Neskrien. Paskaties debesīs • IR.lv

Neskrien. Paskaties debesīs

Mihails Gruzdovs 2019. gada janvārī. Foto — Jānis Pipars, no Ir arhīva
Edīte Tišheizere

Režisors un pedagogs Mihails Gruzdovs (12.12.1953.—12.02.2023.) skrējās ar laiku un daudzkārt to uzvarēja

Mihails Gruzdovs, Miša, kā viņu sauc visi, kas pazinuši, iebrāzās Latvijas teātrī kā garām skriedams, taču izrādījās — uz palikšanu. Dzimtā Valmiera bija viņa pirmā pietura. «90. gadu pašā sākumā atbraucis pie mammas no Pēterburgas, kur bija studējis un pats jau pasniedza teātra augstskolā, Miša bijušajam kursabiedram Agrim Māsēnam izstāstīja, ka gribētu iestudēt Sartra lugu Aiz durvīm, un saņēma Valmieras teātra direktora piekrišanu. Sartra filozofisko eksistenciālismu viņš izrādē Veltījums Tai dāmai aizvietoja ar krāšņu mūžīgu karnevālu, jo dzīve jau nebeidzas, lai kur tu būtu — augšā vai lejā,» atceras aktieris Rihards Rudāks, viens no tiem, kas saprata, pieņēma un noturēja Gruzdovu Latvijā. 

«Viņš ieradās laikā, kad teātrī valdīja tukšums un apjukums — ko iestudēt, par ko vispār runāt. Bet viņam pašam svarīgāka bija jaunas teātra valodas meklēšana. Mani viņš aizrāva ar temperamentu, ar krāsaino pasaules redzējumu, ar teatrālismu šā vārda vislabākajā nozīmē. Latviešu teātris balstījās uz reālistiskiem pamatiem. Miša deva dzīves patiesībai klāt savu fantāziju, mutuļojumu, metaforas un krāsas, kādas mums tolaik bija svešas, savas dzīves alkas un ilgas pēc mīlestības. Viņš pats bija fantazētājs, drusku atrauts no zemes. Daudz lasījis un pētījis par paralēlajām pasaulēm, viņš vēlējās savās izrādēs runāt par to, ka dzīve nenotiek tikai pirmajā, visiem saprotamajā līmenī. Un tad, pēc kāds veiksmīgas izbraukuma izrādes, atceros, viņš teica: viss ir labi, bet ko tālāk? Viņam bija svarīgi virzīties tālāk.»

Tālāk bija Dailes teātris, Mihails Gruzdovs bija tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais režisors (2002—2009). Viņa iestudētās izrādes paliek teātra zelta fondā un aktieru atmiņā — kā Zolā Terēza Rakēna (1996), Gogoļa Precības (2000), Brigaderes Raudupiete (2003). Terēzas un Raudupietes lomas iedod jaunu elpu Indrai Briķei pēc aiziešanas no Liepājas teātra. Taču sākumā tās šokē ne pa jokam, jo ienes latviešu visai puritāniskajā teātrī erotisku spriedzi un alkas, iemin taciņu, pa kuru gadsimtu mijā jau trauksies nākamā režisoru paaudze, šķaidīdama savā ceļā dzīveslīdzību un jebkādus aizliegumus. Un vienlaikus ar jaunām tēmām un jaunu atļaušanos Gruzdovs virzījās tālāk teātra valodas meklējumos. Palaikam to darīdams ļoti skarbi. 

«Viņš dega. Viņš varēja strādāt 24 stundas diennaktī, gulēt teātrī un tur sadegt,» saka aktrise Indra Briķe. «Pirmoreiz ar mani un Ģirtu Ķesteri, un arī Viju Artmani strādājot, viņš bija ļoti nežēlīgs — nezinu, kāpēc viņam bija svarīgi mūs, jau sevi pierādījušus aktierus, nolīdzināt līdz ar zemi, salauzt, lai tad panāktu, ka mēs nevis spēlējam, bet esam tie, ko iemiesojam. Bet palika vieglāk, kad sapratu, ko viņš grib panākt. Jo tikpat nežēlīgs viņš bija pret sevi — strādājot krita pie zemes, atklāja savus noslēpumus, lai mēs saprastu, kā tas dzīvē notiek. Viņš varēja desmitiem reižu kliegt «neticu!», līdz panāca savu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu