Autors: Ieva Alberte

IR žurnāliste.

Rolfs Vendiņš, labākais kāzu fotogrāfs

Kailas līgavas krūtis?! Ieskatoties bildē vērīgāk, kļūst skaidrs, ka tas ir manekens, no kura vedējmāte ņem nost līgavas kleitu. «Man tas manekens iepatikās uzreiz,» atceras Rolfs Vendiņš, kurš nupat ieguvis labākā kāzu fotogrāfa titulu. Viņš saņēma augstāko novērtējumu no kopumā 73 dalībnieku iesūtītajiem 1087 darbiem Latvija Kāzu fotogrāfu asociācijas konkursā. Viena no Rolfa bildēm tapusi pie baznīcas Lielvārdē pagājušajā vasarā — tajā redzama līgava, kura pacēlusi kleitu augšup, jo ārā līst. Tēvs virs viņas galvas tur lietussargu. «Latviešu līgavas radušas pie mainīgajiem laika apstākļiem, un parasti bagāžniekā ir lietussargs un maiņas apavi. Tāpat kā man,» saka Rolfs. Kāda cita godalgotā bilde ir ar atspulgu automašīnā, kurā nedaudz redzams pats fotogrāfs un līgava, taču Rolfam būtiskākais šķiet tas, ka uzvarējis specbalvā Labākais kāzu stāsts — viena jaunā pāra kāzu diena fotogrāfijās. 

«Kāzas es bildēju kā reportāžas, man nepatīk nekas inscenēts un pozēts,» stāsta Rolfs. Pirms gadiem divdesmit kāzu foto saistījās ar kopbildi salonā, bet līdz ar digitālo kameru attīstību fotogrāfa darbs kāzās kļuvis krietni nozīmīgāks un ilgāks. Darbs sākas ar līgavas pošanos un beidzas mičošanā. «No visām četrpadsmit darba stundām tikai vienu veltu fotosesijai, pārējā laikā ķeru mirkļus,» stāsta fotogrāfs. Patlaban kāzas vairāk esot pakārtotas tam, lai taptu skaisti video un foto. «Lai labi izskatās. Dzīvojam taču Instagram laikmetā. Manuprāt, mierīgi varētu iztikt bez krāsainajiem dūmiem, un kāzas tāpat būtu foršas. Taču jaunie pāri ļoti seko tendencēm, un varu droši teikt, ka arī kāzu fotogrāfi,» saka Vendiņš. 

Rolfs dzimis Alūksnē, un viņa vecāki ir muzikanti. Tātad kāzās dzīvojies kopš bērnības. Izstudējis augstskolā tiesību zinātni, viņš strādāja valsts iestādē. Nepatika. Pirms desmit gadiem paralēli ierēdņa darbam sāka bildēt kāzas, un iepatikās. «Lēnām iesūca. Spēru soli bezdibenī, pametu ierēdņa darbu,» Rolfs atceras brīdi pirms septiņiem gadiem. Līdz šim viņa dzīves ritms ir pamatīgi nostrādāt no maija līdz septembrim un ziemā uzspodrināt fotografēšanas prasmes, sekot tendencēm un bildēt pasākumus. «Man ir trīs bērni, tātad ir, ko darīt: vedu uz dārziņu un esmu kopā, kad slimo.»

Dažus mācītājus Rolfs redz reizi mēnesī, un viņu teikto jau zina no galvas, taču tas negarlaiko. Arī jaunā pāra sveikšana ne, lai arī reizēm viesu ir ap 80 un darbība ilgst ap pusstundu. Rolfs to dēvē par meditatīvu procesu. «Kāzas — tas ir mans. Ļoti patīk ķert kadru. Jūtos kā tāds mednieks vai makšķernieks. Tāds «draivs»!» Pats var fotografēt, kā vēlas, neviens nesaka priekšā, kas un kā jādara. Pats sev saimnieks. Jo ilgāk Rolfs bildē, jo prasīgāks pret sevi kļūst. «Nav jēgas, ja nedari ar pilnu atdevi un mīlestību. Tad arī bilde nebūs laba.»

Nemirstošs bizness

Valpor ir lielākais granīta apstrādātājs un vairumtirgotājs Vidzemē, pirms pāris gadiem sāka eksportu uz Igauniju. Vasarās uzņēmums pelna ar kapakmeņiem, bet šopavasar rekonstruē detaļas Cesvaines pilij

Gulbītis. Tik cēli un mīļi sauc vietu, kur atrodas Valpor ražotne. Gulbītis ir apmēram 15 km attālumā no Gulbenes: neliels, bet glīts Jaungulbenes stūris. Atrast Valpor ir viegli, jau no tālienes ražotnes pagalmā redzami kapakmeņi. Tiem blakus krāvumi ar kapu apmalēm. Viss pagalms ir pilns ar prāviem, neregulāras formas laukakmens klučiem. «Tas ir Cesvaines pils zelminim!» paskaidro uzņēmuma īpašnieks Valdis Porietis un azartiski iepazīstina ar zelmiņa sastāvdaļām. Zelminis ir tas pats, kas frontons: dekoratīvs elements virs durvīm vai loga. 

2002. gadā Cesvaines pilī bija ugunsgrēks un akmens detaļas cieta no karstuma un aukstā ūdens, tāpēc nu plaisā un drūp kā cepumi. Valpor saņēma piedāvājumu izgatavot jaunas: Valdis sameklēja speciālistu, kurš visas oriģinālās detaļas pārmērīja un pārzīmēja, jo 19. gadsimta arhitektūras rasējumi, protams, nebija saglabājušies. «Apbrīnojami, kā tolaik cilvēki cēla pilis! Nebija tādas tehnikas kā tagad. To zēnu priekšā cepuri nost!» saka Valdis un ieved savā ražotnē, kur liela ripa, ūdenim šļakstot, griež granīta plāksni. Tērauda ripa ar dimanta segmentiem nopirkta Austrijā un, lai arī tapusi 1985. gadā, darbojas perfekti.

Otrā ražotnes telpā strādā mazāka ripa, kas sagarina nelielas granīta detaļas, blakus telpā virsmas pucē liela, apaļa birste — pulētājs. Kapličas klusums ir gravēšanas darbnīcā, jo tajā visvairāk darba ir vasarā, kad cilvēki vēlas uzstādīt kapakmeņus. «Skujiņas un bērza zari, kāda dzejas rinda,» Valdis stāsta, kā latvieši vēlas izdaiļot savus kapakmeņus. Klientus Valdis pieņem pats un parasti tērpies kombinezonā, jo ikdienā palīdz ražotnē. Pamatdarbs gan viņam ir turēt roku uz pulsa trijās Valpor filiālēs: Smiltenē, Valmierā un Alūksnē. Tajās nenotiek akmens apstrāde, bet tikai kapakmeņu pasūtīšana.

Nejaušība no augšas

Valpor nosaukums radies no uzņēmuma īpašnieka vārda un uzvārda sākuma burtiem, un kā SIA darbojas jau divdesmit vienu gadu. «No turienes man tā ideja,» Valdis rāda ar pirkstu uz augšu. Nekā citādi kā par likteni to saukt nevarot, jo pats nekad nebūtu iedomājies, ka varētu strādāt ar granītu vai laukakmeni. 

Pēc inženierstudijām Rīgā jaungulbenieti Valdi 80. gadu beigās nosūtīja strādāt uz fabriku Alfa Gulbenē, kas ražoja mikroshēmas armijai. Tā bija slēgta tipa iestāde, uz pilsētu varēja tikt ar caurlaidi, un visi staigāja tērpušies baltos halātos. «Ātri sapratu, ka tas nav domāts man,» Valdis stāsta, ka pēc trīs gadu darba pieņēma aicinājumu strādāt kooperatīvā, ko bija izveidojis kāds aktīvs rīdzinieks. Pajautājis, vai prot zīmēt un rasēt, un saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš pielika Valdi pie tekstu gravēšanas uz kapakmeņiem. Valdim patika, padevās. Gadu vēlāk kooperatīva īpašnieks traģiski gāja bojā, un darbinieki pārņēma mazo biznesu. Izrādījās, ka tas ir parādos, un nācās nodarbošanos beigt. «Sapratu, ka ir īstais brīdis taisīt kaut ko savu, jo man tā lieta patika, varēja arī nopelnīt. Kad esi jauns, zemi vari rakt!» Porietis smejas. 

Lai nopirktu savu granītu, viņš pārdeva septīto žiguli jeb VAZ 2107. Samainīja naudu, un, kad nolēma doties uz Krieviju, tur kritās rubļa vērtība. «Es zaudēju lielu naudu. Divi leiši bija nonākuši līdzīgā situācijā, taču kaut ko es tomēr nopirku un atvedu,» atceras Valdis. Dažus gadus strādāja kā pašnodarbinātais, tad 1998. gadā nodibināja savu uzņēmumu. Noskatīja tukšu, pamestu fermu Gulbītī, jo pats dzīvoja netālajā Jaungulbenē. «Te izskatījās briesmīgi: ēka bez logiem, bez elektrības un ūdens,» atceras Valdis. Latvija bija izveidojusies kā neatkarīga valsts, un stabilitātes ekonomikā nebija. «Šobrīd dzīvojam labi. Esam pārtikuši, ja salīdzina ar citām pasaules valstīm. Protams, neiet tik spoži kā Rietumos, taču dzīvojam labi.» Ekonomika atkopjoties, un tieši pēdējos sešos gados to varot labi just, jo pasūtījumu skaits stabilizējas.

Agrāk nebija tādas skaidrības par nākamo sezonu. Valdis to jūt, jo Gulbītī pasūtījumus pieņem pats. Vai viņam nav grūti parunāties ar aizgājēja tuviniekiem, jo piemineklis tomēr ir sava veida sērošana? «Nē, nav. Esmu akmens apstrādātājs, nevis apbedīšanas kantora darbinieks, un pie manis nāk gadu, trīs vai piecus pēc bērēm, nevis nākamajā dienā.» Līdz ar to klientu asaras viņa kabinetā nav parasta lieta. Valdim sāp, ja aizgājējs bijis gados jauns cilvēks. Ja cienījamā vecumā, tad tas ir pašsaprotami. «Tāda ir dzīve. Miršanu neviens nav apturējis, tas ir dabisks process. Taču tā neietekmē manu biznesa stāvokli. To nosaka tas, vai cilvēks var atļauties tikai apmales vai pieminekli.»

Ķēpīgi ir ar klientiem, kuri nezina, ko grib. Atnāk pasūtīt kapakmeni, un no 150 paraugiem nepatīk neviens. «Tad mēģinu tikt no klienta vaļā, jo neesmu situācijā, kad vajadzētu katru un par visām varēm. Man olas ir vairākos grozos, tāpēc varu izvēlēties,» saka Valdis. Pagājušajā vasarā gan ņēmis visus pasūtījumus pēc kārtas, jo klientu bijis mazāk. Tas tāpēc, ka vairāk nekā gadu ilga ceļa remonts posmā Gulbene—Madona, uz ceļa bija pieci luksofori. Putekļos un karstumā pie tiem stāvēt gulbeniešiem negribējās.

Par nestabilāko laiku savā uzņēmēja darbībā Porietis dēvē ekonomisko krīzi, kuru viņš sāka izjust jau 2006. gadā: apgrozījums uzkāpa līdz 200 000 latu gadā, taču peļņas nebija. «Naudu makā neredzēju, vienkārši strādājām algām,» viņš atceras. Krīzē «izvilka» kāds privāts klients, pasūtot lielai ēkai granīta detaļas. Valpro strādāja arī pie Ķirsona Lido muižas Vestienā, kas tagad pārdota kādam krievu uzņēmējam. Porietis atceras, ka ar mokām no Ķirsona piedzinis naudu par padarīto. «Nemaksāšana ir ikdiena jebkurā biznesā. Vienkārši jāatrod veids, kā pa labam to naudu dabūt,» saka Valdis. Jo valstij parādā palikt nevar: pērn Valpor nodokļos samaksājis tuvu pie 60 000 eiro.

Eksports uz Igauniju

Akmens apstrādē Vidzemē lielāka spēlētāja par Valpor nav. «Tādi kā es Latvijā esam četri,» lēš Valdis. Katru gadu firma importē ap 400 tonnu granīta no Skandināvijas un tirgo mazām darbnīcām, kuras nodarbojas ar gravēšanu un tirgošanu. Laukakmeņus Porietis pārsvarā iepērk no karjeriem tepat Vidzemē.

Pīrāga lielāko daļu ienes tieši kapakmeņi un apmales. Jaunākā filiāle, ko Valdis atvēra, ir Valmierā. «Tik pateicīga pilsēta uzņēmējam! Viss kā pa diedziņu tur aizgāja. Valmiera mani apbūrusi,» viņš saka. Pirms trim gadiem iegādājies īpašumu filiālei, aizgājis uz domi un izstāstījis savu ieceri. Būvvaldes cilvēki paši sazinājās ar Valda arhitektu un izstāstīja prasības. Valdim tikpat kā nekas nebija jādara arī, lai saprastu, ko darīt ar kādu vecu koku īpašuma teritorijā. Viņš izklāstīja savu problēmu domē un drīz vien saņēma zvanu, ka vides pazinēji koku novērtējuši — var nozāģēt, visi dokumenti sagatavoti. «Līdz šim nebiju redzējis domi, kas strādā tik efektīvi,» Porietis nosaka. Arī pilsēta esot dzīvīga atšķirībā no Gulbenes, kur «varu nostāties Rīgas ielas galā un nevienu cilvēku uz tās neredzēt». «Tā ir visu mazo pilsētu bēda — izmiršana. Vēl nesen visi gājām pusdienās tepat uz Gulbīša skolu un redzējām, ka bērnu paliek aizvien mazāk.» Taču tieši lauku skolas esot tās, kurām daudzas pašvaldības izlēmušas piesaistīt ES struktūrfondu līdzekļus. Valdis nesaprot, kāpēc tas bija jādara, — zināja taču, ka nebūs bērnu, un tagad skolas citu pēc citas novadā slēdzot. Krietni lietderīgāk būtu bijis naudu ieguldīt kādā jaunā uzņēmumā. Valpor savulaik uzrakstījis projektu un par ES naudu nopirka vienu iekārtu.

