«Nav jāiešūpojas, nav jāieskrienas nevienu dienu, un tā ir mana priekšrocība,» saka Valsts prezidenta amata kandidāts Edgars Rinkēvičs.
Ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču Jaunā Vienotība izvirzīja Valsts prezidenta amatam 11. maijā, dienu pēc tam, kad Egils Levits bija paziņojis, ka nekandidēs uz otru termiņu amatā. Kaut gan partija cerot iegūt pat 80 Saeimas deputātu atbalstu savam kandidātam, pagaidām viņš var droši rēķināties ar tikai JV deputātu 26 balsīm.
Par iespējām iegūt ievēlēšanai nepieciešamo atbalstu, par modernu konservatīvismu, par valsts augstākajā amatā turpmāk darāmo un par valdības koalīcijas iespējamajām izmaiņām pēc vēlēšanām Ir sarunājās ar Edgaru Rinkēviču 19. maijā Ārlietu ministrijā.
Parlamentārā republikā lēmumus pieņem izpildvara, un pašlaik ir svarīgu lēmumu laiks tieši starptautiskā drošības politikā. Kāpēc izlēmāt vai piekritāt kandidēt uz Valsts prezidenta amatu?
Daļēji tas bija diezgan straujš un negaidīts lēmums, ņemot vērā, kā sāka attīstīties no aprīļa beigām politiskā dinamika un kad bija skaidrs, ka pašreizējam Valsts prezidentam īsti nav pat 49 balsu, kā bija sākumā varbūt pieņemts, un ka tomēr jādomā par alternatīvām.
Protams, vēl straujāk apgriezieni tika uzņemti brīdī, kad viņš paziņoja oficiāli, ka nekandidēs. Tā ka tas bija diezgan straujš lēmums, lai gan zināmas diskusijas jau dažas dienas iepriekš par iespējamiem trim Jaunās Vienotības kandidātiem bija.
Otra lieta – tāpēc, ka Valsts prezidenta amats Satversmē noteikto pilnvaru ietvarā lielā mērā ir tieši tas, ko jūs minējāt – ārpolitikas, drošības un aizsardzības jautājumu loks, kas ir vismaz tuvāko četru gadu laikā jārisina. Es saprotu daudzos kolēģus, kuri gribētu, lai būt ekonomika, lai būtu kādi citi jautājumi, bet būsim reālisti: pirmkārt, laiks ir tāds, kad drošība būs svarīga, un, otrkārt, prezidenta pilnvaru apjoms ir saistīts ar valsts ārējās politikas un aizsardzības jautājumu risināšanu. Protams, ka pieredze un zināšanas, kas man ir, šobrīd izskatās varbūt tādas, ka var mēģināt.
Minējāt, ka bija vēl divi kandidāti. Kuri tie bija?
Valdis Dombrovskis un Sandra Kalniete, tie ir skanējuši visur.
Ir skanējuši. Un kāpēc jūs, nevis kāds no viņiem?
Tādas bija diskusijas iekšēji valdē un frakcijā. Tas ir viens. Un otrs – laikam tomēr tie darbi, ko viņi abi dara savos pašreizējos amatos, arī ir jāturpina.
Kādi būs galvenie uzdevumiem četriem gadiem, ja kļūsiet par prezidentu? Un kādi ir visaktuālākie, kuriem uzreiz būtu jāķeras klāt?
Viens ir tikko jau izrunātais – patīk vai ne, bet tuvākajos četros gados mums ir diezgan neprognozējama situācija saistībā ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, [kurai būs] pastāvīgs atbalsts visos iespējamos veidos. Nākamgad Amerikas Savienotajās Valstīs ir vēlēšanas, kur īstenībā, no Latvijas viedokļa raugoties, prezidentam varbūt ir lielāka iespēja tikt klāt jebkuram, kas tiks ievēlēts, un skaidrot pozīciju. Es nezinu, ar ko šīs vēlēšanas beigsies, kurš būs, kurš nebūs nākamais ASV prezidents vai kuri būs vai nebūs citu valstu vadītāji, bet tur, es domāju, ir būtiski, ka nav jāiešūpojas, nav jāieskrienas nevienu dienu, un tā ir mana priekšrocība.
Bet no tādiem ļoti būtiskiem aspektiem, kuros prezidentam ir loma – viss, kas saistās gan ar valsts aizsardzības finansēšanu, gan ar valsts aizsardzības dienestu, gan citiem jautājumiem, kuri skar tieši aizsardzības bloku. Vadot Nacionālo drošības padomi, ciešā kontaktā strādājot ar aizsardzības ministri, ir jautājumi, kas jārisina.
