Regnāra Vaivara izrāde Burbulis — pandēmijas bakhanālijas Valmieras teātrī
Pandēmija beigusies, bet kas pēc tās palicis? Režisora Regnāra Vaivara jaunākā izrāde Burbulis tāpēc vien ieintriģē, jo Latvijas teātris līdz šim sekojis sabiedrības kopējai tendencei — aizmirst par Covid-19 laiku pēc iespējas ātrāk. Groteska un fantasmagoriska, tā cenšas būt vienlaikus gan komēdija, gan gluži nopietni izgaismot nesenās pagātnes aizkulises, kuras aizmirst nevajadzētu, pat ja ļoti gribas.
Burbuļa darbība norisinās slimnīcā. Kā zibens no skaidrām debesīm sākas pandēmija, un divu rezidentu stažēšanās pārvēršas nekontrolējamā skrējienā. Izrādes varoņi ir nevis individualizēti tēli, bet tipāži — rezidenti, nodaļas vadītājs, māsiņas, pacienti. Un, protams, mūžīgi klātesošie nāves eņģeļi, ko tērpu māksliniece Madara Botmane veidojusi no slimnīcās pieejamiem materiāliem — plastmasas savilcējiem, sistēmām, un tie atgādina baisi graciozus dzīvniekus. Manuprāt, tieši eņģeļi, kuru lomās pa kārtai iemiesojas izrādes aktrises, savelk kopā izrādes estētisko kodu, jo Burbulis ir veidots vienādās daļās no realitātes un iztēles. Iestudējuma teksta autors ir Vaivars, un sadarbībā ar aktieriem izrāde vizuāli un noskaņās kļūst par tādu kā Aizspoguliju, kurā šķietami normālais pārtop fantasmagoriskajā, ne īsti sapnī, ne karikatūrā.
Burbulis ir labs izrādes nosaukums. No vienas puses, tā ir atsauce uz pandēmijas reālijām — sociālo distancēšanos, slimnīcu Covid-19 nodaļām kā no apkārtējās vides atrautām, autonomi darboties spiestām ekosistēmām. No otras puses, tie ir sociālie un informācijas burbuļi, kuros patlaban dzīvojam. Izrādei ir dots arī apakšvirsraksts Ko ārsti jums nestāstīs, un vismaz daļa no redzētā ir par to — kas nebija dzirdams pandēmijas laikā.
Scenogrāfs Valters Kristbergs Valmieras Drāmas teātra spēles telpu Kurtuve iekārtojis askētiski — plastikāta aizkaru sienas, kāda medicīnas mēbele, fonā uz sakrunkota materiāla, lai nebūtu saredzamas sejas, tiek demonstrēti interviju fragmenti ar Covid-19 nodaļu medicīnas darbiniekiem. Balsis ir pārveidotas, un atliek tikai ticēt Vaivaram, kurš apgalvo, ka safilmētie materiāli ir dokumentāli. Tie rāda netīkamu ainu. Pretēji varonības naratīvam, kas presē dominēja pandēmijas laikā (droši vien saprotami — cīņa pret vīrusu bija arī cīņa par sabiedrības noskaņojumu), šie stāsti ir rūgtuma pilni. Par izmisumu un izdegšanu, par nekompetenci, sliktu pārvaldību, eidžismu, seksismu… Šī izrādes daļa kalpo ne tikai par pandēmijas hroniku, bet arī saasina jautājumus par Latvijas medicīnas sistēmu. Arī par to, kāda tā ir patlaban, jo pandēmija jau tikai izgaismoja ikdienišķā rutīnā ieslēpto.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.