno progresu,» tā par Teodoru saka Elīna.

 Lielais brālis Olivers ir astoņus gadus vecs skolēns. Apmeklē futbolu un peldēšanu. Kad katrs pirms vakariņām pie galda stāsta, kas labs pa dienu noticis, Oliveram jāsaņemas, jo viņam tāds vecums, kad svarīgi pateikt, ka viss bija stulbi. «Pārsvarā jau visiem ir noticis kaut kas labs, un es brīnos, ka pa dienu to nepamanīju,» saka Elīna. 

Reizēm viņa gribot bērniem sagādāt prieku un aiziet uz kafejnīcu, taču tas var izvērsties par murgu: tad labāk mājās uztaisīt pastu un mierīgi paēst. Laimes brīžu Elīnai ir daudz, jo viņa iemācījusies tos saskatīt. Uztrenējusies. Priecājas, ja bērni kopā mierīgi spēlējas un nedara cits citam pāri. Novērtē, ka apkārt ir «cilvēki, kurus mīlu un kuri mīl mani». 

Mātes dienā Elīna apsveiks savu mammu un iesaka to izdarīt visiem: «Tu esi lieliska mamma! Nekautrējies, aizej pasaki to arī savai mammai, savai draudzenei vai pilnīgam svešiniekam, visiem to vajag dzirdēt kā maizi.» 

Roberts ar Oliveru jau domā, kā mammu iepriecinās Mātes dienā. Apsprieduši, kā varētu pagatavot divas apjomīgas receptes. «Uguņošanas nebūs, tas lai paliek Ušakovam. Mums būs sirsnīga diena,» — tā Roberts. 

Trīs dienas pēc mūsu sarunas saņemu ziņu, ka ir klāt brālītis: «Maksimilians Herberts mūs ir izvēlējies par savu ģimeni un gatavs mūs ievest jaunā posmā! Pateicīgi un samīlējušies!»

Ar 22. aprīlī pasaulē nākušo Maksimilianu, kurš piedzima mājās Kuldīgā.
Foto — Olga Bēma

Simtgadnieki brauc!

Pēdējos divos gados Latvijā bojā gājuši pieci cilvēki, kuru nāvē vainojami autovadītāji pēc 70 gadu vecuma. Vai seniori apdraud satiksmes drošību?

Suitu sieva Emīlija Kolna (83) pērn jūnijā Kuldīgā uz gājēju pārejas uzbrauca 80 gadus vecai kundzei, nodarot viņai smagus miesas bojājumus: divus lūzumus galvaskausā, asinsizplūdumu smadzenēs. Turklāt tiesā šā gada martā viņa savu vainu neatzina, lepni norādot, ka turpinās stūrēt, kaut arī slikti redz ar vienu aci, ziņoja tiesā klātesošā Latvijas Avīze. Kalnai jau kopš 2008. gada nav derīgas medicīniskās izziņas, tāpēc aizliegts izmantot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, kamēr nav izieta medicīniskā pārbaude. Taču prom no tiesas nama Kalna devās automašīnā, par ko drīz vien policija viņu aizturēja un uzlika 40 eiro sodu. 

Ir nolēma izpētīt, vai šis ir izņēmuma gadījums, vai arī seniori pie stūres tiešām apdraud satiksmes drošību?

Iespēja būt patstāvīgiem

Jānim maijā paliks 101 gads. Pērn viņš Iļģuciemā ar savu sarkano mazdu veikala stāvlaukumā atpakaļgaitā iebrauca stāvošā Mercedes-Benz. Kungs turpināja ceļu, taču situāciju bija pamanījusi pašvaldības policija un apstādināja. Vēlāk viņam uz laiku aizturēja autovadītāja apliecību, jo bija beidzies medicīniskās izziņas termiņš. Lai arī tiesības varēja atgūt pēc ārsta pārbaudes, Jānis saprata, ka tas neizdosies sliktās redzes dēļ. Braukt pašam viņam bija ļoti svarīgi — paiet ir grūti, bet ar auto varēja tikt līdz veikalam, sevi apgādāt, būt sabiedrībā un būt neatkarīgam. 

Mazmeita Sarma stāsta, ka negadījums vectēvam pašam lika apjaust savas spējas un atteikties no mašīnas. Taču tas bija trieciens, jo viņš kļuva aprūpējams, un pēc kāda laika nācās pārcelties pie mazmeitas. Nesen kungam veica kataraktas operāciju — viņš redz labāk, taču ar auto braukt ģimenes locekļi vairs neļaus.

Valmierietim Ērikam Tomsonam bija 95 gadi, kad viņš savā golfiņā brauca pie friziera un apstājās krustojumā savlaicīgi — luksoforā zaļais bija knapi pārslēdzies dzeltenajā. Aizmugurē braucošais turpināja kustību un notika sadursme. Ērika meita Daiga Siliņa stāsta, ka tēti policija attaisnoja, jo viņš nebija vainīgs, taču kungs pats sapratis — laiks beigt vadīt auto. «Es teicu: tēti, nevajag tev uz Supernetto braukt, mēs nopirksim visu, ko vēlies.» 

Tās pašas dienas vakarā Ēriks internetā bija atradis elektrisko skūteri jeb četru riteņu elektroratiņkrēslu. To uzlādē ar elektrību, nobraukt var divas stundas, un maksimālais ātrums ir 30 km/h. «Tagad tētis ik dienu brauc uz Gaujmalu, pie friziera, uz veikalu. Lai arī dzīvojam kopā un varam visu nodrošināt, viņš vēlas arī savu brīvību,» saka meita. 

Ērikam ir laba redze, viņš lasa grāmatas. Tieši tāpēc meita ļauj piedalīties satiksmē un zina, ka viņš ir uzmanīgs pie gājēju pārejām.