Vēl es teiktu, ka diezgan daudz uzdevumu tomēr redzu arī tajā blokā, ko es atzīmēju, rakstot īsu pieteikumu feisbukā, – ka moderna valsts ir arī moderns cilvēktiesību standarts un moderna ekonomika. Es domāju, ka ir lietas, kurās mums ir beidzot mazlietiņ jāsamobilizējas, un, ja mēs tiešām uzskatām un esam svēti pārliecināti, ka esam tādi paši kā igauņi vai ukraiņi, vai ziemeļvalstis, tas ir vienkārši jādara. Protams, ka prezidents to neizdarīs viens, to tāpat dara Saeima un valdība.
Vai ar to jūs domājat Civilās savienības likumu un Stambulas konvenciju?
Es domāju Stambulas konvencijas ratificēšanu. Esmu runājis par to, un es esmu papētījis mazliet, ka daudzas valstis ir ratificējuši konvenciju ar zināmu atrunu, ka nekas nebūs pretrunā ar satversmi. Mums, protams, jau ir Satversmes tiesas spriedums, ka nav pretrunā, bet, nu, labi, ja tiešām ir bažas, izdiskutēsim, bet iesim uz priekšu.
Mums ir bijusi diskusija par to, ka mēs varbūt nepieņemsim vienu likumu, bet grozīsim vairākus likumus. Forma nav svarīga. Bet, ja mēs beidzot gribam iet uz priekšu, ir kaut kādas lietas, par kurām ir jārunā, jādiskutē, un tur es redzu zināmu tomēr iespēju par šīm lietām runā.
Cita starpā, man tikko bija viena intervija ar vienu citu žurnālistu, kurš man prasīja aptuveni, vai tad tas būs tāds prezidents – valdības mudinātājs vai valdības aizstāvis, vai vēl kaut kas. Nu, būsim reālisti – ir jautājumi, par kuriem runāt, kurus atgādināt un likt lietas dienas kārtībā var un vajag.
Apvienotā saraksta Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars teica, ka prezidents varot pasaukt pie sevis premjerministru un “dot uzdevumu”.
(Nopūšas.) Nu, parlamentārā valstī laikam tiešus uzdevumus dot nevar, bet aicināt, mudināt, runāt un pārliecināt, un dažreiz to darīt arī publiski, protams, var. Bet nav tā, ka Latvijas valstī Valsts prezidents var pateikt, ka tagad visiem būs darīt tā, un visa Latvijas valsts dara tā. To var tikai Saeima ar [Ministru] kabinetu.
Vai Valsts prezidentam noteikti jābūt zināšanām par ekonomiku, kā uzstāj Apvienotais saraksts, un vai jums šādas zināšanas ir?
Ziniet, strādājot ārlietu ministra amatā, privilēģija ir, ka esi informēts un piedalies ne tikai valdības darbā kā valdības loceklis, bet ka arī Ārlietu ministrijā ir diezgan spēcīga ārējo ekonomisko sakaru un diplomātijas komponente. Mums ir direkcija, mēs cieši sadarbojamies ar Ekonomikas ministriju, Satiksmes ministriju, VARAM. Man nav biznesa pieredzes, bet man ir grūti iedomāties, kā, strādājot Valsts prezidenta amatā, varētu izmantot šādu pieredzi, labi zinot tos darbus.
Jā, tāds zināšanu apjoms par ekonomikas procesiem man ir, ārlietu ministra darbs arī ar to ir saistīts.
Tas, ko gan es gribētu kaut kā veicināt – mēs paši saprotam, kādā situācijā esam nonākuši ar izglītību, ar pētniecību un zinātni un to saskari ar ekonomiku. Vairai Vīķei – Freibergai un Valdim Zatleram bija tāda Stratēģiskās analīzes komisija, kas nebija apmaksāti klerki, kas rakstīja ziņojumus. Tie bija dažādu nozaru zinātnieki, kas nāca kopā, deva priekšlikumus, kuri tika likti galdā priekšā valdībai. Daži tika pieņemti, daži nē. Lūk, tas varētu būt tas labais instruments, kā rosini diskusiju un mēģini aktīvi virzīt idejas.
Bet Valsts prezidents pie labākās gribas, lai viņš būtu labs uzņēmējs, jurists vai ekonomists, vai kāds cits, nevadīs valsts ekonomiku. To, es domāju, mēs visi saprotam. Viņš var daudzas lietas mēģināt ietekmēt pozitīvi, bet pārspīlēts tas tomēr būs, ka tagad mums būs vispārēja pārticība.
Vai viens no apsvērumiem, kāpēc piekritāt kandidēt, nav tas, ka ārlietu ministra amatā esat jau kopš 2011. gada? Šī jums ir sestā valdība jau trešā prezidenta laikos, un ilgāk šajā pasaules pusē amatā ir bijis laikam tikai Lavrovs Krievijā.