Valdis no igauņiem pērk elektrību, savukārt igauņi no viņa — kapu apmales un pieminekļus. Pirms sešiem gadiem kāds igaunis viņu uzmeklēja un piedāvāja sadarboties. «Igauņiem kapu kultūra atšķiras no latviešu. Askētiskāki, vairāk apmaļu un pieminekļu, mazāk puķu dobju.» Tallinā noteikts, ka kapavieta ir 250 cm gara, tāpēc Valdim esot viegli: garums nemainīgs, un var ražot apmales kaut visu ziemu, jo zina, ka vasarā igauņi tās nopirks. 

Savukārt Lietuvā kapu kultūra esot krietni priekšā gan Latvijai, gan Igaunijai: tur visu kapu sedz granīta plāksne un apkārt sabērtas šķembas. «Latvijā lielie akmens zāģi ir pieci, savukārt ap Šauļiem vien būs tikpat daudz. Igaunijā — divi,» stāsta Valdis. Vaicāts, vai nevēlas vairāk iespiesties igauņu tirgū un atvērt filiāli Tallinā, viņš smejas: «Man vairs nav trīsdesmit, un benzīna daudzums vēderā krītas.» Gribētos sakārtot ražotni, uzcelt angāru, kur glabāt gatavo preci, taču pašlaik būvnieki esot sacēluši neprātīgas cenas, gluži kā pirms krīzes.

Grūtākais kapakmeņu biznesā ir sezonalitāte. «Vasarā ir kapusvētki, tad cilvēki kopj kapus un, loģiski, ir vajadzīgas apmales un pieminekļi,» stāsta Valdis. Lai arī ziemā ir saražotas sagataves, ar to tik un tā ir par maz. Valpor vīriem ir, ko turēt, jo darbs ir fiziski smags. «Vasarā sapelnām visam gadam, taču naudā nagus ielaist nevar: jātaupa algām ziemai, jātaupa granīta iepirkšanai.»

Valdis slavē savus darbiniekus. Agrāk bija problēma atrast cilvēkus, jo laukos daudzi cieta no alkoholisma, taču pēdējos gadus desmit tā vairs nav. «Pēc sezonas puišiem saku: izdomājiet, kādas izklaides vēlaties, es apmaksāju.» Nesen nomainījās kolektīvs, un tradīcija nedaudz izzudusi, bet būs jāatjauno. Parasti tas bija boulings vai peintbols, kurā darbinieki gan «mirst», gan «šauj» nost bosu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Gandarījums par labi padarītu darbu un apziņa, ka esmu pārāks par konkurentiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Esmu bijis pārāk prasīgs un varēju vairāk uzticēties kolēģiem. Būtu ieguvis vairāk laika sev.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darboties šajā jomā neieteiktu, jo tirgus ir pilns. Laukos ļoti jāpārdomā, ko sākt, un pirms tam jāizpēta, pēc kā ir vajadzība.»

Tērauda ripa ar dimanta segmentiem griež granīta plāksni. Ripa nopirkta Austrijā un, lai arī tapusi 1985. gadā, darbojas perfekti.
Foto — Gints Ivuškāns

Piešķirt traktoram dvēseli

Desmit gadus filmējuši reklāmas, Tritone Studio nesen pierādījuši sevi kino. Rit sarunas par filmas Baltu ciltis pārdošanu Kanādā un Amerikā, savukārt animatoru darbs pie sociālās kampaņas Norvēģijā nominēts Emmy bērnu balvai

Jau koridorā pie Tritone Studio biroja durvīm Lāčplēša ielas namā ir dzirdama mūzika. Raitis Ābele to datorā noklusina un pastāsta, ka autors ir brālis Lauris un mūzika radīta izstādei par mākslinieci Dzidru Ezergaili. Raitis ir Tritone Studio režisors un vadītājs vienlaikus. Precīzāk gan būtu teikt, ka Raitis ir tas, kurš runā ar medijiem, kad jāpastāsta par uzņēmumu. Un iemesls runāt ir — nupat Tritone animētās filmiņas ieguvušas prestižo TV balvu Gullruten 2018 par labāko bērnu un jauniešu sociālo kampaņu Norvēģijā. Kā arī nominētas divās kategorijās International Emmy Kids Award 2018, kuras ceremonija notiks aprīlī Kannās.

Raitis parāda man vienu no videofilmām, kas vēsta par to, kā atpazīt seksuālo vardarbību. Mans ķermenis pieder man ir precīza un nepārprotama: pieaugušajiem nav bērniem jārāda savi dzimumorgāni un bērnam nav jāļauj aiztikt savējos. Un, lai arī onkulis teiks, ka tas paliks noslēpums, kas nav nevienam jāstāsta, video parādīts — ir jāpastāsta vecākiem. Ja viņi nenotic, kā reizēm var gadīties, jāpastāsta citiem pieaugušajiem.

Jau filmiņas pirmajās sekundēs onkulis no biksēm izvelk savu dzimumlocekli. Vaicāju Raitim, vai šis kadrs nav par iespaidīgu bērnudārzniekam. «Pie scenārija norvēģi strādāja divus gadus, saskaņojot ar psihologiem un bērnu tiesību speciālistiem, un tikpat ilgi arī mēs zīmējām, atrādījām un saskaņojām,» stāsta Raitis.

Projektā ir četras epizodes — sižets pilnībā bijis norvēģu radīts, bet Tritone animatori paveikuši savu darbu, radot tēlus un darbošanos. Nepilna gada laikā kopš filmiņu rādīšanas skolās un bērnudārzos vairāki bērni ziņojuši par uzmākšanos un sāktas četras tiesvedības.

Tritone ar norvēģiem bija sastrādājušies jau iepriekš. Latviešu režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura dzīvo Norvēģijā, sāka veidot ar animatoriem filmu Mans mīļākais karš (My Favorite War) — par aukstā kara periodu Latvijā. Tēlus izstrādāja brīvmākslinieks-animators Toms Burāns, un Tritone tos iekustināja. Tā ir viņas pirmā animācijas filma, iepriekš darbojusies dokumentālo filmu žanrā. Kad Ilzes vīrs Tronds Jakobsens, arī režisors, ieguva iespēju veidot sociālo kampaņu par seksuālās vardarbības atpazīšanu Norvēģijā, Ilze ieteica sadarboties ar Tritone animatoriem. Producēšana no Latvijas puses ir Gunta Trektera filmu studijas Ego media ziņā, un viņi no Tritone pērk animācijas pakalpojumus. «Bez Tronda mēs paši nekad neuzņemtos taisīt neko par šo tēmu. Vienkārši neiedomātos! Latvijā diskutē, vai sešpadsmit gadu vecumā var piedalīties medībās, Norvēģijā — vai mazai meitenītei ar rozā matiem vajag būt tik tuvu dzimumloceklim,» saka Ābele. Šobrīd visas četras filmiņas tiek tulkotas un tiks pārdotas somiem. Tāpat kā Norvēģijā, tās vispirms rādīs skolās un bērnudārzos, lai būtu droši, ka bērni tās tiešām redzēs. Skolotāji arī izskaidro filmu un pārrunā. Strādāt pie šīs kampaņas Raitim bija interesanti, jo viņam ir Latvijas Universitātes maģistra grāds klīniskajā psiholoģijā.

Garie mati un krāni

Tritone darbojas visi trīs brāļi Ābeles: Mārcis (33), Raitis (35) un Lauris (38). Mārcis ir brīvmākslinieks, un viņu kā operatoru piesaista vairākas studijas, bet Lauris un Raitis abi ir režisori. Raitis pieļauj, ka uzņēmuma vadību uzņēmies tādēļ, ka «vienīgais no mums skolas laikā piedalījos matemātikas olimpiādēs. Visi mēs gājām uz zīmēšanas olimpiādēm, jo mamma ir arhitekte un māksliniece, tētis — inženieris.» Mamma teikusi, ka iemācīties zīmēt ir svarīgi. Raitis to nenoliedz, taču 1992. gadā brāļu dzīvē ienāca kas aizraujošāks par zīmuli. Videokamera! Labam draugam un kaimiņam Mārtiņam Āboltiņam tēvs bija pirmais neatkarīgās Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš un no Zviedrijas atveda kameru. Droši deva puikām, lai filmē. «Tas mūs uzlika uz kino takas. Filmējām, montējām. Mārtiņa tētis vēlāk mums visiem arī nopirka bungas un pastiprinātāju. Spēlējām tādu ārprātu, ka pats nāca sūdzēties.» Vecākie brāļi Lauris un Raitis joprojām kopā spēlē grupās Soundarcade un Das Sonntags Legion. Abi profesionālajā sportā zināmi ar faktu, ka piedalījušies Pasaules junioru čempionātā snovbordā kā Latvijas pārstāvji.

Kad Raitim bija 20 gadi, viņš sāka strādāt nelielā datorgrafikas uzņēmumā, kas drīz vien cieta ekonomiskajā krīzē. Datorgrafiķi Arnis Hagendorfs un Aigars Gercāns nolēma iet prom, veidot savu biznesu, aicinot Raiti līdzi: «Mēs zinām, kā datorā izveidot jaudīgus efektus, logotipus, bet vajag arī otru pusi — režiju un filmēšanu.» To Raitis un Lauris prata, un tā četratā, 2009. gadā, ar diviem datoriem pūrā un 2000 latiem viņi nodibināja Tritone Studio. Tritone tāpēc, ka vārdam ir trīs nozīmes: grieķu dievs, ķirzaka un datorgrafikas efekts, kas mainās trīs toņos.

Pirmie klienti bija draugi un paziņas. Tā Tritone tika pie klipa veidošanas par rūpnīcas Bolderāja darbu un tapa desmit minūšu video par kokšķiedras plātņu ražošanu. Šis klips vēlāk tika rādīts iespējamajiem klientiem. «Mēs vienkārši gājām pie reklāmas aģentūrām un stāstījām par sevi,» Raitis atceras, kā rādījis datorgrafikas darbus un teicis, ka var lētāk nekā citi, jo ir jauni un gatavi strādāt arī naktīs. «Šis, protams, nav labākais tirgus iekarošanas paņēmiens, taču tas mums bija piedzīvojums. Mums visiem bija gari mati. Ja pie manis tagad atnāktu garmataini džeki un teiktu: «Mēs to izdarīsim!» — es padomātu.»

Filmējot reklāmas, Ābeles piekļuva dažādai tehnikai, kas citādi nebūtu iespējams. Piemēram, desmit metrus garam ceļamkrānam, sliedēm vai izcilai kamerai. Neko labāku nevarēja vēlēties: jaunākā tehnika, par kuras īri samaksā kāds cits un top kvalitatīvs produkts. «Bet ko tālāk, kad visa tehnika izmēģināta? Skaidrs, ka mēs varam labāk arī saturiski,» saka Raitis. Tieši tāpēc Raitis devās vienu ziemu mācīties uz New York Film Academy — klasisku kino skolu, kur apguva daudz tehnisku knifu. Piemēram, desmit labākos veidus, kā filmas kadrā apsēsties pie galda. Kad jāfilmē reklāma, ir zināšanas, kā to darīt, nevis stundu jāmēģina atrast labāko apsēšanās veidu. «Domāt tur neiemāca, taču praktiskā ziņā tā bija fantastiska pieredze.» Kā piemēru Raitis min montāžas apmācību, kad iedod safilmētas kovboju cīņas no pieciem dažādiem rakursiem un studentam jāsamontē vairāki scenāriji: «kautiņš, kurā vinnē šis džeks, un tagad pa muti dabū tas čalis». Tikmēr Lauris, studējot kinorežiju maģistros Latvijas Kultūras akadēmijā, ieguva cita veida zināšanas. «Piemēram, simbolisma nozīmi. Kad mūsu abu skolas saliek kopā, tad ir skaidrs, ko simbolizē liepa katrā kultūrā, ko nozīmē koks filmas sākumā un beigās, vai arī kāpēc atkārtojas dažādi koki vairākkārt filmas laikā.»

Zīļuks ir foršs!

Lattelecom, Maxima, Laima, Rimi. Tie ir daži no klientiem, kuru reklāmas filmējuši Tritone. Arī mūzikas klipu ar Naura Brikmaņa dziedāto Sprīdīti, kam youtube ir viens miljons skatījumu. Idejas autori ir LMT kopā ar reklāmas aģentūru DDB. Kā pēdējā laika trauksmaināko Raitis atceras Kuršu maizes reklāmas filmēšanu. Viena no epizodēm tapa zem Vanšu tilta: rudenī, milzu vējā. Supu airēja Latvijas labākais veikbordists, kurš pēc tam teica: «Es varu uzmest dubulto salto un vēl nez ko, bet šoreiz biju pārbijies līdz nāvei.»

Tritone veido arī animētas reklāmas. Piemēram, oranžais un smaidīgais Zīļuks no veikala LaTS dzimis tieši Lāčplēša ielas namā. «Zīļuks ir foršs! Man patīk!» smaida Raitis un pastāsta, ar ko atšķiras datorgrafiķa un animatora spējas. Kad uz LaTU traktors pie Zīļuka vestu ražu, tad datorgrafiķis uzzīmētu, kā traktors brauc no punkta A uz punktu B, taču animators būs tas, kurš spēs parādīt, ka traktoram ir grūti un cik tieši grūti ir katram ritenim. Kā tas velkas, kā cilājas. «Piešķirs traktoram dvēseli,» precizē Raitis.

Ko darīt, ja pasūtītājs netic reklāmas radītājam? Raitis stāsta, ka tas notiek reti, jo reklāmas aģentūra zina, ko Tritone var un ko nevar uzfilmēt, un nepieprasa neko absurdu. Tomēr Raitis atceras vienu reizi. Pasūtītājs gribēja, lai gados vecāka sieviete uzsmaida jaunam puisim, piemiedzot ar aci. Bet tā, lai neizskatoties ar seksuālu piesitienu! Raitis teicis, ka kadrā nav iespējams piemiegt nekā citādi, kā vien flirtējot. Viņam neticēja. «Tādos brīžos ir godīgi jāpasaka: mēs nesaprotamies, nevarēsim sastrādāties. Jo es nevaru nofilmēt to, kas nestrādās.»

Pēdējie pagāni

Kad Raitis atgriezās no Amerikas, viņš Tritone nemitējās stāstīt, ka kino ir štelle un arī Latvijā tam ir potenciāls. «Amerikā viņi māk iedēstīt to sajūtu — viss ir izdarāms. Go, go, go!» Ļoti lēnām tapa ideja par mūzikas klipu un filmu veidošanu. Pērn uz ekrāniem nonāca brāļu Ābeļu veidotā dokumentālā drāma Baltu ciltis par pēdējiem pagāniem Eiropā. Darbība risinās 13. gadsimtā. Filma tapa trīs gadus, un to laikā nofilmējās 500 aktieri. Pusi no tās budžeta, 165 000 eiro, nosedza Nacionālais kino centrs Simtgades filmu projekta ietvaros, bet pārējais — pašu un poļu līdzproducentu Arkana Studio, un veikala Depo.