Formālās pārbaudes

Seniori nav bīstamākie autovadītāji Latvijā. Valsts policija 2018. gadā kopumā fiksēja 20 501 ceļu satiksmes negadījumu, un tikai 1025 bija iesaistīti vadītāji pēc 70 gadu vecuma. Viņi bija pie stūres, izraisot avārijas, kurās bojā gāja četri cilvēki, bet 2017. gadā — viens. Iespējams, kādā no tām mira arī pats autovadītājs, taču tik sīku datu policijai nav. Salīdzinājumam: 2018. gadā ceļu satiksmes negadījumos gājuši bojā 148 cilvēki, bet 2017. gadā — 136.

Nav zināms, vai senioriem, kuri izraisīja letālās avārijas, bija derīgas medicīniskās izziņas, taču viens ir skaidrs — viņi pārvērtēja savas spējas. Iespējams, ģimenes ārsta labvēlības dēļ veselības pārbaude bijusi formāla. 

Šobrīd ir divi veidi, kā iegūt medicīnisko izziņu: pēc 65 gadiem pie ģimenes ārsta tā jāatjauno ik pēc trim gadiem vai autovadītāju medicīniskajā komisijā, kuras sastāvā darbojas virkne speciālistu: neirologs, oftalmologs, narkologs, ķirurgs un citi. 

Vai ģimenes ārstiem vajadzētu stingrāk kontrolēt seniorus? Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Ilze Aizsilniece uzskata, ka tikai vienā punktā — īpaši rūpīgi pārbaudīt perifēro redzi, nepaļaujoties uz to, ka cilvēks tālumā redz labi. Nosūtīt pie acu ārsta, lai pārbauda kataraktas iespējamību. Tas ir svarīgi ne tikai autobraucējiem, jo seniors kājāmgājējs ar sliktu redzi apdraud savu dzīvību. «Nedomāju, ka pārbaudes vajag biežāk vai stingrākas. Vecuma dēļ diskriminēt cilvēku nevajadzētu, jo dažam arī 30 gados ir slikta perifērā redze un braukšanas stils. Vecs cilvēks nav norakstāms!» saka ārste. Tieši otrādi — būtu jāpriecājas, ka cilvēks savos 80 spēj pats aizbraukt uz veikalu un socializēties. «Tikai ir jājūt atbildība par savām spējām,» saka Aizsilniece.

CSDD dati rāda, ka Latvijā 785 576 iedzīvotājiem ir autovadītāja apliecība, kas ļauj vadīt vieglo auto. Visvairāk autobraucēju ir trīsdesmitgadnieki — 197 tūkstoši. Šā gada sākumā autovadītāja tiesības bija 87 769 iedzīvotājiem, kuri vecāki par 65 gadiem. Par cilvēkiem prāvākā vecumā CSDD datus īpaši neapkopo. Dienesta pārstāvis Jānis Aizpors komentē: «Lielākoties tie ir ļaudis, kuri vadītāja apliecību saņēmuši tālos padomju laikos, kad auto bija ekskluzīva lieta un maz cilvēku ieguva vadītāja apliecību. Auto par visiem salīdzinoši pieejamu preci kļuva diezgan nesen.»

Senioru pie stūres Latvijā nav daudz, salīdzinot, piemēram, ar Vāciju, kur notiek diskusijas, ka vajadzētu ieviest regulā-ras medicīniskās pārbaudes un braukšanas testus, jo pašlaik pārbaude notiek tikai vienreiz — kad tiek iegūta autovadītāja apliecība. Tieši tāpat ir Amerikā. Speciāli vecajiem braucējiem tur izveidota organizācija, kas rūpējas, lai viņi uzlabo savas braukšanas prasmes ar instruktoriem. Portālā Seniordriving.aaa.com ir dažādi ieteikumi koncentrēšanās spēju uzlabošanai un uzdevumi, kas palīdz pie stūre justies drošāk.

Satiksmes eksperts Pauls Timrots uzskata, ka situāciju ilgtermiņā atrisinās tehnikas attīstība, jo autopilota bremzēšana būs ikdiena. Šobrīd cilvēki pēc 70 noteikti neesot satiksmes apdraudētāji. «Zinu Ausmas kundzi, kura tiesības nolika 81 gada vecumā un brauc labi. Tikmēr kāds jaunais — kā pa fāzēm sagājis,» saka Timrots. Katram pašam esot jāizvērtē savas spējas un atbilstība. Arī Timrota tētis negribēja atteikties no auto, lai arī redze to vairs neļāva stūrēt. «Ja labi neredzi, tad arī neredzi, no kā baidīties,» secina Timrots. «Taču ir pilni lauki vientuļu cilvēku, kuru bērni ir pilsētā, un nav, kas aizved pie ārsta, uz veikalu. Kurš opis nebūtu priecīgs, ka uz bodi mazdēls aizved?!»

Psihiatrs Matīss Pudāns vada senioru rezidenci Dzintara melodija un norāda — kļūstot vecākam, cilvēkam pavājinās atmiņa, uzmanība un spēja risināt problēmas, taču tas nekādā ziņā neattiecoties uz visiem sirmgalvjiem. Fiziskos parametrus pārbaudīs ģimenes ārsts, bet tuvinieku uzdevums ir izvērtēt psihisko stāvokli. «Proti, vai nav piezagusies demence, kuras gadījumā nevar būt pat runa par automobiļa vadīšanu,» saka ārsts, nosaucot demences biežākos simptomus: īslaicīgi atmiņas traucējumi un apjukums vietā un laikā. Tādā gadījumā jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš veiks papildu izmeklējumu un norīkos pie citiem speciālistiem. «Automobiļa atslēgas senioram ir sava veida neatkarības simbols, un to zaudējums var būt ļoti sāpīgs. Ja vien seniors, sēžot pie stūres, nerada tiešas briesmas sev un apkārtējiem, saruna par auto vadīšanas likšanu malā būtu diplomātiski jāsāk, kad parādās vēl tikai pirmās problēmas. Jāpiedāvā pārvietošanās alternatīvas — braukšana bērnu vadītā automobilī, taksometrs, specializētais transports,» iesaka Pudāns.

