Kā tiek notriekti Irānas kamikadzes droni Shahed-136
Gandrīz katru dienu Ukrainā tiek ziņots par okupantu izšauto bezpilota lidaparātu kamikadžu uzbrukumiem. Lai gan Ukrainas Bruņotie spēki tagad spēj iznīcināt lielu daļu no tiem, atlikušie aizvien spēj trāpīt militārajam aprīkojumam, enerģētikas infrastruktūrai un civilajiem objektiem pat tālu no frontes. Piemēram, pērn oktobrī bezpilota lidaparāti trāpīja mājās Kijivas centrā, nogalinot četrus cilvēkus, to skaitā grūtnieci.
Krievija kamikadzes aktīvi sāka izmantot pagājušā gada septembra vidū. Gan ukraiņu, gan Rietumu izlūkdienesti norāda, ka šie droni pārsvarā ir Irānā ražotie Shahed-136. Pēc Ukrainas ģenerālštāba datiem, krievi jau nopirkuši vairākus simtus šādu lidaparātu un plāno iegādāties vēl vairāk nekā 2000.
Kā darbojas kamikadze
Oficiālais kamikadzes drona nosaukums ir «klaiņojošā munīcija». Tas ir bezpilota lidaparāts, kas var ilgstoši atrasties gaisā, tuvojoties mērķim, un uzbrukt tam kā spārnotā raķete. No īstas raķetes tas atšķiras ar to, ka raķete parasti lido uz mērķi pa noteiktu un paredzamāku trajektoriju un veic manevrus, ņemot vērā reljefu. Savukārt drons spēj lidot kā jebkurš lidaparāts, aktīvi un neparedzami mainot kursu un ātrumu.
Vēl viena drona priekšrocība: pretinieks var palaist vairākus dronus vienlaikus no konteinera, ko iespējams nomaskēt kā parastu kravas automašīnu. Arī radaros drons nav tik labi pamanāms kā spārnotās raķetes izšaušana.
Kamikadzes ir lēti: katrs maksā aptuveni 20 000 ASV dolāru. Tāpēc krievi tos var izmantot masveidā, cerot apiet Ukrainas pretgaisa aizsardzības spēkus.
Taču droniem ir arī trūkumi: tie ir salīdzinoši lēni un diezgan lieli. Shahed-136 spārnu platums ir 2,5 metri, bet garums — 3,5 metri. Lidaparātam ir arī īpatnēja skaņa, kas labi sadzirdama uz zemes.
«Tā ir līdzīga mopēda dzinēja skaņai, tāpēc tos tautā tā arī sauc. «Mopēda» tuvošanos var sadzirdēt vairāk nekā 10 kilometru attālumā,» skaidro Viktors Smorčkovs no mobilās pretdronu komandas. 54 gadus vecais vīrietis pirms kara vadīja kāda liela uzņēmuma autoservisu un brīvajā laikā aizrāvās ar medībām. Iestāties armijā viņu pamudināja dēls Valērijs, kurš Bruņotajiem spēkiem pievienojās jau pašā kara sākumā. Tagad dēls karo netālu no Bahmutas austrumu frontē.
Tēvs tika mobilizēts septembrī. «Man bija jāsagatavo uzņēmums, jāpabeidz visi projekti, lai varētu doties karā ar tīru sirdsapziņu,» stāsta Viktors. Tagad viņa mobilā grupa darbojas Kijivas reģionā, sargājot kritisko infrastruktūru.
2. janvāra naktī, kad daudzi ukraiņi vēl svinēja Jauno gadu, Viktors notrieca četrus dronus.
Kā darbojas «debesu sargi»
Cīņa ar droniem nav viegla. Šī «klaiņojošā munīcija» lido salīdzinoši zemu, un tai ir grūti izsekot ar radaru. Turklāt tas var nolidot simtiem kilometru (līdz pat tūkstoš kilometriem), kas nozīmē, ka spēj uzbrukt svarīgiem mērķiem tālu frontes aizmugurē. «Tie parasti tiek palaisti lielās grupās, lai būtu garantija, ka vismaz daļa pārvar pretgaisa uguni,» skaidro Viktors.
Viņš pats dežurē naktīs un uz kamikadzēm šauj ar Degtjareva-Špagina lielkalibra ložmetēju jeb tā saukto Dašku. Ložmetējs ir uzstādīts pikapa aizmugurē, no kurienes karavīri uzrauga debesis. Šāda mobilā pretgaisa aizsardzības grupa parasti sastāv no četriem pikapiem, katru apkalpo divi cilvēki.
«Mēs piebraucam, izšaujam un braucam tālāk,» tā savas nakts dežūras raksturo Viktors. Pirms pievienošanās mobilajai vienībai viņš saderēja ar kaimiņu, ka dronu spēs notriekt ar paštaisītu karabīni. Tagad viņš par šo domu pasmaida. «Patiesībā tādā veidā notriekt dronu ir maza iespēja. Drīzāk ir lielāks risks, ja ar šaujamieroci rīkojas nepieredzējis cilvēks un pats var sevi traumēt.»