Nesen Raitis bija Berlīnes filmu tirgū dibināt kontaktus, un tur par Baltu ciltīm interesi izrādījuši vācieši, franči un amerikāņi. Šobrīd Raitis strādā pie jaunas mākslas filmas Nemierīgie prāti kopā ar norvēģiem: tas ir stāsts par diviem māksliniekiem, kuri plāno veikt mākslas teroraktu ar LSD. Vienam no viņiem ir bipolāri traucējumi, viņš mūk no sava ārprāta uz Ziemeļiem, cik vien tālu var aizbēgt. Kad brālis dodas viņu meklēt, filma kļūst par psihedēlisku road movie.

Tritonē visi darbi sadalīti pa brigādēm: animācija, režija, projektu vadība. Tieši pēdējā ir tā, kura nemitīgi cenšas abas pirmās ielikt rāmī. «Haoss arī ir kārtība. Tā ir noteikta sistēma, un tā funkcionē,» smejas Raitis un stāsta, ka projektu meitenēm ir ko noņemties. Darbinieku kodols studijā ir neliels, taču filmēšanas dienā uz laukuma var būt pat vairāk nekā 100 cilvēki, un katram ir jāzina, kas jādara. Pirmajos Tritone darbības gados visi darīja visu, bet drīz vien termiņi un projektu vērienīgums piespieda sadalīt darbus un atbildības. «Strādājot ar brāļiem, robežas nav tik stingras. Tās ir fluīdas. Grūti pieprasīt — rīkojies kā profesionālis, ja viņš ir tavs brālis,» saka Raitis. Brāļi viens otru piesedzot, padusmojoties un vajadzības gadījumā aizejot uz boksa nodarbību. Liels pluss ir tas, ka viens uz otru var paļauties — jebkurā diennakts laikā.

Šomēnes Tritone svinēs 10 gadu jubileju. Re! Raitis parāda zem galda lielu pudeli viskija, kas ievažota metāla šūpolēs, lai vieglāk ieliet. Dāvana no producenta Roberta Vinovska jubilejā. Citādi Tritone komanda pavisam aizmirsusi, kas ir atpūta, jo pēdējos trīs gadus nodevušies Baltu cilšu tapšanai un izzudusi tradīcija piektdienās iet kopīgās pusdienās. Ar aliņu un noteikumu — nerunāt par darbu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Jo vairāk uzzini, jo vairāk saproti, cik daudz vēl, ko mācīties un mācīties»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Saulainā dienā sākt būvēt nojumi lietainām dienām jeb nesēdēt tikai vienā zirgā. Varējām ātrāk domāt, kā attīstīt vēl kādu darbības virzienu»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja vēlies būt labāks par citiem, tad jāstrādā vairāk par citiem. Ir daudz vienlīdz talantīgu cilvēku, un pārāks vari būt tikai ar ieguldīto laiku. Ja viens strādās astoņas stundas, bet tu deviņas, tad tā stunda jūs atšķirs un būs acīmredzama»

Raitis Ābele,
Tritone Studio vadītājs
un režisors

 

Palīdzība ir tepat

Šogad divas Rīgas ģimnāzijas piedzīvoja traģisku zaudējumu — skolēna nāvi. Viens no viņiem savu dzīvi beidza tīši. Skolas nebija gatavas šādas krīzes risināšanai. Kā ar jauniešiem runāt par vienaudžu nāvi, lai šoks nepāraugtu depresijā?

Kārlis ar Adrianu (vārdi mainīti) bija tuvi draugi. Runāja par visu. Arī par nāvi. «Pieļauju, ka viņš nespēja pastāstīt, cik slikti patiesībā jūtas,» saka Kārlis, kad tiekamies mēnesi pēc viņa drauga Adriana pašnāvības. Ceturtdienas vakarpusē viņš saņēma no Adriana neparasti mīļu īsziņu ar pateicību par to, ka bijis labs draugs. Kārlis uzreiz nojauta, ka nav labi. Zvanīja Adrianam, bet telefons bija izslēgts. Zvanīja draugam Gatim un viņš savam tētim. Trijatā viņi devās Adrianu meklēt. Par vēlu. Tajā pašā vakarā Gatis sazvanīja Adriana tuvākos draugus, kuri jau zināja par puiša pazušanu, un pastāstīja par viņa nāvi. Gata tētis nākamajā rītā klātienē skolā paziņoja to diviem skolotājiem un skolas psiholoģei. Nākamajā dienā daļai skolēnu bija stundas, daļa piedalījās olimpiādē, sekoja divas brīvdienas, un vecāki WhatsApp čatā diskutēja par to, kā palīdzēt bērniem, kuri ir šokā.

Pirmdien skolā ieradās psihologi, lai sniegtu atbalstu pašiem tuvākajiem Adriana klasesbiedriem un draugiem. Visticamāk, skolas vadība bija lūgusi izrunāt, ko nozīmē nāve un kā to pieņemt, jo abas psiholoģes nerunāja tieši par pašnāvību. Teikušas, ka neviens nekad neuzzinās, kas un kā ar Adrianu notika patiesībā. Kārlis piecēlies un izgājis, nepateicis ne vārda. Psiholoģes turpinājušas sākto. Pamazām telpu pameta arī citi patiesību zinošie skolēni, jo nejutās ne uzklausīti, ne atbalstīti.

Adriana bēru dienā Gatis gāja klāt pie visiem, kam acīs bija asaras, un teica: «Ja vajag palīdzību, saki.» Gatis ar vecākiem bija apspriedis, kā palīdzēt skolasbiedriem un draugiem. Tētis apsolījis, ka iespēju robežās apmaksās psihoterapiju tiem, kuriem grūti. Vairāki skolasbiedri pēc bērēm Gatim atzina, ka ir smagi, un daži arī izmantoja iespēju doties vizītē pie psihoterapeita. Pusaudža vecumā vieglāk ir uzticēties vienaudžiem, nevis vecākiem, šajā gadījumā Gatim, kurš bija neformāls krīzes vadītājs.

Pēc Adriana nāves skolēnu vecāki no skolas nesaņēma nevienu pašu ziņu par faktu. Skolas direktors Māris Brasla, kurš jau daudzus gadus vada prestižo mācību iestādi, no komentāriem atsakās arī tagad. Vaicāts, kāda ir skolas ierastā prakse krīzē komunicēt ar vecākiem, direktors atkārto: «Komentāru nebūs.» Varbūt skolēniem vajadzēja saņemt papildu palīdzību, ja pirmā psihologu konsultācija nenesa gaidīto? Direktors atkārto: «Komentāru nebūs.» Skolā esot atbalsta personāls, pie kura skolēni vajadzības gadījumā ik dienu var vērsties — psihologs, sociālais pedagogs.

Psihologi, kuri sniedza pirmo atbalstu Adriana draugiem, darbojas Rīgas pašvaldības Atbalsta komandā un uz šādām krīzēm izbrauc regulāri. Komandas vadītāja Iveta Grāvīte pieļauj, ka psiholoģes ir runājušas to, ko parasti saka citās skolās: vairāk par nāvi vispār, tās pieņemšanu un emociju atpazīšanu. Vai nevajadzēja reaģēt uz faktu, ka skolasbiedrs izdarījis pašnāvību, piedāvāt draugiem citu palīdzību nākamajā dienā? Grāvīte nopūšas: «Šī ir pirmā reize, kad mēs nesaņemam paldies no vietas, kur sniedzam palīdzību.» Viņa sola izvērtēt, kas notika nepareizi, taču dienu vēlāk atsakās no tālākiem komentāriem.

Skolas nepaziņo vecākiem

Šā gada janvārī uz dzelzceļa sliedēm izdzisa 15 gadus vecā Ziemeļvalstu ģimnāzijas audzēkņa Oskara (vārds mainīts) dzīvība, jo viņš nepamanīja vilcienu. Pirmo psiholoģisko palīdzību skolēni saņēma, un direktore to vērtē kā profesionālu. Ar bērniem individuāli turpina strādāt skolas psihologs, taču skolēnu vecāki joprojām nav saņēmuši nevienu ziņu par to, kā skola šajā gadījumā strādā ar bērniem un kas tiek gaidīts no vecākiem. Uz šo jautājumu direktore Inga Lande žurnālam neatbild.

Pieredze abās Rīgas skolās rāda, ka ir grūti rīkoties racionāli šoka stāvoklī. Kad skolēni un skolotāji raud, un arī direktors raud, bet ir jātiek galā. Kā rīkoties, lai šādās situācijās neapjuktu? Kā sāpīgās emocijas izrunāt, lai neatstātu paliekošas traumas skolēnos un nomierinātu viņus?

Ierastā kārtība krīzes situācijās skolās ir šāda: reģionos skolas par nelaimi lielākoties ziņo Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kas izbrauc ar savu krīžu komandu, savukārt Rīgas skolas zvana domes Izglītības, sporta un kultūras departamenta Atbalsta nodaļai. Tā nokomplektē komandu atkarībā no nelaimes, piemeklējot atbilstošākos speciālistus. Nodaļas vadītāja Iveta Grāvīte stāsta, ka pārsvarā tajā darbojas Rīgas skolu psihologi, kuriem ir pieredze krīžu psiholoģijā. «Šāda sistēma un komanda radās pirms gadiem piecpadsmit, kad kādā kautiņā Rīgas skolā bija iesaistīti daudzi bērni un skola ar saviem spēkiem netika galā,» atceras Grāvīte, kura toreiz strādājā krīzē kā psiholoģe. Ja ar pirmo palīdzību ir par maz un skola pieprasa vēl, Atbalsta nodaļa piedāvā ierasties vēlreiz un strādāt arī ar vecākiem un skolotājiem. Tas, kā skolas par nelaimi informē vecākus, ir katras pašas lēmums.

Nesena pieredze, kā tikt galā ar krīzi, ir Rīgas Angļu ģimnāzijai. Kāds pusaudzis vēlējās beigt dzīvi skolas telpās, bet to pamanīja citi skolēni un pasauca skolotāju, viņa dzīvību izdevās glābt. Direktore Maija Kokare sarunai piekrīt, jo vēlas uzsvērt, ka arī mediji šādā brīdī var runāt pārdomāti un palīdzēt izprast situāciju. «Intensīvās emocijas saasina daudzu skolēnu gruzdošās problēmas, un viņi var sev nodarīt pāri.»

Līdzko skolēns bija nogādāts slimnīcā, direktore ar psiholoģi un abiem sociālajiem pedagogiem sasauca skolēnu sapulci un pārrunāja notikušo. Sniedza ziņas policijai, kas strādāja uz vietas, un medijiem. Tajā pašā dienā E-klasē visu skolēnu vecāki saņēma ziņu par faktu un norādi, ka direktore un psiholoģe ir atvērtas jautājumiem. E-klase izmantota tāpēc, ka tā ir oficiālā saziņas platforma «un var redzēt, kurš vecāks izlasījis, kurš ne, kuru vēlāk individuāli informēt, otra ziņa tika sūtīta uz e-pastiem». Tajā bija aicinājums bērnus mājās vērot un ziņot, ja mainās uzvedība. Direktorei nebija šaubu, ka vajag informēt vecākus, jo nelaime notika skolā. «Lai izvairītos no fantāziju vai baumu radīšanas, ir jārunā,» saka Kokare. Mēnesi pēc negadījuma skolas psiholoģe vecākiem izsūtīja vēstuli ar atgādinājumu, ka viņa joprojām ir atvērta sarunām.

Krīzi ar saviem spēkiem izdevās novadīt pirmajā dienā, jo skolā strādājošā psiholoģe ir specializējusies krīžu psiholoģijā. Atbalsts ar nelaimi saistītajiem bērniem bija nepieciešams, un tas tika nekavējoties piedāvāts, tāpat skolā ieradās bērnu inspekcijas komanda. Papildspēkus no Rīgas pašvaldības Atbalsta komandas skola uzaicināja uz vecāku sapulcēm, tādas bija divas — skolēna klases vecākiem un citiem attiecīgā vecumposma vecākiem, kas vēlējās labāk izprast pusaudžu problēmas un riskus. Joprojām skolā turpinās darbs ar pedagogu emocionālo pilnveidi.

Jaunieša rīcības motīvi netiek atklāti, policija skolu par tiem nav informējusi. Puisis saņem rehabilitāciju, un viņu apciemo skolasbiedri un draugi.

Kā rīkoties pēc traģēdijas?

Tatjana Griškina ir klīniskā psiholoģe, kura strādā krīžu un konsultāciju centrā Skalbes.  Nelaimes brīdī cilvēki varot būt tik nobijušies un dezorientēti, ka ir grūti pieņemt lēmumus, tāpēc psiholoģe iesaka profilaktiski katrā skolā izveidot savu mazo krīzes komandu, kura varētu darboties pirms speciālistu ierašanās. Komandā var būt gan pedagogi, gan kāds cits raksturā stiprs cilvēks no skolas. «Pirmais solis pēc nelaimes būtu sapulcēt skolēnus un arī vecākus un šai krīzes komandai sniegt īsu, kodolīgu, būtisku informāciju: kas ir noticis un kas notiks tālāk — ka drīz atbrauks psihologi, ka par bēru datumu ziņos, līdzko tas būs zināms.»

Griškina stāsta, ka Lietuvā darbojas valsts programma, kurā visi pedagogi un skolas psihologi izgājuši krīzes mācības, taču arī tur skola gaida debrīfinga komandu. Profesionāļi tā sauc pirmās psiholoģiskās palīdzības grupu, kuras mērķis ir normalizēt cilvēku pašsajūtu, izlīdzināt emocijas. «Apjausma, ka visas reakcijas ir normālas, jo situācija ir nenormāla, palīdz cilvēkam nomierināties un saprast, ka viņš tiks galā.»

Par pašnāvību ir jāstāsta īsi, bez detaļām un neromantizējot nāvi, jo pusaudžiem ir raksturīgi to idealizēt. Netiek ieteikts skolās izlikt bērna foto, jo šādā reizē ir svarīgi atdalīt cilvēka personību, kas bija mīlama, no uzvedības, kas nav bijusi konstruktīva. Tas ir īstais brīdis pastāstīt, ka pašnāvība nav labākā izeja no situācijas un parasti šādu soli sper, ja cilvēka apziņa uz mirkli sašaurinās.

Psihologu ierašanās un palīdzība skolu saliedē, un bērni iemācās arī cits citu pieskatīt. Pusaudžiem tas ir būtiski, jo viņi atdalās no pieaugušajiem, kuriem vairs nestāsta tik daudz par savu ikdienu, bet vairāk uzticas draugiem.

Sērošanas laikā bērnus pārņem intensīvas emocijas, viņi var justies bezspēcīgi. Vienam var līdzēt runāšana, citam dienasgrāmatas rakstīšana, taču jebkurā gadījumā būtu labi ievērot ierasto dienas režīmu, kas neļauj sabrukt. Ar draugiem var vienoties apmeklēt aizgājēja mīļāko kafejnīcu, vārda dienā aiziet uz kapiem.

«Krīzi piedzīvojušos cilvēkos ir tik daudz emociju, ka tas līdzinās katlam, kuram uzlikts virsū vāks. Saruna ar saprotošu, atbalstošu cilvēku palīdz jūtas izventilēt, un pārņem atvieglojums,» sarunāšanās vajadzību akcentē Griškina. Viņa aicina skolu vadību pieaicināt speciālistus organizētās sapulcēs vecākiem, pirms vēl kāda krīze ir notikusi — lai viņi justos drošāk. Piemēram, lekciju par to, kā atpazīt pašnāvnieciskas tieksmes. «Ir grūti to saprast. Bērnam var it kā pāriet nomāktība, pēkšņi parādīties enerģija. Tas apkārtējos nomierinās, jo šķiet, ka problēma atrisināta, bet īstenībā viņš uz šī enerģijas viļņa var izdarīt pašnāvību. Reizēm runas par nāvi var šķist manipulatīvas, bet bez uzmanības tās nevajag atstāt. Noder piesaistīt speciālistu, kurš to novērtē, jo tuvinieki var nepamanīt būtiskas lietas bērna uzvedībā, līdzīgi kā cilvēks, kurš pielicis avīzi tuvu acīm, līdz burti izplūst, — te nepieciešams distancēts profesionāļa skats no malas,» salīdzina Griškina.

Nebūs lieki runāt ar bērnu tieši, viens pret vienu. «Lai kas ar tevi dzīvē būtu noticis, lūdzu, pastāsti. Nenosodīšu, nekritizēšu, nekritīšu panikā. Pastāsti, kad esi gatavs padalīties ar mani. Es par tevi uztraucos, un tu man esi svarīgs,» būtiskāko vēsti apkopo psiholoģe.

Amanda Vēja vada bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas komandu un dodas uz skolām traģiskos brīžos jau desmito gadu. Nav mazu vai lielu nelaimju, un tās skar pilnīgi visus: vecākus, skolotājus, bērnus. «Tāpēc ziņot un izrunāt visu vajag pēc iespējas ātrāk, lai nerastos baumas, kas var izraisīt paniku. Šokā un sērās nav iespējams konstruktīvi domāt, un vajag lūgt palīdzību no malas. Jo krīzē viens nav darītājs.» Vēja zina, cik svarīgi, ka direktors jūt ar sirdi un bērni labprāt iet viņa kabinetā parunāties. Viņa iesaka kopā ar skolēniem runāt par pilnīgi visu, kas attiecas uz aizgājēju, piemēram, kā viņu pieminēs izlaidumā. Un runāt par to nevis audzināšanas stundā no skolotāja pozīcijas, bet tad, kad skolēns vēlas — šeit un tagad. «Sērošana ilgst vismaz gadu, un ik pa laikam emocijas uzmutuļo no jauna, tāpēc jāsēro ir visai skolai kopīgi. Un vienkārši jābūt blakus un atbalstošiem.»

Dati: Slimību profilakses un kontroles centrs

Reitingu apsēstība

Kāpēc Adrians izdarīja pašnāvību — var tikai minēt. Abi viņa draugi stāsta, ka, visticamāk, viņš slimoja ar depresiju. Gatis un Kārlis to zina, jo ir ļoti atvērti un apzināti savās emocijās. «Pirms es piekritu šai sarunai, ilgi domāju, ko vēlos pateikt. Un tas būtu: depresija ir iespējama arī mūsu vecumā, un nebaidieties lūgt palīdzību psihiatram vai psihoterapeitam. Nevis ģimenes ārstam vai neirologam, bet tieši psihiatram, kurš izrakstīs piemērotākās zāles. Un ticiet — ja zāles izraksta, tad ir iemesls tās lietot,» saka Gatis.

Kārlis papildina: «Sabiedrībā ir milzīga stigma pret psihiskiem traucējumiem, lai arī tie ir daudziem, tikai par to nerunā. Tas nav kā ar zobu — ja sāp, tad salabos. Ja sāp galva — nogaidīs, bet pie psihiatra neies.» Viņš saprot, ka tas nav tik vienkārši — tikt pie psihiatra, jo tas nav tikai paša lēmums, garīgā veselība prasa arī finanšu ieguldījumus, kuros jāiesaistās vecākiem. «Psihiatriju sabiedrība neatzīst par kaut ko nopietnu, un vēl iztērēt tajā piecsimt eiro?» — tā Kārlis komentē attieksmi pret depresijas ārstēšanu. Puiši savos 17 vai 18 gados labi izprot atšķirību starp psihiatru, psihologu, psihoterapeitu, jo zāles skolā lietojot katrs otrais, turpretim vecākai paaudzei esot attieksme «šausmas, antidepresantus jau dzer tikai trakomājā un psihie»!

Kad Kārlis stāstījis vecākiem, ka viņš nespēj koncentrēties mācībām, vecāki nebubināja, lai dēls mazāk laika pavada telefonā vai aiziet parakt zemi, bet cieņpilni novērtēja viņa teikto un vēlmi sev palīdzēt, iedeva naudu, lai iet pie speciālista. Psihiatrs izrakstīja antidepresantus, taču tos puisis nelietoja, jo izlasīja, ka tiem pētniecības procesā nav atklātas visas iespējamās blaknes. Viņš aizgāja pie cita speciālista, kurš izrakstīja vieglākus medikamentus, un tie Kārlim palīdz. Gatis to komentē: «Palīdzēt sev ir tikai normāli. Un palīdzība ir tepat blakus, nevajag kautrēties meklēt.»

Pašnāvību skaits Latvijā pusaudžu vidū samazinās, pēdējos 10 gados tas ir sarucis. No 2013. līdz 2017. gadam pašnāvībā miruši 13 bērni līdz 18 gadu vecumam, bet iepriekšējos piecos gados šis skaits bija 28. Taču Eiropas mērogā Latvijā ir trešais augstākais jauniešu pašnāvību rādītājs — pēc Lietuvas un Ungārijas.

Bieži vien tieši depresija ir suicidālu tieksmju pamats, un ar to slimo daudzi skolēni tieši prestižajās skolās, jo «skolēniem ar augstu intelektu, izcilām spējām kādā jomā ir arī lielāks risks dažādiem emocionāliem un uzvedības traucējumiem», vērtē psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Tam piekrīt arī pieredzējusī bērnu neiroloģe Baiba Norīte-Lapsiņa — iespējams, bērniem ir neatklāts Aspergera sindroms, trauksme. Un tās dēļ rodas bezmiegs, ēšanas traucējumi, galvassāpes, vēdersāpes. Vecāki apgalvojot — ar bērnu viss ir labi, tikai visu laiku sāp galva, nevarot koncentrēties.

Neiroloģe skaidro, ka fiziskās sāpes ir psihosomatiska reakcija. Lai pasargātu bērnu no fiziskas ķermeņa sagraušanas, tiek nozīmēti medikamenti. «Neirologi un ģimenes ārsti ap šo tēmu grābstās, jo tas būtu jādara psihiatram, taču vecākiem ir lieli aizspriedumi pret visu, kas sākas ar «psih»,— jo mūsu bērns taču nav traks!» Neviens organisms ilgstoši nevar darboties trauksmes režīmā, tāpēc bērns sāk slimot. Lai atbrīvotos no spriedzes, viens lietojot apreibinošas vielas, cits graizot rokas, vēl kāds atbrīvo sevi no mokām pašnāvībā. Daktere uzsver — vecākiem nevajag domāt, ka bērns pie visām zālēm pieradīs vai ārsti studē medicīnu, lai ar ķīmiju sabeigtu bērnus. Savu reizi zāles noder.

Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka 2017. gadā ar depresijas epizožu un trauksmes spektra diagnozēm reģistrā bija pavisam 663 pusaudži. No tiem 53 depresijas pacienti un 94 ar depresīviem uzvedības traucējumiem. Slimnīcas psihiatrijas klīnikas stacionārā pērn ārstējušies 69 pusaudži ar dažādām diagnozēm. Ik dienu pie psihiatres Anetes Masaļskas Bērnu slimnīcas Psihiatrijas nodaļā pieņemšanā ierodas 3—4 pusaudži ar trauksmes un miega problēmām, galvassāpēm, nagu graušanu. Ik nedēļu nodaļā vismaz vienam pacientam konstatē depresiju.

«Daudzi vecāki nespēj noticēt, jo de-presijas jēdziens ir nonivelēts: to lieto ikreiz, kad vienkārši ir nomākta oma. Vecāki to mēdz saukt arī par slinkumu,» saka Masaļska. Atklāt depresijas pazīmes var, ļoti uzmanīgi vērojot bērna uzvedību: mainīgs garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, noslēgšanās, sekmju pasliktināšanās, biežas galvassāpes, vēdera sāpes. Tas būtu jāpamana arī ģimenes ārstam, taču «tajās dažās minūtēs, kas paredzētas vizītei, to grūti izdarīt, jo ne vienmēr pusaudzis uzreiz sāk stāstīt par to, kā jūtas». Parasti to konstatē psihologs, neirologs vai psihoterapeits.

Spriedzi lielā mērā rada konkurence. To Masaļska nosauc kā iemeslu, kāpēc tik daudzi jaunieši lieto nervu sistēmu stiprinošus līdzekļus. «Ģimnāzijām ir reitings, kurā nedrīkst nokristies, un no bērniem gaida augstus sasniegumus mācībās. Es gribētu tādu reitingu likvidēt, jo tas ir neprāts,» saka psihiatre un piemin neseno Bauskas gadījumu, kad skola cenšas atbrīvoties no tiem, kuri mācās sliktāk, lai nevilktu uz leju statusam atbilstošās vidējās sekmes.

Masaļska atceras gadījumu, kad vecāki teikuši — vajag bērnam kādas zāles uzmanības noturēšanai, jo citādi pēc 9. klases beigšanas netiks labajā skolā. «Kas tas par absurdu! Ļaujiet taču bērnam dzīvot un iet parastā skolā! Ja mūsdienās nemāki trīs svešvalodas un neej uz trim pulciņiem, esi izkritis no aprites,» pārspīlēto konkurences spiedienu komentē Masaļska.

Mūsu smadzenes nekad visā cilvēces vēsturē nav bijušas tik noslogotas kā patlaban, taču fizioloģiski tās nav kļuvušas ietilpīgākas, tikai pielāgojušās. Apstrādāt visu milzīgo informācijas daudzumu vienubrīd var kļūt par grūtu, tāpēc meklēt palīdzību ir tikai pašsaprotami. Arī pusaudžiem. Vai tie būtu medikamenti, vai psihologa palīdzība, bet — palīdzība.

Noliec taču nost to telefonu!

Pirms mēneša 15 gadus vecais Oskars Zolitūdē pakļuva zem vilciena. Puisis nemanīja skaļi taurējošo vilcienu, jo skatījās telefonā. Kāpēc dzelzceļa pāreja netālu no skolas ir tik nedroša? Un kā runāt ar pusaudžiem par viedierīču lietošanu, lai viņi vecāku un skolotāju teikto beidzot sadzirdētu?

Puisi aizrāva mūzika. Oskars (vārds mainīts) gadu kā dziedāja vienā no labākajiem Latvijas koriem. Pamatīgu, spēcīgu otrā basa partiju. Oskars dziedāja arī savas Ziemeļvalstu ģimnāzijas jauktajā korī. «Foršs puika, saprātīgs,» saka skolas komendante un aizspiež ar plaukstām acis, lai apturētu asaras.

Ceturtdien, 24. janvāra rītā, neilgi pēc astoņiem puisis devās uz skolu pa ierasto ceļu: no Imantas puses šķērsoja dzelzceļa pāreju. Nedzirdēja vilcienu, kas traucās ar ātrumu ap 100 km/h, jo ekspresis Tukums 2—Rīga nepietur Zolitūdes stacijā. Aculiecinieks Erlends, kurš notiekošo redzēja pa mājas logu, stāsta — zēns vienkārši turpināja šķērsot pāreju.

Pērn augustā uz šīs pašas pārejas ekspresis notrieca kādu 22 gadus vecu puisi. Iespējams, gan viņš, gan Oskars domāja, ka šis vilciens, tāpat kā lielākā daļa citu, apstāsies Zolitūdē, un par ekspreša eksistenci piemirsa.

Sakritība, bet abas reizes ekspresi vadīja Pasažieru vilciena pieredzējušais mašīnists Jānis (vārds mainīts), kurš mēnesi pēc nelaimes un rehabilitācijas ir gatavs runāt un pastāsta — puisim austiņas nav redzējis, taču skatiens gan vērsts telefonā. «Man pašam ir septiņpadsmit gadus vecs dēls, un trūkst padoma, kā viņu atraut no ekrāna, jo pusaudži uzskata, ka ir paši gudrākie. Ka visu zina. Es tikai varu teikt: lūdzu, esiet uzmanīgi. Lūdzu! Viss ir jūsu rokās. Ja paši sev nepalīdzēsit, neviens cits arī nepalīdzēs,» saka Jānis, kurš jūt līdzi Oskara vecākiem. «Ļoti žēl. Ļoti.»

Dzelzceļš atzīst kļūdu

Ne tikai jaunieši ir kā pielipuši telefoniem. Vecuma cenzs uz šo paradumu neattiecas jau kādu laiku: pieaugušie telefonus lieto, gan vadot auto, gan šķērsojot dzelzceļa pārejas. To apliecina arī Pasažieru vilciena mašīnists Ivans ar 30 gadu pieredzi — pēc nelaimes Zolitūdē intervijā Delfos viņš stāstīja, ka arī vecmāmiņas lieto austiņas un ieurbjas telefonos. Pērn uz sliedēm visā Latvijā bojā gājuši 16 cilvēki un tie bija pieaugušie.