Sadursmes, kuras izraisījuši autovadītāji pēc 70 (2018)

Dati: Valsts policija

Logans Džordžs un Stīvens Jangs, dzīvības glābēji

No Lielvārdes uz Rīgu ar vilcienu — tāds bija divu ASV karavīru plāns 25. martā, agrā pirmdienas rītā. Logans Džordžs un Stīvens Jangs ASV armijā ir mediķi un kopš janvāra pilda dienesta pienākumus operācijā Atlantic Resolve. Gada sākumā Latvijā ieradās vairāk nekā 100 karavīru no ASV, kuri ar 13 helikopteru atbalstu pilda dienesta pienākumus Nacionālo bruņoto spēku aviācijas bāzē Lielvārdē, lai stiprinātu reģionālo drošību un apliecinātu ASV ieguldījumu NATO dalībvalstu drošībā.

«Mēs braucam uz Rīgu reizi vai divas mēnesī. Todien nebijām ģērbti uniformās, jo bija brīvdiena. Sēdējām viens otram pretī. Stīvens pēkšņi pielēca kājās. Kādam vīrietim bija kļuvis slikti. Negadījums notika man aiz muguras, tāpēc Stīvens to pamanīja pirmais. Cilvēki apkārt bija panikā — nervozi, skaļi. Vagons — pilns,» atceras Logans. Stīvens paspēja noķert no krēsla krītošo apmēram 60 gadus veco vīrieti. Karavīrs lēnām noguldīja viņu uz grīdas drošā, stabilā pozā un lūdza Loganu izsaukt neatliekamo palīdzību. Abi rīkojās mierīgi un pārliecinoši, jo ir īpaši mācīti palīdzības sniegšanai ārkārtas situācijās.

Vīrietim sākās krampji, un amerikāņi sniedza pirmo palīdzību. Lēkme bija ilga, Stīvens lēš, ka aptuveni vienpadsmit minūtes. Karavīri veica sirds netiešo masāžu un elpināšanu un centās noturēt kungu pie samaņas. Tas bija svarīgi, kamēr ieradās neatliekamā palīdzība. Kas tieši par vainu bija vīrietim, Logans nezina. «Neviens ar mums pēc tam nav sazinājies, un vienīgais, ko varu teikt, — tā vīrieša drēbes dvakoja pēc alkohola. Bet man vienalga, cilvēks ir cilvēks, un dzīvība jāglābj,» saka Logans.

Ieradušies Rīgā, abi devās pusdienot. «Pirmais, ko darījām, — nomazgājām rokas,» smejas Logans. Līdz šim sabiedriskajā transportā viņi nevienu nebija glābuši. «Aizraujoši! Un mēs bijām laimīgi palīdzēt!» saka Logans un stāsta, ka par paveikto esot lepna viņa sieva un četri bērni Amerikā.

Abiem kareivjiem Latvijā iepatīkas aizvien vairāk. Sākumā cilvēki šķituši noslēgti un ziema —  nebeidzama, taču mēneša laikā viss mainījies. «Visi ir tik izpalīdzīgi! Mūs uzņem lieliski, un ēdiens ir garšīgs. Latvijai neatkarības dienā es novēlu izaugsmi un apjaust armijas vērtību. Un tā ir —  miers. Nav nekā svarīgāka pasaulē.»

Lai plīvo!

Amberlat karogu masti tika pie «lomas» simtgades Dziesmusvētkos, un šovasar plānots vienu uznest Monblānā, kā arī iespiesties eksportā tālāk par Baltijas tirgu

Dziesmusvētku uzvedumā Zvaigžņu ceļā Mežaparka estrādē pērnvasar bija iespaidīgs mirklis. Dons dziedāja fragmentus no Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas Lāčplēsis, un finālā tika izgaismoti 100 Latvijas karogi lokā ap estrādi. To masti bija radīti Madlienā, Ogres pusē, SIA Zīmes ražotnē, kur top zīmola Amberlat laivas un karogu masti. Visus 100 mastus atveda speciāli aprīkotā transportā, jo tie nav salokāmi, un katrs bija 12 metrus garš. Tos uzslēja uz Dziesmusvētku laiku — Amberlat mastus izīrēja, vēlāk tos pārdodot privātpersonām ar šiltīti, ka šis karogs piedalījies Latvijas simtgades Dziesmusvētkos. 

Atceroties svētkus, uzņēmuma Zīmes valdes locekle Ilze Seržāne saka: «Ģenerālmēģinājuma laikā bija ļoti pacilāta sajūta.» Ar Ilzi tiekamies Rīgā, Juglas ezera krastā, bijušajā Juglas manufaktūras ēkā, kur ir Amberlat birojs.

Laivas — kaimiņiem

Ilze uzņēmumu vada četrus gadus, iepriekš galvenais bija Aldis Kunšteins, kurš arī piedalās sarunā. Viņš tikko kā ieradies no Madlienas, kur trešo nedēļu aizvieto ražotnes vadītāju, kurš devies komandējumā. Šobrīd Ogres pusē daudz darba, jo ar Lauku atbalsta dienesta finansējumu sākta ražotnes atjaunošana, kā arī tiks iegādāta tehnika ražošanas procesa optimizācijai. 

Kunšteins ikdienā rūpējas par pārdošanu Latvijas tirgū, tāpēc ražotnes vadīšana viņam ir izaicinājums: ko darīt, ja kāds darbinieks neatnāk vai darbi kavējas. Pats gan savulaik tam visam gājis cauri, jo pirms 10 gadiem uztaisīja pirmo karoga masta prototipu — Aldis rāda nelielu, baltu cilindru, uz kura ar melnu marķieri uzrakstīts «2009». Amberlat nav viņa ideja, bet partnera — radinieka, kurš uzaicināja piedalīties laivu ražošanā no stiklšķiedras.

