Rakstnieces Jā Džasi romāns Mājupiešana ir ieskats likteņos, kas latviešu lasītājiem līdz šim bijuši apslēpti
Romāns sākas ar uguni un beidzas ar ūdeni. Pirmā aina ir ugunsgrēks, kas dienām ilgi laužas cauri mežiem, līdz izplēn Fantizemes — vairāku tagadējās Ganas teritorijā dzīvojošo tautu apvienības — ciemata tuvumā. Kamēr apkārt plosās uguns, kādā būdā turpat blakus piedzimst Efija Otčere, romāna pirmā varone, kuras bērni un bērnubērni vairākās paaudzēs piepilda vienu grāmatas pusi. Otru pusi apdzīvo Efijas pusmāsa Esi Asare un viņas pēcnācēji no 18. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta beigām.
Kamēr Efijas zars nonāk ASV, kur izdzīvo verdzības laiku, Esi ģimene paliek Āfrikā, pieredz kristietības un kakao ienākšanu, ašanti un fanti tautu savstarpējās cīņas un visbeidzot arī Ganas neatkarību. Katram abu dzimtu pārstāvim tiek 20—30 lappuses patstāvīga stāsta, kas pakāpeniski izved cauri visām vēstures lappusēm. Stāstu savstarpējā saikne (atskaitot minēto radniecību) lielākoties gan aprobežojas ar pāris simbolu un metaforu atkārtojumiem, galvenokārt jau sākumā minēto uguni un paaudžu paaudzēs pārmantotu melnu akmens kaklarotu, kas «mirdz kā iemērkta zelta putekļos» un pamīšus var būt gan nasta, gan glābiņš.
Katrs Mājupiešanas stāsts varbūt nav tik dziļi un izsmalcināti savērpts kā žanra meistaru darbos, taču grāmatas galvenais mērķis šķiet panorāmisks skatījums uz arhetipiskiem likteņiem, ko šajos divarpus gadsimtos izdzīvoja daudzas Rietumāfrikas dzimtas. Dažas ainas un pat veselas nodaļas tāpēc var šķist drīzāk shematiskas — nevis organiski izrietošas no iepriekšējiem notikumiem, bet acīmredzami radītas, lai piesaistītu dzīvesstāstu kādai svarīgai vēstures epizodei. To intervijās ir teikusi arī pati rakstniece Jā Džasi, stāstot, ka darbu sākusi ar ģimenes koka izveidi cauri gadsimtiem, pēc tam izdomājot katram atsevišķajam laikposmam atbilstošu stāstu. Tomēr kopskats tik un tā ir izdevies iespaidīgs un vērtīgs — īpaši ņemot vērā, ka latviešu valodā ir ļoti maz prozas darbu, kas pievērstos afrikāņu pieredzei un Āfrikas tautu vēsturei.
Par spīti Mājupiešanas plašajam vērienam un pastāvīgajai vēstures klātbūtnei, katra grāmatas nodaļa ir dziļi personisks stāsts. Sastopam zemniekus, raktuvju strādniekus, cietumniekus, skolotājus, kurus dzīve nav žēlojusi, bet kam ir jāsakopo pēdējie spēki vēl viena šķēršļa pārvarēšanai. Dominējošā noskaņa tāpēc ir drīzāk melodramatiska — šeit ir liela mīlestība, lielas ciešanas un varonīgi raksturi —, taču tā reti šķiet uzspēlēta. Daži stāsti var šķist kā dramatizēta pārslīdēšana tēmas virskārtai, turpretim citi, piemēram, Esi Asares tālā pēcteča Sonija vilšanās cīņā par pilsoniskajām tiesībām un pievēršanās heroīnam ir patiešām saviļņojoša.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.