Žans Aselborns Luksemburgā ir deviņpadsmit gadus.
Luksemburga ir maza valsts. Vai nav par ilgu, vai tas netraucē ārlietu dienestam attīstīties, ja tā vadītājs nemainās?
Protams, kādā brīdī sāc domāt, ka ir lietas, kuras ir izdarītas, un ir lietas, kur var skatīties tālāk. Bet, ja man kāds teiktu, nezinu, piemēram, aprīļa sākumā, ka man pēkšņi būs tas gods un tā laime kļūt par prezidenta kandidātu un sniegt šādas intervijas, es nosmaidītu, bet domātu, ka tas nav īsti, kā lai saka, riktīgi. Lietas tomēr sagriezās. Bet, jā, protams, kaut kādā brīdī arī šis aspekts par ilgstošo atrašanos amatā spēlē lomu. Tu domā, kā labāk pielietot tās zināšanas un pieredzi, kas tev ir, tomēr pamainot drusku apstākļus. Bet, protams, ja tās vēlēšanas beidzas bez rezultāta un valdība turpina strādāt, es, protams, turpināšu strādāt arī šajā amatā un darīt to pēc labākās sirdsapziņas.
Kāpēc aprīlī jūs būtu teicis, ka nav riktīgi?
Tāpēc, ka mēs tiešām diezgan daudz un ilgi strādājām pie tā, lai saprastu, vai pašreizējam prezidentam ir 51 balss apjoms, lai tiktu pārvēlētam. Tas bija tas pirmais diskusiju jautājums. Situācija diezgan radikāli pamainījās pēc tam, kad tika paziņots, ka Pīlēna kungs būs Apvienotā saraksta kandidāts. Un tad sākās arī tas, par ko tagad pilsēta ir ārkārtīgi satraukta un ir visdažādākās baumas.
Tas ir normāls politiskais process, sākās konsultācijas, vai ir iespējas, ņemot vērā, ka viena partija ir pateikusi, ka meklēs balsis opozīcijā, nodrošināt balsis pašreizējam prezidentam arī no partijām, kuras nav šobrīd valdībā. Ne gluži no Rosļikova kunga un Šlesera kunga puses, kuri skaidri pateica, ka par Levitu nebalsos, bet gan no pārējiem. Un tad pienāca tas brīdis, kad bija skaidrs, ka atbilde, vismaz tā, ko saņēmām konsultācijās, bija – nē.
Levits vēl pagājušonedēļ trešdienas (10. maija) rītā teica, ka piedalīsies kandidātu debatēs, bet pēcpusdienā paziņoja, ka nekandidēšot. Kā Jaunā Vienotība pierunāja viņu atteikties no kandidēšanas?
Nu, jāsaka, ka es ar prezidentu par šo neesmu runājis, tāpēc nevaru atbildēt uz šo jautājumu, kā pierunāja vai nepierunāja. Bet es zinu, ka Ministru prezidents vienkārši pēc visām šīm konsultācijām, kuras bija vairāku nedēļu garumā, viņam teica, ka šobrīd vienkārši 51 balss nav ne pirmajā, ne otrajā kārtā. Ar “kārtām” mēs saprotam vienas vēlēšanu dienas kārtas, vienkārši bieži vien putrojamies.
Kā jūs vērtējat prezidenta Levita darbu četros gados amatā?
Redziet, man ir bijusi iespēja sadarboties dažādos amatos ar visiem Latvijas Valsts prezidentiem kopš neatkarības atjaunošanas, un es esmu redzējis, ka katrs no viņiem ir tiešām centies to amatu pildīt pēc labākās sirdsapziņas. Katram ir bijis arī savs noteikts, milzīgs, pat vēsturisks uzdevums. Guntim Ulmanim – atjaunot prezidentūru un nostiprināt ceļu uz Eiropas Savienību. Vairas Vīķes – Freibergas nopelni vispār neprasa komentārus – iestāšanās abās organizācijās. Valdim Zatleram bija finanšu krīze un 2011. gadā, es teiktu, pirmā nopietnā tiesu varas un likumdevējas varas saķeršanās. Andrim Bērziņam bija jāstrādā pilnīgi jaunos konstitucionālos apstākļos pēc Saeimas atlaišanas un kaut kāda politiskā līdzsvara turēšana. Un Vējoņa kungs savukārt pēc aizsardzības ministra amata turpināja drošības jautājumus.