Aldim bija interese, viņš iesaistījās. Tas bija 2008. gads, ekonomiskās krīzes pīķis, un laivu pārdošanas apjoms strauji samazinājās. Viņi domāja, ko varētu ražot papildus, lai piesaistītu patērētājus. Kaut ko tādu, ko nevar atvest no Ķīnas, jo tur tāpat saražos jebko un lētāk. Un no tās pašas stiklšķiedras, kas bija iegādāta laivu radīšanai. Aldim, kam ir nevis inženiera, bet zivju pārstrādes tehnologa izglītība, radās ideja par karogu mastiem. Tos nevarētu tik vienkārši no Ķīnas atvest uz Eiropu! 

Kad risinājums bija rasts un sākta ražošana, sašķobījās abu uzņēmuma īpašnieku attiecības. Par to Aldis sīkāk nevēlas atcerēties, sakot: «Ceļi šķīrās, jo nebija līdzīga redzējuma.» Amberlat Technology bankrotēja, un 2014. gadā tika nodibinātas Zīmes un par valdes priekšsēdētāju iecēla Ilzi, kura «atnāca pie mums ar savu redzējumu par eksportu — jauna un strādāt griboša», atceras Aldis. Seržāne nupat ieguvusi biznesa maģistra grādu Latvijas Universitātē. Mūsu sarunas laikā gan vairāk runā Aldis, kurš par karogu mastiem un laivām zina vairāk, Ilze ir eksporta direktore. Viņa saka — tieši abu dažādās pieredzes veido labu komandas darbu, jo «Aldis ir rūdīts, vīlies daudzās situācijās, savukārt es ar jaunības maksimālismu un svaigi iegūtajām zināšanām». «Kad es lidoju par augstu, Aldis piebremzē. Tā ir veiksmīgās sadarbības sāls un veiksme — komanda.» Ilze savas eksporta iemaņas gadu spodrinājusi LIAA inovāciju nodaļā, kur organizēja hakatonus jeb jaunuzņēmumu radīšanas pasākumus.

Lielāko pīrāga daļu uzņēmumā veido laivu pārdošana — ar tām sāka nodarboties agrāk, tāpēc ir stabilākās pozīcijās. Ap 70% aizpeld uz Lietuvu, pārējie 20% Latvijā, 10% uz Igauniju. Kopumā uzņēmums spēj saražot ap 20 dažādu veidu laivas. Tās ir tā sauktās trimarāntipa laivas: platas un ar trim maziem ķīlīšiem, nevis vienu lielu ķīli kā kuģim. Tās ir viegli airēt, tāpēc laivas iecienījuši atpūtnieki un makšķernieki. Var pielikt arī dažādu jaudu motorus. Laivas ir stabilas, no tām var makšķerēt, kājās stāvot, — Latvijā tās pērk piekrastes rūpnieciskās zvejas arteļi, jo ir sertificētas tīklu zvejai jūrā. 

Stiklšķiedras materiālu uzņēmums iepērk no vairumtirgotāja Latvijā, kurš savukārt lielāko daļu izejmateriālu, to skaitā poliestera sveķus un krāsas, ved no Polijas. No Valmieras stiklšķiedras nevarot, jo tā specializējusies ļoti konkrēta nišas produkta ražošanā pasaules tirgum, kas neder laivu un karogu mastu radīšanai. Madlienā top ne tikai laivas un masti, bet arī atsvari un auklu uzvilkšanas mehānisma daļas mastiem.

Svinīgiem brīžiem

Ar katru gadu karogu mastu pārdošana aug, un Ilze prognozē, ka pāris gadu laikā tā pārņems laivu daļu. Piemēram, pagājušajā gadā tika pārdots par 64% vairāk nekā 2017. gadā. Pērn mastu pārdošana uzlēca, pateicoties simtgadei, jo aptuveni 20 pašvaldības gribēja iekārtot svinību vietu, kur sapulcēties 18. novembrī. Mastiem bija uzlīme ar Lielvārdes jostas motīviem: to speciāli noauda audējas Cēsīs, un vēlāk pēc tās prototipa tapa uzlīme. Daudzi klienti vaicāja, vai būs arī Lielvārdes josta, jo gribējies mastu tieši ar spēka zīmēm.

«Ir aizkustinoši redzēt, ka veciem vīriem birst asaras, kad velk karogu mastā. Daļā sabiedrības modinām patriotisko dzirksti, veidojot nacionālo apziņu,» saka Aldis. Pie tā gan viņš pats strādā mērķtiecīgi, uzrunājot skolas un pašvaldības desmit gadu garumā. Kunšteins stāsta, ka arī lielie būvniecības objekti aizvien vairāk novērtē mastus, piemēram, tos pasūtījušas koncertzāles Gors un Lielais dzintars. «Privātajā sektorā tas vēl nav tik ļoti iegājies kā, piemēram, Zviedrijā, kur pie gandrīz vai katras mājas plīvo karogs,» saka uzņēmējs. Latvijā likumi noteic, ka mastam jābūt vismaz sešus metrus garam, un tieši tādus pirms 10 gadiem iegādājušies privātmāju saimnieki, taču pēdējos gados iecienīti ir 7—8 metri garie.

Vai milzīgais masts ar karogu uz AB dambja Rīgā arī ir viņu veikums? «Nav gan, mēs tikai konsultējām, jo tādu nevaram izgatavot.» Aldis stāsta, ka šis masts ir specifiska koniska velvējuma un 60 metrus augsts. Viņi ražo līdz 12 metriem augstus mastus. «Turklāt mums nav sava metāla, jo flagmanis Liepājas Metalurgs nedarbojas. Toties mūsu masts ir Likteņdārzā,» saka Aldis. Arī pie Gaismaspils ir Amberlat masti — pastāvīgi trīs, bet 2015. gadā, kad Latvija bija prezidējošā Eiropas Savienības valsts, te bija visu Eiropas valstu karogi, un tad mastus Amberlat izīrēja. Pēdas, kurās iestiprina karogu mastus, bija iebetonētas jau Gaismaspils būvniecības laikā, un pēc vajadzības tās atver un ieliek mastu speciālā eņģē. 