Varbūt Latvijas Dzelzceļam (LDz) vajadzētu vairāk ņemt vērā cilvēku paradumus, domājot par drošību? Piemēram, dzelzceļa pāreja, uz kuras gāja bojā Oskars, ir bezjēdzīga — tā it kā iecerēta labirinta veidā, kam būtu jāsamazina gājēja ātrums, liekot pirms sliežu šķērsošanas paskatīties pa labi un pa kreisi, bet patiesībā tai cauri var iziet taisni bez jebkādas aizķeršanās.

Vaicāts, kas ir pārejas autors, LDz Tehniskās nodaļas vadītājs Dainis Zvaners vispirms vaino gājējus, kuri neredz un nedzird vilcienu, tomēr tad pasaka: «Jāatzīst, pāreja nav veiksmīga.» Ideja par tās pārveidi radās pēc traģiskā gadījuma pērn augustā, kad pārejā izskatījās tieši tāpat kā patlaban. LDz gribēja pagarināt metāla konstrukcijas tā, lai tās vairāk aizšķērso ceļu un gājējam, caur tām ejot, nākas iziet Z burta formu līdz nonāk pie sliedēm. Rekonstrukcijas projektu izstrādāja, un viss ritēja ierasto gaitu: tika izsludināts konkurss, atsijāti pretendenti, darbi sākti oktobrī. «Nepaspējām, jo uznāca mīnusi,» saka Zvaners. Uz norādi, ka pāreja ir neefektīva, viņš komentē: «iespējams, taču pievērš uzmanību un atgādina, ka tuvojas sliedes. Tā nekaitē un sliktāk neizdara.» Katra dzelzceļa pāreja tiekot piemērota konkrētai vietai, un citas Rīgā esot labāk konstruētas — tā, ka liekot paskatīties abos virzienos. Šāda kā Zolitūdē esot tikai viena.

Mainīt jauniešu paradumus pāris dienās nav iespējams, taču sakārtot pāreju gan. It īpaši vietā, kur sliežu abās pusēs ir pa vidusskolai un arī augstskolas. Un ievērojama cilvēku kustība pāri sliedēm no Imantas uz Zolitūdi. Daudz atrisinātu Rail Baltica, jo tās projektā paredzēts, ka cauri guļamrajonam vilcieni kursēs, žogu ieskauti, un pāri sliedēm būs tilts. Taču šī projekta īstenošanas laiks nav vēl precīzi zināms, bet parasto eksprešu solās būt vairāk jau pavisam drīz. Pasažieru vilciena pārstāvis Egons Ālers to apstiprina, atsaucoties uz jaunā satiksmes ministra Tāļa Linkaita ieceri vairāk satiksmē iesaistīt vilcienus un nesubsidēt autobusus, kuri kursē pa to pašu maršrutu.

Pērn Latvijā uz sliedēm gāja bojā 16 cilvēki. Pirms 15 gadiem — 44. Letālo gadījumu samazināšanos Zvaners skaidro ar sociālo kampaņu ietekmi: ik gadu LDz rīko vairākas. Vēl nesen bija tieši par bīstamo mūzikas klausīšanos sliežu tuvumā. Arī sodus par sliežu šķērsošanu neatļautā vietā šogad palielinās 18 reizes — līdz 125 eiro.

Zvaners nenoliedz, ka jāiet līdzi laikam un efektīvāk jādomā par drošību, jo telefonu lietošana nesamazināsies, taču ideju aptrūcies. «Ja jums tādas ir, lūdzu, dalieties!» aicina LDz pārstāvis. Es arī dalos. Cik reāli būtu bīstamākajās pārejās nolikt cilvēku, kas regulē satiksmi? Zvaners to noraida — tad jau visās 400 pārejās Latvijā esot jāliek. Cik iespējama būtu telefona lietotne, kas, cilvēkam tuvojoties sliedēm, atskaņotu brīdinājuma signālu vai satumšinātu ekrānu? Katrā telefonā taču ir iebūvēts GPS, un lietotne automātiski darbotos, tuvojoties sliežu ceļiem. «Apdomāsim!» saka Zvaners.

Ziemeļvalstu ģimnāzijā ar skolēniem strādāja papildus psihologu grupa. Skolas direktore Inga Lande ir satriekta par nelaimi, runāt nav gatava arī Oskara klases audzinātāja.Skopajā e-pasta sarakstē ir jaušamas abu pedagoģu bažas, kā tālāk dzīvot, jo ierastās divas lekcijas gadā par satiksmes drošību nav līdzējušas. Rosinu direktorei aizrakstīt LDz lūgumu izveidot drošāku pāreju. Direktore to izdara, un mēnesi pēc nelaimes LDz apsver šopavasar konkrētajā pārejā uzstādīt barjeru un skaņas signālu.

Dzīvo savā pasaulē

Oskars nebija ne datoratkarīgs, nedz arī nemīlēts. Tie, kuri pazīst puiša vecākus, raksturo viņus kā lieliskus cilvēkus, kontakts ar dēlu bijis labs.

Nelaime, kas notika ar Oskaru, varēja notikt ar jebkuru citu skolēnu. Vairāki vecāki, kuru bērni mācās Ziemeļvalstu ģimnāzijā, ir satraukti un cits citam vaicā — kā runāt ar bērniem, lai viņi tik daudz laika nepavada telefonā. «Kapuce virsū, mūzika ausīs, deguns telefonā. Neko neredz, nedzird. Saki, cik gribi, — nedzird,» saka kāda vidusskolēna mamma.

Pirms trim gadiem visā Eiropā tika sākts pētījums par tehnoloģiju lietošanas paradumiem bērniem līdz astoņu gadu vecumam. Tika iztaujātas 234 ģimenes 21 valstī. Latvijā pētījumu veica Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātes maģistrantūras studenti, un secināts, ka vecāki ļauj pat ļoti maziem bērniem izmantot modernās tehnoloģijas, taču par riskiem ar viņiem nerunā. Pētījumu vadīja Zanda Rubene no LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes, un viņa ir pārliecinājusies — vecākiem trūkst izpratnes, kā pašiem ierobežot telefona lietošanu. «Līdz ar to viņi nezina, kā to ieteikt darīt bērniem, un lietošana tiek palaista pašplūsmā,» saka Rubene. Jocīgi esot pārmest pusaudzim, ka viņš iegrimis telefonā, ja pats vecāks tajā dzīvo. Viņa piesauc arī bērnu tiesību un interešu aizstāvju Centra Dardedze veikto pētījumu 2017. gadā, kurā tika aptaujāti 404 vecāki, kam ir bērni vecumā līdz 17 gadiem. Pētījums atklāja, ka 73% bērnu vecumā līdz trim gadiem lieto telefonu, datoru vai planšeti līdz stundai dienā.

Nesen pasniedzēja Vācijā iegādājusies grāmatu ar nosaukumu Noliec taču nost to telefonu!, kurā stāstīts, kā vecākiem veidot veselīgus noteikumus. Pats galvenais: runāt par tehnoloģiju lietošanu un nonākt pie kopēja secinājuma. Viņasprāt, Latvijā vislabāk uz pusaudžiem iedarbotos līdzīga pieeja kā Papardes zieda jauniešu lektoriem, kuri skolās stāsta par seksuālo veselību. «Līdzīgi varētu stāstīt par drošu un gudru tehnoloģiju lietošanu. Jauniešos pusaudži ieklausās vairāk nekā skolotājās,» saka Rubene un iesaka arī vecākiem pameklēt YouTube un kopā ar bērnu noskatīties kādu videostāstu par tehnoloģiju lietošanu un drošību uz ielas.

Telefons ir kolosāls. Telefonā ir tik daudz interesantā, ka no tā grūti atrauties. LU Sociālo zinātņu fakultātes pētījums par mediju lietošanu pusaudžu vidū Latvijā rāda, ka internetu viedtālrunī ik dienu lieto 66% bērnu vecumā no deviņiem līdz 12 gadiem, bet pusaudžu grupā līdz 16 gadu vecumam — 88%. Lielākoties skatās video. Vairāk nekā trīs stundas dienā YouTube pavada 47% pusaudžu vecumā no 13 līdz 16 gadiem, nākamie populārākie laika kavēkļi ir WhatsApp un Instagram.

Kāpēc tik daudz? Kāpēc telefons ir tik būtisks pusaudzim? «Telefons atbild uz trim svarīgām pusaudža attīstības vajadzībām,» saka Nils Konstantinovs, kurš ikdienā ir atkarību speciālists Bērnu slimnīcā un vada ar to saistīto Pusaudžu resursu centru, kurā vairāki speciālisti strādā ar datoratkarīgiem skolēniem.

Tātad telefons dod iespēju būt pastāvīgā kontaktā ar vienaudžiem. Nepastarpināti, visu laiku. Tik daudz stundu tajā viņi pavada, jo baidās palaist garām kaut ko jaunu, jo, ja palaidīs, var zaudēt kontaktu ar draugiem un justies izstumts. Otrā gluži atšķirīgā vajadzība ir pēc savas telpas un pasaules, kurā var būt tikai pusaudzis un vecāki to nekontrolē. Un tā izskaidro trešo, visbūtiskāko, vajadzību — pusaudzim ir daudz jābūt vienam, jo viņš veidojas kā personība: pamazām atdalās no ģimenes, lai varētu sākt pats savu dzīvi. «Pusaudža vecumā iespējai būt vienam vajadzētu būt obligātai. Veidojas identitāte, attīstās smadzenes, un ir svarīgs laiks, kurā var fantazēt. Iešana uz skolu un nākšana no tās ir brīdis, kad skolēns pavada laiku viens. Vai ar telefonu,» saka Konstantinovs, kurš studijās Oksfordā apgūst bērnu un pusaudžu kognitīvi biheiviorālo terapiju. Ko darīt, lai, vismaz pāri sliedēm ejot, pusaudzis atrautu acis no ekrāna? Konstantinovs skaidro — pusaudži riskē vairāk nekā pieaugušie, mazāk adekvāti izvērtē situāciju.

Kā runāt ar pusaudzi par to, lai lieto ierīces drošāk? Speciālists uzskata: ja šāda saruna notiek pusaudža vecumā, tad tā ir jau krietni par vēlu. Pētījumi rādot — ja ir norunāti tehnoloģiju lietošanas laika limiti bērnībā, tad pusaudzis ierīces lieto saprātīgāk. «Jāsāk būtu nevis ar to, ko vecāki pastāstīs bērniem, bet otrādi — paklausīties, kas par šo sakāms ir pusaudzim. Mūsu centrā ik dienu redzam, ka pusaudži ir ļoti gatavi stāstīt visdažādākās lietas, ja viņos klausās,» novērojis speciālists. Ja vecāki aprobežojas ar «izvelc austiņas, noņem kapuci, noliec telefonu, redzi, kā to puiku Zolitūdē nobrauca», tad saruna nesanāks. Ir vērts iedziļināties — ko pusaudzis klausās, kāda mūzika patīk, kādas spēles spēlē. Sarunai jābūt nevis moralizējošai, bet reālai un cieņpilnai. «Pētījumi rāda, ka pusaudži paši domā, ka lieto telefonu par daudz, un noteikti būtu gatavi kaut ko darīt paši, ja viņiem palīdz nedaudz noorientēties,» saka Konstantinovs.

Tāds vecumposms

Ir tikai normāli, ka bērni nedzird visu, ko saka vecāki un skolotāji, jo pusaudža vecumā elki ir vienaudži. To apstiprina Ilze Damberga, kura Olainē strādā par psiholoģi skolā un ir docente LU. Viņa novērojusi, ka ar telefona starpniecību jaunieši komunicē, pat sēžot viens otram blakus WhatsApp un Snapchat. «Šāda saskarsme ir aizraujoša, jo iespējams sūtīt bildes un rediģēt tās, var sūtīt emociju sejiņas, un saziņa ir mežonīgi ātra. Tas viss jauniešiem ļoti patīk,» skaidro Ilze. Šo pasauli, kurā jaunieši dzīvo, ir jāmēģina saprast, nevis nosodīt. Tā ir tik bagāta, ņirboša, interesanta un pa rokai, ka «jebkam citam ar to ir grūti konkurēt». Lietošanas ieradumus kontrolēt un mainīt ir grūti, jo bērni ar viedierīcēm ir kopš dzimšanas. Jo ilgāks laiks ar tām pavadīts, jo spēcīgāk nostiprinājies ieradums un grūtāk tas maināms.

Lai telefons nedarītu pāri cilvēkam, būtu jānosaka lietošanas noteikumi un riski. Kas ir tie vārdi, ar kuriem sākt sarunu? «Nav tādu vienu vārdu, protams. Vecāki paši vislabāk zina, kas viņu bērnus interesē un ar ko sākt sarunu,» saka psiholoģe. Ieradums nemainīšoties uzreiz, un jāsaprot, ka vietā vajag piedāvāt kaut ko ļoti labu. Reizēm bērnam patīk, ka velta laiku viņam ļoti individuāli — nevis visa ģimene brauc paēst vai iziet pastaigāties, bet tikai ar viņu vienu. Damberga atzīst, ka 15—17 gadu vecumposms esot tāds, ka grūti ieteikt kaut ko konkrētu. «Tie ir lieli cilvēki, uz kuriem vecāku ietekme nav liela. Vienkārši jārunā kā ar pieaugušo, bez morāles lasīšanas,» saka Damberga. Vērts būtu arī skolām padomāt par mobilo tālruņu lietošanas noteikumiem, lai vecāki nav vienīgie aizliedzēji, un veidojas balanss.

Telefoni ir organiska sastāvdaļa pusaudžu dzīvē, un tā nepazudīs. Tāpat kā pieaugušo, jo ir tik patīkami atkrist ar telefonu vakarā dīvānā. Skaidrs, ka vairākas lietotnes radītas tā, lai pieaugušais tajā pavadītu pēc iespējas vairāk laika, gūstot aizvien lielāku apmierinājumu. Pusaudzim smadzenes nav tik ļoti nostabilizējušās, un viņš nespēj pretoties, tāpēc jāpalīdz. «Izaudzināt pusaudzi ir grūti, jo vienā brīdī ģimenē parādās jauna personība. Vecākiem jāmaina audzināšanas veids, rodas nedrošība, jo nestrādā tas, kas darbojās desmit gadus,» saka Konstantinovs un aicina nekautrēties lūgt palīdzību speciālistiem. Psihologs iesaka jau šovakar paēst kopīgi vakariņas. Bez telefoniem. «Pusaudži ir ārkārtīgi saprātīgi. Ja runā kā ar cilvēkiem, nevis bērniem.»