Kļuvis par profesionālu dronu mednieku, Viktors tagad stāsta arī saviem paziņām, kā labāk rīkoties. Pirmkārt, nekad nemēģiniet notriekt dronu paši. Otrkārt, nekad to nefotografējiet — ne debesīs, ne notriektu uz zemes.
«Shahed-136 ir pilnībā autonoms drons. Tas lido pa iepriekš ieplānotu maršrutu bez saziņas. Ienaidnieks šo maršrutu izvēlas pirms palaišanas. Lidojums nav taisns, tas var apiet pilsētas, mainīt augstumu, «spēlēties» ar mūsu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Vienīgais informācijas avots par to, vai konkrētais drons ir sasniedzis mērķi vai vismaz pilsētu, uz kuru tas bija mērķēts, ir fotogrāfijas sociālajos tīklos,» skaidro Viktors.
Pēc viņa teiktā, krievi sūta vairākus dronus uz konkrētu mērķi pa dažādiem maršrutiem un pēc tam cenšas izsekot lidaparātu liktenim, lai noteiktu efektīvāko ceļu. Ja secina, ka kaut kur pretgaisa aizsardzība ir cietusi neveiksmi, viņi pa šo pašu maršrutu nosūta vēl vairākus desmitus dronu vai pat spārnoto raķeti.
Papildus mobilajām vienībām, kas izmanto Daškas, ukraiņi tos cenšas notriekt arī ar pārnēsājamiem ložmetējiem un vieglām pārnēsājamām pretgaisa raķešu sistēmām, piemēram, vācu Gepard palaišanas iekārtu. Ir zināms, ka vismaz piecus Shahed-136 ir notriecis arī kāds ukraiņu iznīcinātāja pilots.
Kā droni maina kara gaitu
Ukraiņu armijas sekmes dronu notriekšanā ir diezgan labas. Piemēram, pēc 17. oktobra uzbrukuma Kijivai mērs Vitālijs Kličko paziņoja, ka no 28 uz galvaspilsētu palaistajiem droniem pretgaisa aizsardzība notrieca lielāko daļu. Savukārt gaisa spēku komandcentra pārstāvis Jurijs Ignats informēja, ka bruņotie spēki nepilnas diennakts laikā iznīcinājuši vismaz 37 kamikadzes.
«Tagad gandrīz katrai bruņoto spēku jomai ir savs pretgaisa aizsardzības dienests,» Viktors skaidro, kāpēc Ukrainas karavīriem izdodas iznīcināt vismaz 85% dronu. Tie tiek notriekti jebkurā diennakts laikā. Piemēram, katrs Viktora mobilās grupas pikaps ir aprīkots ar prožektoriem, lai pamanītu ienaidnieka lidaparātus naktī. «Prožektoru staru kūlī dronus, kas pārvietojas ar ātrumu 180—200 km/h, ir ļoti viegli pamanīt, izsekot un iznīcināt.» Vēl Viktors lepojas, ka, paļaujoties uz savu agrāko pieredzi autoparka vadīšanā, palīdzējis savai vienībai iepirkt labus pikapus. «Katrs no mūsu transportlīdzekļiem var ne tikai pārvadāt ložmetēju un munīciju, bet arī citu militāro aprīkojumu un, ja nepieciešams, pat cietušos.»
Automašīnu iepirkums tika organizēts sadarbībā ar brīvprātīgo apvienību Debesu sargi. No ASV piegādātie transportlīdzekļi bija lietoti, taču pēc vispārējas tehniskas modernizācijas bāzē Ļvivā tie ir kļuvuši par īstiem kaujas zirgiem.
«Šis ir pirmais karš, kurā tik masveidīgi tiek izmantoti bezpilota lidaparāti. Domāju, ka pēc kara mēs mācīsim NATO karavīrus, kā notriekt Shahed. Šā kara laikā mums bija jāizstrādā tik daudz inovāciju, ka pēc tam varēsim mācīt arī citu valstu militārpersonas,» uzskata Viktors.
Kareivis zina stāstīt, ka jau tuvākajā laikā varētu tikt pieņemta koncepcija Kupols, kas ļautu aizsargāt galvaspilsētu tieši no bezpilota lidaparātu uzbrukumiem. «Mēs iemācīsimies pamanīt dronus jau daudzu simtu kilometru attālumā no Kijivas. Mēs zinām visus fizikālos principus, kā pamanīt dronu: radiolokācija, skaņa, optiskā un termiskā novērošana. Varu teikt tikai to, ka mēs ļoti strauji attīstāmies šajā virzienā,» rezumē lidojošo pašnāvnieku mednieks.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra