Staņislavs Tokalovs uzņēmis filmu par savu ģimeni, ar ko cer latviešu sabiedrībā sākt diskusiju par «krievu latviešiem» — salauzt ledu un arī mudināt savējos uz jaunas identitātes meklējumiem
Tāpat kā filmā — saka režisors Staņislavs Tokalovs (36), kad mēs no viņa vecāku dzīvokļa septītajā stāvā braucam lejā ar šauru liftu. Pēc tam jau citā liftā «uzlidojam» ciemos pie babuškas Ņinas pretējās mājas augšējā stāvā. «Viņa šo dzīvokli nopirka vēl tad, kad gāja jūrā,» saka Stasa mamma Irina, atslēgdama durvis. «Kuģa ārste, māja tolaik skaitījās prestiža, labs projekts.»
Tagad Ņina ir sīciņa, krunkaina večiņa. Dzīvesspars zudis, acis skatās kaut kur tālumā. Dzīvoklī viss iekārtots, lai būtu droši. Uz galda virtuvē — rūpīgi nomizotu ābolu šķēles, sēklas iztīrītas. Stasa mamma Irina vecmāmiņu apčubina rītā un vakarā, katru reizi ar drebošu sirdi atverot durvis. Ņinai ir 97 gadi un demence, viņa jau vairākus gadus dzīvo savā pasaulē. «Kur tu tagad esi?» jaunajā filmā Viss būs labi viņai prasa mazdēls Stass, un atbilde ir — Krievijā.
Kad pēdējoreiz bija ārā? «9. maijā, kad es viņu filmēju,» viņš atbild zibenīgi.
Pateicība no Putina
Divpadsmitstāvu māju puduris pie Biķernieku meža, kur ģimene no Rīgas centra pārcēlās 1980. gadā, ir Tokalova bērnības ainava. Te ir viņa bērnudārzs. Te, sēdēdams uz soliņa, viņš pagalma pusaudžiem stāstījis, ka reiz taisīs kino. Neviens neticēja, bet Purvciema puika pats sapelnīja naudu, strādājot aviobiļešu rezervācijas sistēmās, un iestājās studēt režiju Londonas Universitātē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.