Lielākais masts, kas uzstādīts, ir 35 metrus garš, pie iebraukšanas  Jūrmalā no Rīgas puses — to izgatavoja sadarbības partneri, taču uzstādīšana bija latviešu ziņā. «Baigais azarts ir, kad dari kaut ko pirmo reizi un pirmo reizi to dara visa Latvija. Es uzbraucu ar pacēlāju līdz masta augšai: skats no turienes bija milzīga motivācija censties sasniegt vēl lielākas virsotnes, vēl augstākus mastus. Gribētos, lai pie katras mājas Latvijā būtu masts ar plīvojošu karogu.»

Ilzei lepnums ir par pēdējo lielāko notikumu — Dziesmusvētkiem Mežaparka estrādē pērn, kad tika uzstādīti 100 karogu masti. Ar koncertuzveduma režisoru Uģi Brikmani tika strādāts cieši, lai masti iederētos scenogrāfijā un vairākās dziesmās tos izgaismotu. «Sajūta ir neaprakstāma, stāvot uz Dziesmusvētku estrādes skatuves un redzot, ka pa perimetru tik grandiozā notikumā ir simt mūsu pašu rokām saražotu mastu. Sasniegumi ir tas, kas ļoti motivē sasniegt vēl vairāk,» saka Ilze. Pagājušajā vasarā arī viņa pati gājusi palīgā ražotnē nedēļas nogalēs un pāris mastiem piegriezusi stiklšķiedras audumu ražošanai.

Kāps atkal Monblānā

Amberlat birojā pie sienas ir krekls ar uzrakstu «Dukurs»  — to uzdāvinājis skeletonists Martins Dukurs, kad kamaniņu un bobsleja trasei uzdāvinājuši karoga mastu. Arī Vairai Vīķei-Freibergai uzdāvinājuši, jo Aldis kādā videosižetā pamanījis, ka viņas lauku mājās nav karoga masta. «Vairs gan nedāvinām sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, jo viņi paši var atļauties. Tagad dāvinām bērnunamiem, lai viņi šādi saņem patriotisko audzināšanu.»

Latvijas tirgu Aldis dēvē par «labas sajūtas dvēselei» tirgu, kur ar mastiem iespējas izplesties ir ierobežotas. Tieši tāpēc tiek strādāts pie iekļūšanas Eiropas tirgū. Ilze stāsta, ka, balstoties uz studijās gūtajām zināšanām, ir veikusi pētījumus, kuri parāda, kuros tirgos ir potenciāls. Viens no tādiem ir Somija, un ar to tiek dibināti privāti kontakti. Pēdējā gada laikā arī daudz piedalās izstādēs, LIAA tirdzniecības misijās. «Eksports ir mērķtiecīgs un ilglaicīgs darbs,» saka  Ilze un negaida, ka pirmajā gadā būs rezultāti. Mastus ik pa laikam pārdod uz Igauniju un Lietuvu, taču to par eksportu nedēvē, jo darbs nav sistemātisks. «Vai igauņi mūs pamanīja kādā izstādē vai otrādi, neatceros, bet skaidrs ir viens — lai iekļūtu kaimiņos, nevajag nekādu īpašu eksporta stratēģiju,» saka Ilze. Uzņēmuma mērķis ir iespiesties dziļāk Eiropas Savienības valstu tirgū, kur līdz šim konkurenti ir poļi. Tā ir varena valsts ar četrām karogu mastu ražotnēm, paši arī ražo izejmateriālus. Tāpēc Amberlat vairāk raugās Skandināvijas virzienā.

Ilze stāsta, ka eksporta virzībai svarīga neatlaidība. Piemēram, aizsūtīt 1000 e-pastu dienā potenciālajiem sadarbības partneriem, nebaidīties piezvanīt un piedāvāt sadarbību. Daudzi pateiks «nē», taču, tikai darot daudz un neatlaidīgi, var atrast to īsto cilvēku, kas parakstīs līgumu. «Mērķtiecīgi klauvējam pie visām durvīm pasaulē — kādas atvērsies,» saka Ilze.

Pērn Aldis izdomāja, ka Amberlat karoga masts jāuznes Monblānā un jāuzvelk Latvijas karogs, kas simbolizētu latviešu drosmi un apņēmību. Komandā bija pieredzējuši kāpēji, kuri 10 metrus garo mastu kopīgi nesa augšā Eiropas augstākajā virstonē. Taču, kad latvieši bija tikuši līdz 3137 metru augstumam un palikuši bija tikai 1000 metru, ieradās franču policija. Viesu mājas saimniece, pie kuras latvieši nakšņoja, bija nosūdzējusi kāpēju savādo «ceļasomu». Iemesls apturēt kāpējus bija tas, ka ekspedīcija esot pārdroša un neapdomīga, jo tovasar bojā gājuši vairāki alpīnisti. «Viņiem likumiski nebija nekādas taisnības, tāpēc mēs mastu šovasar nesīsim atkal,» saka Aldis. Ekspedīcija Monblāns 2019 ir gatava vasaras beigās uzvilkt Latvijas karogu. Lai plīvo!

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Sasniegumi. Esam uzstādījuši lielāko daļu monumentālo karogu mastu Latvijā. Uz priekšu dzen arī neapgūtās virsotnes.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Tik ļoti liela vēlme eksportēt, ka piekritām darījumam ar pārāk mazu uzcenojumu. Neaprēķinājām visas nianses produktā un ražošanas laikā sapratām, ka pasūtījums ir ļoti sarežģīts, prasīja vairāk darbaspēka jaudas, un cietām zaudējumus.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Pamēģināt pēc mēneša noskriet  Rīgas Tet maratona distanci, jo ceļā uz mērķi biznesā vajag līdzīgu izturību. Es pērn noskrēju un piedzīvoju gan soļošanas, gan iešanas posmus, taču ar neatlaidību izdevās finišēt.»

