Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcija Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985—1991 piedāvā jaunu skatu uz sešiem gadiem pirms neatkarības atgūšanas
Ja esat piedzīvojis 80. gadu beigas puslīdz apzinātā vecumā vai atceraties Džordža Orvela Dzīvnieku fermas un 1984 izdevumu baltos, mīkstos vāciņos Andra Brežes noformējumā, pēc jaunās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) ekspozīcijas Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985—1991 nemierīgs prāts ir garantēts. Gribētos zināt, kā ir jauniešiem, bet kur jaunieši mūsdienās raksta un publicē izstāžu recenzijas? Varbūt izstāde neatstāj nospiedumu. Varbūt viss ir tieši otrādi, un Latvija atklājas kā lielu notikumu vieta. Tonijs Džads savā grāmatā Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada rakstīja, ka «vissvarīgākie notikumi ne vienmēr risinājās vispazīstamākajās vietās». Tas bija nodaļā par sešdesmitajiem, taču šo vērojumu var attiecināt arī šodienu.
Izstāde, līdzīgi kā filma Janvāris, ir aktuāls kultūras produkts, kas piedāvā saistošu vēstures notikumu atstāstu no jauna cilvēka skatpunkta. Prāts tomēr ir nemierīgs, jo kultūras un vēstures skaidrošanai ir nepieciešama laikam piemērota platforma. Fiziska — muzeji un izstāžu zāles. Sistēmiska — izglītības saturs un pieejamība. Un, protams, arī digitāla. Mūra nojaukšana un mūsdienu māksla veido to stāstu kopumu, kam šīs platformas Latvijā nav.
Ekspozīcijas atklāšana sakrīt ar laiku, kurā piedzīvojam muzeju satura cenzēšanu, mobingu, nepietiekamu finansējumu un telpu trūkumu. Jauniešiem un citām sabiedrības grupām aktuālu, LNMM krājuma pētniecībai, popularizēšanai un starptautiskai sadarbībai svarīgu un maz izrādītu Latvijas mākslas daļu ekspozīcijas autoriem ir nācies saspiest bukleta formāta somiņā, kurā ir vieta tikai lūpukrāsai, saziņas ierīcei un kabatlakatiņam. Noskaņojums ir drūms, pat mazliet dusmīgs, jo sanāk, ka Latvijā nav bijis tādu līderu, kuri godīgi un empātiski, līdzsvarojot pušu intereses, būtu spējuši atrast līdzekļus un laiku, lai izveidotu elementāro infrastruktūru demokrātiskas un kultūrā sakņotas sabiedrības veidošanai. Nav pat tāda līmeņa līderu, kas būtu tikuši galā ar mazumiņu — transformēt bijušo Arsenālu un ieviest dzīvību stīvi tukšajā zonā, ko ieskauj Rīgas pils, Saeimas ēka un Latvijas Banka.
Šīs fona pārdomas vieta radās tāpēc, ka kuratores Līna Birzaka-Priekule, Arta Vārpa, Agnese Zviedre izstādes dizaineres Daces Džeriņas iekārtotajā telpā mūra nojaukšanas laika mākslas stāstu izstāstījušas ar jaunām mūsdienu sievietēm raksturīgo profesionālo pašcieņu, zināšanām un varēšanu. Sieviešu naratīvs šajā izstādē ir būtisks, jo tas ir reti pārstāvēts, gandrīz paradokss izstāžu praksē, kur pārsvarā darbojas pašas sievietes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.