Par Levita kungu es teiktu, ka viņa starptautiskā darbība bija un ir tiešām ievērības cienīga gan ar starptautisko tiesību jautājumu loku, sevišķi tagad, kad [top] starptautiskais tribunāls Krievijas agresijas noziegumu izmeklēšanai. Man ir jāsaka, ka viņš ir tiešām atstājis ļoti labu iespaidu tajā infotelpā, par kuru mēs mazāk runājam, bet kas ir gana ietekmīga, un tā ir vāciski rakstošā un runājošā infotelpa – Vācija, Austrija, Šveice –, kas ir ne mazāk nopietna kā angliski vai franciski rakstošā. Un es teiktu, ka tomēr arī viņa ieguldījumu tādā zināmā konstitucionālo iestāžu sadarbības stiprināšanā ar laiku noteikti novērtēs. Domāju, ka viņš ir centies arī darboties atbilstoši tai izpratnei, kāda viņam ir par Valsts prezidenta amata pienākumiem un funkcijām.
Levits intervijā mums teica, ka viņš esot nacionāls un konservatīvs. Kāds esat jūs? Kā jūs raksturotu savus uzskatus?
Es esmu vairāk centrists. Es tomēr domāju, ka 21. gadsimtā ir kaut kādas lietas, kuras sabiedrībā mainās, tā kļūst modernāka, un vienkārši jāiet laikam līdzi.
Es kādreiz, pirms pieciem gadiem, 2018. gada vēlēšanu kampaņā izvirzīju tēzi par moderno konservatīvismu. Viena otra partija pēc tam centās to pārķert. Un ar moderno konservatīvismu es saprotu, ka ir tiešām kaut kādas būtiskas, negrozāmas vērtības, piemēram, ja mēs runājam par Latvijas valsti, Satversmi un latviešu valodu, bet ir arī lietas, par kurām es tiešām nedomāju, ka kaut kas notiks, ja mēs, piemēram, ejam, kā tikko runājām, tajā cilvēktiesību standartā, turklāt neideoloģizējot, vienkārši tīri juridiski ceļu, sakārtojot kaut kādas lietas, par kurām, ticiet man, visi aizmirsīs pēc divām dienām, ka tas ir noticis pēc diezgan lielas drāmas.
Tāpēc, es teiktu, ka tomēr sevi redzu vairāk kā centristu joprojām. Mani bieži saukājuši par liberāli vai kā, bet drīzāk tiešām kā tādu centristu ar moderno konservatīvismu, 21. gadsimta konservatīvismu.
Nacionālā apvienība jūs neatbalstot tāpēc, ka tad Jaunajai Vienotībai būšot tāda ietekme kā nekad, brīdina Raivis Dzintars. Kā Jaunā Vienotība varētu Nacionālajai apvienībai kompensēt šo lielo sāpi – vai ar jūsu pašreizējo amatu Rihardam Kolam?
Ziniet, vēl nav 31. maijs. Es nezinu, ar ko beigsies vēlēšanas, es tiešām nezinu. Varbūt tās beigsies ar to, ka būs jaunas vēlēšanas, varbūt beigsies ar to, ka ievēlēs kādu no maniem cienījamajiem sāncenšiem, varbūt mani.
Bet es gan apšaubītu šo ietekmes stāstu, jo, vēsturiski paskatoties, mums ir bijusi situācija, piemēram, kurā prezidenta un premjerministra amats ir bijis ZZS rokās – Vējoņa kungs un Kučinska kungs. Un Levita kungs ir bijis Nacionālās apvienības virzīts, un Mūrnieces kundze ir bijusi Saeimas priekšsēdētāja. Mums ir bijusi arī situācija, ka Saeimas priekšsēdētāja bija Solvita Āboltiņa, Valdis Dombrovskis – Ministru prezidents.
Es domāju, ka šis ir tādas situatīvs arguments, ko izmantot tad, kad vajag, un aizmirst tad, kad nevajag. Un mēs runājam šobrīd, bet vēl ir vienpadsmit dienas līdz vēlēšanām. Es domāju, vismaz šobrīd esmu dzirdējis, ka es tikšu aicināts arī uz sarunu ar Nacionālo apvienību, bet vēl nav noteikts laiks, un gan jau tas parādīsies tad, kad žurnāls būs ārā.
Mēs varam diskutēt par lietām, bet es domāju, ka viena lieta gan ir jāsaprot – vai partijas biedrs vai ne, vai partijas virzīts vai ne, Valsts prezidentam amats uzliek pilnīgu neitralitāti, un tur man jāsaka Kariņa vārdiem, ka viņi vairāk zaudē mani, nekā iegūst to otru amatu.
Jūs esat noteikti domājis, kas varētu būt jūsu pēctecis amatā. Vai ir kandidāti?
Jā, ir.
Kuri tie ir?
Ja 31. maijā būšu ievēlēts par Valsts prezidentu, domāju, savu viedokli pirmajam atklāšu Ministru prezidentam.
Vai jūsu noskatītais kandidāts ir no jūsu partijas?
