Režisores Ināras Kolmanes spēlfilma Mātes piens — ar bijību pret oriģinālu
Skatoties Noras Ikstenas pazīstamā un plaši tulkotā romāna ekranizāciju, viegli var aizklīst pārdomās par to, cik naivs gan ir teiciens — «es neinteresējos par politiku». Politika — it īpaši tik represīva, kāda tā bija PSRS — nemaz neatstāj iespēju par to neinteresēties. Tā tiešā vai pastarpinātā veidā nosaka lielu daļu cilvēka dzīves.
Kā romānā aprakstījusi Ikstena un filmā iemūžinājusi Kolmane, tā caurauž visu un ieēdas itin visur, arī šķietami tik nesaraujami ciešajā saiknē, kāda ir starp māti un bērnu. Totalitārā režīma dzelzs dūre, propagandas dogmas un to postošā ietekme vairāku paaudžu dzīvēs ir viens no filmas centrālajiem pavedieniem. Otrs ir mātišķuma portretējums. Tas ir tālu no idilliski apgarota, gluži otrādi — filmā to redzam raupju un skaudru.
Sarežģītos laikos
Ar Mātes pienu režisore Ināra Kolmane atgriežas pie latviešu literatūrā nozīmīgu darbu ekranizācijas. 2018. gadā iznāca viņas versija par Vizmas Belševicas romānu Bille. Šis klasicisma tradīcijās ieturētais pieaugšanas stāsts skatītājus iepazīstināja ar jauno aktrisi Rūtu Kronbergu. Billē viņa spēlēja titullomu, bet Mātes pienā Kronbergai ir mazās Noras loma.
Nora ir sieviete jau trešajā paaudzē, kuras dzīvi neatgriezeniski ietekmē padomju represijas — sarkanarmieši noslepkavoja viņas vectētiņu, vecmamma (Ingas Tropas atveidojumā) ar māti vēl zīdaiņa vecumā pameta mājas; māte Astra (Maija Doveika), izaugusi padomijas nebrīvē un absurdā, savu piepildījumu atrod darbā, nevis mātes rūpēs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.