Maikls Perdī, rīko festivālu Rīga Pours

Pārkāpjot slieksni Maikla alus vietā Beerfox Stabu ielā, paziņoju saimniekam, ka alus man negaršo, tāpēc būšu atturīga savā vērtējumā. «Nekas, es jau negrasos pārliecināt par to, ka alus — tā tik ir manta!» saka Maikls Perdī, un viņa valoda skan tik amerikāniski, ka uzreiz jājautā — no kura štata viņš atbraucis? No Aiovas, un pirms sešiem gadiem no Amerikas pārcēlās uz Latviju, mīlas jūtu vadīts. Pēc diviem gadiem atvēra savu mazo alus bodīti. Šīs nedēļas nogalē, piektdien un sestdien, Maikls rīko pirmo Riga Craft Beer festivālu Rīga Pours, kas notiks pilsētas bāros un RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O Pārdaugavā. 

«Būs daudz mazo brūvētāju no Eiropas un Amerikas, būs daudz alus,» saka Maikls, kuram amatalus (craft beer) ir sirdslieta. Pēc profesijas viņš ir piensaimnieks, un ģimenei Amerikā pieder liela ferma, kurā Maikls ilgus gadus strādāja. Tad, ceļodams pa pasauli, viņš nobāzējās Gruzijā, sākdams tūrisma biznesu, taču kādā reizē Rīgā satika savu tagadējo draudzeni Ievu.

Lai kā man neinteresētu alus, veikaliņā pieploku pie etiķetēm. Tās ir tik brīnumainas! Vietējā alus darītāja Malduguns etiķete ar rozīgo dāmu, kuras krūtis visriņķī apkļauj koši dzeltenas bizes, solidarizējas ar kāda amerikāņu alus etiķeti, kur viļājas plika dāma ar lauvas galvu un vēl pāris rozā un violetu būtņu. Šis nav plaša patēriņa alus, tāpēc ir dārgāks.

Ideja par festivālu Maiklam radās pērn, kad viņš no alus darītavas Labietis īpašniekiem uzzināja, ka viņi šogad negrasās rīkot amatalus festivālu. Piekusuši. «Tas bija jauks pasākums Piena kvartālā, kur tikās visi mazo brūžu vadītāji un alus cienītāji, un man šķita, ka to tā nevar atstāt,» stāsta Maikls. Kopā ar Sergeju no Alus celles un Gļebu no Bears.lv, un vēl aluszini Andri Rasiņu nolēma organizēt Rīga Pours. «Gribu, lai Rīga alus pasaules kartē izskatās labi,» saka Maikls. Visi četri vīri izveidojuši karti, kuros 12 Rīgas bāros piektdien varēs nogaršot 68 dažādus alus. 

Sestdienas vakarā H2O viss būs vienkopus: gan alus, gan brūvētāji, gan bāra cienīga atmosfēra. «Mūsu festivāla galvenā ideja ir svinēt alu,» smaida Maikls. Ar ko atšķiras labs alus no slikta? «Slikts ir tas koši dzeltenais un putojošais, ko dzert tikai vasarā, taču labs ir svaigs, tīrs eils ar apiņu garšu. Tāds, lai dzertu katru dienu. Tas nesāp,» Maikls uzsit sev pa vēderu, rādot, ka viņam nav liels alus vēders. No laba alus tāds nerodoties. «Jā, es kādu alu nogaršoju katru dienu. Kā gan citādi var izvilkt Latvijas tumšos deviņus mēnešus!»

Ar niknumu un skumbriju

Nopērkot vācu uzņēmumu Larsen, latviešu Karavela kļuvusi par trešo lielāko zivju konservu ražotāju Eiropā ar eksporta tirgu 43 valstīs

Telpas Vecmīlgrāvī ir kā divi gadsimti: Karavelas ražotne spoža un moderna, taču biroja telpas nav mainījušās kopš padomju laikiem: mīksti, zaļi rindu krēsli un lieli istabas augi. «Visu esam ieguldījuši ražošanā. Tagad varētu atļauties uzlabot biroju, bet mantojums sāk šķist vērtīgs, un negribas mainīt,» saka Andris Bite, Karavelas līdzīpašnieks, sēdēdams savā kabinetā pie galda. Tieši šajā telpā 1996. gadā Andris ieradās kā otrā kursa ekonomikas students meklēt darbu un tur, kur tagad sēž viņš, sēdēja cits Andris — Feldmanis, Kaijas vadītājs. Populāro konservu ražotni Kaija bija privatizējusi Ave Lat Grupa. Taču padomju laikā spēcīgais Kaijas zīmols nebija radies tukšā vietā — pirms nacionalizācijas te bija vēl cara laikos dāņu uzņēmēja Rīgā izveidota fabrika.

«Man jau bija savi mazie biznesi, taču mamma lūdza pazīstamo Feldmani, lai pieņem mani darbā, — negribēja, ka es kā students no laukiem aizeju Rīgā neceļos.» Andris ir dzimis Bauskā un 90. gados nodarbojās ar pierobežai raksturīgiem biznesiem. Valsts neatkarības atgūšana lielā mērā noteica profesijas izvēli, un, ja Andrim tolaik būtu vairāk par 19 gadiem, viņš noteikti kaut ko privatizētu. Biznesā bijis kopš bērnības: ar tēvu braukāja pa Krieviju, tirgodami puķes, un vidusskolas laikā ar kādu dakteri no Bauskas pārdeva Rumbulā šašliku.

Bite savos 23 gados sāka Kaijā kā tirdzniecības aģents ar 70 latu algu, drīz kļuva atbildīgs par eksportu Baltijā, tad bijušās PSRS valstīs. 90. gadu beigās pēc ekonomiskās krīzes Krievijā cieta Kaijas eksporta tirgus, toreizējie īpašnieki Ave Lat Grupa zaudēja daudz naudas. Neviens nevēlējās Kaiju reanimēt un neticēja tai, izņemot Andri. Nācās risināt virkni problēmu: neizmaksātās algas strādniekiem, jārunā ar kreditoriem un maksātnespējas administratoriem. «Es pat trīs dienas nokļuva aiz restēm,» Bite stāsta. Ticis aizturēts aizdomās par kontrabandu, taču atzīts par nevainīgu — šis bijis kāda uzņēmēja mēģinājums Biti iebiedēt. Katra diena bijusi smaga cīņa, un divi gadi pagājuši kā trillerī. Vajadzēja naudu, taču neviens Andrim neticēja. Hansabankā kredītu nedeva, sakot, ka ražošanai nav nākotnes un Kaijas vietā sliesies daudzdzīvokļu mājas.

