Kara gada mācības
Sveiciens!
24. februārī apritēja gads, kopš Krievija uzsāka pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai. Aizgājušie mēneši bijuši notikumu un emociju pilni. Ārpolitikas eksperts Tomass Pildegovičs un Ir komentētājs Aivars Ozoliņš visu saliek pa plauktiņiem.
Jaunāko Ārskatu klausies:
Ir.lv un populārākajās straumēšanas platformās – Spotify, Apple podcasts
Aivara Ozoliņa atziņas
Gada mācība. Tā ir gadsimtu mācība, ka agresors saprot tikai spēku, ar agresoru nevar vienoties. Nevarēja ar Hitleru, nevar ar Putinu, bet Aukstais karš strādāja tāpēc, ka amerikāņiem bija kodolieroči.
Uzreiz pēc PSRS sabrukuma Krievija sāka karu ar Moldovu, 1994. sāka pirmo Čečenijas karu, 2008. gadā okupēja daļu Gruzijas teritorijas, 2014. gadā okupēja un anektēja Krimu. Okupē, tad rāda gatavību sarunāties un parakstīt vienošanās, kuras pēc tam nepilda. Krievijas impēriju var apturēt tikai ar spēku.
Gada pārsteigums. Visvairāk izbrīnīja Krievijas armijas vājums. Ukraiņi jau astoņus gadus valsts austrumos bija karojuši pret krieviem, tāpēc viņu spēja pretoties agresijai īsti neizbrīnīja. Toties krieviem it kā skaitījās esam “pasaulē otrā stiprākā” armija. Krievi vienmēr blefo, protams, tomēr šķita neticami, ka paļāvās uz savu blefošanu pat tik svarīgā lēmumā kā kaimiņvalsts militāra iekarošana. Viņi bija paši sev iemelojuši, ka ir tik stipri, ka spēj “trīs dienās” ieņemt Kijivu. Rezultātā tajās “trīs dienās” (precīzāk, līdz aprīļa sākumam, kamēr ilga kauja par Kijivu) zaudēja visu, ko bija iemelojuši par sevi pasaulei, bet beigu galā zaudēs arī impēriju.
Gada vilšanās. Ilgā ņemšanās Rietumos ar bažām par “eskalāciju” un Putina atstāšanu “bez izejas” un “bez sejas”, kas novilcināja plašākas militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai, lai tā varētu ātrāk sakaut iebrucējus.
Tomēr, kaut arī vēlāk, nekā varēja, nupat sāk kļūt gaišāk – nu jau Vācijas kanclers Šolcs, kurš pavisam nesen šaubījās, vai atļaut citiem dot Ukrainai vācu Leopard tankus, kaunina sabiedrotos par kavēšanos tos piegādāt ukraiņiem. Pirmie “leopardi” jau ir Ukrainā, tur priekšā jau ir amerikāņu Bradley kaujas mašīnas un drīz būs daudz vairāk modernas kaujas tehnikas.
Diemžēl “sarkanā līnija”, kaut arī visu laiku tiek bīdīta uz priekšu, arvien paliek, un tagad notiek diskusijas, vai “eskalācija” nebūtu amerikāņu F-16 iznīcinātāju došana Ukrainai.
Prognozes nākamajam gadam. Labprāt prognozētu, ka Ukraina atgūs Krimu, tomēr, pat ja Krima šogad vēl ne, tad Melitopole un Mariupole gan varētu būt atbrīvotas no okupantiem. Ja Krievijai būtu atņemts “dienvidu koridors” ar sauszemes piegādes ceļiem un Krima būtu nogriezta no Krievijas teritorijas, tad atliktu vairs tikai “tehniski” pussalas atbrīvošanas darbi.
Gada laikā ukraiņi visu pasauli pastāvīgi izbrīnīja ar savu bruņoto spēku profesionalitāti, un jaunu, modernu ieroču iegūšana diezin vai mazinās viņu karošanas prasmi. Viņu bruņotie spēki izbrīnīs mūs arī šogad.
Vēl riskēšu prognozēt, ka līdz gada beigām Krievijas armija būs ārā no Piedņestras un Kišiņeva būs atguvusi kontroli pār visu Moldovas teritoriju.