Ziniet, es varētu teikt tā, ka es redzu labus kandidātus vairākās partijās, bet tas lielā mērā būs jautājums, protams, kas būs jārisina premjerministram. Ja vēlēšanas būs man pozitīvas, savu viedokli būtu korekti atklāt [pirmajam] viņam, tas būs viņa lēmums, un ir jābūt arī Saeimas balsojumam. Bet es teiktu, ka ir labi kandidāti gan Jaunajā Vienotībā, gan vairākās citās partijās.
Jūs 2014. gadā pirmais no Latvijas politiķiem paziņojāt, ka esat homoseksuāls. Vai seksuālā orientācija, jūsuprāt, varētu būt vēl viens vai patiesais iemesls, kāpēc Nacionālā apvienība nevēlas jūs atbalstīt?
Nezinu, tas ir jāprasa viņiem. Es nevaru zīlēt kafijas biezumos, kas ir tie apsvērumi vai iemesli, varu tikai pateikt to, ka kopš 2014. gada man nav bijušas problēmas dažādās valdībās sadarboties ar dažādām politiskajām partijām. Es ceru, ka viņiem arī nav. Es ceru, ka mūsu sabiedrība tomēr ir daudz modernāka, nekā viens otrs varbūt domā, un tas nav tas faktors. Bet, kas ir viņu iemesli, kāpēc viņi šobrīd uzskata, ka nevar atbalstīt, tas vislabāk būtu jāprasa viņiem.
Vēl vienu jautājumu par iemesliem nupat liek uzdot deputāts Kiršteins, kurš ceturtdien Saeimā apgalvoja, ka Avens palīdzot Ukrainai un rūpējoties par Latvijas kultūru. Kultūras ministrs Puntulis bija teicis, ka Helmanis nekad neatklāšot īstos iemeslus, kāpēc ticies ar Avenu. Kas jums par tiem ir zināms?
Godīgi sakot, es īpaši nezinu vairāk par to, kas ir izskanējis presē.
Bija te viens no jūsu kolēģiem, kurš ļoti interesējās – kā tad tā, jūs taču arī ar Avenu esat ticies! Es viņam atgādināju, ka es esmu ticies kā oficiāla amatpersona – ne tikai kā ārlietu ministrs, bet arī kā Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājs, kāds biju līdz 2016. vai 2017. gadam, kad viņš bija Lietišķās sadarbības padomes līdzpriekšsēdētājs no Krievijas puses. Tur mēs tiešām esam runājuši tā laika ietvaros lietas, bija laikam arī viens koncerts. Es neesmu viņu saticis vai runājis ar viņu nu jau gadus, nezinu, plus, mīnus piecus.
Kas ir bijis par pamatu šīs nu jau leģendārās nenotikušās izstādes organizācijai… Es teikšu tā – tas laikam būtu jautājums, kas ir uzdodams kolēģiem no Nacionālās apvienības. Es varu teikt tikai vienu – ir bijusi viena robežšķirtne, un tas ir 2022. gada 24. februāris. Jā, pirms tam vēl tur daudzas lietas ir bijušas, bet pēc tam tā bilde bija nepārprotama. Tāpēc arī sekoja Eiropas Savienības sankcijas, burtiski dažas dienas pēc leģendārās [oligarhu] tikšanās Kremlī [ar Putinu]. Vai un kādi vēl ir bijuši tur iemesli, kā viņi saka – aktīvi popularizēt mākslu –, es domāju, ka tas tomēr pirmām kārtām ir jākomentē kolēģiem, kas ir bijuši tur iesaistīti.
Viņi ir komentējuši, taču mans jautājums bija nevis par to, kāpēc Helmanis gribēja to izstādi, bet gan par to, kāpēc Nacionālā apvienība tik stingri turas pie attiecībām ar Krievijas oligarhu, ka uzdrošinās pat no Saeimas tribīnes vēstīt, ka Avens atbalstot Ukrainu un Latvijas kultūru.
Nu, acīmredzot tas tiešām ir vienas intervijas ar Nacionālās apvienības politiķiem vērts jautājums.
Apvienotajam sarakstam ir savs kandidāts, bet Nacionālā apvienība neatbalstīšot nevienu, lai pēc tam koalīcija var vienoties par kādu visiem pieņemamu citu. Vai šis visai koalīcija pieņemamais kandidāts varētu būt kāds vārdā Ināra Mūrniece?
Sagaidīsim 31. maiju, redzēsim, ar ko tās vēlēšanas beigsies. Ja beigsies ar neko, tad, es domāju, tas būs atkal process, kurā būs visu sarunas un visiem. Tas ir pilnīgi skaidrs, un es domāju, ka šobrīd nosaukt vārdus, uzvārdus neņemsies pilnīgi neviens, visi gaidīs tomēr balsojuma iznākumu. Kas pēc tam? Pēc tam, domāju, sākas atkal pilnīgi jauns process.
