Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Jaunlatviešu kustība neradās tukšā vietā
Iespaids, ka mūsu kultūru līdz pat jaunlatviešu laikmetam veidojuši tikai vācbaltieši, ir maldinošs, tāpēc nevajadzētu piemirst latviešu intelektuāļus, kuri 19. gadsimta pirmajā pusē darbojušies līdztekus vācbaltiešu mācītājiem. Vēl aizvien ir vērts atcerēties neparasto paaudzi, kas dažkārt apzīmēta kā «veclatvieši» vai «protointeliģence» (Andrejs Plakans). Jānis Ruģēns, Ansis Leitāns, Ernsts Dinsbergs, Ansis Līventāls ir pazīstamākie vārdi, kuri pieminēti un komentēti arī latviešu literatūras vēstures pētījumos. Taču līdzās viņiem ēnā palikuši daudzi citi. Andrejs Bergmanis (1810—1869) — latviešu skolotājs, kurš izglītību ieguva Austrumprūsijā — ir viens no tiem.
Pārlapojot laikrakstā Latviešu Avīzes publicētās Bergmaņa vēstules no svešuma un ceļojuma aprakstus, skatam paveras tiem laikiem neparasts, pat sensacionāls dzīves gājums un ieskats ikdienas dzīves vēsturē. Kā viņam veltītajā grāmatā Tautskolas līdumnieki Kurzemē 1933. gadā rakstīja Ludis Bērziņš, Bergmaņa darba «nozīme pastāv īpaši tai apstāklī, ka viņš stāv rindas pirmgalā līdzīgiem strādniekiem».1 Un Aija Taimiņa Garlībam Merķelim veltītās 2019. gada izstādes katalogā trāpīgi piebilst — Bergmanis ir «pirmais skolotājs latvietis, kas pēc studijām ārzemēs atgriezies mājās, lai strādātu savu tautiešu labā».2
Katrs ceļš sākas ar pirmajiem soļiem — atgriešanās pie tiem ļauj apjaust, cik samezglota, pretrunīga un vienlaikus intriģējoša ir bijusi pašu latviešu veidotās kultūras sākotne. Un šī apjausma palīdz piešķirt kritisku dimensiju arī šodienas diskusijām par kultūru un identitāti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.