Tomasa Pildegoviča atziņas
Gada mācība. Šī gada mācība, pat, ja tā izklausās vienkārša, ir šāda – aliansēs ir spēks. Krīzes apstākļos nav nekā sliktāka, kā palikt vienam. Vistiešāk šo mācību izjūt ukraiņi, kas novērtē amerikāņu, britu, poļu, baltiešu un citu sabiedroto sniegto atbalstu un solidaritāti, kas ir ļāvusi noturēties pretī agresora uzbrukuma viļņiem. Taču šo mācību mēs pastiprināti izjūtam arī pie mums Latvijā – tieši dalība pasaulē spēcīgākajā drošības aliansē NATO atšķir mūsu šībrīža drošības kontekstu no tāda, kāds tas bija 1940. gadā. Ja pirms šī iebrukuma daži Rietumos vīpsnāja par NATO “smadzeņu nāvi” vai filozofēja, ka NATO pastāvēšanai kopš Aukstā kara vairs nav jēgas, tad tagad šīs runas izskatās komiski.
Gada pārsteigums. Viens no aizvadītā gada izšķirīgajiem pārsteigumiem ir prezidenta Zelenska līdera spējas. Viņa prezidentūras pirmos gadus aizēnoja vairāki korupcijas skandāli un milzīgs reitingu kritums, tāpēc neviens nevarēja paredzēt, ka šis 45 gadus vecais izbijušais aktieris un komiķis krīzes apstākļos varētu kļūt pār mūsu laiku Čērčilu. Viņš ir spējis mobilizēt savu tautu totālai aizsardzībai un rādījis piemēru jau no kara pirmajām dienām, pakļaujot sevi briesmām un drosmīgi atsakoties no evakuācijas vai bēgšanas. Vienlaikus, viņš jau gadu ir prasmīgi strādājis starptautiskajā arēnā, saturot kopā vairāk kā 50 demokrātisko valstu koalīciju, kas sniedz Ukrainai bruņojumu, kā arī humāno un ekonomisko palīdzību.
Gada vilšanās. Gada vilšanās ir nespēja izveidot patiesi globālu koalīciju, lai izolētu Putina Krieviju starptautiskajā arēnā. Lai arī ir notikuši vairāki ANO balsojumi, kuros ar pārliecinošu 141 balsu vairākumu nosodīta Krievijas agresija un apliecināts atbalsts Ukrainas teritoriālajai nedalāmībai, tādas ietekmīgas valstis kā Ķīna, Indija, Brazīlija, Dienvidāfrika, kā arī arābu valstu smagsvari AAE un Saūda Arābija turpina tirgoties un sadarboties ar Putinu. Īpaši jāizceļ, ka virkne valstu, kas pašas ir izgājušas cauri traumatiskai koloniālisma pieredzei, nav nosodījušas Putina koloniālo karu, kas ietver sevī sistemātiskus mēģinājums iznīdēt ukraiņu identitāti, valodu un kultūru.
Prognozes nākamajam gadam. Mums ir jāturpina apbruņot Ukrainu, bet pašiem jābruņojas ar pacietību. Mūs gaida ilgs un asiņains karš. Ir pazīmes, ka Krievija jau ir uzsākusi jaunu ofensīvu, kura ukraiņiem būs jāiztur. Ukraiņi savas taktikas izstrādē ņem vērā, ka Krievijai tāpat kā iepriekšējā reizē pēc 2—3 nedēļu ofensīvas trūks resursu, lai nostiprinātu kontroli pār jauniegūtajām teritorijām. Šāda situācija atver iespēju logu ukraiņu ofensīvai, kas varētu sekot aprīlī vai maijā. Katrā ziņā jāatceras, ka starptautiskais atbalsts Ukrainai ir atkarīgs arī no frontes līnijas virzības – ja Ukrainai izdosies atbrīvot vairāk teritorijas, tai būs arvien vairāk sabiedroto. Ja Krievijai izdosies izvērst veiksmīgu ofensīvu, tad arvien skaļāk sāks dūdināt “miera baloži”.