Man brīžiem intuitīvi tomēr liekas, ka diezin vai sabiedrība ir pelnījusi un arī parlaments ir gatavs šo procesu vilkt tik ilgi.
Kāpēc ne?
Es domāju, kamēr tas ir viens tāds balsojums un kamēr ir šīs diskusijas, tas vēl ir interesanti. Bet vienā brīdī būs jautājums – kas ir tas, kāpēc jūs nu nekādi nevarat vienoties? Tikpat labi varēja virzīt tādā gadījumā arī pārējās politiskās partijas Saeimā savus kandidātus, un mums varētu būt, piemēram, septiņi prezidenta kandidāti, katrai partijai savs, un tad diskutējam. Tad jautājums ir, kas tad ir mainījies, kāpēc, piemēram, ir jāliek kādas citas partijas kandidāts, ja iepriekšējā izvirzīšanas periodā, kurā jebkurš varēja izvirzīt, šis vai cits kandidāts netika virzīts.
Bet, ziniet, es teikšu tā – man šobrīd ir iezīmēts kalendārā 31. maijs. Un tad arī skatīsimies, kā tālāk. Ja nebūs neviens ievēlēts, protams, sāksies konsultāciju process, un tur tas vārds un uzvārds, un dzimums, un viss pārējais var būt visdažādākais.
Pieminējāt vienu datumu, taču pirms tam, 24. maijā Pīlēns tiksies ar Jaunās Vienotības frakciju, bet jūs viesosieties Apvienotā saraksta frakcijā un pēc tam vēl 30. maijā tiksieties ar “zaļajiem zemniekiem”.
Un vēl ar Progresīvajiem 24. maijā.
Vai arvien cerat pierunāt Apvienoto sarakstu atteikties no Pīlēna vai balsot par jums vēlēšanu pēdējā kārtā, ja paliksiet vienīgais kandidāts?
(Smejas.) Labs jautājums! Redziet, šīs tikšanās, kad mēs faktiski vienā laikā esam katrs savā frakcijā, bet ne savējā, ir Pīlēna kunga un Apvienotā saraksta iniciatīva. Viņi grib, lai mūsu frakcija iepazītos ar Pīlēna kungu un viņa programmu, un uzklausīt attiecīgi mani. Vai tas nozīmē, ka gadījumā, ja tiešām ir tā, kā jūs sakāt, ka vai nu es palieku vienīgais pēdējais kandidāts pēdējā kārtā, vai Pīlēna kungs, vai tā būtu Pinto kundze – mums arī ar Progresīvajiem ir saruna –, ka tas varētu varbūt tajā brīdī nosliekt arī šos Saeimas deputātus nobalsot par – tas ir atklāts jautājums.
Es atsaucos uz šo Apvienotā saraksta uzaicinājumu izrunāt lietas un iepazīstināt ar tām lietām, kas, manuprāt, ir prioritātes, un atbildēt uz jautājumiem. Bet lēmums pēc tam būs viņu. Es domāju, ka tas pat varbūt nav slikti, ka šobrīd katrai frakcijai – gan Jaunajai Vienotībai, gan Apvienotajam sarakstam, gan arī Progresīvajiem – ir savs kandidāts, bet, ja mēs labi zinām, kā pirmajā vai otrajā kārtā balsos katra no šīm frakcijām, vispirms deputātiem ir arī kaut kāds tiešs iespaids, ne tikai pastarpināts, kas tas kandidāts ir. Bet vai tas nozīmē, ka izdosies panākt to, ka pēdējā kārtā visi balso par to, kas ir palicis, man ir grūti teikt, vēl ir vienpadsmit dienas līdz vēlēšanām, vēl ir debates, intervijas – tik daudz vēl kaut kas kas var notikt, ka neprognozējam, kā pavērsīsies.
Lai kā kaut kas pavērstos, jūsu ievēlēšana būs atkarīga no tā, kā balsos Zaļo un zemnieku savienība.
Ar kuriem es tiekos 30. maijā.
Jā, un viņi savu lēmumu paziņošot tikai 31. maijā. Un par brīvu jau viņi jūs neatbalstīs. Ko jūs viņiem piedāvāsiet par atbalstu?
(Nopūšas.) Saprotiet, tajās konsultācijās, kas mums ir bijušas līdz šim, un tas varbūt arī ir viens no faktoriem, kāpēc mēs virzījām, viņi teica, ka nenoraida nevienu kandidātu un būs gatavi runāt un tikties ar visiem.
Runāt par cenu?