Dod otro elpu

«Vajadzīgs lielāks sabiedrības spiediens, lai ražotājs radītu kvalitatīvākus un ilgdzīvojošākus apģērbus,» saka lietuviete Milda Mitkute (33), kura izveidojusi pasaulē lielāko valkāto apģērbu vietni Vinted.com ar 12 miljonu klientu

Milda bija apsēsta ar iepirkšanos. Studente būdama, ap 90% savu ienākumu viņa iztērēja apģērbam. Skapis bija pilns ar drēbēm, bet, ko vilkt, — nekā piemērota. Kādu dienu viņa saskaitīja 150 neuzvilktu apģērba gabalu, daudzi no tiem pat nebija izpakoti. Milda runāja ar draudzenēm un saprata, ka tāda nav vienīgā. Tas bija pirms desmit gadiem, kad radās ideja par interneta vietni, kur pārdot nelietotās drēbes. Divos naktī kādā ballītē viņa par to izstāstīja labam paziņam, kurš bija skeptisks un neticēja, ka sievietes ir tik atkarīgas no iepirkšanās. Tomēr Milda viņu pārliecināja, un tapa Vinted.com. Šobrīd portāla apgrozījums ir ap 50 miljoniem eiro gadā, tam ir 12 miljoni lietotāju.

Ar savu veiksmes stāstu Milda pagājušajā nedēļā dalījās tehnoloģiju un jaunuzņēmumu konferencē TechChill Rīgā, VEF Kultūras pilī. Paņēmusi tasi melnas kafijas, viņa ir gatava pusstundas sarunai, jo Mitkuti kāro jau nākamie žurnālisti. Uzņēmējas runas veids ir tikpat tiešs un tīrs kā vizuālais tēls: melni plisēti svārki, melns krekls, piparmētru krāsas džemperis un minimāla kosmētika. Dzimusi katoļticīgā ģimenē Kauņā, viņa studējusi kultūras menedžmentu Viļņā, turpat galvaspilsētā iegūstot otru maģistra grādu mārketingā. Milda audzina divus bērnus un vietnē Vinted šobrīd nodarbojas ar mārketingu. Un, protams, ir uzņēmuma līdzīpašniece. Lietuvā viņa ir kulta persona ekodzīvesveida un zero waste piekritēju vidū, jo ir sociāli atbildīga. Mildai šī birka nepatīk. «Es pat teikšu — man riebjas, ka man piedēvē eko. Lietuvā zinu ekocilvēkus, kuri ir dusmīgi uz tiem, kas nedomā līdzīgi. Tik kategoriski, tā cīnās! Negribu būt piederīga viņiem, jo dusmojoties pazūd daudz enerģijas. Taču es dzīvoju sev par prieku, tā es uztveru pasauli,» viņa saka.

Sociāli atbildīgais dzīvesstils nevalda pār uzņēmēju. Bija laiks, kad viņa tiešām iegādājās tikai ekopārtiku, taču ātri vien saprata, ka nav iespējams iegādāties pilnīgi visu, kas būtu audzēts bioloģiski. «Sajutos, ka dzīvoju nepatiesi. Esmu ieņēmusi pozu,» atzīst Milda. Jā, viņa uzzināja vairāk par uzturu un sāka interesēties par produktu saturu. Joprojām gan pērk ekoproduktus, taču ne tikai. Ja būtu jāizvēlas, ko pirkt — sociāli atbildīgi radītu galdu vai bez koksnes sertifikāta —, izvēlētos pirmo, lai arī dārgāks. Taču tā nav ar visiem produktiem Mildas dzīvē. Viņa nopērk kleitu arī veikalā un no jaunas kolekcijas: ja tā ir skaista un patīk. Pēdējo gadu laikā gan Mitkute ir minimizējusi fizisko iepirkšanos, vairāk to darot internetā, jo tādējādi ietaupa laiku un degvielu. «Dzīvot atbildīgi pret vidi ir iespējams, ne tikai pērkot lietotus apģērbus vai ekoloģisko pārtiku, bet, piemēram, šķirojot atkritumus vai dodot lietām otru elpu. Ir ļoti daudz veidu, kā dzīvot gudrāk.» Piemēram, Milda visas tukšās pudeles atdod vīriņiem no ielas, kuri tās samet depozīta automātos un dabū sev naudiņu par to. «Visi apmierināti, jo man nav nekur jāiet, bet viņiem tiek nauda,» smaida Milda. Stāstu, ka Latvijā depozīta sistēmas nav, to cenšas ieviest padsmit gadus. «Ah, tas nu gan ir muļķīgi! Kā jūs izpildīsit Eiropas Savienības normas šķirošanā?» viņa vaicā un precīzi nosauc procentus, kas un kā līdz 2021. gadam būs jāsašķiro.

Cik vien sevi atceras, Milda nav metusi prom lietas. To pārmantojusi no vecmāmiņas, kura piedzīvojusi Otro pasaules karu, kad apģērbam un ēdienam bija liela vērtība. «Domāju, vēl paaudzei jānomainās, lai izzustu tā nespēja neko izmest ārā, saprast radītā vērtību,» saka Milda. Taču ārā nemešana viņas gadījumā nenozīmē lietu kolekcionēšanu. Viņa dod lietām otru iespēju. Piemēram, publicējot internetā sludinājumu. Ar kādu dīvānu guvusi labu mācību, ka labāka par atdošanu ir pārdošana par nelielu samaksu, jo jaunie saimnieki, ieraugot dīvānu, teikuši: «Ja neiederēsies mājā — izmetīsim.» Milda rāda, kā tobrīd iepletusi acis, jo tā nebija iedomājusi dīvāna jauno dzīvi. Ja lietai uzliek cenu, pircējs pret to izturas atbildīgāk, jo ir kaut ko tomēr ieguldījis.

Ko darīt ar tiem nekvalitatīvo drēbju kalniem, kas nav tālāk pārdodami, jo pēc pusgada valkāšanas izstiepjas kā zarna? Piemēram, H&M un Primark krekliņi? Milda nopūšas. Jā, tā ir problēma. Lai arī H&M stāstot, ka ir sociāli atbildīgi, jo pieņem sava zīmola novalkātās drēbes un pārstrādā, taču, «būsim atklāti, viņu galvenais mērķis ir saražot lēti un pārdot». Kā to mainīt? «Vajadzīgs lielāks sabiedrības spiediens, lai ražotājs radītu kvalitatīvākus un ilgdzīvojošākus apģērbus. To nevar ietekmēt likums, tikai patērētājs ar savu maku un morāle.»

Vinted tiek uzskatīts par vērtīgāko Baltijas jaunuzņēmumu, šobrīd tajā strādā ap 300 darbinieku un, tas darbojas gan Eiropā, gan Amerikā. Latvijā klientu Vinted nav, jo tas būtu pārāk mazs tirgus. «Esam tikai desmit valstīs Eiropā, bet pasaule ir plaša, un mūsu nākotnes mērķis ir izplesties. Kā es saku saviem kolēģiem, laidīsim mūsu vīrusu pa visu pasauli. Aplipināsim!» Desmit gadu laikā Milda kā svarīgāko biznesa attīstībā vērtē savus biznesa eņģeļus: šo desmit gadu laikā Vinted ieguldīts vairāk nekā 100 miljonu eiro. Milda iekļauta Eiropas nozīmīgāko start-up radītāju sieviešu simtniekā, ko ik gadu nosaka ieteikmīgais Berlīnē bāzētais žurnāls The Hundert, kas angļu valodā apraksta start-up jaunumus Vācijā un Eiropā. «Man izdevies radīt Vinted, jo man ir ambīcijas. Tas ir pats svarīgākais. Nākamais būtiskais ir mērķis. Ja nebūs skaidrs mērķis, darītu daudz un reizē vienlaikus, tas nozīmētu nedarīt neko.»

Vinted ir arī vīriešu drēbes, taču tās pārsvarā ievieto vai pērk vīriešu draudzenes vai mammas. Portāls ir veidots sieviešu auditorijai. Milda uzskata, ka joprojām valda stereotips: ja vīrietis pievērš uzmanību izskatam, kaut kas ar viņu nav kārtībā. Viņai negribētos dalīt klientus dzimumos, jo ir «sievietes kā es, kurām veikalā iepirkties riebjas».

Viss Mitkutes dzīvē un biznesā nemaz nav tik spoži. Pirms pāris gadiem viņa saprata, ka ir iestigusi darbos tā, ka, satiekoties ar draugiem, visvairāk biedēja jautājums — kā tev iet? «Jo vienīgais, par ko varēju stāstīt, bija darbs. Skumji!»

Milda nolēma strādāt efektīvāk. Izmēģināja daudz — sākot no strādāšanas ar kolēģiem ārpus biroja, beidzot ar dažādiem noteikumus pret sevi. Eksperimentēja. «Ir viegli pazaudēties e-pastos, darbā, tāpēc ir svarīgi reizēm izkāpt no tā visa. Brīvais laiks ir tik dārgs, ka nevaru atļauties tajā vēl strādāt. Man pirmdienā jābūt spirgtai!» Milda daudz staigā, pavada laiku viena, izbrauc ārpus pilsētas ar ģimeni — vienu un divarpus gadus veciem bērniem. Un tas jādara arī tad, ja nav saules, kas Baltijai raksturīgi. «Ja tu sūdzies, tu neko neiegūsti. Tā var sūdzēties un meklēt iemeslus par visu — tagad par saulainu, tagad par aukstu un slidenu, un neiziet no mājas.»

Arī Lietuva nosvinējusi simtgadi. Cik ilgtspējīgi tas bija? Milda stāsta, ka nav jutusi diskusijas par naudas lieku tērēšanu vai gaušanos par izšaušanu gaisā. «Mēs visi bijām ļoti lepni par mūsu valsti. Un ir pamats, jo nekad nav gājis tik labi — tāda brīvība, tādas iespējas! Varbūt es dzīvoju burbulī, bet tad manējais ir ļoti lepns par Lietuvu.»

Ēdienkarte

Kafija
Bumbieri, melone
Pīrādziņi ar gaļu
Siera standziņas

Rādīt tikai līdz TAM punktam!

Aktieris Jānis Kubilis (95) ir nedaudz jaunāks par Nacionālo teātri, kas svin savu 100. jubileju. Kubilis katru dienu domā par valsti, kuru «vajag sapurināt pārmaiņās, jo ir izveidojusies tāda apvēlusies nesodāmības šķira, kas pacēlusies pāri citiem»

Šokolāde — Jānis Kubilis saka telefonsarunā, kad vaicāju, kas viņam garšo. Vismaz simboliski būtu jāieēd, lai arī tikšanās sarunāta desmitos no rīta. «Tajā laikā es neēdu, tāpēc piedāvāju padzert tēju vai kafiju, un klāt šokolādi. Jums garšo tēja? Man arī,» saka Kubilis. Satikties vēlāk nevaram, jo aktieris plāno doties uz grāmatas 100 izcili Latvijas aktieri atvēršanu. Viņš ir viens no aprakstītajiem, un kritiķe Līga Ulberte nodēvējusi par vienu no iedvesmojošākajām Latvijas teāt-ra personībām.

Daudzdzīvokļu namā Teikā aktieris sagaida silti un ar kūkām, kuras atnesis dēls Alnis — viņš atnācis pie tēta, lai palīdzētu uzņemt viesi. Lai arī Kubilis ir tikai piecus gadus jaunāks par savu Nacionālo teātri, viņš izskatās pēc 75 — lieliskā garīgā un fiziskā formā. Daudz lasa grāmatas, presi, nelamā jaunatni un sarunas laikā nepazaudē pavedienu. Brīnišķīgs prāts un domu gājiens ir aktierim, kurš sevi dēvē par Ir cītīgāko lasītāju un, pacēlis žurnālu ar Lembergu uz vāka, saka: «Mums ir Teterevu fonds, kas atbalsta visu, sākot no teātra, beidzot ar kaķu patversmēm, bet kur ir Lemberga fonds? Kur Šlesera fonds?» Kubilis atšķir rakstu, kur redzama shēma ar Lemberga ģimenes slēptajiem uzņēmumiem. «Kaut kas fantastisks! Vara un nauda — tās ir divas lietas, kas parāda cilvēka patieso seju.»

Nacionālā teātra simtgades pasākumā 23. februārī Kubilis būs publikā kā skatītājs, jo lūdzis viņu neaicināt uz skatuves. Savu karjeru beidza 90. gados, aizejot no teātra brīdī, kad bija ļoti pieprasīts aktieris. «Gribēju, lai atmiņā palieku ar vislabāko — Bezkaunīgajiem večiem un Hamilkāra kunga lomu. Brīžam domāju, ka varbūt vajadzēja vēl vienu lomu nospēlēt, bet labs darbs, kas padarīts. Vistrakākais ir uz skatuves palikt garlaicīgam. Aizgāju, jo negribēju piedzīvot tādu brīdi,» atzīst pieredzējušais aktieris. Pirmos divus gadus bez teātra bijis grūti, tikai aktieris to neizrādīja. Kubilis bija tik mīlēts aktieris, ka kioskos tika pārdotas pat viņa fotogrāfijas. «Man grūti izstāstīt, ko nozīmē 50 gadi uz skatuves: izdzīvot un pārdzīvot visas dzīves, negulētās naktis un vēl to stresu, ka jāiet simtiem cilvēku priekšā, taču nav kontakta ar partneri, nesanāk, kā režisors grib.» Aktieris prāto, ka tā īsti nav cietis no kritikas, lai arī bija lomas, ko varētu nospēlēt labāk. «Es esmu drusku lutināts. Visu dzīvi,» viņš smaida.

Kubilis ir izvēlīgs skatītājs, uz Nacionālo teātri, protams, dodas biežāk. Priecīgs redzēt talantīgus jaunos aktierus un viņu panākumus. «Uz Latvijas teātra nākotni es raugos optimistiski,» viņš saka. No pēdējām redzētajām izrādēm par labām viņš dēvē Pūt, vējiņi! un Salome. Pirmā atstājusi spēcīgu emocionālu vēstījumu kā labs ansambļa kopdarbs, taču Salomē iepriecināja «lielā aktieru atdeve, tikai vēlētos, lai režisors būtu viņiem vairāk palīdzējis». No Aktieru zāles izrādēm īpaši patikušas Ezeriņš un Antigone ar Gundara Grasberga un Maijas Doveikas tēlojumu. Varot redzēt, ka aktrisei ir dziļums un liela dzīves emocionālā bagāža, ar ko var «pabarot» lomu. «Reiz es biju mākslas muzejā, no paša rīta. Skatos — tādā pustumsiņā Doveika stāv pie Purvīša gleznas. Vēro. Laikam prasījās kāds iespaids.»

