Autentiski izdomāts atmiņu stāsts — izcilā drāma Pēc saules
Pavisam atklāti — pirmo reizi, kad bija iespēja apmeklēt skotu režisores Šarlotes Velsas filmas Pēc saules (Aftersun) seansu, izlēmu to palaist garām. Kannu kinofestivāla pārbagātajā piedāvājumā melanholisks atmiņu stāsts par galvenās varones bērnībā pavadītajām brīvdienām ar tēvu, izraibināts ar videokameras filmējumiem, nešķita tāds kinodarbs, kuram atvēlēt hroniski trūkstošo laiku. Nepalīdzēja arī fakts, ka jau 2018. gadā Ņujorkā studējušo filmu autori izdevums Filmmaker Magazine bija ierindojis 25 jauno un daudzsološo režisoru sarakstā, un arī tas, ka vienu no galvenajām lomām filmā atveido harismātiskais Pols Meskāls. Šis lēmums, protams, bija kolosāla kļūda. Pēc saules ir kino, kas vienlīdz spēcīgi apdzīvo gan ekrāna plakni gan skatītāja prātu, aizkustina, skumdina un mierina reizē. Līdz ar to aprakstīt šo filmu ir sarežģīts uzdevums.
Perspektīvas maiņa
Uz ekrāna norisošais it kā ir bezgala vienkāršs: kalendārā ir tūkstošgades sākums, galvenā varone — tolaik 11 gadus vecā Sofija (Frenkija Korio) kopā ar tēvu Kalumu (Pols Meskāls) ir devusies brīvdienās uz Turciju. Zinām, ka viņas vecāki ir ļoti jauni (jo tēvu ar meitu citi vasarnieki uztver kā māsu un brāli) un ka tēvs ar māti ir šķīrušies. Sofija un tēvs vada dienas siltzemju kūrortā — aiz viesnīcas logiem notiek skaļi būvdarbi, bet vakara izklaides programmā tiek spēlēti numuri, kuru muļķīgums nedaudz laupa to izpildītāju pašcieņu.
Taču ik pa brīdim šajā rāmajā ikdienišķumā ieplūst kāda idilli postoša, gluži vai dzeloša nemiera atziņa — Kalums ik pa laikam apātiski aizpeld savās domās. Citās ainās pavīd mājieni par finansiālām grūtībām, vēl citās — apziņa, ka varoni moka sarežģīti dvēseles stāvokļi. Taču, būdams labs tēvs, viņš no meitas visu cenšas slēpt, cik spēka.
Filmā saplūst gan bērna, gan jau pieaugušas Sofijas skatījums uz savu tēvu, kurš, kā noprotams, viņas dzīvē vairs nav klātesošs. Režisore reflektē par to, ko domājam par saviem vecākiem un kā šis skats mainās, cilvēkam pieaugot. Kurā brīdī mamma vai tētis pārstāj būt par «doto lielumu», kas allaž ir klātesošs un gatavs sevi pakārtot bērna vajadzībām? Kurš ir dzīves brīdis, kad sākam uztvert vecākus kā neatkarīgas personības?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.