Diskusijas ar kandidātiem frakcijās, es domāju, nebūs tik daudz par cenu. Protams, manuprāt, kā jebkurai opozīcijas partijai viens no svarīgākajiem jautājumiem ir nonākt pozīcijā. Dzirdam ļoti daudz un dažādus brīdinājumus no dažādiem spēkiem, kuri paši pirms kāda laika bija jau ar diezgan pārliecinošu sejas izteiksmi staigājuši apkārt pa Saeimu, stāstīdami – mums ir 51 balss! Ir arī tādi, kas tagad uztraucas, ka viņiem 51 balss vairs nav.
Es domāju, ka, no tāda viedokļa raugoties, es tomēr nesaistītu tik ļoti prezidenta vēlēšanas tieši ar valdības kaut kādiem jautājumiem, jo drīzāk jau jāsaka, ka tas jautājums valdībai būs, vai būs vienošanās par to, kā mēs ejam uz priekšu ar lielām lietām, ar lieliem darbiem, sākot no veselības aprūpes un beidzot ar dažādiem ekonomikas politikas jautājumiem. Prezidenta vēlēšanas diezin vai būs tas, kas ietekmēs valdību, drīzāk valdības triju politisko partiju savstarpējo diskusiju dažādie viedokļi ir tie, kas var ietekmēt, kas tālāk notiek ar valdību. Bet šis jautājums, es teiktu, visticamāk, līdz pat 31. maijam nav darba kārtībā.
Vai jūs vai kāds cits no partijas ir ticies ar Lembergu?
Nē.
NA politiķi stāsta, ka Jaunā Vienotība gatavojot jaunu valdību kopā ar ZZS un Progresīvajiem. Teorētiski var būt dažādi varianti – valdība bez NA, valdība bez AS, valdība ar abiem un ar ZZS. Ja nu valdība mainītos, kuram modelim jūs dotu priekšroku?
Lai pēc iespējas mazāk dotu pamatu vēl plašākām spekulācijām, jo šobrīd, kā lai saka… Pēc 10. maija, kad Valsts prezidents bija pateicis, ka viņš nekandidēs, un kad sākās arī diskusijas par to, kas varētu būt kandidāti, tās baumas ir visfantastiskākās. Nu, brīžiem tādas, ka vienkārši klausies… Un tas, ko mēs te tiešām diskutējām par atbalstu prezidentam Levitam, nav nekāds briesmīgs noslēpums, neesam to baigi reklamējuši vai baigi slēpuši. Nu, tad tur sākās – vai nu būs piecu partiju vai četru, vai triju – dažādi. Esmu dzirdējis arī tādu modeli – Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība un ZZS.
Jā, un vēl arī Jauno Vienotību varētu atstāt ārpus valdības.
Un arī tāds modelis ir bijis, arī par to, starp citu, ļoti daudz runāja aprīlī, ka būs četru partiju modelis bez Jaunās Vienotības ar 53 balsīm.
Saprotot to, ka politikā arī baumošana un dažreiz pat apzināta dezinformācija ir daļa no politiskās cīņas paņēmieniem, es tomēr aicinātu pieturēties pie kalendāra tādā veidā – 31. maijs, sapratne, ir vai nav Valsts prezidents, un kurš tas ir. Tad, lai arī kāds ir tas rezultāts, tāpat ir viena nopietna diskusija šai koalīcijai, ņemot vērā, kas ir noticis. Un tad mēs redzam, kā tas process attīstās tālāk. Bet šobrīd stāstīt par to, kāds varētu būt labākais vai sliktākais, vai iespējamais, vai neiespējamais valdības modelis, ir diezgan neproduktīvi. Nedēļas laikā, līdz žurnāls tiks publicēts ceturtdien, es domāju, vēl piecpadsmit reizes parādīsies tādi un citādi varianti.
Jūs sakāt, ka tā ir baumošana, taču nav jau daudz to iespējamo modeļu, tāpēc tā ir elementāra politiskā loģika – ja koalīcijas partijas nevar vienoties par būtiskiem jautājumiem, tad acīmredzot var izveidot citādu koalīciju.
Koalīcijas partijas beigās var izveidot tomēr kaut kādu izpratni, nolikt malā prezidenta jautājumu un mēģināt strādāt uz priekšu, ja, teiksim, tas prezidents ir ievēlēts, vienalga, vai tas ir Rinkēvičs, Pīlēns vai Pinto. Vai arī koalīcijas partijas var saprast, ka – viss, dzīve ir beigusies, un sākas process pilnīgi no jauna. Tas viss ir iespējams. Bet tādā gadījumā tas jau būs jautājums pēc vēlēšanām, cik katrs jūtas labi vai slikti ar rezultātu. Un tikpat labi mēs runājam par vēlēšanām jūnijā, kad tas process vispār sākas no jauna.
