Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 1
Savulaik pāris gadus mitu Iļģuciemā, universitātes fizmatu fakultātes studentu kojās Buļļu ielā, kas tolaik cēli tika dēvētas pirmās sievietes kosmonautes un tagadējās kvēlās rašistes Valentīnas Tereškovas vārdā. Kojas joprojām ir savā vietā, pārkristītas par LU dienesta viesnīcu, tāpat savā vietā ir šņabja bodīte Buļļu un Dagmāras ielas stūrī (mūsdienīgais apzīmējums «diennakts veikals» diez vai bodītes sūtību — aplaimot studentus un vietējos bomžus — ir mainījis) un pirmā tramvaja sliedes, pa kurām nu braukalē piektais tramvajs.
Reizēm, piemetoties nostalģijas lēkmei, ir gadījies aizbraukt līdz Iļģuciemam, paklejot pa apkaimi, izstaigāties pa Dzegužkalnu un pavērot, kas mainījies. Vispār jau nostalģijai īsti nav, kur pieķerties, jo Iļģuciemā vairāk nekā četrdesmit gadu laikā mainījies ir pilnīgi viss, pačibējusi pat šķietami mūžīgā koka alus būda Dagmāras ielā tieši pretī tramvaja pieturai, kurā tika aizvadīti daudzi aizraujoši vakari, risinot eksistenciālas sarunas ar krievu armijas praporščikiem, kas nez kāpēc Iļģuciemu apdzīvoja tikpat biezā slānī kā universitātes un politehniskā institūta studenti.
Tolaik, septiņdesmito nogalē un astoņdesmito sākumā, man, protams, nebija ne mazākās nojausmas, ka turpat Iļģuciemā, bet drusku uz Spilves pusi, mazliet vairāk nekā pirms pusgadsimta pasaulē nācis un bērnību pavadījis Zigmunds Skujiņš. Jo, lai nu kas, bet Skujiņš komplektā ar visu latviešu literatūru mani interesēja stipri mazāk nekā kolorītie krievu praporščiki, un par Skujiņa romānā Miesas krāsas domino tik krāšņi aprakstīto Balto muižu — tā sen jau izgaisusi pagātnes miglā, tomēr tās vārdu joprojām glabā Baltā iela — es pat dzirdējis nebiju. Un man ne prātā nevarēja ienākt, ka pēc gadiem daudz rakstīšu par Zigmunda Skujiņa grāmatām, intervēšu viņu, mums saveidosies gluži labas attiecības, viņš mani uzaicinās par sava, neatceros, septiņdesmit piecu vai astoņdesmit gadu jubilejas pasākuma vadītāju un, šķiet, pirmajam atvēlēs publiskošanai atmiņu stāstus par to, kā vācu armijā, lai nebūtu jāķeras pie plintes, sašāvis sev roku (kad drusku neticīgi novaibstījos, viņš pat parādīja apaļo rētu uz apakšdelma), bet krievu filtrācijā no prosas biezputras ar saulespuķu eļļu viņam piemetusies tik grandioza caureja, ka pat vairāk nekā piecdesmit gadu distance šo epizodi nebija spējusi izdzēst no atmiņas. «Sūdi un suhari,» Skujiņš lakoniski raksturoja filtrācijas nometnes ikdienu. Vārdsakot, es tuvplānā ieraudzīšu nebūt ne to drusku manierīgo, drusku distancēto un varbūt pat drusku augstprātīgo latviešu literatūras klasiķi, kurš jaunībā Kolumba mazdēlos prātīgi pravietoja, ka sociālisma tvaika lokomotīves priekšā aicinoši mirdz semafora zaļā uguntiņa, bet cienījamā vecumā ar romāniem Miesas krāsas domino un Siržu zagļa memuāri apliecināja, ka daudzie gadi dullumam nav itin nekāds šķērslis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.