Pieredzējušais aktieris noteikti zina, kas ir labas izrādes priekšnoteikumi. Zina un veikli sarindo: luga, režisors un partneris. Ja aktierim ir šie trīs elementi, tad izrādei jāsanāk. Viņam bijušas lieliskas partneres: Māra Zemdega, Velta Līne, Antra Liedskalniņa, Lāsma Kugrēna. Vāja aktrise varot kaut trīsreiz izģērbties, taču tas neglābs izrādi, un arī ķīmija neradīsies. Kubilim šķiet, ka patlaban miesas kults teātrī ir pārāk uzsvērts un neattaisnojas. «Agrāk izģērba sievietes, tagad arī vīriešus. Un tā bezjēdzīgi. Pat Smiļģis, kurš bija provokators, teica — rādīsim līdz punktam, līdz TAM punktam, kad attiecības nonāk intīmajā fāzē, un viss — tālāk lai iztēlojas.»

Pēkšņi aktieris pieceļas, aiziet pie plaukta, atver sekretāru un saka: «Vienu mazu konjaciņu, labi?» Un mēs mainām tēmu. Sākam runāt par politiku, jo Kubilis katru dienu skatās ārzemju ziņas, lasa avīzes un žurnālus. «Levits jau nu būtu labs prezidents, jo māk valodas, jurists pēc izglītības, ar starptautisku pieredzi.» Ja vien būtu klonēta Vaira Vīķe-Freiberga, tad aktieris labprāt redzētu viņu kā prezidenti. Savulaik tieši viņa pasniedza Kubilim Triju Zvaigžņu ordeni.

Apspriežam jauno valdību un tās ilgo veidošanas procesu. Kubils saka: «Tautu vajag sapurināt pārmaiņās, jo ir izveidojusies tāda apvēlusies nesodāmības šķira, kas pacēlusies pāri citiem.» Un šķiet, ka sapurināta tiekot, jo, cik nu lasīts, jaunie ministri šķiet gaiši domājoši. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits esot visvairāk vietā, jo «zina nozari, nemuld, viss viņam ir skaidrs, tikai jādara».

Vaicāts, kas ir vislielākā nelaime mūsu valstī, Kubilis ietur aktiera cienīgu pauzi un pasaka vienu vārdu: nabadzība. Dēls Alnis gan iebilst: «Indijā arī ir nabadzība, taču viņi ir laimīgi.» Aktieris norāda, ka tur ir cita vērtību sistēma un valsts būvēta citādi. Latvija tiekot izzagta, sākot no 90. gadu laikā notikušās privatizēšanas līdz korumpētībai pašlaik, un vainīgie netiek pienācīgi sodīti, piemēram, kā tas ir ar Rīgas Satiksmes transporta iepirkumu skandālu. «Labi, visa nelaime nav nabadzība, bet — nevienlīdzība,» precizē Kubilis. Arī izslavētajos Latvijas laikos, kad eksportēja bekonu un sviestu, bijusi nabadzība, taču citāda. Nebija arī tik izteikts — mēs un jūs.

Kubilis nav bijis čekas maisos un partijā. Kļūt par aģentu viņam nav piedāvāts, taču partijā gan aicināts iestāties. «Kad man iedeva spēlēt Ļeņinu, boļševiki teica: «Šim? Bet viņš nav partijā!» Ja es nebūtu spēlējis lielās un galvenās lomas, mani piespiestu iestāties partijā. Tikai es, Kārlis Sebris un Elza Radziņa nebijām partijā,» Kubilis piemin kolēģus.

Čekas maisos ir arī Lilijas Dzenes vārds. Teātra zinātnieces, kura par Kubili sarakstījusi grāmatu. «Es neticu, ka Lilija kādu nodeva,» pārliecināts ir Kubilis. Viņa esot bijusi klāt brīžos, kad aktieri ņirgājas par lugās aprakstīto dzīvi Padomju Savienībā, un tad jau būtu arī to noziņojusi. Vairāk Kubilim esot žēl, ka maisos ir tik daudz rektoru un raidījuma Labvakar puiši. «Domāju, ir daļa, par kuriem mēs neko neuzzināsim. Jūsu žurnālā lasīju labu Raudsepa komentāru, kas visu izskaidro: «Bet Savickis sēž savā ložā un smejas.»»

Jānis Kubilis katru dienu daudz staigā. Ja labs laiks — tālāk; ja slikts un slidens — tuvāk. Daudz lasa. «Mani ļoti interesē dzīve. Tā ir kā narkotika — noskatīties ziņas, kā Bertānam iet, kā Porziņģim, jūsu žurnālu izlasīt. Mani iepriecina dzīvošana. Dzīve.» Protams, uznākot pesimistiskāki brīži, kad pats uz sevi pašķendējas, bet tikai Rīgā, jo vasarās tam neesot laika. Dzīvo vasarnīcā Baltezerā, rok zemi un audzē rozes. Izstaigājas pa mežu, paciemojas pie kaimiņa Raimonda Paula, parunājas par dzīvi un kultūras jaunumiem. Vasara aizskrien ātri. «Mana ilgdzīvošanas recepte ir interesēšanās par dzīvi. Un kustība, jo kustība ir dzīvība. Viss paša rokās: dari pats, tad Dievs palīdzēs.»

Ēdienkarte

Suflē kūka ar zemeņu želeju
Biezpienmaize
Šokolādes konfektes Asorti
Tēja
Konjaks

Vitālijs Mikeļevičs, labākās datorspēles radītājs

Zīmēt labirintus sniegā un taisīt jaunas ielas Monopolā. Tā Artjomam patika izpausties bērnībā, savukārt Vitālijs (28) sapņoja kļūt par programmētāju. Un kļuva, iegūstot maģistru datorzinātnēs. Pirms diviem gadiem Vitālijs Mikeļevičs ar skolasbiedru Artjomu Neimani nodibināja uzņēmumu Team HalfBeard, un kopīgi radītā datorspēle nupat atzīta par labāko Latvijā pērn.

Spēle Dude, Stop* tapa starptautiskās tiešsaistes sacensībās Ludum Dare, kuras organizē kanādietis Maiks Kasprzaks, un tajās tapa 2725 spēles. Trijās dienās bija jāuztaisa spēle ar tematiku Tu esi briesmonis. Artjoms un Vitālijs par vēlu izdomāja, ka vēlas piedalīties konkursā, un pieslēdzās, kad līdz spēles iesniegšanai bija atlikušas tikai 16 stundas. Veikli tapa prototips. To novērtēja pat spēļu eksperti no lielākajiem YouTube kanāliem, uztaisot par spēli video. Populārākajam YouTube video ar spēli ir astoņi miljoni skatījumu. Lai arī pagājuši astoņi mēneši kopš tās ievietošanas digitālo spēļu izplatīšanas platformā Steampowered.com, to joprojām pērk samērā stabili. Spēle maksā 12,99 eiro. Pārdoto kopiju skaitu Vitālijs nevēlas izpaust, bet stāsta, ka bezmaksas demoversijai bijuši ap 400 000 lietotāju. Šobrīd spēlei platformā Steam ir 265 komentāri, lielākoties pozitīvi.

Dude, Stop ir komēdijas žanra spēle, kurā spēlētājs pārkāpj sabiedrībā pieņemtas normas, piemēram, urbj sešos no rīta, izmet atkritumus zālē, transportā apsēžas blakus vienīgajam pasažierim. Brīdī, kad spēlētājs rīkojas, balss no ekrāna viņu vai nu lamā, vai reizēm uzslavē. Spēles mērķis nav uzvarēt vai sasniegt kādu līmeni, bet gan izklaidēties. Spēlei ir vairāki scenāriji, un, vienu izspēlējot līdz galam, ekrāna balsi var pamatīgi nokaitināt. «Cilvēkiem patīk reakcija uz viņu darbībām, it īpaši, ja izdarījuši kaut ko sliktu un viņus smieklīgi lamā,» stāsta Vitālijs.

Spēle tapa pāris mēnešus, strādājot diennaktīm. «Visus lēmumus pieņemam kopā, ļoti daudz runājam un apspriežam savā starpā,» saka Vitālijs. Ilgi diskutēts arī par uzņēmuma nosaukumu, izskatīti vairāki varianti. Abiem ir nelielas bārdas. Tātad divas pusbārdas veido vienu! Šobrīd vīri meklē telpas, kur apmesties, jo plāno paplašināties un radīt jaunas datorspēles, jo tā ir uzņēmuma pamatnodarbe.

* Vecīt, izbeidz! — angļu val.

Aigars Strods, radaru uzraugs

Kā tie radari arī putenī tik labi bildē? Kā neaizsalst? Vai viņu «acis» redz krāsaini vai melnbalti? Tas mani tik ļoti interesē, ka uzmeklēju cilvēku, kurš par radariem zina visu — Aigars Strods, radaru sistēmas administratrors CSDD IT departamentā. Viņš pastāsta, ka katram radaram ir ventilators, kas uztur vajadzīgo temperatūru un nokausē ledu. «Izturīgi viņi ir. Nesen Šmerļa radaram vajadzēja apkopi pēc noteiktā grafika, un pēc nocelšanas izrādījās, ka stikls sašauts. Pilnīgi lupatās! Bet radars bildes ražoja,» — tā Aigars. Un, jā, radara acis redz krāsas, un e-pakalpojumā soda kvīts ienāk krāsaina, taču pastkastē atnāk melnbalti ziņojumi.

Aigars pieved pie datora, kur «sabrauc» visu Latvijas radaru sastrādātais. Daudz krāsainu bilžu: arī ar ātro palīdzību un policiju, taču tām sodus neliek. Dienā visi 100 Latvijas stacionārie un pārvietojamie radari kopā pieķer ap 1500 ātruma pārkāpēju. Bildes tiek apstrādātas automātiski no fotobrīža līdz soda kvītij — pateicoties datorredzei, automātiski tiek atpazīts gan mašīnas numurs, gan datubāzē atrasts īpašnieks. Aigars ar kolēģiem pieslēdzas tikai tad, ja situācija ir strīdīga un nevar identificēt automašīnas numuru, piemēram, kādam auto no ārzemēm. Tad pieprasa datus no konkrētās valsts. «Mēs nedrīk-stam sodīt nevainīgu cilvēku, tāpēc vajag identificēt precīzi,» saka Aigars. Sodīt nav iespējams mašīnas ar, piemēram, Krievijas numurzīmēm, jo datu apmaiņas sistēmā nav sadarbības ārpus Eiropas Savienības.

Vaicāts, kurš radars Latvijā ir visienesīgākais, Aigars paskatās pāri brillēm uz kolēģiem, kuri nogroza galvas. Nevarot teikt. Kāds vēl to apskādēšot. Pērn no radariem iekasēja astoņus miljonus eiro, lauvastiesu veido ātruma pārsniegšana pilsētā, kur jābrauc ar 50 km/h.

Stāstīt par pikantākajiem foto Strods nevēlas, jo «citi vēl centīsies pārspēt un kādā ģimenē būs bēdas». Klasika esot pacelts vidējais pirksts vai ar plaukstu aizsegta moča numurzīme. Ātrākie pārkāpēji braucot ar BMW, kāds pieķerts ar 225 km/h. Bet nesen kāds motocikls dragājis pāri Salu tiltam ar 212 km/h. «Re, Biķernieku trase ir, brauciet. Vācijas autobānis — lūdzu!» komentē Strods. Kad ātrie braucēji saņem sodu, kas ir mašīnas vērtībā, ātri atslābstot.

Domājot par interviju, Aigars pat sarakstījis nelielu rīmi par radaru: «Elegants es iemiets ceļa malā, dienu tveicē, nakšu salā, uzraugu, vai auto rātni, trakuļi tiek rindā krāti, plūsmu viļņos cieši tveru, aci brīžiem pikti veru. Ja tiek rati stipri dzīti, pārgalvim tad sūtu kvīti, kauninošu bildi daru, diktu pantu minēt varu. Jūtu stingru apņēmību pastāvēt par atbildību, varbūt šķietami tik bargs, drošai satiksmei es sargs. Dota misija man maksimālā, lai braucējs nonāk ceļa galā.»

Pazudušo dvēseļu radītāji

Grupa Polifauna, kurā muzicē uzņēmēji, jurists, grafikas dizainers un mikrobioloģe, pērn izdeva debijas albumu, kas ieguvis divas nominācijas Zelta mikrofonā 2019. Grupas kodols ir Elza Kaktiņa un Andris Strazds, kuru attiecībās šis ir pirmais «bērns»

Dziesmu vijīgās melodijas ievelk kā baudpilna slīkšana nomierinošā tējā, tās aizved ceļojumā, kuram negribas sagaidīt beigas. Tā par Polifaunas albumu raksta mūzikas kritiķis Uldis Rudaks laikrakstā Diena un prognozē, ka You Look Like a Lost Soul kļūs par vienu no 2018. gada labākajiem albumiem latviešu mūzikā. Lielākais nomināciju skaits Zelta mikrofonā ir Instrumentiem, taču Polifaunai tikušas divas kategorijas — gada debija un gada indie/alternatīvās mūzikas albums.

Pērn martā Polifauna izdeva savu pirmo albumu un jau gada nogalē ieguva Austras balvu. Tā ir latviešu mūzikas ierakstu balva, ko kopš 2015. gada piešķir mūzikas kritiķu un ekspertu žūrija Latvijas gada labākajam albumam.

Rudakam prieks, ka Austras balvu, kas ir Zelta mikrofona alternatīva, saņēma tieši Polifauna. «Viņi neizgudro divriteni no jauna, bet ar esošo brauc tik pārliecinoši, ka nesabrauks pat skudriņu, kas izskrējusi ceļā,» saka Rudaks un norāda, ka viņam reti kaut kas tik ļoti patīk. Debijas albuma koncertā klausījies un brīnījies nevis par to, kas notiek uz skatuves, jo «nekas unikāls jau tas nav, bet par to, kas notiek ar mani — cik ļoti patīk, cik skaisti skan —, klausījos un baudīju».

Mūzika uzspridzināja

Uz sarunu aicinu grupas kodolu — Andri un Elzu. Viņi muzicē ne tikai uz skatuves, bet arī mājās, jo ir pāris. Intervijas laikā viens otru labi papildina, iztaujā un uzbūvē stāstu par to, kā radās grupa.

