Krisas Krausas literārais realitātes šovs atklāj «vientuļās meitenes fenomenoloģiju»
Lai arī amerikāņu rakstniece, režisore, mākslas zinātniece Krisa Krausa (Chris Kraus) izvairās saukt Es mīlu Diku (I Love Dick) par memuāriem, savā ziņā tā ir personiskāka grāmata par jebkuru autobiogrāfiju. Un ne tikai tāpēc, ka tēlu vietā šeit ir īsti cilvēki ar īstajiem vārdiem — ieskaitot nosaukumā minēto Diku Hebdidžu (Dick Hebdige), angļu sociologu, kura advokāts pēc grāmatas iznākšanas nosūtīja Krausas un viņas vīra vadītajai izdevniecībai prasību izņemt Es mīlu Diku no pārdošanas.
Fakti un personāži šajā grāmatā ir drīzāk fons, uz kura notiek autores emocionālā atklāšanās, stāstot par apsēstības pilno iemīlēšanos Dikā pēc desmit šķietami veiksmīgā laulībā pavadītiem gadiem.
Visu aizsāka kopējas vakariņas, viena vienīga tikšanās, kuru Diks raksturo kā «jauku, bet ne īpaši intīmu vai atmiņā paliekošu». Tomēr tā rezultējas ar vairāk nekā simt viņam adresētām vēstulēm (to rakstīšanā iesaistās arī vēstītājas, autores vīrs Silvērs Lotrenžē), īsu mīlas sakaru, Krausas atstumšanu un tam sekojošu atdzimšanu, joprojām mīlestības pilnā dusmu izvirdumā pasakot visu, ko Krausa līdz šim noklusējusi par dzīvi, sabiedrību, mākslu un vīriešiem.
Grāmata ir līdzīgi sadalīta divās galvenajās daļās. Sākumā ir vēstules, Krausas — tolaik mazzināmas eksperimentālo filmu režisores — dienasgrāmatas ieraksti, notikumu un telefona sarunu atstāsti. «Divu dienu laikā tapusi 80 lappušu gara nebaudāma sarakste», kā to kādā vēstulē pašironiski nodēvē autore. Tāda tā, protams, nav.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.