Uz grunti gāja arī zivju pārstrādātājs Brīvais vilnis, un tā komercdirektors Jānis Endele, tagad Karavelas līdzīpašnieks, reizi nedēļā satikās ar Andri un «abi zaļām sejām padalījāmies, cik viss ir slikti».

Bija 2001. gads, kad Bite nodibināja SIA Karavela. Aizņēmās naudu privāti no kāda uzņēmēja, viņu atbalstīja atī ģimene, kurai Iecavā pieder vērienīga graudu un piena lopkopības saimniecība. Andris ar kolēģiem izkrāsoja vienu Kaijas telpu, ieguva PVD atļauju un sāka ar vienu ražošanas līniju — taisīja siļķi un skumbriju tomātos. «Man šķita, ka Kaija ir dzīvotspējīgs projekts, un ticēju tam, lai arī bankas, mediji un piegādātāji apgalvoja pretējo. Es ticu veiksmei, un viens no tās pamatnoteikumiem ir zināt katru detaļu savā biznesā,» saka Andris, kurš joprojām ik dienu ir ražotnē. Andris vienīgais no ģimenes nav veterinārārsts. Brālis Jānis darbojas lauksaimniecībā, bet Pēterim ir veterinārā klīnika Bauskā.

Izspieduši zviedrus

No 2001. līdz 2011. gadam Kaija eksportēja pārsvarā uz bijušajām Padomju Savienības valstīm, taču tad Andris ar Jāni pieņēma lēmumu — mēģinās iekļūt Eiropā. Riskēja, ceļot jaunu ražotni, ņemot kredītu un piesaistot Eiropas naudu, jo nebija garantiju vai tirgus pētījuma, ka viņu konservus tur vajadzēs. Bija tikai Bites un Endeles ticība, ka noiets būs. «Mūsu pētījums bija tāds: aizbraucām uz Zviedriju, iegājām veikalā un sapirkām konservus, ko ēd vietējie. Viesnīcā rāvām vaļā un garšojām, un Rīgā mēģinājām taisīt tādus pašus,» stāsta Andris. Šobrīd Kaija aizpilda 80% no Zviedrijas konservu tirgus. 

Tieši tāds pats modelis bija Vācijā un Lielbritānijā, kur Karavela ir liels spēlētājs. Konservi nopērkami ar Lidl un Aldi zīmolu, jo tie ir pasūtītāji. Abu veikalu konceptu Bite dēvē par efektīvu un ir par Lidl ienākšanu Latvijā ar saviem kvalitatīvajiem produktiem.

Nedaudz grūtāk Kaijai bija iespiesties Dānijas tirgū, jo iespējamajiem sadarbības partneriem nebija zināšanu par Latviju kā eksporta zemi. Pirms dāņu veikalu tīkla iepircējs brauca vizītē, esot pajautājis, vai Kaija varēšot nodrošināt viņam apsardzi, jo viņš grib īrēt auto un braukt arī uz Lietuvu. «Domāja, ka mums te ir wild west*. Ja tāds viedoklis dominē — ko tur pārdosi, kā iegūsi uzticību?» 

Labi, ka Kaijai ir sena vēsture un 1882. gadā tieši dānis Arnolds Serensens atklāja Rīgas centrā savu fabriku, un uz konservu bundžām joprojām ir Serensena paraksts, un Skandināvijas tirgū tikt bija vieglāk tieši šī stāsta dēļ.

Kā saprast, kurš tirgus būs pa spēkam, uz kuru doties viesnīcas «piknikā»? Andris stāsta, ka viss ir vienkārši: jādodas tur, kur patēriņā ir zivju konservi. Piemēram, Ķīnā tie nav tik iecienīti kā Japānā, kur Karavela ir jau četrus gadus, jo spēj izpildīt japāņu augstās kvalitātes un vizuālās prasības. Latvieši saražo īpašus produktus — šprotveidīgos zivju konservus ar dažādām dārgām vai specifiskām piedevām, piemēram, trifelēm.

Pirms septiņiem gadiem, sākot iekarot Eiropu, Bite neapzinājās mērogus, ko šajos tirgos spēj sasniegt. Tolaik Zviedrijā bija četri zivju konservu ražotāji, tagad — viens. «Mēs tur neradām jaunu patēriņu, bet atņemam darbu,» skaidro Bite. Tas izdevies, jo produkts ir precīzi tēmēts un kvalitatīvs: ar tādu garšu, kā patīk zviedriem, ar tādu pašu iepakojumu. Lielākoties tā ir siļķe un skumbrija dažādās mērcēs. Kad tirgū iekļūts ar pamatproduktiem, var piedāvāt jaunumus. Kopumā Kaijā top 200 veidu produkti.

Pirkšanas un garšas paradumi var krasi atšķirties Dānijā un Zviedrijā: ja ierasts pirkt pa trim bundžām, kas iepakotas sarkanā plēvē, tad nepirks tos pašus konservus lētāk, kas būs iepakoti citādas krāsas plēvē vai skaitā. «Varbūt tam konservatīvismam ir sakars tieši ar konserviem, jo vārds līdzīgs,» smejas Andris.

Vislabāk Kaijai iet Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā, Dānijā, un «tad soļanka pa visu pasauli», saka Andris par pārējām 39 eksporta valstīm. Pirms septiņiem gadiem Kaijas konservi ceļoja tikai uz bijušajām Padomju Savienības valstīm, tagad tās no pīrāga veido 15%, no tām visvairāk aizceļo uz Azerbaidžānu un Uzbekistānu. Kā Andrim izdodas rast kontaktu ar tik dažādu valstu uzņēmējiem? «Mēs deviņas nedēļas gadā pavadām izstādēs ar stendiem, un vakarā vēl ir darbs ar klientiem individuāli. Tas galīgi nav viegli.»

