Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvojis režisores Lauras Grozas iestudējums Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Turklāt teātra direktore Dana Bjorka uzaicinājusi Lauru pievienoties savai komandai. Vai Rīgas Krievu teātrī gaidāms lielu pārmaiņu laiks?
Ar režisori Lauru Grozu tiekamies nākamajā dienā pēc pirmizrādes, kad Rīgas Krievu teātrī ir ārkārtas situācija — viens no izrādes aktieriem naktī cietis avārijā, abas sestdien paredzētās izrādes atceltas, un citam aktierim jāielec lomā vienas dienas laikā. Laura ir sakreņķējusies un pārgurusi: «Grūti atcerēties, kad man bija pēdējā brīvdiena. Šodien biju cerējusi pēc intervijas pasēdēt svaigā gaisā un izdzert kokteili pēc liela padarīta darba. Tā vietā ir milzīgs stress, domātā finiša taisne pārvērtusies jaunā startā.»
Laura Groza veidojusi izrādes daudzos Latvijas teātros, viņas zināmākie iestudējumi ir M. Butterfly, Equus, Salemas Raganas un Salome Dailes teātrī, un Piafa Liepājas teātrī. Pēc Sandras Kalnietes romāna motīviem tapusī izrāde Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos ir viņas debija Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Tā ir pirmā reize, kad šajā teātrī uz skatuves tiek runāts par deportāciju traģēdiju latviešu tautas vēsturē. Un zināmā mērā tā ir režisores debija Rīgas Krievu teātra iespējamās galvenās režisores ampluā, jo direktore Dana Bjorka Lauru uzrunājusi pastāvīgai sadarbībai. Šeit gan jāprecizē, ka Grozas amata nosaukums un konkrētas funkcijas vēl nav definētas, un darba līgumu ar teātri viņa vēl nav noslēgusi. Tāpēc nevēlas, ka presē šie fakti tiek brīvi improvizēti.
Tomēr viņa nenoliedz, ka piedalījusies Rīgas Krievu teātra jaunās koncepcijas izstrādē, ko Dana Bjorka prezentēja, konkursa kārtībā atkārtoti pretendējot uz direktores amatu. Viņu kopējā vīzija konkursā uzvarēja. Bet Lauras Grozas vārds Rīgas Krievu teātra iespējamā vadībā daudziem bija pārsteigums.
Ir sestdienas pēcpusdiena, aiz logiem valda ļoti skaļa Vecrīgas dzīves jezga — uzdzīvo hokeja fani, tūristi, vācu «vecpuiši» un citi saules brāļi un māsas. Bet Mihaila Čehova teātrī valda klusums un miers, it kā ārpasaule neeksistētu un šeit būtu maza, autonoma sala. Lielā mērā tieši tāds ir šis teātris — saliņa Latvijas teātru jūrā. Īpatnēja, lepna, skaista un samērā vientuļa. Laura Groza ir izkāpusi uz šīs salas un, negraujot autonomijas vērtības, cer atvērt robežas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.