Mēs tiešām esam tādā situācijā, kādas vienkārši sen nav bijis, tāpēc visiem ir ļoti interesanti. Pēdējā tāda kārtīga drāma, ja es nemaldos, bija savā ziņā ar Vairas Vīķes – Freibergas ievēlēšanu. Mazliet arī Vējoņa vēlēšanas bija tādas. Ar Zatlera un Levita ievēlēšanu viss bija daudzmaz mierīgi.
Tāpēc, es domāju, vienkārši ir drusku piemirsies, ka šāda turbulence ir notikusi. Es varu teikt tikai to, ka žēl, ka mums neizdevās vienoties par vienotu kandidātu.
Bet tad varbūt taisnība Nacionālajai apvienībai, ka, ja nevar vienoties, jārīko jaunas vēlēšanas, un tad vienosies?
Ziniet, man ir drusku šaubas par to. Ja tāda griba būtu bijusi… Kariņš trīs reizes aicināja partnerus vienoties, varbūt pat noņemt nost visus kandidātus – tas bija vēl līdz izvirzīšanai, – un trīs reizes to nevarēja panākt. Kas tagad liek domāt, ka būs kaut kādas nopietnas izmaiņas? Ja nevienu neievēl, tad, protams, pie tā nonāksim. Bet kas liek domāt, ka, ja līdz maija sākumam, līdz faktiski 8. maijam – tad mēs sākām nopietni apspriest, kas notiek, ja tiešām redzam, ka balsu nav, jo līdz tam bija vairāk tāda, es pat teikšu, ka pasmiešanās un paķiķināšana. Bet 8. maijs, es pat teiktu, ir kaut kāda robežšķirtne, jo tad koalīcijā bija skaidrs, ka neviens nav gatavs piekāpties. Un bija skaidrs arī, ka to balsu vairs nav. Un tās konsultācijas arī parādīja, ka tās balsis nav arī opozīcijā.
Tagad vēl vairāk, manuprāt, tās pozīcijas ir iezīmējušās. Bet, ja 31. maijā nebūs tā kandidāta, nekur jau neliksies.
Bet kāds pamats frakcijas vadītājam Ainaram Latkovskim ir apgalvot, ka viņa mērķis ir 80 balsis par jums? Tātad visi, atskaitot Šlesera un Rosļikova frakcijas?
Tā viņš neteica, viņš teica, ka Vienotība strādā, lai dabūtu astoņdesmit balsis. Tas ir jebkuras sevi cienošas politiskās partijas, kas ir izvirzījis kandidātu, virsmērķis – dabūt maksimālo atbalstu savam kandidātam. Viņš neteica, ka mums ir astoņdesmit balsis.
Nē, viņš teica, ka tas ir mērķis.
Jā, ka mēs strādāsim, lai tās dabūtu.
Egils Levits mums intervijā teica: «Ja kāds grib populistisku prezidentu, lai vēlē citu.» Jūs it kā neesat populists, taču saņēmāt vislielāko plusu skaitu no visiem 14. Saeimas vēlēšanu kandidātiem. Kā jūs skaidrotu, kāpēc esat tik populārs?
Saņemt lielāko plusu skaitu nenozīmē būt populistam vai otrādi.
Nē, protams. Taču kāpēc, jūsuprāt, esat populārs?
Būsim drusku uzmanīgi ar to popularitāti un populismu. Protams, jebkuru politiķi, lai ko viņš teiktu, ka viņu reitingi un plusi neinteresē, tie, protams, interesē, tik primitīvi gan nevajag runāt. Protams, ir svarīga cilvēku atzinība, tu darbu vari darīt tad, ja jūti, ka tev ir arī kaut kāds atbalsts. Ja nav atbalsta, tad, lai cik labi tev būtu nodomi, tas atsauksies.
Es domāju, ka vienkārši tas lielā mērā ir saistīts ar manu darbību, sevišķi pēdējā gada laikā, sevišķi ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kad bija skaidri jāpozicionē. Man pat vienās no debatēm – šķiet, ka tās bija Nekā personīga rīkotās – teica: “Jūs būsiet pārāk diplomātisks, jūs jau stingri nerunāsiet!” Tur, kur tas ir nepieciešams, diplomātijai ir priekšroka. Ja redzi, ka var kaut kādu jautājumu risināšanā visus uzaicināt un apsēdināt pie galda un vienoties par kaut kādiem lēmumiem un mērķiem, es to darīšu bez liekiem asumiem. Bet, ja redzu, ka ir situācijas, kad jābūt asam un cietam, tad es to daru.
Un tas ir tas, ko es esmu darījis visus šos 12 gadus – bez liekiem asumiem tur, kur tas ir iespējams, bet tur, kur ir jābūt principiālam, es eju uz priekšu. Tas būtu tas, ko es darītu arī tajā amatā, ja mani ievēlēs.
Pagaidām nav neviena komentāra