Nupat Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktorei Mārai Lācei piešķirta Muzeju biedrības balva par mūža ieguldījumu. Izrādās, šogad arī aprit 50 gadu, kopš viņa strādā mākslas muzejā
Tiešām jau 50 gadu? Cik kolosāli, es jūsmīgi iesaucos. Bet viņa saķer galvu: «Šausmas, tik ilgi taču nedzīvo!»
Mākslas zinātniece Māra Lāce mākslas muzejā pirmo reizi ienāca 1973. gadā kā 19 gadus veca mākslas zinātnes studente. Skuķis no Dundagas, kas apjucis klīst pa tumšajiem gaiteņiem un nesaprot, kur nonācis. Bet vēlme un apņēmība strādāt bijusi liela, lai gan Mākslas akadēmijas pasniedzēji viņu mēģinājuši atrunāt no darba muzejā — tur taču nekas nenotiekot, garlaicīgākā vieta pasaulē!
Viņa astoņus gadus strādāja par apmeklētāju grupu gidi. Tik daudz «ļerkstējusi» vairs neesot nekad mūžā. Gides tekstus vēl tagad, pēc daudziem gadiem, varot norunāt no galvas, kaut nakts vidū pamodināta: «Pievērsiet uzmanību, ka Purvīša gleznās sniegs nekad nav balts…»
Lāce izgājusi cauri dažādu amatu hierarhijai — muzejā bijusi speciālista asistente, zinātniskā speciāliste, krājumu glabātāja, izstāžu kuratore. Neesot strādājusi vienīgi par restauratori un apkopēju, lai gan grīdas muzejā mazgājusi. «Ja vajag, man nav grūti paņemt lupatu rokās.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.