«Visvairāk grupu gribējās man,» saka Andris. Visi viņa vecuma draugi bijuši aizņemti darbos, un neatlika laika muzicēt. Andris vienmēr spēlējis dažādās muzikālās apvienībās, taču tās dabiski izbeigušās. Studējot jurisprudenci un strādājot advokātu birojā, Andrim sakrājās virkne dziesmu, un gribējās, lai tās dzīvo. Tātad vajadzēja grupu: muzicēt bez lielām ambīcijām un vēlmes iekarot tirgu. Vienkārši sev.

Andris sāka meklēt cilvēkus, ierakstot par savu vēlmi Facebook. Pirmā atsaucās Elza. Viņa atceras, ka pamanīja sludinājumu un nodomāja: «Diez vai mani ņems, ne man sava sintezatora, ne kā. Man tas bija mazais sapnis — spēlēt grupā, jo nekad to nebiju darījusi. Tikai dziedājusi koros un ansambļos, klavieres mājās spēlējusi.»

Elza dzimusi Lielvārdē un absolvējusi bērnu mūzikas skolu. Tagad viņas dienas paiet laboratorijā, jo Elza ir mikrobioloģe jaunizveidotā uzņēmumā: audzē šūnas un pētījumu rezultātus pārdod klientiem. Piemēram, ja kosmētikas firma vēlas izpētīt tomātu sēkliņu iedarbību uz ādu, tad Elza būs tā, kura spēs to izvērtēt.

Jau pirmajā tikšanās reizē Andris saprata, ka paturēs Elzu grupā, jo abiem ir līdzīga muzikālā gaume un ietekmes. Elza zināja tolaik mazāk pazīstamo amerikāņu indie roka grupu Wild Nothing. Nākamais tika atrasts basists Kārlis Krauklis, kurš vēlmi spēlēt jokojot argumentēja šādi: «Meitenēm patīk, ka čalis spēlē grupā.» Ikdienā Kārlis strādā grafiskā dizaina jomā IT kompānijā Accenture.

Nākamajos gados grupas sastāvā notika dažādas izmaiņas, nozīmīgākā — ik pa laikam tajā spēlēja Pēteris Ozols, kurš palīdzēja izdomāt arī vairākas bungu partijas un palīdzēja kā skaņu režisors koncertos gan Latvijā, gan Igaunijā. Šobrīd Pētera nav grupas pamatsastāvā. Vēlāk grupai pievienojās ģitārists Miķelis Putniņš no Ezeriem un Matīss Repsis, piedaloties albuma ierakstā kā bundzinieks.

Miķelis ir mūziķis, kuram patīk eksperimentēt. Pirms kāda laika Ezeri sāka muzicēt ar režisoru Vladislavu Nastavševu, viņa izrādēm rakstītās dziesmas izvedot koncertos no fon Stricka villas līdz Positivus festivālam. Šobrīd Putniņš ieraksta otro Ezeru albumu un piespēlē ģitāru Instrumentiem. Kas viņu piesaistīja Polifaunā? «Ezeri tobrīd vēl tikai tapa, un man bija brīvs laiks. Gribēju iegremdēties mūzikā, cik vien var,» atceras Miķelis. Un tas izdevās, jo Andrim ir milzīga plašu kolekcija un zināšanas par konkrēto mūzikas žanru. Un pats galvenais — mūzika Andrim ir ļoti svarīga, viņš tai pieķēries pamatīgi. «Jā, viņa solfedžo nav labākais pasaulē, taču spēj sataustīt mūzikā atmosfēru, kas ir svarīgāk, nekā zināt notis.» Miķelis izbaudīja, kā ir būt tikai ģitāristam, jo Ezeros viņš ir gandrīz viss — vokāls, ģitārists.

Aptuveni pusgadu pirms albuma izdošanas Polifaunai izdevās atrast bundzinieku Matīsu Tazānu, kurš grupā ir joprojām, un soloģitāristu Niku Brensonu, kurš laiku pa laikam aizstāj Miķeli. Niks un Matīss strādā uzņēmumā Gamechanger Audio, kas radījis pasaulē pazīstamos ģitāras pedāļus Plus Pedal un Plasma Pedal, un šobrīd strādā pie inovatīva sintezatora izveides. Matīss atbild par mārketingu, bet Niks — par komunikāciju ar klientiem, starp kuriem ir tādi vārdi kā Unknown Mortal Orchestra, Džeks Vaits, Rammstein un daudzi citi. Niks un Matīss nevarēja pievienoties sarunai, jo devušies komandējumā uz Amerikā notiekošo mūzikas produktu konferenci The NAMM Show.

Kopš pirmās satikšanās 2013. gadā grupas pamatsastāva veidošanās un muzikālie meklējumi ilga gandrīz divus gadus, un tikai 2015. gadā radās skanējums, kāds tas ir tagad. Un arī nosaukums. Polifauna tāpēc, ka vienkārši skan labi un ir viegli izrunājams. Andris stāsta, ka vārdā nav jāmeklē vārdu poli (daudz) un fauna (dzīvnieku pasaule) nozīme. «Svarīgi, kā vārds skan. Nozīmi piešķiram mēs paši,» viņš saka. Izdomāt nosaukumu bija grūti, un šis vārds uzpeldēja pēdējā brīdī — Andrim telefonā bija lietotne ar šādu nosaukumu, un grupas biedri akceptēja. Izklausoties labi.

Pirmajos koncertos jauno grupu klausījās lielākoties draugi. Reizēm tikai pieci seši. «Mēs nebijām ierobežoti laikā un finansēs un varējām to atļauties,» stāsta Andris. Tā neatlaidīgi viņi muzicēja divus gadus, līdz dziesmu bija tik daudz, ka 2016. gadā ziemā tapa albums. «Pēc ieraksta biju tik nogurusi, ka neklausījos neko. Tas bija kā otrs darbs, jo studijā pavadījām katru vakaru,» Elza atceras. Albuma ieraksts tapa kādā dzīvoklī Blaumaņa ielā, un savu mobilo studiju mūziķi dēvēja par Blaumanīti. Visu nākamo gadu Polifauna izlaida pa kādam singlam, turpinot līdz galam slīpēt ierakstus, un albumu izdeva tikai 2018. gadā. Ievietoja Spotify, un to pamanīja dziesmu sarakstu veidotāji un ievietoja dažādos sarakstos. Mūzika kļuva pamanāmāka, mēnesī bija ap 2000 straumējumu. Arī Amerikā, Kanādā un pat Urugvajā.

Polifaunas albumā dziesmas ir tikai angļu valodā, jo teksti pie Andra «atnāk» angliski un visa mūzika, kas viņu ietekmējusi, ir tieši ārzemju. Nekad nav bijis Prāta vētras fans un kā labu vērtē tikai tās albumu Veronika. Klausāms esot šis tas no Ainara Mielava un Imanta Kalniņa vai 60. gadu Raimonda Paula. Andra grupas ir The Cure un Cocteau Twins, vieni no Mančestras roka viļņa un britpopa pionieriem The Stone Roses, My Bloody Valentine, The Smiths. Koknesē dzīvojošajam zēnam visu mūzikas pasauli atklāja brālis, kurš ir 15 gadus vecāks un no Rīgas veda ierakstu lentes. «Mūzika mani, laukos dzīvojot, uzspridzināja. Vienmēr esmu patērējis ļoti, ļoti daudz mūzikas,» saka Andris. Muzikālās izglītības viņam nav, pašmācības ceļā apguvis dažādus mūzikas instrumentus.

Polifauna plāno ierakstīt dziesmas arī latviski, kad izveidosies sadarbība ar kādu mūziķi, kas uz to iedvesmos. Patlaban par saviem draugiem viņi dēvē Alisi Josti, Jūliju Melngaili, grupas Rīgas Modes, Ezeri, Kasetes, Carnival Youth, Tribes of the City, Les Attitudes Spectrales un Laika suns.

Nepatīk sacensties

Pērn grupa pirmoreiz uzstājās festivālā Positivus. «Bija labi. Cilvēki pat dejoja,» saka Elza. Par izcilāko koncertu abi ar Andri kādu brīdi nevar vienoties: Elzai patika Tallinas ielas kvartālā notiekošais Ezīša festivāls, jo tajā dziedāja līdzi nepazīstami cilvēki. Labs bijis koncerts Devilstone festivālā Lietuvā, kas ir metālistu pasākums, — grupa uzstājās rīta pusē, un klausītāji bija paģiraini un ādās tērpti. Lietuvā Polifauna piedalījās arī kādā konkursā, kur ieguva vērtīgu kontaktu — dīdžeju, kurš savā radiostacijā spēlē viņu mūziku. Kāpēc grupa nepiedalās Supernovā? «Mums nepatīk sacensties,» — tā Andris.

Par labāko koncertu abi tomēr vienojas. Albuma prezentācija pērn martā, ko organizēja paši un kurā daudz piestrādāja pie skaņas un skatuves vizuālā noformējuma. Šarlotes ielas klubs One One otrdienas vakarā bija pārpildīts. «Pēc tam pusgadu centāmies atpelnīt savus ieguldījumus,» smejas Elza. Labi, ka no jaunizdotās plates šis tas esot arī ietirgots. «Uldis Rudaks bija uz prezentāciju un uzrakstīja labu recenziju,» piebilst Andris. Recenzijā Rudaks slavēja, ka viss skan tik pārliecinoši un baudāmi, kā latviešu grupu koncertos reti nācies pieredzēt. Un mierīgi varētu sajaukt ar kādu ārzemju grupu.

Zelta mikrofona nominantu paziņošanā tā kūrētāja un izdevniecības Mikrofona ieraksti vadītāja Elita Mīlgrāve uzsvēra, ka šis gads ir īpašs un pārsteidzošs ar to, ka pieteicies daudz debitantu. Tātad mūzika attīstās, un tas ir labi. Polifauna ir nominēta ne tikai kā labākā debija, bet arī kā labākais indie un alternatīvās mūzikas albums. Šajā kategorijā ir arī dziedātājas Evijas Vēberes albums Sirdsbūt. Vēbere populāra kļuva nevis ar pašu albumu, bet pēc pāris šķībām notīm koncertā Mīlestības vārdā. 18+ un ažiotāžas sociālajos tīklos.

Vai nav žēl, ka pa priekšu neaizgāja viņas radītā mūzika, bet muļķīga virtuāla ņemšanās? «Protams!» Elza un Andris pasaka reizē. Ja dziedāšana netiktu filmēta un nesāktos diskusija internetā, tas paliktu kā vienkārši nodziedāts koncerts. Lielākais ieguvums no tā esot Evijai, kura tagad labi zina, kuri ir viņas fani un kuri nav. «Jā, nodziedāja nedaudz šķībi, taču tas piederas dzīvajam koncertam, kur viss nav perfekti kā ierakstā. Plus vēl ārā bija auksti, grūti padziedāt. Tas, kas izvērtās pēc koncerta, bija stāsts par to, ka viena daļa sabiedrības vienkārši heitoja to, ka viņai ir citāda balss. Ka sakrālais Olgas darbiņš iznīcināts!» Ja kādam varot kaut ko pārmest, tad vienīgi Šipsī, kurš izvēlējies dziesmas Svētku diena aranžiju ar pārāk tiešu atsauci uz oriģinālu, kas neļāva pilnībā īstenot Evijas balss potenciālu un eksperimentēt.

«Tā visa ņemšanās bija laba, jo cilvēki runāja par mūziku. Tie, kuri klausās citādu un ir brīvi uzskatos par dažādiem žanriem un izpildījumiem, un tie, kuri nav. Un vēl pa vidu nometne, kas kliedza «un tas viss par mūsu naudu!»,» saka Andris.

Kopš Andris un Elza spēlē grupā, viņi sapratuši, cik daudz laika tā prasa. It īpaši, ja muzicēšana nav vienīgais darāmais. «Mūziķis ir viena no sarežģītākajām profesijām,» saka Elza. Grupa uz mēģinājumiem sanāk divas reizes nedēļā. Cenšas sanākt, jo ikdienas grafiki pieciem, dažreiz sešiem cilvēkiem mainās strauji. Reizēm grupa padžemo brīvdienās. Andris gan spēlē katru dienu, jo mājās ir klavieres un ģitāra. Citkārt speciāli nespēlē un neklausās kādu laiku, jo tad mūzika sāk pati skanēt galvā. Īpaši labi rakstās piektdienās pēc darba.

Andrim ir, ar ko salīdzināt, jo, paņemot pusgada pauzi no darba savā specialitātē, domājis: nu tik rakstīs, daudz laika, taču dziesmas nenāca, darbs nevirzījās uz priekšu. Arī ne piespiežoties un sevi disciplinējot, piemēram, tā: tagad trīs stundas komponēšu. «Nevar tā mākslīgi nospraust — tagad būs tas radošais brīdis. Reizēm tas ir astoņos no rīta pirms darba.» Andris ir apsvēris, vai pamest jurista darbu, kas viņam tīri labi padodas, taču saprot — Latvijā ar mūziku nopelnīt iztiku, sevišķi šajā žanrā, ir ļoti diskutabli, un, protams, gribas komfortu un iespējas, arī iegādāties mūzikas instrumentus, ko nodrošina algots darbs savā specialitātē. Viņš jau ir panācies pretī mūzikai, aizejot no advokātu biroja uz uzņēmumu, kas pārdod elektroenerģiju un gāzi, un darbs beidzas piecos, nevis, kā iepriekš, nez cikos. «Mums visiem ir savi darbi, un tā ir zināma veida brīvība, jo nav jāspēlē kāzās vai banketos. Varam atļauties sajusties kā mākslinieki,» — tā Andris.

Elzai Polifauna ir devusi iespēju radīt un ar to priecēt citus. «Man patīk process, kad muzicējot atrodam viens otru un radām kaut ko kopēju. Tas ir kā radīt bērnu. Redzēt, ka koncertā kāds zina vārdus un dzied līdzi. Vai ne, Andri?» Viņš smaida: «Nezinu, man bērna nav bijis. Man patīk tas brīdis, kad ir ideja un esmu nenormāli aizrāvies, un citi liek klāt savējās. Kad atnāc no rīta un nav nekā, bet vakarā kaut kas ir radies. Dziesma.»

Debijas albuma You Look Like a Lost Soul prezentācijā 2018. gada martā. No kreisās Miķelis Putniņš (soloģitāra), Matīss Tazāns (bungas), Andris Strazds (vokāls un ritma ģitāra), Elza Kaktiņa (taustiņi un vokāls), Kārlis Krauklis (basģitāra) un Niks Brensons (soloģitāra)