Nopirkt vācu fabriku

Šogad Karavela iegādājas vācu zivju pārstrādātāju Larsen. Fabriku, kas atrodas netālu no Dānijas robežas, ar simtgadīgām tradīcijām un spēcīgu zīmolu. «Nopirkām, jo viņiem negāja. Agonēja. Tāpēc, ka, pirmkārt, atnācām mēs un atņēmām daļu klientu. Otrkārt, sociālā nodrošinātība tur pārkāpusi adekvātuma robežu, piemēram, atlaistajiem darbiniekiem algas jāmaksā vēl gadu,» saka Andris un pastāsta vairāk par Larsen. Fabrikas sākums meklējams 1899. gadā, kā ražotne tā izpletās pagājušā gadsimta sešdesmitajos. Uzcelta lauka vidū, bet ar laiku pilsēta pietuvojās un iedzīvotājiem sāka traucēt fabrikas skaņas naktīs. Fabrikai tika liegts strādāt otrajā maiņā, tātad apjoms samazinājās uz pusi. Sākās sūdzības, ka smird pēc zivīm, — nācās par lielu naudu uzlikt ražotnei izplūdes filtrus. Un vēl tie Kaijas konservi veikalu plauktos. Tas viss sasummējas. «Nav tā, ka mūsu konservi būtu lētāki. Cena ir pēdējā pozīcija eksporta tirgū: pirmais ir, vai spēj nodrošināt kvalitāti, otrais — regulārs piegādes apjoms, un tikai tad cena.»

Ražošana no vecās Eiropas pamazām bēg. Darbaspēka izmaksas un infrastruktūras izdevumi rada apstākļus, kad vairs nav konkurētspējas, lai arī ražotnes ir maksimāli robotizētas. Izņemot šprotu kārtošanu bundžiņās, kas arī Larsen bijis roku darbs.

«Šī ir mūsu iespēja,» saka Bite un uzreiz piebilst, ka arī latvieši katru ražotnes ideju publiskajā apspriešanā vēlas izēst no savas pašvaldības. Piemēram, Bauskā vācieši gribēja celt salmu pārstrādes rūpnīcu, taču vietējie iebilda. «Ja šobrīd Latvijā kāds gribētu uzbūvēt fabriku un atrast tūkstoti darbinieku, tas nebūtu reāli. Nav, kas strādā,» saka Bite. Darbaspēks ir resurss, par ko cīnās visā Eiropā. Piemēram, Polijā un Čehijā esot ap trim miljoniem ukraiņu. Arī Kaijā strādā 44 ukraiņi, kuri ir čakli un motivēti nopelnīt. «Nav tāda jēdziena «lētais darbaspēks», kā dažs labs politiķis izsakās. Piemēram, ukraiņi bez tūkstoša uz rokas te nestrādā,» saka Bite. Uzņēmējs ir lepns par ukrainieti, kura ieradās pirms gada un tikko nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu, plāno nokārtot pastāvīgas uzturēšanās atļauju, lai paliktu Latvijā.

Nesen Bite runājies ar partneri Skotijā, kam ir fabrika, sakot — re, Latvijā algas ceļas, un ir gandrīz tādas pašas kā jums. Varbūt latvieši brauks mājas! Skots atbildējis — lai aizmirst, jo viņš darīs visu, lai latvieši paliktu, jo neesot, kas strādā. «Rumānija izgrābta sausa, Ukraina arī, bet ar Vidusāzijas darba kultūru labāk nesapīties,» saka Bite.

Andris ieved Karavelas ražotnē. Smaržo kūpinātas brētliņas, un spoži zib gar acīm konservu kārbas. Kā tādi vaļi plauktos ir lielas sviesta zivis veselā gabalā. Lielākā daļa zivju atceļo sasaldētas no Islandes, Skotijas un citām Ziemeļjūras zvejas vietām. Saku Andrim, ka pirms sešiem gadiem viesojos citā zivju pārstrādes uzņēmumā, kur darbinieku apstākļi bija atbaidoši, salīdzinot ar Karavelu. Šeit ceha darbinieku vidējais atalgojums esot ap 1060 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tikai viena līnija ir tā, kur var nopelnīt vairāk atkarībā no ātruma. Uz to dāmas raujoties. «Es nevaru tik ātri kā viņas, goda vārds. Esmu izmēģinājis, jo pats reizi gadā obligāti strādāju cehā, lai saprastu, kā ražošana darbojas,» saka Andris Bite.

Pērn bija pirmais mēģinājums Kaiju nopirkt — kāds poļu investīciju fonds izteicis piedāvājumu. «Bet mēs ķeram kaifu no sasniegtā, nevis no naudas,» saka Andris. Šobrīd Karavelas grupā ietilpst arī bundžu ražošana un nekustamo īpašumu apsaimniekošana. Nesen izbūvētas jaunas noliktavas, kur spīd konservu kaudzes. «Kāpēc mums sanāk? Mēs reāli strādājam. Ar niknumu. Neko citu jau arī dzīvē neesmu mācējis darīt, kā strādāt,» saka Andris.

* Mežonīgie rietumi — angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Sākumā mani dzina spīts pierādīt, tagad — darbaprieks. Iespējams, kādreiz dzinējspēks būs nauda — sieva noteikti priecātos, jo citādi visu ieguldu ražotnes modernizēšanā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Neklausīšana intuīcijai, kas teica priekšā — nesadarbojies ar šo cilvēku, nebūs labi. Piemēram, Ukrainā zaudējām daudz naudas, izvēloties nepareizo partneri.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Aprēķināt pesimistiskāko sava biznesa scenāriju: vai būsi gatavs strādāt bez algas, vai varēsi atdot kredītu. Jābūt gatavam strādāt piecreiz vairāk, nekā iedomājas.»